Monika un mežs

ČETRPADSMITĀ NODAĻA VECMĀMIŅĀS

Apsnigušais klajums atkal pārgāja Mežā, kurā, vi­siem par lielu atvieglojumu, nebija neviena paša bērza.

Tuvojoties Klinšu krāvumiem, aluķēms kļuva nemierigs. Viņš bija piecēlies un, garajām ausim plandot, staigāja pa būri šurpu turpu kā runasvirs pirms ārkārtigi svarigas uzstāšanās.

Kā īsti jūs esat iecerējuši rīkoties? viņš bei­dzot jautāja.

Bērni saskatījās un paraustīja plecus, bet Mežsargs pagriezās un, neko ne­atbildējis, īgni uzlūkoja aluķēmu.

- Kā jūs tiksiet iekšā Klinšu krāvumos? jautāja aluķēms, stāvēdams būra vidū un sakrustojis priekšķepas uz krūtīm. Monikai viņš atgādināja jociga pa­skata trusi, kas pēkšņi iztēlojies sevi par profesoru. Tur nevar tā vienkārši ieiet. Tur apkārt, ziniet, ir aizsargjosla.

- Zinām, zinām… ņurdēja Mežsargs. Esam jau izbaudījuši…

- Tad ko jūs domājat darīt? nemitējās prašņāt aluķēms.

Visi pārmija jautājošus skatienus. Galu galā tika nolemts visu pastāstīt. Mo­nika cerēja, ka aluķēmam būs tā apnicis sēdēt būri, ka viņš beidzot piekritīs vi­ņiem palīdzēt.

- Tu taču saproti, teica Monika, ka, ja mēs netiksim līdz klinšu alām, līdz tām netiksi ari tu. Un tad tev vēl ilgi nāksies sēdēt šajā būri.

- Ak, jūs, blēži… noņurdēja aluķēms. Zinu, zinu bet paldies, ka atgā­dināji…

- Mums ir dažas idejas, lēnām sacīja Monika. Mums ir pilna kariete ar mēness suņusēnēm… bez tam, mums ir neliels maišelis ar pūpēžveidīgo ma­zuļiem…

- KO? iebrēcās aluķēms, un bērni likās ārkārtīgi apmierināti ar panākto efektu. Kā jūs uzzinājāt? Vai vecā Loja tomēr atcerējās?

- Neko viņa neatcerējās… Bet nav svarigi, kā mēs to uzzinājām. Vārdu sa­kot, mēs domājam pietuvoties Klinšu krāvumiem ar kādu laiku nebarotiem pū­pēžveidīgo mazuļiem, sacīja Monika. Jādomā, tam vajadzētu nostrādāt…

- Tas nostrādās… drūmi teica aluķēms. Par to jūs varat nešaubīties. Ir tikai viena problēma…

- Kāda? vaicāja Monika.

- Jums būs mani jāatstāj kaut kur tepat, sacīja aluķēms. Es nevarēšu braukt jums līdzi, ja jūs visu laiku bļaustināsiet tos mazos spokus…

- Ahā… domīgi sacīja Monika. Patiešām, par to es nebiju iedomājusies…

- Pag, ierunājās Ralfs. Bet vai mēs tiksim cauri tai aizsargjoslai tikai ar pūpēžveidīgajiem?

- Un kā vēl… tikpat drūmi kā līdz šim sacīja aluķēms. Pūpēžveidīgo ma­zuļu klātbūtnē izzudīs ikviena aizsargjosla lai cik tas nebūtu bēdīgi…

- Man tas nemaz tik bēdīgi nešķiet, teica Arvils un iesmējās.

- Un ko mums darīt tālāk, kad būsim tikuši līdz tiem krāvumiem? jautāja Monika.

- Tad jums būs nedaudz jāpabaro savi mazie briesmonīši, lai troglodīti tur, alās, varētu atgūties un būtu spējīgi ar jums runāt. Bez tam jums jāņem līdzi vi­sas sēnes, cik tik jums to ir, jo viņi noteikti būs ļoti dusmīgi… stāstīja aluķēms.

- Un tālāk?

- Ko tālāk? atvaicāja aluķēms. Kā es varu zināt, kas būs tālāk? Vai nu viņi piekritīs mainīt mani pret vecmāmiņām, vai nu nē… Tad viņš apklusa un sabozies apsēdās stūrī uz kastes.

Pārējie iegrima skaļā diskusijā. Visbeidzot tika nolemts, ka Mežsargam ar aluķēmu jāpaliek Mežā, kamēr Meža Veča ar bērniem, pūpēžveidīgajiem un suņusēņu kastēm karietē dosies uz Klinšu krāvumiem.

Vakarpusē viņi apstājās, un Mežsargs uzslēja telti, bet nākamajā rītā visi sā­ka gatavoties sava ceļojuma pēdējam posmam. Līdz Klinšu krāvumiem bija pa­licis pavisam neliels gabaliņš, tādēļ visi vienojās, ka Mežsargs ar aluķēmu pa­liks tepat.

- Starp citu, teica aluķēms. Mani sauc Murusis. Gadījumā, ja viņi grib zināt, par kuru troglodītu iet runa…

- Musis… Murusis… murmulēja Arvils. Tas pats jau vien ir.

- Nepavisam nav tas pats, iebilda aluķēms. Katrā ziņā, ja jūs troglodītiem stāstīsiet, ka esat noķēruši Musi, viņi nospriedīs, ka esat parasti klaiņojo­ši krāpnieki, un nekādās sarunās ar jums neielaidīsies…

Viss, kas bija nepieciešams Mežsargam, tika izkrauts no karietes, un drīz vien brauciens uz Klinšu krāvumiem varēja sākties.

- Labu veiksmi! aizbraucošajai karietei nopakaļ sauca Mežsargs, mādams viņiem atvadas.

Monika kopš paša rīta nebija barojusi mazos pūpēžveidīgos, un tagad mai­sā sākās pamatīga rosība.

- Paciešaties vēl mazliet, sacīja Monika, lūkodamās uz maisu, kurš raustī­jās tā, it kā tur iekšā kūņotos vesels kucēnu metiens.

Pēc stundas starp koku stumbriem sāka pavīdēt melnas ēnas, kurām pa vi­du iespīdēja saules gaisma. Pavisam drīz viņi sasniedza mežu robežu, aiz kuras sākās Klinšu krāvumi.

- Oho, noelsās Ralfs. Tie gan izskatās savādi…

Klinšu krāvumi viņu priekšā patiesi likās dīvaini. Tie nedaudz atgādināja ro­miešu pilsētas drupas, ko Monika bija redzējusi kādā no Ralfa grāmatām. AKmens bluķi daži milzigi kā laukakmeņi, citi nelieli un vienādi kā ķieģeļi, sa­krauti viens uz otra, veidoja neparastas formas būves. Tās bija diezgan zemas lielākā daļa bija bērnu augumā vai pat zemākas. Monika noprata, ka istās aluķēmu mītnes atrodas zem zemes un ka virspusē ir tikai neliela to daļa.

- Ļoti neparasti, sacīja Meža Veča. Nekad neesmu tos redzējusi dzīvē tiem jau tuvumā neviens nav varējis pienākt.

Benam šeit nepatika. Saspicējis ausis, viņš aizdomīgi vērās uz pelēcīgi mel­najiem klinšu veidojumiem un dusmīgi ņurdēja.

- Interesanti, pa kurieni te var tikt iekšā, lūkodamies uz Klinšu krāvumiem, prātoja Ralfs. Neredzu nekā, kas izskatītos pēc durvīm.

Patiešām likās, ka no ārpuses Klinšu krāvumus apjož pat tāda kā vienlai­dus siena, kaut gan arī tā bija pavisam zema. Pat vēl zemāka nekā lielākā da­ļa būvju.

- Es paskatīšos ar Aci, sacīja Monika. Lai zinātu, ko aluķēmi domā darīt.

- Nu labi, piekrita Meža Veča. Tikai nepaliec tur pārāk ilgi. Jādomā, ka vi­ņi drīz vien nāks ārā noskaidrot, kas te tik nelāgi bļaustās… To teikdama, viņa uzmeta skatienu maisam, kurā mazie pūpēžveidīgie tirinājās aizvien enerģiskāk.

Monika atsēdās ērtāk un pievēra acis, domādama par aluķēmiem. Nez, ko

viņi šobrīd varētu darīt… Droši vien atkal darbojas ap dārgakmeņiem…

*

Tiklīdz viņu apņēma alu drēgnais gaiss, viņa atvēra acis. Viņa atradās vienā no tām klinšu alām, kurā aluķēmi bija strādājuši pie saviem darbagaldiem. Arī tagad darbagaldi stāvēja savās parastajās vietās gar alas sienām, taču šoreiz ne­viens pie tiem nesēdēja.

Lielā zāle bija pilnigi tukša.

Monika sarauca uzacis un devās cauri zālei. Izgājusi cauri savienotājtunelim, viņa nokļuva otrā darba zālē, bet ari tā bija pamesta.

Kambaris ar rotaslietu lādēm arīdzan bija tukšs.

- Hmm… pie sevis noteica Monika. Nu, ko… Jāiet paskatīties, ko da­ra vecmāmiņas.

>

Viņa devās uz vecmāmiņu alas pusi, bet, kad viņa to sasniedza, izrādījās, ka alas caurumu pilnībā aizsedz milzīga akmens plāksne. Monika samulsusi apstā­jās un aptaustīja to. Plāksne bija cieta un auksta kā jau akmens.

- Hmm… atkal noteica Monika. Manis taču te īstenībā nemaz nav… Tas nozīmē, ka, ja es gribētu, es pavisam viegli varētu tikt šai plāksnei cauri…

Bridi skatījusies uz plāksni, viņa paspēra nedrošu soli uz tās pusi un pastie­pa roku uz priekšu. Bet plāksne joprojām palika savā vietā un bija absolūti blī­va un necaurejama.

