Monika un mežs

ASTOTĀ NODAĻA vecĀ loja

itēja septembra otrā nedēļa, bet joprojām nebija noticis nekas ievērības cienīgs. Ruta gandrīz katru dienu gāja uz slidotavu, bet atlikušajā laikā viņas abas ar Ērlu sēdēja «tukšajā» istabā pie televizora.

Monika diezgan bieži devās uz Mežu, aizbildinā­damās, ka iet sēņot, kaut patiesībā viņa cerēja at­kal sastapt mazo peļu lācīti. Taču no viņa nebija ne vēsts. Šad un tad Monika ielīda egļu biezoknī, sauk­dama viņu vārdā, bet uz viņas saucienu parasti at­bildēja tikai labi ja kāds pūpēžveidīgais, kurš tad, smiedams savus vājprātīgā smieklus vai spalgi spiegdams, pašāvās viņai garām.

Klaiņodama pa biezokni, Monika atklāja šo to interesantu par mēness suņusēnēm. To, ka suņusēnes, kādam tuvojoties, kļūst blāvākas vai izdziest, viņa jau zināja. Bet tagad izrādījās, ka tā nebūt nedara pilnīgi visas sēnes izrādī­jās, ka zaļās suņusēnes izdarās gluži pretēji. Tuvojoties kādai dzīvai būtnei, tās iegailējās vēl spožāk un mirdzēja kā bāli zaļas, ļoti spilgtas spuldzītes…

Monika bija tās pārbaudījusi ar sevi un Benu. Kad viņa tuvojās celmam, kam blakus auga zaļo mēness suņusēņu kolonija, sēnes iemirdzējās spožāk, bet kad viņa kādu brīdi bija pasēdējusi uz celma, tās atkal kļuva blāvākas. Taču tad Mo­nika pasauca Benu, kuram viņa bija likusi sēdēt labu gabalu nostāk, un, Benam laužoties cauri biezoknim, sēnes atkal sāka spīdēt spoži, jo spoži.

Tad Monika nolēma izgatavot no sēnēm tādu kā indikatoru.

Viņa izraka čemuru, ko veidoja kādas desmit sēnes, un kopā ar visu zemi ielika tās mazītiņā plastmasas spainītī, ko bija atradusi kādā no Mežsarga darbarīku skapjiem. Ik reizi, kad Moni­ka atkal devās biezoknī, viņa ņēma līdzi spainīti ar suņusēnēm. Tā tomēr bija drošāk gadījumā, ja apkārt blandītos kāds aluķēms, viņa paspētu laikus paslēpties.

Protams, sēnes bieži vien radīja arī viltus trauksmi, sākdamas koši spīdēt, kad tuvojās kā­da lapsa, jenots vai cits meža zvērs. Toties, lai cik

dīvaini tas arī nebūtu, uz pūpēžveidīgajiem tās nereaģēja nemaz. Pūpēžveidīgais varēja kaut lēkt tām virsū vienalga tās nekļuva ne spožākas, ne blāvā­kas. Monika domāja, ka tas ir tādēļ, ka pūpēžveidīgie ir tām rada vai arī var­būt tās gluži vienkārši bija pie viņiem pieradušas… Pārāk bieži viņi spiegdami un ķiķinādami joņoja apkārt vai lēca no kokiem…

Kādu dienu Monika atkal klaiņoja pa biezokni ar sēņu spainīti rokās. Viņa jau bija zaudējusi cerības sameklēt peļu lācīti un bez kāda īpaša nolūka klaiņāja apkārt, kad piepeši sēnes viņas spainītī koši iedegās.

Monika satrūkās un sastingusi paraudzījās apkārt, bet visur valdīja klusums, egļu zari kā bija tā arī palika nekustīgi, un nekas neliecināja par to, ka kāds va­rētu tuvoties. Benu viņa šoreiz bija atstājusi mājās un tagad to ļoti nožēloja. Sa­vukārt sēnes gailēja kā zaļš ugunsgrēks, un Monikai pat likās, ka no tām sāk nākt tāds kā siltums.

Tad nočabēja sausie egļu zari, un no biezokņa iznira peļu lācīša rozā pur­niņš. Lauzdamies cauri biezoknim, viņš bija noliecis galvu un ar vienu ķepu aiz­sargāja acis, bet garās, lokainās ausis kā divas lupatas kūļājās tam gar seju.

- Ei, Musi! priecīgi iesaucās Monika. Es jau bažījos, kur tu esi pazudis?!

Musis, izlīdis no zaru biezokņa, noskurinājās, izplēsa no kažoka kādu tur ie­ķērušos sausu zaru, apsēdās uz saknes un sāka izlasīt no kažoka skujas. Viņš izskatījās diezgan sabozies un labu brīdi sēdēja, atskujodams kažoku un neru­nādams ne vārda.

- Kas tev lēcies? brīnījās Monika, smaidīdama līdz ausīm. Peļu lācītis iz­skatījās tik jocīgs, ka, uz viņu skatoties, nevarēja nesmaidīt.

Musis beidzot pacēla acis uz Moniku. Viņš izskatījās diezgan dusmīgs, cik nu vispār tādam radījumam kā peļu lācītis bija iespējams izskatīties dusmīgam.

- Tu vēl arvien esi šeit, viņš drūmi noteica, blenzdams uz Moniku ar sa­vām lielajām, brūnajām acīm.

- Nu ja, attrauca Monika. Vecmāmiņas taču vēl nav atdabūtas.

Musis sabozās arvien vairāk un vairāk.

- Vai es tev neteicu, kā ir ar tām vecmāmiņām? viņš pārmetoši vaicāja. Es taču tev teicu viņas ir pie troglodītiem!

- Jā, es atceros, teica Monika, izbrīnīti lūkodamās uz peļu lācīti. Par ko gan viņš tā dusmojās?

- Un vai es tev nestāstīju, kas tie troglodīti ir par radījumiem? Musis, sa­krunkojis balto, pūkaino pierīti, jautāja.

- Es zinu, atteica Monika. Esmu par viņiem daudz dzirdējusi. Un tieši tā­pēc mēs nevaram vecmāmiņas pamest iedomājies, ja viņām būs viss mūžs jāpavada pie tiem riebīgajiem aluķēmiem…!

- Jūs tur neko nevarat darīt, saviebies sacīja Musis. Tu varbūt domā, ka tas ir kaut kāds joks?? Tu domā, ka tie ir kaut kādi prasti aluķēmi?? Nekā! Tie ir troglodīti! TroglodītilU viņš pikti sauca.

Monika izbrīnījās arvien vairāk un vairāk. Jau otro reizi peļu lācītis uzmeklē viņu un mēģina atrunāt no vecmāmiņu uzmeklēšanas… Bet kādēļ? Ja jau vi­ņam tik ļoti tas rūpēja, tad kādēļ viņš negribēja pastāstīt par to, ko bija uzzinā­jis par aluķēmiem, kamēr atradās viņu gūstā…? Un pastāstīt, kā viņam bija iz­devies no tiem aizbēgt…? Viņš tikai gribēja, lai Monika un pārējie dodas prom, īsti pat nepaskaidrodams kādēļ…

Nu, nē, domāja Monika. Tādā veidā jau nu viņš mani nepārliecinās…

- Viņi mani vajā, drūmi teica Musis un izklaidīgi pakasīja ausi. Viņi ne­var man piedot, ka es esmu no viņiem aizbēdzis, un tagad grib ar mani izrēķi­nāties.

- Ej nu! iesaucās Monika. Kādas šausmas! Un kādēļ tad tu nebēdz?

- Gan jau bēgšu… norūca Musis. Bet pagaidām es gribu uzzināt, kas vi­ņiem aiz ādas. Redzi, viņi ir izsūtījuši četrus savējos, lai tie mani sagūstītu, un tagad viņi klejo pa Mežu, mani meklēdami… Bet viņi var klejot tikai pa dienu tumsā šie ir akli kā kurmji, tāpēc naktīs ierīko nometnes un guļ. Guļ un reizēm pirms aizmigšanas pļāpā… Un tā nu es vienreiz piezagos un noklausījos, ko šie runā…

- Nu, nu… Monika nepacietīgi mudināja, kad Musis uz brīdi apklusa. Var­būt beidzot viņš pastāstīs kaut ko ievērības cienīgu…

Musis savaikstīja šausmīgu grimasi un, iepletis jau tā milzīgās acis vēl platā­kas, traģiski čukstēja: Viņi grib nākt šurp!! Viņi troglodīti grib nākt šurp un jūs aizdzīt… Viņi par jums visu zina ka jūs esat apmetušies pie Mežsarga un ka jūs gribat atdabūt savas vecmāmiņas… Un tagad viss troglodītu bars grib jums uzklupt… to teikdams, viņš ar ķepu saķēra savu purniņu, tā ka palika redzamas tikai ieplestās brūnās acis.

Monika, saraukusi pieri, klusēja un gaidīja, vai viņš neteiks vēl ko. Patiešām, kādu bridi blenzis uz Moniku, Musis atsāka runāt.

- Un tad ar jums ir cauri! Pagalam jūs būsiet!! Viņi ir šausmīgi, tie troglodī­ti… Nav zināms, kā viņus varētu pievārēt, viņi vienmēr dabū to, ko ir iekāro­juši… Tāpēc es tev saku vēl vienu reizi pazūdiet no šejienes, kamēr vēl nav par vēlu, jo, ja viņi atnāks līdz jums jūs vairs nepaspēsiet izglābties…!!!viņš skaļi nopūtās un nodrebinājās.

Monika, pašai par nepatiku, patiešām jutās izbijusies. Viņai, protams, gri­bējās atdabūt savu vecmāmiņu, bet tas nenozīmēja, ka viņai gribētos cīnīties ar aluķēmiem, it sevišķi ja tie ir tik kareivīgi noskaņoti…

Musis joprojām tupēja uz saknes un drebinājās.

- Viņi klaiņo te apkārt, tie četri… un drīz viņiem pievienosies pārējie… un tad visiem gals klāt… viņš atkārtoja. Palūk, palūk, viņš sacīja, saspridzi­nādamies un pamādams ar ķepu uz melno biezokni, jau tagad var just viņu klātbūtni…

Monika palūkojās uz tumšo zaru jūkli, un viņai patiešām uzmetās zosāda. Atkal tās nejēdzīgās bailes… tur jau tās nāca… tuvojās, it kā nedzirdami līstu pa zemi arvien tuvāk un tuvāk… Monika juta, kā sirds sāk sisties arvien strau­jāk un straujāk, un kaklā kāpj kliedziens…

Bet tad viņa piespieda sevi domāt par vecmāmiņu… par Benu… par Rutu, Ralfu un Arvilu un to, kā tie gaida savas vecmāmiņas… un juta, kā bailes pa­mazām izgaist.

Nokratījusi vēl pēdējās baiļu atliekas, viņa pievērsās Musim. Tas, ārkārtīgi pārsteigts, viņu uzlūkoja.

- Tu neko nejuti? viņš jautā­ja. Pats viņš drebēja kā apšu la­pa, un viņa rozā degungals ner­vozi raustījās.

- Kā nu ne… atteica Moni­ka. Bet, man šķiet, es jau sāku pie tās jocīgās sajūtas pierast… Un, kad jau pie kaut kā pierod, tas vairs neliekas tik briesmīgi, vai ne?

Musis, joprojām kā neticē­dams, viņu uzmanīgi vēroja un pamazām pārstāja trīcēt.

- Pie tām bailēm nevar pie­rast, viņš aizdomīgi sacīja un pakāpās nedaudz atpakaļ. Kā­pēc uz tevi tās neiedarbojas…? viņš atkāpās vēl pāris soļu, līdz

atdūrās pret zariem. Vai tu patiešām esi vienkārša meitene…? viņš, sarau­cis pierīti, klusām jautāja.

Monika sāka smieties. Vai dieniņ… viņa ķiķināja. Tikai nesaki arī tu, ka esmu kaut kāds ļaunuma iemiesojums vai kas tamlīdzīgs… Pietiek jau, ka Ērla bezmaz nodomāja, ka es pati esmu aluķēms… Patiešām, kas jums visiem nāk prātā?

Musis drusku nomierinājās un panācās atkal tuvāk.

- Nu, labi… viņš noteica. Pieņemsim, ka es tev esmu noticējis un ka tev patiešām ar viņiem nav nekāda sakara. Bet atceries, ko es tev teicu, un pazū­diet no šejienes, pirms vēl nav par vēlu… Un vispār kāda jenota pēc es ar tevi te noņēmos, ja tu tik un tā mani neklausi?! Labi, dari, kā zini, bet, ja tu negribi mani klausīt, tad es vismaz klausīšu pats sevi! Viss! Es laižos lapās! un viņš ar vienu lēcienu pazuda biezoknī un atstāja Moniku apstulbušu blen­žam viņam nopakaļ.

