Monika un mežs

PIRMĀ NODAĻA vannas caurums

Monikai ļoti patika iet vannā.

Kad viņa iekāpa siltajā, caurspīdīgajā ūdenī, viņa mēdza aizvērt acis un iztēloties, ka peld uz muguras koku ieskautā ezerā pašā meža vidū…

…ezers ir apaļš, un tajā kā spogulī redzama gaiši zilā debess un baltie mākoņi… pāri gludajai ezera virsmai šaudās zeltaini mirdzošas spāres, un krasta niedres, šūpodamās vieglajā vēsmiņā, klusām čaukst…

Un tikai, kad noklaudzēja durvis, vecaimātei vai vectēvam ieejot dzīvojama­jā istabā, Monika pamodās no saviem sapņiem un negribīgi pameta meža eze­ru, lai, atvērusi acis, ieraudzītu labi pazīstamo vannas istabu ar tumši zilajiem dušas aizkariem un no mitruma nomelnējušajiem griestiem. Flīzes, kas bija tā­dā pašā netīri zilā krāsā kā dušas aizkari, no vecuma bija kļuvušas pavisam ne­spodras un vietumis atdalījušās no sienas, draudot kuru katru brīdi atlupt pavi­sam un iekrist vannā.

Šad un tad pie griestiem tupēja mazs, melns zirneklis ar astoņām resnām sīkiem matiņiem klātām kājām. Monika viņu nez kāpēc bija nodēvējusi par Bendžaminu un arvien gribēja noķert un izlaist laukā pa logu, bet ikreiz, kad meitene bija izkāpusi no vannas, zirneklis nozuda. Kad Monika, guļot vannā, uz viņu lūkojās, Bendžamins, sajutis, ka tiek novērots, ņēma kājas pār pleciem un, noskrējis lejup pa sienu, pazuda melnajā spraugā zem iz­lietnes.

Monikai bija desmit gadu, un viņa dzīvoja pašā pilsētas centrā kādā vecā mūra mājā. Kopā ar viņu dzīvoja vecāmāte un vectēvs, bet Monikai likās, ka viņi nav gluži tādi, kādiem būtu jābūt vecaimātei un vectēvam.

Nebija jau tā, ka viņa zinātu, kādiem tad īsti viņiem būtu jābūt, tomēr viņai šķita, ka kaut kas nav tā kā vajag… Viņas draudzenes Helgas vecāmāte bija pavisam savādāka, un reizēm Monika nevarēja saprast, vai «pareizā» vecāmā­te ir Helgai, turpretī viņas vecāmāte ir tikai kaut kāds pārpratums, jebšu otrā­di. Helgas vecāmāte bija sīka, šausmīgi krunkaina, bet briesmīgi mīļa vecenī­te, turpretī Monikas vecāmāte bija īgna veča, kas Monikai atgādināja kaimiņu sētas buldogu. Viņa mūžīgi par kaut ko gremzās, un vectēvs reiz bija pārstājis runāt viņai pretim un kopš tā laika nerunāja vispār…

Monikai patika iet vannā vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau tāpēc, ka tur va­rēja sasildīties, jo, kad sāka pūst aukstie rudens vēji, dzīvoklis pastāvīgi turējās drēgns. Tomēr galvenais iemesls šīm biežajām peldēm bija tas, ka, iegrimstot siltajā ūdenī, viņa pilnībā aizmirsa apkārtējo pasauli un varēja ļauties fan­tāzijām…

Viens no viņas mīļākajiem sapņiem bija par mežezeru. Bet bija ari citi cit­reiz Monika mēdza ienirt ūdenī vaļējām acīm, un, kaut arī acu priekšā bija ti­kai baltas vannas sienas, viņa redzēja daudz ko vairāk. Tajās reizēs viņa peldē­ja cauri krāsainiem koraļļu rifiem, kur starp koraļļu zariem šaudījās zivis visfan­tastiskākajās krāsās, lēnām irdamies un snaikstīdami galvas uz visām pusēm, garām peldēja sīciņi bruņurupuči, un līgani viļņojās zaļgani ūdensaugi…

Monikas vecāmāte bija priecīga, ja varēja atstāt meiteni savā vaļā, un daž­reiz pat likās, ka viņa paiet tai garām, mazmeitu vispār neredzot. Nebija jau tā, ka vecāmāte uz Moniku kliegtu. Parasti viņa ar meiteni vienkārši nesarunājās, un, tā kā vectēvs nerunāja vispār, tad Monikai atlika sarunāties tikai pašai ar sevi un ar savu suni lielu, pinkainu jaukteni, vārdā Bens. Varbūt Bens bija tas pats Bendžamins, tikai saīsināts, bet varbūt tie bija divi atšķirīgi vārdi, kas gan to varēja zināt…

Skolā patlaban bija karantīna, kas nupat jau ilga veselas divas nedēļas, un izskatījās, ka tik drīz vēl nebeigsies. Savukārt pēc tam bija paredzēts rudens brīvlaiks.

Un tā svētdienas novakarē Monika atkal gatavojās iet vannā.

Tagad, kad nevajadzēja iet uz skolu, viņai bija sajukušas visas dienas, un to, ka bija svētdiena, viņa zināja tikai tādēļ, ka no rīta bija zvanījuši zvani tuvējā baznīcā. Ik dienas viņa lielākoties sēdēja mājās un tikai rītos un vakaros ar sa­vu suni aizgāja līdz pilsētas parkam. Otrdienas rītos vecāmāte gāja uz tirgu ie­pirkties, un tāpēc Monika zināja, kad ir otrdiena un trešdiena, bet pēc tam vi­sas dienas atkal sajuka, līdz svētdienas ritam, kad zvanīja zvani.