Monika saviebusies uz to blenza. Laikam jau akmens plāksne bija pārāk pār­liecinošs šķērslis, un viņa nebija vēl pietiekoši uztrenējusi savu Aci, lai spētu to pārvarēt.

Tad Monika pievēra acis, mēģinādama iztēloties vecmāmiņas, bet atkal vi­ņai nekas neizdevās. Laikam Aci nevarēja izmantot kā pagadās un, lai mainī­tu atrašanās vietu, viņai vispirms vajadzēja nokļūt atpakaļ parastajā vidē.

- Nu labi… nogrozījusi galvu, sacīja Monika un devās pa gaiteni atpakaļ. Bija pavisam tumšs, un sveces gaiteņa sienās stāvēja patālu viena no otras. Kad Monika atradās divām svecēm tieši pa vidu, bija tik tumšs, ka uz priekšu varēja tikt, tikai taustoties gar sienām. Kur gan viņi visi ir… murmināja Mo­nika, iegriezdamās kādā ejas atzarojumā, pa kuru viņa nekad iepriekš nebija gājusi.

Šur un tur no ejas atzarojās citi gaiteņi, bet tie visi bija tik tumši, ka nebija vērts doties tajos iekšā. Bet tad Monika pamanīja, ka vienā no sānu gaiteņiem atspīd gaismas atblāzma, un iegriezās tajā.

Gabaliņu tālāk gaitenis beidzās ar nelielu apaļu alu, kurā sēdēja aptuveni div­desmit aluķēmi. Izskatījās, ka viņi notur kādu sapulci, jo sēdēja puslokā cieši cits pie cita, bet viņu priekšā sēdēja kāds sevišķi nelādzīga paskata aluķēms.

- Viņi ir klāt, sacīja viens no aluķēmiem. Es biju izgājis virszemē un pa­lūkojos. Viņi ir četri, viņiem līdzi ir kāda vecene un milzīgs, pinkains zvērs.

- Acīmredzot viņi ir tie, kas atveduši pūpēžveidīgos, konstatēja priekšā sē­došais aluķēms un nikni atrieza zobus. Kā gan viņi par tiem ir uzzinājuši? un viņš pārlaida apkārtējiem aizdomīgu skatienu. Tie no viņa skatiena bailīgi sarāvās.

- Mēs ne…

- Nekad mūžā…

- Nekā tamlīdzīga… tie viens pār otru taisnojās, nervozi knibinādami garos, līkos nagus.

- Tagad jāizdomā, ko mēs darīsim, sacīja negantā paskata aluķēms. Es­mu iespundējis mūsu večiņas, tā ka viņas ir drošībā. Pat ja viņi atklūtu līdz pa­reizajam kambarim, viņi netiktu tām klāt.

- Vai tu nobloķēji ieeju? vaicāja kāds no sēdošajiem.

- Jā. Akmens plāksne nebūs izkustināma, iekams tai nepieskarsies ar zilo atslēgakmeni.

- Vai tu to labi paslēpi? noraizējies vaicāja kāds aluķēms. Viņš visu laiku nervozi knosījās un vispār izskatījās diezgan tramīgs.

- Es to noliku pašā svarīgākajā vietā, lepni sacīja neglītais aluķēms. Vi­ņi to nemūžam neatradīs. Bez tam, tur tas ir drošībā arī no Vecā.

- Jā, Vecais droši vien mums sagādās problēmas, piebilda nervozais alu­ķēms. Viņš noteikti gribēs ar tiem kaut kā vienoties. Viņam nepatiks, ka pūpēžveidīgie aizkavē visus darbus.

- Jā, starp citu vai tad tiešām ir tik nopietni? vaicāja kāds cits.

- Un kā vēl… dusmīgi attrauca bargais aluķēms. Tā skaņa iet cauri vi­sām sienām, un tikai te, pašā dziļumā, no tās ir miers. Bet virspusē, darbnī­cās, ir pilnīgi neizturami. Līdzko tas ļembasts sākās, visi tūlīt aizmetās prom kur nu kurais… Vecais necietīs, ka darbi tā iekavējas… Bet gan jau es ar viņu vienošos, viņš klusām pie sevis noteica.

Tad viņš pamāja ar nagaino ķepu, un visi izklīda, bet Monika, bridi pastāvē­jusi, devās viņiem pakaļ.

Kaut kas te nebija saprotams… Likās, it kā šie aluķēmi kaut ko darītu uz sa­vu roku… Acīmredzot bija kaut kāds «Vecais», kurš šeit bija galvenais un kura rīkojumiem bija jāpakļaujas…

Monikai šķita, ka «Vecais» varētu būt aluķēms ar ķērpju matiem, kuru viņa divas reizes bija redzējusi rotaslietu šķirotavā. Vajadzētu sameklēt viņu un pa­klausīties, ko domā darīt viņš. Bija skaidrs, ka tikko redzētie aluķēmi ne par ko negribēs atdot vecmāmiņas, bet Monikai bija aizdomas, ka «Vecajam» varētu būt citi uzskati šajā jautājumā…

Taču, lai kā viņa klīstu pa klinšu alām un gaiteņiem, viņa neredzēja vairs ne­viena paša aluķēma. Bija skaidrs, ka tāda klejošana neko nedos, un visbeidzot viņa nolēma atgriezties.

Iedomājusies par Meža Veču, Rutu, Ralfu, Arvilu un Benu, viņa sajuta uz se­jas vēsu vēja pūsmiņu un atvēra acis.

- Nu, ko redzēji? jautāja Meža Veča, un Monika visu izstāstīja.

- Jā… novilka Ralfs. Kas tas par zilo atslēgakmeni?

- Nezinu, drūmi atteica Monika. Nekad agrāk par tādu nebiju dzirdējusi.

- Vajadzētu… uzsāka Ralfs, bet tad aprāvās pusvārdā, jo Klinšu krāvumu vienā malā bija manāma kaut kāda kustība. Visi saspringa un cieši palūkojās uz to pusi. Kādu brīdi nekas nenotika, bet tad augšup pa mastu, ko viņi līdz šim nebija ievērojuši, augšup uzvijās balts trisstūrains karogs.

- Ko tas nozīmē? vaicāja Meža Veča, aizdomīgi vērodama karogu, kas pli­vinājās vieglajā vēsmiņā. Vai viņi padodas?

- Kas to lai zina, Ralfs paraustīja plecus. Tas būtu loģiski, bet varbūt, ka viņiem tas nozimē kaut ko gluži citu…

- Piemēram, ka tikko ar karieti ieradušās pusdienas… viltīgi minēja Arvils.

- Kad tu ieraudzīsi tos zobus, tu tā nejokosi, dusmīgi sacīja Monika.

- Nu, ko… nedroši novilka Ruta. Varbūt tiešām viņi grib uzsākt sarunas vai ko tamlīdzīgu? Tad vajadzētu pabarot pūpēžveidīgos…

- Tas ir visai riskanti, sacīja Ralfs. Man tas nebūt nepatīk.

- Man ari ne, piekrita Monika. Bet mēs neko citu nevaram da­rīt. Citādi taču mēs ne par ko ar viņiem nevienosimies ja viņi vispār netiks mums tuvāk par pārsimts metriem…

- Tad iedod arī tiem mazajiem rīmām pa kādai sēnei, negribīgi atļāva Meža Veča. Tikai nedod daudz lai tie paliek nedaudz pus­badā.

Monika noplūca pāris ļumīgākās suņusēnes un iemeta tās maisā. Pūpēžveidigo mazuļi tūliņ tām kāri uzklupa un ātri vien notiesāja. Vi­ņu pseidopodijas nedaudz pierima, kaut arī pavisam neizzuda.

- Tā, Monika noteica, apslaucīdama rokas gar maisu un aizsiedama maisa galu. Paskatīsimies, kas nu notiks.

Visi cieši blenza uz to vietu, no kuras bija parādījies karogs, un pa­tiešām pēc brītiņa tur parādījās galva, kam sekoja arī pats aluķēms. Viņš izlīda no alas un pa Klinšu krāvumu virsu veikli cilpoja uz karie­tes pusi.

- Ak, debestiņ… noelsās Meža Veča, bet pārējie tikai ar šausmu pilnu skatienu vērās uz aluķēma pusi.

Monika atcerējās pati savas izjūtas, kad bija pirmo reizi ieraudzījusi aluķēmus, un pilnībā viņus saprata. Tagad viņa cieši lūkojās uz skrejošo aluķēmu, un, kad tas bija pienācis samērā tuvu, viņa to atpazina. Tas bija tas pats sir­mais ķērpju matu aluķēms, ko viņa tikko bija meklējusi.

Bens, pielēcis kājās, nikni rēja.

Aluķēms tikmēr bija pieskrējis pie Klinšu krāvumu sienas un apstājies. Puspavērtu muti, kurā rēgojās šķībie, dzeltenie zobi, viņš aplūkoja karieti un tajā sēdošo, šausmu pārņemto kompāniju.

- Ko jums vajag? viņš piepeši čerkstošā balsī jautāja. Es esmu troglodītu Vecais, un visu troglodītu vārdā es jums jautāju ko jums vajag un kādēļ esat atnākuši mūs traucēt?

- Phe… nicīgi nosprauslājās Arvils. Un viņam vēl pietiek nekaunības kaut ko tādu vaicāt…

Arī Ralfs, šķiet, nu jau bija apradis ar aluķēma nejauko izskatu un tagad klu­sām pie sevis ķiķināja. Bet paskat, kas šim par smalkām manierēm… «visu troglodītu vārdā», padomā tikai…

Meža Veča izkāpa no karietes un pievērsās aluķēmam. Likās, ka viņa jopro­jām nespēj īsti skatīties tam virsū, tomēr saņēmās un stingri sacīja:

- Pie jums ir šo bērnu vecmāmiņas. Esam ieradušies tām pakaļ.