- Mjā… Jo tālāk, jo trakāk… viņa pie sevis nomurmināja. Brīdi viņa stā­vēja, blenzdama uz suņusēnēm spainītī, kas viegli spīdēja blāvi zaļā, gandrīz baltā krāsā. Acīmredzot tuvumā neviena nebija, ja nu vienīgi kāds pūpēžveidī­gais… Kodīdama lūpu, Monika devās uz mājām, pie sevis nospriedusi, ka nu gan būs jāaprunājas ar pārējiem. Nav jau jāsaka, no kā viņa uzzinājusi nelāgos jaunumus par aluķēmu tuvošanos galu galā viņa bija Musim pateicību parā­dā un nedrīkstēja izpļāpāt viņa noslēpumu.

*

Pie pusdienām Monika joprojām nespēja beigt domāt par to, ko bija pastās­tījis peļu lācītis, un ari pārējie ievēroja, ka kaut kas nav lāgā. Kad viņa, noriju­si pēdējo kotletes kumosu, tā arī palika sēžam, turot dakšu paceltajā rokā, Me­ža Veča viegli papurināja viņu aiz pleca un pataustīja viņas pieri.

- Nē, temperatūra it kā normāla… Kas ar tevi notiek? viņa jautāja.

Monika atjēdzās un atsāka ēst savu kartupeļu biezeni.

- Nekas, nekas… Es drusku aizdomājos… viņa atteica.

- Drusku aizdomājies? aizdomīgi pārprasīja Meža Veča. Es ļoti ceru, ka tu nedomāji par Aci… Jo, ja es pieķeršu tevi ar to niekojamies, tu tajā pašā mirklī iesi vannā! Tu saproti, ko tas nozīmē… un viņa draudīgi apklusa.

- Ņjā… noņurdēja Monika, bet neizskatījās, ka viņa būtu klausījusies, ko viņai sacīja Meža Veča.

Arī Ralfs sarauktu pieri skatījās uz Moniku, savukārt Arvils, kādu brīdi viņu nopētījis, atkal ķērās pie ēšanas. Vienīgās, kas neko neievēroja, bija Ruta un Erla viņas pašlaik sparīgi diskutēja par to, kāda nozīme ir pareizai mūzikas izvēlei uzstāšanās laikā.

- Es tev pateikšu, kāpēc tu toreiz dabūji tikai otro vietu, sacīja Ērla, tev bija nepareizā mūzika!

- Kāpēc nepareizā mūzika? noskaitās Ruta. Mūzika bija ļoti laba tai bija pareizais paātrinājums un viss, kas vajadzīgs, lai es varētu saskaņot visas figūras.

- Tur jau tā lieta, ka paātrinājums nebija pareizais, teica Ērla, dauzīdama ar dakšiņu pa šķīvi, līdz Meža Veča sāka mest uz viņas pusi niknus skatienus. Tev viss uzsvars bija uz sākumu un tad tu izpumpējies, un tāpēc ari tev tas aksels beigās nesanāca…

- Kā tad! iesaucās Ruta. Un kāpēc tad tagad man viss ļoti labi sanāca?

- Paveicās… smīnēdama attrauca Ērla. Tu nedrīksti likt visas kārtis uz sākumu kad tiesneši dos vērtējumu, viņi jau to sākuma tempu būs aizmirsu­ši un atcerēsies tikai kļūdas un to, ka viss beidzās lēni un garlaicīgi…

- Man nekas nebeidzās lēni un garlaicīgi, pūcīgi sacīja Ruta.

- Es jau nesaku, ka tev… Es domāju vispār… Un tas, ka tu akselu ieliki pašās beigās, ir diezgan riskanti… Protams, ja jau viss sanāk labi, tad brīnišķī­gi. Bet, ja kaut kas nav tā, kā vajag, tu atstāsi sliktu iespaidu.

- Nu labi, labi, treneres kundze… pikti runāja Ruta. Paskatīšos, kādu mūziku tu pati izvēlēsies, un tad es arī pakomentēšu… tomēr īsti dusmīga vi­ņa neizskatījās. Īstenībā likās, ka viņa pat gribētu Ērlai piekrist, bet laikam gods neļāva visu acu priekšā piekāpties.

Pēc pusdienām Monika tūlīt nozuda savā istabā, un Ralfs viņai sekoja. Arī Arvils pabāza degunu pa durvīm un ienāca istabā, bet Ruta un Ērla bija ieslē­gušās «tukšajā» istabā un turpināja savu strīdiņu.

*

Kad Arvils bija aiztaisījis aiz sevis durvis, Ralfs metās izprašņāt Moniku.

- Kas tev noticis? Tu izskaties tā, it kā šinšilla būtu aprijusi Benu…

Monika kaut ko nesaprotamu nomurmināja un tad iztrūkusies paskatījās

apkārt.

- Jā, starp citu, kur viņš ir?

- Kas? nesaprata Ralfs.

- Mans suns.

- Es viņu redzēju ārā, teica Arvils. Viņš tur zem vecās kļavas raka bedri… Man liekas, tur ir kāda lapsu ala.

- Ak tā… Nu jā, man ir šādi tādi jaunumi, sacīja Monika.

- Ko? Vai tu atkal skatījies ar Aci? Bez mums? Ralfs likās ļoti sašutis par šādu iespējamību.

- Nē, nē, ne ar kādu Aci es neskatījos. Vienkārši es kādu satiku Mežā, un viņš man pastāstīja, ka aluķēmi nolēmuši mums uzbrukt.

- Ko? vienlaicīgi iebļāvās Ralfs un Arvils.

- Kuš, nekliedziet tik skaļi, es negribu, lai Meža Veča izdzirdētu… tad man viņai viss būs jāizstāsta… Monika aizrādīja.

- Paga, paga… Bet ko tu īsti satiki? jautāja Ralfs. Un kādā sakarā jūs sākāt runāt par aluķēmiem?

- To es nevaru stāstīt es apsolīju neko neteikt, teica Monika.

Ralfs likās apvainojies. Tu neteiksi pat mums? viņš sabozies jautāja. Tu nedrīksti no mums neko slēpt galu galā ari mūsu vecmāmiņas ir turpat, kur tavējā.

- Zinu, zinu… Un es neslēpju neko, kam ir kāds sakars ar vecmāmiņām vai aluķēmiem. Es tikai nedrīkstu teikt, kas man to pastāstīja, citādi viņam drau­dēs briesmas.

- No kā no mums, vai? iesmējās Ralfs. Domā, mēs tūlīt skriesim Mežā un uzklupsim tam nabaga radījumam, lai kas viņš ari būtu?

- Nē taču, ne jau no jums… Klausies, es tiešām nedrīkstu teikt es taču ap­solīju! viņa neiecietīgi sacīja.

- Kā gribi, Ralfs beidzot piekāpās, kaut arī vēl joprojām likās nedaudz aiz­vainots. Bet kas tad tur ir ar tiem aluķēmiem viņi tiešām taisās mums uz­brukt?

- Vari man ticēt tas, kas man to stāstīja, nemeloja, attrauca Monika.

- Bet tad taču mums kaut kas ir jādara! iesaucās Ralfs. Mēs nevaram te mierīgi sēdēt un gaidīt, kad mums uzklups. Jā, starp citu, vai tas tavs nezin kas neteica, kad vini to taisās darīt?

Monika brīdi padomāja un papurināja galvu.

- Nē, man šķiet, ka neteica gan. Viņš tikai teica, ka drīz… Un tāpēc viņš gribēja mani pārliecināt doties prom.

- Burvīgi, noteica Arvils. Drīz mums uzklups kaut kādi šausmonīgi alu­ķēmi, un tad mēs ātri vien nokļūsim pie savām vecmāmiņām…

- Bet varbūt viņi negribēs ar mums ilgi ceremonēties un piebeigs uzreiz… savaikstījis seju briesmīgā grimasē, noteica Ralfs.

- Mums viss jāizstāsta Meža Večai, teica Arvils. Varbūt viņa zinās, ko darīt.

- Nekādā gadījumā! protestēja Monika. Vai tad izskatās, ka viņa zina, ko darīt? Un tagad, kad Mežsargs ir projām, viņa pat nemēģinās neko darīt viņa vienkārši ņems un aizsūtīs mūs atpakaļ uz mājām.

- Jā, tā droši vien būs, piekrita Ralfs.

- Nu un varbūt tā ari būtu labāk… domīgi noteica Arvils. Pēc tā, ko tu stāstīji par tiem aluķēmiem…

- Nu vai zini ja tu gribi atpakaļ uz mājām lūdzu, neviens tevi netur! dusmojās Monika.

- Nē taču… es to tikai tāpat vien pateicu… Protams, ka es palikšu kopā ar visiem, Arvils taisnojās.

- Labi tātad mēs paliekam tepat un gaidām aluķēmus… teica Ralfs, do­mīgi kasīdams pakausi. Kā mēs pret viņiem cīnīsimies?

Kādu bridi valdīja klusums, un tad Monika un Arvils reizē paraustīja plecus. Ralfs joprojām kasīja galvu.

- Ko mēs vispār par viņiem zinām? viņš jautāja. To, ka viņi ir ļauni un spēj pārvērsties par visu ko…

- Viņi uzdzen tās pretīgās bailes, un viņiem ir drausmīgi, gari, līki nagi… teica Monika un nodrebinājās, atcerēdamās aluķēmu riebīgās ķetnas. Un vēl kas… Izrādās, ka vini tumsā neredz…

Ralfs tūlīt sarauca uzacis.

- Ko tu teici ka viņi tumsā neredz? Kā tu to zini?

- Man pastāstīja…

- Tas pats nezin kas…? izsmējīgi jautāja Ralfs.

- Tas pats… attrauca Monika.

- Nu tas jau ir kaut kas… Mēs varētu viņiem pielavīties naktī… Tikai mēs paši jau ari tumsā diez cik labi neredzam…

Tad Monika pastāstīja par savu mēness suņusēņu indikatoru, un gan Ralfs, gan Arvils bija sajūsmā.

- Padomā tikai! Ralfs iesaucās. Un tu saki, ka tās uz pūpēžveidīgajiem ne­reaģē?! Jā, droši vien tām ir apnicis spīdināties, līdzko kādam pūpēžveidīgajam ie­nāk prātā noskriet garām. Tad jau tām būtu jāmirgo vienā laidā kā signalizācijai…

- Ja vien mēs varētu kaut ko vairāk par viņiem uzzināt… Bet izskatās, ka neviens neko īpašu nevar pastāstīt tikai to, ka viņi ir ļauni un bīstami… Kāds mums no tā labums?

Monika pie sevis nodomāja, ka peļu lācītis noteikti zina daudz vairāk vis­maz, spriežot pēc viņa izturēšanās, tā likās… bet viņa negribēja neko teikt zē­niem, jo zināja tad viņi noteikti piespiedīs Moniku atklāt lācīša noslēpumu… Tāpēc viņa atmeta domas par peļu lācīti un sāka domāt, kur vēl kaut ko varē­tu uzzināt…

- Mežaļaudis… viņa teica. Viņiem noteikti kaut kas ir jāzina. Viņi taču dzī­vo ar aluķēmiem vienā Mežā viņi noteikti zina kādu veidu, kā ar tiem cīnīties…

- Nu tu runā kā par prusakiem… noirgojās Arvils.

- Nezinu gan… domīgi novilka Ralfs. Viņi liekas tik iebiedēti, ka spēj vienīgi atkārtot, kādi tie aluķēmi ir ļauni un šausmīgi… Vismaz no Ērlas mēs neko jēdzīgu tā arī nedzirdējām.

- Tik un tā vajadzētu painteresēties, teica Monika un piecēlās. Iešu vi­ņas abas pasaukt. Galu galā Rutai ari jāzina, kas notiek… to pateikusi, viņa izgāja no istabas.

Pēc pāris minūtēm viņa atgriezās kopā ar abām meitenēm, kas izskatījās diezgan izbiedētas. Ruta likās pagalam apjukusi, bet Ērla bija bāla kā drēbe. Ralfs, uz viņu paskatījies, noburkšķēja, ka «tūlīt sāksies vecā dziesma»….

Kad pagāja labs laiciņš, bet «vecā dziesma» tomēr neskanēja, Monika sāka dīdīties un jautāja: Mēs te runājām un izdomājām, ka tu kā mežabērns droši vien zini par viņiem šo to vairāk…?

Ērla sēdēja uz gultas malas, tīdama ap pirkstu savu melno matu šķipsnu. Iz­skatījās, ka viņa domā, ar ko sākt, bet, kad viņa beidzot sāka runāt, izrādījās, ka sakāmā nemaz nav tik daudz.