Šovakar viss atkal bija kā parasti. Vectēvs sēdēja savā guļamistabā lielajā at­zveltnes krēslā un lasīja, bet vecāmāte, kaut ko pie sevis burkšķēdama, virtuvē vārīja ābolu ievārījumu.

Monika iegāja vannas istabā, aizlika durvīm priekšā krampīti, lai neviens vi­ņu nejauši neiztraucētu, un, sildīdama savas nosalušās rokas pie karstā ūdens caurulēm, noraudzījās, kā vanna pildās ar ūdeni.

Tas gāzās vannā ar lielu troksni, un Monika, aizvērusi acis, iztēlojās, ka stāv džungļos pie kādas mežonīgas upes, kurā gāžas milzīgs ūdenskritums… Pēc brīža viņai likās, ka kāds uz viņu skatās, un viņa jau izbijās, vai tikai tas nav kāds plēsīgs zvērs… Galu galā, kāds gan tur brīnums, ja džungļos uzskrien vir­sū tīģerim! Izbailēs Monika atvēra acis un saprata, ka vēl joprojām atrodas sa­vā vannas istabā.

Ak tā, viņa izbrīnījusies pie sevis noteica, nu labi vien ir. Katrā ziņā la­bāk ir būt vannas istabā nekā ieskriet nagos zvērīgam, badīgam tīģerim!

Tad viņa pamanīja Bendžaminu, kurš sēdēja pie lampas un viņu vēroja.

Tad redz, kur tu esi! Monika iesaucās. Sēdi turpat, es tūlīt sadabūšu avīzi un tevi izlaidīšu, un viņa aizskrēja paķert kādu avīzes lapu, jo ņemt ro­kā spalvaino zirnekli tomēr diez kā negribējās.

Kad viņa pēc pāris mirkļiem iesteidzās atpakaļ vannas istabā, Bendžaminu vairs nekur neredzēja.

Monika nosvieda avīzi uz grīdas un piedraudēja: Nu vai zini! Ja tu negri­bi, lai tevi glābj, paliec ar uz visu mūžu iesprostots šajā te vannas istabā!

Tad viņa piegāja pie vannas paraudzīt, kāds ir ūdens. Agrāk, kad viņa bija vēl pārāk sīciņa, lai iekāptu vannā tāpat, viņa pie tās bija pielikusi koka ķeblī­ti. Reiz viņa bija mēģinājusi izmantot to kā tramplīnu, bet tas bija izraisījis tā­dus plūdus, ka pat vecāmāte, par spīti saviem principiem, bija spiesta Moniku tovakar pamanīt un sadot viņai pamatīgu brāzienu.

Ūdens izrādijās tieši tāds, kādam tam bija jābūt, un Monika, sasviedusi sa­vas drēbes juceklīgā kaudzē turpat pie vannas, iekāpa siltajā ūdenī.

Monikas tumšās matu cirtas, iegrimušas ūdenī, apņēma viņu, viļņodamās kopā ar ūdeni, un, kad meitene ienira, tās viņai likās kā dzīvi radījumi, kas ku­ru katru brīdi var aizpeldēt kaut kur projām.

Uz vannas malas stāvēja dažas mantiņas. Galvenā persona to vidū tomēr bi­ja un palika zaļais krokodils, kas izskatījās un izturējās gluži kā dzīvs. Krokodila baltajā pavēderē kādreiz laikam bija bijis pīkstulis, bet tagad tas bija izkritis, un nu viņam vēderā rēgojās parasts caurums. Kad krokodils kādu laiku bija pel­dējis vannā, viņš pa caurumu piesūcās pilns ar ūdeni un sāka pamazām grimt. Tad bija pienācis pēdējais mirklis viņu glābt, un, kad Monika viņu bija izglābu­si no noslīkšanas un izspiedusi no viņa vēdera ūdeni, krokodils, zaļš un varens, kādu brīdi atkal varēja lepni peldēt apkārt vannai…

Kad krokodils bija noslīcis trīsreiz un Monika viņu bija izglābusi arī trīsreiz, viņai tas apnika, un, nolikusi krokodilu uz vannas malas pie pārējām mantām, viņa apgūlās uz muguras un peldēja. Monika varēja gulēt uz ūdens virsmas, ne­kustinot ne rokas, ne kājas, un tas viņai šķita tikpat dabiski, kā gulēt gultā vai sēdēt uz krēsla.

Kad virs ezera, kurā viņa tagad peldēja, sāka savilkties melni negaisa māko­ņi, viņa pagriezās uz vēdera un gulēja uz ūdens šādi. Kādu laiku Monika turē­ja acis aizmiegtas, lai kārtīgi iejustos jaunajā ainā, un, kad viņa visbeidzot tās atvēra, zem viņas pletās krāšņa zemūdens pasaule…

Ūdens vairs nebija parastais bālgani caurspīdīgais krāna ūdens, tagad tas bi­ja zaļgans un viegli mirgoja. Dibenu klāja dzeltenīga smilts, no kuras spraucās laukā dažnedažādi tumšzaļi ūdensaugi. Bez skaņas viļņodamies kopā ar ūdeni, tie tik un tā pamanījās izstiept savas galotnes augšup tur, kur cauri ūdens vir­smai slīpi lauzās cauri saules stari. Sīku zivju mazuļu bari kā sajukuši šaudījās šurpu turpu, bet laiku pa laikam garām cēli paslīdēja kāda lielāka zivs…

Tad zemūdens klusumā iejaucās kaut kāda sveša skaņa, ko turklāt vēl noslā­pēja ūdens. Kādu brīdi Monika nesaprata, kas notiek, bet tad, pagriezusies ot­rādi un izbāzusi galvu no ūdens, viņa pamanīja, ka gar durvīm skrāpējas Bens.

