Monika un mežs

DIVPADSMITĀ NODAĻA sacensĪbas

Nākamajā rītā brokastīs bērnus sagaidīja nepatīkams pārsteigums.

Sākumā viss likās kā parasti. Kad viņi aizpampu­šām acīm no negulētās nakts pulksten deviņos uzkāpa augšā brokastīs, Mežsargs un Meža Veča jau sēdēja pie galda, un Meža Veča lika uz šķīvjiem omleti.

Bērni apsēdās pie galda un vēl pusmiegā sāka tie­sāt omleti, kad Meža Veča ierunājās.

Vispirms labrīt, viņa teica, gadījumā, ja jūs ne­pamanījāt mūs ar Mežsargu.

- Ūhu, noburkšķēja Ruta, Ralfs un Monika. Monikai kārtējo reizi aizkrita acis, un viņa skaļi nožāvājās tā, ka pat žoklis nokrakšķēja.

- Oi, labrīt, caur omleti nomurmulēja Arvils.

- Jā, labrīt, piesarkusi nočukstēja Ērla.

- Ēdiet, ēdiet, Meža Veča skubināja, pati rādīdama priekšzīmi un pilnu mu­ti sukādama iekšā omleti. Vakar kāds nezināms labdaris bija nolicis pie šķūņa veselu groziņu ar svaigām olām. Tā nu mēs šorīt tikām pie papildus omletes.

Arvils piepeši aizrijās un izspļāva atpakaļ uz šķīvja kumosu omletes, ko tik­ko bija iebāzis mutē. Ralfs piesarka un izskatījās, ka viņam kļuvis slikti, bet Mo­nika ar Rutu klusām nolika dakšiņas uz galda un metās slaucīt muti salvetē. Monika izmisīgi vēlējās izslaucīt muti ari no iekšpuses, bet tas jau nu būtu bijis pārlieku dīvaini…

Vienīgi Ērla turpināja ēst, it kā nekas nebūtu bijis, un izskatījās, ka viņa tik tikko valda smieklus.

- Vai zini, garšo nedaudz pēc pūpēžveidīgo olām, teica Mežsargs, domīgi čāpstinādams un izgaršodams kumosu, kas viņam bija mutē.

Ralfs kļuva vēl sarkanāks un piešāva pie mutes plaukstu.

- Kas jums lēcies? vaicāja Meža Veča, izbrīnā vērodama bērnus, kas pie­peši vairs neuzvedās kā normāli bērni pie brokastu galda. Tad ari viņa paņē­ma vēl vienu omletes kumosu un bridi to čāpstināja. Nēē… viņa beidzot novilka. Man tomēr liekas, ka tas vienkārši būs kāds jenots, kas patiešām sā­cis audzēt vistas un tagad atdod man vecos parādus.

- Nē, es patiešām domāju, ka tās ir pūpēžveidīgo olas, apgalvoja Mež­sargs. Kaut gan kurš gan būtu mums nesis tādu delikatesi?

- Sazin, varbūt kāds pateicīgs mežaļautiņš, kuru tu kādreiz esi atbrīvojis no klejojošajiem krūmiem… bilda Meža Veča.

- Nu, nu… Tagad taču ir tāds pūpēžveidīgo deficīts… Un turklāt vēl olas! Kur tad te tuvumā ir kāda audzētava?

- Vadātāju purvā, automātiski atbildēja Meža Veča, un piepeši viņas seja pārvērtās, un viņa aizdomīgi pavērās bērnos. Jūs taču nebūsiet…? viņa ne­ticīgi jautāja, bet tad atmeta ar roku. Nu nē, tas jau nu būtu pārlieku traki…

- Ko mēs nebūsim? jautāja Monika.

- Ak, neko! Ēdiet vien, ēdiet…

Bet ēda tikai Ērla. Pārējie bērni saviem šķīvjiem vairs nepieskārās un pazi­ņojuši, ka «šorīt kaut kā nav apetītes», viens pēc otra pameta galdu.

Lejā viņi sakrita atzveltnes krēslos turpat lielajā istabā un ieplestām acīm blenza viens uz otru.

- Manu dieniņ, man likās, ka es tūlīt sākšu vemt, kad viņa pateica par tām olām, paziņoja Arvils, un, kaut arī pārējie savaikstīja grimases uz viņa pusi, īstenībā viņi bija jutušies tieši tāpat.

- Jocīgie, kāpēc jūs neēdāt? smējās Ērla, nokāpusi lejā pie pārējiem. Tā taču bija tik garšīga omlete!

Visi šausmās uz viņu lūkojās, it kā nupat būtu uzzinājuši, ka viņa ir kanibāls vai vēl kas ļaunāks.

- Kā tu varēji ēst kaut ko tādu? pārgrieztām acīm jautāja Arvils. Tu ta­ču nemaz nezini, vai tās nav indigas!

- Indīgas? smējās Ērla. Ko tu, tā taču ir lielākā delikatese, kāda vien Me­žā dabūjama! Es neatceros, kad pēdējo reizi biju dabūjusi kādas pūpēžveidīgo

olas katrā ziņā tas bija krietni sen. Tās, ziniet, uz ceļa nemētājas…

*

Decembris gāja uz priekšu, un Ruta vairs nedomāja ne par vecmāmiņām, ne par aluķēmiem, bet tikai un vienīgi par sacensībām. Katru dienu viņa cau­ri kupenām brida uz slidotavu un, izgājusi pašā agrumā, kad ārā vēl likās mel­na nakts, viņa pārradās mājās tikai vēlā pēcpusdienā.

- Nav vērts starp treniņiem nākt mājās, viņa paskaidroja un visu cauru die­nu tupēja slidotavā.

Monika ik dienas gāja pie aluķēma un nesa viņam Mežsarga izlasītos «Me­ža Vēstnešus», paklusām izvilkdama tos no malkas kastes, kur viņš tos same­ta, lai vēlāk nokurinātu krāsnī. Viņa bija no aluķēma uzzinājusi, ka par aluķēmu uzbrukumu viņš patiešām ir izdomājis, lai tiktu no bērniem vaļā. Bez tam aluķēmam nebija ne jausmas par to, ka pūpēžveidīgo mazuļus šurp atstiepuši bērni. Acīmredzot viņš sprieda, ka tie pavisam nejauši gadījušies tuvumā, un nebilda Monikai par to ne vārda. Arī Monika turēja muti ciet, atstādama aluķēmu laimīgā neziņā par viņu jauniegūto ieroci.

