Monika un mežs

TRISPADSMITA NODAĻA ceĻojums cauri meŽam

Nākamajā dienā par godu gaidāmajiem saulgriežiem Meža Veča sakāra krūmos pie mājas kristāla putniņus, kas, pašas vieglākās vēsmiņas iešūpoti, tūlīt sakustējās un sāka šķindēt. Monikai, šo skanu dzirdot, ikreiz kļuva tā kā nedaudz dīvaini, kā skumji ap dūšu šī sa­vādā, vientuļā šķindoņa lika viņai domāt par ledus kalniem, aukstiem vējiem un bezgalīgiem sniega kla­jumiem bez nevienas dzīvas dvēseles… Bet Meža Veča teica, ka tā tam arī esot jābūt un ka kristāla put­niņu šķindoņa atgādinot ne tikai par ziemu, kas ir sākusies, bet vienlaicīgi arī par to, ka tagad dienas atkal kļūs garākas un nenovēršami tuvosies pa­vasaris.

Laiku pa laikam Monika mēģināja ieminēties Meža Večai par aluķēmiem, bet viņi abi ar Mežsargu bija tā pārņemti ar gatavošanos saulgriežiem, ka it ne­maz neklausījās. Meža Veča vēlreiz nošķūrēja visu mājas priekšu, līdz tā bija gluda kā dēlis, sakāra kokos milzu lākturus ar resnām, baltām svecēm un sa­lika sveces arī logos. Sveču gaismas pievilināti, ap māju sāka pulcēties jenotu bari un, dusmīgi ņurdēdami, lenca krūmos šķindošos kristāla putniņus. Meža Veča laiku pa laikam jenotus iztrenkāja, bet pēc briža tie atkal bija klāt. Tomēr sveces tā ari netika aizvāktas.

- Viņi noņemas tā, Monika sūdzējās Ralfam, it kā bez viņiem saulgrieži nemaz nevarētu pienākt!

- Ko tu zini? atsmēja Ralfs. Šeit taču ir Mežs varbūt, ka nevarētu ari…

Ap pusdienlaiku bērni izdomāja, ka jāaiziet pakaļ aluķēmam. Viņi bija nolē­muši izstāstīt Meža Večai un Mežsargam par saviem plāniem, un tad jau vaja­dzēja, lai viņiem būtu kāds lietišķs pierādījums.

Tā nu Monika ar ragaviņām devās uz egļu biezokni pēc aluķēma un, kad bi­ja to atgādājusi, noslēpa to Ralfa un Arvila istabas kaktā. Ralfs nokrāva būrim priekšā grāmatu kaudzi, lai Meža Veča būri nepamanītu, ja gadījumā viņai ie­nāktu prātā ienākt istabā.

- Vai tās suņusēnes, istabā stāvot, nesabojāsies? jautāja Arvils, aizdomīgi lūkodamies uz noļukušajiem suņusēņu čemuriem un raukdams degunu.

- Tik īsā brīdī tām nekas nenotiks, nepārliecinoši atteica Ralfs un paošņāja gaisu. Patiesi, likās, ka te smird arvien stiprāk.

- Ko jūs tur darāt? pēkšņi vaicāja aluķēms, kad kāda grāmata no milzīgās kaudzes virsotnes ar būkšķi nogāzās zemē.

- Ak, neko īpašu, attrauca Monika. Nedaudz pārkrāmējam grāmatas.

- Oooo! iesaucās alukēms.

- Kas tad ir? iesmējies jautāja Ralfs. Vai tu arī vēlies pakrāmēt grā­matas?

- Nē taču, atsaucās aluķēms. Bet jūs man kādu gan varētu iedot palasīt. Galu galā, to veco avīzi es jau zinu no galvas…

- Un ko tad tu gribētu? Ralfs jautāja. Neko lielu es tajā tavā būrī iekšā neiedabūšu.

- Tu iedabūtu, ja atvērtu durtiņas, izpalīdzīgi pamācīja aluķēms.

- Nemaz neceri! atsaucās Ralfs.

- Man te ir šis tas par ceļojumiem… Āfrika, Austrālija… šausmu stāsti… šis tas par vampīriem… piedzīvojumi… dimantu meklētāji…

- Kas, kas? saausījās aluķēms. Jā, es domāju, tas derēs. Dod tik šurp!

Ralfs negribīgi iestūķēja grāmatiņu mazajā būra atvilktnītē.

- Tikai izturies pret to saudzīgi, viņš vēl piebilda. Tā nav mana grāmata.

*

Arī Mežsargs vienu brīdi pazuda Mežā un, kad bērni jau sāka brīnīties, uz kurieni viņš devies, piepeši atkal parādījās, vilkdams aiz sevis auklā diezgan pa­lielu bērzu ar visu sakņu mudžekli.

- Kam tev tas? brīnījās Ralfs.

- Dedzināšanai kam gan vēl? tikpat izbrinījies atsaucās Mežsargs. Ak, pareizi, tu taču nezini… Redzi, katros ziemas saulgriežos ir jānosvilina viens pagājušajā vasarā nokaltis koks tad nākamajā gadā koki nekaltīs.

- Un vai tas tiešām iedarbojas? atkal brīnījās Ralfs.

- Kā gan citādi, vēsi atteica Mežsargs. Mēs taču zinām, ko darām…

Monika turpināja ik dienas apmeklēt aluķēmu, kurš sēdēja būrī un lasīja Ral­fa grāmatas. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies savās klinšu alās, un šķendējās par darbiem, kas paliek nepadarīti…

Saulgriežu dienas rīts sākās ar pamatīgu spelgoņu. Meža Veča apvilka trīs jakas un devās uz Mežaļaužu ciematu pēc pīles, kurai vakarā būtu jāpārvēršas par cepeti. Viņa pārnāca tikai ap pusdienas laiku, pasitusi azotē pamatīgu ķe­seli, un sūdzējās, cik Mežaļaudis šogad esot sīkstulīgi.

- Es kaulējos kādas divas stundas, viņa pikti stāstīja. Un man ir tādas aizdomas, ka tie putni, ko viņi man mēģināja iesmērēt sākumā, patiesībā bija trekni nobaroti klabiķi…

- Viņu parastais gājiens, pavīpsnājis teica Mežsargs. Viņi domā, ja tiem putniem nebūs knābju un kāju nagu, mēs neatšķirsim pīli no klabiķa…

Tad viņš devās ārā, kur milzīgā sniega kupenā ieraka nokaltušo bērzu, tā ka tas stāvēja gluži kā dzīvs. Vakars pienāca gluži nemanot, un putna cepetis (Mo­nika un pārējie ļoti cerēja, ka tā patiešām ir pile…) smaržoja pa visu apkārtni tā, ka jenoti, kas joprojām slamstījās pa apkārtējiem krūmiem, laizīdamies at­ļāvās pienākt līdz pašām ārdurvīm.

Uz vakara pusi spelgoņa pieņēmās spēkā. Debesis bija koši zilas un satum­stot piebira pilnas neskaitāmām zvaigznēm, kas šajā aukstumā, šķiet, mirdzē­ja vēl spožāk nekā parasti.

Meža Veča pukodamās sagrieza šķēlēs kādu milzīgu gaļas gabalu un, same­tusi šķēles bļodā, iznesa ārā uz lieveņa. Jenoti tūlīt bija klāt un, nepacietībā smilkstēdami, uzklupa gaļai.

- Ko tu dari? brīnījās Monika. Es domāju, ka tu neciet jenotus!

- Un ziemas saulgriežos es tos neciešu vēl divreiz vairāk, atrūca Meža Ve­ča, jo senas tradīcijas pēc man tie ir jāpabaro. Vilks viņu zina, no kurienes tāda tradīcija radusies, droši vien jenoti paši izdomājuši… Bet, lai nu kā tra­dīcijas labāk tomēr ievērot, citādi vēl var notikt sazin kas…

Pēc svētku vakariņām, kurās viņi līdz pēdējam kauliņam noskrubināja put­na cepeti, visi kārtīgi satuntuļojās un devās ārā. Bija tik auksts, ka Monika uz­reiz juta, kā viņai aizsalst nāsis.

Kokos sakārtajos lākturos lēnām dega resnās, baltās sveces un ar savu gais­mu mēģināja padarit zvaigznes blāvākas, bet tas viņām neizdevās. Zvaigznes mirdzēja spožāk nekā jebkad laikam jau zināja, ka šī ir īpaša nakts.

Sniegam gurkstot zem milzīgajiem, siltajiem zābakiem, Mežsargs piegāja pie kupenā iespraustā bērza un ar mazām sudraba šķiltaviņām piešāva tam uguni. Sausā bērza tāss uzreiz satvēra dzirksteli un strauji uzliesmoja, bet lies­ma uzšāvās pa stumbru augšā. Drīz jau uguns bija aizložņājusi līdz katra sīkā­kā zariņa galam, un bērzs bija pārvērties ugunīgā koka veidolā.

Visi klusēdami stāvēja apkārt un skatījās, kā uguns strauji aprij bērzu. Sniegs visapkārt degošajam kokam izkusa, un kupenā atklājās dziļa bedre. Kad bērzs bija zaudējis pamatu, tas sāniski iegāzās sniegā un turpināja švirkstēdams pār­vērsties pelnos.

- Nu tā, domīgi noteica Mežsargs, kad tikai pāris oglītes vēl gailēja uz mel­nās zemes, ko bija atsedzis izkusušais sniegs. Saulgrieži ir sagaidīti, un darbi padarīti. Ejam iekšā, citādi mani kāju pirksti sasals vienā čemurā…

Viņš iegāja mājā, un pārējie labprāt viņam sekoja. Istabā Meža Veča iesvieda krāsnī vēl pāris malkas šķilas, un visi pievilka krēslus tuvāk ugunij.

Monika nokrekšķinājās, un pārējie bērni uzmundrinoši pamāja viņai ar galvu.

- Mums ir šis tas stāstāms, Monika samulsusi iesāka un apklusa. Meža Veča pavērsa uz viņu izbrīnītu skatienu.

- Kas tad? Gribat šovakar doties mājās, vai? viņa jautāja.

- Nē, nē, gluži pretēji… piesarkusi nomurmināja Monika un saņēmusies sāka runāt. Es pēdējo mēnešu laikā esmu vairākkārt palūkojusies ar Aci… Viņa neļāva Meža Večai atvērt muti un, kaut arī tā izskatījās stipri šokēta, tur­pināja savu stāstu.

Viņa pastāstīja visu. Gan to, ko bija uzzinājusi par aluķēmiem, par peļu lā­cīti un par veco Loju… Kad bija jāstāsta par viņu gājienu uz Vadātāju purvu, viņa nedaudz saminstinājās, jo gan Meža Veča, gan Mežsargs izskatījās tā, it kā viņus kuru katru brīdi varētu ķert trieka. Un tomēr viņa saņēma dūšu un, iz­laidusi dažas dramatiskākās detaļas, pabeidza savu runājamo. Un tāpēc mums vajag karieti, jo ar kājām mēs to gabalu neaiziesim. Bez tam, vēl taču jānes būris…

Kad viņa bija beigusi, iestājās klusums. Visi blenza krāsns liesmās, un vienī­gās skaņas istabā bija uguns sprakšķēšana.

- Ak tad tā, beidzot noteica Meža Veča un savilka lūpas urskulī. Un tu gribi teikt, ka lejā, Ralfa un Arvila istabā, sēž iespundēts aluķēms?

- Kā tad, apstiprināja arī Ralfs, un Ruta ar Arvilu pamāja.

- Tas nu gan nevar būt, noelsās Mežsargs, visu laiku braucīdams savu bārdu tā, ka likās tā tūliņ sāks spīdēt.

Monika piecēlās kājās un devās uz kāpņu pusi, bet Meža Veča tūlīt uzlēca no sava krēsla un aizmetās viņai pakaļ. Pārējie bērni un Mežsargs centās ne­atpalikt.

- Tikai klusu! uz kāpnēm pagriezusies sacīja Monika. Es gribu, lai jūs vi­ņu redzat, pirms viņš ir sapratis, ka tiek aplūkots. Tad viņa turpināja ceļu un, ļoti uzmanīgi atvērusi zēnu istabas durvis, uz pirkstgaliem iegāja istabā.

Pa vienai grāmatai vien viņa nokrāmēja augsto grāmatu kalnu, un skatie­niem atklājās būris, kuru no visām pusēm ieskāva ļumīgās suņusēnes. Likās, ka tās smird vēl trakāk nekā pirmīt. Būra stikla siena bija pavērsta tieši pret vi­ņiem, un aluķēms bija aplūkojams visā savā godībā…

Garajām, pūkainajām ausīm krītot pār grāmatas lappusēm, aluķēms sēdēja, sakrustojis kājas kā mazs, jocīgs jogs, un cītīgi lasīja. Reizēm viņš klusām pie sevis iebubinājās, un tad viņa rozā degungals tik jocīgi noraustījās, ka Monikai bija jāvaldās visiem spēkiem, lai nesāktu skaļi smieties.

Meža Veča un Mežsargs stāvēja un stulbi blenza uz būri. Visbeidzot Meža Veča sakustējās.

- Tas, viņa čukstēja, izstiepusi pirkstu uz būra pusi, ir aluķēms??

Atskanot viņas balsij, aluķēms pacēla galvu, bet tad, acīmredzot nospriedis,

ka tas nav nekas ievērības cienīgs, atkal iegrima grāmatā.

- Ir, ir, apstiprināja visi bērni, un Monika neiecietīgi sacīja: Es taču teicu, ka tas nav viņa īstais izskats.

- Tas nu ir fakts, māksloti iesmējās Mežsargs.

Aluķēms atkal pacēla galvu un šoreiz nolika grāmatu malā.

- Kas tur ir? viņš jautāja, un bija manāms, ka viņš saspringst. Monika, tu?

- Es arī, jā, atteica Monika. Ralfs iesmējās.

- Starp citu, šī ir viena laba grāmata, sacīja aluķēms, paskatījies uz to pusi, kur, pēc viņa domām, stāvēja Ralfs. Vai tev ir arī otrā daļa?

- Ir gan. Vai tad šo tu jau izlasīji? Ralfs brīnījās.

- Gandrīz, attrauca aluķēms, pabakstīdams grāmatu ar savu pūkaino ķe­piņu, un tad, atkal to atšķīris, turpināja lasīt.

Visi izgāja no istabas, un Arvils kā pēdējais aizvēra durvis. Meža Veča noelsusies atkrita turpat uz dīvāna. Mežsargs iegāzās atzveltnes krēslā turpat bla­kus, un krēsls zem viņa svara viegli nokrakšķēja. Bērni klusām stāvēja viņiem blakus un gaidīja, kas nu būs, bet Meža Ve­ča tikmēr elsa kā Bens pēc kāda no saviem trakulīgākajiem skrējieniem. Savukārt Mež­sargs bija sācis plūkāt savu bārdu.

- Nu? Monika beidzot neizturēja.

Meža Veča uzmeta viņai mokpilnu ska­tienu.

- Ko nu? viņa jautāja tādā balsī, it kā kāds nupat būtu viņu palūdzis ziedot vienu nieri jenota glābšanai. Jūs gri­bat, lai mēs jūs vestu pie aluķēmiem, ja?

- Nu vispār jā, piekrita Ralfs, pie sevis nopriecādamies, ka Meža Veča tik ātri ir visu aptvērusi.

- Murgs kaut kāds, novaidējās Meža Veča un saķēra galvu. Ko gan

jūs esat iedomājušies? Domājat, ka visi aluķēmi būs tikpat smieklīgi kā šī būrī tupošā truša parodija?

- Nūū… jā… nedroši sacīja Arvils un tūlīt pat to nožēloja, jo Meža Veča viņam vārda tiešā nozīmē uzrēca.

- Dulli! viņa brēca, lūkodamās uz Arvilu, tā ka tas sarāvās pavisam maziņš un sāka neviļus kāpties atpakaļ. Dulli kā jenoti pavasarī! Vai jūs neatceraties, ko Mežsargs stāstīja? Klinšu krāvumiem nav iespējams tuvoties!!

- Mums ir pūpēžveidīgo mazuli, piesardzīgi ieminējās Monika. Arvils do­mā, ka tie rada kaut ko līdzīgu ultraskaņai tāpat kā sikspārņi… Iespējams, ka to tuvumā aluķēmi nespēs radīt tās bailes…

- Iespējams?? sauca Meža Veča. Iespējams!!! Jūs gatavojaties doties pie aluķēmiem, pamatojoties uz kaut ko tādu, kas varbūt varētu būt iespē­jams…??? Nē, man trūkst vārdu… viņa noelsās un, atkal saķērusi galvu, nošļuka dziļāk dīvānā. Monikai tas nez kāpēc atgādināja par veco Loju, kad tā bija rakusies savās kažokādās…

- Bez tam, ja mēs brauksim ar karieti, mēs varam paņemt līdzi diezgan daudz suņusēņu aizsardzībai, piebilda Ralfs.

Bet Meža Veča tikai šļūca vēl zemāk, izdvešot sirdi plosošu vaidu.

Tikmēr Mežsarga bārdas plucināšanas temps bija kļuvis krietni lēnāks.

- Kas zina, varbūt ar', ka jums taisnība… viņš lēni noteica.

- Ak, nē, tikai nesāc arī tu, atkal novaidējās Meža Veča.

- Skaidrs, ka mums taisnība! mundri apgalvoja Ralfs. Katrā ziņā, ja mēs nepamēģināsim, tad tā arī neuzzināsim ir mums taisnība vai nav… viņš vēl pavisam klusām pie sevis noteica.

Mežsargs pārstāja plucināt bārdu.

- Kas zina… viņš atkal sacīja, maigi noglaudīdams to, kas pēc pamatīgās apstrādāšanas bija palicis pāri no viņa bārdas. Varētu, protams, pamēģināt… Tikai es īsti nemāku vadīt to karieti. It sevišķi tagad, ziemā, kad viss ir tik sli­dens…

Meža Veča pat vairs nevaidēja, tikai klusām sēdēja, saķērusi galvu. Pēc brī­ža viņa beidzot noņēma plaukstas no sejas un paskatījās augšup.

- Jūs visi esat pilnīgi traki. Nudien, es patiesi domāju, ka pat jenotiem ir vai­rāk sajēgas…

Tas jau bija nopietni. Visi aizturētu elpu gaidīja, kas sekos.

- Bet, ja jau jūs visi esat tā noskaņojušies… Labi, es braukšu. -Jā!!!

- Urā!!! visi kliedza cits pār citu un metās bučot Meža Veču, kura tad šaus­mīgi samulsa.

- Nu, nu… viņa noteica, kad, vispārējās sajūsmas pārņemts, šurp atdrāzās arī Bens un, ielēcis Meža Večai klēpī, metās laizīt viņai seju. Nogrūdusi Benu uz grīdas, viņa piepeši kļuva ļoti lietišķa.

- Kad jūs gribat izbraukt?

- Ai, jo ātrāk, jo labāk! iesaucās Monika, domādama, ka jābrauc pēc ie­spējas ātrāk kamēr vēl Meža Veča nav paspējusi pārdomāt.

- Man jāpiepilda kariete ar sulu… murmināja Meža Veča, jāpārbauda, vai slieces ir kārtībā… un mums jāsadabū krietns lērums to suņusēņu… Kur mēs tās dabūsim? viņa piepeši apmulsa.

- Ciematā to būtu jābūt papilnam… teica Ralfs. Ērla varētu mums kādus pāris spaiņus sadabūt.

- Labs ir, tad braucam parit, nolēma Meža Veča. Tikai esiet tik labi izne-

siet ārā to būri ar… hmm… aluķēmu. Tās suņusēnes, vai zināt, šausmīgi smird…

*

Tonakt Ralfs un Arvils gulēja apakšstāva lielajā istabā, jo suņusēnes bija tā piesmirdinājušas visu istabu, ka tur nebija iespējams elpot. Bens par šo pār­maiņu bija lielā sajūsmā un visu nakti neatlaidīgi rāpās pie zēniem uz dīvāna un gūlās šķērseniski pār viņu kājām kā bieza, vilnas sega. Taču, tā kā Bens iz­rādījās pārāk silta «vilnas sega», viņš tika pastāvīgi izgrūsts no gultas.

Visu priekšpusdienu Meža Veča noķimerējās ap karieti, jo viņai likās, ka slieces nestāv taisni. Ralfs riņķoja viņai apkārt kā dabiskais pavadonis, ne brī­di nenovērsdams no viņas acis un ik pa laikam piesolīdamies kaut ko palīdzēt. Sapratušas, ka no Ralfa nekāda palīdzība nav sagaidāma, Monika un Ruta de­vās uz Mežaļaužu ciematu divatā un tūlīt uz ciemata galvenā ceļa satika Ērlu.

- Ha! iesaucās Monika. Tieši tevi mēs meklējām!

- Kā tā? vaicāja Ērla, nokāpdama no kādas izšķaidītas suņusēnes. Patie­šām, suņusēnes visapkārt auga lielā daudzumā, un nemaz nebija iespējams pa­iet, tās nenobradājot. Bez tam sašķaidītā veidā tās nebūt nesmaržoja labāk, gluži otrādi…

- Meža Veča ir piekritusi braukt pie aluķēmiem, paskaidroja Monika. Tā­pēc mums vajag kādus pāris kilogramus sēņu. Viņa ar pretīgumu pavērās uz ļumīgo, smakojošo sēņu audzēm.

- Jādomā, jums tās vajadzīgas dzīvas, ja? drošības pēc pajautāja Ērla.

- Jā, apstiprināja Ruta.

- Es tūlīt aizskriešu pēc pāris dēstu kastēm… Cik jums vajadzēs?

- Nūūū… man šķiet, ar kādām divām trim vajadzētu pietikt, domīgi sacī­ja Monika. Īstenībā viņiem nebija ne jausmas, cik daudz sēņu vajag, lai tiktu klāt klinšu krāvumiem.

