Monika un mežs

OTRĀ NODAĻA meŽs

Taisi vaļā acis un uzģērb kaut ko mugurā, teica vecīga balss, un Monika tūlīt paklausīja. Tās ieple­tās pavisam platas, kad viņa ieraudzīja to, ko ie­raudzīja.

Viņa sēdēja ar zāli apaugušā laucītē, un visapkārt pletās mežs. Kur vien sniedzās skatiens, bija tikai koki un koki, un aiz tiem vēl vairāk koku. Kāds vi­ņai bija aplicis apkārt mīkstu frotē dvieli, jo viņa, tikko no vannas nākusi, vēl bija pavisam slapja.

Viņai pretī stāvēja mazītiņa vecenīte. Auguma ziņā viņa patiesi nebija ga­rāka par Moniku. Bet tā tik un tā bija vecenīte. Viņai mugurā bija dzeltena blūzīte un gari, tumši svārki, bet virs sirmajiem matiem uzsiets puķains la­katiņš. ?

Vecmāmiņa no pasaku grāmatas, nodomāja Monika un pie sevis iespurdzās.

Vecmāmiņai līdzīgā sīciņā vecenīte turēja rokās krekliņu ar īsām piedur­knēm, zilas džinsu bikses ar lencēm, zeķes, kurpes un apakšbikses. To visu vi­ņa tagad sniedza Monikai.

- Varbūt mājās tu esi pieradusi staigāt plika, vecenīte teica, bet te tomēr ir Mežs un būtu labāk kaut ko uzvilkt.

- Tās nav manas drēbes, Monika teica.

- Ja tu esi paņēmusi līdzi savējās laipni lūdzu, velc tās! Bet, ja tev to nav, vecenīte piebilda, tad velc vien šīs pašas.

Monika paņēma pasniegtās drēbes un saģērbās. Viss derēja kā nomērīts. Jocīgi, viņa nodomāja. Es nemaz nebiju gribējusi iedomāties kaut ko tādu…

Tomēr šis mežs un šī vecenīte nemaz neatgādināja fantāziju. Viņi bija pār­lieku īsti. Taču tas Monikai nez kāpēc nešķita dīvaini, un tas vien jau bija neparasti…

Ja jau es esmu šeit, Monika pie sevis nosprieda, tad droši vien man te ir jābūt.

Vecenīte uzjautrināta viņu vēroja un beidzot pavaicāja: Vai tad tu tiešām neko negribi zināt?

- Ko tad? jautāja Monika.

- Nu, piemēram, kā tu šeit nokļuvi, bilda vecenīte.

Monika sakrunkoja pieri un brīdi padomāja. Tas nu gan man ir skaidrs, viņa teica. Saprotams, ka pa vannas caurumu.

Vecenīte izbrīnā nosvilpās caur zobiem. Tas nu gan Monikai likās dīvaini…

- Tik tiešām, tu esi viens prātīgs bērns, večiņa nogrozīja galvu.

- Man jau sen radās aizdomas par to vannas caurumu, Monika stāstīja.

- Un tad es parunāju ar Benu, un viņš man piekrita, man šķiet, ka ari viņam ar to bija bijusi darīšana. Un tad tas gandrīz iesūca krokodilu, tāpēc es nobi­jos. Domāju, tur iekšā sēž pūķis vai kas tamlīdzīgs… Katrā ziņā, ne jau nu vec­māmiņa, un viņa atkal iespurdzās.

- Ar krokodilu bija pārpratums, večiņa īdzīgi teica. Neba nu man bija savajadzējies tavu krokodilu. Man ir pašai savs! viņa sabozās. Tad viņa turpi­nāja: Bet ko tu tur teici, ka tu runāji ar Benu?

- Bens ir mans suns, paskaidroja Monika. Liels un pinkains, un šausmī­gi smuks!

- Tam, ka viņš ir liels un pinkains, es piekritu, murmulēja večiņa. Bet, kas attiecas uz to smukumu…

- Mans suns! Monika piepeši iesaucās. Mans suns palika mājās!

- Nekur viņš nepalika, teica večiņa un uzsvilpa. Tūlīt no ceriņu biezokņa izjoņoja Bens un, vēzēdams asti kā putekļu slotu, metās pie Monikas.

- Kā tu ar viņu varēji runāt, to es nesaprotu, večiņa runāja, neizpratnē raudzīdamās uz Benu, kas patlaban lēkāja ap Moniku, no prieka skaļi riedams.

- Es ar viņu noņēmos, līdz man mute izžuva, bet viņš tā arī neizdvesa nevienu sakarigu vārdu…

Bens uzrēja večiņai.

- Kā tu dabūji šurp Benu? beidzot Monika brīnījās. Viņš taču nebija ie­gājis vannā?

Večiņa ar nicinājumu noraudzījās uz pinkaino suni. Viņa melnajā kažokā bi­ja saķērušies sīki dadzīši un nokaltuši zāles stiebri. Bez tam suns izskatījās tā, it kā būtu izvārtījies dubļos, kas pēc tam saulē izkaltuši…

- Nu nē… vecenīte teica. Viņš nav no tiem, kas varētu iet vannā. Vai kas vispār jelkad mazgātos… viņa klusām piebilda.

Monika bija nometusies zemē līdzās sunim un patlaban izlasīja no viņa ka­žoka dadžus. Suns tā jocīgi smirdēja… Nudien, šī smaka bija gluži neciešama… Monika saviebās un nošķaudījās.

- Toties viņš ir no tiem, večiņa turpināja, kas labprāt ložņā pa miskastēm un izošņā kanalizācijas caurumus…

- Ā, un, kad viņš gāja garām vienam tādam caurumam, jūs viņu ierāvāt! iesaucās Monika.

- Ierāvām…? večiņa sarauktu pieri brīnījās. Nu, ja tu ļoti vēlies, vari nosaukt to ari tā…

Kad Monika bija beigusi tīrīt Bena kažoku, viņa piecēlās kājās, nopurināja no džinsiem zāles stiebrus un jautāja: Un ko mēs tagad darīsim?

- Ja tu esi beigusi bakstīties ap to suni, večiņa teica, ar nepatiku norau­dzīdamās, kā Bens, skaļi riedams, uzklūp kādam krūmam, mēs varētu bei­dzot doties ceļā.

- Uz kurieni? Monika jautāja. Es nevaru te nez cik ilgi blandīties apkārt, mana vecāmāte satrakosies, kad ieraudzīs, ka manis nav mājās! Protams, ja vi­ņa to vispār pamanīs…

- Paklau, večiņa teica un, acīm jautri zibot, paskatījās uz meiteni, vai tie­šām tu joprojām domā, ka viņa ir tava vecāmāte?

Monika iepleta acis un kādu brīdi pārdomāja. Tad viņa teica: Ak tad nav gan… Nu ja, man jau kādu laiku bija tādas aizdomas… Un kas tad ir mana ve­cāmāte? Droši vien tu pati! viņa iesaucās un sāka ziņkārīgi blenzt uz večiņu.