Taču par vecmāmiņām aluķēmam bija visai spītīgs uzskats.

- Ejiet un paņemiet viņas, ja spējat, viņš katru reizi atkārtoja un ne reizi nepiesolījās viņiem palīdzēt.

- Mēs viņu izmantosim par ķīlnieku, nosprieda Ralfs. Aluķēms apmaiņā pret vecmāmiņām.

- Bet, ja nu viņi pret vienu aluķēmu izdod tikai vienu vecmāmiņu? rai­zējās Arvils.

- Nepaliec jocīgs, attrauca Ralfs. Vai nu visas vecmāmiņas, vai arī alu­ķēms paliek pie mums.

Un tad beidzot pienāca divdesmitā decembra rīts.

Sacensības sākās pulksten vienpadsmitos, bet Ruta bija augšā jau sešos, jo bija pamodusies no tā, ka «Ralfa žurka» skrāpējās gar durvju apakšu, un pēc tam vairs nekādi nebija varējusi aizmigt.

Kad Monika pusastoņos uzkāpa augšistabā, viņa ieraudzīja, ka Mežsargs savā gultā vēl arvien krāc, bet Ruta garu ģīmi sēž pie galda un dzer tēju.

- Ko tu ēdīsi brokastīs? vaicāja Monika, ieskatīdamās ledusskapī.

- Neko, atbildēja Ruta, un tas stipri vien atgādināja vaidu.

Monika uzmeta draudzenei pārsteigtu skatienu.

- Kas tev vainas? viņa jautāja. Tu taču nebūsi slima?

- Nē, nogārdza Ruta un atspieda zodu plaukstās. Būtu bijis daudz labāk, ja es patiešām būtu saslimusi. Man nevajadzēja pieteikties sacensībām… Un viņa palika sēžot un sastingušu skatienu blenžot ārā pa logu.

Monika ielēja arī sev tēju un apsēdās Rutai pretī.

- Kas par muļķībām, viņa sacīja, pūzdama savā krūzītē. Kas tev uz­nācis? Tu taču slido labāk par visiem.

- Ne jau nu labāk par Riu, drūmi atteica Ruta. Un tas vispār ir neprāts līst pa vidu mežabērniem, it kā es būtu nezin kāda zvaigzne… Es taču tur ne­iederos!

- Muļķības! atkārtoja Monika. Tev vienkārši ir lampu drudzis, tas ir nor­māli. Tu taču pati man stāstīji, ka pēdējā laikā tev viss labi padodas gan trīs­kāršais, gan salto.

- Mjā, bet tas bija treniņos. Tas ir pavisam kas cits.

- Jā, nu tad jau būs jāļauj Riai vienai pašai plūkt visus laurus, atteica Mo­nika un tikko valdīja smaidu. Teiktais patiešām iedarbojās, un beidzot Ruta no beigtas zivs pārvērtās atpakaļ par dzīvu cilvēku.

- Nu nē! viņa iesaucās, acīm zibot. Tas nu gan nekad nenotiks! Ejam uzgrauzdēt kādu maizīti, un viņa, piecēlusies no galda, aizgāja sagriezt mai­zi. Monika pie sevis nosmējās vien.

- Vai zini, ko Ria man reiz paziņoja? Ruta jautāja, kad viņas abas sēdēja un ēda uz restēm ceptās maizītes.

- Nu, nu?

- Ka man esot pārāk «cilvēciska» slidošanas maniere un ka Mežaļaudis to augstu nevērtēšot… viņa pasmējās. Pārāk «cilvēciska», ko tu neteiksi…

- Redzēs, kāds viņai būs ģīmis, kad viņa ieraudzīs tavus «cilvēciskos» trīskār­šos, pasmējās ari Monika, bet to laikam nebija vajadzējis pieminēt, jo Ruta atkal saskāba.

- Un tomēr man ir tāda sajūta, ka kaut kas nojuks, viņa drūmi sacīja. Es pārāk maz trenējos.

Monika savilka uzacis.

- Nu jā, tu jau būtu varējusi slidotavā ari nakšņot, bet nē tā vietā tu nāci uz mājām un veselas septiņas vai pat astoņas stundas gulēji kā tāds miegapūznis. Ria noteikti slidoja vismaz divdesmit četras stundas diennaktī. Njā, tagad tev uzvaru neredzēt kā savas ausis… viņa gari un sērīgi nopūtās. Ruta neiz­turēja un sāka smieties, un viņas drūmā oma uzlabojās.

Kad ari visi pārējie bija paēduši, Meža Veča devās ārā pielikt savai karietei ziemas slieces. Kariete labi sen nebija tikusi izmantota, un nebija ko domāt iz­braukt cauri tādam sniegam ar parastajiem riteņiem. Sniegs kopš pirmā snieg­puteņa tā ari nebija nokusis un laiku pa laikam pat vēl bija piesnidzis klāt, tā ka Mežs tagad bija ieputināts līdz ausīm.

Līdzko Meža Veča bija izgājusi pa durvīm, Ralfs žigli uzmeta mugurā jaku un aizmetās viņai pakaļ.

Meža Veča jau bija aizgājusi līdz Mežsarga šķūnim, un, kad pēc brītiņa at­skanēja rūkoņa, kariete cēli parādījās uz nošķūrētā celiņa starp māju un šķūni. Meža Veča atbrauca līdz mājas priekšai un tur apstājās. Motors izgrūda pāris niknus «puk, puk» un apklusa, bet Meža Veča uzrāva rokas bremzi un izlēca no sava braucamā.

- Oho, kas par sliecēm, atzinīgi teica Ralfs, lūkodamies uz platajām nerū­sējošā tērauda sliecēm, kas bija pārmestas slīpi pār aizmugurējiem sēdekļiem. Priekšgalā abas slieces bija uzliektas uz augšu kā ragavām, un spilgtajā rīta sau­lē metāls spoži mirdzēja.

- Tā, tūlīt mēs noskrūvēsim riteņus, sacīja Meža Veča, izvilkdama no ka­rietes četrus metāla daiktus un ieskrūvēdama tos blakus visiem četriem rite­ņiem, tā ka kariete nedaudz pacēlās no zemes, tagad turēdamās tikai uz sa­viem jaunajiem balstiem. Tad Meža Veča diezgan veikli noskrūvēja riteņus un, izvilkusi no karietes vienu slieci, ievietoja to īpašās gropēs, kaut ko pieskrūvē­ja, noklikšķināja pāris slēdžu un pagājās malā. Sliece turējās brīnišķīgi. To pa­šu Meža Veča izdarīja ar otru slieci, tad noskrūvēja metāla uzpariktes, un ka­riete bija pārvērtusies par motorizētām kamanām.

- Gatavs ir, viņa paziņoja, novilka nosmērētos cimdus un iesvieda tos snie­gā. Tūlīt klāt pielēkšoja Ralfa šinšilla, paķēra cimdus zobos un, izbolījusi uz Me­ža Veču baltu aci, aizmetās projām.

- Ak tu piķis! iesaucās Meža Veča. Tos jau man vairs neredzēt…

Pa durvīm degunu pabāza Ruta.

- Vai jūs tur vēl ilgi ķimerēsieties? viņa nervozi jautāja. Mums vajadzētu jau izbraukt būtu labi, ja es tur būtu mazliet agrāk.

- Es taču teicu, ka gatavs ir, sapīkusi atteica Meža Veča. Es esmu gau­žām labs kariešu mehāniķis un, ja kādam par to vēl ir kādas šaubas…

- Šaubu nav, atsaucās Ruta un, aizcirtusi durvis, pazuda atpakaļ mājā. Va­rēja dzirdēt, kā viņa pārskrien pāri istabai un nodipina lejā pa kāpnēm.

- Es domāju, ka mums jāsāk taisīties, sacīja Meža Veča un devās uz durv­ju pusi. Citādi daži te jau kļūst nervozi…

Bet viņa nepaspēja pat atvērt mājas ārdurvis, kad tās atkal atsprāga vaļā, un Ruta, apģērbusies un ar maišeli rokā, izbrāzās ārā un ielēca kamanās.

- Nu, kur visi ir? viņa jautāja, nepacietīgi raudzīdamās visapkārt.

- Pag, ļauj apģērbties, sašķobījies teica Ralfs un iegāja iekšā.

- Kas ir? Vai tad neviens vēl nav gatavs? Ruta jautāja, nepacietīgi knosī­damās savā sēdvietā.

- Man liekas, neviens vēl nemaz nezina, ka mēs jau izbraucam, smīnēda­ma atteica Meža Veča.

- Ak, sasodīts! iesaucās Ruta un, izlēkusi no karietes, iebrāzās atpakaļ mājā.

Meža Veča ieskatījās savā jenotu rokas pulkstenī.

- Ir tikai piecpadsmit pāri deviņiem… viņa klusām nomurmināja. Kāpēc tāds jampadracis…?

Kad viņa iegāja mājā, Ruta skraidīja apkārt un komandēja visus, lai viņi āt­rāk ģērbtos.

- Kur ir mana cepure? žāvādamies jautāja Mežsargs un izklaidīgi lūkojās uz visām pusēm. Vai kāds nav redzējis manu cepuri?

- Te tā ir! iesaucās Ruta, paķerdama Mežsarga veco, adīto mici no krēs­la un pasviezdama to viņam. Ātrāk, ātrāk ko jūs visi čammājaties!

Arvils izgāzies sēdēja atzveltnes krēslā un vēroja, kā pa istabu šaudās Mež­sargs, Meža Veča un bērni, meklēdami kaut ko, kas parasti izrādījās mētāja­mies turpat deguna galā.

- Savāciet zvērus! sauca Ruta. Savāciet zvērus, citādi tie atskries mums līdzi un mūs neielaidīs slidotavā!

Bens un Rutas jenots jau bija iekšā un tagad skraidelēja pa istabu, piedalī­damies vispārējā juceklī un jautri kampdami visiem papēžos.

- Ralf, kur tu esi licis savu žurku? pikti sauca Ruta. Kur viņa ir? Varbūt lejā? un viņa jau gribēja mesties uz apakšstāvu, kad Ralfs vēsi paziņoja:

- Pirmīt viņa bija ārā un, nospērusi Meža Večas cimdus, aizskrēja kaut kur uz Meža pusi. Un tavai zināšanai tā ir šinšilla.

Ruta noelsās.

- Jupis ar viņu lai tad viņa tur arī paliek, mums nav tagad laika skriet uz Mežu, dzīt pēdas tai milzu žurkai, un viņa uzmeta Ralfam izteiksmīgu skatie­nu. Neko neatbildējis, tas aizgriezās un, aizcirtis durvis, izgāja ārā.

Beidzot visi bija gatavi ceļam.

Bija skaidra un auksta ziemas diena. Debesis bija koši zilas, un viss Mežs bi­ja tinies biezās, mirdzoši baltās kupenās. Kariete, klusām rūkdama, eleganti brauca pāri dziļajām kupenām, atstādama aiz sevis sniegā platas sliedes.

Mežā viss bija kluss. Nemanīja neviena klabiķa, neviena pūpēžveidīgā, un tikai reizēm sašūpojās kāds koka zars, nobirdinādams lejā baltas sniega vēr­petes.

- Skaisti, priecājās Mežsargs, lūkodamies apkārt. Un drīz būs Ziemas saulgrieži jūs taču to neesat aizmirsuši?

Visi noelsās, jo, patiesību sakot, ar visiem uztraukumiem par aluķēmiem, vecmāmiņām un tuvojošamies sacensībām tas viņiem bija galīgi izkritis no prāta.

Pēc kādu desmit minūšu brauciena viņi sasniedza ezeru. Tas tagad atgādi­nāja apaļu, sniega klātu līdzenumu, un Meža Veča stūrēja karieti tam taisni pā­ri. Pārbraukuši pāri aizsalušajam un apsnigušajam ezeram, viņi iebrauca atkal Mežā, un nepagāja necik ilgs laiks, kad starp kokiem sāka rēgoties slidotavas jumta apaļais kupols. Pie slidotavas rindu rindās jau stāvēja kamanas un karie­tes ar sliecēm, un mežaļaudis un mežabērni bariem vien nevaļīgi skraidīja šur­pu turpu. Meža Veča ielavierēja karieti brīvā vietā starp divām nartām, kurām priekšā bija aizjūgti milzīgi, pinkaini suņi, un visi izkāpa.

- Paskat, ko… sacīja Meža Veča, atgāzusi galvu un lūkodamās uz slido­tavu. Es te nekad agrāk nebiju bijusi. Diezgan liela tā jūsu slidotava.

- Kā tad, lepni atteica Ruta, it kā viņa būtu te slidojusi visu mūžu. Pa­gaidi vien, kad tiksi iekšā tad tik tu pa īstam redzēsi, cik tā ir milzīga!

Visi devās uz slidotavas durvīm, un Ruta gāja pa priekšu. Kad viņi ienāca zaļajā gaitenī, tas bija pilns ar mežaļaudīm, kas staigāja šurpu turpu, un mežabērniem. Ar slidām rokās viņi sasaukdamies skraidelēja apkārt. Ruta apstājās.

- Ieskriešu ģērbtuvē paķert jūsu biļetes, viņa sacīja, un tad jūs dosieties augšā uz savām vietām. Redzēsimies pēc sacensībām!

To pateikusi, viņa aizmetās prom pa zaļo gaiteni un pazuda kādās no sānu durvīm. Pēc mirkļa viņa atkal parādījās, turēdama rokā biļetes. Viņai pakaļ no tās pašas ģērbtuves iznāca Ērla.

- Tā, ņemiet, sacīja Ruta, izdalīdama biļetes.

- Un novēliet mums labu veiksmi, piebilda Ērla un piemiedza Monikai ar aci.

Monika atvēra durvis, un visi devās pa kāpnēm augšup uz skatītāju tribīnēm.

Kaut arī pulkstenis bija tikai desmit Meža Večas pulksteņa jenots nupat

bija norējis desmit reizes -, tribīnes jau bija pa pusei pilnas.

Monika un pārējie uzmeklēja savas vietas, kas bija apmēram zāles vidū, un apsēdās. Visapkārt skanēja balsu murdoņa mežaļaudis bija ieradušies kopā ar saviem radiem un draugiem un tagad nekavējās pārspriest šāgada čempio­nāta aktualitātes. Monika pāris rindas uz priekšu ievēroja to pašu meža veču­ku, kurš kādā treniņā bija jutis līdzi savam mazbērnam. Tagad viņš sarunājās ar kādu mežasievu vidējos gados, tai bija īsi piķa melni mati.

- Runā, ka šodien sacensībās piedalīšoties arī kāds ne-mežabērns, viņš sazvērnieciski stāstīja.

- Ej nu ej! brinījās mežasieva. Kaut kas tāds taču vēl nekad nav piere­dzēts!

- Nē, bet runā, ka šai tā esot meitene esot liels talants. Gandrīz kā mūsu pašu Riai! vecītis čukstēja.

Mežasieva aizklāja seju ar plaukstu.

- Vai, vai tad nu gan… Nebiju domājusi, ka vēl kāds varētu slidot tā kā mūsu Ria…

Viņi apklusa, un Monika pievērsās pārējiem. Tribīnes turpināja pildīties ska­tītājiem, un izskatījās, ka nepaliks nevienas pašas brīvas vietas.

Ledus lejā mirdzēja viegli zeltains, bet tas nebija īpaši uzkrītoši, jo tribīnes bija spilgti apgaismotas, lai skatītāji varētu atrast savas vietas. Vienā slidotavas malā bija uzvilkts paliels ekrāns, bet zem tā ar sarkanu samtu pārvilkts galds ar deviņiem krēsliem acīmredzot tās bija tiesnešu vietas. Kādas desmit minū­tes pirms vienpadsmitiem, kad tribīnes jau bija pieblīvētas līdz pēdējam, viens pēc otra ieradās tiesneši un ieņēma savas vietas pie sarkanā galda.

- Tūlīt sāksies, skaļi čukstēja Mežsargs, un kāds no aizmugures uzšņāca viņam dusmīgu «Kuš!».

Meža Večas pulksteņa jenots norējās vienpadsmit reizes, un tribīņu spožais apgaismojums tajā pašā mirklī sāka dzist. Pāris sekundēs slidotava bija satumsusi, un tikai ledus mirdzēja spoži zeltainā gaismā.

- Uzmanību, uzmanību! sievietes balss skaļrunī sacīja. Atklājam šāgada ledus deju čempionātu! Šos vārdus pavadīja skaļas ovācijas un aplausi no tri­bīņu puses. Kad viss atkal bija noklusis, balss turpināja: Šodien mežameitenes izpilda standarta ledus deju programmu ar pēc izvēles iekļautiem ele­mentiem.

Atkal sekoja aplausi.

- Un vēl šodien izņēmuma kārtā mežameiteņu vidū startē ari viesslidotāja Ruta Andersone!

Šoreiz aplausi jau bija piezemētāki, un tikai Meža Veča, Mežsargs, Monika, Ralfs un Arvils sita plaukstas un uzgavilēja tā, ka priekšā sēdošie pat sāka mest atpakaļ izbrīna pilnus skatienus.

- Un tā šīsdienas čempionātā piedalās kopumā divdesmit piecas slidotā­jas, un čempionātu atklāj Trina Monē!

Atkal atskanēja aplausi, un, kad tie beidzot pieklusa, sāka skanēt mūzika, un uz ledus iznāca pirmā sacensību dalībniece…

Kad bija noslidojušas jau kādas desmit mežameitenes un vēl nebija parādī­jusies ne Ruta, ne Ērla, nedz arī Ria, Mežsargs sāka nemierīgi dīdīties.

- Tur taču visu laiku ir viens un tas pats, viņš diezgan skaļi sūdzējās.

- Kuš! uzbrēca tas pats mežavīrs, kas viņam bija aizrādījis jau iepriekš.

- Ko kuš? neiecietīgi atsaucās Mežsargs, pamezdams skatienu atpakaļ.

- Vai tad nav viens un tas pats? Pagaidiet tik, kad nāks mūsu Ruta tad tik jūs redzēsiet!

- Kuš! Kuš! tagad jau skanēja no visām pusēm.

- Tu taču nemaz neesi redzējis, kā Ruta slido, izbrīnīta čukstēja Monika.

- Kā tad tu vari zināt, ka viņa būs citādāka nekā tās, kas slidoja līdz šim?

- Vai tad nebūs? atvaicāja Mežsargs, un Monikai nācās vien piekrist, ka būs jau gan…

Tikmēr Monika pamazām sāka izprast vērtēšanas sistēmu. Tika vērtētas di­vas lietas mākslinieciskā un tehniskā puse. Maksimālais punktu skaits laikam bija simts, bet pārliecināta Monika par to nebija katrā ziņā neviens neko tā­du vēl nebija nopelnījis…

- Ērla Pati, pieteica sacensību vadītāja.

Mūzikai skanot, Ērla ieslidoja pašā vidū un uzsāka savu programmu.

Monika viņu vēroja, un viņai sāka likties, ka te nu beidzot nav «viens un tas pats», kā bija izteicies Mežsargs. Likās, ka Ērlai atšķirībā no iepriekšējām slido­tājām bija ātrāks temps un graciozāka slidošanas tehnika. Taču Monika nodo­māja, ka droši vien spriež neobjektīvi galu galā pati Ērla simtiem reižu bija atkārtojusi, ka nekad nav tikusi augstāk par četrpadsmito vietu. Un tomēr vi­sas figūras tika izpildītas nevainojami, un brīžiem, kad Monikai izdevās pavē­rot Ērlas sejas izteiksmi, viņai likās, ka arī pati Ērla par to ir nedaudz pārsteig­ta. Taču, kad pienāca laiks tiesnešu vērtējumam, Monika saprata, ka nemaz nav bijusi tik neobjektīva, kā pašai bija licies.

- Tehnika, paziņoja sacensību vadītāja, un tiesneši pacēla gaisā ciparus savu novērtējumu.

Zemākais, ko Ērlai kāds piešķīra, bija 80 balles, savukārt augstākais vese­las 97 balles. Tik augstu novērtējumu vēl nebija izpelnījusies neviena no līdz šim slidojošām mežameitenēm, un pūlis tribīnēs uzgavilēja un dauzīja ar kājām pret zemi.

- Mākslinieciskais izpildījums, atskanēja skaļrunī, un tiesneši acumirklī uz­šāva gaisā savu vērtējumu.

Šeit cipari bija vēl augstāki. Zemākais vērtējums (un ari tāds bija tikai vie­nam tiesnesim) bija 85 balles, bet augstākais sasniedza veselas 100 balles tā­du bija pat trīs…

Tribīnēs pūlis auroja kā neprātīgs, kad uz ekrāna, kur sacensību dalībnieces tika sakārtotas pēc iegūto ballu skaita, Ērla ierindojās stabilā pirmajā vietā, at­stādama pārējās slidotājas tālu aiz sevis.

- Es biju domājis, ka Ērla diez cik labi neslido, samulsis čukstēja Ralfs.

- Es arī, atčukstēja Monika. Tā viņa sacīja. Bet acīmredzot viņa kļū­dījās…

Sekoja vesela rinda svešu mežameiteņu, un Mežsargs atkal sāka acīmredza­mi garlaikoties. Viņš skaļi žāvājās, tā ka no visām pusēm mežaļaudis apveltīja viņu ar neiecietigiem skatieniem.

Ari Ralfs, nekādi nespēdams sagaidīt to, kā dēļ bija atnācis, sāka nemierīgi knosīties.

- Viņām nevienai nav nekāda salto, viņš sūdzējās. Ne uz priekšu, ne at­pakaļ…

- Viņām nevienai nav arīdzan trīskāršā, sacīja Monika. Viņas taču nav Ruta ne jau velti Mēris lika Rutai piedalīties šajās sacensībās.

- Re Ērla! iesaucās Arvils.

Patiešām, Ērla bija uzkāpusi tribīnēs un tagad sēdēja starp diviem mežaļaudīm, kas izskatījās pēc viņas vecākiem. Viņa kaut ko dzīvi tiem stāstīja, un vi­ņi nopietni māja ar galvām.

- Ria Verdena, sacensību vadītāja pieteica nākamo slidotāju, un tribīnes burtiski uzsprāga ovācijās. Riai nācās labu laiku stāvēt un gaidīt, līdz ovācijas beidzot norima un viņa varēja uznākt uz ledus.

- Ja viņi tā aplaudē tagad, drūmi sacīja Ralfs, kas būs tad, kad viņa būs beigusi slidot?

- Jācer, ka kādā no saviem akseliem viņa nokritīs pretējā gadījumā mums pārplīsīs bungādiņas… tikpat drūmi atsaucās Monika.

Taču neizskatījās, ka Ria grasītos nokrist. Viņa tik stipri atšķīrās no visām iepriekšējām slidotājām, ka pat Mežsargs pavērtu muti vērās uz ledus, kur Ria virpuļoja, gluži kā nesaistīta ar zemes pievilkšanas spēku. Visi palēcieni viņai izdevās lieliski, un nelikās, ka viņa varētu pieļaut kaut mazāko kļūdu, kur nu vēl nokrist…

Monikai, uz viņu skatoties, seja stiepās aizvien garāka, un, kaut ari pat viņa nespēja slēpt sajūsmu par tik brīnumainu slidojumu, viņai kremta doma, ka Rutai šajā pašā brīdī tiek atņemtas jebkādas cerības uz uzvaru.

Mūzika tuvojās kulminācijai, un visi kā hipnotizēti vēroja mazo meiteni zel­tainā ledus klajuma vidū. Un tad viņa atrāvās no zemes un uzlidoja gaisā…

- Trīskāršais aksels, novaidējās Monika.