- Viņi ir ļoti ļauni… viņa lēnām sacīja.

- Te nu bija, iesaucās Ralfs un nosprauslājās.

- Un es nezinu, ko pret viņiem var pasākt ja to jūs gribējāt no manis uz­zināt. Tas, ka jūsu vecmāmiņas ir pie viņiem, jau tāpat ir slikti, bet tas, ka vi­ņi ir nolēmuši uzbrukt tas ir kaut kas šausmīgs… Es teiktu, ka jums jāmūk uz mājām.

- Kā tad! iesaucās Monika. Dažreiz man liekas, ka visi to vien grib, kā tikt no mums vaļā! Klausies, Ērla, pastāsti mums, ko tu vispār par viņiem zini. Kādas ir viņu parašas, ko viņi ēd un tamlīdzīgi… Un kamdēļ viņiem vajadzīgas mūsu vecmāmiņas?!

- Es arī par to brīnījos… domīgi sacīja Ērla. Un izskatās taču, ka viņām nekas ļauns nav noticis.

Monika gan par to tik pārliecināta nebija pietika viņai tikai atcerēties sa­vu vecmāmiņu un to salto balsi, kādā viņa tika sarunājusies ar aluķēmiem, kad likās, ka ir noticis kaut kas šausmīgi nelāgs… Bet pašlaik viņa par to negribē­ja runāt…

- Par tām parašām… sacīja Ērla. Hmm… Īstenībā neviens par viņiem

neko daudz nezina… Vini sēž savās klinšu alās un reti izlien no tām.

- Un kā tad jūs zināt, ka viņi ir ļauni ja reiz viņi sēž tajās klintīs un nemaz nelien ārā? nesaprata Ralfs.

- Nav jau tā, ka viņi nekad nelien ārā, iebilda Ērla. Ir bijuši vairāki ne­lāgi atgadījumi, kad kāds no aluķēmiem ākstoties bija pārvērties par kaut kādu dzīvnieku mazu jenotēnu, kaķi vai kucēnu un cilvēki bija to paņēmuši pie sevis uz mājām…

- Nu, nu… manāmi ieinteresēts, jautāja Ralfs. Un kas tad notika?

- Nu, tad tikai sākās… Vispirms aluķēms sāka uzsūtīt tās drausmīgās bai­les… cilvēki, kliegdami un plēsdami matus, pameta savas mājas un kā neprā­tīgi metās Mežā, skriedami uz labu laimi… daži, tā skriedami, nogāzās no krau­jas… daži ieskrēja ezerā… Un citreiz, kad tas aluķēms izrādījās kaut kur ie­slēgts, viņam palīgā devās pārējie nu un tad sākās īsta histērija… Viss cie­mats kļuva tukšs kā izslaucīts, bet pa apkārtni, kliegdami kā pūpēžveidīgie, skraidīja aiz bailēm prātu zaudējušie mežaļaudis… Tas tiešām bija šausmīgi…

- Ko, vai tad tas notika nesen? jautāja Ralfs.

- Pēdējā reize bija pirms četriem gadiem, teica Ērla. To nakti, kad iera­dās aluķēmi, es atceros tik labi, it kā tas būtu noticis vakar…

Viņa, neko neredzot, vērās istabas pretējā sienā un iegrima atmiņās.

- Tas bija noticis ar vienu mūsu kaimiņu samērā lādzīgu mežavīru… Viņš il­gu laiku bija nodzīvojis viens un, atradis Mežā mazu vilcēnu, nevarēja noturēties, neatstiepis to mājās. Un tad izrādījās, ka tas nav nekāds vilcēns, bet gan alu-

ķēms… Nabaga vīrs gandrīz sajuka prātā… Es tobrīd ārā lasīju kastaņus, kad viņš, kliegdams līdz aizsmakumam, izlēca pa savas mājas logu un nozuda Mežā… Un ziniet, pat es sajutu tās bailes, kaut ari aluķēms atradās citā mājā es bļāvu visu vakaru, jo man likās, ka tūlīt kāds nāks un aizvilks mani uz biezokni…

- Bet ar to viss vēl nebeidzās, Ērla turpināja. Tam mežavīram lecot ārā pa logu, logs bija aizkritis ciet, un acīmredzot aluķēms nevarēja to atmūķēt… Viņi vispār neprot rīkoties ne ar logu kloķiem, nedz ar atslēgām… Tā nu tas aluķēms palika iespundēts, un nākamajā dienā pārējie aluķēmi ieradās viņu meklēt… Viņi raidīja bailes uz visām pusēm, un mēs visi kliegdami laidāmies lapās…

- Diezgan muļķīgi no aluķēmu puses, nosprieda Ralfs. Kāda jēga aizbiedēt vi­sus ļaudis, ja paši neprot tikt galā ar at­slēgām… Un kā tad viņi to izpestīja?

- Laikam viens gudrinieks viņu vidū tomēr atradās… Jo, kad mēs pārradāmies, mājas logs stāvēja vaļā un aluķēmi bija prom.

Monika bija uzmanīgi klausījusies un tagad, saraukusi pieri, kaut ko cītīgi do­māja.

- Bet kā tad īsti bija? viņa jautāja. Es tā sapratu, ka neviens aluķēms ne­vienam cilvēkam tā ari neuzklupa?

- Tieši nē, atteica Ērla. Bet es jau teicu, ka tās bailes, ko viņi uzdzen, ir daudzus nobendējušas cilvēki vairs ne­jēdz, ko dara, un vienīgais, ko viņi grib,

ir tikt pēc iespējas tālāk prom. Es jums saku visprātīgākais būtu tagad doties projām un pagaidīt, kamēr aluķēmi nomierinās.

- Nekā nebija, Monika dusmīgi teica. Nekur es netaisos iet, kamēr vec­māmiņa nevarēs doties kopā ar mani.

- Bet ko tad tu vari izdarīt, te paliekot? vaicāja Erla. Neviens cilvēks vēl nav izdomājis līdzekli, kā pretoties tām bailēm, ko viņi uzsūta. Kāda jēga, ja jūs te sagaidīsiet aluķēmus un viņi jūs aizbaidīs kaut kur prom Mežā…?

- Nekur viņi mani neaizbaidīs, spītīgi sacīja Monika. Galu galā es esmu pie viņiem bijusi un man nekas nav noticis.

- Nekur tu neesi bijusi, aizrādīja Ralfs. Tā taču bija tikai Acs. Ja kāds aluķēms nostātos tavā priekšā visā savā godībā, tu droši vien laistos lapās tā­pat kā jebkurš cits.

- Varu saderēt, ka nelaistos, atcirta Monika.

- Varu saderēt, ka laistos, neatlaidās Ralfs.

- Labi, beidziet, iejaucās Ruta. Mēs nesāksim te rīkot sacensības, kurš laidīsies lapās no aluķēma un kurš nelaidīsies… Galu galā ir kas svarīgāks, par ko domāt.

Atkal kādu laiku visi sēdēja klusēdami, bet nevienam nekas nenāca prātā. Ērla sēdēja, sarauktu pieri, un kaut ko saspringti domāja. Visbeidzot viņa tei­ca: Es tiešām šaubos, vai tas ko līdzēs… bet es varētu jūs aizvest pie mūsu ciema vecākās iedzīvotājas Lojas… Ja kāds vispār kaut ko varētu pastāstīt par aluķēmiem, tad tā ir viņa… Bet ļoti iespējams, ka arī viņa neko nezinās, viņa atkal nodūra galvu un izskatījās norūpējusies, bet pārējiem nu bija radu­sies cerība.

- Ahā ļoti labi! iesaucās Ralfs. Kad mēs varam pie viņas aiziet?

- Ak, nu kaut vai rit, es domāju, attrauca Ērla. Viņa ir tik veca, ka visu laiku sēž savā būdā kā aluķēms alā un nekur prom no tās nekust. Iespējams, ka viņa kaut ko zinās, kaut gan es nezinu, vai var būt drošs par to, ko viņa pa­stāstīs ja vispār pastāstīs…

- Kā tā? izbrīnīti jautāja Monika.

- Viņa patiešām ir šausmīgi veca… Un no vecuma viņai ir nedaudz samež­ģījies prātiņš. Ir dienas, kad viņa visu apjēdz gluži labi tad viņa pat reizēm iz­nāk no būdas, bet ir dienas, kad viņa izdarās pavisam nejēdzīgi… Pagājušajā nedēļā kāda mežasieva, ejot garām Lojas būdai, pamanīja, ka tai cauri zaru jumtam laužas dūmu grīstītes un ari visa apkārtne pamatīgi smird pēc dūmiem. Un iedomājieties, kas bija noticis vecā Loja bija iedomājusies, ka dzīvo vig­vamā kādus tūkstoš gadus vecā pagātnē, un iekurinājusi būdas vidū ugunsku­ru, bet pati vienā mierā sēdēja pie tā un, aurodama kaut kādas savādas dzies­mas, cepa ugunī zivis…

Bērni iesmējās, bet Ērla iepleta acis.

- Pavisam nopietni, viņa sacīja. Iedomājieties, viņa taču būtu varējusi nosvilināt visu ciemu!

- Vai viņa dzīvo viena? Kāpēc tad viņu neviens nepieskata? jautāja Monika.

- Neviens nevēlas, Ērla norūca. Kopš tās reizes, kad viņa kādai savai ap­rūpētājai pa nakti bija nocirpusi matus un noziedusi viņas galvu ar ezera dū­ņām, bet no rīta, kad tā pamodās, paziņoja tai, ka tā tiks upurēta par godu se­najai Meža dievībai Huhu, neviens vairs nepaliek pie Lojas pa nakti un tā nu viņa tagad var darīties, kā vien viņai labpatīk…

Visi ķiķināja, bet Ralfs pēkšņi kļuva nopietns.

- Ņjā, patiešām varbūt nemaz nav vērts viņu traucēt…? viņš noteica.

- Ko baidies, ka viņa sagribēs upurēt ari tevi? smējās Ruta.

Ērla savukārt papurināja galvu.

- Nē, nē es tomēr domāju, ka ir vērts pamēģināt. Labajās dienās viņai nav ne vainas, bet, ja viņai būs sliktā diena, mēs to tūlīt pamanīsim…

Pēcpusdienā Ērlai ar Rutu bija paredzēts kārtējais treniņš slidotavā, un Ru­ta, paskatījusies pulkstenī, ar šausmām konstatēja, ka ir jau gandrīz četri. Visi sarunāja rit no rīta doties uz mežaļaužu ciematu pie Lojas, un tad Ruta ar Ērlu pa galvu pa kaklu aizmetās uz slidotavu.

Kad viņi palika trijatā, Ralfs vēl mēģināja pierunāt Moniku izstāstīt, ko tad īsti viņa Mežā bija sastapusi, bet Monika nepiekāpās un neteica ne pušplēsta vārda. Visbeidzot Ralfs atmeta ar roku un, kaut ko pie sevis nopurpinājis, de­vās uz savu istabu lasīt, bet Monika un Arvils palika spēlējam domino.

Ralfs aizejot bija atstājis durvis pusvirus, un tagad, ar purnu atvēris tās pa­visam, istabā ienāca Bens un nopūties apgūlās uz grīdas starp gultām. Bet pēc kādām piecām minūtēm pa durvīm pabāzās maskā tērpts purniņš, un mazais jenots, nopētījis Moniku un Arvilu un uzmetis ātru skatienu Benam, ievaukšķējās un atkal pazuda. Laikam meklēja Rutu. Arvils domīgi noraudzījās viņam pakaļ.

- Kā tu domā, vai tas jenots patiešām ir jenots? viņš vaicāja.

- Domāju, ka ir gan jenots, teica Monika un iesmējās. Lai kā ari viņa pū­lējās, viņa tomēr nekādi nespēja iedomāties, ka maziņais jenots patiesībā va­rētu būt pārvērties aluķēms. Man liekas, ka, ja aluķēms pārvēršas par kādu dzīvnieku, tur tomēr kaut kam ir jābūt… viņa sacīja.

- Kam jābūt? nesaprata Arvils.

- Nu, es nezinu… Kaut kam… Kaut kam tādam kā viņu briesmigie nagi vai tas nelāgais skatiens… Nē, es esmu pārliecināta, ka Rutas jenots ir parasts je­nots.