Bet tā tikai nosprauslājās un atcirta: Nekad mūžā! Es neesmu vecāmāte ne tev, nedz ari kādam citam! Man tā apšaubāmā laime, paldies Dievam, ir gā­jusi secen…

- Ak tā… novilka Monika. Un kas tad ir mana vecāmāte? Un kur vīna ir?

- Tur jau ir tā lieta, ka viņa ir kaut kur izčibējusi, teica večiņa un noplātī­ja rokas. Kaut kā vienā brīdī viņa samainījās ar to veču, pie kuras tu tagad dzīvo, bet pati pazuda. Un tagad viņa te kaut kur klejo…

- Ak šitā, atkal noteica Monika. Tad jau viņa ir jādabū rokā. Citādi vēl aizklīdis pavisam prom…

- Kā tad, piekrita večiņa.

- Bet vienalga, man jāiet mājās, pēc brīža teica Monika. Tā tagadējā ve­cāmāte gaužām ātri saniknojas.

- Par to tu vari neuztraukties, teica vecenīte. Mēs tevi nogādāsim atpa­kaļ tajā pašā brīdī, kad atgādājām šurp. Vai tu esi kaut ko dzirdējusi par ceļo­šanu laikā?

Monika sarauca pieri un apsvēra dzirdēto. Skaidrs, ka viņa bija dzirdējusi. Viņa taču nebija nekāda muļķe daudzās no tām grāmatām, kuras viņa bija lasījusi, bija rakstīts par ceļošanu laikā, un viņa zināja tikai to, ka tur viss bija iespējams. Tāpēc viņa par mājām vairs neuztraucās.

- Tad jau viss kārtībā, Monika teica un pasvilpa Benam. Tas atskrēja un sāka mežonīgi luncināt asti. Viņš nojauta, ka nu tik būs kārtīga izskriešanās.

Večiņa un Monika devās ceļā, un Bens, skaļi riedams uz vāverēm, aizdrāzās viņām pa priekšu.

Diena bija silta un saulaina. Te nebija ne miņas no tā aukstā, vēju izpūstā un lietus izmērcētā rudens, no kura Monika bija ieradusies. Šeit laiks vairāk at­gādināja vasaras vidu. Augsti koki ar resniem stumbriem stiepa pretī zilajām debesīm savas kuplās, koši zaļās lapotnes, un tām cauri spīdēja spilgti balta saules gaisma. Vieglajai vēsmiņai sašūpojot koku zarus, saulstari mirgoja tā, it kā arī tos kustinātu vējš, un dzelteni saules zaķi lēkāja pa sūnām un pāri vir­šiem un brūklenājiem. Nebija nekādu brikšņu vai nokaltušu koku, tikai skaisti, veci ozoli, kļavas un dižskābarži, bet zem kājām mīkstu sūnu klājums. Tas vai­rāk atgādināja parku nekā parastu mežu.

Laiku pa laikam gājējām virs galvas nošvīkstēja spārni, un kāds liels, melns putns pārlaidās no viena koka otrā.

Vienu brīdi Moniku pārņēma sajūta, it kā kāds viņu vērotu. Tāda pati sajū­ta, kā kad Bendžamins tupēja uz vannas istabas griestiem. Viņa sarauca pieri un piesardzīgi paraudzījās visapkārt. Paslēpies aiz kāda resna dižskābarža

stumbra, tā ka tikai galva vien rēgojās laukā, uz viņu lūkojās maziņš, jocīgs jenots. Ieraudzījis, ka Monika ir viņu pamanījusi, jenots noraustīja savu pelēko purniņu un nošķaudījies pazuda aiz koka.

Monika iesmējās. Viņa vēl nekad nebija redzējusi dzīvu jenotu. Ha! Tu re­dzēji to jenotu? viņa priecīgi sauca. . | §

- Vistu bende un olu zaglis… nikni burkšķēja vecenīte. Man riebjas uz viņiem skatīties, bet, par nelaimi, viņu ir saradies tik daudz, ka nevar neska­tīties…

Tad viņa uzsita knipi, it kā viņai nupat kaut kas būtu ienācis prātā. Klau­sies, viņa teica Monikai, vai tavs suns nevarētu nomedīt jenotu?

- Nu nē… Monika novilka, nedomāju vis. Nedomāju, ka viņš vispār jel ko varētu nomedīt, ja nu vienīgi zaļo krokodilu…

- Ja jau viņš var nomedīt krokodilu, tad jenots būtu tīrais nieks! priecīgi iesaucās vecenīte.

- Nē, taču… Tas ir gumijas krokodils, paskaidroja Monika.

- Tu turi mājās suni, kas medī gumijas krokodilus? brīnījās večiņa. Un kam tev tas vajadzīgs? Vai tu ej ar viņu izlaupīt rotaļlietu fabriku, vai ko tamlīdzīgu?

- Protams, nē! sašutusi attrauca Monika.

- Nu labi. Tātad tavs suns neder jenotū medībām… Tikai neceri, ka es ie­gādāšos simts gumijas krokodilu, lai tavam sunim būtu, ko plosīt…

Monika samulsusi paraudzījās uz večiņu. Ko viņa tur runāja? Neko nevarē­ja saprast… Beidzot viņa nolēma nepievērst vecenītei uzmanību galu galā katram bija savas dīvainības…

Viņas gāja un gāja, līdz Monikai jau sāka apnikt.

- Uz kurieni mēs ejam? viņa jautāja.

- Pie manis uz mājām, teica vecenīte. ' kā tu, bet es jau kādu laiku gHbu ēst.

Monikai likās, ka arī viņa labprāt kaut ko apēstu. Pa ceļam viņa bija salasījusi sauju mel­leņu, bet no tām jau īpaši paēst nevarēja.

- Un kur tad tu dzīvo? viņa jautāja. Visap­kārt bija viens vienīgs mežs, neizskatījās, ka te kāds varētu dzīvot…

- Skaidrs, ka ne alā, attrauca vecenīte.

- Kāpēc tu tā jautā? Vai tad es izskatos pēc tā­das, kas varētu dzīvot zaru būdā vai kādā ko­kā?

Monika uzmanīgi aplūkoja vecenīti. Nē, vi­ņa pavisam noteikti neizskatījās pēc tādas, kas varētu dzīvot kokā. Ja nuļ vienīgi kādā ļo­ti mājīgā koka dobumā…

- Es dzīvoju savā mājā, teica vecenīte.

- Tur tajā, un viņa norādīja ar roku uz priekšu.

Monika palūkojās uz priekšu un patiešām starp kokiem vīdēja kaut kas līdzīgs mājai.

Tuvāk pienākot, kļuva skaidrs, ka māja ir diezgan dīvaina. Tā izskatījās visai juceklīga. Mājai bija krietni daudz visādu piebūvju, spārnu un tornīšu, un visas šīs mājas daļas bija savā starpā savienotas ar ejām, no kurām dažas gāja pa ār­pusi kā balkoni. Šur tur gar mājas ārsienu vijās koka kāpnes, pa kurām varē­ja uzrāpties pa taisno uz kādu no otrā vai trešā stāva istabām.

Kāda resna priede auga mājai pašā vidū, un likās, ka māja tai ir apbūvēta apkārt. Vietā, kur gāja priedes stumbrs, balkonā bija izzāģēts caurums tā, lai stumbrs varētu augt, kur tam jāaug, bet kāpnes, kas ieslīpi savienoja divus šau­rus tornīšus, lokveidīgi apvijās ap stumbru.