Ērla aizmetās prom un pēc brīža atgriezās, nesdama trīs skalu kastes, izklā­tas ar veciem «Meža vēstneša» numuriem. No viņas mēteļa kabatas rēgojās ko­ka kāts. Nosviedusi kastes zemē, Ērla izvilka no kabatas nelielu kapliti un me­tās nikni kaplēt ārā tuvākās suņusēnes.

- Eh… viņa elsa, no piepūles piesarkusi. Zeme galīgi sasalusi… Nu ne­kas, tūlīt es tikšu tām klāt.

Patiesi pēc pāris mirkļiem suņusēņu čemurs nogāzās uz sāniem, un Erla, to uzmanīgi satvērusi, lai nesaspiestu, ielika skalu kastē. Tā viņa turpināja kap­lēt, līdz visas kastes bija pilnas ar zaļganām suņusēnēm. Dažas suņusēnes bija bezkrāsainas, bet Monikai bija aizdomas ja meitenes paietu maliņā, tās tūlīt iemirdzētos zilas, sarkanas un dzeltenas.

- Nu tā, sacīja Ērla un iebāza kapli atpakaļ kabatā. Es domāju, ka pie­tiks. Nebūtu labi, ja tās stāvētu pārāk cieši tām varētu nepatikt.

Tad katra paņēma pa kastei un devās atpakaļ uz Mežsarga māju. Brangie sēņu čemuri bija diezgan smags nesamais, un atpakaļceļā pagāja daudz ilgāks laiks nekā šurp nākot. Kad viņas pienāca pie mājas, kariete joprojām stāvēja mājas priekšā, un Meža Veča bubinādama ņēmās ap sulas tilpnes atveri.

- Kaut kas te nav tā, kā vajag, viņa purpināja, bakstīdama atveri ar kaut ko īlenam līdzīgu. Tad viņa paraustīja tilpnes durtiņas, un tās atlēca vaļā ar klik­šķini līdzīgu troksni. Meža Veča sarauca pieri un mēģināja tās aiztaisīt. Sāku­mā tās likās ieķērušās un neparko negribēja vērties ciet, bet tad aizcirtās ar skaļu «knikši», tā ka Meža Veča tik tikko paguva atraut pirkstus.

- Au! viņa izbīlī iesaucās. Nē, nudien kāds te ir bakstījies! Ralf? viņa bargi uzsauca zēnam, kas stāvēja viņai cieši klāt un ar tādām pašām aizdomām uzlūkoja tvertnes durtiņas.

- Nē, nē, viņš sāka apmulsis taisnoties. Es neesmu tām pieskāries!

Meža Veča iespurdzās.

- Es taču nemaz nemēģinu apgalvot, ka tu ko tādu būtu darījis, viņa sacīja. Es gribēju jautāt, vai tu neesi manījis karietes tuvumā ko aizdomīgu?

- Aizdomīgu? Ralfs apmulsa. Kādā ziņā aizdomīgu?

- Piemēram, jenotu pēdas sniegā vai tamlīdzīgi…

- Ak tā? Nē, neesmu. Bet es jau arī neesmu īpaši pētījis.

- Nu ja. Zini, es patiešām domāju, ka tas ir jenots. Tas tieši pēc viņa izska­tās. Nedaudz apskrāpētas durtiņas… it kā ap tām būtu gramstījies kāds, kuram ir pārāk gari nagi… Tīrais trakums nāksies ari šeit uzlikt jenotdrošo slēdze­ni! Ak, redz kur nāk Ērla!

- Labdien! atsaucās Ērla. Mēs nesam sunusēnes.

- Erla, vai tas jūsu atslēdznieks vēl ir dabūjams? Man te vajadzīga vēl viena viņa īpašā atslēga.

- Noteikti viņam pateikšu, apsolīja Ērla un nosvieda zemē kasti tā, ka sēnes

noļumēja vien. Viņš priecāsies. Mazās jenotu atslēgas ir viņa meistarstiķis.

*

Vakarā beidzot likās, ka viss ir sagatavots. Kariete ar sabalansētām sliecēm, pilnu tvertni ar sulu un salabotām tvertnes durtiņām stāvēja pie durvīm un gai­dīja nākamo rītu, kad varēs doties ceļā.

Meža Veča pēc aptuveniem aprēķiniem nosprieda, ka ceļš vienā virzienā va­rētu prasīt aptuveni nedēļu, tāpēc visi sapakoja līdzi ņemamās mantas drē­bes, pārtiku, guļammaisus un ziemas telti, ko Mežsargs mēdza izmantot savos klejojumos pa Mežu. Drošības labad tika nolemts pirms došanās ceļā paskatī­ties ar Aci, lai pārliecinātos, ka gan vecmāmiņas, gan aluķēmi vēl arvien ir Klinšu krāvumos. Pašā vakarā Monika, Ruta, Ralfs un Arvils uzkāpa Mežsar­ga istabā, kur viņus jau gaidīja Meža Veča un Mežsargs. Meža Veča, protams, izrādīja neapmierinātību ar to, ka Monika visu šo laiku slepus ir rīkojusies ar Aci, bet Monika viņu pārliecināja, ka toties tagad viņa ir kļuvusi par īstu pro­fesionāli.

- Tas vairs nav ne mazākā mērā bīstami, apgalvoja Monika. Tas ir gluži tāpat kā skatīties televizoru.

Viņa apsēdās vienā no atzveltnes krēsliem, un ari visi pārējie apsēdās kur nu kurais un nogaidoši uzlūkoja Moniku.

- Labs ir, es sāku, Monika teica un, aizvērusi acis, iedomājās vecmāmiņas…

Tas it nemaz nebija grūti, jo, kopš tās reizes, kad viņa tās bija pirmo reizi

visas kopā ieraudzījusi, viņa par tām domāja visai bieži. Arī tagad viņa atsau­ca atmiņā, kā visas četras vecmāmiņas bija gulējušas tur, tumšajās aluķēmu klintīs…

Tūlīt viņa sajuta sev apkārt drēgno alu gaisu un, atvērusi acis, ieraudzīja, ka atrodas vecmāmiņu guļamistabā jeb tajā klinšu alā, kurā stāvēja viņu gultas. Šoreiz alas vidū bija parādījies galds, kas izskatījās kā uz diviem klinšu bluķiem uzstutēta akmens plāksne, un tam apkārt stāvēja četri krēsli. Krēslos sēdēja vecmāmiņas un noņēmās ap dārgakmeņu kaudzīti, kas bija nobērta galda vi­dū. Vienīgā gaisma nāca no pāris svecēm, kas stāvēja sienās klinšu gropēs, un no resnas, baltas sveces uz galda.

Vecmāmiņas šķiroja dārgakmeņus un slīpēja tos, kā izskatījās, pēc savas gaumes un patikšanas. Diez vai, Monika domāja, vecmāmiņām bija kāda sajē­ga par to, kā jāslīpē dārgakmeņi…

Pagara auguma, tumšmataina vecmāmiņa pat mēģināja iestiprināt kādu sarkani zaigojošu akmentiņu darinājumā, kas izskatījās pēc saktas, taču tas vi­ņai nekādi negribēja izdoties. Monikas pašas vecmāmiņa, kuras sirmie mati šo­reiz bija savākti ciešā mezglā pakausī, apvīlēja kādu milzīgu akmeni, līdz tas sā­ka atgādināt zirdziņu, kas pacēlies uz pakaļkājām.

Viņas darbojās pilnīgā klusumā, un Monikai likās, ka šis paradums aizgūts no alukēmiem, kas ari mēdza strādāt, neizdvešot ne skanas.

Monika labu laiku stāvēja un nolūkojās uz vecmāmiņām, bet, kad tās vēl ar­vien nebija bildušas ne vārda, Monika nolēma iet palūkot, kas jauns pie pašiem aluķēmiem. Pagriezusies viņa devās uz tumšās ejas pusi, un viņas soļi dobji di­pēja pret akmens klonu.

- Laikam es tomēr vēl neesmu īsti uztrenējusi Aci, pie sevis purpināja Mo­nika. Patiesībā man nekas nebūtu jāsajūt un nebūtu jādzird manis radītās ska­ņas, jo manis taču šeit nemaz nav… Un tomēr es visu laiku jūtu gan to auk­sto, nemīlīgo gaisu, gan dzirdu savus soļus… Hmm… Drīz es sākšu redzēt arī savu ēnu… Un viņa, cieši iedomājusies par to, ka viņas taču šeit nemaz nav, paskatījās lejup.

Tā kā sveču gaisma tagad plūda viņai no muguras, ēnai būtu bijis jābūt priekšā. Taču uz alas klona nekā nebija. Monika bija itin kā spoks, kas pārvie­tojās, gaismai spīdot cauri ķermenim tā, ka nekāda ēna nebija iespējama. Ta­ču viņai pat gaisma nespīdēja cauri, jo nebija jau nekā, kam spīdēt cauri… Tas bija visai savādi… Monika nodrebinājās un atrāva skatienu no zemes.

Izgājusi cauri tumšajam tunelim, kas savienoja alas, viņa nonāca vienā no alām, kurā notika rotaslietu izgatavošana. Protams, ka šeit netika pārmīts ne vārds… Vīlusies Monika izgāja cauri zālei, kur aluķēmi aizņemti līkņāja pār sa­viem darbagaldiem, un iegāja nākamajā tunelī. Tas viņu izveda slīpētāju darb­nīcā. Arī šeit darbs notika bez mazākās domu apmaiņas, un, brīdi pastāvējusi, Monika devās uz kambari, kur notika rotaslietu šķirošana pa lādēm. Viņai likās, ka vecais aluķēms ar ķērpju matiem un viņa kompanjons varētu būt ne­daudz runīgāki.

Atradusi mazo kambarīti, Monika palūkojās iekšā. Vecais aluķēms patiesi bi­ja tur. Brīdī, kad Monika ieskatījās kambarī, viņš bija noliecies pār zemē nobēr­to rotaslietu kaudzi. Taču šoreiz viņam bija cits palīgs, nevis tas, ko Monika bi­ja redzējusi iepriekšējā reizē. Šis bija paliela auguma būdīgs aluķēms ar tādiem sejas vaibstiem, kas lika domāt par bokseri, kuram vismaz sešas reizes dažā­dos virzienos bijis salauzts žoklis… Viņš strādāja ātri un likās pilnīgi noslēdzies sevī un darbā.

- Trula radība… nosprieda Monika, ar nepatiku vērdamās uz neglīto aluķēmu. Veltīgi nogaidījušies, kā viņai pašai likās, kādas pāris stundas, viņa bei­dzot vīlusies aizvēra acis un iedomājās Mežsarga istabu…

- Nu, kas tur bija?

- Ko labu redzēji?

- Kā mūsu vecmāmiņas?

- Vai viņi vēl arvien ir tur? jautājumi bira viens aiz otra, bet Monika tikai pakratīja galvu.

- Skaidrs, ka viņi vēl arvien ir tur. Un viņi izskatās pēc tādiem, kas tur būs vēl veselu mūžību vai nedaudz ilgāk. Viņi tur sēž un noņemas ap saviem akme­ņiem tāpat kā līdz šim, un klusē tā, it kā viņu pašu mēles būtu pārakmeņojušās.

- Tad jau labi, nosprieda Ralfs. Tad tik mēs varam doties turp.

- Un cerēsim, ka tad, kad mēs ieradīsimies, viņiem būs tik daudz darba, ka viņi mūs nemaz nepamanīs… drūmi piebilda Arvils.

- Lai nu kā, sacīja Ruta un iesmējās, mēs vismaz dosim viņiem iemeslu kādai sarunai!

*

Nākamajā rītā visi brokastoja pulksten sešos, un Meža Veča vēl ar sviestmai­zi rokās izskrēja ārā uzmest pēdējo skatienu karietei. Pēc mirkļa viņa iebrāzās istabā, saukdama:

- Tu atkal neesi izdarījis to, ko es lūdzu! Es taču teicu, lai tu piekar priekšā lampiņas, citādi mums nāksies sliet naktsmītni, tiklīdz satumsīs!

- Ak! Mežsargs uzslējās kājās un, piegājis pie skapja, sāka pa to rakņā­ties, pusi no skapja satura izgāzdams uz grīdas. Āreče, te tās ir… Lampas būs gatavas desmit minūtēs! un viņš izbrāzās pa durvīm ar veselu lampiņu virteni rokās.

- Tā! Meža Veča nervozi sacīja, nostājusies istabas vidū un iespiedusi ro­kas sānos. Vai jūs esat gatavi? Vai mantas saliktas? Kur ir būris ar aluķēmu?

- Viss ir salikts, būris ir pie šķūņa, atteica Ralfs.

- Un sunusēnes?

- Arī ārā.

- Un kur ir pūpēžveidīgo mazuļi? Kur tie ir?

- Maisā, šķūnī, tikpat melanholiskā kaijas balsī kā līdz šim atteica Ralfs.

- Tad varam iet. Sāciet jau kravāties, es tikmēr te ātri nokopšu galdu… Ātrāk, ātrāk!

- Kas viņai noticis? jautāja Arvils, kad viņi kāpa lejā uz savām istabām pēc somām. Kāda starpība, vai mēs izbraucam piecas minūtes agrāk, vai vēlāk, ja reiz jābrauc tik un tā veselu nedēļu…

Turpmāko stundu visi šaudījās iekšā ārā, piepildīdami karieti ar somām, tā ka drīz likās tās sāni teju, teju izspiedīsies uz āru…

- Jā, žēl, ka tā nav no gumijas, nosprieda Arvils, kritiski aplūkodams pie­stūķēto karieti. Tad vismaz būtu cerība, ka mēs tur kaut kā vēl iespiedīsimies, bet tagad…

Arī Moniku māca stipras šaubas par to, vai karietē pietiks vietas vēl kādam, kad visas vietas jau bija aizņēmuši milzīgie mantu kalni. Kaut ari bērniem bija katram tikai pa vienai somai ar siltajām drēbēm un zeķēm, ziemas telts un pār­tika aizņēma milzīgi daudz vietas. Bez tam bija vēl jārēķinās ar Benu, jo Moni­ka atkal neklausījās nekādos iebildumos un kategoriski pieprasīja ņemt suni lī­dzi. Par jenotu un Ralfa šinšillu bija apsolījusi parūpēties Ērla, un, kad karietē tika iekrauta pēdējā soma ar konserviem un žāvēto gaļu, viņa bija klāt.

- Kā klājas ceļotājiem? viņa līksmi vaicāja, kad bija sasveicinājusies ar Benu, jenotu un «Ralfa žurku», kuri visi metās viņu sagaidīt.

- Ļoti saspiesti, no karietes puses atskanēja mokpilns vaids, un Ērla tikai tagad pamanīja Arvilu, kurš centās iespiesties starp divām milzīgu somu grē­dām. Au! viņš iebrēcās, kad kāds maiss paspruka vaļā, un viņam pār kā­jām žvadzēdamas sagāzās konservu kārbas.

Ap stūri parādījās Meža Veča, stiepdama vienu suņusēņu kasti.

- Sēdieties iekšā! viņa sauca. Jūs četri aizmugurē, mēs ar Mežsargu priekšā. Ā, Ērla labrīt… Sēdieties, sēdieties, jums būs jāpietur sēņu kastes, mēs nevaram atļauties tās pazaudēt!

- Atkal viņa bļaustās, žēlojās Arvils, bāzdams atpakaļ maisā izbirušās kon­servu kārbas. Ei, vai kāds nevarētu man atnest virvi, ar ko aizsiet šo maisu, es pats vairs netieku ārā!

Monika ieskrēja istabā pēc auklas, bet Ralfs ietrausās blakus Arvilam.

- Te taču nav, kur likt kājas, viņš žēlojās.

- Es saku, piekrita Arvils. Tagad ir vēl ļaunāk nekā toreiz, kad mēs pār­vācāmies uz Mežsarga māju…

Mežsargs atnesa būri ar aluķēmu, kurš vienā mierā saritinājies gulēja kaktā.

- Kurš to turēs? vaicāja Mežsargs, mulsi lūkodamies uz pārblīvēto karieti.

- Dod to man, sacīja Ralfs un paņēma būri. Nu viņu vispār vairs nevarē­ja redzēt. Ruta iespiedās blakus Ralfam un neērti iegrozīja kājas starp divām milzu somām.

- Kas tur ir iekšā? viņa vaicāja, nemierīgi dīdīdamās. Kaut kas šausmīgi ciets… Es tā nenosēdēšu ne pusceļu…

- Konservu kārbas… nevērīgi attrauca Meža Veča, iesviezdama Rutai klēpī nākamo suņusēņu kasti. Ruta saviebās.

- Kādas konservu kārbas? nesaprata Arvils. Konservu kārbas bija jau tajā maisā, kas izbira.

- Citas konservu kārbas… attrauca Meža Veča un, sniegam gurkstot, aiz­joza pēc trešās sēņu kastes.

- Ak, kā mēs pārēdīsimies, savaikstījis pārlaimīgu ģīmi, noteica Arvils.

- Konservi brokastīs, konservi pusdienās, konservi vakariņās… un, ja gadīju­mā kādam nakts vidū iegribās kaut ko iekost laipni lūdzam, konservi vienmēr ir pa rokai…

Ralfs iesmējās un pastūma nedaudz tālāk būri ar aluķēmu, jo suņusēnes ne­smaržoja diez cik labi sevišķi, ja bija tik tuvu degunam…

Monika atvadījās no Ērlas un arī iekāpa karietē. Blakus Rutai bija palicis tieši tik daudz brīvas vietas, cik varētu pietikt kādam sevišķi kārnam jenotam. Tur nu tagad Monika mēģināja iespiesties.

- Kad es pārbraukšu, viņa sacīja Ērlai, vienlaikus iegrozīdamās starp Rutu un karietes durvīm, tu mani vairs nepazīsi, jo es būšu saplacināta.

- Kā bute… piebilda Arvils.

- Kad tad jūs būsiet atpakaļ? vaicāja Ērla.

- Meža Veča saka, ka pēc kādām divām nedēļām, paskaidroja Monika.

- Es teicu, ka ceļš varētu aizņemt divas nedēļas, precizēja Meža Veča.

- Bet, kad mēs būsim atpakaļ, to nu gan es nezinu. Visticamāk, ka nekad… viņa pesimistiski nobeidza.

Bens lēkāja ap karieti un, luncinādams asti, rēja.

- Ben, šurp! iesaucās Mežsargs, kad bija aizslēdzis mājas durvis un iekār­tojies pasažiera vietā uz priekšējā sēdekļa. Bens nelika sevi lūgties un ar vienu lēcienu bija Mežsargam blakus. Izkāris mēli un sajūsmā elsdams, viņš tūlīt uzli­ka priekšķepas uz karietes priekšējā paneļa un, kā likās, nepacietīgi gaidīja brauciena sākumu.

- Vai visi ir savās vietās? sauca Meža Veča un, kad visi bija atbildējuši ap­stiprinoši, pienāca pie karietes, nesdama rokās nenosakāmas krāsas un vecu­ma segu. Tad viņa to izpurināja, un gaisā uzvirmoja pelēks putekļu mākonis. Arvils un Ruta nošķaudījās, bet Ērla pamuka tālāk. Tad Meža Veča uzklāja se­gu bērniem, tā ka ārā rēgojās tikai viņu galvas un suņusēņu kastes. Bērni lab­prāt būtu no segas atbrīvojušies, bet, tā kā viņiem bija jātur vai nu kastes, vai būris, viņi nekā nevarēja pasākt.

- Kas tev tas par zirgu deķi? jautāja Arvils. Es negribu, ka tu man sedz virsū tādu putekļu krātuvi. Tā sega izskatās tā, it kā tur būtu vākti putekļi jau kopš pasaules rašanās…

- Es zinu, man vajadzēja to iepriekš izdauzīt, piekrita Meža Veča. Bet, tā kā es aizmirsu to izdarīt, tad nāksies vien iztikt ar tādu, kāda ir! Mēs to va­rēsim izdauzīt šovakar, kad apstāsimies.

- Nu, vai zini, noteica Arvils un vēlreiz nošķaudījās. Kam mums tā vis­pār vajadzīga?

- Tas ir polārkrūkļa mizas pārsegs, paskaidroja Meža Veča. Ar īpašu teh­noloģiju vilnas dzijā iestrādātas polārkrūkļa mizas šķiedras. Bez tā mēs vispār nevarētu nekur doties, jo nosaltu jau pirmajā dienā, nekur tālu netikuši.

Tagad viņa bija iekāpusi savā vietā pie stūres un ņēmās vilkt polārkrūkļa mi­zas segu uz karietes priekšpusi, kur sēdēja viņi ar Mežsargu. Izrādījās, ka sega patiešām ir milzīga pietiekami liela viņiem visiem.

Meža Veča apmierināta iedarbināja karieti, kas sparīgi ierūcās, un, visiem

mājot atvadas Ērlai, Rutas jenotam un Ralfa šinšillai, kariete pagriezās un cēli aizslidēja.

Diena likās gaužām jauka. Debesis bija koši zilas, bet nebija tik auksts kā saulgriežu dienā. Kariete itin viegli slīdēja pāri apsnigušajiem priežu pakal­niem, un bērni, lūkodamies apkārt un priecādamies par straujo braucienu, pa­visam aizmirsa par šaurību, kādā viņiem bija jāsēž. Lai cik putekļaina, polārkrūkļa mizas sega patiešām bija noderīga, un bērniem bija tāda sajūta, it kā viņi sēdētu siltā istabā. Vienīgi degungali nosala, tāpēc laiku pa laikam viņi pabāza zem segas ari galvas.

Kad ap pulksten desmitiem pamodās aluķēms un pieprasīja brokastis, Ar­vils ar cēlu žestu iebīdīja viņa būra atvilktnītē atgrieztu konservu kārbu.

Kad brauciens sāka kļūt vienmuļš, jo priežu pakalni izzuda un pārgāja tīreļveida līdzenumā, bērni sāka sevi izklaidēt ar dziedāšanu, līdz aluķēms sāka lūg­ties, lai viņi apklust.

- Man nav nekas pret dziedāšanu, sacīja aluķēms, kurš jau bija sācis skrul­lēt augšā savas pūkainās ausis, lai varētu tās izmantot kā aizbāžņus, bet šī nudien nav dziedāšana.

- Pilnībā piekrītu, sacīja Mežsargs, palūkodamies atpakaļ un apveltīdams aluķēmu ar atzinīgu skatienu.

Bērni sākumā gribēja protestēt, bet viņiem, patiesību sakot, jau arī bija ap­nicis dziedāt, tāpēc viņi nolēma uzspēlēt kādu iedomāšanās spēli. Pirmā iedo­mājās Ruta.

- Dzīvs vai nedzīvs? prasīja Monika.

- Nedzīvs, atteica Ruta un iesmējās.

- Cik liels? jautāja Ralfs.

- Apmēram tāds, un Ruta paplēta rokas, norādīdama, cik liels ir minētais priekšmets.

- Kā ļoti maza vista, secināja Arvils, un Ruta atkal nez kāpēc iesmējās.

- Tā taču nav ļoti maza vista? aizdomīgi jautāja Arvils.

- Nē taču. Es taču teicu, ka tas ir nedzīvs, Ruta paskaidroja.

- Beigta maza vista. Beigts cālis, minēja Arvils, bet Ruta smējās kā kuti­nāta.

- Beidziet minēt, iejaucās Ralfs. Kāds tas ir apaļš vai kantains, ciets vai mīksts?

- Ne apaļš, ne kantains. Iekšpusē ciets, no ārpuses mīksts, atbildēja Ruta, smaidīdama līdz ausīm.

- Kādā krāsā? vaicāja Monika.

- Melnā.

- Vai tam ir spalvas? pēkšņi jautāja aluķēms.

- Jā, atteica Ruta un bargi paskatījās uz aluķēma būri.

- Klabiķis, minēja aluķēms. Ruta klusēja.

Monika ar Ralfu saskatījās un gandrīz vienā balsī iesaucās:

- Vecās Lojas klabiķa izbāzenis!

- Uzminējāt… novilka Ruta un izskatījās apvainojusies, ka viņas mīkla tik ātri atminēta.

Viņi spēlēja vēl vairākas stundas un beigās tā aizrāvās, ka spēlē iesaistījās ne vien aluķēms, bet arī Mežsargs un Meža Veča. Pusdienas viņi ēda egļu mežā, un pēc konserviem un silta buljona, ko Mežsargs veikli uzvārīja uz ātri iekurta ugunskura, viņi atkal devās tālāk. Tuvojoties krēslai, Mežā saradās arvien vairāk pūpēžveidīgo, kas spiegdami joņoja pār balto kupenu virsmu, bet ne jenotu, ne citu zvēru nemanīja. Bet viņi jau arī brauca pārāk ātri, lai kaut ko pa­manītu.

Maisā esošos pūpēžveidīgo mazuļus Monika ik pa laikam baroja ar suņusēnēm, gādādama, lai tie vienmēr būtu paēduši. Nebija nekādas vajadzības tagad biedēt aluķēmu ar mazo pūpēžveidīgo nedzirdamajiem kliedzieniem.

Iestājoties tumsai, Meža Veča ieslēdza violetās lampiņas, ar kurām Mež­sargs bija bagātīgi apkāris visu karietes priekšpusi, un tagad sniegs viņu ce­ļā mirdzēja gaiši violets. Tomēr gaisma bija ļoti vāja, un Meža Večai nācās stipri samazināt karietes ātrumu. Kad jenotu pulkstenis nosita deviņas rei­zes, Meža Veča paziņoja, ka «gana braukts», un viņi apstājās uzsliet nakts­mītni.

Viņi bija nonākuši jauktu koku mežā, un Mežsargs pāris mirkļos uzslēja tel­ti kāda žuburaina, mūžveca ozola pakājē. Meža Veča vēl pārsedza teltij pāri polārkrūkļa mizas pārsegu, iepriekš to kārtīgi izdauzījusi sniegā, un tā viss bija sa­gatavots nakšņošanai. Katrs paņēma pa guļammaisam un samiegojies ievilkās teltī, un nepagāja ne piecas minūtes, kad visi, paguruši no ilgās braukšanas, jau gulēja dziļā miegā.

Nākamajā rītā pussešos visi bija kājās un, ātri iekoduši maizītes un izdzē­ruši pa krūzītei tējas, atkal sakāpa karietē un vēl tumsā devās tālāk.

Kad kļuva gaišāks, izrādījās, ka diena ir apmākusies. Debesis klāja vienmuļi pelēki mākoņi, un pat sniegs nelikās tik balts kā vakar.

- Žēl, ka mums līdzi nav Ērlas, sacīja Arvils. Viņa tūlīt pateiktu, vai šo­dien ir gaidāms sniegs, vai nav.

- Nav vajadzīga Ērla, lai pēc šiem mākoņiem saprastu, ka gaidāms sniegs, iebilda Ralfs. Saderam, ka vēlākais pēcpusdienā būs tāds putenis, ka nu tik…

Tomēr pagāja rīts, pienāca un pagāja pusdienlaiks, iestājās vakars, bet no drūmi pelēkajiem mākoņiem vēl nebija nolaidusies neviena sniegpārsliņa.

- Mākoņi laikam aizsērējuši, smējās Ralfs. Labi, ka neviens ar mani ne­saderēja…

- Nākamreiz es saderēšu, sacīja Arvils. Tagad es zinu, ka ar tevi var droši derēt…

- Nākamreiz es uzvarēšu, apgalvoja Ralfs, viltīgi savilcis uzacis.

Viņi nakšņoja Meža malā, un nākamajā rītā viņu priekšā pavērās bezgalīgi plašs klajums, pa kuru vējš trenkāja baltas sniega vērpetes.

- Vējainais virsājs, sacīja Mežsargs. Tagad būs pavisam garlaicīga brauk­šana.

Tā arī bija. Stundām ilgi neredzēja itin nekā, kā vien līdzenu, baltu sniega grīdu, kas sniedzās uz visām pusēm līdz pašam apvārsnim. Kādu laiku, pame­tot skatienu atpakaļ, varēja redzēt Meža aprises, no kura viņi bija izbraukuši, bet ap pusdienlaiku tas pārvērtās izplūdušā zilgani pelēkā svītrā, līdz visbeidzot izzuda arī tā.

- Brrr… nodrebinājās Ralfs, mezdams apkārt nedrošus skatienus. Kā te var nobraukt taisni? Vai tad te nav Vadātāja?

- Ir, jau ir, attrauca Meža Veča. Bet novest no ceļa manu karieti viņam nav pa spēkam. Man ir tehnika, un viņa pamāja uz paneli, kur rēgojās vese­la gūzma dažādu instrumentu skalu, to vidū kaut kas līdzīgs kompasam, bet viņam tikai intuīcija un blēdībām pilns prāts…

Viņi nakšņoja pašā virsāja vidū, un Monikai bija tāda sajūta, it kā viņi atras­tos uz kādas vēl neatklātas planētas, kuru viscaur klāj mūžīgais apledojums. Naktī vējš plosīja viņu neaizsargāto telti, līdz pēc kādas īpaši niknas brāzmas Meža Veča pamodās un izgāja ārā savākt polārkrūkļa mizas pārsegu, lai vējš to neaizrautu sev līdzi.

Vēl visu nākamo dienu kamanas slīdēja pāri kailajam sniega laukam, un vējš šeit plosījās kā nekur citur Mežā. Brāzmas bija tik ledaini aukstas, ka bērni lie­lāko tiesu tupēja, pabāzuši galvas zem polārkrūkļa segas. Vēl vienu nakti viņi pavadīja Vējainajā virsājā, bet nākamajā dienā pēc pāris stundu braukšanas Ralfs ievēroja priekšā kaut ko savādu.

- Skatieties! Kas tas? viņš sauca, pastiepis roku uz priekšu.

Tālu priekšā bija manāma tāda kā zema, pelēcīgi brūna masa, kas ņirbēja, it kā atrastos nepārtrauktā kustībā. Jau no tālienes kļuva dzirdama paklusa ča­boņa, itin kā tūkstošiem roku čaukstinātu zīdpapīru.

- Klejojošo krūmu audze, drūmi noteica Mežsargs. Nebiju domājis, ka tie šādā aukstumā varētu būt aktīvi… Viņš sasprindzis un sarauktu pieri vērās uz pelēcīgo ņirboņu tur, priekšā.

- Ko tas nozīmē? jautāja Ralfs.

Bet Mežsargs bija tā nogrimis domās, ka neko neatbildēja.

Kariete strauji tuvojās klejojošo krūmu audzei. Drīz vien visi ieraudzīja, ka vi­ņiem priekšā kā siena izpleties krūmājs. Nebija ko domāt, ka varētu apbraukt tam apkārt tas pletās uz abām pusēm, cik vien tālu sniedzās skatiens. Krūmi bija diezgan augsti lielākā daļa bija sasnieguši pieauguša cilvēka garumu tā­dēļ nevarēja saprast arī, cik biezs īsti tas ir.

Dīvainākais bija tas, ka krūmi nestāvēja uz vietas. Tie burtiski ņudzēja, pa­stāvīgi mainot savu vietu, spraucās viens otram garām un raustījās, kad izrādī­jās sapiņķējušies viens otra zaros… No krūmāja nāca pamatīgs troksnis, kas radās no sakņu skrapstoņas, krūmiem skrienot pa sērsnu, un zaru čaboņas. Krūmi bija saspiedušies tik cieši viens pie otra, ka neizskatījās caurbraucami. Nebija nevienas ejas vai pat spraudziņas, pa kuru varētu izbraukt kaut kas tik liels kā viņu kariete.

Meža Veča samazināja ātrumu un, kad viņi bija piebraukuši gandrīz pie krū­māja, nobremzēja pavisam. Kariete noraustījās un apstājās.

- Ko nu? jautāja Monika, paslējusies savā sēdeklī un vērdamās pāri suņusēnu kastei.

Mežsargs drūmi kratīja galvu.

- Varbūt, ja mēs uzņemtu kārtīgu ātrumu, Ralfs ieminējās, mēs varētu izskriet viņiem cauri?

- Nemaz neceri, atteica Mežsargs. Mēs tikai sapītos viņos un vispār vairs netiktu no vietas. Nē, te ir vajadzigs kas cits…

- Kas? vienā balsī jautāja Monika, Ruta un Arvils.

- Ugunslodes, pavisam negaidīti atskanēja no būra.

Mežsargs pameta izbrinītu skatienu uz aluķēmu. Tas bija piecēlies kājās un vērās uz elpojamo režģi, it kā mēģinādams tam cauri kaut ko saskatīt.

- Tieši tā, teica Mežsargs. Un, kā par brinumu, es pat esmu dažas pa­ķēris līdzi. Patiešām negaidīju, ka krūmi būs tik rosīgi… To teikdams, viņš izvilka no mantu kaudzes pašas apakšas savu nošņurkušo tarbu un kādu brīdi tajā rakņājās.

- Ahā! Rokā ir! viņš uzvaroši iesaucās, izvilkdams roku no tarbas. Vina plaukstā mirdzēja kaut kas sarkanīgs.

- Kas tev tur ir? jautāja Ralfs, pabāzdams galvu starp mantu kalniem un sunusēnu čemuriem.

- Ugunslode, lepni atteica Mežsargs. Somā ir vēl septiņas. Es domāju, ar tām vajadzētu pietikt četras turpceļam, četras atpakaļceļam. Viņš pastie­pa ugunslodi uz aizmuguri, lai visi varētu to labāk aplūkot.

Ugunslode bija apaļa, sarkani kvēlojoša lode, un likās dīvaini, ka Mežsargs to varēja tā turēt rokā pēc izskata spriežot, tai vajadzēja būt sveloši karstai. Lodei nebija skaidri izteiktu kontūru tā patiesi izskatījās pēc uguns kamo­la jebšu pēc lodē saveltas kvēlojošas lavas pikas. Tā versmoja brīžiem oranžīga, brīžiem sarkana, un reizēm tās dziļumā uzvirmoja tādas kā dzeltenīgas liesmas.

Ralfs uzmanīgi tai piedūrās, bet nesajuta neko īpašu. Viņam likās, it kā bū­tu iebāzis roku vēsā ūdenī. Tad Ralfs pastiepa rādītājpirkstu un atkal pieskārās lodei. Pirksta galiņš nozuda lodes iekšienē un kļuva neredzams. Ralfs iebāza pirkstu dziļāk, līdz tas pilnībā bija pazudis lodē. Tad viņš atkal to izvilka un no­grozīja galvu.

- Dīvaini gan… viņš sacīja. Kas tas īsti ir?

- Ugunslode, atkārtoja Mežsargs.

Ralfs sarauca uzacis tas nu vis nebija nekāds izsmeļošais paskaidrojums.

- Neviens nezina, kā ugunslodes rodas, stāstīja Mežsargs. Meža viņā ga­lā starp Pelēkajiem kalniem ir kāda dziļa aiza, kur tās vienkārši mētājas. Mežaļaudis iet uz turieni un tās salasa, jo tās var šur un tur izmantot piemēram, tagad lai tiktu cauri klejojošo krūmu audzei. Un ugunslodes nekad neizsīkst pat ja tās tiek salasītas līdz pēdējai lodei, pēc pāris mēnešiem var atkal doties turp, un aiza kā agrāk būs pilna ar tām.

- Bet es nesaprotu kā tās var palīdzēt tikt cauri krūmiem? jautāja Ralfs, pamezdams skatienu uz krūmiem, kas plosījās kā negudri, krakšķinot un ap­laužot paši savus zarus.

- Redzi, tās lodes nedaudz atgādina uguni, vai ne? sacīja Mežsargs.

Visi piekrītoši palocīja galvas.

- Krūmi nav diez cik gudri, turpināja Mežsargs. Un viņi nekad nav biju­ši Pelēko kalnu aizā. Tāpēc viņi baidās no lodes kā no īstas uguns un metas bēgt, līdzko lode lido to virzienā. Tad tikai mums jābūt gatavībā un, kad krūmi būs pašķīrušies, jāmetas uz priekšu. Es patiešām ceru, ka ar četrām lodēm mums pietiks… viņš, nedaudz norūpējies, piebilda.

- Mana kariete izdarīs visu, kas būs nepieciešams, lepni paziņoja Meža Veča. Kad vajadzēs mesties uz priekšu, ticiet man tā lidos kā raķete!

- Ceru, ka ne… noteica Mežsargs. Ja tā lidos kā raķete, mēs pavisam noteiksi sapīsimies zaros. Vajadzētu uzturēt tādu pašu ātrumu kā līdz šim ar to pilnībā pietiktu.

- Būs darīts, sacīja Meža Veča un iedarbināja motoru. Kariete ierūcās un bija gatava izpildīt jebkuru uzdevumu.

- Vai visi ir gatavi? jautāja Mežsargs, satverdams ugunslodi cieši saujā. Kad visi atbildēja apstiprinoši, viņš sāka komandēt Meža Veču: Tā, tagad pie­brauc pie krūmāja pašas malas. Lēnītiņām, pavisam lēnitiņām…

Kariete, klusām pukšķinādama, pieslīdēja cieši pie krūmāja. Šeit čaboņa un lūstošo zaru troksnis bija vēl skaļāks. Kāds krūms, skriedams garām, aizskāra ar zariem karietes priekšgalu un tad, pats izbijies no neparastā šķēršļa, iespru­ka dziļāk starp pārējiem krūmiem.

Mežsargs atvēzējās.

- Tā! viņš sauca. Tūlīt es sviedīšu ugunslodi, un karietei jāmetas uz priek­šu, līdzko pavērsies ceļš!

Visi saspringuši sēdēja savās vietās, un arī aluķēms, nespēdams ieraudzīt, kas notiek, nervozi staigāja šurpu turpu pa savu būri.

Un tad Mežsargs no visa spēka aizsvieda lodi. Viņš to meta samērā zemu tā, lai tā izietu cauri krūmājam, nevis pārlidotu tam pāri.

Krūmi reaģēja zibenīgi. Vienlaicīgi ar lidojošo lodi tie metās uz abām pusēm prom no tās, un pirmīt necaurbraucamajā krūmu biezoknī tagad pavērās taka pietiekoši plata, lai kariete varētu izbraukt cauri.

Kariete to ari darīja. Sliecēm kaucot, tā šāvās uz priekšu, tā ka bērni atkri­ta atpakaļ, bet viens maiss ar konserviem no mantu kaudzes virspuses izlidoja ārā.

Cik ātri pašķīrušies, tikpat ātri krūmi ari sakļāvās. Kad Ralfs uz sekundi pame­ta skatu atpakaļ, viņš redzēja, ka krūmi momentā aizblīvē tikko radušos spraugu. Tas notika tādā ātrumā, ka to zari pat švīkstēja gar karietes aizmuguri.

Monika, lūkodamās cauri somu kalniem, pamanīja, ka priekšā zemē kaut kas spīd. Tā bija Mežsarga sviestā ugunslode.

Nesamazini ātrumu! Es sviežu nākamo! kliedza Mežsargs un atvēzējās.

Nākamā ugunslode kā sīciņa komēta izšāvās cauri bēgošajiem krūmiem, un kariete, atpalikdama tikai par pāris sprīžiem, brāzās tai pakaļ. Kad arī tā bija piezemējusies un karieti no visām pusēm iekļāva melnu zaru biežņa, Mežsargs aizlidināja trešo ugunslodi, un Meža Veča nepiebremzēdama droši aizvadīja ka­rieti tālāk. Aizlidoja ceturtā lode, un bērni atviegloti nopūtās, bet tad notika kaut kas negaidīts. Visi pamanīja zemē gulošo ugunslodi, bet tai priekšā atkal slējās zaru mežs.

Meža Veča pēdējā brīdī iespieda grīdā bremzes pedāli, un kariete spēji apstā­jās, ar purnu tomēr ieskriedama pirmajos krūmos tā, ka tie nobrakšķēja vien.

- Sasodīts! iesaucās Mežsargs un iebelza ar plaukstu pa priekšējo paneli.

- Kas noticis? no aizmugures atskanēja bailīgs jautājums.

- Tas, no kā es baidījos, teica Mežsargs. Acīmredzot krūmājs ir kļuvis biezāks, un ar četrām ugunslodēm nepietiek.

- Tev taču somā ir vēl četras, atgādināja Arvils.

- Tās mums vajadzēs atpakaļceļam, sacīja Mežsargs. Nāksies vien iztikt tāpat. Ralf, paskaties atpakaļ vai tā ugunslode kaut kur nemētājas?

Ralfs pameta skatienu atpakaļ. Nu jau viņus cieši jo cieši ieskāva krūmu mu­džeklis. Zariem švīkstot gar karietes sāniem, krūmi šaudījās visapkārt un nebi­ja ko domāt par izkāpšanu no karietes asie zari, svaidīdamies uz visām pu­sēm, sagraizītu viņu sejas kā ar nažiem, bet ļaunākajā gadījumā viņi paliktu arī bez acīm.

Gabaliņu atpakaļ starp krūmiem sarkanīgi mirdzēja ugunslode.

- Tur tā ir! sauca Ralfs. Bet tad būs jālien cauri krūmiem.

- Sasodīts! atkal iesaucās Mežsargs. Tas nekur neder! Viņš sadrūmis iespieda galvu plaukstās un iegrima domās.

Meža Veča, samiegusi acis, cieši vērās uz kaut ko viņiem priekšā.

- Klausieties, viņa klusām ieminējās. Man šķiet, tur priekšā ir tikai kādi pāris metru krūmu.

Mežsargs iznira no savām pārdomām un arī palūkojās uz priekšu. Un patie­šām likās, ka cauri zariem spīd tāda kā gaismiņa.

- Mana kariete ir laba kariete, lēni teica Meža Veča. Tā izturēs pāris metrus sausu krūmu.

Mežsargs, drūmi saraucis pieri, paskatījās uz viņu.

- Tu domā? viņš vaicāja. Tu saproti, ja mēs tagad zaudēsim braucamo, mēs gluži vienkārši paliksim Mežā, un tad mums būs gals klāt. Pirmkārt, mēs vairs netiksim atpakaļ, jo ar četrām ugunslodēm nepietiks, lai ar kājām izskrietu cauri krūmājam. Un, otrkārt, mums nav līdzi tik daudz pārtikas, lai apietu krūmājam apkārt.

- Es to ļoti labi saprotu, nopietni sacīja Meža Veča. Un tomēr es es­mu pārliecināta, ka mana kariete var to izdarīt.

- Tādā gadījumā, teica Mežsargs un noplātīja rokas, uz priekšu! Neko citu mēs tik un tā nevaram darīt kāpt no karietes ārā būtu tīrā pašnāvība.

- Tā, sacīja Meža Veča, tagad turieties cieši. Es to saku pavisam no­pietni! Un pieturiet mantas…

Tad viņa pāris reižu nikni ierūcināja karieti, un tā metās iekšā krūmājā. Za­ri švīkstēja gar karietes korpusu, un krūmu stumbri lūza krakšķēdami, bet ka­riete neatlaidīgi spiedās cauri krūmājam, aizvien uzņemdama ātrumu. Motors kauca tā, ka likās tas teju, teju uzsprāgs, bet sliedes, griezdamās zemē, šķai­dīja sniegu uz visām pusēm.

Un tad viņi bija ārā un aizšāvās pāri sniegotajam klajumam, atstādami trok­šņaino krūmāju sev aiz muguras.

- Fū… nopūtās Mežsargs, noslaucīdams no pieres uztraukuma sviedrus.

- Man jau likās, ka cauri ir un mēs tūlīt uziesim gaisā…

- Nekā nebija, lepni attrauca Meža Veča un nedaudz samazināja ātrumu, jo kariete tagad lidoja uz priekšu gluži kā no lingas palaists akmens. Es taču teicu, ka mana kariete ir uzticama.

- Nu kā? ievaicājās aluķēms, nervozi plūkādams ausi.

- Viss kārtībā, paskaidroja Monika. Esam izbraukuši.

- Fū… aluķēms atviegloti nopūtās gluži tāpat kā Mežsargs.

- Tad nu gan jums ir mežiņš… neticīgi šūpodams galvu, noteica Ralfs.

- Es tiešām ļoti ceru, ka tālāk tādu brīnumu vairs nebūs…

Meža Veča ar Mežsargu pārmija skatienus, un Mežsargs tā dīvaini nokrek­šķinājās. Ralfam tas nepatika.

- Ko jūs tā saskatāties? viņš aizdomīgi prašņāja. Par ko jūs domājat?

- Nu… hmm… redziet… krekšķināja Meža Veča. Mums vēl priekšā ir Robežkalni, bet, tā kā uz manu karieti patiesi var paļauties… slieces tikko kā nomainītas… un es pati arī tīri labi stūrēju… tad nevajadzētu īpaši uztraukties…

- Kā tā īpaši? nervozēja Ralfs. Tātad nedaudz uztraukties tomēr va­jadzētu, ko?

- Nu… hmm… atkal krekšķināja Meža Veča. Piesardzība, protams, par ļaunu nenāktu.

Bērni satraukušies saskatījās, bet tad ierunājās aluķēms.

- Robežkalni ir vieni no augstākajiem kalniem visā Mežā, viņš sacīja. Tiem pāri ved kalnu pārejas tādas ir divas. Viena ir Starpsmaiļu pāreja. Tā ir pie­tiekoši laba vasarā, bet ziemā praktiski nepieejama, jo ir pārlieku stāva un nav izbraucama, kad to klāj sniegs un ledus.

- Un otra? jautāja Monika.

- Otra ir Lēzenā pāreja, atbildēja aluķēms. Bet tas ir tikai nosacīti, jo tik lēzena tā nemaz nav. Bez tam tā visu laiku iet gar pašu aizas malu, tā ka ir jābūt ārkārtīgi prasmīgam braucējam, lai kādā pagriezienā neiestūrētu tieši bezdibenī.

Monika, Ruta un Ralfs pārmija šausmu pilnus skatienus, bet Arvils saspringti blenza uz suņusēnēm sev degungalā.

Meža Veča pie stūres nemierīgi sarosījās.

- Tikai bez panikas! viņa sacīja. Tā nav pirmā reize, kad es ziemā šķēr­soju Robežkalnus, tā ka nevajag satraukties.

Un tomēr likās, ka visi ir satraukušies tā, kā vēl nekad. Piepeši bērniem li­kās, ka klejojošo krūmu audze ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas viņus sagai­da turpmāk.

*

Robežkalnus ceļotāji sasniedza nākamajā dienā. Tie slējās viņiem priekšā kā melni, uz ceļiem nometušies akmens milži ar apsnigušiem pleciem. Kalnu ro­botās galotnes sedza baltas sniega mices, un arī nogāzēs sniegs bija nobrucis lejup, atklādams baltas sniega terases, ko varētu novērtēt kalnu slēpotāji.

Tomēr šeit neviena slēpotāja nebija, un kalni gaužām auksti un vientulīgi slējās pret bāli zilajām ziemas debesīm.

- Es nevienu pāreju neredzu, paziņoja Ralfs, kad kādu brīdi bija cieši blen­zis uz kalniem.

- Pag, pag, sacīja Meža Veča, droši vadīdama karieti tieši uz kalniem.

- Tā no attāluma to nemaz nav iespējams pamanīt. Lai to atrastu, ir jāzina, kur tā ir.

Kad viņi bija piebraukuši pie paša kalna, viņu acīm pavērās samērā lēzena nogāze. Meža Veča stūrēja tieši uz to, un pēc mirkļa viņi jau brauca augšā kal­nā. Nedaudz vēlāk nogāze pagriezās pa labi, un Meža Veča atkal atbilstoši ie­grieza karieti.

- Kur tad tās aizas? brīnījās Arvils, kad viņi bija braukuši jau labu laiku, bet abās pusēs joprojām slējās augstas, melnas klinšu sienas.

Tieši tajā mirklī Meža Veča asi pagrieza karieti pa kreisi, un Monikai, kas tobrīd lūkojās pāri karietes sāniem, aizrāvās elpa…

Tālu, tālu lejā pletās klajums, kam viņi vēl tikko kā bija braukuši pāri. Visi koki tagad izskatījās pēc zemē iespraustām spurainām skaidiņām, bet tieši gar karietes sānu vertikāli lejup gāja melna klinšu siena. Atsevišķas radzes kā na­ža asmenim līdzīgi izaugumi šur un tur rēgojās ārā no klints.

Un tad pēkšņi priekšā izauga klints siena, un Meža Veča strauji sagrieza stū­ri uz labo pusi. Arvils smagi ievaidējās, un Monika saprata, ka tagad viņa ska­tienam ir pavērusies bezdibenīgā aiza. Karietes slieces kā naži svilpdamas šķē­la sniegu, un baltas vērpetes uzvirmoja pāri aizai un noplivinājās lejup, bet ka­riete spītīgi turējās uz sava ceļa.

Pie kāda no asajiem pagriezieniem vēl kāds konservu maiss atrisa vaļā, kon­servi izbira un, šķindot atsizdamies pret klintīm, noripoja lejā no kalna.

- Konservi iet mazumā, vārgā balsī komentēja Arvils. Tas ir tikai uz labu… pēc brīža viņš filosofiski nosprieda.

Brītiņu vēlāk, kad aiza labu laiku bija bijusi galvenokārt Arvila pusē, viņš aiz­miedza acis un klusiņām kaut ko pie sevis murmināja, kas blakus sēdošajam Ralfam izklausījās pēc «vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ…». Monika ar šaus­mām blenza lejup aizā ik reizi, kad tā pavērās viņas skatienam, bet Ralfs un Ruta palika laimīgā neziņā par to, ko pārējie nupat pārdzīvo, jo, sēžot pašā vi­ducī, iemūrēti starp mantām un suņusēņu kastēm, viņi neko nevarēja redzēt.

Pēc bezgalīgi ilga brauciena (kā likās Monikai un Arvilam) Meža Veča pie­peši samazināja ātrumu, un pēc brītiņa kariete apstājās pavisam.

- Es gribēju, lai jūs to redzat, viņa lepni teica, izrausdamās no karietes.

- Nedomāju, ka jūs kaut ko tādu jebkad agrāk esat redzējuši.

Arvils atvēra acis, kuras labu brīdi bija turējis cieši aizmiegtas, bet pārējie tik­mēr jau kāpa ārā no karietes.

Izrādījās, ka viņi atrodas pašā kalna virsotnē.

Zem viņiem pletās meži, klajumi, un viss bija klāts ar baltu sniegu. Bet vis­apkārt slējās kalni. Melnās klinšu radzes asi kontrastēja ar zilajām debesīm, bet

sniegs nogāzēs un virsotnēs mirdzēja žilbinoši balts. Visi stāvēja un aizgrābti vēroja aizraujošo skatu, kad piepeši atskanēja kāds protests.

- Ei! iesaucās aluķēms. Kur jūs esat? Kāpēc tāds klusums?

- Kuš! viņu apsauca Meža Veča. Mēs vērojam kalnus.

Aluķēms apsēdās uz kastes būra stūri un sabozās.

- Nu, baigie, viņš teica. Es sēžu šajā būri jau diezin cik sen, un tagad jūs priecājaties par skaistiem skatiem, kamēr es mēnešiem ilgi neesmu redzējis ne­ko citu, kā vien būra sienas un peļu lāča spalvaino ģīmi…

Monika sarauca uzacis un pienāca pie būra.

- Vai tu ari gribētu paskatīties uz kalniem? viņa vaicāja.

- Jā, lūdzu, pieklājīgi atteica peļu lācītis.

- Tu nedrīksti laist vinu ārā! šausmās iesaucās Arvils. Viņš tūlīt uzdzīs tās bailes un notrieks mūs lejā no aizas!

Monika stāvēja un domāja. Aluķēms patiešām bija šausmīgi ilgi sēdējis bū­rī. Un tagad, kad viņi paši priecājās par šo brīnišķīgo ainavu, nebija godīgi, ka viņš neko neredzēja …

- Es tik sen neesmu bijis kalnos… ilgu pilnā balsī sacīja aluķēms. Šurp es nācu pa garāko ceļu, jo īsti labi nepārzinu kalnu pārejas un negribēju riskēt.

Monika minstinājās. Viņai gribējās izlaist aluķēmu, bet viņa redzēja, ka ci­tiem šī doma nepavisam nepatīk.

- Nu, kā ziniet… bēdīgi sacīja aluķēms un drūmi nokāra galvu. Es pa­tiešām apsolos, ka neko ļaunu nedarīšu, bet, ja nu jūs man neticat… Nu, jā… Nav jau nekāda īpaša pamata man ticēt…

Meža Veča uzmeta Mežsargam vaicājošu skatienu, un viņš paraustīja plecus.

- Manis pēc… viņš noņurdēja. Galu galā mums taču ir tās sēnes…

- Nu, nē! pārbijies sauca Arvils. Neesiet dumji!

Meža Veča pamāja Monikai, ka viņa drīkst izlaist aluķēmu. Monika noliecās pie būra un sāka ķimerēties ar būra atslēgām. Savukārt aluķēms, to izdzirdē­jis, pielēca kājās.

- Jūs patiešām atļausiet? viņš satraukti sauca. Jūs ļausiet man iziet laukā?

- Jā, tikai, lūdzu bez pigoriem! sacīja Monika, pagriezdama slēdzeni.

Piepeši aluķēms samulsa.

- Zini… Tur ir tās sēnes… viņš murmināja. Vai tu nevarētu mani aiznest gabaliņu tālāk, citādi man bail, ka es nogāzīšos lejā…

- Labi, labi… Aiznesīšu, sacīja Monika un atvēra būra durtiņas. Tad viņa sagrāba aluķēmu un skriešus aizmetās ar to gabaliņu tālāk. Pārējie tikmēr saspringuši gaidīja, kas nu būs.

Bet nekā nebija.

Kad Monika nedaudz tālāk izlaida aluķēmu no rokas, tas palika turpat, kur nolikts, un aizgrābti vērās uz krāšņajiem kalniem visapkārt un plašo ainavu, kas pavērās uz visām pusēm.

- Nudien… viņš čukstēja. Viss Mežs kā uz delnas… Cik skaisti… lie­lajām, brūnajām acīm mirdzot, viņš kā apburts vērās visapkārt. Kādu brīdi viņš klusēja un tad pēc brīža palūkojās uz Moniku.

- Nu labi, pietiks. Dosimies tālāk.

- Un paldies, viņš klusām piebilda, kad Monika, cieši viņu sagrābusi, stie­pa atpakaļ uz būri.

Kad aluķēms atkal bija iespundēts, Arvils atviegloti nopūties un ari visi pā­rējie iekārtojušies atpakaļ savās vietās, Meža Veča iedarbināja karieti, un viņi devās lejup no kalna.

*

Pēc veiksmīgas kalnu šķērsošanas, ceļotāji atkal nokļuva mežos, kur egles un priedes auga tik blīvi, ka Meža Večai nācās stipri vien samazināt braukšanas ātru­mu. Bez tam šeit skraidelēja jenoti, kas atkal sāka novērst viņu šofera uzmanību…

- Ak tu, svītrainais bandīt! bļāva Meža Veča un, aizmirsusi visu pārējo, stū­rēja karieti jenotam tieši virsū, it kā gribēdama saplacināt to zem karietes pla­tajām sliecēm.

Jenots kādu brīdi sēdēja un apstulbis vēroja neparasto kustošo kasti ar klie­dzošo veceni iekšā, kas nez kāpēc brāzās viņam tieši virsū… Bet tad viņš atjē­dzās un, nicīgi nosprauslājies, palēca sāņus un nozuda Mežā, savukārt kariete, Meža Večai skaļi brēcot, turpināja drāzties uz priekšu…

Kad Meža Veča tā bija trenkusi jau piekto jenotu, Mežsargs nemierīgi sakus­tējās savā sēdeklī un uzmeta Meža Večai pārmetošu skatienu.

- Ko tu dari? viņš saviebies jautāja. Jenotiem par tevi ne silts, ne auksts, bet tu sāc novirzīties no kursa.

- Ko? nevērīgi attrauca Meža Veča, jo viņai bija licies, ka krūmos pazib vēl kāda nelietīga jenota svītrainā aste.

- Liec mieru jenotiem, jau skaļāk sacīja Mežsargs. Tādai trenkāšanai nav nekādas jēgas!

- Kā nav? izsaucās Meža Veča. Man uzreiz paliek vieglāk ap sirdi… Tad viņa pasmējās un beidzot atkal atgriezās uz pareizā ceļa.

- Cik tālu mums vēl jābrauc? vaicāja Monika.

- Nu jau esam tuvu, sacīja Mežsargs. Rīt mēs sasniegsim Bērzu birzis, un tad vēl viena diena, un mēs būsim pie Klinšu krāvumiem…

- Beidzot… nopūtās aluķēms. Es jau vairs nevaru nosēdēt šajā necieša­majā būri…

- Uzēd kādu konserviņu… vēlīgi piedāvāja Arvils, bet aluķēms savieba tā­du grimasi, ka visiem kļuva skaidrs, ko viņš pēdējā laikā domā par kon­serviem…

*

Vakarpusē starp priedēm un eglēm sāka parādīties pirmie bērzi. Pamazām to kļuva aizvien vairāk un vairāk, līdz nākamās dienas rītā viņiem apkārt bija vieni vienīgi bērzi.

Viņi bija sasnieguši Bērzu birzis.

Monika manīja, ka Mežsargs un Meža Veča ik pa brīdim pameta visapkārt tramīgus skatienus, bez tam Meža Veča brauca daudz ātrāk, nekā tas starp šiem daudzajiem kokiem būtu vēlams.

Monika iebakstīja Rutai sānos, un arī viņa kādu bridi vēroja Meža Večas un Mežsarga dīvaino uzvedību.

- Domā, ka mēs tuvojamies Klinšu krāvumiem? Ruta čukstēja Monikai.

- Diez vai… Mežsargs taču teica, ka līdz tiem jābrauc veselu dienu, tāpat čukstus attrauca Monika.

- Ko tad viņi tā raustās? nesaprata Ruta. Ja vien te atkal nav kaut kas tāds, par ko viņi mums neko nav teikuši.

Tajā brīdī Bens sāka nikni riet un pielēca kājās, uzlicis priekšķepas uz priek­šējā paneļa. Gandrīz vienlaicīgi kaut kas balts izbrāzās no tuvējā bērza un iekodās karietes kreisās slieces uzliektajā priekšgalā.

Knirkš… atskanēja šņirkstoša skaņa, zobiem iegraužoties metālā…

- Kas tas bija? iekliedzās Monika.

- Un no kurienes tas izskrēja? pilnīgi apjucis, sauca Arvils.

Meža Veča nospieda līdz galam sulas padeves pedāli, un kariete kaukdama aizdrāzās uz priekšu, mežonīgā ātrumā lavierēdama starp bērzu stumbriem.

- Kas tur ir? jautāja Ralfs. Pūpēžveidīgie?

- Nē, diemžēl tie nav pūpēžveidīgie… saspringtā balsī atbildēja Mežsargs, nervozi vērodams, kā kariete par mata tiesu izvairās no kāda resna bērza stum­bra. Šīs ir tāss radības, un būtu ļoti vēlams no tām izvairīties…

- Kāpēc? Ko tās dara? jautāja Ralfs.

- Kož, strupi noteica Mežsargs un samiedza acis, jo likās, ka kariete tūlīt ietrieksies kārtējā bērzā, kas piepeši it kā izauga viņiem tieši deguna galā.

Pa to laiku tāss radība, kas bija paspējusi iegrauzties karietes sliecē, pie­peši parādījās uz karietes motora pārsega. Tā bija neliela truša lielumā un

izskatījās pēc nesimetriskas tāss tarbiņas āda tai bija gluži kā bērza tāss balta ar melniem lāsumiem, bet acis atgādināja divas melnas spraudziņas tarbiņas priekšpusē. Tad tāss radība pa­plēta muti… Mute pletās no «tarbiņas» viena ga­la līdz otram un bija pilna ar sīkiem, smailiem zo­biņiem kā haizivij… Žokļi aizcirtās un atskanēja nelaba šņirkstoņa. Tāss radība grieza zobus…

Ak, šausmas… novaidējās Arvils, kas tieši tajā brīdī bija palūkojies pāri karietes malai.

Tāss radība lēnām sāka kustēties uz priekšu, uz to pusi, kur sēdēja Mež­sargs. Likās, ka karietes ātrums un straujie pagriezieni to it nemaz neietekmē, jo tā turpināja neatlaidīgi virzīties uz priekšu, neskatoties uz Meža Večas izmi­sīgajiem centieniem to nokratīt. Taču, kad tā bija pienākusi pavisam tuvu vietai, kur sē­dēja Mežsargs, viņš piepeši atvēzējās un iegāza tai ar dūri, notriekdams to lejā.

Bens visu laiku neganti rēja.

Monika lūkojās pāri mantu grē­dai uz apkārtējiem bērziem. Un tad viņa pamanīja vēl vienu tāss radību. Tā it kā atdalījās no stum­bra izskatījās tā, itin kā tajā vietā piepeši atluptu paliels tāss gabals, un metās pāri sniegam uz karietes pusi.

- Uzmanīgi! Monika iebrēcās, no­rādīdama uz skrejošo tāss radību. Tur viena tuvojas!

- Sasodīts! teica pavisam bālā Meža Veča un strauji sagrieza karieti pa kreisi.

- Tur nāk vēl viena! tagad brēca Arvils. Nē, vēl divas… trīs… to ir ve­sels bars!

Meža Veča izmanīgi lavierēja starp stumbriem, bet ātrums nebija pietie­kams, un tāss radības, šņirkstinādamas zobus, draudīgi nāca arvien tuvāk.

- Sviediet tām ar kaut ko! kliedza Mežsargs.

- Ar ko? atkliedza Monika.

- Konservu kārbas! brēca Mežsargs. Sviediet tām ar konservu kārbām! Bet ātrāk!! ĀTRĀK!!!

Arvils trīcošām rokām sāka vandīties pa mantu kaudzi, bet, kā par spīti, pie­peši likās, ka viņiem vairs nav neviena maisa ar konservu kārbām. Tad Moni­ka atcerējās par somu, kas bija spiedusi viņas kājas kopš ceļojuma sākuma. Vi­ņa noliecās, sagrābstīja somu un, uzvilkusi to augšā, atrāva vaļā. Patiešām soma bija pilna ar konserviem. Ar brētliņām tomātu mērcē.

Monika pagrāba vienu kārbu un atvēzējusies aizlidināja to zobaino radījumu pūlī. Ruta metās viņai palīgā, un kārbas cita pēc citas ielidoja viņu vajātāju jūk­lī. Drīz vien kļuva manāms, ka aizmugurē kaut kas notiek. Tāss radības piepe­ši atpalika un metās virsū kārbām.

- Tās grauž kārbas, izdvesa Arvils, vērdamies atpakaļ.

Un patiešām. Tāss radības bija ielenkušas izsvaidītās kārbas, un to asie zo­bi grauza pušu metālu. Beidzot Meža Veča varēja atkal uzņemt ātrumu, neraustoties no vienas puses uz otru. Kaut ari tāss radījumi vēl arvien šad un tad izlēca no bērziem, kariete tagad šāvās uz priekšu ar tādu raķetes cienīgu ātru­mu, ka tie nespēja to panākt.

Pēc kādām divdesmit minūtēm Bērzu birzs ar visiem neradījumiem palika aiz muguras, un kariete izbrauca ar sniegu klātā klajumā.

Meža Veča nedaudz piebremzēja, un Mežsargs skaļi un atviegloti nopūtās.

- Ko tu dari? piepeši iebrēcās galīgi pārbijies Arvils. Kāpēc tu bremzē? Tie taču tūlīt mūs panāks!

- Nē, nē, tie nekad nenāk ārā no savas birzs, paskaidroja Mežsargs. Vi­ņi ir radušies no bērziem un visu mūžu paliek ar tiem kaut kādā veidā cieši sais­tīti. Ja viņi iznāktu no birzs, tad tūlīt pat nomirtu.

- Ak tā, noteica Arvils. Tad jau labi.

- Ārprāts, sacīja Ruta. Man ir tāda sajūta, ka es nekad vairs nespēšu mierīgi paskatīties ne uz vienu bērzu, nedomājot, ka no tā piepeši izbrāzīsies slepkavnieciski noskaņots tāss gabals…

- Vai jums nebūtu nekas pretī, Ralfs dzēlīgā balsī vērsās pie Meža Večas un Mežsarga, savlaicīgi brīdināt mūs par nākamajiem pārsteigumiem, nevis tikai tad, kad tie jau kāps mums virsū un grasīsies nokost galvas?

- Kāpēc gan ne? laipni attrauca Meža Veča. Nākamā pietura Klinšu krāvumi. Un lai jenots grauž manus kaulus, viņa murmulēja, ja es zinu, ko mēs tur pasāksim…

- Paldies, teica Ralfs. Tu mani ārkārtīgi nomierināji.

.