Bens netika ielaists vannas istabā kopš tās dienas, kad bija pamatīgi salacies ziepjaino vannas ūdeni un pēc tam visu vakaru vēmis. Bez tam viņam bija

nelāgs paradums ar zobiem ķerstīt peldošo krokodilu. Iespējams, ka tieši tādēļ viņš tā ilgojās atkal tikt vannas istabā…

Яens^bija dīvains suns, kam vairāk par visu patika radio. Viņš augām die­nām varēja sēdēt pie vecā radioaparāta Monikas istabā un ar zobiem grozīt kloķi, kas mainīja raidstacijas. Reizēm viņš to darīja bez kādas jēgas, bet, ja ga­dījās uzķert kādu gabalu, kas sunim gāja pie sirds, viņš notupās pie radio un aizlūzušā balsī kauca līdzi. Kaukšana turpinājās, kamēr vien skanēja suņa dvē­selei tīkamā dziesma, bet, kad sākās cita ne kaucamā dziesma, suns, skumji nopūties, atkal ķērās pie kloķa…

Lai cik dīvaini tas nebūtu. Benu bija atradis vectēvs. Jebšu, pareizāk sakot, vectēvu bija atradis Bens. Kādā no tām retajām dienām, kad vectēvs pats īs­ti nezinādams, kādēļ bija devies laukā, Bens bija izskrējis no kādiem krūmiem parkā un vienkārši viņam sekojis. Vectēvs nebija suni pamanījis, un, kad viņš atgriezās mājās un piezvanīja pie durvīm, viņš nesaprata, kāpēc vecāmāte ne­grib laist viņu iekšā. Kad Monika bija ieraudzījusi melno, pinkaino milzeni, kas rāmi sēdēja kāpņu telpā vectēvam aiz muguras, viņa ar asarām acīs bija izlū­gusies vecaimātei, lai tā ļauj suni paturēt. Taču ne jau viņas asaras bija notei­kušas suņa likteni, bet gan vectēva žests viņš, beidzot pamanījis suni, bija at­metis ar roku tādā manierē, kas varēja nozīmēt tikai vienu ja jau viņš te ir, lai ir ar…

Tagad Bens sēdēja pie vannas istabas durvīm, skrāpējās un ik pa brīdim iz­dvesa sirdi plosošas nopūtas. Taču Monika nelikās viņu manām.

- Kuš, Ben! viņa beidzot uzsauca, kad Bens nerimās. Bet Bens par tādu «kuš» nedeva ne nograuzta kaula un vienā mierā ālējās tālāk.

- Labāk ej un paklausies radio, Monika viņam uzsauca. Bet Bens bija klausījies radio visu dienu un no kaukšanas gluži aizsmacis. Un nebija taču ne­kāda prieka klausīties radio, ja nevarēja dziedāt līdzi! Tāpēc viņš turpināja

bendēt vannas istabas durvis, saozdams aiz tām no visas sirds ienīsto zaļo krokodilu…

- Kas tur notiek? atskanēja dusmīgs brēciens, un no virtuves, nikna kā pū­ķis, atdrāzās vecāmāte. Kādu bridi aiz durvīm bija dzirdama pamatīga stīvēša­nās, vecāsmātes bāršanās un suņa ņurdēšana, līdz visbeidzot atskanēja mīksta skaņa, kāda varētu rasties, ja pa grīdu vilktu milzīgu lupatu maisu. Tam pa vi­du jaucās tāda kā skrapšķēšana, un Monika pie sevis iespurdzās. Viņa pavisam skaidri varēja iztēloties, kā vecāmāte, nosvīdusi un aizelsusies, velk milzīgo su­ni prom no vannas istabas, bet tas pretojas, atspēries ar visām četrām un ar nagiem ķerdamies grīdas dēļos… Pamazām šļūcošās un skrapšķošās skaņas attālinājās, kaut kur aizcirtās durvis, un drīz vien atskanēja Bītlu un Bena div­balsīgi dziedātā Hey, Jude.

Monika vēl joprojām klusām pie sevis smējās, bet tad saprata, ka šovakar nekādas peldēšanas vairs nebūs. Bens bija aizdzinis visus zemūdens brīnumus, un tagad tos būtu grūti dabūt atpakaļ. Tā nu Monika ķērās pie mazgāšanās un tad, noskalojusies dušā, izvilka no vannas korķi.

Sākumā ūdens plūda klusām un mierīgi, un Monika domīgi vērās caurspīdī­gajā ūdens virpulī, kas bija savijies virs melnā vannas cauruma. Kā tāds mazs tornado tas griezās pats ap sevi, pamazām ievilkdams sevī visus vannas ūde­ņus. Un, kad vannā bija palikušas pašas pēdējās ūdens lāses, ūdens virpulis ar blarkšķošu skaņu piesūca ari tās sev klāt un pazuda caurumā…

Tikai tad Monika apjēdza, ka joprojām stāv vannā. Kaut ari vannas istabā bija karsts, meitenei bija uzmetusies zosāda un viņa drebēja. Viņa skatījās uz vannas caurumu un domāja kāds gan tur paslēpies varens spēks, ja tik īsā laikā spēja izsūkt visu vannu gluži sausu! Melnais vannas caurums tagad likās gluži parasts, bet Monika atcerējās, ar kādu troksni tas pirmīt bija ierāvis sevī atlikušo ūdeni, un viņai sametās gluži neomulīgi ap dūšu.