Netālu no ieejas mājā pie kāda no vecuma izbalējuša koka stumbeņa bija piestiprināta pastkastīte, kas izskatījās kā dīvainās mājas miniatūra kopija. Ve­cenīte pieskrēja pie tās, norāva jumtu un, iebāzusi tajā roku līdz pat elkonim, kādu brīdi pa to rakņājās. Tad viņa roku izvilka acīmredzot vēstuļu šodien ne­bija, un izklaidīgi uzlika jumtu atpakaļ.

Monika bija apstājusies un pavērtu muti nopētīja māju. Visbeidzot viņa no­teica: Tā nu gan ir… Kas to uzcēla?

- Es pati. Bet tā vēl nav pabeigta. Dažreiz man šķiet, ka to vispār nav ie­spējams pabeigt… Tā māja tikai aug un aug arvien lielāka, un pamazām ap­aug mežu… Redzi to priedi? vecenīte norādīja uz koku. Monika pamāja. Tā priede piederas pie mājas. Un māja piederas pie priedes. Reiz kāda vēt­ra mēģināja koku nolauzt, bet māja stājās pretim un vētrai nekas nesanāca. Tā nu priede stāv vēl šodien.

Kādu mirkli vecenīte stāvēja un aplūkoja māju tā, it kā redzētu to pirmo rei­zi. Tad viņa palēcās un uzsauca Monikai: Ejam, ejam, nav ko čammāties! un palēkdamās iemetās iekšā mājas neskaitāmo piebūvju, trepju un balkonu mudžeklī. Monika steigšus viņai sekoja, lai neapmaldītos, kamēr Bens, par kaut ko sajūsmināti luncinādamies, pinās viņai pa kājām.

Mājas iekšienē izrādījās tāds pats kāpņu un istabu juceklis, kāds ārpusē, un Monika tikai pēc koka pakāpienu čīkstoņas spēja izsekot, kur aizskrējusi večiņa.

Visbeidzot viņa ienāca kādā telpā, kas izskatījās pēc virtuves. Gar sienām ar līkām naglām bija piesistas vairākas rindas koka plauktu, kuri bija pieblīvēti ar dažnedažādām burkām, skārda kārbām un māla bļodām. Virtuves tālākajā un tumšākajā kaktā rēgojās ar malku kurināma plīts, bet tai blakus uz gridas stā­vēja ūdens spaiņi. Virtuvē bija papilnam visādu dīvainu kaktu un negaidītu pa­griezienu tā bija tikpat greiza un juceklīga kā visa pārējā māja.

Monika sāka lūkoties apkārt pēc kāda ķebļa, uz kā apsēsties, bet vecenīte, to pamanījusi, iesaucās: Nē, nē! Tu labāk savāc savu suni, ej uz istabu un pa­gaidi tur, kamēr es te uztaisīšu kaut ko ēdamu!

- Ko tu taisīsi? Monika jautāja.

- Vēl nezinu… Bet tu ej vien!

- Kur tā istaba ir?

- Ej pa šo koridoru, vecenīte pamāja ar roku uz kādu tumšu kaktu, un pašā galā jau tā būs.

Monika devās uz to pusi, kur, pēc vecenītes vārdiem, vajadzēja būt kori­doram, un patiešām aiz stūra sākās tumša eja, kuras viņā galā vīdēja kaut kas gaišāks. Monika pasauca suni un devās prom pa koridoru. Tas bija šaurs un tik tumšs, ka meitene tik tikko redzēja, kur spert soli. Pat suns likās piesardzīgs un lēnām sekoja savai saimniecei pa pēdām. Koridors laikam bi­ja izklāts ar tepiķi, jo grīda zem kājām likās diezgan mīksta, tā ka pat soļu skaņas tajā noslāpa. Beidzot gājiens bija galā, un viņi iznāca diezgan plašā istabā.

Gar sienām līdz pat griestiem stiepās grāmatu plaukti, bet šur un tur stāvē­ja mīkstie atzveltnes krēsli un dīvāni, visi pārvilkti ar samtainu, tumši sarkanu drānu. Pie katra krēsla un dīvāna bija pa stāvlampai. Acīmredzot viss bija iekārtots tā, lai cilvēks, izvēlējies grāmatu, varētu vienalga kur apsēsties un pa­lasīt. Viņā stūri stāvēja paliels galds ar daudzām atvilktnēm, un, kad Bens ie­raudzīja, kas uz tā atrodas, viņa ausis satraukumā saslējās, un viņš izdvesa sa­jūsminātu kaucienu.

Uz galda stāvēja pats lielākais radio, kādu Monika jebkad bija redzējusi, un tam zem frekvenču rādītāja bija kloķis, kas tik liels un apaļš bija izveidots ne­pārprotami tikai viena vienīga iemesla pēc lai Bena zobiem būtu pēc iespē­jas vieglāk to satvert…

Izgrūdis vēl vienu apslāpētu kaucienu, kas skaidri pauda sajūsmu par netica­mo veiksmi, Bens lieliem lēcieniem piedrāzās pie radioaparāta un, rūkdams sakampis zobos kloķi, metās to grozīt šurpu turpu.

- Nenāktu par ļaunu radio vispirms ieslēgt, teica Monika. Protams, ja vien tu nevēlies to tāpat vien pakošļāt…

Suns izlaida no zobiem apžļurgāto kloķi un sāka pētīt radio, lai saprastu, kā tas ieslēdzams. Tomēr Monika pareizo pogu atrada pirmā un nospieda to. Tū­līt no radio atskanēja briesmīga šņākoņa, pie tam vēl pamatīgi skaļa. Monika nogrieza to klusāk, un Bens, kas piešķiebtu galvu un saspicētām ausīm bija vē­rojis meitenes izdaribas, atkal ķērās pie kloķa.

Labu laiku nenotika nekas, tikai šņākoņa kļuva te klusāka, te skaļāka. Un tad visbeidzot suns kaut kam uzdūrās. Tagad radio izdvesa dīvainu, daudzu bal­su dziedātu sērīgu dziesmu. Bens ierūcās un atkal sakampa kloķi.

Kādu bridi atkal skanēja parastā šņākoņa, bet tad piepeši visu istabu piepil­dīja spalga dziedāšana. Kāds visai izjusti jodelēja.

Bens ienīda tikai divus mūzikas veidus klavieres un jodelēšanu.

Tāpēc viņš ar tādu niknumu sagrāba zobos kloķi un pagrieza to tik strauji, ka tas nolūza, un Bens ar visu kloķi zobos pastreipuļoja pāris soļu atpakaļ un, zaudējis līdzsvaru, sāniski apsēdās uz tepiķa.

- Brīnišķīgi, teica Monika. Tagad tu esi nograuzis večiņas radio kloķi. Un ko tu tagad domā darīt?

Suns iesmilkstējās un, joprojām turēdams kloķi zobos, piegāja pie radio, pielika kloķi vecajā vietā un palaida to vaļā. Tomēr kloķis ne par ko negribēja turēties klāt un nokrita zemē, savukārt jodelētājs jodelēja tā, ka pat logu rūtis sāka džinkstēt.