…Ria līgani piezemējās un aizslidoja tālāk. Pūlis auroja, un daudzi uzlēca kājās. Klusēja tikai Ērla un viņas ģimene, kā arī Monika un viņas kompānija.

Bet izrādījās, ka tas vēl nav viss.

Nepagāja ne desmit sekundes, kad Ria gluži negaidot veica atmugurisko sal­to. Pūlis gluži vai juka prātā, un caur mežonīgajiem auriem pat mūziku vairs nevarēja lāgā sadzirdēt. Ria slidoja ar ārkārtīgi pašapmierinātu sejas izteiksmi un drīz vien arī beidza savu uzstāšanos. Un labi vien bija, citādi pūlis būtu kļu­vis kurls pats no savas trakās aurošanas.

Monika, iekodusi lūpā, vēroja, kā tiesneši dod savu vērtējumu. Pieci tiesne­ši deva 100 balles, divi 98 balles un vēl divi 95 balles. Pat Monika neva­rēja neatzīt, ka Ria slidoja nesalīdzināmi spožāk par visām līdz šim redzētajām meitenēm, ieskaitot Ērlu…

- Mākslinieciskais izpildījums, paziņoja skaļrunī.

Šoreiz tiesnešu vērtējums atšķīrās jau nedaudz vairāk. Zemākais cipars bija 89, bet augstākais 100 balles. Pēc mirkļa atskanēja sašutuma pilni auri no tribīņu puses laikam daudziem likās, ka Ria ir novērtēta daudz par zemu…

- Mjā… noņurdēja Ralfs. Tas gan bija kaut kas… Salto patiešām bija ie­spaidīgs nebiju domājis, ka kaut kas tāds uz ledus ir iespējams…

Tagad vadībā bija Ria, viņai sekoja Ērla, bet pārējās meitenes palika tālu ie­pakaļ.

Monika pamanīja, ka kāds spraucas cauri rindām uz viņu pusi. Tā bija Ērla. Tikusi līdz Monikai, Ērla apsēdās starp viņu un Ralfu.

- Tu mums stāstīji, ka diez cik labi neslido, sacīja Monika un piemiedza Ralfam ar aci. Ērla nosarka.

- Nu jā, šodiena man pašai bija pārsteigums… viņa nomurmināja. Bet vai jūs redzējāt, kas tikko notika? viņa sašutusi iesaucās, tā ka aizmugurējās rindās atkal atskanēja dusmīga murdoņa. Ria ir paņēmusi Rutas galvenos trumpjus!

- Bet, ja Ruta visu izdarīs tikpat labi… domīgi prātoja Monika.

- …tad vienalga viņa dabūs mazāk punktu nekā Ria, pabeidza Ērla, dus­mīgi nošņākdamās.

- Kā tad tā? nesaprata Monika.

- Tādēļ, ka, kaut ko tādu redzot pirmo reizi, tiesneši, sajūsmas pārņemti, gluži neapzināti iedos augstāku novērtējumu. Otrreiz redzot to pašu, viņi jau sāks

spriest aukstasinīgāk un sāks piekasīties pie katra sīkuma…

- Apklustiet jūs tur, priekšā, dusmīgi nočukstēja mežavīrs aiz­mugurējā rindā, un Ērla apklusa un pievērsās sacensību vērošanai.

- Ruta Andersone, paziņoja skaļrunī, un atskanēja pašķidri ap­lausi. Sākās strauja mūzika, un Ruta, ģērbusies tumšzilā, vizuļojo­šā kleitiņā, gaišajiem matiem zirg­astē lēkājot pār muguru, iznāca uz ledus.

- Kāpēc viņa mani neklausīja, pukojās Ērla. Es taču viņai visu laiku teicu, lai vina neizliek visu labāko pašā sākumā… Ruta kādu brīdi virpuļoja pa ledu, acumirklī piesaistīdama publikas uzmanību, un, kad tas bija paveikts, mūzika kļuva lēnāka, bet vairāki simti acu skatienu nu bija cieši piekalti Rutai.

- Ļoti viltīgi! smaidīdama līdz ausīm, priecājās Ērla. Labs gā­jiens!

Mūzikas temps kļuva te strau­jāks, te lēnāks, un Ruta slidoja ar to pilnīgā saskaņā. Ari viņa visas figūras veica tikpat nevainojami kā Ria, bet viņas slidojums likās dzīvīgāks. Slidojot viņa ik pa lai­kam uzsmaidīja publikai, un likās, ka viņa slidojot bauda mūziku un slido tikai sava prieka pēc. Drīz vien publika bija pilnīgi aizmirsusi, ka Ruta nav mežameitene, un dzīvoja līdzi katram viņas solim, skaļi uzgavilējot pēc katras viņas smalkākās figūras.

Un tad mūzika atkal kļuva lēnāka, un likās, ka Ruta gatavojas izpildīt kaut ko īpašu.

- Nupat jau būs, Ērla čukstēja Monikai. Trīskāršais…

Ruta piebremzēja, atspērās un uzlidoja gaisā. Monikai likās, ka Ruta gaisā uzvirpuļo kā atspole, un viņa pat nespēja saskaitīt, cik reizes Ruta isti ir apgrie­zušies. Bet Ērla acīmredzot to bija paspējusi.

- Ir! viņa iesaucās un, pielēkusi kājās, sāka aplaudēt. Un viņa nebija vie­nīgā. Gandrīz puse tribīņu bija pielēkusi kājās, kamēr Ruta, uzsmaidijusi sa­viem atbalstītājiem, aizslidoja tālāk un sagriezās virpuli. Likās, ka viņa virpuļo­ja veselu mūžibu, kaut ko tādu nebija iespējusi pat Ria.

Pēc pāris sekundēm sekoja atmuguriskais salto, un Ralfs atzinīgi palocīja galvu, bet tribīnes auroja no sajūsmas.

- Nu tā, noteica Ērla. Tūlīt būs cauri. Viss, protams, bija nevainojami, tomēr es baidos, ka tiesneši būs nedaudz subjektīvi… Ria tomēr ir visu mīlule, ziniet…

Tikmēr uz ledus kaut kas notika. Mūzikai joprojām skanot diezgan straujā tempā, Rutas slidojums piepeši kļuva lēnāks, un likās, ka viņa kaut kam gata­vojas.

Ērla iepleta acis un neticīgi vērās lejup.

- Nevar būt… viņa noelsās. Viņa to daris vēlreiz… Tas viņai nemaz ne­bija programmā…

Un tiešām Ruta atkal uzlidoja gaisā, bet arī tas vēl nebija viss, jo, tik tikko nonākusi atpakaļ uz ledus, viņa atspērās no jauna un atkal jau bija gaisā. Tik­līdz viņa bija atkal piezemējusies, noskanēja vēl pāris akordi, un viņas uzstāša­nās bija beigusies.

- Vēl viens trīskāršais kombinācijā ar dubulto, nočukstēja Ērla. Neti­cami…

Tribīnēs visi bija pielēkuši kājās un aurodami aplaudēja. Sacensību vadītāja mēģināja pieteikt rezultātu paziņošanu, bet netika pie vārda, jo visapkārt val­dīja drausmīgs troksnis. Tiesneši apjukuši sēdēja pie galda, turēdami gatavībā savus novērtējumus.

Kad skatītāji beidzot kaut cik noklusa, tiesneši uzšāva gaisā savus ciparus, un publika atkal uzlēca kājās. Iemesls tam bija skaidrs tik augstu vērtējumu laikam līdz šim nebija redzējis neviens.

Tagad pirmajā vietā izvirzījās Ruta, atstādama Riu otrajā vietā un Ērlu tre­šajā. Ērla, sajūsmā spiegdama, apskāva Moniku, un Meža Veča ar Mežsargu, par lielu uzjautrinājumu apkārtsēdošajiem, bija uzkāpuši uz saviem krēsliem un dejoja kaut ko līdzīgu stepam.

Vēl bija jāslido trim meitenēm, bet īstenībā visi uzskatīja, ka sacensības ir jau beigušās, un viņām vairs īpašu uzmanību neveltīja. Visapkārt skanēja klusinā­ta balsu murdoņa acīmredzot visi pārsprieda svešās meitenes neparasto ta­lantu.

Ari Ērla, protams, nespēja mierīgi nosēdēt un, plati smaidīdama, lēkāja uz sava krēsla, dalīdamās sajūsmā ar visiem, kas bija ar mieru klausīties. Protams, ka viņa jutās pacilāta par savu trešo vietu, par kuru vēl vakar nebija ne sapņo­jusi, taču tas, ka Ruta ir uzvarējusi, atstājot Riu aiz sevis, viņu cēla vai de­besīs…

Kad atlikušās slidotājas bija beigušas savu uzstāšanos bez īpašiem panāku­miem, sacensības tika pasludinātas par slēgtām.

- Pēc divdesmit minūtēm sāksies apbalvošanas ceremonija, paziņoja balss skaļrunī. Lūdzam uzvarētājus pulcēties pie galvenajām durvīm.

Vai zināt, man šķiet, man patiešām palīdzēja tā trakā slidošana kopā ar Rutu, pačukstēja Ērla. Savu mūžu neesmu tik drausmīgi trenējusies vienām sacensībām… Labs ir, man tagad jāskrien, un viņa aizmetās lejā, kur jau sā­kās gatavošanās apbalvošanas ceremonijai.

Uz ledus tika izstumti paaugstinājumi, kas izskatījās pēc milzīgiem celmiem. Paaugstinājumi bija pakāpienveidīgi, un augstākais «celms» mirdzēja zeltainā, otrais pēc lieluma sudrabainā, bet zemākais sarkanīgā bronzas krāsā.

- Un tā ir noslēdzies gadskārtējais ledus deju čempionāts mežameitenēm un… khmm… sākās neveikla krekšķināšana, …citiem, un mēs paziņojam uzvarētājus!

Visi aplaudēja, un Ralfs uzsauca skaļu: Urā!

- Pirmajā vietā pārliecinoši Ruta Andersone viesslidotāja no… khmm… khmm… atkal atsākās krekškināšana, …no Zemes mežiem!

Monika, Ralfs un Arvils skaļi iespurdzās, bet balss skaļrunī turpināja: Ru­ta iegūst savā īpašumā zelta medaļu, zelta slidu pāri un ekskluzīvas tiesības nā­kamā gada laikā savām vajadzībām izmantot slidotavas Mazo zāli! Lūdzu Ru­ta Andersone!!!

Atskanēja dārdošas ovācijas, publika pielēca kājās, un uz ledus iznāca smai­došā Ruta. Gaismas apļa pavadīta, viņa apslidoja apkārt zālei un, paklanījusies saviem piekritējiem, ieņēma vietu uz zeltītā celma.

- To par tām ekskluzīvajām tiesībām viņa nepārdzīvos, Ralfs pačukstēja Mo­nikai. Man ir aizdomas, ka tagad viņa vispār vairs negribēs atgriezties mājās…

Kad ovācijas nedaudz aprima, atkal ierunājās skaļrunis.

- Otrā vieta un sudraba medaļa Ria Verdena!

Atkal publika uzauroja un svilpa, un uz ledus parādījās Ria. Taču atšķirībā no Rutas viņa nesmaidīja. Sakniebtām lūpām viņa apslidoja savu goda apli un, nevērīgi paklanījusies publikai, uzkāpa uz sudraba celma.

- Trešā vieta un bronzas medaļa Ērla Pati!

Šoreiz aplausi bija nedaudz mērenāki, bet Erla, šķiet, par tiem bija sajūsmā. Laimē starodama, viņa iznāca uz ledus un, pamājusi vispirms savai ģimenei un Monikas kompānijai, paklanījās pārējiem skatītājiem un, joprojām smaidīda­ma, uzkāpa uz pēdējā brīvā bronzas celma, iepriekš pamādama Rutai.

Ria, sastingusi kā sargkareivis, stāvēja uz sava celma un blenza taisni uz priekšu, itin kā viņa tur būtu viena pati un ne Rutas, ne Ērlas tuvumā nebūtu.

Uz sarkanā celiņa, kas bija izklāts uz ledus, uznāca slaida, sirma mežasieva un, aizgājusi līdz celmiem, svinīgi uzkāra Rutai kaklā zelta medaļu un pasnie­dza viņai kaut ko mirdzošu uz sarkana samta paliktņa. Monika nosprieda, ka tās varētu būt zelta slidas.

Tad medaļas tika pasniegtas arī Riai, kas savējo uzņēma ar tādu sejas izteik­smi, it kā viņai tiktu rauts zobs, un Ērlai.

Pēc neilgas rosīšanās, kur, kā izskatījās, strīdējās par to, kāda himna tagad būtu jāspēlē, beidzot tika atskaņota kāda mežaļaužu tradicionālā melodija, un visas tribīnes pielēca kājās un, šūpodamās melodijas ritmā, klusām dūca līdzi.

Kad dziesma bija galā, zālē atkal iedegās gaismas, un ļaudis sāka izklīst. Ērla nokāpa no sava celma pirmā un, palaidusi garām Riu, kas joprojām izturējās tā, it kā Ērla būtu tukšs gaiss, pagaidīja Rutu, un abas saķērušās pameta ledu.

Kad Ruta bija atgriezusies pie savējiem, Meža Veča un pēc tam Mežsargs sagrāba viņu savos apkampienos, apsveikdami ar tik «zvērīgu uzvaru»… Ralfs paspieda viņai roku un nosarcis nomurmināja, ka «salto un tas beigu izgājiens

patiešām bija vienreizīgi», bet Monika apkrita draudzenei ap kaklu un sauca, ka «citādāk nemaz nevarēja būt».

- Jā, vai ne? piekrita Arvils. Mūsu Ruta viņām visām ir pāris kilometrus priekšā!

- Tas mums ir jānosvin! iesaucās Meža Veča. Kur ir Ērla? Pasakiet viņai, ka es ari vinu šovakar ielūdzu uz medaļu svinībām!

- Erla nenāks, teica Ruta. Viņas ģimene viņu nupat nogrāba, un, man šķiet, vecāki labprātīgi no viņas šovakar nešķirsies…

Bija jau pavēla pēcpusdiena, kad viņi devās mājup, un visi izbadējušies ar il­gām domāja par Meža Večas sasolīto truša cepeti. Ārā metās krēsla, un Meža Veča, stūrējot karieti mājup, spieda pedāli grīdā, lai paspētu nokļūt mājās līdz tumsai. Bērniem sajūsmā kliedzot, viņi šāvās pāri kupenu galotnēm, un auk­stais ziemas gaiss svilpa viņiem gar ausīm kā Vadātāja stabules.

*

Kamēr Meža Veča un Mežsargs nodevās svinību mielasta gatavošanai, bēr­ni sēdēja Rutas un Monikas istabā un apbrīnoja Rutas jaunās zelta slidas. Tās patiešām izskatījās smalkas. Slidu ārmalā bija pat iegrebts rotājums, un pašas slidas mirdzēja vien, izskatīdamās ārkārtīgi krāšņi uz sava sarkanā samta pa­liktņa. ?

- Domā, tas ir īsts zelts? jautāja Arvils, bijīgi paņemdams rokās vienu slidu.

- Kā tad, ka īsts! atsaucās Ralfs. Caur un cauri! Ruta, tu tagad no mums esi visbagātākā! viņš pasmējās.

- Vai tu ar tām slidosi? jautāja Monika.

- Nēē, diez vai… novilka Ruta. Diez vai tās ir domātas slidošanai, drī­zāk tas ir tāds kā simbols.

- Man nav nekas pret simboliem, kas ir no tīra zelta un sver tik, cik šīs sli­dinās, iesmējās Ralfs. Bet zini, tev derētu gan ar tām paslidot tad tā meln­matainā īgņa no skaudības pārsprāgtu.

- Labāk jau lai viņa nesprāgst, smējās Ruta. Citādi man pazudīs galve­nā konkurente un nebūs vairs tik interesanti. Bez tam, tad man par pirmo vie­tu būs jāsacenšas ar Ērlu, un tas vairs nebūtu radoši…

- Tu runā tā, domīgi ieteicās Monika, it kā taisītos te palikt…

Ruta sadrūma. Šķiet, vienu brīdi viņa patiesi bija aizmirsusi, ka aptuveni pēc mēneša viņi visi dosies atpakaļ uz savām īstajām mājām.

- Un tomēr žēl, viņa sacīja. Tāda iespēja izmantot slidotavu, kad vien iepatīkas visa gada garumā, negadās vis katru dienu…

Monika kādu brīdi likās kaut ko pārdomājam un tad sacīja:

- Ko mēs iesāksim ar vecmāmiņām?

Visi iztrūkušies palūkojās uz viņu. Šķiet, kādu laiku neviens par to tā īsti ne­bija domājis.

- Kā tu to domā? jautāja Arvils.

- Tagad, kad mums ir aluķēms, mums būs jānokļūst pie viņiem, lai tiktu pie savām vecmāmiņām. Bet ar kājām mēs līdz turienei neaiziesim pirmkārt, ir ziema, otrkārt mums vairs nav atlicis nemaz tik daudz laika. Līdz klinšu krā­vumiem ir pamatīgs gabals…

- Un ko tad lai mēs darām? atkal vaicāja Arvils.

- Jālūdz palīgā Meža Veča ar karieti, drūmi saraucis pieri, Monikas vietā atbildēja Ralfs.

- Ņjā… norūca Monika. Šķiet, neko labāku mēs neizdomāsim.

- Meža Veča dabūs sirdstrieku, pareģoja Ruta. Bet vispirms viņa pama­nīsies aizsūtīt mūs atpakaļ uz mājām…

- Pilnīgi iespējams, piekrita Monika. Ja mēs nerīkosimies piesardzīgi. Galvenais ir viņu nenobiedēt un tad var pat izdoties viņu pierunāt.

- Bet ne šovakar, lūdza Ruta.

- Nē, nē, pasmaidīja Monika. Šovakar mums ir medaļu svinības, un mēs nevaram riskēt zaudēt truša cepeti…