Tad viņa nometās vannā četrrāpus un, pieliekusies pavisam tuvu klāt, ar vie­nu aci ielūrēja vannas caurumā.

Tur iekšā bija melns un neko nevarēja redzēt.

Piecēlusies kājās, Monika jutās tā kā nedaudz nokaunējusies. Galu galā, ko tad viņa bija domājusi tur ieraudzīt? Tas taču bija pavisam parasts vannas cau­rums, kam tālāk sekoja caurule tā pati aprūsējusī caurule, kas gāja tepat le­jā gar sienu un tālāk savienojās ar citām caurulēm, bet vēl tālāk iemeta vannas ūdeņus pilsētas kanalizācijā.

Monika paņēma no auklas dvieli un, satinusies tajā, sāka slaucīties. Ja vēl iedomājas, ko bija nospriedis Bendžamins, redzot viņu tā uz visām četrām rā­pojam pa vannu un blenžam notekcaurumā…

- Es tiešām esmu jocīga, pati sev teica Monika. Ūdens vienmēr ir tecē­jis pa šo pašu vannas caurumu, un nekad man tas nav licies dīvaini… Būs vē­lāk jāparunā par to ar Benu, tā nospriedusi, viņa izkāpa no vannas, uzvilka pidžamu un devās uzmeklēt savu suni.

Bet vispirms viņa iegāja virtuvē, lai paskatītos, vai nevar dabūt kaut ko ēdamu.

Vecāmāte stāvēja pie plīts un patlaban uzlika vāku divdesmit ceturtajai ābo­lu ievārījuma burkai.

Monika piegāja pie ledusskapja un, atvērusi to, kādu bridi blenza, nevarēda­ma saprast, kur palicis sviests.

- Ko tu meklē? nepagriezdamās uzsauca vecāmāte.

- Sviestu, teica Monika.

- Sviests ir uz galda. Un neturi tik ilgi ledusskapi vaļā!

Monika ar troksni aizcirta ledusskapja durvis, un vecāmāte nogremzās: Vai tiešām katru reizi tā jācērt durvis? Kādu dienu tu tās salauzīsi…

Monika apsēdās pie galda un uzsmērēja divas sviestmaizes. Iestūķējusi tās pidžamas kabatā, viņa aizmetās uz savu istabu.

Bens stāvēja pie radio un izmisīgi grozīja kloķi šurpu turpu, bet nevarēja no­ķert nevienu kārtīgu radiostaciju. Pulkstenis bija tieši astoņi vakarā, un visur raidīja ziņas. Vienubrīd Bens uzdūrās kādam klavierkoncertam, bet viņš ienīda klavieres varbūt pat vēl vairāk nekā krokodilu un tagad, izlaidis kloķi no zo­biem, dusmīgi tām uzrēja.

Monika piegāja pie radio un izslēdza to. Bens uzmeta viņai sapīkušu skatie­nu. Viņa intuīcija teica, ka ziņas kuru katru brīdi var beigties, un tad tikai sāk­sies pats labākais šīsdienas kaucamais repertuārs.

Tomēr, kad Monika izvilka no kabatas saspiestās sviestmaizes, suņa oma uz­labojās, un viņš, piešķiebis galvu un saslējis savas plušķainās ausis, saspringti lūkojās uz maizītēm.

Monika iestūķēja vienu sviestmaizi mutē, bet otru iedeva sunim. Kādu bridi viņi abi sēdēja un badīgi čāpstināja. Bens ar savu sviestmaizi tika galā ievēro­jami ātrāk nekā Monika un tagad kāri lūkojās, kā meitene sakošļā pēdējos mai­zes kumosus.

- Tu nu gan esi badakāsis, Monika teica sunim, kad bija norijusi beidza­mo kumosu. Ja vien spētu, tu būtu gatavs izraut man maizi no mutes laukā!

Suns sabozās par tik nepelnītu apvainojumu un, uzgriezis meitenei muguru, uzsita ar ķepu pa sarkano pogu radio labajā apakšējā stūri. Radio ieslēdzās, un no tā atskanēja pamatīga šņākoņa. Bens jau gribēja ķerties pie kloķa, kad Mo­nika radio atkal izslēdza.

Suns ierējās, bet Monika, notupusies viņam blakus zemē, apņēma suņa gal­vu ar abām rokām un ieskatījās tā brūnajās, valgajās acīs.

- Tagad nav laika niekoties ar radio, viņa teica. Man ar tevi jāaprunā­jas. Vai saproti? Jāaprunājas!

Joprojām turēdama suņa galvu rokās, viņa pakustināja to uz augšu un uz leju, it kā suns sacītu «jā». Suns klusām iepīkstējās un mēģināja nemanāmi at­brīvot savu galvu. Monika palaida viņu vaļā un, sakrustojusi kājas, apsēdās uz grīdas sunim pretim.

- Vai tu atceries vannas caurumu? Monika vaicāja Benam. Toreiz, kad tu ielauzies vannas istabā, gandrīz apēdi manu krokodilu un sadzēries ziepjūdeni?

Bens, izdzirdējis pieminam krokodilu, dusmīgi ieņurdējās.