Monika izslēdza radio, un istabā iestājās klusums.

Bens piegāja pie kloķa un ar purnu pagrūda to zem galda.

Monika iespurdzās.

Bens, savilcis purnu vienās krunkās, drūmi glūnēja uz radioaparātu. Viņam bija kauns par to, ka viņš salauzis svešu radio, tomēr daudz lielāks kreņķis bi­ja tādēļ, ka tagad viņš vairs nevarēs atrast nevienu labu kaucamo dziesmu.

Monika piegāja pie viena no grāmatu plauktiem un sāka pētīt grāmatu mu­guriņas. Grāmatu šeit bija šausmīgi daudz. Likās, ka plauktos nav pilnīgi ne­vienas brīvas vietiņas. Grāmatas bija tik cieši saspiedušās cita pie citas, ka Mo­nikai likās pat ja viņa gribētu kādu izvilkt, viņa to nemaz nevarētu izdarīt.

Grāmatu nosaukumus nebija iespējams izlasīt. Lielākai daļai uzraksti no ve­cuma bija pavisam izbalējuši, bet citām vispār aizmugurē nekas nebija rakstīts. Vairums grāmatu bija briesmīgi biezas, un Monika nodomāja, ka droši vien va­jag veselu mūžību, lai tās izlasītu…

Bens nopūtās un nogūlās zemē, uzlicis galvu uz priekšķepām. Radio bija ne­glābjami samaitāts, tas nu viņam bija skaidrs.

Pie sevis murmulēdama, istabā ienāca vecenīte. Viņa nesa milzīgu terīni ar kaut ko karstu, un gar terīnes vāka malām spraucās garaiņi.

Kad viens tāds garainis bija sasniedzis Bena degunu, suns, dedzīgi ošņā­dams gaisu, tā ka melnais, mitrais degungals raustījās vien, pielēca kājās un sā­ka pieglaimīgi luncināt asti.

Monika sašķobījusies viņu vēroja. Tad viņa teica: Bens gribēja padziedāt, bet galu galā gandrīz norija radio kloķi.

- Labi, ka viņš to tomēr neizdarīja, teica vecenīte, uzlikdama terīni uz gal­da un paņemdama no skapja trīs šķīvjus. Man nav rezerves kloķa.

Paskatījusies uz radio, viņa sarauca pieri un domīgi jautāja:

- Vai tu esi pārliecināta, ka viņš to neaprija?

- Pilnīgi pārliecināta, atteica Monika, un suns, lūkodamies pārmaiņus te uz Moniku, te uz vecenīti, vainīgi iesmilkstējās un pārstāja luncināties.

- Ko tad viņš ar to kloķi izdarīja? vecenīte jautāja.

- Pagrūda zem galda, Monika paskaidroja. Piegājusi pie galda, viņa no­metās četrrāpus un izzvejoja no galda apakšas pazudušo priekšmetu. Tas bija aplipis ar putekļiem, un Monikai likās, ka viņa redz suņa zobu pēdas.

- Zem galda sen neviens nav tīrījis, teica večiņa. Bet es taču nevarēju zināt, ka tieši šodien tavs suns iedomāsies tur paslēpt kloķi…

Viņa paņēma no Monikas kloķi, noslaucīja savos svārkos un, piegājusi pie radio, uzbāza to uz puļķīša, kas tur rēgojās kloķa vietā. Šoreiz tas turējās. Ve­cenīte apmierināti iebubinājās un ieslēdza radio. Atskanēja dvēseli stindzinošas skaņas šķiet, jodelētājs tikai tagad bija īsti iejuties savā lomā…

Bens nikni rūca un metās pie radio.

- Tikai neapēd kloķi, vecenīte viņu brīdināja. Un, kad mainīsi stacijas, esi tik labs un neliec mums klausīties rokenrolu.

- Tev nepatīk rokenrols? brīnījās Monika. Viņai pašai tas ļoti patika.

Vecenīte tādā pat izbrinā iepleta acis. Ko tu runā! viņa iesaucās. Kā

var nepatikt rokenrols?! Lieta tā, ka tad, kad es dzirdu rokenrolu, man vien­mēr jālēkā līdzi, bet tagad es negribu lēkāt es gribu ēst!

Salikusi šķīvjos kaut ko, kas izskatījās pēc zirņu biezputras ar desiņām, viņa teica: Saki savam sunim, lai viņš beidz niekoties un nāk ēst.

Monika izbrinita noraudzījās, kā vecenīte noliek zemē sunim tādu pašu zu­pas šķīvi kā viņām.

- Tu dosi sunim ēst no tāda šķīvja? Monika jautāja.

Vecenīte neizpratnē uz viņu palūkojās.

- No kāda? Kas tad šķīvim vainas? Jebšu tavs suns ēd tikai no porcelāna

bļodiņām?

- Tieši otrādi. Viņam ir parasta suņu bļoda.

- Ja tu būtu kādu laiku iepriekš paziņojusi, ka tev ir suns, kuram pie tam ir nepieciešama parastā suņu bļoda, es droši vien būtu tādu iegādājusies, ve­cenīte zobgalīgi teica. Bet tagad viņam būs jāiztiek ar tādu pašu šķīvi kā mums. Galu galā, es visu mūžu esmu ēdusi no šiem traukiem un neesmu žē­lojusies, ka man nav parastās Meža Večas bļodas…

Beidzot viņas apsēdās pie galda. Tā patiešām bija zirņu biezputra ar desiņām.

- Tātad tu esi Meža Veča? Monika prasīja. Un kā tevi sauc?

- Es nezinu, vecenīte, kas bija izrādījusies esam Meža Veča, attrauca. Neviens man to nekad agrāk nav jautājis.

Monika apjuka. Kā var nezināt, kā tevi sauc? Un kā var nodzīvot mūžu tā, ka neviens nepajautā, kā tevi sauc?

- Un pēc kā tad es izskatos? Meža Veča šķelmīgi jautāja.

- Kā pēc kā? nesaprata Monika.

- Nu, tu jautāji, kā mani sauc. Kā es varu zināt, kā mani sauc? Tev taču tas labāk redzams!

Monika nezināja, ko atbildēt.

- Nu, vai es izskatos pēc Kleopatras? Vai pēc Luīzes? Vai varbūt pēc Māricas?

Monika nezināja, kādai jāizskatās Kleopatrai, bet nez kāpēc viņai likās, ka noteikti ne šādi… Tāpat viņai likās, ka Meža Veču noteikti nesauc par Luīzi. Un kas par vārdu bija Mārica???

Brīdi padomājusi, Monika pakratīja galvu. Nē, viņa teica. Ja tev visu laiku nav bijis vārda, tad labāk lai tā ari paliek. Un tu noteikti neizskaties pēc Kleopatras, viņa drošības labad vēl piebilda.

Meža Veča izskatījās sarūgtināta un iebāza mutē pamatīgu karoti biezputras. Kādu brīdi viņa skumīgi čāpstināja un tad sacīja: Droši vien tev taisnība. Ja es neizskatos ne pēc kā, tad jau labāk lai paliek ari tas pats nekas.