Viņi jau bija pasākuši saukt jenotēnu par «Rutas jenotu» un milzīgo šinšillu par «Ralfa žurku». Ralfs to ņēma ļaunā un katru reizi atgādināja, ka šinšilla ir šinšilla, nevis kaut kāda žurka, bet neviens viņu neņēma galvā. Paskatieties uz viņas asti, Ralfs mēdza teikt, kurai žurkai jūs esat redzējuši tādu kuplu un pūkainu asti, ko? Bet visi tikai smējās, un šinšilla kā bija, tā arī palika «Ralfa žurka»…

Pēc vakariņām pulksten astoņos Monika jutās ļoti miegaini un nolēma iet gulēt, neraugoties uz to, ka bija vēl tik agrs. Viņa ielīda gultā, nodzēsa visas gaismas, atstājot tikai vitrāžu viegli mirdzot, un jau laidās miegā, kad pārnāca Ruta un sāka viņu kratīt aiz pleca.

Monika uztrūkās no snaudiena un miegainām acīm paskatījās uz draudzeni. Ruta izskatījās par kaut ko ārkārtīgi satraukta vaigi viņai dega, acis mirdzēja, un viņa nevarēja vien sagaidīt, kad Monika beidzot būs pilnīgi atmodusies un varēs noklausīties, kas viņai sakāms.

- Ko tu gribi? Ej labāk gulēt… miegaini nomurmināja Monika un gari no­žāvājās.

- Gulēt? GULĒT!? Man liekas, es šonakt vispār nevarēšu aizmigt! Ruta sauca. Paklausies, kas šodien notika Ērlas treneris piekrita gatavot mani sacensībām! viņa triumfējoši paziņoja, bet laikam viņas paziņojums nebija at­stājis vēlamo efektu, jo viņa sarauca pieri un paskaidroja. Tas ir liels gods. Es taču galu galā neesmu nekāds mežabērns, un tas, ka viņi piekrīt iekļaut ma­ni sacensībās, ir kaut kas ārkārtējs.

- Tu domā? vaicāja Monika. Gan jau pirms tevis arī ir bijuši bērni, kuri piedalījušies mežabērnu sacensībās… Galu galā, kāda tur starpība daiļslido­šana paliek daiļslidošana…

Ruta bija ļoti sašutusi par tādu draudzenes attieksmi un saprata, ka viņai ir jāpaskaidro sīkāk, citādi vēl Monika visu mūžu nodzīvos ar tādu maldu, ka «daiļslidošana paliek daiļslidošana» vienalga vai mājās, vai Mežā…

Monika jau atlaidās atpakaļ uz spilvena, bet Ruta nebija noskaņota ļaut vi­ņai gulēt. Viņa ieslēdza sienas lampu, un tā iespīdināja savu spožo, balto gais­mu Monikai tieši acīs.

Monika uzrausās sēdus un šaurām acīm skatījās uz Rutu. Bija skaidrs, ka ne­kādas gulēšanas te nebūs, tā nu viņa nopūtās un sagatavojās noklausīties lek­ciju par to, kas tad īsti ir daiļslidošana…

- Vispirms jau viņiem te ir daudz augstākas prasības, teica Ruta. Viņiem te obligāts noteikums ir divi dubultie akseli un vēl viss kas cits, nesākšu iedziļi­nāties…

Monika nožāvājās tā, ka žokļi nokrakstēja, un, izberzējusi miegu no acīm, jautāja: Kas tie par akseliem?

Ruta iepleta acis. Vai tiešām eksistē cilvēki, kas nezina, kas ir aksels?! Bet acīmredzot Monika bija viens tāds cilvēks, un tad jau bija viņa jāizglīto. Bet tad izrādījās, ka nav nemaz tik viegli to izskaidrot.

- Nu aksels bija tas, ko tu redzēji, Ruta teica, dubultais aksels ir, kad gai­sā izdara divus pilnus apgriezienus.

Tā kā Monikai īstas intereses par to, kas ir aksels, nemaz nebija, tad viņa labprāt samierinājās arī ar šādu paskaidrojumu.

- Treneris Mēris pat domā, ka es varētu sacensties ar Riu, bet tikai tādā ga­dījumā, ja es visu izdarīšu nevainojami plus vēl izdarīšu kādu sarežģītu papildus figūru… likās, ka, par to domājot, viņas sajūsma nedaudz noplok.

Monika saprata, ka ir pienācis īstais brīdis izrādīt interesi.

- Kas tad tā būs par figūru? viņa jautāja, ar šausmām domādama, ka tū­līt atkal būs jānoklausās jauni daiļslidošanas termini un to skaidrojumi, bet iz­rādījās, ka šoreiz viss bija vienkāršāk…

- Trīskāršais aksels, teica Ruta un sadrūma.

Monika juta, ka miegs pamazām pāriet, un, sev pašai par pārsteigumu, vi­ņa pat ieinteresējās.

- Trīskāršais aksels? Tas nozīmē, ka tev jāapgriežas trīsreiz, ja?

- Jā. Un tas ir tikpat kā neiespējami, noteica Ruta, knibinādama spilvena stūri.

- Kāpēc? Vai tad tas nav apmēram tas pats kas dubultais aksels nu un ti­kai par vienu apgriezienu vairāk?

- Tas ir šausmīgi grūti, atkārtoja Ruta. Pat pieauguši slidotāji bieži kļū­dās, un to noteikti nav iespējams iemācīties trīs mēnešos… Sacensības ir div­desmitajā decembri.

- Kāpēc tad tu uztraucies? nesaprata Monika. Ja jau tas ir neiespējami, tad neiespējami. Un tad nav ko sākt ar to noņemties…

- Jā, bet tā ir mana vienīgā iespēja pārspēt Riu, teica Ruta. Bez tam vi­ņa taču ari gatavosies un sazin kādus brīnumus pasniegs viņa… Ērla teica, ka to visi «mirstīgie» vienmēr uzzina tikai pašu sacensību laikā līdz tam brī­dim to zina tikai viņa pati un viņas trenere tā niknā Tora.

- Kāpēc tu tik ļoti gribi viņu pārspēt? brīnījās Monika.

Ruta apmulsa. Likās, ka viņa par to nebija domājusi. Protams, sacensības ir sacensības un vienmēr jau gribējās tajās uzvarēt, bet šoreiz tas bija kaut kas vai­rāk nekā vienkārši vēlēšanās būt labākajai… Šoreiz viņai likās, ka tas ir viņas pienākums atbīdīt Riu no godpilnās pirmās vietas. Vai tas bija tāpēc, ka Ria bija bijusi pret viņu rupja…? Varbūt arī tāpēc… Bez tam arīdzan Ērla vairāk par visu vēlējās, lai Ruta šogad uzvarētu, un ik dienas atgādināja, ka viņa ir pa­ti labākā… Rutai bija savā ziņā bail likt draudzenei viņā vilties… Viņa saprata, ka tā justies ir nedaudz muļķīgi, bet viņa tur neko nevarēja padarīt pašlaik vi­ņa vairāk par visu vēlējās uzvarēt decembra sacensībās, varbūt pat vēl vairāk, nekā atrast vecmāmiņu…

Domājot par pieņemto izaicinājumu un par trīskāršo akselu, Rutas priecī­gais satraukums bija pazudis, un palika tikai apziņa, ka trīs mēnešu laikā viņai jāapgūst neiespējamais…

- Labi, es eju gulēt, viņa teica un, izslēgusi sienas lampu, sāka klāt gultu. Tad viņa izslēdza arī vitrāžu, ielīda gultā un kādu laiku gulēja vaļējām acīm, jo miegs tomēr vēl nenāca.

- Ruta? pačukstēja Monika. -Jā?

- Es domāju, ka tu mierīgi vari apgūt trīskāršo akselu trīs mēnešos, teica Monika. Es taču arī redzēju, kā tu slidoji… Bet, pat ja tev nepaveiksies šeit, tu mājās visus pārsteigsi… Un Ria nav tā vērta, lai viņas dēļ kreņķētos aiz­mirsti viņu un slido sevis dēļ, nevis lai noliktu pie vietas viņu…

Ruta iesmējās un pēkšņi atkal sajutās jautri.

- Tik tiešām, tev taisnība… Lai jau Ria lauž seu kaklu, ja viņa to vēlas… Es darīšu, cik iespēšu, un ne par matu vairāk. Tad viņa atkal iesmējās viņa ie­domājās, kādas acis būtu viņas māju trenerei, ja viņa piepeši pēc nedēļu il­ga pārtraukuma nodemonstrētu trīskāršo akselu…

- Ar labunakti, Ruta nočukstēja.

- Ar labunakti, attrauca Monika. Un atceries rit no rīta ejam pie ve­cās Lojas…

- Un cerēsim, ka tā būs viena no viņas «labajām dienām»… teica Ruta, un viņas abas ieķiķinājās.

*

Nākamajā rītā, ēdot brokastis, valdija gaužām neparasts klusums, jo ikviens baidījās kaut ko nejauši izpļāpāt par aluķēmiem. Bērni bija sarunājuši neteikt neko arī par šodienas gājienu pie Lojas un gadījumā, ja Meža Veča viņiem ko jautātu, bija nolēmuši teikt, ka ies apskatīt mežaļaužu ciemu, kas jau arī nebū­tu pārāk tālu no patiesības.

Kad Ralfs, vēl joprojām neizdvesis neviena vārda pēc skopā «labrit», snie­dzās pēc trešās sviestmaizes, Meža Veča uzmeta viņam ļoti aizdomīgu skatie­nu. Pārējie bērni likās ārkārtīgi aizņemti katrs ar savas griķu putras ēšanu, it kā baidīdamies, ka, ja viņi to neuzmanīs, tā piepeši varētu izgaist no šķīvjiem…

- Kas jums visiem lēcies? Meža Veča jautāja un cieši uzlūkoja viņus visus pēc kārtas.

- Nekas… Itin nekas… smalkā balstiņā, kas bija tik uzspēlēti nevainīga, ka varēja padomāt viņš noteikti ir nodedzinājis pusi meža, ja ne vēl ko ļaunāku nočiepstēja Arvils. Ruta uzmeta viņam niknu skatienu.

- Ko jūs šodien domājat darīt? saraukusi uzacis, jautāja Meža Veča un dus­mīgi glūnēja uz bērniem, lai tie neiedomātos viņai melot.

- Iesim skatīties mežaļaužu ciemu, šķietami nevērīgi attrauca Ruta. Ērla apsolīja mums tur visu izrādīt.

- Jūs iesiet apskatit mežaļaužu ciematu? izbrīnīta iesaucās Meža Veča. Bet tur taču nav nekā, ko redzēt! Vienas vienīgas zaru būdas un vecas ugunskuru vietas… Atraduši, kur doties ekskursijā… tomēr viņa likās atvieglota. Vienu brīdi viņu jau bija pārņēmušas nelāgas aizdomas, ka bērni ir nolēmuši vieni paši iet atbrīvot vecmāmiņas. Un neaizmirsti, ko es teicu par Aci, viņa vēl dro­šības pēc piebilda Monikai. Viens mēģinājums, un tu tūlīt dodies mājās!

- Zinu, zinu… Monika norūca. Tiešām, cik nejauki… Turpmāk viņai bezmaz būs jāiet Mežā, lai varētu paskatīties ar Aci mājās Meža Večai būtu vieglāk par vieglu viņu pieķert… Un nedrīkstēja pieļaut, ka viņu tagad aizsūtītu atpakaļ.

Beidzot brokastis bija paēstas, un bērni atviegloti pameta galdu, bet viņi pat nepaspēja nokāpt lejā uz savām istabām, kad ieradās Ērla.

- Gatavi? vina sauca.

- Ko tad jūs īsti tajā ciematā apskatīsiet? Meža Veča jautāja, pagriezusies pret Ērlu un uzgriezusi bērniem muguru. Monika taisīja grimases un bez ska­ņas vēcinājās ar rokām, mēģinādama pateikt Ērlai, lai tā neko nestāsta, bet tas laikam izskatījās diezgan savādi un visai nesaprotami, jo Ērla blenza uz viņu, mēģinādama izprast, ko gan Monika cenšas viņai pateikt. Savukārt Meža Ve­ča pēc Ērlas sastingušā skatiena noprata, ka viņai aiz muguras kaut kas notiek, un strauji apsviedās riņķī. Monika tajā brīdī bija vicinājusi pa gaisu rokas un ta­gad tā arī palika ar rokām gaisā, izlikdamās, ka mēģina aizsniegt griestus… Ta­ču Meža Veča nebija tik viegli ap­mānāma.

- Ko tu tur dari un ko tu gribēji viņai pateikt? viņa jautāja. Ērla pie sevis nodomāja, ka arī viņa labprāt uzzinātu, ko īsti Monika bija gribēju­si viņai ieskaidrot.

- Ko tad lai es gribētu viņai pateikt? tēlodama neizpratni, atjautāja Mo­nika. Kā es varu zināt, ko mēs tur apskatīsim? Es taču tur nekad nees­mu bijusi!

- Kāpēc tad tu vēcinā­jies ar rokām? neatlai­dās Meža Veča. Vingro­ji, vai? viņa pasmējās.

- Nē, tikai mēs ar Ralfu saderējām, vai es varētu nepalecoties aizsniegt durvju stenderi, vai nevarētu…

- Kādas muļķības, attrauca Meža Veča. Ko tu man te gribi iestāstīt? Kat­ram taču ir redzams, ka tu pat palecoties to diez vai varētu aizsniegt, tā ka…

- Kā tad! viņu pārtrauca Ralfs. Es jau arī to saku, ka katram redzams! Bet viņa vienalga iedomājās… Monika, tev taču nav tādas rokas kā šimpanzei tu man esi parādā…

- Nu, labi, labi ejiet prom, uzsauca Meža Veča. Vai jūs būsiet atpakaļ uz pusdienām?

- Es noteikti nebūšu. teica Ruta. Man ir treninš.

- Es droši vien aiziešu paskatīties, kā viņa slido, teica Monika.

- Nu labi, tad tas, kurš būs atpakaļ, ari dabūs pusdienas… Pārējie varēs pa­ēst, kad pārnāks.

Visi pamāja Meža Večai, Monika uzsvilpa Benam, Ruta pagrāba savu mazo jenotu, uz kuru Arvils vēl arvien lūkojās ar aizdomām, bet Ralfs pasauca šinšillu, kas smagi nolēca no dīvāna un teciņiem pieskrēja pie viņa. Beidzot viss bars bija gatavs doties ceļā.

Izskatījās, ka šodien beidzot bija jauka diena.

Drūmie, pelēkie mākoņi bija izklīduši un atseguši dzidri zilas debesis, bet saule spoži apspīdēja vēl arvien zaļo mežu. Augstu gaisā saķērkdamies laidelē­jās veseli bari melno putnu, kurus Monika bija ievērojusi jau pirmajā savas ie­rašanās dienā.

- Kas tie ir vai vārnas? viņa jautāja, norādīdama uz putniem.

- Kas? Nē, nē tās nav nekādas vārnas… Vārnas, tu teici? Nē, tie ir klabiķputni klabiķi. Dzirdat, kā viņi klabina knābjus?

Visi ieklausījās. Patiešām no augšas, kur riņķoja melnie putni, nāca tāda kā klakstoņa, kā grabēšana, it kā kāds lidinātos virs Meža un klabinātu kasta­ņetes. Palūkojušies uz augšu, bērni redzēja, ka arvien jauni un jauni putni pie­vienojas baram viņiem virs galvām, un, putniem kļūstot aizvien vairāk, arī klaboņa pieņēmās spēkā.

- Kāpēc viņu ir tik daudz? jautāja Arvils un nodrebinājās. Viņam nebūt ne­patika melno putnu mākonis, kas tik nikni ķērca un klabinājās tieši virs viņiem.

- Ak, laikam te kaut kur ir daudz pūpēžveidīgo, attrauca Ērla. Ja te tūlīt sāksies pūpēžveidīgo medības, tad mums labāk būtu pazust no šejienes… To pateikusi, viņa norūpējusies palūkojās visapkārt un pameta skatienu ari augšup.

Skats patiešām nebija nekāds patīkamais. Melno putnu tagad bija savācies tik daudz, ka tie kā melns, blīvs negaisa mākonis sāka aizsegt debesis.

Un tad pār taku pārskrēja pirmais pūpēžveidīgais. Viņš spiedza, nervozi raus­tīja pseidopodijas un, izskatīdamies pēc balta, dīvaina astoņkāja, ātri pazuda aiz pakalniem. Nākamajā mirklī no tuvējās priedes, spiegdams kā ugunsdzēsēju sirēna, nogāzās vēl viens pūpēžveidīgais un, tikpat satraukti raustīdamies, aizbrāzās uz biezokņa pusi.

- Viņi cenšas izklīst, lai klabiķiem būtu grūtāk viņus vajāt, paskaidroja Ērla. Bet ziniet, mums tiešām vajadzētu pasteigties… un viņa pusskriešus devās prom pa taciņu. Pārējie centās no viņas neatpalikt.

- Tie klabiķi tātad ēd pūpēžveidigos? aizelsies no straujās rikšošanas, jau­tāja Ralfs. | 1

- Jā, <7 attrauca Ērla. -Bet ne vienmēr. Parasti viņi pārtiek no kadiķu ogām, sēnēm, mellenēm un tādām lietām… Bet rudeņos viņiem mēdz uznākt kāre pēc kaut kā treknāka-^ urt nekas nevar būt treknāks par labi noaugušu pūpēž­veidigo…

Tajā mirklī viens melnais putns piķēja taisni lejā, tā ka viņa garais, ielīkais knābis svilpdams šķēla gaisu, un pēdējā mirklī, kad visiem jau likās teju, teju viņš iedursies ar knābi zemē, putns mainīja lidošanas virzienu un nogrāba kā­du pasīku pūpēžveidigo, kas, paniski spiegdams, bija mēģinājis pārskriet klajā­ko vietu. Tagad putns ar pūpēžveidigo knābī, kurš vēl joprojām nemitējās spal­gi spiegt, uzlaidās kādas priedes zemākajā zarā un pamazām ņēmās medījumu notiesāt. Spiegšana apklusa, un melnais putns, apmierināti klabinādams knā­bi, laidās meklēt nākamo upuri.

- Oho! noelsās Ralfs. Tas bija ātri…

- Jā, ari pūpēžveidīgajiem droši vien šķiet, ka klabiķi lido par ātru… Es vien­mēr esmu brīnījusies, kā viņi, visu cauru gadu pārtikdami no ogām, iemācās tā uzklupt…

Pārējie pūpēžveidīgie laikam bija redzējuši, kas te nu­pat notika, jo sākās pamatīga panika. Nez no kurienes klajie priežu pauguri piepeši bija pilni ar spiedzošiem un spoži baltiem pūpēžveidīgajiem, kas īstenībā darīja visu, lai viņus būtu pēc iespējas arūtāk nepamanīt…

Viņi spiedza, smējās, skriedami klupa cits citam pār pseidopodijām, un melna­jiem klabiķiem, kas tagad svilpdami laidās lejup viens pēc otra, nesagādāja ne­kādas pūles nokampt pa pūpēžveidīgajam un tad, tupot turpat kādā priedē, to nolocīt.

- Pamūkam malā, uzsauca Ērla un ielīda kādā krūmājā. Labu brīdi visi sē­dēja krūmos un vēroja, kā pūpēžveidīgo kļūst arvien mazāk un mazāk, savukārt priežu zari kļūst arvien melnāki no tajos tupošajiem putniem. Paēduši un apmie­rināti tie klabināja knābjus, apsveikdami viens otru ar tik grandiozu izēšanos.

- Vai viņi izķēra visus pūpēžveidīgos? jautāja Monika.

- Nu nē, kur nu… pasmējās Ērla. Jūs nespēsiet noticēt, kādā tempā viņi vairojas. Viens pats pūpēžveidīgais izdēj apmēram četrsimt olu gadā…

- Un no tām visām izšķiļas mazi pūpēžveidīgie? šausminājās Arvils. Tad jau drīz vien te čumēs un mudžēs no viņiem…

Ērla smējās.

- Nē, tik traki jau nav, viņa teica. Izšķiļas tikai labi, ja kādi simts pūpēž­veidīgie. Lielākā daļa olu aiziet bojā daļu atrod un izdzer klabiķi, seski un jenoti… daļa nosalst… daļa sapūst… Un no tiem simts pūpēžveidīgajiem, kas iz­šķiļas, atkal kādus pārdesmit aprij klabiķi, kamēr vēl šie ir pavisam maziņi… Un beigu beigās pūpēžveidīgo cik ir, tik ari paliek.

- Nu labi, ejam, beidzot viņa noteica un izlīda no krūmiem. Izskatās, ka viss ir cauri.

Visi sekoja Ērlai, nokratīja no drēbēm tur saķērušos durstīgos zariņus un de­vās tālāk. Ērla pastāstīja, ka ciemats atrodas vēl aiz slidotavas un ka to pirms kādiem astoņsimt gadiem nodibinājis mežavīrs, vārdā Hils. Runā, ka viņš dzi­nis pēdas kādai lapsai, kura ieskrējusi alā, un viņš tik ilgi sēdējis pie alas cau­ruma un gaidījis lapsu iznākam, ka gaidot pienākusi ziema, un šim nācies celt būdu… Bet, līdzko būda bijusi gatava, tai uz jumta kores ligzdu ierīkojis milzīgs, vecs klabiķis tāpēc ciematu saucot par Klabiķu ciemu…

Viņi apgāja apkārt ezeram, iegāja mežā un devās uz slidotavas pusi. Drīz vien tās apaļais jumta kupols pavīdēja starp kokiem, un Ērla teica, ka tagad līdz ciematam vairs neesot tālu.

No meža iznāca sīka, melnmataina mežameitene un devās uz slidotavas pu­si. Visi tūlit pazina Riu, un, kad viņi bija pienākuši vēl tuvāk, Ria piepeši pa­meta skatienu sāņus un viņus pamanīja.

Viņa apstājās, un viņas sejā iezagās smīnīga grimase. Pagaidījusi, kamēr bērni pienāks tuvāk, Ria iespieda rokas sānos un viņus uzrunāja: Kurp tad jūs? Vai jūs nezināt, ka ar zvēriem nākt iekšā nedrīkstat?

- Mēs neejam uz slidotavu, vari būt mierīga, cenzdamās runāt savaldīgi, atbildēja Ērla. Ria pavīpsnāja.

- Manis pēc jūs varat taisīt kādu cirku gribat, viņa noņirdzās. Varat kaut par klauniem pārģērbties un mēģināt savākt maksimālo punktu skaitu par māksliniecisko izpildījumu. Tikai tad jums tiesnešu vietā būs jāiesēdina tādi pa­ši klauni kā jūs pašas…

Ērla saviebās un jau gribēja pateikt kaut ko sevišķi rupju, bet Ruta saķēra vi­ņu aiz elkoņa un čukstēja: Ejam, mums nav laika ar viņu te noņemties…

- Ko tu īsti tur dari slido vai mācies runāt asprātības? projām ejot, pār plecu vēl izmeta Ērla. Ja pēdējo, tad man tevi jāapbēdina tev vēl būs stip­ri ilgi jāmācās…

Ria atkal noņirdzās. Tava gaišmatainā draudzenīte var kaut vai no ādas līst man ir kaut kas tāds, ko viņai nemūžam nepārspēt. Un par tevi jau vispār nav ko runāt tu esi ārpus konkurences… viņa nicīgi piebilda.

Šoreiz Ērla komentāru atstāja bez atbildes, bet piemiedza Rutai ar aci.

- Paskat vien, viņa tevi jau atzīst par savu sāncensi… Interesanti, kurā brīdī viņa redzēja, kā tu slido?

- Kādā no kopējiem treniņiem, jādomā, paskaidroja Ruta. Es gan ne­kad ar viņu kopā neesmu slidojusi, bet, man šķiet, vienreiz es tiešām manīju viņu tribīnēs. To saviebto ģīmi jau grūti nepamanīt…

Ērla ķiķināja.

- Ak, kā gribētos viņu vienreiz nolikt pie vietas… Es atdotu nezin ko, lai ti­kai redzētu viņas seju brīdī, kad viņa uzzinātu, ka zelta medaļa tiek citai…

- Zini, man nepatika tas, ko viņa tur teica par to kaut ko, kas viņai esot pa­domā. .. Sazin, kas tie ir par brīnumiem no viņas taču varētu sagaidīt jebko…

- …izaudzēs mazus spārniņus un apmetis glītu riņķi ap slidotavu, smējās Ērla, bet tad atkal kļuva nopietna. Nē, man liekas, viņa tikai blefo. Grib no­vērst tavu uzmanību, lai tu nevarētu normāli koncentrēties treniņiem.

Tomēr Ruta, šķiet, domāja savādāk.

- Bet kaut kas taču viņai būs. Un viņa ir sākusi trenēties jau labu laiku atpa­kaļ, bet es sāku tikai tagad. Nē, man nav nekādu cerību… viņa sadrūma.

- Varbūt mēs varētu iemainīt Riu pret mūsu vecmāmiņām? smējās Ralfs. Aluķēmiem vajadzētu būt ārkārtīgi sajūsminātiem par iespēju tikt pie tādas kā Ria iedomājieties, kādas tik nelādzības viņa tiem nevarētu iemācīt…?

Visi sāka ķiķināt, un arī Rutas oma nedaudz uzlabojās.