- Ahā! iesaucās Monika. Tu atceries!

Brīdi padomājusi, viņa, nedaudz apmulsusi, piezīmēja: Bet toreiz taču tam priekšā bija korķis, vai ne? Tad kā tu to vari atcerēties? un viņa aizdomīgi uz­lūkoja suni. Tas atgūlās un nolika galvu uz priekšķepām. Ja jau viņam neļāva

klausīties radio, viņš vismaz kādu brītiņu nosnaudīsies…

Bet Monika neļāva viņam gulēt.

- Ei, nemiegojies! viņa uzsauca un sabukņīja suni. Tas pavēra vienu aci un gari nopūtās.

- Kā tu domā, vai visi vannu caurumi ir tādi kā mūsējais? Monika sunim vaicāja.

Suns domāja vienīgi to, ka viņš diezgan sen savā ēdiena bļodiņā nav redzē­jis nevienu kārtīgu kaulu. Sviestmaize arī bija laba, bet kauls tomēr bija labāks. Un viņš sāka sapņot, ka kādu vakaru Monika ienāks istabā, un viņas pidža­mas kabatas būs piestūķētas pilnas ar garšīgiem kauliem… Un viņi sēdēs un grauzīs tos visu cauru nakti, bet pēc tam paslēps dažus pagultē nebaltām dienām…

- Tas ūdens virpulis… domīgi teica Monika. Tas it kā nāca no cauruma. Un tad tā jocīgā skaņa… it kā kāds ar salmiņu nosūktu putas no kokteiļa glā­zes malām, kad pats kokteilis ir jau izdzerts.

Suns piekrītoši ieņurdējās. Viņš nesaprata, par ko iet runa, bet negribēja da­būt vēl vienu bakstienu sānā…

- Kā tev šķiet, vai caurums var izsūkt tikai ūdeni? Monika jautāja.

Bens pacēla pinkainās uzacis, likdams manīt, ka nav īsti izpratis jautājumu.

- Es domāju ja ūdenī būtu palicis, piemēram, krokodils vai caurums neaprītu ari viņu?

Atkal tas krokodils… Benam sāka likties, ka krokodils beidzot ir sastrādājis kaut ko nelāgu. Nu nebija jau nekāds brīnums… Viņš jau no paša sākuma bi­ja nojautis, ka krokodilam nevarēja uzticēties! Tagad droši vien Monika atļaus viņam izrēķināties ar to nelieša zvēru!

Bens paslējās uz priekšķepām un ierējās.

Monika iepleta acis. Tu domā? Domā, ka viņš apritu krokodilu?

Tagad Benam bija pilnīgi skaidrs, ka pie visa vainīgs krokodils. Viņš pielēca kājās un sāka nikni riet.

Monika satraukti vēroja Benu. Likās, ka viņš grib tai kaut ko pateikt… Bet ko gan tādu suns varēja zināt? Viņš taču ne reizes pat nebija redzējis, kā cau­rums iesūc vannas ūdeni… Bet, kas zina…? Viņi bija paņēmuši Benu, kad tas jau bija pavisam liels suns kas zina, ko viņš bija piedzīvojis agrāk… Varbūt vi­sa viņa agrākā ģimene bija iesūkta vannas caurumā un tagad klīda tumsā un smirdoņā pa pilsētas kanalizācijas nebeidzamajiem tuneļiem…

Monika nodrebinājās. Tas bija pārlieku biedējoši…

Ben^nožāvājās. Pēkšņi viņam likās, ka krokodils varētu pagaidīt ari līdz rīt­dienai…

- Labi, beidzot noteica Monika. Pagaidīsim vēl kādu laiku un pavēro­sim, kā vannas caurums uzvedīsies.

Viņa norāva gultas pārsegu un, savīstījusi murskulī, nosvieda to zemē. Tūlīt pat pienāca Bens un uzgūlās tam virsū, bet Monika ielīda gultā un saritinājās ma­zā kamoliņā. Miegainā balsī novēlējusi sunim labunakti, viņa tūlīt aizmiga. Ari Bens aizmiga un redzēja sapni, kur viņš vannā cīnās ar niknu, zaļu krokodilu, bet uzvarētājam kā balva paredzēta milzīga bļoda ar gardu gardajiem kauliem…

Nākamajā dienā Monika nevarēja palikt mierā ne mirkli. Vienīgais, ko viņa vēlējās, lai ātrāk pienāktu vakars un viņa varētu sākt pētīt vannas caurumu. Vecāmāte, kas bija pieradusi, ka Monika augu dienu sēž savā istabā un vai nu spēlējas ar suni, vai lasa grāmatas, tagad izjuta viņu kā neierastu traucēkli.

- Vai tu nevari nedīdīties? vecāmāte jautāja Monikai, kad tā pie pusdienu galda gandrīz aizlidināja pa gaisu savu kotleti.

Vectēvs kā vienmēr klusēja un tikai uzmeta meitenei izklaidīgu skatienu.

- Nezinu, ir tāda sajūta, it kā kaut kas kņudētu, Monika attrauca.

Vecāmāte aizdomīgi uz viņu paskatījās. Kur tev kņud? viņa jautāja. Vai

tik tu neesi dabūjusi blusas? Pie visa vainīgs tas plušķa suns… viņa murmi­nāja. Kad tu pēdējo reizi viņu mazgāji?

- Ko tad? nošļupstēja Monika, piestūķējusi pilnu muti ar kotleti.

Vecāmāte īgni viņu vēroja. Benu, protams, viņa paskaidroja. Un lū­dzama nerunā ar pilnu muti.

- Es viņu vispār nemazgāju, čāpstinādama kotleti, teica Monika. Viņš ir pārlieku liels, bez tam viņam garšo ziepjūdens.

Vecāmāte saviebusies kādu bridi blenza uz meiteni un tad klusēdama turpi­nāja pusdienot.

Pēc pusdienām Monika skriešus metās uz savu istabu un, par lielu atvieglo­jumu vecaimātei, līdz pat pašam vakaram no turienes neiznāca. Līdzko satum­sa, Monika devās uz vannas istabu un, rūpīgi aizbāzusi ar korķi vannas cauru­mu, sāka laist vannā ūdeni. Bens, cerību pilns, bija devies viņai līdzi un, kad viņa vēra vaļā vannas istabas durvis, mēģināja paspraukties viņai garām, bet Monika pagrūda viņu malā. Suns paspēja tikai ievērot zaļo krokodilu, kurš iz­aicinoši tupēja uz vannas malas un ar izsmieklu viņu uzlūkoja. Suns ieņurdējās, bet tad durvis viņam deguna priekšā aizcirtās, un viņš, bezpalīdzībā smilkstē­dams, palika tupam ārpusē.

Tovakar vannošanās noritēja neparasti ātri. Sākumā Monika vēl mēģināja peldēt, bet, kad, peldot uz muguras, viņa atvēra acis, viņai virs galvas bija ti­kai nomelnējušie vannas istabas griesti. Tad viņa apgūlās uz vēdera un atvē­ra acis zem ūdens. Un atkal nebija ne miņas no ierastās zemūdens pasau­les. Viņa redzēja tikai vienmuļu ūdeni un vannas dibenu. Un vannas cauruma korki.

- Cik muļķīgi, Monika vīlusies izsaucās.

Tajā brīdī vannas istabai garām gāja vecāmāte un dzirdēja Monikas izsau­cienu.

- Meiten, vai tu tur runā pati ar sevi? Tas nav labi, vecāmāte burkšķēja.

- Kur palikušas visas zivis? U n maziņie bruņurupuči? Monika sauca.

- Atkal pazaudējusi savas rotaļlietas… vecāmāte īgni murmināja. Droši vien tas blusainais suns tās sagrauzis visā mājā viens vienīgs juceklis… tā kurnēdama, viņa aizgāja nostrostēt vecotēvu, kurš bija uz viņas mīļākās porce­lāna apakštases izbēris pelnus no savas pīpes.

Kaut kas tāds ar Moniku vēl nekad nebija atgadījies, un viņa jutās ļoti nelā­dzīgi.

- Vai tik es nekļūstu slima, viņa pie sevis spriedelēja un pielika roku pie pieres, lai paraudzītu, vai neceļas temperatūra. Bet piere bija slapja no ūdens un neko nevarēja saprast…

- Droši vien tā ari ir, Monika nolēma. Rīt es būšu pavisam slima un tad veselu nedēļu nedrīkstēšu celties no gultas, un vecāmāte mani dzirdīs ar visā­dām žurkuzālēm… Brrr… viņa nodrebinājās, iedomājoties šādu šausmīgu ie­spēju.

Zaļais krokodils tupēja uz vannas un uzmanīgi klausījās.

- Nu, kas ir? Monika viņu uzrunāja. Vai tu šodien gribi peldēties?

Izskatījās, ka krokodils to grib gan.

Monika nogrūda viņu no vannas malas, un tas ar plunkšķi iekrita ūdenī. No cauruma viņa vēderā sāka nākt gaisa burbuļi, un krokodils pamazām sāka pil­dīties ar ūdeni un grimt.

- Vai tu tagad nirsti vai slīksti? Monika viņam vaicāja. Tur, lejā, taču šo­dien nav nevienas zivs! Tad jau laikam tu tomēr slīksti… viņa izzvejoja nogri­mušo krokodilu un ar skaļu žļurkstoņu izspieda no viņa ūdeni.

- Tev vienreiz jāiemācās peldēt, Monika viņam sacīja. Kur tas redzēts tāds liels un briesmīgs krokodils un nemāk peldēt!

Pa sienu skrēja Bendžamins.

- Ei! Monika viņam uzsauca, un zirneklis sāka skriet vēl ātrāk. Vai tu negribi peldēties? Es tevi varētu pavizināt laiviņā, un, pagrābusi vienu no sa­vām spēļu laiviņām, viņa kārdinoši pavicināja to zirneklim gar degunu. Tas pa­nikā pamuka savā parastajā paslēptuvē zem izlietnes.

- Šodien visi ir sliktā omā, nosprieda Monika. Un es ari, jo manas zivis ir pazudušas, un viņa pikti ķērās pie mazgāšanās.

Kad viņa beidzot izrāva korķi, viņa bija gandrīz aizmirsusi, par ko visu die­nu bija domājusi. Tikai tad, kad ūdens virpulis sagriezās tik nikni kā vēl nekad, izdvesdams tādu kā paukšķim līdzīgu skaņu, Monika salēcās aiz pārbīļa un pa­skatījās un vannas caurumu. Tas likās tik melns kā nekad agrāk, un piepeši Mo­nikai likās, ka aiz tā nebūt nesākas kaut kas tik parasts kā notekcaurule… Pēk­šņi viņai tas likās tumšs un bezdibenīgs kā melnais caurums, par kuru viņa bija dzirdējusi, ka tajā pazūdot lietas… Ūdens virpulis griezās kā vilciņš un šņāca.

Monika tikai stāvēja un blenza uz to. Brīžiem viņai likās, ka caurumā kaut kas kustas, bet viņa sevi norāja, iegalvodama, ka tas ir tikai aizplūstošais ūdens.

Ūdenslīmenis vannā kritās ļoti strauji, un tikai pēdējā brīdī Monika atcerē­jās, ka bija iecerējusi kādu izmēģinājumu.

Viņa paķēra krokodilu un iemeta to sīkajā ūdens peļķē, kas vēl bija paliku­si vannā. Nu jau vannas caurums aprija ūdeni ar milzīgu troksni, Monikai pat

Hkās, ka tas sajūsmā čāpstinās… Krokodils ar asti pa priekšu tika pierauts pie virpuļa, kas griezās virs vannas cauruma. Tad viņš sāka griezties uz riņķi. Van­nas caurums nožākstijās un rāva krokodilu vēl tuvāk sev.

Turies, turies, savilkusi dūrites, Monika uzmundrināja krokodilu.

Krokodils jau ari centās turēties pretim, bet spēks, pret kuru viņam bija jā­cīnās. izrādījās pārāk liels, un viņš tika vilkts aizvien tuvāk un tuvāk vannas cau­rumam.

Un tad notika kaut kas savāds. Kad pēdējās ūdens lāses pazuda caurumā, uz mirkli iestājās klusums. Krokodils gulēja šķērsām pāri vannas caurumam un, šķiet, atpūtās pēc nogurdinošās cīņas. Bet tad piepeši no cauruma atskanēja blarkšķis, gaisā uzšāvās ūdens stabs, un krokodils tapa sagrābts no jauna. Vis­pirms ūdens stabs turpat gaisā sagriezās un atkal pārvērtās virpulī, kurš paķē­ra krokodilu un uzsvieda to gaisā. Un tad krokodila aste pazuda melnajā van­nas caurumā. Ūdens virpulis šņāca un griezās, un griezdamies vilka krokodilu aizvien dziļāk un dziļāk vannas caurumā.

Kad krokodils bija ierauts jau līdz pusei, Monika beidzot atjēdzās un ieklieg­damās metās krokodilam palīgā. Sagrābusi to aiz garā deguna, viņa rāva to

ārā. Iesākumā tas pa­devās diezgan grūti, bet tad piepeši kroko­dils tapa palaists vaļā, un Monika ar krokodilu rokā pastreipuļoja atpakaļ.

Ar laiku neuzticība pārauga bailēs, jo, dienām ritot, Monika sāka piedomāt noti­kušajam visādus sīkumus…

Nākamajā dienā pēc krokodila atbrīvoša­nas, viņai sāka likties, ka redzējusi caurumā

Vannas caurums bija kluss un mie­rīgs. Ūdens virpulis j bija pazudis, un ta­gad vannas cau­rums likās gluži pa­rasts vannas cau­rums, no kura sākas tikai notekcaurule. Tomēr Monika neva­rēja aizmirst, ka tas bija grasijies aprit krokodilu. Un kopš šī brīža viņai radās neuz­ticība pret vannas caurumu.

pavīdam kaut ko līdzīgu pūķa galvai. Viņa bija apvaicājusies Benam, vai viņš nav ko dzirdējis par caurulēs dzīvojošiem pūķiem, bet Bens par atbildi bija ti­kai nožāvājies.

Citudien Monika varēja apzvērēt, ka redzējusi melnu, nagainu ķepu, kas bija sagrābusi krokodila asti brīdī, kad tas tika rauts iekšā…

Veselu nedēļu Monika ne reizes nebija bijusi vannā.

Apkārtējiem tas, protams, likās dīvaini.

Vecāmāte par to ļoti brīnījās, taču, tā kā Monika ar savu ikvakara vannošanos bija tērējusi šausmīgi daudz ūdens, par ko bija jāmaksā vecaimātei, tad šā­da pārmaiņa tika uzskatīta par vēlamu. Savukārt vectēvs ja arī viņš kaut ko par to visu domāja netika bildis ne vārda. Bija jānotiek kaut kam nopietnā­kam par Monikas nevēlēšanos iet vannā, lai viņš atsāktu runāt.

Tomēr pēc nedēļas un trim dienām vecaimātei sāka likties, ka Monikas uz­vedība nu jau kļūst pārāk dīvaina.

- Tev kādreiz ir jāiet vannā nomazgāties, viņa tai teica.

- Es varētu mazgāties bļodā, sabozusies bija atteikusi Monika.

Tas nu reiz bija par traku!

Pat vectēvs sāka pārdomāt, vai viņam nenāktos bilst kādu vārdu, bet tad no­lēma vēl nedaudz pagaidīt…

Pēc nedēļas un piecām dienām Monikai pašai sāka likties, ka nenāktu par ļaunu nomazgāties. Viņa, protams, nedomāja, ka no netīrības varētu rasties blusas, bet pārliecinātaian§ par to tomēr nebija… Bez tam viņa bija noilgoju­sies pēc mežezera, raibajām zivīm un smieklīgajiem, sīciņajiem bruņurupucīšiem, kurus viņa nu jau tik sen nebija redzējusi.

- Baidīties no vannas cauruma patiesi var tikai zīdaiņi! viņa sev teica. Zī­daiņi un suņi (protams, ne jau tādi suņi kā Bens). Un tā kā es neesmu ne viens, ne otrs, tad man nav ko baidīties, tā nospriedusi, viņa devās uz vannas ista­bu un atgrieza ūdens krānu.

Kad vanna beidzot bija pilna, Monika tajā iekāpa un ienira siltajā ūdenī.

Un tūlīt visas muļķīgās bailes pagaisa kā nebijušas, un viņa jutās tik labi kā vēl nekad. Viņa ienira un iznira, un sprauslāja kā ronis, un ņēmās pa vannu tā, ka ūdens šļakstījās uz sienām, uz grīdas, bet Bendžamins, par mata tiesu iz­vairījies no kādas ūdens šalts, galīgi pārbijies, nolīda zem izlietnes un panikā sāka aust juceklīgus tīklus.

Iztrakojusies Monika nogūlās uz ūdens un aizvēra acis. Un tajā pašā acumir­klī viņa sajuta siltus saules starus kutinām degunu un dzirdēja, kā mežā pilnās balsīs dzied putni, bet ezera ūdeņi klusām šļakstinās, skalodamies pret krasta niedrēm… Laimīgi smaidīdama, Monika atvēra acis.

Jā, viņa bija atgriezusies!

Debesis bija koši zilas, un saule kā spoža, dzeltena acs mirdzēja tām pašā viducī un atspīdēja rāmajā ezera virsmā. Veselas trīs zilgani zaļas, metāliski mirdzošas spāres rūkdamas aizšāvās pāri ezeram un nozuda vilkvālīšu audzē pretējā krastā. Netālu no Monikas ezera gludā virsma piepeši novirmoja, sa­kustējās, un no ūdens izšāvās sīka zivtiņa. Nomirdzinājusi saulē savas sudrabai-

nās zvīņas, tā ar plunkšķi pazuda atpakaļ ezerā, un no vietas, kur viņa bija ienirusi, pa ūdens virsmu izplatījās koncentriski apļi.

Monika peldēja uz muguras tik ilgi, kamēr ūdens sāka kļūt vēss. Tad viņa cieši, cieši samiedza acis un, atvērusi tās, atkal bija atpakaļ vannas istabā.

Vannas ūdens patiesi bija sācis atdzist.

Monika piecēlās un, atgriezusi karsto krānu, pagaidīja, kamēr ūdens atkal bija kļuvis pietiekami silts. Tagad bija pienācis laiks koraļļu rifiem.

Dziļi ieelpojusi, Monika aizturēja elpu, pagriezās ūdeni uz vēdera un atvēra acis…

Viņai gandrīz sareiba galva.

Tik raibu ainu viņa vēl nekad nebija redzējusi. Likās, ka ūdens virmo gluži kā dzivs tas bija tik pārpilns saules gaismas, ka izskatījās vairs ne zaļš, bet gan zeltains. Zivis, raibas kā papagaiļi, peldēja šurpu turpu, un tām pa vidu, lēnām kustinādami savas airveida kājas, slīdēja mazie bruņurupuči. Garas, tie­vas zivtiņas ar tādiem pašiem tieviem, gariem snuķīšiem, kas Monikai atgādi­nāja adatas, cienīgi peldēja cauri raibo zivju un bruņurupuču bariem, un likās, ka tūlīt, tūlīt kāds neuzmanīgāks bruņurupucītis uz tām uzdursies. Lejā gulēja resnas, krāsainas jūraszvaigznes un slinki kustināja savas starainās rokas, bet kādam jūras augam, kas bija izskatījies pavisam brūns un gaužām neintere­sants, piepeši izplauka seši koši sarkani ziedi it kā tur, jūras dibenā, pēkšņi būtu uzsprāgusi svētku raķete…

Pēc kāda laika redzētie brīnumi bija Moniku tā apžilbinājuši, ka viņai vaja­dzēja atgriezties vannas istabā, lai atpūtinātu acis.

Viņa aizvēra acis un iznira.

Un atkal viņa bija atpakaļ vannas istabā. Šis pārmaiņas allaž bija tik strau­jas, ka Monika vienmēr apmulsa, un pagāja kāda minūte, iekams viņa atjē­dzās.

Šodienai pietiks, Monika nosprieda. Viņa nekad nemēdza divreiz vienā un tajā pašā vakarā atgriezties rifos vai mežezerā.

Monika noziepējās veselas trīs reizes, jo likās, ka gandrīz divu nedēļu ilgā nemazgāšanās par labu nav nākusi. Pirms skalošanās dušā viņa izklaidīgi izrā­va korķi no vannas cauruma, par to vispār nepiedomādama. Viņa skalojās ilgi un pamatīgi, laiku pa laikam aizvērdama acis un iztēlodamās, ka stāv zem liela, silta ūdenskrituma…

Pa to laiku ūdens plūda melnajā caurumā.

Virs tā griezās parastais ūdens virpulis, un driz vien vanna bija gandrīz tukša…

Brīdī, kad Moniku sāka vilkt uz cauruma pusi, viņa stāvēja zem dušas ar acīm ciet un caur ūdens šļakatām kaut ko dungoja…

Kad viņa sajuta, ka tiek rauta prom, viņa nez kāpēc pat īpaši neizbijās. Un īstenībā jau ari nebija laika izbīties. Pagāja varbūt divas sekundes, kuru laikā Monikai bija tāda sajūta, it kā viņa peldētu, kristu vai lidotu pa drusciņai no visa… Un tā kā acis viņa joprojām nebija atvērusi, tad nekā arī nebija ko redzēt.

Un tad viņa vairs nepeldēja, nekrita un nelidoja.

Bija iestājies klusums.

Viņa bija klāt.