- Nav jau tā, ka tu neizskaties galīgi ne pēc kā, teica Monika.

- Pēc suņa, novilka Meža Veča.

-Ko?

- Pēc suņa. Es neizskatos pēc suņa. Vismaz pēc Bena noteikti ne.

- Ne jau pēc suņa. Tu izskaties pēc vecmāmiņas.

Meža Veča galīgi pārbijās. Nu nē! viņa iesaucās. Tikai ne pēc vecmā­miņas! Es negribu būt nekāda vecmāmiņa! Tev ir pašai sava vecmāmiņa, kas tepat kaut kur blandās apkārt ej un sameklē viņu, bet mani liec mierā!

- Kāpēc tu negribi būt vecmāmiņa? jautāja Monika.

- Klīst visādas runas… teica Meža Veča. Vecmāmiņām esot jālutina savi mazbērni, jāatdod viņiem savas konfektes un tā tālāk… Man pašai garšo savas konfektes, man nav tās jāatdod kaut kādiem mistiskiem maz­bērniem…!

jau mistiskiem. Saviem! teica Monika.

- Mistiskiem vai saviem… burkšķēja Meža Veča. Kāda tur starpība? Jeb­kurā gadījumā konfektes būs aprītas, un es varēšu sēdēt un grauzt nagus, kamēr tie nelādzīgie mazbērni lielīsies, kurš no viņiem apēdis visvairāk… Me­ža Veča šausmās nodrebinājās.

Monika bija apēdusi savu biezputru un tagad viltīgi palūkojās uz Meža Veču. Vai tev ir konfektes? viņa tai pavaicāja.

Meža Veča savukārt ļoti aizdomīgi nopētīja Moniku. Vai tad es izskatos pēc tādas kārumnieces, ko? viņa atjautāja.

- Vispār jā, Monika teica.

- Nu ja, noteica Meža Veča. Kādu bridi viņa domāja un tad sacīja: Nu labi. Tā kā tu neesi mans mazbērns, tad dabūsi arī kādu konfekti.

Viņa piegāja pie galda, uz kura stāvēja radio, un parāva vienu no daudza­jām atvilktnēm. Tad viņa atgriezās pie Monikas un pasniedza viņai kādu kār­bu. Tā bija tik pilna ar šokolādes konfektēm, ka Monika noelsās vien. Nekad mūžā viņa nebija redzējusi tik lielu šokolādes kārbu. Vismaz mājās tāda nekad nebija manīta…

- Tikai neizēd visu, citādi tev būs nelabi, Meža Veča vēl piekodināja. Ti­ci man es to saku pēc pieredzes.

- Pavisam nelabi? Tā kā Benam pēc ziepjūdens? Monika jautāja.

- Kā Benam pēc kā? Meža Veča nesaprata, un Monika pastāstīja viņai, kā Bens reiz bija nolēmis izdzert vannu un kā tas viss bija beidzies. Meža Ve­ča, noklausījusies stāstu, iespurdzās: To jau no viņa varēja sagaidīt…

Labu laiku abas sēdēja un ēda šokolādi, kamēr Bens gulēja turpat līdzās un ik pa brīdim gari nopūtās. Ar radio viņam galīgi nebija veicies. Likās, ka pie­peši visa pasaule gribēja vai nu tikai jodelēt, vai plinkšķināt klavieres, un tās jau nu nebija viņa suņa ausij tīkamākās skaņas.

Visbeidzot Meža Veča savāca netīros traukus un aiznesa tos uz virtuvi. Mo­nika dzirdēja, kā viņa tos ar lielu troksni iesviež izlietnē. Un tad Meža Veča at­kal parādījās istabas durvis. Ejam! viņa uzsauca. Nav ko vilkt to lietu ga­rumā, citādi vēl tava vecāmāte aizklīdis līdz nezin kurienei!

- Vai tad tu traukus nemazgāsi? Monika jautāja.

- Nē, attrauca Meža Veča. Lai tie drusku pakalst. Un varbūt, kamēr mēs būsim projām, atnāks kāds rūķītis un tos nomazgās…

- Te ir rūķīši? Monika pārsteigta iesaucās.

- Vispār jau nav manīti, Meža Veča negribīgi atzina. Bet vienmēr jau var cerēt, ka kāds, neviena nepamanīts, tomēr te klejo. Kā tava vecmāmiņa, vi­ņa vēl iesmējās.

Tad viņa apcirtās riņķi uz papēža un aizskrēja.

Monika metās viņai pakaļ, un Bens, pielēcis kājās, savukārt aizmetās pakaļ Monikai.

Kad Monika un suns izskrēja laukā, Meža Veča viņus jau gaidīja.

- Un kur mēs tagad iesim? Monika jautāja.

- Mēs neiesim, teica Meža Veča. Es esmu par vecu, lai cauru dienu skraidītu apkārt. Mēs izmantosim transportu.

- O! iesaucās Monika. Vai tev ir mašīna?

- Kas? brīnījās Meža Veča. Nē, viņus nesauc par Mašīnu ne vienu, ne otru. Runādama viņa bija sākusi iet ap māju, un Monika gāja līdzi. Viņus vispār nesauc nekā.

Kad viņas bija izmetušas līkumu līkumus ap visiem mājas negaidītajiem stū­riem un kad Monika bija vairākas reizes paklupusi pret kādu no kāpņu apak­šējiem pakāpieniem, kas bija apauguši ar zāli un sūnām tā, ka tos vairs neva­rēja pamanīt, Meža Veča beidzot apstājās. Viņas laikam atradās mājas otrajā pusē, un tur, par lieliem brīnumiem Monikai, bija neliels aplociņš, pa kuru slāja divi mazi ēzelīši.

- Transports, teica Meža Veča un pamāja uz ēzelīšu pusi.

Monika iesmējās. Vai tad tas ir kāds transports? viņa jautāja. Tie ir ti­kai divi sīciņi ēzeliši.

- Tev un man viņi ir pietiekoši lieli. Un Bens var skriet pats savām kājām. Galu galā viņam to ir veselas četras vairāk nekā vajadzīgs…

Bens ierējās. Viņam nepavisam nelikās, ka viņam būtu vairāk kāju nekā va­jadzīgs…

Ēzelīši nesteidzīgi tipināja uz riņķi. Tie bija jauki, brūni ēzelīši ar milzīgām, pūkainām ausīm. Izskatījās, it kā ausīm piemistu pašām sava saprašana, jo lai­ku pa laikam kāda no tām noraustījās, un tad viens vai otrs ēzelītis, kuram tad nu attiecīgā auss piederēja, izbrīnā nosprauslājās un sāka skatīties uz visām pu­sēm vai tik auss klusām nelāvās kaut kur prom…

Meža Veča nez no kurienes bija sadabūjusi divas kakla siksniņas ar tādiem kā rokturīšiem un tagad, piegājusi pie aploka vārtiem, nošmaukstināja ar lūpām. Ēzelīši pacēla galvas, un viņu purniņos bija tik neviltots pārsteigums, it kā viņi tikai nupat būtu savu saimnieci pamanījuši. Droši vien viņi bija bijuši tik aizņem­ti, uzmanot savas ausis, ka nebija bijis laika pievērst uzmanību kam citam.