Sirmais aluķēms piepeši izskatījās apjucis. Viņš nedaudz sarauca uzacis un

pakasīja savu ķērpju pakausi. Kādu bridi viņš domīgi lūkojās uz bērniem un tad lēnām teica:

- Tātad jums viņas ir vajadzīgas? Jūs patiešām gribat viņas savākt?

No karietes puses atskanēja sašutuma pilni saucieni. Ko gan šis neglītais ve­cais aluķēms iedomājās?!

Meža Veča pagājās nedaudz uz priekšu un turpināja:

- Taču tas vēl nav viss. Mums ir arīdzan kas tāds, kas varētu jūs ieinteresēt. Kādu laiku atpakaļ pa Mežu sāka klejot kāds neparasts «peļu lācītis», kurš vē­lāk izdarīja vairākus postījumus pūpēžveidīgo audzētavās un uzbruka mežaļaužu ciemata vecākajai iedzīvotājai… Protams, vēlāk izrādījās, ka tas nav neviens cits kā vien parasts aluķēms…

- Troglodīts… sirmais aluķēms viņu izlaboja.

- …kuru sauc Murusis, pabeidza Meža Veča. Ja gribat viņu atgūt at­dodiet vecmāmiņas. Un visas četras! viņa bargi piebilda.

- Murusis, Murusis… murmulēja vecais aluķēms, joprojām kasīdams pa­kausi. Vienmēr lien, kur nevajag… Kur tad viņš ir? viņš jau skaļāk jautāja.

- Palika Mežā, attrauca Meža Veča. Viņš negribēja klausīties, kā pūpēž­veidīgo mazuļi prasa ēst…

- Kā tad… kā tad… murmināja Vecais. Ņjā… Ziniet ko, viņš beidzot sacīja Meža Večai, jūs pagaidiet tepat, man jāaiziet apspriesties. Tādas lietas es nedrīkstu izlemt viens pats… to teikdams, viņš pagriezies aizlikās prom pa krāvumiem un drīz vien nozuda, no kurienes bija ieradies.

Meža Veča un bērni samulsuši noskatījās viņam pakaļ.

- Domājat, viņš mums tās atdos? vaicāja Arvils. Viņš neizskatījās pārlie­ku briesmīgs…

- Nē, viņš ne, piekrita Monika. Bet tur jau ir vēl pārējie…

Nekas cits viņiem neatlika, kā sēdēt un gaidīt, ko izlems aluķēmi. Tomēr Monika, brītiņu nemierīgi trinusies uz sēdekļa, neizturēja.

- Klausieties, es iešu paskatīties, ko viņi tur lemj, viņa paziņoja. Ja kas modiniet mani!

To paziņojusi, viņa aizvēra acis un sāka domāt par nupat redzēto veco, sir­mo alukēmu.

Ilgi nenācās gaidīt, kad viņa atkal bija klinšu alās.

Izskatījās, ka šī atkal ir tā pati aluķēmu darbazāle. Pie galdiem un visapkārt uz zemiem akmens soliņiem sēdēja vesels pulks aluķēmu, bet viņu vidū stāvē­ja Vecais. Pa labi no sevis Monika ievēroja nelāgā paskata aluķēmu, kas pir­mīt bija runājis par vecmāmiņu ieslodzīšanu.

- …grib atpakaļ savas vecmāmiņas un saka, ka pie viņiem ir Murusis, pa­beidza Vecais, kurš laikam bija stāstījis par pirmītējo sarunu.

Atskanēja satrauktu balsu murdoņa, un Monikai likās savādi, ka parasti klu­sējošie aluķēmi piepeši kļuvuši tik runīgi.

- Bet kā?

- Kāpēc viņiem tās vajadzīgas?

- Vai viņi domā par apmaiņu? tādi un līdzīgi saucieni bira no visām pusēm.

Viens, ko Monika uztvēra un kas viņai likās dīvaini, bija izskatījās, ka alu­ķēmi vispār nav pieļāvuši domu, ka vecmāmiņas kādam varētu būt vajadzīgas…

- Tā ka izskatās mums būs viņiem tās jāatdod, sacīja Vecais, un troksnis noklusa.

- Pag, pag, piepeši ierunājās čerkstoša balss, un Monika paskatījās pa la­bi. Neglītais aluķēms bija piecēlies kājās un tagad, kad visi bija pievērsušies vi­ņam, stāvēja un šņirkstināja zobus. Tā nedrikst. Mēs večiņas atradām pirmie, un mums ir visas tiesības viņas paturēt.

- Bet padomā!

- Un kā tad Murusis?

- Murusi mēs varam atgūt citādā veidā, ļauni smīnēdams, noteica alu­ķēms. Bet večiņas mums nav jāatdod. Ja viņas nebūtu gribējušas, viņas ne­maz pie mums nebūtu nākušas, vai ne tā?

Bija iestājies neliels apjukums.

Izskatījās, ka šajā jautājumā domas dalās. Daļa aluķēmu tie, kurus Moni­ka bija ievērojusi kopā ar nelādzīgā paskata aluķēmu, piebalsoja savam līde­rim un iestājās par to, ka vecmāmiņas būtu jāpatur. Savukārt citi, viņu vidū arī pats Vecais, sprieda, ka tiek aizkavēti visi darbi un ka večiņas jāatdod to liku­mīgajiem mazbērniem, it ipaši ja reiz tie paši ieradušies viņām pakaļ…

- Mēs varētu vienoties… klusām ierunājās nelāgais aluķēms. Monikai li­kās, ka viņa atkal pamana tā ģīmī iezogamies ļauna smīna atblāzmu. Mēs va­rētu vienoties par kompromisu. Dosim viņiem pusotru stundu laika lai viņi paši nāk un savas vecmāmiņas atrod. Ja viņi tās atradīs, mēs ļausim viņiem tās aizvest, bet, ja ne… vecmāmiņas būs tiem zudušas uz visiem laikiem…

Vecais aluķēms stāvēja un šķita apdomājam izteikto priekšlikumu.

- Nu ko… Manis pēc… Tas šķiet gana godīgi…

Monika skaļi noelsās, bet neviens to nedzirdēja.

- Bet es patiešām nesaprotu, kam viņiem tās tik ļoti vajadzigas… murmi­nāja Vecais. Un šajā pašā sakarā kam viņas jums tik ļoti vajadzīgas… un, to pateicis, viņš ar neizpratni palūkojās uz saviem padotajiem.

- Saprotams, ka laikā, kamēr viņi meklēs vecmāmiņas, viņiem nedrīkstēs likt nekādus šķēršļus, piebilda Vecais, bargi uzlūkodams nelādzīgo aluķēmu. Tas, sarāvis uzacis, negribīgi pamāja ar galvu. Tāpat arī viņi nedrīkstēs iz­mantot savus ieročus tai viņu večai ar pūpēžveidīgajiem būs jāpaliek ārpus Klinšu krāvumiem.

Visi piekrītoši pamāja, un tad Vecais devās prom, lai paziņotu lēmumu, bet alukēmi izklīda kur nu kurais.

Monika jau gribēja aizvērt acis un doties atpakaļ, bet pēdējā mirklī atjēdzās. Viņa taču tagad atradās dziļi Klinšu krāvumos! Ja viņiem tūlīt vieniem pašiem vajadzēs uzmeklēt vecmāmiņas, viņai taču ir jāuzzina ceļš!

No uztraukuma skaļi elsodama, viņa aizmetās pakaļ aizejošajam aluķēmam, tajā pašā laikā cenzdamās iegaumēt, pa kādām ejām viņi iet. Viņa pat mēģi­nāja ieskrāpēt klinšu sienās zīmes, bet tas, protams, nebija iespējams. Viņa šeit atradās tikai ar Aci, un neko atzīmēt nebija iespējams. Atlika paļauties vien uz savu atminu.

Taču tas bija ārkārtīgi grūti.

Eja veda labu gabalu taisni uz priekšu, tad pagriezās pa labi un tūdaļ saza­rojās piecās citās ejās. Aluķēms nogriezās vienā no tām, un Monika soļoja vi­ņam nopakaļ, ik pa brīdim pamezdama skatienus atpakaļ, lai iegaumētu ceļu no šīs puses.

Pēc kāda laika viņi nonāca pie pazemes ezera, kura krastā stāvēja laiva. Alu­ķēms iesēdās laivā, paņēma airus un, atgrūdies no krasta, lēnām īrās pāri eze­ram. Monika pēdējā mirklī paspēja ielēkt laivā un nodomāja interesanti, kas gan būtu noticis, ja viņa nebūtu paspējusi… Visdrīzāk, ka viņa spētu pāriet pā­ri ezeram tāpat kā toreiz pār purva akačiem, tomēr šobrīd nebija īstais laiks vi­sādiem eksperimentiem…

Kad laiva atdūrās pret ezera otru krastu, aluķēms izkāpa un devās tālāk. Mo­nika viņam sekoja.

Viņi izgāja cauri vairākām zālēm, un Monika centās visu paturēt prātā.

Pēc kāda laika alās iespīdēja dienas gaisma, un viņi nonāca pie klinšu kāp­nēm, kas izveda viņus uz Klinšu krāvumiem.

Tad gan Monika aizvēra acis un nākamajā mirklī jau bija kopā ar savējiem.

- Kur tu tik ilgi biji? ārkārtīgi satraukusies, vaicāja Meža Veča, bet Moni­ka tikai pamāja uz Klinšu krāvumu pusi. Tur tikko bija parādījies Vecais, kurš tagad naski rikšoja uz viņu pusi.

- Klausieties, drūmi teica Monika, norādīdama uz tuvojošos aluķēmu.

Visi noraizējušies gaidīja, kas nu būs, jo pēc Monikas toņa varēja nojaust -

nekas labs te nav sagaidāms…

Aluķēms bija atskrējis līdz robežvalnim un apstājies savā parastajā vietā.

- Esam izlēmuši, viņš paziņoja. Visiem četriem mazbērniem tiks dota tieši pusotra stunda laika, lai viņi atrastu savas vecmāmiņas. Ja viņi tās atradīs, varēs vest sev līdzi, bet ja ne tās mūžīgi paliks kopā ar mums. Bez tam ve­cai kopā ar pūpēžveidīgajiem jāpaliek tepat, savukārt mēs no savas puses ne­kādi netraucēsim mazbērnus viņu meklējumos. Esmu savu pateicis.

Viņš apklusa un palika sastindzis stāvam savā vietā.

Iestājās klusums.

Bērni pārbijušies blenza uz aluķēmu, bet Meža Veča nobālusi bez skaņas plātīja muti. Pat Bens bija beidzis riet un tagad neuzticības pilnu skatienu lūko­jās uz aluķēmu.

- Kā ar suni? jautāja Monika. Vai varam ņemt to līdzi?

Vecais aluķēms ar neslēptām šausmām palūkojās uz Benu.

- Nē, viņš stingri noteica, sunim jāpaliek tepat.

- Bet kā tad ar Murusi? sauca Meža Veča.

- Ar viņu mēs vēlāk tiksim galā, attrauca alu­ķēms.

Kad kādu brīdi neviens nebija teicis ne vār­da, aluķēms sarosījās.

- Domāju, viss ir skaidrs, viņš sacīja.

- Tagad es došos atpakaļ, bet jūs nāciet pēc kādām desmit minūtēm. Kāds no mū­sējiem jūs sagaidīs pie ieejas un uzņems lai­ku. Neaizmirstiet tieši pusotra stunda!

Tad viņš pagriezās un aizmetās prom.

Karietē sēdošie pārmija izmisušus ska­tienus.

- Ko nu? jautāja Arvils. Kā gan mēs lai viņas atrodam?

- Es centos iegaumēt ceļu, sacīja Monika.

- Ja mums paveiksies, mēs viņas atradīsim. Bez tam mums nav citas iespējas.

- Jūs nedrīkstat uz turieni iet! iesaucās Meža Veča. Bez pūpēžveidīgajiem, bez suņusēnēm! Viņi taču jums vienkārši izliek lamatas!

- Nedomāju vis, ka tās ir lamatas, domīgi sacīja Monika. Es biju klāt, kad viņi to izlēma, un esmu pārliecināta, ka viss būs godprātīgi. Labāk dosimies, ie­kams viņi nav pārdomājuši, viņa sacīja un izkāpa no karietes.

Pārējie viņai sekoja un, kaut arī Meža Veča skaļi vaimanāja un šķendējās, devās uz Klinšu krāvumiem. Viņi gāja uz turieni, kur garajā mastā plīvoja bal­tais karogs, un, kad bija atnākuši, izrādījās, ka tur patiešām paveras ieeja krā­vumos.

Iekšā viņus sagaidīja sīka auguma nopietns aluķēms, kurš, ieraudzījis bēr­nus, paklanījās un pacēla gaisā lielu apaļu pulksteni, kas mirdzēja vienos di­mantos.

- Desmit pāri desmitiem, viņš drūmi paziņoja un ar asajiem dzeltenajiem priekšzobiem pakodīja apakšlūpu. Ja līdz bez divdesmit divpadsmitiem jūs nebūsiet atraduši večiņas, viņas paliks pie mums.

- Un kas būs ar mums? bailīgi iepīkstējās Arvils.

- Jūs tiksiet izvesti ārā un vairāk šeit nebūsiet lūgti, vēsi atbildēja aluķēms.

Arvils atviegloti nopūtās. Ralfs ieskatījās savā rokas pulkstenī un noregulēja

to tā, ka tas rādīja precīzi desmit pāri desmitiem.

- Lai jums veicas, tikpat vēsi kā pirmīt noteica aluķēms un pazuda ap stūri.

Viņiem dāvātā pusotra stunda bija sākusies.

- Sekojiet man! iesaucās Monika un metās uz turieni, no kurienes pirms brītiņa bija iznākusi kopā ar veco aluķēmu. Šo vietu viņa atcerējās te pāri ejai nokarājās akmens veidojums, kas atgādināja ziloņa snuķi. Monika pusskriešus devās prom pa patumšo eju, un pārējie ne soli neatpalika.

Cik te nejauki… dvesa Arvils, mezdams visapkārt bailīgus skatienus.

Kļuva aizvien tumšāks. Alukēmi, šķiet, ar svecēm

nesvaidījās, un gaismas bija tieši tik daudz, lai redzē­tu vārgus klinšu apveidus un ne par matu vairāk. Šur un tur tumsā likās pazibam zaļas acis, un reizēm atskanēja paklusa ķiķināšana, kas baisi atbalsojās klintīs. Acīmredzot aluķēmi sekoja, lai redzētu, kā bērniem sokas… Tiešām drausmīgi… teica ari Ru­ta. Vai mēs ejam pareizajā virzienā?

Pagaidām jā, attrauca Monika. Kuš, netraucē mani, man jākoncen­trējas… un viņa saspringti aplūkoja zāli, kurā tikko bija ienākuši, lai saprastu, pa kuru eju viņiem jādodas tālāk. Šeit! viņa iesau­cās, pamanījusi pie kādas ejas sākuma akmens krāvumu, kas izskatījās pēc miniatūras piramīdas. Kādu bridi viņi joņoja, nerunādami ne vārda un ti­kai nodrebinādamies ik reizi, kad tumsā iezalgojās kāds ieslīpu, zaļu acu pāris.

Visbeidzot viņi iznāca pie pazemes ezeriņa, kura melnie ūdeņi vieg­li šļakstinājās pret krasta akmeņiem. Ezeru kupolveidigi iejoza klints sienas, un vietumis tajās raustījās baltu sveču šaudīgās liesmiņas. Sveķi tecēja pa svecēm lejup un ar skaļiem, vienmuļiem «plakš, plakš, plakš» pilēja ezeriņā.

- Brrr… nodrebinājās Arvils. Te ir vienkārši šaušalīgi…

Bet Monika pasmaidīja un atviegloti nopūtās. Ja viņi bija iznākuši pie ezera tātad bija gājuši pareizi. Taču tad viņa pamanīja ko tādu, kas viņas prieku iz­gaisināja.

Laivas nebija.

- Kā mēs tiksim pāri? mulsi jautāja Ralfs, lūkodamies uz plašo, tumšo ūdens klaidu savā priekšā.

- Pirmīt te bija laiva… mulsi murmināja Monika.

- Re, kur tā ir! piepeši iesaucās Ruta, un Monika cerīgi palūkojās viņas norādītajā virzienā. Bet viņas ceribas tūlīt noplaka. Laiva stāvēja ezera viņā krastā. Acīmredzot Vecais, aizīries atpakaļ, bija laivu turpat arī atstājis.

- Un kurš solīja mums nelikt nekādus šķēršļus? aizvainoti jautāja Ralfs.

- Viņi spēlē negodīgu spēlīti.

- Jādomā, vecais aluķēms gluži vienkārši par to piemirsa, apjukusi sacīja Monika.

Taču tad viņiem aiz muguras atskanēja ķiķināšana, un Monikai likās, ka vi­ņa šo čerkstošo balsi jau ir dzirdējusi. Tas taču bija tas pats nelāgā paskata alu­ķēms, kas bija pretojies vecmāmiņu atdošanai!

- Sasodīts, nočukstēja Monika. Nāksies doties pāri peldus…

- Tu domā? vaicāja Arvils, aizdomīgi vērdamies melnajos ezera ūdeņos.

- Ja nu tur slēpjas kaut kādi briesmoņi, kas mūs momentā aprīs, līdzko mēs spersim kāju ūdenī?

- Neko darīt, atliek tikai mēģināt, nopūtās Ralfs un sāka izģērbties. No­ģērbies viņš sataisīja no drēbēm tādu kā pauniņu un, pieturēdams to ar vienu roku, uzlika sev uz galvas un ielaidās ūdenī…

- Ak… viņš novaidējās un, sakodis zobus, peldēja pāri ezeram. Pārējie tik­mēr sekoja viņa paraugam un drebinādamies vilka nost drēbes.

Alās bija auksts. Neatkarīgi no tā, kāda temperatūra bija ārā, šeit, zem ze­mes, pastāvīgi bija tikai divi grādi. Ne vairāk, ne mazāk. Un šādā aukstumā ie­laisties ledainā ūdenī nepavisam nebija patīkami…

Kā dīvaini punaini roņi bērni sprauslādami peldēja pāri melnajam ezeram uz to pusi, kur pretējā krastā bija piesieta laiva.

Kad viņi beidzot izkāpa no ūdens, viņiem likās, ka visi locekļi ir sastinguši un kļuvuši pavisam nelietojami.

- Kkk…klausss…ieties… klabinādama zobus, ierunājās Ruta. Ttt…te 111…laivā ir kkk… kaut kkk… kāda 111… lupata, viņa pieliecās un izvilka no sola apakšas kaut ko līdzīgu dvielim.

Lēkādami un trīcēdami viņi pasniedza viens otram dvieli, vai kas nu tas tāds bija, un noslaucījušies steigšus atkal saģērbās. Par laimi, vismaz drēbes bija pa­likušas sausas. Pēc tam Monika ieveda viņus garā, tumšā koridorā, kas labu gabalu gāja taisni uz priekšu. Tad viņi iznāca laukumiņā, kur ejas sazarojās.

Monika apstājās.

- Viens, divi, trīs, četri, pieci… Arvils skaitīja ejas, kas gāja uz visām pu­sēm. Piecas jaunas ejas, neskaitot šo, no kuras mēs tikko iznācām. Pa kuru mums jāiet?

Monika stāvēja un apjukusi raudzījās uz visām pusēm, cenzdamās atcerē­ties, kura tad īsti bija pareizā eja. Bet tās visas izskatījās vienādas.

- Tikai nesaki, ka esam apmaldījušies, nervozi sacīja Ruta. Ralf, cik ir pulkstenis?

Ralfs paskatījās pulkstenī.

- Bez divdesmit vienpadsmit, viņš teica. Palikusi tieši stunda.

Tikmēr Monika bija izšķīrusies un devās otrajā ejā, skaitot no kreisās puses.

Viņai likās, ka tai vajadzēja būt īstajai.

Pārējie, pārmijuši drūmus skatienus, devās viņai pakaļ.

Pēc pāris minūšu gājiena viņi nonāca lielā zālē, kur pie griestiem karājās milzīga lustra ar simtiem dimanta piekariņu. Tie viegli šķindēja līdzīgi kā Meža

Večas kristāla putniņi. Zāles sienās bija sveces, bet šoreiz tās nebija vienkārši novietotas sienu spraugās, bet gan stāvēja iestiprinātas ļoti smalkos un grez­nos svečturos. Tie likās izgreznoti ar visiem iespējamajiem pasaules dārgakme­ņiem, kas zaigoja sarkanā, zaļā un zilā gaismā kā nu kurais. Grīdu klāja mar­mora plāksnes, bet sienām cauri vijās zelta dzīslas kā savādas zibens šautru pēdas.

- Oho! noelsās Arvils. Te nu gan ir! Viņi laikam ir šausmīgi bagāti, tie alukēmi…

Monika pavērtu muti lūkojās atpakaļ, bet tad pagriezās uz promiešanu.

- Šī nav pareizā zāle, viņa sacīja, bet pārējie vēl arvien kā apstulbuši ska­tījās uz pasakainajām bagātībām. Pie zāles vienas sienas stāvēja galds, kas li­kās darināts no tīra zelta. Tā kājas bija kā īstas skulptūras katra kāja bija at­veidota kā aluķēms, kas tur rokā kaltu, un aluķēma acis zaigoja zaļi dārgakme­ņi. Uz galda stāvēja ap simts biķeru, kas arīdzan visi bija no zelta.

Acīmredzot šī bija aluķēmu dzīru zāle.

- Nāciet taču, nepacietīgi aicināja Monika, bet tad piepeši no zāles viņa stūra atdalījās kāds stāvs un nāca uz bērnu pusi.

Tas bija briesmīgi krunkains īgna paskata aluķēms. Pienācis klāt, viņš caur pieri palūkojās uz bērniem un sacīja:

- Ejiet prom. Jums te nekas nav meklējams, un jūsu vecmāmiņu šeit nav.

- Pareizi, ejam prom, purpināja Monika un, satvērusi Rutu aiz rokas, vil­ka viņu uz izejas pusi. Ralfs un Arvils, metot tramīgus skatienus atpakaļ, viņām sekoja.

Atkal nonākuši vietā, kur uz visām pusēm gāja sešas ejas, bērni apstājās.

- No šīs mēs nupat iznācām, sacīja Ralfs. Bet šī veda uz ezeru. Tātad atliek tikai četras.

- Tikai… ironiski noteica Ruta.

- Nu ko atliek tikai izmēģināt, sacīja Monika un devās prom pa kādu no atlikušajām ejām. Taču šis tunelis bija veidots no četrstūrainiem akmeņiem, bet no sienām uz viņiem lūkojās marmora jenotu galvas. Zobos jenoti turēja sveces.

- Nu nē, Monika teica un apstājās. Šis noteikti nav pareizais ceļš… Ejam atpakaļ.

- Tu taču teici, ka esi iegaumējusi ceļu, sūdzējās Arvils.

- Es teicu, ka centos iegaumēt, precizēja Monika. Bet visas šīs ejas un zāles nemaz nav tik viegli paturēt prātā…

Bija palikušas trīs neizmēģinātas ejas.

- Ir jau vienpadsmit, brīdināja Ralfs. Mums ir palikušas četrdesmit mi­nūtes.

- Brīnišķīgi, komentēja Arvils un saviebies iegāja koridorā pakaļ Monikai.

Kādu laiku viņi gāja uz priekšu pa patumšo gaiteni, bet tas veda tikai taisni

uz priekšu un nekur neizveda.

- Nu, kā? vaicāja Ruta. Vai mēs ejam pareizi?

- Es nevaru saprast, lēni atteica Monika. Tas varētu būt pareizais ceļš, bet varētu ari nebūt. Paiesimies vēl kādu gabaliņu.

Pēc brītiņa priekšā atspīdēja sarkanīga gaisma, un drīz viņi iznāca kambarī, kura visās sienās no grīdas līdz pat griestiem slējās plaukti.

Bet plauktos stāvēja…

- Manu dieniņ… novaidējās Arvils, šausmās ieplestām acīm.

.. .galvaskausi.

Visi plaukti bija pilni ar maziem galvaskausiem lapsu vai jenotu, bet gal­vaskausu acīs zaigoja sarkani akmeņi. Savukārt zobu vietā mirdzēja dimantu rindas.

- Kas tas ir? noelsās ari Ruta, aizšāvusi mutei priekšā plaukstu. Ralfs klu­sēdams norādīja uz marmora plāksni pie ieejas.

Uz plāksnes bija rakstīts: Samanārijs.

Tikai tagad viņi pamanīja aluķēmu, kas sēdēja pie neliela galdiņa un patla­ban meistaroja kādā galvaskausā pēdējo dimanta zobu.

Pamanījis bērnus, viņš pamāja ar galvu.

- Samanārijs, šamanārijs tas ir tas, kas tas ir… Šamaņi, ziniet, visā pasau­lē ir kā apsēsti uz galvaskausiem. Vajag viņiem tos galvaskausus jo vairāk, jo labāk… Un vēl labāk, ja tie ir galvaskausi ar dimantiem ar tādiem laikam ir vislabākā pareģošana… He, he, he… viņš gardi pie sevis nosmējās.

- Piedodiet, ierunājās Monika. Vai jūs mums nepateiktu, kā iziet uz darb­nīcām?

- Uz darbnīcām? pārjautāja aluķēms. Otrā eja pa labi, no šejienes skaitot.

- Paldies! iesaucās Monika un skriešus metās atpakaļ.

Eju sazarojumā Monika noskaitīja otro eju pa labi, un visi devās tajā iekšā.

- Mums vajadzētu pasteigties, piepeši sacīja Ralfs. Ir palikušas divdesmit minūtes…

Neko vairāk viņam teikt nevajadzēja, jo pēc šī paziņojuma visi metās skrie­šus. Patiešām, šī izrādījās pareizā eja, jo, kad viņi bija tikuši līdz tās galam un izgājuši cauri divām zālēm, viņi nonāca pirmajā darbnīcā. Tur sēdēja daži aluķēmi, kas, ieraugot bērnus, sāka sačukstēties un tad piecēlās kājās, un devās viņiem pakaļ.

Viss bars četri bērni ar Moniku priekšgalā un kādi astoņi aluķēmi izskrēja cauri otrai darbnīcai un drīz vien nonāca līdz akmens plāksnei, aiz kuras bija paslēptas vecmāmiņas.

- Sasodīts! iesaucās Monika, ieraudzījusi akmens plāksni. Tad viņa mēģi­nāja to izkustināt, bet tas bija pilnīgi bezjēdzīgi. Akmens plāksne stāvēja nekus­tīgi, it kā būtu daļa no sienas.

Aluķēmi sadrūzmējušies stāvēja gabaliņu nostāk un satraukti sačukstējās. Viņi izskatījās tikpat pārsteigti par aizbarikādētajām durvīm, cik bērni.

- Vai tad tu neteici, ka ir vajadzīgs kaut kāds zilais atslēgakmens? vaicāja Ralfs, nervozi skatīdamies pulkstenī. Bija palikušas septiņas minūtes.

- Jā, jā, pareizi… Viņš runāja kaut ko par kādu svarīgu vietu, kur tas būšot noslēpts… Kā es varu zināt, kur te ir kādas svarīgas vietas, tas taču var būt jeb­kur…

- Ko lai dara, ko lai dara… vaimanāja Arvils, uzgūlies uz akmens plāk­snes. Bet tā neizkustējās ne par milimetru.

- Vecmāmiņ! sauca Ruta, un pat cauri biezajai plāksnei bija dzirdams, ka aiz tās kaut kas sarosās.

- Ātrāk, ātrāk, skubināja Ralfs. Mums ir palikušas piecas minūtes!

Un tad Monika metās skriet. Viņa izbrāzās cauri aluķēmu pūlim tā, ka tas pašķīda uz visām pusēm, un aizskrēja pa koridoru uz priekšu.

- Kur tu? Pagaidi! kliedza Ruta, Ralfs un Arvils un aizlikās viņai pakaļ.

Kad viņi to panāca, Monika stāvēja kambari ar lādēm.

- Ātrāk, palīdziet man to aizsniegt, viņa sauca, norādīdama uz zeltā mir­dzošo lādi nišā virs durvīm.

Neko nejautādams, Ralfs nometās uz ceļiem, Monika uzkāpa viņam plecos un pasniedzās pēc lādes. Līdzko viņa pieskārās lādes vākam, tas lēni atvērās, atklādams lādes saturu.

Tur, uz zeltaina brokāta, gulēja viens vienīgs mirdzoši zils akmens paipalu olas lielumā. Monika to steigšus sagrāba un, nolēkusi no Ralfa pleciem, aizme­tās atpakaļ uz vecmāmiņu kambari. Aluķēmi atkal lēca nost no ceļa, kad bēr­ni brāzās tiem cauri. Monika pieskrēja pie akmens plāksnes un pieskārās tai ar zilo akmeni.

Plāksne dobji nogranda un sāka virzīties sāņus. Ralfs iemeta acis pulkstenī.

Līdz bez divdesmit divpadsmitiem trūka dažu sekunžu. Akmens plāksne ar troksni atsitās pret kādu klints radzi, un durvis bija vaļā. Kambari stāvēja četras večiņas un platām acīm skatījās uz saviem atradējiem.

- Ruta? brīnījās večiņa ar īsajiem, pelēcīgajiem matiem.

- Arvil, puisīt! iesaucās patuklā večiņa un metās pie zēna.

- Ā, Ralf, tad redz, kur tu esi! sauca pagarā kalsnā večiņa.

- Monika? vaicāja večiņa, kuru Monika pazina vislabāk. Monika, tā ta­ču esi tu! Bet kur gan mēs īsti atrodamies? viņa mulsi jautāja, palūkodamās visapkārt.

Visi bērni sajūsmināti apsveicinājās ar savām omītēm, kad no durvju puses piepeši atskanēja čerkstoša balss.

- Kas te notiek? tā dusmīgi vaicāja. Iestājās klusums.

Durvīs stāvēja Vecais ar nikni saviebtu ģīmi un ar nepatiku noraudzījās uz

bērniem un večiņām.

- Ko jūs darāt? viņš sašutis vaicāja. Es tā dzirdēju, ka jūs esat bijuši Šķi­rotavā un rakņājušies pa pašu svarīgāko vietu? Un kāpēc durvīm priekšā ir plāksne? Un kāpēc te mētājas zilais atslēgakmens? viņš jautāja, paceldams zilo akmeni, ko Monika bija nometusi turpat uz grīdas.

- Ļaujiet, es paskaidrošu, sacīja Monika un panācās uz priekšu. Vecais aluķēms stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un dusmīgi vēroja

Moniku.

- Nedomāju vis, ka tik nosodāmai rīcībai ir iespējams paskaidrojums, bet nu labi… Došu tev vienu iespēju…

- Khmm… nokrekšķinājās Monika. Viens no jūsējiem aizdarīja vecmā­miņu kambari ar akmens plāksni, tā ka to dabūt vaļā varēja tikai ar zilo atslēgakmeni. Savukārt to viņš paslēpa zeltainajā lādē, domādams, ka tur tas būs drošībā gan no mums, gan no jums…

- Hmm… norūca Vecais, bet apkārt sapulcējušies aluķēmi piekrita, apgal­vojot, ka viss bijis tieši tā, kā meitene stāsta. Durvīm priekšā bijusi plāksne, un to atvērt varējis tikai tas, kam bija zilais atslēgakmens.

- Bet kā tad jūs, kasīdams savu ķērpju matu pakausi, vaicāja Vecais, zi­nājāt, ka vajadzīgs zilais atslēgakmens? Un kā jūs zinājāt, kur to meklēt? Vai kāds jums palīdzēja?

Monika brīdi klusēja, nespēdama izlemt, vai atklāt aluķēmiem patiesību, jeb­šu labāk tomēr nē. Taču, palūkojusies uz Vecā drūmo viepli, viņa izlēma, ka jā­saka vien taisnība. Instinkts viņai sacīja, ka Vecajam labāk nemelot…

- Man ir Acs, viņa klusām sacīja.

Atkal iestājās mēms klusums. Monika dzirdēja, kā dauzās viņas sirds, un gri­bot negribot atcerējās galvaskausu kambari… Vai tiešām tie visi bija tikai lap­su un jenotu galvaskausi…?

- Oooo… noelsās Vecais.

- Oooo… noelsās arī visi pārējie aluķēmi, kas stāvēja aiz viņa.

Kad visi bija savu sajūsmu izelsuši, viņi atkal apklusa un, zaļajām acīm zal­gojot, cieši vērās uz Moniku. Viņai radās aizdomas, ka tūlīt tie piedāvās kārtē­jo darījumu Monika apmaiņā pret visām vecmāmiņām…

Taču tad atskanēja skrejošu soļu troksnis, un bija dzirdams, kā kāds spiežas cauri aluķēmu pūlim.

- Palaidiet garām… pavirzieties… malā, malā… kāds sauca un, vicinā­dams elkoņus uz visām pusēm, spiedās uz kambara pusi. Nu, ko…neizdevās bērņukiņiem tikt pie večiņām, ko? Durtiņas bija ciet, ja? Un atslēdziņas pa ro­kai nebija? Neko darīt, otras iespējas vairs nebūs… Kas tad… balss aprāvās, un Monika ieraudzīja no pūļa atdalāmies kādu stāvu.

Tas nebija neviens cits kā pirmītējais negantā paskata aluķēms.

Ieraudzījis, ka vecmāmiņu kambaris ir vaļā, bet zilo atslēgakmeni rokā tur Vecais, viņš sarāvās un sastinga.

Vecais bargi viņu uzlūkoja, un viņa zaļās acis nikni gailēja.

- Panāc šurp, Krindon, viņš sacīja. Panāc šurp un pastāsti, kā tev tapis zināms par akmens plāksni.

- Es… ēēē… par Krindonu nosauktais stostījās. Es nejauši dzirdēju…

- Nemelo man! uzrēca Vecais. Vai tu uzliki to plāksni? Un vai tu to aiz­darīji ar zilo atslēgakmeni?

- Ēēē… blēja Krindons. Monikai viņš tagad atgādināja aitu patlaban viņš it nemaz neizskatījās briesmīgs. Nu jā…

- Āāāāāāāā!!! rēca Vecais.

Monika nodrebēja. Viņa vēl nekad nebija redzējusi, ka kāds varētu būt tik briesmīgi nikns.

Kādu brīdi rēcis, Vecais atkal apklusa un tad, balsij trīcot no niknuma, sacīja:

- Jādomā, man nav jājautā, vai tas biji tu, kas noslēpa zilo atslēgakmeni pašā svarīgākajā vietā?

Krindons klusēja.

- Tu zināji, ka neviens, mani ieskaitot, neuzdrošināsies to atvērt. Tu to zi­nāji, VAI NE TĀ?

Krindons drebēja pie visām miesām.

- Tu zināji, ka tā vieta ir neaizskarama, un tomēr atļāvies to nogrābstīt ar savām netīrajām ķetnām? KO?

Krindons bija kļuvis bāls kā līķis. Likās, ka viņš tūdaļ zaudēs samanu.

- Es nešaubos, ka tu arīdzan zini, kas draud par līšanu pašā svarīgākajā vietā? neparasti klusā balsī vaicāja Vecais.

Krindons klusēja.

- ZINI VAI NEZINI? uzrēca Vecais.

- Zinu, novaidējās Krindons.

- Tādā gadījumā, jau mierīgā balsī sacīja Vecais, savāciet viņu!

Tūlīt pieskrēja divi spēcīgi aluķēmi un, satvēruši ļengano Krindonu aiz elko­ņiem, izrāva cauri pūlim un drīz vien pazuda skatienam.

- Kas ar viņu būs? bailīgi vaicāja Ruta.

- Viņš tiks sodīts pēc nopelniem, bargi atbildēja Vecais. Piecus garus ga­dus viņš pavadīs kā pūpēžveidīgais, spiegdams skraidot pa Mežiem. Ja viņam paveiksies un viņu pa šo laiku nenotvers kāds klabiķis, viņš drīkstēs atgriezties. Tomēr spēja pārvērsties viņam būs atņemta uz visiem laikiem.

- Tagad tā, paziņoja Vecais, piepeši pievērsdamies saviem padotajiem, kuru nu jau bija saradies vesels lērums. Ar šo pašu bridi es AIZLIEDZU ievi­lināt jebkādas večiņas un arī jebko citu. Katrs, kurš pārkāps manu pavēli, se­kos Krindonam viņa klejojumos. Vai skaidrs?

Atskanēja piekrītoša murdoņa.

- Nevaram atļauties tādu ļembastu dēļ kavēt darbu… Vecais murmināja.

- Tā, un tagad par Murusi, viņš sacīja, atkal pievērsdamies Monikai.

- Mēs viņu izlaidīsim, līdzko atgriezīsimies Mežā, sacīja Monika.

- Labi, teica Vecais un pavērās uz pūli, kas ziņkārīgi aplūkoja Moniku.

- IZKLĪST! viņš tiem uzbrēca, un pūlis, satraukti kliegdams, pašķīda.

- Un tagad, sacīja Vecais, paskatīdamies uz Moniku un pārējiem. Ejiet prom! Mums jāstrādā!

Bērni atviegloti metās uz izejas pusi, bet, kad kopā ar vecmāmiņām bija iz­gājuši ārā, Monika vēl arvien kavējās kambari.

- Kas ir? aizdomīgi vaicāja Vecais.

- Es domāju par savu vecmāmiņu… Monika domīgi sacīja. Vai ar viņu viss būs kārtībā?

- Es domāju gan. Kāpēc tu tā jautā?

Monika pastāstīja viņam par to, ka reizēm vecmāmiņa viņai likusies dīvai­na. Vecais drūmi klausījās un, jo vairāk Monika runāja, jo niknāks viņš kļuva.

- Draņķa Krindons! viņš iebrēcās. Nudien, ar pieciem gadiem viņam vēl būtu par maz! Acimredzot viņš ari tur ir parakņājies! Viņš ir līdis visur, kur vi­ņam nevajag līst!

- Kur parakņājies? juzdamās pavisam neomulīgi, jautāja Monika.

- Viņas apziņā, protams, attrauca Vecais, it kā tas būtu kas pats par sevi saprotams. Skaidrs, ka sākumā viņš to izmantoja, lai jūs izspiegotu toreiz, kad tu satiki viņu Mežā, bet vēlāk lai paturētu vecmāmiņas pie sevis. Jo acīm­redzot tava vecmāmiņa bija sākusi dumpoties un gribēja doties prom. Agrāk vai vēlāk jau viņas visas aiziet…

Monikai sametās nelabi. Vai tagad ar viņu viss būs labi? viņa vaicāja.

- Jā par to tu vari nešaubīties. Rakņāšanās apziņā nekādas pēdas neat­stāj. Mūsējie to dara pastāvīgi…

- Tiešām?

- Protams, parasti tie ir jenoti vai kas tamlīdzīgs… Bet tev nav par ko uz­traukties.

- Un vēl kas… teica Monika.

- Nu, kas tad vēl?

- Kāpēc visi domā, ka jūs esat tik šausmīgi briesmīgi? Visi mežaļaudis uz­skata, ka jūs esat nezin kādi ļaunuma iemiesojumi… Un no kurienes tās draus­mīgās bailes, tuvojoties Klinšu krāvumiem?

- Vai tu redzēji visus tos dimantus? jautāja Vecais.

Monika pamāja ar galvu.

- Arī mežaļaudis varētu par tiem nejauši uzzināt. Tāpēc nav par ļaunu veikt dažus drošības pasākumus, smīkņādams sacīja Vecais. Tagad visi cenšas no mums izvairīties. Nemaz jau nerunājot par to, ka kāds varētu speciāli līst mū­su alās. Protams, izņemot jūs četrus… Un jūs nedrīkstat nevienam neko atklāt.

Monika atkal pamāja.

- Bet tagad gan ej… nepacietīgi mudināja Vecais.

Monika beidzot devās ārā no kambara.

- Un paldies, viņa vēl noteica, pēdējo reizi palūkodamās atpakaļ.

- Par ko gan? izbrīnījies vaicāja Vecais.

- Par vecmāmiņām.

- Nav par ko. Jūs taču paši viņas atradāt…

- Monika, kur tu paliki? no ejas viņa gala sauca Ralfs, un Monika de­vās turp.

Atpakaļceļš pagāja mierīgi, un šoreiz laiva bija pazemes ezera pareizajā krastā. Vecmāmiņas likās pavisam apjukušas un nesaprata, ko šeit tik ilgi ir da­rījušas. Tikai Monikas vecmāmiņa neskaidri atcerējās kaut ko par kādiem bēr­niem, kuriem reiz aizgājusi līdzi.

- Bet tas, šķiet, bija tik sen… viņa sacīja, neticīgi šūpodama galvu.

- Tagad tas viss ir beidzies, teica Monika. Vecais aizliedza turpmāk ievi­lināt vecmāmiņas. Man šķiet, viņiem nebija īstas sajēgas par to, ko izdarījuši viņi vienkārši rīkojās tā, kā tiem sagribējās…

Kad viņi beidzot iznāca no klinšu krāvumiem, Meža Veča, sajūsmā kliegda­ma, metās viņiem pretī.

- Kā es pārnervozējos! viņa sauca, pārmaiņus apkampdama te Moniku, te Arvilu, te Rutu, te Ralfu. Paldies Dievam, ka esat dzīvi! Visi sveiki un ve­seli! Un vēl ar visām omītēm! Ak vai, ak vai!!!

Viņa nebija ar mieru sēsties pie stūres, iekams Monika visos sīkumos nebūs izstāstījusi, kā viņiem gājis. Pēc tam Meža Veča to pašu lika stāstit Arvilam, un viņš runāja vēl divreiz ilgāk par Moniku… Kad beidzot Meža Veča bija uzzinā­jusi visu un vēl mazliet, viņi beidzot sasēdās karietē un devās atpakaļ uz Mežu, kur viņus gaidīja Mežsargs un Murusis. Tagad viņu bija daudz vairāk, un bēr­niem nācās sēdēt savām vecmāmiņām klēpī. Drīz viņi sasniedza Mežsarga tel­ti, un atkārtojās viss tas pats, kas pirmīt ar Meža Veču…

Murusis skraidelēja pa būri šurpu turpu un sauca, lai laižot viņu ārā, bet lielajā ļembastā neviens viņu nedzir­dēja. Visbeidzot Monika tomēr par viņu atcerējās un atslēdza būra dur­tiņas.

Murusis izspruka laukā, pamuka tā­lāk no suņusēnēm un beidzot pieņē­ma savu patieso izskatu.

- Fū! viņš atviegloti iesaucās, izstaipīdams ķepas, kas no ilgās bezdarbības bija kļuvušas gluži stī­vas. Cik labi atkal justies kā nor­mālam troglodītam!

Monika uz viņu noraudzījās, kamēr viņš priecājās pats par sa­vu tagadējo izskatu. Tad viņa jau­tāja:

- Es tomēr nesaprotu vienu kam jums bija vajadzīgas vecmā­miņas?

Murusis beidza blenzt uz sa­viem garajiem, līkajiem nagiem un sagribēja pakasīt garo, pūkaino ausi bet tad atcerējās, ka viņam vairs tādu nav…

- Ak, mums vienkārši bija garlaicīgi… viņš noteica. Pa­mēģiniet nosēdēt augu dienu tajās pustumšajās alās, skrāpē­jot dimantus tad ātri vien sagribēsies ar kādu parotaļāties. Un vecmāmiņas bija tik viegli ievilināmas…

Brīdi viņš stāvēja, blenzdams uz bērniem, tad palēcās iesaukdamies: Nu tad palieciet sveiki! Es eju mājās! un pazuda starp kokiem.

Vecmāmiņas visu aplūkoja tā, it kā redzētu pirmo reizi, un nevienai no vi­ņām Murusis nebija iepaticies.

Līdz mājām vēl bija tāls ceļš priekšā, tāpēc Mežsargs mudināja visus ātrāk sakravāties. Viņš pats novāca telti, bet bērni un vecmāmiņas tikmēr iekārtojās karietē.

Laime, ka tik daudz konservu pa ceļam izbira, sacīja Arvils. Citādi mums nāktos kādus pāris dučus kārbu tagad notiesāt, lai būtu, kur apsēsties.

Salikuši karietē mantas un sasēdušies paši, viņi bija gatavi ceļam. Vismaz nebija vairs jāvāc suņusēņu kastes un ari veco aluķēma būri nolēma atstāt te­pat Mežā. Arvils paņēma rokās maisu ar atlikušajām konservu kārbām, lai bū­tu ar ko bombardēt tāss radības, un Meža Veča iedarbināja karieti.

Rūkdama tā izkustējās un aizslīdēja cauri sniegotajam Mežam uz māju pusi.

Bērzu birzij viņi tika cauri kā īsti lietpratēji, Meža Večai lavierē­jot starp koku stumbriem kā godalgotai sacīkšu braucējai un Arvi­lam apmētājot viņus vajājošās tāss radības ar konserviem…

Robežkalnus Meža Veča pārvarēja bez mazākajām grūtībām, un vecmāmiņas nevarēja vien nopriecāties par skaistajiem skatiem, kas pavērās uz visām pusēm. Par lielu izbrīnu Arvilam, likās, ka ai­zas viņas nesatrauc ne mazākajā mērā…

Klejojošo krūmu audze arī vairs nelikās ne­kāds briesmīgais šķērslis, un pēc tam, kad

Mežsargs bija aizsviedis ceturto ugunslodi, Meža Veča pat nepiebremzēja, un viņi švīkstēdami izdrāzās cauri atlikušajiem krūmiem.

Vējaino virsāju viņi šķērsoja divreiz ātrāk nekā turpceļā, jo tagad vējš pūta viņiem no mugurpuses, un kariete burtiski lidoja uz priekšu.

Mežsarga mājās viņi ieradās sestās dienas rītā.

Visi bija pārguruši no ilgās braukšanas, kaut arī citādi viņiem bija veicies gaužām labi un ceļš bija prasijis mazāk laika. Visi ilgojās tūlīt likties uz auss. Mežsargs uzklāja vecmāmiņām guļvietas pagrabstāva lielajā istabā, un, tikuši gultās, viņi visi nogulēja veselas divdesmit četras stundas no vietas.

Nākamās dienas rītā pamodušies, bērni ar vecmāmiņām sāka posties, lai dotos uz savām īstajām mājām.

Ruta un Monika vēl pirms pusdienām aizskrēja uz mežaļaužu ciematu pēc Ērlas, jenota un šinšillas, un, kad viņas atkal pārradās, visi jau bija gandrīz ga­tavi ceļam.

- Es nespēju noticēt, ka vecmāmiņa atļāva tev ņemt līdzi šinšillu! Ruta teica Ralfam.

- Bet tu taču aridzan ņem līdzi jenotu, iebilda Ralfs.

- Atradis, ko salīdzināt! iesaucās Ruta. Manu mazo jenotiņu ar savu mil­zīgo šinšillu!

- Jenots ir mazāks, tas tiesa, bet vai tu pastāstīji savai omītei par viņa sle­peno talantu? viltīgi jautāja Ralfs.

Ruta, saraukusi pieri, klusēja.

- Man šķiet, tev būs jāpalūdz Ērlai kādas pāris jenotdrošās slēdzenes, sa­cīja Ralfs. Citādi var gadīties, ka jūsu mājas ārdurvis stāvēs vaļā kā dienu, tā nakti…

Meža Veča stāvēja un noraudzījās, kā bērni saliek somās pēdējās mantas. Viņa likās neparasti klusa, un tāds pats izskatījās arī Mežsargs.

- Ziniet, Meža Veča piepeši teica. Jūs varat braukt šurp ciemoties, kad vien vēlaties. Tagad, kad jaunu bērnu Mežā vairs nebūs, mums te būs pavisam vientulīgi… Un mēs jau ar jums esam tā saraduši…

- Mēs drīkstam braukt ciemos? sajūsmā iesaucās Ruta. Kad?

- O, kad vien vēlaties, attrauca Meža Veča, nu jau izklausīdamās nedaudz priecīgāka. Kā būtu ar nākamajām vasaras brīvdienām?

- Tieši tā, kā vajag, piekrita arī Ralfs.

- Jā, mēs varētu visi sarunāt tikties šeit pirmajā jūnijā, teica Arvils. Ko teiksi, Monika?

- Jā, pirmais jūnijs būtu gana labi, piekrita Monika. Vai jums tad te būs vasara? viņa jautāja Meža Večai.

- Aprīļa beigas, atteica Meža Veča. Bet pie mums aprīļa beigās jau ir kā vasarā. Tā ka jūs no savām vasaras brīvdienām neko nezaudēsiet.

- Vai esat ar mieru? jautāja Mežsargs.

Visi piekrītoši pamāja.

- Kā tu vēlies ierasties? Meža Veča jautāja Monikai. Caur vannu vai caur kanalizāciju?

Monika nosarka un sāka murmināt, ka ir taču ari vēl citi veidi, kā piemē­ram, lēkšana no kokiem vai iziešana caur grāmatu…

- Jā, protams, izbrīnīta atteica Meža Veča. Veidu ir vairāk nekā vajag. Es tikai domāju, ka tie divi tev ir pierastāki.

Bērni, kas stāvēja blakus un klausījās viņu sarunā, bija sākuši smīkņāt…

Monika nosarka vēl vairāk.

- Tieši šodien es jūtos tā, ka labprāt izmēģinātu kaut ko jaunu, viņa no­purpināja.

- Labi, izbrīnījusies attrauca Meža Veča. Kā vēlies… Tūlīt ieskriešu pa­ķert translocētāju un laikabīdi… un viņa nozuda mājā.

- Par ko viņa runāja? nesaprata Arvils.

- Nu kā? Skaidrs, ka par saviem aparātiem. Acīmredzot translocētājs mūs nogādās atpakaļ mājās, bet laikabīdis izdarīs tā, it kā šo sešarpus mēnešu ne­maz nebūtu bijis…

- Baisi… nodrebinājās Arvils.

Meža Veča tikmēr bija atkal izbrāzusies ārā, un rokā viņa turēja divus ne­parastus rīkus. Viens rīks nedaudz atgādināja palielu pistoli, bet ar veselu kau­dzi dažnedažādu pogu un kloķu. Meža Veča kādu mirkli ar to darbojās, un tū­līt no rīka apakšdaļas izšāvās plakana plāksne. Meža Veča tai tikko jaušami pieskārās, un plāksne atbīdījās malā, atklādama tastatūru, līdzīgu kā datoram.

- Oho… noelsās Ralfs un panācās tuvāk, lai neko nepalaistu garām.

Tad Meža Veča nospieda kādu pogu, un blakus tastatūrai izbīdījās ekrāns,

tik plāns kā papīra loksne. Vēl bridi viņa noņēmās ap daudzajām pogām un kloķiem, līdz ekrāns izgaismojās gaiši zaļā krāsā. Tad Meža Veča nomērķēja ar «pistoles» stobru pa tuvējā koka stumbru, un ekrāns sāka ņirbēt. Visi bija sa­pulcējušies apkārt un ziņkārīgi vēroja, kas nu būs.

- Šoreiz būs nedaudz sarežģītāk nekā līdz šim… Meža Veča sacīja. Kā nekā, jāņem vērā laika nobīdes un tamlīdzīgi…

Runādama viņa nospieda pogu, no stobra izšāvās koši zaļš stars un atdūrās pret stumbru. Tajā pašā mirklī uz ekrāna kā filmā parādījās istaba.

- Ha! iesaucās Monika. Tā taču mana māja!

- Dabiski, izklaidīgi attrauca Meža Veča. Un ko gan tu domāji ka es nogādāšu tevi nez kādā pilī, vai?

Tad Meža Veča piestiprināja klaviatūrai otru daiktu, kas acīmredzot bija laikbīdis. Tas gan izskatījās pēc nekārtīga pulksteņu un hronometru jūkļa… Kādas pāris sekundes ar to padarbojusies, tā ka laikbīdis sāka tikšķēt, Meža Veča uz­traukti sacīja:

- Gatavs ir! Tā, Monika žigli nāc šurp… Nē, nē, somu ņem rokā… Jā, tā ir labi… Kur tas suns atkal blandās…?!

- Ben, šurp! iesaucās Monika, un suns līksmi pielēkšoja pie viņas.

- Tagad ej uz priekšu redzi, kur tas zaļais stars atduras pret stumbru?

Monika pamāja ar galvu.

- Ej tieši gar stumbru un šķērso zaļo staru! Skaidrs?

- Jā, nedroši sacīja Monika un, turēdama Benu aiz kakla siksnas, devās uz koka pusi. Tiksimies jūnijā! viņa uzsauca pārējiem, un tie viņai pamāja.

Tad viņa šķērsoja zaļo staru un izgaisa, gandrīz tajā pašā mirklī parādīdamās uz ekrāna, kur vēl arvien bija redzama viņas istaba.

- Tagad jūsu kārta, Meža Veča sacīja Monikas vecmāmiņai. Vai redzē­jāt, kā tas jādara?

- Jā, Monikas vecmāmiņa attrauca un arī devās uz stumbru, pret kuru at­dūrās zaļais stars. Un paldies visiem! to teikdama, viņa spēra soli zaļajā sta­rā un parādījās uz ekrāna blakus Monikai un Benam.

Knikš…

Meža Veča izslēdza aparātu, un ekrāns nodzisa.

- Jāļauj tam nedaudz atdzist, viņa sacīja, un, kad bija pagājušas apmēram divas minūtes, bija pienācis laiks doties mājup arī pārējiem.

EPILOGS

Kādā otrdienas pēcpusdienā, aptuveni nedēļu pēc atgriešanās no Meža, Monika pārnāca mājās no skolas. Kad viņa bija atvērusi dzīvokļa durvis, viņu, līksmi riedams un kulstīdams asti, sagaidīja Bens.

- Ā, Ben. atskanēja no virtuves, kas tur ir, ko, sunīt? Kas tur atnāca? koridorā parādījās vecmāmiņa, un viņas rokas bija līdz elkoņiem miltos. Nu, sveiki, sveiki kā gāja skolā?

- Kā vienmēr, attrauca Monika, pabužinādama Bena galvu un nosviezdama skolas somu uz grīdas. Ja neņem vērā to, ka Helga literatūras stundas laikā aizmiga un sāka pa sapņiem tā spocīgi kliegt… Gluži kā pūpēžveidīgie… Bet tā stunda patiešām bija garlaicīga.

- Ej pārģērbies, drīz būs pusdienas, sacīja vecmāmiņa. Bet desertā būs pankūkas.

- Ooo! iesaucās Monika un aizmetās uz savu istabu. Domādama par pan­kūkām, viņa tā steidzās, ka uzskrēja virsū vectēvam.

Vectēvs kopš viņu atgriešanās no Meža bija pilnībā izmainījies. Bet pats dī­vainākais bija tas, ka viņš neko par notikušo nezināja. Neīstā vecmāmiņa bija izgaisusi kā nebijusi, un vectēvs bija pārliecināts, ka tā, kā tagad, ir bijis vien­mēr. Monika ar vecmāmiņu uzskatīja, ka tā ir labāk, un nolēma viņam neko nestāstīt.

- Kas par steigu? vectēvs smiedamies jautāja. Vai Bens ir tā noilgojies pēc radio?

- Kā, vai tad viņš to nav klausījies jau visu dienu? brīnījās Monika.

- Nekā, attrauca vectēvs. Viņš visu laiku mocīja to nabaga kloķi, līdz man jau sāka likties, ka drīz būs jāiegādājas tev jauns radio, bet neko savai pa­tikšanai neatrada. Visu dienu pa radio skanēja tikai tāda kā jodelēšana nez kam par godu…

- Jodelēšana? Monika sarauca pieri. Dīvaini gan…

Iegājusi savā istabā, viņa ieslēdza radio. Jā… Kloķis izskatījās pamatīgi sa­mocīts…

Bet nekādas jodelēšanas vairs nebija. Radio atskaņoja kādu jautru gabalu, kas ārkārtīgi gāja pie sirds Benam, un viņš tā kā mīdīdamies, tā kā dejodams sāka izgrūst aprautus kaucienus.

- Hmm… noteica Monika, bet pēc brīža jau bija par jodelēšanu aizmirsusi.

Pēc pusdienām (un pankūkām), kad Monika sēdēja savā istabā un aizrautī­gi lasīja kādu piedzīvojumu gabalu, pie viņas ienāca vecmāmiņa un apsēdās uz gultas.

- Kad es šodien iegāju vannas istabā, lai izžautu zeķes, vannā mētājās lūk, kas, viņa pastiepa roku, un Monika ieraudzīja, ka viņai saujā guļ neliels sai­nītis.

- Nē, tas nav mans, Monika attrauca un jau gribēja turpināt lasīt, kad vec­māmiņa pavilka aukliņu, ar ko sainītis bija aizsiets. Drāniņa atrisa vaļā, un vec­māmiņa turēja rokā divus mazus kristāla putniņus…

Monika bridi blenza uz tiem, tad izņēma putniņus vecmāmiņai no rokas un pasmaidīja. Arī vecmāmiņa pasmaidīja Monika bija viņai stāstījusi, kā Meža Veča un Mežsargs sagaidīja ziemas saulgriežus.

- Kad pienāks Ziemassvētki, mēs tos iekārsim logā, vecmāmiņa sacīja. Un tad ari mums ātrāk pienāks pavasaris…

.

.