Slidotava bija palikusi viņiem aiz muguras, un pamazām koku lapotnes aiz­klāja tās kupolu, savukārt priekšā sāka manīt šādas tādas zaru būdas. Dažas no tām bija saplūdušas ar apkārtējiem krūmiem un sīkajiem kociņiem, ka tik tik­ko bija pamanāmas. Citas lielākas un lepnākas, būvētas no resnākiem baļ­ķiem stāvēja atklātākās vietās, un daži pat pie durvīm bija demonstratīvi iz­kāruši gaiši zaļu karogu ar melna putna attēlu.

- Klabiķis, sacīja Ērla, pamādama uz karogu. Klabiķu ciema nacionālais simbols. Dažiem ļoti patīk ar to lepoties viņi pastāvīgi tur karogu izkārtu, līdz to nodeldē vēji un lieti, tā ka tas jāmaina četras, piecas reizes gadā.

Tālāk būdu kļuva vairāk, bet vēl joprojām lielākā daļa no tām bija veikli no­maskētas starp apkārtējiem kokiem un krūmiem.

- Tradīcija vēl no senseniem laikiem, skaidroja Ērla. Un patiesībā arī ta­gad tāda piesardzība nenāk par ļaunu. Nav ko visu priekšā izrādīties, galu ga­lā mēs neesam vienīgie, kas dzīvo Mežā… un aluķēmiem tīri labi patīk paākstīties ap mežaļaudīm, ja vien tie ir tik labi pamanāmi… un vēl izkāruši karogu…

Pie kādas no lielākajām būdām, kuras ieeju gandrīz pilnībā aizsedza biezs kazenājs, notika pamatīga rosība. Vesels bars pūpēžveidīgo bija uzklupuši ka­zenāju saknēm un tagad badīgi tās rija, bet krūmi izmisīgi vicināja zarus, mēģinādami aizdzīt negantos rīļas. Bērni kādu bridi stāvēja un noraudzījās, kā krūmu saknes pamazām tiek izrautas no zemes un nograuztas. Tad viņi de­vās tālāk.

- Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ ir nesaprātīgi būvēt māju tik atklātā vietā, teica Ērla. Ja būdu iebūvē starp jau ieskaņojušamies krūmiem un ko­kiem, tie it kā viens otru sargā krūmi jūtas pasargāti, kad to tuvumā ir būda, un rudeņos nekur neraujas, kā krūmi to bieži mēdz darīt. Savukārt skraidelējo­ši krūmi nekad nelīdīs sakņoties tur, kur kaut kas jau aug. Tāpēc tas ir izdevī­gi. Nav jābaidās, ka kādu dienu nevarēs iziet pa durvīm, jo priekšā būs parā­dījies kāds durstīgs kazenājs… Un to ņemšanos, kamēr tiek no tiem vaļā… Vienmēr jātur pa rokai kāds spainītis pūpēžveidīgo…

Runādami viņi bija izgājuši cauri gandrīz visam ciemam, un mājas kļuva ar­vien retākas. Ralfs izbrīnījies raudzījās apkārt, un viņam sāka likties Ērla ir aizmirsusi, kurp viņi dodas.

- Paklau, vai mēs jau neesam pagājuši garām? viņš tai jautāja.

- Nē, nē. Loja dzīvo ciema pašā viņā galā, nu jau tūlīt būsim klāt.

Pagājuši vēl kādu gabaliņu, kad mājas, šķiet, bija pavisam beigušās, viņi bei­dzot nonāca pie kāda alkšņu biezokņa.

- Esam klāt, paziņoja Ērla un pamāja uz krūmāja pusi.

Bērni izbrīnījušies blenza uz alkšņiem, mēģinādami tur ieraudzīt kaut ko, kas varētu līdzināties mājai, bet pie labākās gribas nespēja neko tādu saskatīt.

- Skatieties uzmanīgāk, teica Ērla un pašķīra zarus.

Tikai tad bērni pamanīja, ka starp krūmiem ir paslēpusies dīvaina būda, kas visai stipri atgādināja tos pašus alkšņus, tikai pamatīgi samudžinātus… Būda izskatījās pēc diezgan greiza vigvama zari bija saslieti stāvus gaisā un tur sa­sieti kopā ar pelēcīgu auklu. Būdas durvis arīdzan veidoja kopā sasieti žagari tā jau nu neizskatījās pēc mītnes, kurā būtu omulīgi pārlaist ziemu… Ērla lika Ralfam pieturēt pašķirtos alkšņu zarus, bet pati tikmēr aizspraucās līdz būdai un, pavērusi durvis šaurā spraudziņā, piesardzīgi palūrēja iekšā…

- Āāāāā…!!! kāds iebrēcās tik spalgi, ka Monika un pārējie bērni sarāvās un gaidīja, ka tūlīt viņiem uz galvas uzgāzīsies kāds pūpēžveidīgais, savukārt Ēr­la tā sabijās, ka izgrūda visai līdzīgu spiedzienu un atsprāga nost no durvīm. Tās, palaistas vaļā, ar mīkstu «klakš!» aizkrita ciet.

- Kas tas bija? Ralfs izbrīnījies vaicāja, kad neviens pūpēžveidīgais tā arī neparādījās.

- Loja… teica Ērla un trīs reizes nospļāvās pār kreiso plecu. Neraugo­ties uz divsimt gadiem, balstiņa viņai joprojām ir labi saglabājusies…

- Cik viņai gadu divsimt? iepletusi acis, iesaucās Monika.

- Es taču jums teicu, ka viņa ir šausmīgi veca, Ērla atgādināja. Nu ko, mēģinām vēlreiz… un viņa atkal pavēra durvis, palūkojās iekšā un klusām pasauca: Loja? Tā esmu es, Ērla…

Šoreiz briesmīgais bļāviens vairs neatskanēja, un kādu bridi valdīja pilnīgs klusums. Bērni, aizturējuši elpu, skatījās Ērlas mugurā, kura vēl joprojām stā­vēja puspavērtajās durvīs, un gaidīja, kas notiks. Visbeidzot no būdas iekšpu­ses sāka nākt tāda kā čabināšanās, kā murmināšana, bet Ērla, vēl aizvien ne-

pakustēdamās, stāvēja durvīs. Bens, saslējis ausis, paklusām ierūcās, bet šinšilla un mazais jenots bija pakāpušies atpakaļ drošībā. Tad Ērla pagriezās un pa­māja ar roku, aicinādama pārējos nākt iekšā, un pati pazuda būdā. Viņai se­koja Ralfs un Monika, tad Ruta un visbeidzot Arvils. Benam šausmīgi negribē­jās līst tik apšaubāmā mājoklī, kas vairāk izskatījās pēc slazdiem nekā pēc mā­jas, bet, tā kā Monika pirms brīža tur bija iegājusi un ārā vēl joprojām nebija iznākusi, tad viņš saņēmās un ar dobju rējienu iespruka durvīs, kuras Arvils vēl arvien turēja pavērtas. Sinšilla un jenots gan palika tupam ārā.

Ienākuši iekšā, bērni visu kārtīgi nopētīja. Rādījās, ka viņi ir nokļuvuši nevis večas mājā, bet gan dīvainā mednieka midzenī. Grīdu biezā kārtā klāja zvēr­ādas, tā ka kājas ejot grima mīkstajā spalvā līdz pat potītēm. Istabā neredzēja nevienas pašas mēbeles, bet pie sienām kā spoki karājās baltas pūpēžveidīgo ādas. Monika paklupa pār kaut ko melnu un cietu, kas izrādījās izbāzts klabiķis, bet Bens dusmīgi rūca uz lapsas galvu, kas spīdīgām, apaļām acīm vērās uz viņu no pretējās sienas.

Bērni vai visas acis izskatīja, bet nelikās, ka te bez viņiem būtu vēl kāda dzī­va būtne. Kādu brīdi viņi stāvēja un, juzdamies diezgan neomulīgi, mīņājās uz vietas, bet tad piepeši viņu uzmanību piesaistīja kustība, kas nāca no kažokādu kaudzes telpas tumšākajā kaktā.

Bens ierūcās jau skaļāk un cieši piespiedās Monikai pie kājas. Tā klusi viņu apsauca. Kažokādu kaudze turpināja kustēties, un tad no tās šurp pavērās zal­gojošu, zaļu acu pāris. Kunkucis kažokādās bija tik sīks, ka likās zaļās acis pieder kaķim, bet tad viena no virsējām kažokādām nokrita, un visu skatie­niem atklājās pati maziņākā vecenīte, kādu viņi jebkad bija redzējuši.

Viņa bija vēl šikāka par Arvilu, viņas dzeltenīgā seja bija sačervelējusies kā izžuvis ābols, un uz galvas viņai nebija vairs gandrīz neviena mata. Vecene blenza uz bērnu baru, savilkusi plānās lūpas urskulī, tad pašāva uz priekšu kau­lainu roku ar līkiem pirkstiem un, plati atplētusi bezzobu muti, spalgi ieķērcās.

- Āāāā…! vecene spiedza, izstiepusi roku, un Monika ievēroja, ka viņas nagi stipri vien atgādina aluķēmu nagus tie bija tikpat gari, līki un dzeltenīgi.

Ērla palēcās un pameta skatienu atpakaļ. Žagaru durvis vēl arvien stāvēja puspavērtas, un pa spraudziņu tumšajā būdā spraucās balta dienas gaisma. Kad Ērla bija durvis aizvērusi, spiegšana apklusa, un vecene atkal paslēpa kau­laino roku zvērādās.

Neviens vēl nebija bildis ne vārda, un ari vecene, šķiet, nebija noskaņota uz runāšanu. Gluži otrādi likās, ka viņai viss šis ļembasts ir gaužām apnicis un ka viņa domā atkal likties uz auss. Kad viņa jau slīga atpakaļ savās zvērādās, Ērla nokrekšķinājās un sacīja: Loja, mēs gribam, lai tu pastāsti mums par alu-

kēmiem.

Kādu brīdi zvērādu kaudze nekustējās, bet tad virsējā āda atkal nošļuka ze­māk, un vecene, pabāzusi galvu, palūkojās uz bērniem. Monikai tomēr tik un tā palika iespaids, ka viņa skatās kaut kur garām. Varbūt viņa vairs lāgā nere­dzēja galu galā divsimt gadu nav joka lieta…

Tomēr vecene, šķiet, redzēja gluži labi kad viņas skatiens slīdēja pāri Benam, viņas galva noraustījās un, izstiepusi kārno roku suņa virzienā, viņa sāka kratīt pret viņu kaulainu pirkstu un spiegt. Bens ieņurdējās, sabozās un sāka kāpties atpakaļ. Monika nogrāba suni aiz spranda vilnas, baidīdamās, ka tik tas neiedomātos izdarīt kaut ko nelāgu kā nekā, kuram tad patiktu, ka uz viņu tā spiedz…

- Tas ir Monikas suns Bens, paskaidroja Ērla. Tie ir Ruta, Monika, Ralfs un Arvils. Viņu vecmāmiņas atrodas pie aluķēmiem, bet tie negrib viņas atdot un tagad grasās uzbrukt, un tāpēc mums vajag zināt, ko pret viņiem var pa­sākt, viņa bija gluži aizelsusies no garā teikuma, ko bija izspērusi vienā elpas vilcienā. Nedrīkstēja pieļaut, ka vecā Loja atkal aizietu gulēt Ērla bija dzirdē­jusi, ka viņa varot nogulēt vairākas dienas pēc kārtas, un tad nevienam neesot pa spēkam viņu pamodināt.

Pāris mirkļu pagāja, vecenei bolot zaļās acis uz visiem bērniem pēc kārtas, kas no viņas skatiena sajutās diezgan neomulīgi. Tad piepeši viņa sāka ķiķināt.

- He, he, he… vecā Loja krekšķināja, un tas izklausījās tā, it kā kāds šur­pu turpu virinātu vecas durvis ierūsējušās eņģēs. He, he, he, he…

Visi aizdomīgi skatījās, kā vecene, atžiebusi savu bezzobu muti, turpina uz­jautrināties, it kā kāds viņai nupat būtu pastāstījis pasaules smieklīgāko joku. Bens sirdīgi rūca, bet aste viņam bija iežmiegta kājstarpē.

- Ko viņa dara? čukstus jautāja Ralfs, neizpratnē raudzīdamies uz veco Loju.

- Smejas, tāpat čukstus atbildēja Ērla.

- Ko tu tādu smieklīgu pateici? nesaprata Monika.

- Neko. Bet viņu var uzjautrināt jebkas. Varbūt viņa smejas par jums.

- Par mums? brīnījās Ruta. Kas tad mūsos tik smieklīgs?

- Nu, jūs tomēr izskatāties citādāk nekā mežaļaudis… Un vecajai Lojai jau daudz nevajag.

Tikmēr vecā Loja bija nedaudz nomierinājusies un pamāja ar roku, lai bēr­ni nāk tuvāk. Ļoti piesardzīgi viņi tā arī darīja. Kad viņi bija pienākuši vecenei klāt un nostājušies puslokā ap viņu, viņa uzplikšķināja pa zvērādām, aicināda­ma viņus apsēsties. Visi sakrustotām kājām sasēdās vecenei apkārt, tomēr ik­viens uzmanījās, lai nesēdētu viņai pārāk tuvu.

Kad bērni bija apsēdušies un Bens, vēl aizvien klusām ņurdēdams, tupēja aiz Monikas, vecene pavēra muti un kaut ko teica, bet tas izklausījās pēc «ksstnušiemuzncs…». Ērla sarauca uzacis un neizpratnē uzlūkoja veco Loju, bet tā nokrekšķinājās, tad vēlreiz nokrekšķinājās un beidzot gluži saprotami teica:

- Kas tad nu šiem uznācis?!

- Mēs domājām, ka varbūt tu kaut kā mums varētu līdzēt, ieteicās Ērla.

- Es? ieplestām acīm jautāja vecene un sāka atgaiņāties ar rokām. Nē, nē, lieciet mani mierā, lieciet mani mierā, ko tad es, tāda veca veča, varu šiem padarīt… Nē, nē… un viņa jau gribēja atkal rausties atpakaļ zvērādās, bet Ērla nogrāba viņu aiz rokas.

- Nē pag, pag… Es taču nesaku, ka tev būs jāiet ar viņiem kauties! Mēs tikai gribam uzzināt šo to par aluķēmiem kas vispār par viņiem ir zināms.

- Jā, ja viņi grib mums uzbrukt, mums jāzina, kā pret šiem cīnīties, pie­balsoja arī Monika.

Vecā Loja izbāza galvu no kādas lāčādas un piešķiebtu galvu, izskatīdamās pēc noplūktas vārnas, lūrēja uz Moniku.

- Un ko tad jūs jau zināt? viņa jautāja. Tu, svešā, gaišmatainā meitene ko tad tu īsti zini? viņa jautāja, joprojām blenžot uz Moniku.

Monika apjukusi paraudzījās uz savām matu cirtām, bet tās vēl arvien bija tādā pašā pelēki melnā krāsā kā vienmēr.

- Tur jau tā nelaime, ka mēs neko daudz nezinām, viņa teica. Tikai to, ka viņi spēj pārvērsties par jebko un ka viņi tumsā neredz…

- Ko? pēkšņi iesaucās Loja un paslējās nedaudz augstāk. Kas to teica, ka šie tumsā neredz?

- Es, Monika samulsusi atsaucās. Man to kāds pastāstīja.

- Tad ta nu zili brīnumi! ieķērcās Loja un atkal izdvesa dažus «he, he…».

- Interesanti, kā tad šie savās klinšu alās neapmaldās, ja reiz šie tumsā ne­redz…?

- Viņiem tur ir sveces… Kaut gan, protams, tur vienalga ir diezgan pa­tumšs…

Bet vecās Lojas ģīmis piepeši saviebās aizdomu pilnā grimasē, un viņa, at­rāvusies pēc iespējas tālāk no Monikas, klusā un čerkstošā balsī viņai jautāja:

- Kā tu to zini? Kā tu vari zināt, kas viņiem tur tajās alās ir, ko? Vai tik tu ne­esi…? un viņa, drebēdama pie visām miesām, tā ka plānā, krunkainā āda trī­sēja un bezmaz varēja dzirdēt, kā grab viņas kauli, rakās arvien dziļāk un dzi­ļāk savās zvērādās.

- Nē, nē, skaļi un stigri noteica Erla. Viņa nav nekāds pārvērties aluķēms.

Loja, brīdi vilcinājusies, atkal pabāza galvu no savām ādām.

- Kā tad viņa zina, ka šiem tur ir sveces?

- Man ir Acs, pavēstīja Monika, pirms vēl Ērla bija paspējusi viņu aizkavēt.

Un tad tikai sākās.

Vispirms vecā Loja, nogrūzdama no sevis visas zvērādas, tā ka lāčāda aizli­doja sānis un atsitās ar purnu pret sienu, uzrausās kājās, grīļīgā gaitā piestreipuļoja pie Monikas un viņu apkampa. Monikai bija tāda sajūta, it kā viņu ap­skautu koks tik kaulainas bija vecenes rokas. Nošmaukstinājusi lūpas uz abiem meitenes vaigiem, vecā Loja atkrita augšpēdu spalvainajā zvērādu kau­dzē un pielūgsmes pilnu skatienu vērās uz Moniku. Monika neērti sagrozījās, bet Ērla uzmeta viņai izteiksmīgu skatienu, sak, nevajag teikt visu, kas uz mēles….

Bet nu jau bija par vēlu.

- Vai, vai… čerkstēja vecā Loja, saķērusi rokas un šūpodama galvu. Kad tad tas bija, kad mums bija pēdējais mežaļautiņš ar Aci… Man domāt, man bi­ja kādi desmit gadi, ne vairāk… Atceros, kā ļauži nāca pie šā Jels, viņu sau­ca lai šis paskatās to un šito, bet šis sāka ko darit tikai tad, ja bija kas no­pietns, ar visādām blēņām šis nenoņēmās… Un tā vienu gadu šis mums ierau­dzīja klabiķu pieplūdumu un mēs laikus varējām saglābt savas pūpēžveidīgo au­dzētavas, citādi, Dies, pasarg', kas būtu noticies krūmi mūs būtu apsēduši… Man vēl te viens izbāznis kopš tā laika mētājas… un Loja pamāja uz izbāzto putnu, pār kuru bija paklupusi Monika. Bet šis Jels, es domāju nekad ne­ņēmās niekoties ar aluķēmiem, kā nekā šim sava dzīvība bija dārga…

- Labi, labi… Ērla beidzot pārtrauca vecās Lojas atmiņu plūdus. Mēs zi­nām, ka Acs ir ļoti reti sastopama, bet mums patiešām vajag tavu palīdzību. Ja mēs nezināsim, kā cīnīties pret aluķēmiem, tie drīz vien ieradīsies šeit, un tad viņi, Ērla pamāja uz Moniku, Rutu, Ralfu un Arvilu, paliks bez vecmā­miņām. Nerunājot jau nemaz par to, kas notiks ar ciemu, kad te ieradīsies ve­sels bars alukēmu…

Viņa bija atstājusi vajadzīgo iespaidu. Vecā Loja sāka kratīties vēl stiprāk ne­kā pirmīt, un viņas līkie pirksti plēsa no lāčādas brūnas vilnas skumšķus.

- Ak vai, ak vai, ko nu lai iesāk… viņa drebelīgā balsī vaimanāja.

- Mēs nezinām, ko lai iesāk, nedaudz pikti sacīja Ērla. Tāpēc jau mēs nācām pie tevis. Un, ja tu kaut ko par viņiem zini, būtu labi, ja tu tūlīt mums pastāstītu…

- Jā, jā… skaidrs… tūlīt, tūlīt… murmulēja vecā Loja, bet izskatījās, ka vi­ņai tā īsti nav ko stāstīt.

Acīmredzot arī Ralfam tā likās, jo viņš pieliecās pie Ērlas un klusām viņai jautāja: Domā, ka šī vispār ko zina?

- Viņai vajadzētu zināt, atteica Ērla. Ja viņa savos divsimt gados nebūs neko iemācījusies par aluķēmiem, tad to nebūs izdarījis neviens.

Vecā Loja tikmēr vaidēja un krekšķināja, visu laiku plūkādama lāčādu, tā ka drīz tur jau bija izplūkāts vesels laukumiņš, kur vīdēja spīdīga, kaila lāča āda. Vienu brīdi Lojas acis aizvērās, tā ka bērni jau sāka domāt, ka viņa ir iesnau­dusies, bet acīmredzot viņa bija tikai gremdējusies atmiņās, jo piepeši acis at­kal atsprāga vaļā un zaigoja vēl zaļākas nekā iepriekš.

- Nu tad tā, noteica Loja. Nezinu, kā tas ir ar to neredzēšanu tumsā, man liekas, jūs esat kaut ko saputrojuši… Bet, runājot par aluķēmiem vispār, ir viena lieta, kas viņiem dikti nepatīk…

- Jā? jautāja Ērla, un visi bērni, paliekušies uz priekšu, uzmanības pilni gaidīja, ko teiks Loja.

- Mēness suņusēnes, teica Loja un pāris reižu palocīja galvu, kā piekriz­dama pati sev. Viņi tās nevar ciest.

- Bet Mežs taču ir pilns ar mēness suņusēnēm, iebilda Monika. Sevišķi egļu biezoknis tur to ir papilnam!

- Jā, jā… attrauca Loja. Nav jau tā, ka tās būtu viņiem briesmīgi bīsta­mas, bet viņi vienalga cenšas tām mest līkumu un mēness suņusēņu tuvumā viņu biedēšana tik labi nedarbojas.

- Ak tā… Nu tas jau ir kaut kas tāds, kas mums varētu noderēt, teica Ēr­la. Bet ar to būs par maz, lai no viņiem atkautos un atdabūtu vecmāmiņas. Ko tu vēl zini?

Loja atkal iegrima domās.

- Kaut kad sen, sen… pirms daudziem simtiem gadu kādam ciemam uzbru­ka aluķēmi… protams, visi ciema ļaudis aizskrēja Mežā… daudzi gāja bojā… kā jau tas parasti notiek tādās reizēs… bet tad uzradās viens, kas gluži nejauši izdarīja ko tādu, ka aluķēmi metās panikā bēgt un aizmuka atpakaļ uz savām klinšu alām…

- Nu, nu…? mudināja Ērla.

- Es nezinu, kas tas bija.

Visi bērni vīlušies noelsās, un Ralfs caur zobiem nosvilpās.

- Pag, pag tu noteikti zini, neatlaidās Ērla. Pamēģini atcerēties.

- Kā es varu atcerēties es taču toreiz vēl nebiju piedzimusi! iesaucās Lo­ja. Man to stāstīja mana vecmāmiņa, bet ko tad īsti tas vīrs toreiz izdarīja…? Man liekas, tam bija kaut kāds sakars ar pūpēžveidīgajiem, bet ko gan viņš ar tiem darīja…? Man nav ne jausmas!

- Paklausies, ja tev tas ir stāstīts, tu to noteikti zini tev tikai jāatceras!

- Tikai jāatceras… mēdījās vecā Loja. Paskatīsimies, kā tu tad, kad tev būs divsimt gadu, atcerēsies, ko tev stāstīja tava vecmāmiņa… Es jau tā­pat atceros krietni daudz…

Visi sēdēja un klusēja. Vecā Loja izskatījās sapīkusi, bet bērni vīlušies. Ja Loja viņiem nevarēja palīdzēt, viņiem vairs nebija, pie kā griezties, un tad at­liks tikai bezpalīdzīgi sēdēt un gaidīt aluķēmus…

- Vai tas bija kaut kāds brūvējums no pūpēžveidīgajiem… murmulēja vecā Loja, …vai varbūt viņu spiedzieni?

Viņa bija atsākusi plūkāt lāčādu un pikti svaidīja uz visām pusēm brūno vil­nu. Zināt, ko? Es nevaru domāt, kad jūs te sēžat un blenžat man virsū! Tas mani satrauc! Labāk darīsim tā jūs kādu laiku liksiet mani mierā un ļausiet man padomāt.

- Tad viņa noteikti aizmigs, Ralfs pačukstēja Monikai. Monika bija pār­liecināta, ka tieši tā arī būs, bet bija redzams, ka vecā Loja vairs netaisās ar viņiem sarunāties, tā ka nekas cits neatlika, kā celties augšā un doties prom.

- Vēl kas… teica Ērla. Droši vien nevajadzētu teikt cieminiekiem par aluķēmiem. Tas tikai sacels paniku…

- Kā tad… piekrita Loja. Bet es šā vai tā ne ar vienu nekad nerunāju. Un tu, gaišmatainā meitene ar Aci, viņa teica Monikai, esi piesardzīga ar aluķēmiem. Nelien pie viņiem pārāk bieži tad pat Acs tevi neglābs…

To pateikusi, viņa ieslīdēja savās zvērādās, pārvilka pār galvu izplūkāto lāč­ādu, un drīz vien no zvērādu kaudzes atskanēja vienmērīga šņākšana.

- Ejam, noteica Ērla, atmetusi ar roku. Es pienākšu pie viņas katru dienu tad viņa neaizmirsīs, kas viņai bija jādara.

Visi izgāja no būdas un samiedza acis, kad tajās sāpīgi iedūrās baltā saules gaisma. Pēc būdas puskrēslas diena likās neparasti spoža, bet gaiss pēc sasma­kušo zvērādu smakas svaigs un smaržīgs. Bens bija vairāk nekā laimīgs bei­dzot tikt no būdas ārā un tagad aizmetās prom pa taku, lai nebūtu sasniedzams gadījumā, ja bērni pārdomātu un tomēr nolemtu atgriezties būdā…

- Kāpēc viņa mani sauca par «gaišmataino»? brīnījās Monika.

- Droši vien tādēļ, ka tavi mati tomēr ir gaišāki par mežaļaužu matiem, attrauca Ērla, dodamās pa taku atpakaļ uz ciema pusi.

Patiešām, salīdzinot ar ogļu melnajām, spīdīgajām mežaļaužu galvām, Mo­nikas cirtas bija nedaudz gaišākas, tomēr tās vienalga nekādi nevarēja nosaukt par «gaišām»… Bet, šķiet, vecā Loja savā mūžā bija redzējusi pavisam maz Ze­mes ļaužu, tādēļ pat tik niecīga atšķirība viņai dūrās acis.

- Un ko lai mēs tagad iesākam? jautāja Ralfs. Domājat, viņa vispār zi­na, par ko runā? Varbūt viņa tikai muldēja? Vai varbūt viņa to pati ir izdomā­jusi? Tādā vecumā jau nevar būt drošs par to, vai tas, ko viņa saka, ir patiesī­ba vai tikai fantāzija, kas viņai šķiet patiesība…

- Nē, nē… Man liekas, ka tas aluķēmu uzbrukums un tas, ka kādam vīram izdevās tos aizbaidīt, patiešām ir kādreiz noticis, domīgi sacija Ērla. Es šo stāstu jau kādreiz esmu dzirdējusi…

- Bet, ja jau tas patiešām kādreiz ir bijis, tad taču tam vajadzētu būt kādās grāmatās, teica Ralfs. Jums taču ir grāmatas?

- Nu jā, protams. Bet nē, šis stāsts noteikti nebūs nevienā grāmatā… Re­dzat, tas ir noticis pirms daudziem simtiem gadu… Tā ir vairāk teiksma nekā reāls notikums, un, tā kā tam nav pilnīgi nekāda pamatojuma, tas nebūs ne­vienā vēstures grāmatā. Bet teiksmas mūsu zemē nedrukā grāmatās, tās tikai pārstāsta no paaudzes paaudzē. Tā ka mums neatliek nekas cits, kā gaidīt, kad Loja kaut ko atcerēsies…

- Neizklausās īpaši daudzsološi… noņurdēja Ralfs.

- Neko citu mēs nevaram darīt, noplātīja rokas Ērla.

- Varbūt vēl kāds varētu zināt seno teiksmu? jautāja Ruta.

- Nē, diez vai… brīdi padomājusi, teica Ērla. Es, protams, apjautāšos, bet es ļoti šaubos, vai kāds kaut ko zinās…

Brīdi viņi gāja klusēdami, un tad Ralfs iespēra kādu sprunguli mētrās un sa­cīja: Pat ja vecā Loja kaut ko atcerēsies, kā gan mēs varēsim būt droši, ka tas tiešām iedarbosies? Un ja nu mēs sastopamies aci pret aci ar aluķēmiem un izrādās, ka viss, ko Loja mums ir stāstījusi, ir tīrās aplamības…?

- Tad mēs būsim pagalam… norūca Ērla. Aluķēmi noteikti negaidīs, ka­mēr mēs izdomāsim kaut ko efektīvāku par vecu sievu pasakām…

Šādu drūmu domu pārņemti, viņi bija izgājuši cauri ciemam, un starp ko­kiem priekšā atkal vīdēja apaļais slidotavas kupols. Apgājuši slidotavai apkārt, viņi apstājās pie ieejas durvīm, kas vienā laidā virinājās vaļā un ciet, kad mežabērni, pārmetuši slidas pār plecu, grupiņās un pa vienam devās uz slidotavu vai prom no tās. Acīmredzot notika treniņu maiņa.

- Mēs ar Arvilu iesim mājās, teica Ralfs, kuru nebūt neuzmundrināja do­ma visu pēcpusdienu pavadīt slidotavā. Monika, tu nāksi vai paliksi?

- Palikšu, Monika atteica. Un paņemiet līdzi arī Benu un Rutas jenotu. Un neaprijiet visas pusdienas atstājiet mums arī kaut ko! viņa vēl uzsau­ca zēniem nopakaļ, kad tie jau devās prom.

- Katrā ziņā! atsaucās Ralfs. Ja kaut kas paliks pāri kas ir maz ti­cams… viņš vēl klusām piebilda.

Ruta, Ērla un Monika iegāja slidotavā un devās pa zaļo koridoru uz ģērbtu­vēm, kad atvērās kādas durvis un koridorā iznāca Ria. Ieraudzījusi meitenes, viņa apstājās durvīs un gaidīja, kad tās ies viņai garām.

- Kur tad jūsu zvēri? viņa tēlotā izbrīnā jautāja. Kā tad jūs tagad sagata­vosiet savu priekšnesumu? Būs jāiztiek tikai ar slidām, ko? Jā, tas būs sarežģī­ti… viņa pakratīja galvu un devās uz izejas pusi.

Ērla bija piesarkusi un dusmās šņāca.

- Viņa padara mani vai traku… Ja es varētu nodarīt viņai ko nelāgu…

- Nu, nu nomierinies, teica Monika. Nav ko klausīties maza uzpūtīga sku­ķa runās… Tā viņa teica, bet patiesībā viņai pret Riu bija visai līdzīgas izjūtas.

Iegājušas savā ģērbtuvē, meitenes sāka pārģērbties, bet Monika gaidīja, ap­sēdusies turpat uz krēsla.

- Ja tikai varētu uzzināt, ko Ria tur gatavo… atpiņķēdama samudžinātu slidzābaka auklu, sacīja Ruta. Tad vismaz mēs zinātu, vai vispār ir vērts cen­sties… Varbūt tas patiešām ir kaut kas tāds, ko es, trenējoties kaut trīs gadus, nevarētu pārspēt…

- Muļķības, attrauca Monika. Censties vienmēr ir vērts.

_ > '

Erla tikmēr bija pārstājusi ģērbties un, kā izskatījās, par kaut ko saspringti domāja. Tad viņa uzmeta starojošu skatienu Monikai un iesaucās: Bet mēs taču varam uzzināt, ko viņa gatavo!

- Ko? reizē pajautāja Monika un Ruta. Kā tā?

- Acs! sauca Ērla. Vai jūs esat galīgi aizmirsušas par Aci??

Tomēr reakcija nebija gluži tāda, kādu Ērla bija gaidījusi. Monika iekoda lū­pā, bet Ruta sarauca pieri. Nebija nekādu sajūsmas kliedzienu, nekādu apsvei­kumu par tik ģeniālu domu… Viņas abas sēdēja un bozās, tā ka Ērla beidzot neizturēja.

- Kas ir? Kas jums nepatīk? Tas taču ir fantastiski beidzot Riai nevarēs no mums būt nekādu noslēpumu, un viņa pat nenojautīs, ka mēs visu zinām!

Beidzot arī Ruta sāka kodīt lūpu.

- Nē, tā nedrīkst darīt, viņa beidzot sacīja, kaut arī pilnīgi pārliecināta ne­izklausījās.

Ērla bija pilnīgi sašutusi. Viņa pielēca kājās un skatījās uz Rutu un Moniku tā, it kā tās būtu galīgi zaudējušas prātu.

- Vai jūs apjēdzat?! Tā taču ir vienreizēja izdevība! Mēs paskatīsimies, ko ga­tavo viņa, un tad tu sagatavosi kaut ko, kas būs tieši par vienu kripatiņu pā­rāks tieši tik pārāks, lai zelta medaļu dabūtu tu, nevis tā sīkā briesmone!

- Nē, teica Ruta. Mēs nedrīkstam darīt ko tādu. Monika, tu nedrīksti ska­tīties ar Aci, ko dara Ria, vai dzirdi?

Monika pamāja ar galvu. Likās, ka viņa jau sākumā bija izlēmusi šajā gadī­jumā Aci nelietot.

- Tas nebūtu godīgi, turpināja Ruta. Un sportā ir jābūt godīgam citā­di uzvara nebūs nekas cits kā tikai viena liela blēdība… Un tad man par to vairs nebūtu it nekāda prieka, jo es vienmēr domāta ja mēs nebūtu blēdījušies, droši vien būtu uzvarējusi viņa, jo viņa ir spēcīgāka… Saproti? Es atsakos ne­vis Rias, bet sevis dēļ!

Ērla izskatījās stipri vīlusies. Viņa bija cerējusi, ka Ruta piekritīs, un tad ie­spēja nostumt Riu no goda pjedestāla būtu daudz lielāka un ko gan citu vēl varēja vēlēties… Bet, protams, nevarēja prasīt Rutai, lai tā slidotu tikai atriebī­bas pēc.

Kad Ruta un Ērla beidzot bija pārģērbušās, visas meitenes devās uz lielo sli­dotavu, un Monika apsēdās tribīņu pašā augšā, no kurienes bija labāks kop­skats un kur ledus švīkstoņa tik ļoti negriezās ausīs.

Ledus šodien zaigoja viegli iesārts, un mežabērni slidinājās pa tā virsmu kā sīciņas, dzīvas lellītes. Viņi šaudījās pa ledu šurpu turpu, katrs iegrimis savā slidojumā, un Monika brinījās, kā viņi tur nesaskrienas…

Šoreiz Monika tribīnēs nebija viena, jo šis bija kopējais treniņš, un daudzi slidotāju draugi, draudzenes vai vecāki bija atnākuši paskatīties. Netālu no Mo­nikas, pāris rindu zemāk, sēdēja kāds večukiņš, kas visu laiku pusčukstus uz­mundrināja savu mazo radagabalu ar tādiem vārdiem kā «Nu, nu turies!», «Tikai nenokriti lūdzu, lūdzu…», «Jā! Brīnišķīgi, brīnišķīgi!». Monikai gribējās uzzināt, kurš no slidojošajiem bērniem ir viņa mazbērns, bet bērnu bija savs desmits vai vairāk, tā ka nevarēja saprast, bet vaicāt viņa kautrējās.

Nupat uz ledus iznāca Ērla un Ruta. Pat Monika ar savu nezināšanu daiļsli­došanas mākslā redzēja, ka Rutas slidojums un figūras ir daudz smalkākas, sa­režģītākas un profesionālākas nekā Ērlas patlaban viņa atkārtoja savus du­bultos akselus. Monika sekoja Rutai ar skatienu, un viņai likās, ka tas izskatās tik vienkārši atsperies, uzlido gaisā, apgriezies un, skaisti piezemējies, slido tālāk… Tomēr ar nākamo akselu tik labi neveicās. Varēja manīt, ka, vēl gaisā esot, Rutai sapinas kājas, un uz ledus viņa jau nonāca uz visām četrām. Lai gan viņa tūlīt pat piecēlās un aizslidoja tālāk, varēja manīt, ka viņa vairs nejū­tas tik droši kā iepriekš. Tomēr arī tagad viņa izcēlās uz pārējo slidotāju fona, jo nevienam nebija tik graciozu kustību, tik negaidītu pāreju no vienas figūras citā, un neviens nevirpuļoja tik strauji… Patiesi, skatoties, kā Ruta tur, uz le­dus, griežas kā vilciņš, ari Monikai nedaudz sareiba galva, tāpat kā viņu reizi Ralfam.

Kādu laiku vienkārši slidojusi pa perimetru, Ruta sāka gatavoties nākama­jam lēcienam. Viņa ieskrējās, tad nedaudz piebremzēja, atspērās… un uzlido­ja gaisā… «Viens, divi, divi ar pusi…» Monika skaitīja apgriezienus. …un tad jau Ruta atkal bija uz ledus un aizlidoja tālāk. Monika no savas vietas nevarēja pamanīt nevienu negludumu likās, ka viss bija izdarīts perfekti. Šķiet, ka arī Rutai tā likās, jo viņa pacēla gaisā īkšķus uz garām slidojošās Ērlas pusi. Taču nākamais lēciens atkal bija neveiksmīgs. Šoreiz viņai kaut kas samisējās jau atsperoties, un viņa gaisā izdarīja tikai vienu apgriezienu. Monika sarauca pieri. Viņa brīnījās, kā tas var būt viņai bija licies, ka, ja jau kaut kas ir apgūts, tad ar to vairs nevarēja būt nekādu misēkļu… Bet izrādījās, ka varēja gan…

.