Meža Veča saņēma vienu ēzelīti aiz garās, pūkainās auss un vieglītiņām pa­vilka to uz savu pusi. Ēzelītis sākumā atspērās ar visām četrām, bet tad, laikam nodomājis, ka auss taču galu galā var arī notrūkt, pietipināja pie Meža Večas. Tā aplika viņam ap kaklu siksniņu un tad tāpat pievilināja otru ēzelīti.

- Gatavs ir, paziņoja Meža Veča. Varam jāt.

Viņa atvēra aploka vārtus un, turot ēzelīšus aiz siksniņu rokturiem, izveda tos laukā. Ēzelīši slāja pavisam nesteidzīgi, nokārtām galvām likās, ka tie tik tikko spēj kustināt kājas…

Monika sarauktu pieri viņus vēroja un tad teica: Neizskatās, ka uz taviem ēzeļiem varētu jāt.

- Tieši tāds ir viņu nolūks tādiem izskatīties, smīnēdama paskaidroja Me­ža Veča. Viņi ir varen viltīgi, šie mazie, mīļie ēzelīši… Bet es viņus pazīstu pārāk labi. Patiešām, viņi nemaz tik gudri nav, ja domā, ka es vēl varētu uzkerties uz šādām vinu viltībām.

Viens ēzelītis laikam nojauta, ka runāts tiek par viņiem, un tagad pavisam nedaudz paslēja uz augšu vienu pūkaino ausi, lai labāk varētu sadzirdēt.

Meža Veča pabakstīja uz viņu ar pirkstu un sazvērnieciski pačukstēja Moni­kai: Redzi? Vai tagad saproti, ko es domāju?

Monika pamāja. Ēzelītis nolaida ausi un atkal izskatījās tikpat nelaimīgs un izmocīts kā pirmīt. Bet Meža Veča nebija piešmaucama. Veikli viņa uzsēdās mugurā vienam ēzelītim un, turēdama otru aiz siksniņas, sauca Monikai: Rā­pies tik viņam mugurā!

Monika tā ari darīja. Līdzko viņa bija ēzelītim mugurā, likās, it kā viņa mu­guriņa ieliektos. Monika izbijusies vaicāja Meža Večai: Vai es neesmu viņam par smagu? Varbūt man labāk vajadzētu iet kājām?

- Nekādā zinā! attrauca Meža Veča. Tas ir tikai viens no vina trikiem.

Pagaidi, kad viņi būs patiešām noguruši, tad tu redzēsi veselu izrādi!

- Patiešām? brinījās Monika. Viņai nebūtu nekas pretim noskatīties, kā ēzelīši rāda trikus.

- Jā, Meža Veča turpināja. Tad viņi nokrīt zemē, apguļas uz muguras, tirinādami kājas gaisā tā, it kā pēdējā stundiņa viņu ēzeļu mūžā būtu klāt, un vaid kā no pašiem dvēseles dziļumiem… Dažreiz viņi pat pamanās izspiest kā­du putu, ko pārlaist pār lūpu, vilks vien zina, kā viņiem tas izdodas…

Kad ēzelīši saprata, ka nekāda krāpšanās nepalīdzēs šodien palikt aplokā, viņi kļuva mundrāki. Garās ausis uzšāvās gaisā, un, galvas pacēluši, ēzelīši diez­gan žirgti rikšoja prom pa taku taisni mežā iekšā, bet Bens cilpoja viņiem pa­kaļ, kņadzinādams zobus uz sīkajiem dzeltenajiem tauriņiem, kas bariem vien lidinājās ap viņiem.

Likās, ka ir jau pavēla pēcpusdiena, jo saule bija nolaidusies zemāk un ta­gad ieslīpi spīdēja cauri priežu un egļu stumbriem, kas krustām šķērsām meta pāri sūnām un mētrām savas garās ēnas. Viss mežs bija gaismu un ēnu izrai­bināts, tā ka brīžiem nevarēja saprast, vai ze­mē guļ un melnē kāds krituša koka stumbrs, vai ari tā ir tikai attālāk au­gošās egles tumšā ēna…

Tuvojoties vakaram, meža krēslainākajās vietās sāka pul­cēties odu mākoni. Pavisam ?

bez skanas tie vietumis virpuļoja virs mellenājiem, un, ja ēzelīšiem gadījās izskriet

cauri tādam mākonim, vini vēl ilgi pēc tam sprauslāja un čāpstināja… Visu mežu piepildīja daž­nedažādas skaņas. Šķiet, ka, dienai ejot uz beigām, neviens meža zvērs nebūt netaisījās do­ties pie miera. Gluži otrādi. Mēt-

ras nočabēja vien, kad tām pāri aizlēca kāda varde vai krupis, bet dažreiz, Benam par lielu satraukumu, pat ari zaķis. Dziļāk biezoknī brakšķēja zari acīmredzot tur savās darīšanās devās kāds lielāks dzīvnieks, bet no koka uz koku pārlaidās tie paši lielie, melnie putni, kurus Monika bija ievērojusi jau pirmīt.

- Uz kurieni mēs ejam? jautāja Monika, glaudīdama sava ēzelīša pū­kaino ausi.

- Meklēt tavu vecmāmiņu, protams, atteica Meža Veča. Vai tad tu jau esi aizmirsusi?

- Skaidrs, ka nē, teica Monika. Es gribēju zināt, vai tev ir kāda nojaus­ma, kur viņa varētu būt?

- Un tev? atjautāja Meža Veča.

Monika sabozās. Kā gan viņa to varēja zināt? Viņa taču bija pavisam sve­šā mežā, un viņai nebija ne mazākās sajēgas, kur te varētu paslēpties vec­māmiņa.

- Ja tu būtu vecmāmiņa, teica Meža Veča, uz kurieni tu dotos?

Monika domāja. Bet, lai cik ļoti viņa necenstos, viņa nekādi nevarēja iedo­māties, ka viņa varētu būt vecmāmiņa. Un tad jau nevarēja arīdzan iztēloties, ko viņa tādā gadījumā darītu…

- Nezinu, viņa teica. Un kur ietu tu?

- Tur, uz kurieni mēs tagad ejam, atteica Meža Veča.

- Āāā… novilka Monika. Tas gan nebija visai izsmeļošs paskaidrojums, vi­ņa nodomāja. Bet viņai bija slinkums izprašņāt Meža Veču. Kad būšu klāt, gan jau tad arī izpētīšu, kur tad īsti klāt es esmu, viņa domāja. Viņai mācās virsū miegs, jo, būdama savās mājās, viņa jau sen gulētu. Bet te pat saule vēl nebija norietējusi… Un vecmāmiņa arīdzan nebija atrasta, tā ka gribot negri­bot bija vien jātur acis vaļā.

- Kāpēc taviem ēzelīšiem nav vārdu? viņa beidzot jautāja, kad abas kādu gabalu bija jājušas klusēdamas.

- Kāpēc lai viņiem tie būtu? brīnījās Meža Veča.

- Tad tu varētu viņus pasaukt vārdos, un viņi atskrietu!

- Viņi neatskrietu, drūmi paziņoja Meža Veča. Un es klaigātu, kamēr man aizsmaktu balss un visa meža radība saskrietu skatīties, kas man vainas, kamēr abi šie razbainieki sēdētu kaut kur krūmos un sprauslātu…

- līīīāāā! teica Monikas ēzelītis, noraustīja kreiso ausi, un pats tūlīt sa­trūkās.

- Tieši tā, teica Meža Veča. Un vispār ja pat man nav vārda, kāpēc lai šādiem mošķiem tas būtu?

Monikai gan nelikās, ka tie būtu kaut kādi mošķi. Viņai tie likās paši skais­tākie ēzelīši, kādus viņa jebkad bija redzējusi.

Te piepeši tepat blakus nočabēja krūmi, un Bens sāka neganti riet.

Kaut kas pelēki melns izjoza cauri krūmājam un aizmetās pāri klajumam uz biezokņa pusi. Vienu bridi, skrienot pāri klajumam, viņš sastinga un paskatījās šurp, tāpēc Monika paspēja skrējēju kārtīgi nopētīt. Tas bija diezgan tukls, pe­lēki melni strīpots jenots, un zobos viņš nepārprotami stiepa baltu vistu…

- Ak tu, pagāns! iebrēcās Meža Veča.

Jenots ar vistu zobos pazuda biezoknī. Spriežot pēc tā, cik ātri viņš aizmu­ka, viņam acīmredzami uz vistu nebija nekādu tiesību. Un, šķiet, viņš to ļoti labi apzinājās.

Bens joprojām skaļi rēja, bet jenotam pakaļ tomēr neskrēja. Viņš laikam ne­bija īsti pārliecināts, ko šajā mežā drīkst medīt un ko ne.

- Mana labākā vista! izmisusi sauca Meža Veča. Pagalam ir!

Kādu bridi viņa nikni pie sevis kaut ko purpināja. Vai tiešām man būs jāpārvācas uz dzīvi vistu kūtī tikai tādēļ, lai tas pagāna jenots nevarētu aizstiept visu, ko un kad vien tam iepatīkas?! Tu redzēji, cik viņš bija resns? Meža Ve­ča dusmīgi piebilda. Pilns vēders ar manām vistām. Tagad atliek tikai cerēt, ka viņš kādu dienu kļūs tik resns, ka vairs nejaudās paskriet… Un tad es viņu noķeršu!

- Ha! Monika pasmaidīja. Viņai jenots nebija izskatījies pēc tāda, ko Meža Veča jebkad varētu noķert, lai cik resns viņš ari nekļūtu…

Ēzelīši, šķiet, bija pavisam aizmirsuši savu pirmīt tēloto savārgumu un tagad, laiku pa laikam nosprauslādamies, raiti rikšoja pa sūnaino taciņu, kas veda cauri meža biezoknim. Jo vēlāka kļuva pēcpusdiena, jo straujāk saule laidās le­jup pretim apvārsnim, un kļuva aizvien tumšāks. Dziļāk mežā izzuda sīkie, jau­nie kociņi, un palika tikai simtgadīgas egles ar resniem, apsūnojušiem stum­briem un tādas pašas vecas un milzīgas priedes, uz kuru mizas, šķiet, sveķi jau bija sākuši pārvērsties dzintarā. Zemi klāja mīksta, tumšzaļa sūna, kas tā vien aicināja tajā atgulties un atpūsties pēc tālā ceļa… Šur tur sūnās gluži kā deko­rācijas stāvēja lielas, skaistas bekas ar tumši brūnām cepurēm. Monika, bekas ieraudzījusi, jau gribēja mesties tām klāt, bet Meža Veča viņu atrunāja.

- Lai jau paliek, viņa teica. Tagad mēs meklējam vecmāmiņu, nevis sē­nes. Kad vecmāmiņa būs rokā, varēsim arī pasēņot.

Un tā bekas palika neskartas, par lielu prieku vāverēm.

Ēzelīši rikšoja pa meža biezokni, kur bija krietni tumšs. Te auga tikai egles, kas bija tik milzīgas, ka nevarēja redzēt pat to zaļos zarus. Egļu galotnes aug-

stu, augstu gaisā bija savijušās kopā un aizēnoja visu, kas atradās zem tām. Tā­pēc zemāk augošie zari bez saules gaismas bija nokaltuši, un, jājot cauri egļu silam, Monikai likās, it kā viņa jātu cauri mirušam mežam.

Pastāvīgajā krēslā, kas te valdīja gan dienu, gan nakti, nevarēja augt pat sū­nas, tāpēc zeme bija pavisam kaila un melna. Egļu skujas, kas te gadsimtiem ilgi bija birušas un trūdējušas, nebija spējušas padarīt zemi necik mīkstāku, un ēzelīšu soļi dipēja vien pa stingro klonu tiem zem kājām. Vienīgās, kas te spē­ja izvilkt dzīvību, bija savādas bāli pelēkas sēnes, kas vietumis auga veseliem bariem un, būdamas vienīgie gaišie akcenti šajā tumšajā, drūmajā meža nostū­ri, tūlīt piesaistīja skatienu.

Kaut kas rūsgans pazibēja starp melnajiem koku stumbriem, un Bens rie­dams aizmetās uz to pusi.

- Lapsa, noteica Meža Veča. To jau nu mums te netrūkst, viņa sku­mīgi sacīja. Lapsas, jenoti, vilki, skunksi un tamlīdzīgi nelāguļi… Nemaz ne­ceri, ka te varētu būt kaut kas jauks un mīlīgs kā, piemēram, prēriju sunīši vai koala lācīši…

Monika zināja, kas ir koala lācīši. Bet viņai likās, ka tie dzīvo tikai Austrā­lijā. Toties viņai nebija ne jausmas, kas ir prēriju sunīši…

- Kas ir prēriju sunīši? viņa jautāja.

- Nu saprotams, ka sunīši, kas dzīvo prērijā, attrauca Meža Veča. Kaut gan tie nemaz nav īsti sunīši… Bet tā nu viņus sauc, un viņi ir jauki.

Ēzelīši rikšoja tālāk. No biezokņa viņiem priekšā, izkāris mēli un luncinādamies, iznira Bens. Acīmredzot lapsa bija izsprukusi. Kā nekā viņa šo mežu pār­zināja labāk nekā Bens, un tā bija viņas priekšrocība.

Monika sāka prātot par savu vecmāmiņu. Par savu īsto vecmāmiņu. Nevis par to, kura kurnēdama vāra ābolu ievārījumu.

Kāpēc gan viņa bija pazudusi un tagad pavisam viena un vientuļa klaiņoja te pa mežiem? Monika nebija dzirdējusi, ka vecmāmiņas mēdz tā pazust… Bet laikam jau mēdza gan. Viņa nolēma apjautāties Meža Večai.

- Kāpēc mana vecmāmiņa tā noklīda?

Meža Veča bija par kaut ko aizsapņojusies un tagad iztrūkusies palūkojās uz Moniku. Ko? viņa jautāja.

- Mana vecmāmiņa, atkārtoja Monika. Vai visas vecmāmiņas tā klejo?

- Nē, visas nē. Bet dažas klejo. Viņas jau nemaz to parasti nav iecerējušas darīt. Tā gluži vienkārši sanāk.

- Un kas tad ir tā vecāmāte, kas palika mājās kopā ar vecotēvu? Varbūt ve­caistēvs ari nav īstais?

- Nē, nē, ar vecotēvu viss ir kārtībā, Meža Veča teica. Bet tā otra vecā­māte nemaz nezina, ka ir tur, kur viņai nemaz nebūtu jābūt. Viņa domā, ka pa­tiešām ir tava vecāmāte un tāpēc cenšas arī tā uzvesties. Bet, tā kā patiesībā viņa nemaz tāda nav, tad tas viņai lāgā negrib izdoties.

Cik sarežģīti, nodomāja Monika. Un tik un tā neko nevarēja saprast. Bet lai jau ir, kā ir. Galvenais tagad bija sameklēt īsto vecomāti un neļaut viņai te blan­dīties apkārt. Galu galā, te taču esot arī vilki…

Egļu biezoknis pēkšņi beidzās, un priekšā, cik tālu vien sniedzās skatiens, pavērās lēzeni pakalni, apauguši ar sūnām, ķērpjiem un augstām, slaikām prie­dēm. Sūnas likās pavisam izkaltušas un zem ēzelīšu kājām čaukstēja kā zīd­papīrs.

Viens pakalns nemanāmi pārgāja otrā, un likās, ka tiem vispār nav gala…

Saule bija nolaidusies nu jau pavisam zemu, tā ka vairs nejaudāja pat izrai­bināt mežu ar savu sārti zeltaino gaismu. Tagad visas krāsas šķita kā sabiezē­jušas un tādējādi kļuvušas tumšākas. Un tumši brūnie priežu stumbri un zaļga­nā sūna ar šur un tur izsvaidītajiem baltajiem ķērpju pikučiem, kas arī šķita kļu­vuši pelēcīgi, piepalīdzēja krēslai ienākt mežā.

Priekšā starp priedēm kaut kas spīdēja.

Apkārt silti dzeltenīgajai gaismai atdzīvojās arī viss pārējais, un priežu mizas atguva savu zeltaino mirdzumu, bet ķērpji atgādināja dīvainus, baltus radīju­mus, kas likās rāpojam pa zaļgano sūnu paklāju.

Tuvāk piejājot, kļuva redzams, ka gaisma nāk no kādas nelielas mājiņas lo­ga. Šī nu gan bija gluži parasta māja un nepavisam nelīdzinājās Meža Večas torņu, piebūvju un trepju pārblīvētajai mītnei. Māja bija celta no akmens, un tai bija tumši sarkans, no vecuma apsūnojis dakstiņu jumts.

- Kas tur dzīvo? jautāja Monika.

- Kam vien ienāk prātā, teica Meža Veča. Pārsvarā tur mīt Mežsargs. Bet, kad viņš dodas kādā no saviem lielajiem Klejojumiem, mājā var apmes­ties kāds, kurš tobrīd to visvairāk vēlas. Mežs ir pilns ar visādiem radījumiem, kas uzskata to par lielu godu kaut reizi dabūt padzivot Mežsarga mājā.

- Ko tad tas Mežsargs sargā? vaicāja Monika.

- Mežu, ko gan citu, attrauca Meža Veča. Šad un tad kādai priedei var uznākt luste kaut kur aizmaldīties. Un tad jau ir vajadzīga liela meistarība, lai aizmānītu viņu atpakaļ…

Monika klausījās un nevarēja vien nobrīnīties. Kas tās par priedēm, kas klejo apkārt savā nodabā?

- Vai priedes vien tā mēdz darīt? viņa jautāja.

- Ak, nē, ko tu! iesaucās Meža Veča. Visi koki ir diezgan traki blandoņas. Bet priedēm tas niķis uznāk visai bieži. Un tad Mežsargs dabū pamatīgi noskraidīties, kad viena tāda priede, nolēmusi izmest kādu līkumu, joņo riņķī pa visu mežu…

- Ooo…! novilka Monika. Viņa nevarēja izdomāt, ko tur citu varētu teikt.

Tikmēr Meža Večas ēzelītim, šķiet, vienmuļā rikšošana beidzot bija pagalam

apnikusi. Tas apstājās un vairs nekustēja ne no vietas.

Monika ar savu ēzeli pajāja kādu gabalu uz priekšu, bet tad, sapratusi, ka neviens viņai neseko, apstājās un apgriezās riņķī.

Meža Veča strostēja savu ēzeli, sauca viņu par slinkumpūzni un raustīja vi­ņa kakla siksniņu, bet ēzelītis tikai nokāra galvu tik zemu, ka pūkainās ausis gandrīz slaucīja zemi, un palika stāvam. Visbeidzot Meža Veča nokāpa no ēzelīša, saņēma viņu aiz siksniņas un vilka uz priekšu. Bet ēzelītis atspērās sūnās ar visām četrām un nebija izkustināms.

Meža Veča dusmīgi glūnēja uz ēzelīti.

- Nu vēl pavisam mazu gabaliņu, viņa sauca. Paskat, redz, kur aiz ko­kiem tā gaismiņa tas taču gluži kā ar roku aizsniedzams!

Ēzelītis uz vienu mirkli pacēla galvu, lai paraudzitos uz gaismiņas pusi, bet tad atkal nodūra acis un izlikās aizmidzis. Viņš droši vien nodomāja, ka, ja jau tas tepat vien ir, tad Meža Večai ēzelis vairs nav nepieciešams…

Meža Veča gan tā nedomāja. Viņa negribēja atstāt savu ēzelīti te vienu pašu meža vidū, bet ari piedabūt to kustēties viņa nespēja.

Bens, piešķiebis galvu, tā ka viena auss stāvēja izslieta gaisā, bet otra pa­lika noļukuši, stāvēja turpat netālu un ar interesi gaidīja, kas nu būs.

Kad Meža Veča bija izmēģinājusies visādi, bet bez jebkādiem rezultātiem, viņa beidzot atmeta ar roku un ķērās pie galējā līdzekļa.

Uzmanīgi viņa saņēma vienu ēzelīša ausi un viegli to pavilka. Ēzelītis, sapra­tis, ka kaut kas nelāgs notiek ar viņa ausi, vienā mirklī uztrūkās no snaudiena un izbijies nosprauslājās.

Meža Veča pavilka ausi vēl mazliet.

Ēzelītis negribīgi paspēra vienu mazītiņu solīti uz priekšu.

Meža Veča vēl drusciņ pavilka ēzelīti aiz pūkainās auss.

Ēzelītis nopūtās un sāka tipināt uz Meža Večas pusi. Meža Veča atvieg­loti uzelpoja un kopā ar ēzelīti, kuru tā joprojām turēja aiz auss, panāca Moniku.

- Nav labi viņus raustīt aiz ausīm, viņa paskaidroja. Tām var izkrist spal­va, un tad tās vairs nebūs pūkainas un pastāvīgi stāvēs noļukušas. Bet dažreiz tas ir vienīgais veids, kā piedabūt viņus kustēties…

Monika iedomājās, kāds izskatītos ēzelītis ar plikām un nokārušamies ausīm. