Monika un mežs

SESTĀ NODAĻA MEŽABERNI

Kādu laiku nekas īpašs netika pasākts. Meža Veča un Mežsargs stundām ilgi sēdēja un apsprieda turpmā­ko vecmāmiņu atkarošanas taktiku, bet neizskatījās, ka viņi būtu par kaut ko vienojušies.

Neviens vairs nelika Monikai izmantot Aci glu­ži pretēji, Meža Veča bija stingri aizliegusi Monikai to lietot, ja vien tas bija kaut kādā sakarā ar vecmā­miņām. Iepriekšējā pieredze bija viņu stipri nobie­dējusi un pārliecinājusi, ka Mežsargam ir taisnība Acs izmantošana ir diezgan bīstama iecere, kam ir nepieciešama nopietna sa­gatavošanās. Un pašreiz viņa nejutās gatava sākt šādu sagatavošanos, jo viņai nebija ne jausmas, uz ko tad īsti jābūt gataviem…

Bērni tikmēr pavadīja laiku kā nu kurais. Klusībā viņi jau bija atmetuši cerī­bas, ka tiks pie savām vecmāmiņām, un samierinājušies ar domu, ka pēc sep­tiņiem mēnešiem atgriezīsies mājās un viss būs tāpat kā parasti… Tikai Monikā brieda cieša apņemšanās, lai ko tas viņai prasītu, sameklēt savu īsto vecmāmi­ņu. Viņa bija nolēmusi klusībā trenēt Aci, kaut gan pagaidām viņai vēl vajadzē­ja laiku, lai atgūtos no iespaidiem, kas gūti pie troglodītiem.

Ralfs lielākoties sēdēja istabā un lasīja grāmatas, kuras viņš visbeidzot bija pamanījies sakrāmēt drēbju skapī, toties viņa drēbes mētājās juku jukām pa vi­su istabu uz gultas, krēsla un pat zem galda…

Arvils laiku pa laikam aizņēmās kādu no Ralfa grāmatām, bet pārsvarā viņš noņēmās ap savu dzīvnieku kolekciju, veidodams garu garos sarakstus uz­skaitīdams gan tos dzīvniekus, kuri viņam jau bija, gan tos, kuru viņam trūka.

Monika kala plānus attiecībā uz vecmāmiņu uzmeklēšanu un pamazām ar­vien vairāk nobrieda vēl vienu reizi izmēģināt Aci.

Savukārt Ruta beidzot atklāja pārējiem, kas slēpās viņas daudzajās kastēs un saiņos. Vispirms jau viņa izsaiņoja savas daiļslidošanas slidas un nolika tās go­da vietā savā un Monikas istabā. Monika ļoti izbrīnījās, tās ieraudzījusi.

- Ko tu ar tām darīsi? viņa vaicāja. Tagad taču ir vasara!

- Jā, bet reiz taču pienāks ari ziema. Ja vien es līdz tam laikam nebūšu pil­nībā aizmirsusi, kā jāslido… viņa drūmi piebilda. Tik gari mēneši bez tre­niņiem tas noteikti mani atsviedīs atpakaļ pēdējā vietā, kad es atgriezīšos mā­jās. Varēšu sākt visu no gala…

- Nu, nu, gan jau nebūs tik traki… Monika viņu mierināja.

Bet Ruta tikai noteica, ka «būs gan, ja es neko nedarīšu!», un caurām die­nām ņēmās pa tukšo viesu istabu, lēkādama un izmēģinādama visādas «figū­ras»… Izrādījās, ka vienā no Rutas smagākajām kastēm atrodas videomagne­tofons, savukārt kādā citā kastē vesela kaudze videokasešu ar daudz un dažādu sacensību ierakstiem. Visvairāk Rutai patika skatīties pagājušā gada pasaules čempionātu. Tā tik ir slidošana! viņa mēdza sajūsmināta saukt, kārtējo reizi vērodama čempionāta finālu. Kaut kas vienreizējs! Paskatieties, kādas kustības! Un cik tīri viņa visu izpilda tur nu nav kur piesieties! bet pā­rējie bērni tikai uzmeta paviršu skatienu ekrānam un centās pēc iespējas ātrāk pazust no turienes, iekams Ruta nebija piespiedusi viņus apsēsties un klausī­ties savos nebeidzamajos komentāros…

- Es vairs nevaru izturēt, kā viņa plinkšķina tās klavieres, kādu dienu žē­lojās Ralfs, kad Ruta atkal pāris stundas bija pavadījusi tukšajā istabā, vingro­jot mūzikas pavadībā. Kāda no viņas kastēm bija izrādījusies pilna ar mūzikas diskiem, bet ne jau tādiem, kas varētu patikt Ralfam vai, patiesību sakot, arī kādam citam. Bens it sevišķi neieredzēja šos klaviermūzikas koncertus un tā­dos brīžos vienkārši pazuda Mežā, un atgriezās tikai pašā vakarā. Vienīgais, kuram patika Rutas mūzikas ieraksti, bija Mežsargs, un vakaros, kad Ruta bija beigusi savus treniņus, viņš mēdza aizņemties viņas magnetofonu un līdz pat vēlai naktij savā istabā klusiņām klausīties diskus…

Kad Ralfs nelasīja grāmatu, Arvils nespēlējās ar saviem zvēriņiem, Monika nekala plānus par vecmāmiņām un Ruta bija metusi mieru saviem treniņiem, viņi visi kopā gāja uz netālo mežezeru peldēties. Un Monika secināja, ka tas ir

vēl jaukāks nekā tas, ko viņa bija iedomājusies…

*

Bija pagājis apmēram mēnesis, kopš viņi bija ieradušies Mežā, bet joprojām nekas nebija mainījies. Meža Veča un Mežsargs turpināja apspriesties, un Moni­ka aizvien teica sev, ka jāiemēģina Acs, bet tā ari nevarēja saņemties to izdarīt.

Mežā vasara pamazām gāja uz beigām pēc Meža Večas vārdiem, tuvojās septembris, bet laiks joprojām saglabājās silts un rāms. Ezers bija stipri uzsilis, un bērniem peldoties likās, ka viņi peldas milzīgā vannā. Un kaut ari laiks it nemaz neliecināja par to, ka tuvotos rudens, vakari pienāca arvien ātrāk, un siltajās naktīs pie debesīm parādījās arvien vairāk zvaigžņu, bet mēness suņusēnes egļu biezoknī spīdēja tik spoži kā vēl nekad…

Kādā vēlā pēcpusdienā visi atkal devās uz ezeru peldēties. Diena bija pade­vusies diezgan svelmaina tā vien likās, ka briest negaiss, kaut ari debesis bi­ja koši zilas un pat pamalē nemānijā neviena paša mākoņa. Bija tik karsts, ka visi putni un kustoņi bija nolīduši kaut kur ēnā un vēsumā. Visapkārt valdīja ne­parasts klusums, un bērnu soļi likās esam vienīgās skaņas visā apkārtnē.

- Jocīgi iedomāties, ka pie mums mājās tagad ir riebīgs, auksts oktobris, ieminējās Ralfs, aizsperdams no takas kādu sausu priedes zaru.

Sūnas bija tā izkaltušas, ka čaukstēja vien, un visiem bērniem kājās bija san­dales ja pa sūnām gāja ar basām kājām, tās grieza kā ar nažiem…

- Drīz jau arī šeit būs rudens, sacīja Monika. Kaut gan, protams, nemaz neizskatās…

Bens, priecīgi luncinādamies, lēkāja viņiem apkārt. Šodien nemanīja nevie­nas lapsas, ne jenota, ko būtu vērts patrenkāt. Un vispār bija tik karsts, ka ne­bija jau arī nekāda prieka kādu trenkāt…

Rutai pakaļ tecēja mazais jenots, kas pa šo mēnesi bija nedaudz paaudzies. Viņu Bens neaiztika viņš zināja, ka jenots pieskaitāms pie «savējiem». Savu­kārt visiem aizmugurē, kuplo asti pašāvusi gaisā, cilpoja milzīgā, pūkainā šinšilla, kuru Ralfs bija vairāk vai mazāk «pieradinājis».

Līdzko cauri koku stumbriem kļuva redzams ezers, tūlīt tapa skaidrs, ka tur kāds jau bija priekšā. Šis kāds sēdēja uz laipiņas un šūpoja kājas, šļakstināda­mies pa ūdeni, bet no tāda attāluma nevarēja izšķirt, kas īsti tas bija.

Bens paskrējās uz priekšu un, saspicējis ausis, aprauti ierējās.

- Kas tur ir, Ben? klusām vaicāja Monika, pieliekusies pie suņa. Tas vēl­reiz tikpat īsi ierējās un tad pavēcināja asti.

Visi piesardzīgi devās tuvāk, jo likās, ka sunim īpašu pretenziju pret svešo nav, un tad jau nebija daudz ko bīties gan jau suns zina, ko dara.

Kad viņi pienāca tuvāk, bija skaidrs, ka uz laipas sēž meitene, kas varēja būt aptuveni viņu vecumā. Vispirms Ralfs bažīgi piebikstīja Monikai pie rokas, bez skaņas noplātīdams kādu jautājumu. Monika sākumā nesaprata, ko viņš grib, bet tad aptvēra Ralfs prasa, vai tas nevar būt kāds no aluķēmiem. Monika viņam čukstus paskaidroja, ka aluķēmi izskatījušies pavisam citādāk.

Piegājuši pie ezera, viņi apstājās. Svešā meitene jopro­jām švinkāja kājas pa ūdeni un, šķiet, pat nebija dzirdēju­si viņus pienākam.

- Hei, uzsauca Ralfs.

Meitene satrūkās un strauji pagriezās.

Viņai bija melni, taisni un diezgan gari mati,

kas iemirdzējās zilgani, kad viņa apsviedās riņķī. Acis meitenei bija nedaudz ieslīpas un tik zaļā krāsā, kādā varēja būt tikai kaķa acis, bet āda iedegusi brūni zeltaina. Mugurā viņai bija īsa, zaļa kleita tādā pašā krāsā kā viņas acis, bet kājas bija basas.

- Ak, šausmas! meitene iesaucās. Vai jūs vienmēr tā piezogaties?

Bens paluncināja asti un pieskrēja apsveicināties. Arī mazais jenots pieļepa-

toja meitenei klāt un nolaizīja viņai roku, bet šinšilla pēc neilgām pārdomām beidzot nolēma viņiem pievienoties.

Ralfs, Monika, Ruta un Arvils samulsuši stāvēja un noskatījās, kā visi viņu dzīvnieki sajūsmināti ielenc svešo meiteni. Beidzot Ralfs nosprieda, ka būtu kaut kas jāsaka.

- Mēs… hmm… mēs esam…

- Es zinu, kas jūs esat, zaļacainā meitene teica un pasmaidīja. Jūs esat tie, kas meklē vecmāmiņas. Vai ne? viņa smējās, vērodama pārējo bērnu ap­mulsumu.

- Nu jā… Bet kā tu zināji? brīnījās Monika.

Meitene sēdēja uz laipiņas un kasīja Benam aiz auss, bet suns labpatikā bi­ja piemiedzis acis un paslējis gaisā purnu.

- Ak, te vienmēr ir kādi bērni, kas meklē vecmāmiņas, vina attrauca. Dažreiz vairāk, dažreiz mazāk… Mēs jau esam pieraduši… Stāsta, ka agrāk tā neesot bijis, bet, kopš es sevi atceros, pa mūsu Mežu vienmēr ir klīdušas kā­das vecmāmiņas un vinu mazbērni…

- Un vai vienmēr vecmāmiņas tika atrastas? pajautāja Monika un, aiztu­rējusi elpu, gaidīja, ko atbildēs meitene.

Viņa sarauca uzacis, kas bija tikpat melnas kā mati un kādu brīdi domāja. Tad papurināja galvu. Es neesmu īsti pārliecināta… viņa iesāka, bet man šķiet, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka viena vecmāmiņa tā arī netika atrasta.

- To pašu sacīja arī Mežsargs… Un vai kāds zina, kas ar viņu noticis? jau­tāja Ralfs.

Meitene paraustīja plecus. Nu, klīst jau visādas runas… Bet tas viss ir ti­kai baumas, un to, kā ir īstenībā, neviens nezina. Un man šķiet nekad arī ne­uzzinās…

Bērni neviļus nodrebēja. Šajā Mežā notika kaut kas nelāgs, un šķita, ka tas ir sācies jau kādu laiku atpakaļ.

- Bet kā tad jūs sauc? jautāja meitene, paņemdama klēpī jenotēnu. Bens greizsirdīgi ieņurdējās.

- Es esmu Ralfs, teica Ralfs. Bet tie ir Monika, Ruta un Arvils.

- Ahā. Es esmu Ērla.

- Kur tu dzīvo, Ērla? jautāja Ruta.

- Mežā. Es esmu no tiem, ko mēdz dēvēt par mežaļaudīm. Kaut gan mūsu tautu īstenībā sauc par radiksiem.

- Kāpēc par radiksiem? brīnījās Ralfs.

- Laikam tāpēc, ka mēs cieši turamies pie savām saknēm. Radix nozīmē «sakne», un mēs tāpat kā mūsu sensenie senči joprojām dzīvojam Mežā, tātad tur, kur ir mūsu saknes… Saprotiet?

- Ēēē… Nu jā… nedroši novilka Ralfs.

- Tam jau arī nav nozīmes, attrauca Ērla. Tik un tā mūs visi sauc par mežabērniem… Vai jūs nāksiet peldēties? viņa iesaucās, nolika jenotēnu uz laipiņas un, ātri norāvusi pār galvu kleitu, metās ūdenī.

- Labs ieniriens, atzinīgi noteica Ralfs, kad Ērla sprauslādama iznira labu gabalu no krasta. Viņa smējās un, mādama ar roku, aicināja pārējos viņai pie­vienoties, ko viņi ari darīja. Arī Bens metās ūdenī un peldēja pāri ezeram, pur­nu kā periskopu paslējis virs ūdens.

Bērni ņēmās pa ūdeni kādu stundu, līdz beidzot paguruši izlīda krastā un no­gūlās zālē apžāvēties. Pēcpusdiena jau pamazām pārgāja pievakarē, bet jopro­jām bija tikpat sutīgs kā pirmīt. Likās pat, ka, saulei rietot, gaiss kļūst vēl sma­gāks un blīvāks, tā ka pat elpot kļuva grūtāk. Savukārt kukaiņu bari, kas pie­vakarēs parasti sīkdami mēdza riņķot virs ezera, tagad tupēja kur nu kurais, it kā biezajā gaisā nejaudātu pavicināt spārnus…

- Būs negaiss, pievērtām acīm gulēdama uz muguras krasta garajā zālē un ošņādama gaisu, sacīja Ērla.

- Tu domā? apšaubīja Ralfs. Debesis izskatās pilnīgi skaidras.

- Tici man, smējās Ērla, ja es saku, ka būs negaiss, tad būs arī.

Tomēr Ralfs joprojām ļoti neticīgi vērās skaidrajās debesīs, kas, saulei laižo­ties zemāk, ieguva sulīgāku, tumšāk zilu toni.

- Tu peldi vienkārši vienreizīgi, sacīja Ruta. Tev laikam ļoti patīk pel­dēt, ja?

- Jā, peldēšanai nav ne vainas… Ērla sacīja, kodīdama starp zobiem smil­gas kātu. Bet vairāk par visu man tomēr patīk ledusdejas…

Ruta tā satraucās, ka uzslējās sēdus, bet Ralfs ar Moniku saskatījās. Tā, ta­gad Rutai būs kompānija, un viņas abas kopā varēs no rīta līdz vakaram kla­vieru plinkšķināšanas pavadījumā izmēģināt visādas dīvainus palēcienus…

- Jā… turpināja Ērla. Man ir treniņi gandrīz katru dienu tikai šodien bija pārtraukums, tā nu es nolēmu atnākt līdz ezeram izpeldēties. Pirms negai­sa vienmēr ir vislabākā peldēšanās…

Turpmākās divdesmit minūtes pagāja, Rutai runājot monologā… Viņa iz­stāstīja pilnīgi visu sākot ar to, kā, pirmo reizi uzvelkot slidas, viņai kļuvis skaidrs, ka slidošana ir viņai burtiski nepieciešama… kāds bijis viņas pirmais treneris… kāds ir viņas slidzābaku izmērs… kāda, viņasprāt, ir labākā «slidoja­mā» mūzika… un savu runu viņa nobeidza ar pagājušā pasaules čempionāta zelta medaļas ieguvējas Sāras Nešas apjūsmošanu…

Ralfs, Monika un Arvils šajā laikā apmainījās ar ciešanu pilniem skatieniem, bet Ērla izskatījās visai ieinteresēta. Tā kā viņa nebija dzirdējusi neko par Sāru Nešu, tad tika norunāts, ka rīt pat viņa atnāks ciemos un noskatīsies kase­ti ar pasaules čempionāta ierakstu.

- Lūdzu, nevajag… īstā mocekļa balsī vaidēja Ralfs. Es to vairs nevaru paciest…

- Ko tu nevari paciest? vēsi jautāja Ruta.

- Tās skaņas, Ralfs vaidēja tik pārliecinoši, ka Bens, saslējis ausis, pieskrē­ja klāt un piegrūda viņam pie sejas savu noraizējušos purnu. Ralfs atgrūda su­ni, bet Monika un Arvils gardi smējās. Katru rītu, katru dienu un katru vaka­ru es dzirdu, kā Sāra Neša izslido savas dzīves izcilākās minūtes… Ar aizsietām acīm pēc ledus skrapšķēšanas vien es jau varu pateikt, kādu figūru viņa tajā brīdī veic… Ja man tas būs jānoklausās vēl kādu reizi, es nudien nomiršu…

- Gan jau nenomirsi, tikpat vēsā toni kā pirmit sacīja Ruta, bet nu jau smējās arī Ērla. Aizej uz savu istabu, aiztaisi durvis un palasi par sikspār­ņiem… un gan jau viss būs atkal labi…

- Par kādiem sikspārņiem? apmulsis, bet ieinteresēts vaicāja Ralfs.

- Viņa domā vampīrus, nicīgi noteica Arvils.

- Sikspārņi?! tēlotā sašutumā iesaucās Ralfs. Jūs dzirdējāt? Viņa nosau­ca vampīrus par sikspārņiem!! Kāds apkaunojums visai vampīru dzimtai! Tavs analfabētisms mistikas jomā ir nepārspējams! viņš sašutis teica Rutai, kamēr tā nosarkusi kaut ko šņāca. Tev būtu jālūdzas, lai es tev pasniegtu privāt­stundas! Tad būtu ceriba, ka pēc kādu divu trīs nedēju nopietnas mācīšanās tu vairs nenosauktu vampīrus par sikspārņiem!

- Ej ratā, noteica Ruta un, pasaukusi savu jenotu, uzgrieza Ralfam mu­guru. Pēc brītiņa, kad visi bija izķiķinājušies, viņa atkal pievērsās Ērlai.

- Pie mums mājās ir slidotavas, viņa teica, kur mēs varam trenēties kā ziemā, tā vasarā… Baidos, ka, kamēr dzīvošu šeit, es galīgi pazaudēšu visas ie­maņas…

- Spriežot pēc tās lēkāšanas no rīta līdz vakaram, tev par to nevajadzētu uz­traukties… piezīmēja Ralfs, bet Ruta viņu pilnībā ignorēja.

- Kāpēc lai tu pazaudētu iemaņas? nesaprata Ērla.

- Nu kā te man nav ledus, kur trenēties!

- Kāpēc nav ledus? Nāc kaut vai rīt pie mums uz slidotavu, sacīja Ērla. Ruta bija tik pārsteigta un sajūsmināta, ka kādu brīdi nevarēja izteikt ne vārda.

- Jums ir slidotava?! viņa sauca. Un es domāju, ka jūs tagad, vasarā, tre­nējaties tāpat vien telpās!

- Kāda tad no tā būtu jēga? Ērla paraustīja plecus. Tad jau tiešām va­rētu aizmirst, kā jāslido…

Ruta atkal piesarka, bet Ralfs savaikstīja grimasi Monikai. Viņa iesmējās.

Labu laiku visi klusēdami gulēja uz muguras zālē un skatījās, kā satumstošajās debesīs pa vienam vien iededzas sīki spoži punktiņi. Beidzot sāka kļūt vē­sāks, un krasta niedrēs nemanot iezagās vējš sākumā tas čabinājās pavisam klusi, itin kā negribēdams, lai to pamana, bet pamazām pieņēmās spēkā. No meža puses pāri ezeram vēlās šalkoņa, kas savēla ezera līdzeno virsmu vienās krunkās, bet niedres čaukstēja tā, it kā pa tām plosītos kāds satrakojies dzīv­nieks. Virs paša ezera bija uzlēcis apaļš balts mēness un apspīdēja ezera ne­mierīgos ūdeņus, kas bija satumsuši gluži melni.

Monika raudzījās uz mēnesi un nolēma, ka šonakt vajadzēs izmēģināt Aci… Kā Meža Veča viņai bija teikusi tieši pilnmēness naktīs tā darbojas vislabāk…

Tobrīd pāri mēnesim sāka lidot pelēcīgas mākoņu plūksnas sākumā pa vienai un tad arvien vairāk un vairāk… Vējš bija kļuvis brāzmains un laiku pa laikam žēli iekaucās, izskriedams no egļu biezokņa klajumā.

Ērla pielēca kājās, un piecēlās ari pārējie.

- Es taču teicu, ka būs negaiss, sacīja Ērla. Pie mums visi negaisi ir tā­di atnāk pavisam pēkšņi, un tu pamani to tikai tad, kad vējš jau rauj matus no galvas nost. Tagad gan labāk steigšus iet uz mājām… Kur jūs esat apmetu­šies pie Mežsarga, vai?

Bērni apstiprinoši pamāja.

- Tad jums vajadzētu pasteigties, Ērla teica un bažīgi pameta skatienu uz debesīm. Nu jau mēnesi pilnīgi aizklāja piķa melni mākoņi, tā ka mēness gais­ma tik tikko spēja izspiesties tiem cauri. Ejiet ātri, citādi drīz kļūs tik tumšs, ka jūs vairs neredzēsiet ceļu… Rītā es atnākšu ciemos, viņa vēl uzsauca un aizmetās prom.

Ari Ralfs, Monika, Ruta un Arvils devās uz mājām, un Bens, jenots un šinšilla viņiem sekoja. Patiešām kļuva arvien tumšāks. Brīžiem, kad biezie māko­ņi aizklāja mēnesi, bija tik tumšs, ka bērniem vajadzēja apstāties un nogaidīt, līdz mākonis būs aizslīdējis tālāk, iekams varēja turpināt ceļu. Vējš kauca ar­vien trakulīgāk, un bija kļuvis auksts. Plānajās drēbēs bērniem sāka salt, un vi­ņi metās skriet. ?

Bet tad uzplaiksnīja balts zibens, neparasti spožā gaismā pavīdēja Mežs, nogranda pērkons, un no debesīm sāka gāzties ūdens straumes. Tādu negaisu neviens no viņiem vēl nebija piedzīvojis laikam kaut kas tāds bija iespējams tikai Mežā.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad sausā zeme bija tā atmiekšķēta, ka bērnu kājas grima tajā līdz pat potītēm, un viņi ar grūtībām tika uz priekšu. Visur te­cēja sīkas straumītes, kas vietumis saplūda kopā, izveidojot diezgan pamatīgus strautus vienā troksnī ar lietus šalkoņu tie vēlās lejup no pakalniem, aizska­lojot sev līdzi skujas, čiekurus un nolauztos zarus. Ruta savu jenotu bija paņē­musi rokās, jo tas dubļos gandrīz bija noslīcis, bet Bens un šinšilla kūlās pa dub­ļiem visiem nopakaļ.

Kā prātu zaudējuši, pa Mežu šurpu turpu spiegdami skraidīja pūpēžveidīgie, bet viņu spiedzienus tik tikko varēja dzirdēt, jo tos apslāpēja vētras auri. Tikai reizēm, kad kāds pūpēžveidīgais novēlās no koka vai izdrāzās no papardēm te­pat deguna galā, bērni satrūkās un palēca malā.

Likās, ka šonakt, lietum izskalojot zemi, parādījušās visas tās mēness suņusēnes, kas bija slēpušās sūnās un zem skujām. Tās mirgoja visapkārt kā tūk­stošiem zili, zaļi un violeti zemē izbārstīti sīciņi prožektori, un pat lietus nespē­ja tās padarīt blāvākas.

Negaiss nāca arvien tuvāk un tuvāk, zibens plaiksnījās gandrīz nepārtraukti, un pērkons dārdēdams plēsa vai ausis pušu. Bērni skrēja, kājām grimstot dub­ļos, it kā viņi skrietu pa purvu, un Arvils skaļi kliedza, bet izskatījās it kā viņš tikai plātītu muti pat viņš pats nespēja sadzirdēt savu balsi.

Te piepeši kaut kas no aizmugures uzdrāzās virsū Monikai, un viņa uz sejas iekrita dubļos. Ralfs un Ruta apstājās un palīdzēja viņai atkal piecelties, bet pa to laiku kaut kas jau bija nogāzis no kājām Arvilu.

- Kas notiek? kliedza Ralfs, bet tas bija tikpat kā kliegt zem ūdens. Moni­ka noplātīja rokas un palīdzēja Rutai izvilkt no dubļiem Arvilu.

Un tad kārtējā zibens uzplaiksnījumā viņi ieraudzīja tumšu un juceklīgu ma­su, kas bez trokšņa vēlās viņiem tieši virsū.

Ralfs sāka izmisīgi žestikulēt un nometās dubļos garšļaukus ar seju uz leju. Pā­rējie tūlīt sekoja viņa piemēram. Vienīgi Arvils vēl vilcinājās, bet Ruta iegrūda viņu dubļos pie pārējiem. Tā viņi ar aizturētu elpu gulēja un gaidīja, kas nu būs.

Pārāk ilgi nebija jāgaida. Pēc pāris mirkļiem viņi juta, kā pāri viņu mugurām pārvietojas it kā tūkstošiem siku, cietu kāju, un pēc kāda brīža viss bija atkal mierīgi, un tikai lietus turpināja kapāt viņu muguras.

Bērni piecēlās kājās un noskatījās, kā pāri pakalniem aizskrien milzīgs krū­mu bars un, saplūzdams ar nakti, pazūd tumsā.

Noslaucījusi no sejas dubļus tā, lai tie nepilētu acīs, viņi devās tālāk un drīz vien pamanīja starp kokiem kādu stāvu, kas klaiņāja apkārt ar vētras lukturi ro­kā un vicināja to.

Tas bija Mežsargs.

Pamanījis bērnus, viņš metās uz viņu pusi, atstādams aiz sevis dubļos dziļus pēdu nospiedumus. Tad viņš uzsēdināja Moniku sev kukaragās, paķēra Arvilu un, pamādams Rutai un Ralfam, lai tie viņam seko, devās uz māju pusi. Ne­pagāja necik ilgs laiks, kad viņi bija mājās.

Beidzot.

Jūs esat ārprātīgi, aizcirtis durvis vētrai deguna priekšā, dus­mīgi sacīja Mežsargs. Ko jūs tā­dā laikā darījāt ārā?

- Mēs bijām uz ezeru peldēties, sacīja Monika. Un tad mēs tur satikām Ērlu un drusciņ aizkavējāmies…

- Drusciņ aizkavējāties… ironizēja Mežsargs. Vai tad Ērla nav mežabērns?! Viņai jau nu būtu vajadzējis zināt, ka tuvojas negaiss!

- Viņa zināja arī! iesaucās Ralfs. Pat tad, kad pie debesīm vēl nebija ne­viena paša mākonīša, viņa jau sacīja, ka būšot negaiss!

- Un vienalga jūs nenācāt mājās… Nu labi, tagad toties jūs visi izskatāties varen skaisti… Kā šokolādes cilvēciņi…

Bens nopurinājās, un dubļu šļakatas pašķīda pa visu istabu. Mežsargs iebrē­cās un aizskrēja pēc dvieļa, kurā ņēmās rūpīgi slaucīt suņa dubļaino kažoku. Bens par šādu uzmanības izrādīšanu jutās varen glaimots un jau gribēja nolai­zīt Mežsargam seju, bet tas veikli izvairījās.

- Prom uz vannu! nokomandēja Mežsargs, un pats tūlīt devās vārīt mil­zīgu aveņu tējas kannu.

Vannas istaba bija lejas stāvā, tik labi paslēpta aiz kāda stūra, ka bērni to sā­kumā nebija pat pamanījuši, un tikai, kad Ruta bija lūgusi Mežsargam, lai tas viņiem iedod bļodu, kur mazgāties, viņš bija iesitis sev pa pieri un parādījis bēr­niem vannas istabu.

Pēc brīža visi bija nomazgājušies, uzvilkuši tīras un sausas drēbes un sēdēja augšā pie Mežsarga. Viņi dzēra karsto tēju un piekoda klāt maizītes. Vētra jo­projām kauca un plosījās gar visiem pakšiem, bet uguns sprakšķi pavardā rei­zēm pat pārspēja lietus švīkstoņu ārā.

Monika skaļi strēba tēju no savas krūzītes un tad sacīja: Zini, kad mēs nā­cām mājās, mums pāri pārdrāzās krūmu bars.

Arvils gandrīz aizrijās, tūlīt gribēdams šo to piebilst.

- Jā! viņš iesaucās. Vispirms viens krūms nogāza Moniku, pēc tam viens uzskrēja virsū man, un tad jau nāca vesels bars to drausmīgo dzīvo krūmu, un tad Ralfs lika mums visiem gulties zemē, un tad visi tie krūmi mums pārskrēja pāri… viņš bija gluži aizelsies no straujās runāšanas.

Mežsargs drūmi uz viņiem blenza. Njā… viņš novilka. Tā jau krūmi mēdz darīt uz rudens pusi. Redzat, nāk virsū rudens vētras, un tas viņus pada­ra gaužām nervozus… Viņiem šķiet, ka tā vieta, kur viņi aug, nav laba diez­gan… var uznākt vētra un salauzīt viņus žagaros… Un tad viņi bariem vien skrien meklēt sev labākas vietas… bet, protams, citas vietas ne ar ko neatšķi­ras… Un tā viņi bez kādas jēgas bizo apkārt pa mežu, bet pūpēžveidīgie to iz­manto, klūp viņiem virsū un nograuž saknes…

- Jā, mēs redzējām arī pūpēžveidigos, teica Ruta. To bija drausmīgi daudz!

- Nu jā, teica Mežsargs. Un tāpēc sākas visādas nekārtības, krūmi sāk iesakņoties tur, kur tiem nevajadzētu atrasties… tas izjauc visu kārtību Mežā… un kādam tas viss jāvērš par labu…

- Rīt no rīta man jādodas ceļā! viņš paziņoja.

Iestājās pamatīgs apjukums.

- Ko?! Kā?! visi sauca viens pār otru.

- Un kā tad mēs?

- Un ka bus ar vecmāmiņām?!

Mežsargs pagaidīja, kamēr viņi nomierināsies, un tad sacīja: Es par to jau padomāju. Kamēr būšu projām, pie jums paliks Meža Veča. Savukārt man sanāk doties tieši uz Klinšu krāvumu pusi es mēģināšu izpētīt, kas tur notiek… ko dara aluķēmi… Un, ļoti iespējams, man izdosies atrast jūsu vec­māmiņas, j

Monika gan nebija par to tik pārliecināta. Atceroties aluķēmus, viņa nepa­visam nedomāja, ka Mežsargs tā vienkārši varēs aiziet pie viņiem un atdabūt vecmāmiņas… Taču viņa negribēja neko iebilst, jo pārējie bērni likās visai ie­priecināti. Ja viņi būtu redzējuši to pašu, ko es, drūmi domāja Monika, viņi tā vis nepriecātos…

Pēc vakariņām bērni devās lejā uz savām istabām, jo Mežsargs lika viņiem iet gulēt, taču Monika par savu ieceri nebija aizmirsusi. Arī pārējiem bērniem miegs nebija ne prātā, un viņi, cenzdamies uzvesties klusu, lai neradītu aizdo­mas Mežsargā, darīja ko nu kurais: Ruta, satraukta par gaidāmo slidošanu, pārbaudīja savas slidas un, kad tās bija izrādījušās vislabākajā kārtībā, sāka rak­ņāties pa savu kasešu kaudzi, kaut ko meklējot. Ralfam bija palikusi neizlasīta pēdējā nodaļa kādā grāmatā par vampīriem, un viņš, apsēdies savā gultā un iededzis sienas lampu, kodīdams lūpas, iegrima lasāmvielā.

Bet Monika sēdēja un domāja, līdz Ruta sāka tā dīvaini uz viņu skatīties.

- Kas tev ir? Ruta jautāja. Ko tu tā sēdi un klusē?

- Es šonakt atkal mēģināšu palūkoties caur Aci, Monika paziņoja.

Rutu tas tā pārsteidza, ka viņa sāka runāt gaužām skaļā balsī, aizmirsusi, ka Mežsargs bija licis viņiem iet gulēt.

- Aci? viņa sauca. Tu gribi mēģināt Aci?

- Kuš! nošnācās Monika.

- Bet Meža Veča… čukstēja Ruta.

- Es zinu, zinu, ko par to teiktu Meža Veča… Bet galu galā tieši viņa bija tā, kas man iemācīja ar Aci rīkoties, un, godīgi sakot, man liekas, ka ir īstais bri­dis atkal paskatīties, kas īsti aluķēmiem ir aiz ādas…

- Bet pagājušo reizi tas bija tik briesmīgi… Tu tā kliedzi… Man likās, ka vi­ņi tevi vairs neuzbukņīs un ka tu uz visiem laikiem paliksi tā sēžam ar aizvēr­tām acīm un kliedzam… Ruta nodrebinājās.

- Nu labi, labi, izbeidz… Monika saīga. Bet tagad taču man jau ir kaut kāda pieredze. Es zinu, ka es to visu tikai redzu, ka manis patiesībā tur nemaz nav un ka vini man neko nevar nodarīt.

- Nu, es nezinu… domīgi sacīja Ruta. Man grūti iedomāties, kā tas ir… Kad tu to domā darit?

- Vēlāk… Kad būs droši zināms, ka Mežsargs ir aizmidzis. Es negribētu, ka viņš te ienāk, kamēr es nonemos ar Aci…

- Jā, tad viņš mūs tūlīt aizsūtītu atpakaļ uz mājām, piekrita Ruta. Vai tu pārējiem ari teiksi?

- Jā. Es gribu, lai mēs visi esam kopā, kad es to daru. Katram gadījumam.

- Labi. Ejam viņiem pateikt, ja?

- Ejam.

Viņas piesardzīgi izgāja no savas istabas. Lielajā istabā pie dīvāna šņākādams gulēja Bens, bet meitenes klusām pagāja viņam garām tā, ka suns pat nepamodās. Uzmanīgi pavērusi zēnu istabas durvis, Monika pabāza galvu un pielika pirkstu pie mutes. Bet viņu ieraudzīja tikai Arvils, jo Ralfs bija tā nogri­mis lasīšanā, ka ne ko redzēja, ne dzirdēja. Tikai, kad viņas bija ienākušas is­tabā un aizvērušas aiz sevis durvis, viņš uz mirkli pacēla acis no grāmatas, bet pārliecinājies, ka tas nav Mežsargs, atkal turpināja lasīt.

Tad Monika paklupa pār šinšillu, kas saritinājusies gulēja pie Ralfa gultas un izskatījās kā milzīgs, spalvains spilvens.

- Tfu, viņa iesaucās un pēdējā brīdī paspēja saķert gultas malu, pirms ar lielu blīkšķi nebija nogāzusies uz grīdas. To jau nu Mežsargs noteikti būtu iz­dzirdējis. ..

- Kāpēc tu to savu milzu peli nevari turēt lielajā istabā? šņāca Monika. Te taču nav, kur apgriezties!

Ralfs kaut ko nopurpināja, bet likās, ka viņš pat nesaprot, par ko iet runa.

Monika un Ruta apsēdās uz gultas malas.

- Šonakt es atkal mēģināšu Aci! čukstēja Monika, un Ruta zīmīgi savilka uzacis.

Arvils pārgrieza acis, bet Ralfam izkrita no rokām grāmata, un viņš to pat nepacēla. Ko tu teici? viņš jautāja. Vai es pareizi sadzirdēju?

- Kā lai es zinu, ko tu sadzirdēji? Tu taču biji tā aizņemts ar lasīšanu…

- Tu gribi atkal mēģināt to riskanto pasākumu? Ralfs sašutis vaicāja. Tu zini, ar ko tas var beigties?

- Jā, jā… Monika neiecietīgi sacīja. Es jau dzirdēju, kāda es esot izska­tījusies, tur sēžot un kliedzot… Bet, ja tev ir kas labāks padomā, saki vien.

- Man nekas nav padomā, atcirta Ralfs. Bet es patiešām nezinu, vai tās vecmāmiņas ir tik svarīgas, lai viņu dēļ ielaistos tik bīstamos pasākumos.

Monika noskaitās.

- Patiešām, tu esi tāds pats kā Meža Veča… viņa šņāca nu jau diezgan skaļi. Nevajadzēja man tev neko stāstīt būtu es labāk sēdējusi savā istabā un to vienkārši ņēmusi un izdarījusi…

- Nu labi, nomierinies, teica Ralfs. Ja jau tu tā esi nolēmusi lūdzu, da­ri to! Bet, ja tu kaut vienu reizi iekliegsies, es tūlīt pat tevi modināšu augšā, skaidrs?

- Sarunāts, Monika piekrita un pie sevis cieši apņēmās šoreiz neizdvest ne skaņas. Mēs tikai vēl drusku pagaidīsim, kamēr Mežsargs būs aizgājis gulēt…

Tā nu viņi sēdēja un spēlēja domino, un, kad bija jau tuvu pusnaktij, Ralfs klusītiņām aizlavījās līdz kāpnēm un uzkāpa pāris pakāpienus. Augšā viss bija tumšs un varēja dzirdēt, kā Mežsargs guļot viegli krāc. Pārliecinājies, ka Mež­sargs ir devies pie miera, Ralfs aizlavījās atpakaļ uz savu istabu un paziņoja, ka viss ir kārtībā.

Monika varēja sākt.

Viņa salika spilvenus Ralfa gultā pie sienas un apsēdās. Ruta izslēdza visas liekās lampas, atstādama degam tikai vitrāžu, kas turpināja mirdzēt mīkstā un nedaudz noslēpumainā gaismā. Ruta, Ralfs un Arvils visi sasēdās uz Arvila gul­tas Monikai pretī un bažīgi uz viņu noraudzījās.

- Nu, kā ir? nespēdams slēpt satraukumu savā balsī, vaicāja Ralfs.

- Nekā nav, attrauca Monika. Kā tad vajadzēja būt?

Viņa raudzījās uz mirdzošo, krāsaino vitrāžu, kurā krāsainie stikliņi atveido­ja trīs jenotus. Tā skatoties, viņa juta, ka pamazām plaksti kļūst arvien smagā­ki, un viņai likās, ka jenots ar vistu zobos sakustas un papurina galvu… Moni­ka satrūkās un pamodās.

- Kas notika? jautāja Ruta. Viņi visi trīs saspringti uzlūkoja Moniku.

- Es laikam nedaudz aizsnaudos, Monika sacīja un nosēdās taisnāk. Ne­kas, tūlīt mēģināšu vēlreiz. Viņa jau vēra acis ciet, kad kaut kas iešāvās viņai prātā.

- Paklau, viņa sacīja. Es visu laiku domāju par vienu lietu… Pagājušo reizi, kad es biju pie aluķēmiem tajās klintīs…

- Tevis tur nebija, pārtrauca Ralfs. Tu to tikai redzēji.

- Nu jā, tieši par to jau es gribēju jautāt… Redzat, kad es it kā redzēju tās klintis, es vienu brīdi pasaucu vecmāmiņu, un mana balss atbalsojās no klintīm tieši tā, kā tas būtu bijis īstenībā. Es domāju, ja manis tur nebija… ja es to vi­su tikai redzēju… kā tad mana balss varēja atbalsoties…?

Kādu bridi visi samulsuši domāja. Visbeidzot Ralfs sacīja: Es, protams, ne­varu būt pilnīgi drošs… bet man šķiet, ka tas ir saistīts ar tavu uztveri…

- Ar manu uztveri? brīnījās Monika. Kā to saprast?

- Redzi, pagājušajā reizē tu nebiji pārliecināta, ka viss, ko tu redzi, ir tikai Acs iespaidā un ka patiesībā tu joprojām atrodies Mežsarga istabā. Tāpēc tev likās, ka, ja tu kliedz, tad balsij ir jāatbalsojas no klintīm… Saproti? viņš diez­gan nepārliecināti jautāja.

- Ne pārāk… Monika noteica. Tu gribi teikt, ka tās bija tikai manas ie­domas?

- Nu, ne gluži iedomas… nu, jā, apmēram… likās, ka Ralfu pašu mulsi­nāja viņa izskaidrojums. Tas bija it kā tavas zemapziņas limenī.

- Āāāā… novilka Monika, saprata, ka neko nesaprot, un nosprieda, ka pietiks apspriesties. Viņa atkal aizvēra acis un sāka domāt par vecmāmiņu, ta­ču, lai kā viņa pūlējās nepiešķirt vecmāmiņai kaut kādu noteiktu tēlu, viņai vi­su laiku acu priekšā stāvēja vecene, ko viņa bija redzējusi nu jau divreiz pir­mo reizi Mežā un otro reizi kopā ar aluķēmiem. Beidzot viņa padevās un ļāva domām iet savu ceļu…

Un atkal visapkārt bija tumšs un kluss.

Monika paraudzījās visapkārt un ieraudzīja jau pazīstamās klinšu sienas. Vi­ņa brīdi pastāvēja, pieradinādama acis pie tumsas, un ieklausījās. Nebija ne­maz tāds klusums, kā viņai pirmīt bija licies. Laiku pa laikam klusumu pārtrau­ca dobji krācieni likās, ka tepat netālu guļ vesels bars cilvēku. Bet ne jau cil­vēku alukēmu… Acīmredzot arī alukēmi krāca…

Monika pasmīkņāja un devās uz priekšu. Svece dega savā parastajā vietā, un alā uz matračiem kur nu kurais gulēja aluķēmi. Monika labu brīdi uz viņiem noraudzījās, cenzdamās aprast ar to nejauko izskatu, bet ne jau to izskats vien bija biedējošs. No tiem izstaroja gluži vai taustāms ļaunums, un Monika juta piezogamies tās pašas saltās bailes, kas viņu bija pārņēmušas pagājušajā rei­zē… Bet šoreiz vina tām nelāvās. Uz mirkli aizvērusi acis, vina domās atkārtoja manis nemaz šeit nav, manis nemaz šeit nav un, kad atkal jutās par sevi pārliecināta, atvēra acis.

Tad viņa nolēma izmēģināt vēl kaut ko. Piegājusi pie kāda no gulētājiem, vi­ņa pieliecās pie tā… Kādu brīdi viņa uz to noraudzījās, visu laiku atgādināda­ma sev, ka patiesībā atrodas istabā kopā ar Rutu, Ralfu un Arvilu, un tad, strauji pašāvusi roku uz priekšu, mēģināja sapurināt to aiz pleca…

…bet viņas roka izgāja gulētājam cauri, it kā viņa tur nemaz nebūtu. Aluķēms mierīgi gulēja tālāk, pat nenojauzdams, ka Monika viņu redz, bet pati Monika klusībā gavilēja. Viņa sāka saprast, kā rīkoties ar Aci!

Juzdamās daudz drošāk, viņa devās pa alu uz priekšu izpētīt, kas atrodas ci­tur. Izejot cauri tumšam koridoram, viņa iznāca otrā lielākā telpā, ko arīdzan izgaismoja tikai viena svece. Šeit stāvēja četras gultas un tajās gulēja…

….vecmāmiņas.

Monika pukstošu sirdi viņas aplūkoja. Lūk, gulēja kāda sīciņa, bet apaļīga omīte ar pavisam baltiem matiem, bet tur, blakus kāda cita omīte kārnāka un garāka, ar bāliem vaigiem un īsiem, cirtainiem, tumši brūniem matiem gluži kā Ralfam, nodomāja Monika un tad aptvēra, ka tā droši vien arī ir Ral­fa vecmāmiņa… Vecmāmiņa, kas gulēja trešajā gultā pa kreisi no ieejas alā, bija ar īsi apgrieztiem, pelēcīgi iesirmiem matiem, viņa miegā nedaudz raustī­ja lūpas… Bet telpas tālākajā kaktā stāvēja ceturtā gulta.

Monikai drebēja ceļgali, kad viņa piegāja tai tuvāk. Vai tiešām viņa tūlīt ie­raudzīs savu vecmāmiņu…?

Taču viņa aiz vilšanās gandrīz skaļi iekliedzās, kad ieraudzīja, kas guļ cetur­tajā gultā. Tur gulēja tā pati vecene, ko viņa jau pietiekoši labi pazina. Gulēja vienā mierā, un viņas pagarie sirmie mati bija atrisuši pa visu spilvenu.

Monika kādu brīdi drūmi uz viņu noraudzījās, bet tad sajuta kaut ko savādu. Vecenīte, kas gulēja gultā, piepeši it nemaz neatgādināja to igno veceni, kuru viņa bija sastapusi Mežā un kas bija noslēgusi sazvērestību ar aluķēmiem. Tiesa, pēc izskata spriežot, tā bija tā pati vecā sieva, bet kaut kas viņā bija savādāks…

Monika diezgan ilgi uz viņu skatījās, mēģinādama saprast, kas ir tas atšķirī­gais… un tad aptvēra. Vecenītei, kas šeit gulēja, sejā nebija ne miņas no tā īg­numa, aizdomīguma un ļaunuma, kas bija izkropļojis viņas seju pirmīt. Šī ve­cenīte gulēja un miegā viegli smaidīja… un tad viņa kaut ko nočukstēja…

Monika pieliecās tuvāk, mēģinādama saklausīt, ko vecenīte saka… un tad sadzirdēja…

- Monika… čukstēja večiņa. Monika, kur tu esi…?

- Vecmāmiņ, iesaucās Monika. Vecmāmiņ, es esmu tepat! Vecmāmiņ, viņa sauca un gribēja sapurināt vecenīti, bet viņas rokas izgāja cauri večiņai kā tukšam gaisam, un viņa izmisusi mēģināja vēlreiz. Šoreiz viņas rokas satvēra vecenītes plecu, bet, lai kā viņa centās, viņa nespēja vecenīti sapurināt itin kā viņa būtu nevis vienkārša večiņa no miesas un asinīm, bet akmens figūra, kas saplūdusi ar klinti tā, ka nekāds spēks nespēj to izkustināt no vietas…

Asaras sāka plūst Monikai pār vaigiem, un viņa atkal un atkal sauca savu

vecmāmiņu… Bet tad viņu pašu kāds sāka purināt, un viņa atvēra acis.

*

Galīgi noraudājusies, viņa sēdēja zēnu istabā, un asaras turpināja klusi ritēt viņai pār vaigiem. Ruta bija pielēkusi kājās un tagad cieši viņu apkampa, mie­rinādama: Viss ir labi, viss ir kārtībā…

Ralfs neveikli skraidīja šurpu turpu, apjukumā nezinādams, ko iesākt. Ierau­dzījis, ka Monika ir atvērusi acis, viņš atviegloti nopūtās un beidzot apsēdās.

- Beidzot tu esi atpakaļ, viņš izdvesa.

Arvils sēdēja bāls kā palags, un viņa acis likās neparasti spožas.

Monika noslaucīja asaras, un pagāja labs brīdis, kamēr viņa nomierinājās. Kad viņa beidzot izstāstīja pārējiem, ko bija redzējusi, arī Ruta un Ralfs izska­tījās aizkustināti, kaut arī centās to neizrādīt, bet Arvils jau raudāja gluži skaļi.

- Tu redzēji manu vecmāmiņu, viņš šņukstēja. Man patiešām ir īsta, dzī­va vecmāmiņa… vai dienin…

- Mjā… hmm… nokrekšķinājās Ralfs. Tas, ko tu redzēji, patiešām ir diezgan dīvaini… Tātad visas vecmāmiņas ir tur, un tā vecene, kas bija runā­jusies ar aluķēmiem, patiesībā ir tava vecmāmiņa…

- Es nezinu… Tas viss ir tik jocīgi… sacīja Monika. Tagad es biju pilnī­gi pārliecināta, ka tā ir mana vecmāmiņa… Bet toreiz Mežā un kad viņa runā­jās ar aluķēmiem, tā bija kā pavisam sveša vecene. Sveša un bīstama.

- Un tomēr, kad tu, lietojot Aci, iedomājies savu vecmāmiņu, tev katru reizi parādījās tieši viņa, sacīja Ralfs.

- Ko tu gribi teikt? Monika pēkšņi sadusmojās. Ka mana vecmāmiņa ir nodevēja?

- Nē, taču… Es nedomāju, ka tas ir tik vienkārši, teica Ralfs.

Kādu bridi visi klusēja. Arvils šņaukājās.

- Es tikai domāju… Ralfs beidzot sacīja. Ja tie aluķēmi spēj pārvērsties par nezin ko, vai viņi nevarētu, piemēram, šad un tad pārvērsties par tavu vec­māmiņu?

- Kāpēc lai viņi to darītu? brīnījās Ruta. Kāda tam visam jēga?

- Ak, es nezinu, kāda tam jēga… nopūtās Ralfs. Es nesaprotu gandrīz vispār neko. Vienīgais, ko es saprotu mēs tagad droši zinām, ka mums ir vec­māmiņas, kuras sagūstījuši nolādēti aluķēmi, un personīgi es darīšu visu, lai vi­ņas atbrīvotu!

Visi viņam dedzīgi piekrita.

Monika nožāvājās. Es laikam tagad iešu gulēt. Man kaut kā vairs negribas šovakar vēl doties uz turieni… Kaut gan, viņa iesmējās, treniņi man nāk par labu tā ir briesmīgi jocīga sajūta, kad roka iziet cauri dzīvai būtnei, it kā tā būtu spoks!

- Kārtīgi treniņi ir visa pamatā, ari nožāvādamās, sacīja Ruta. Es to vien­mēr esmu teikusi…

Ralfs izbolīja acis un pamirkšķināja Monikai, bet Ruta to nepamanīja. Bei­dzot meitenes pateica Ralfam un Arvilam ar labunakti un aizgāja gulēt, bet pēc pāris mirkļiem tika izslēgtas arīdzan vitrāžu gaismas, un ari mājas apakšējais stāvs iegrima tumsā.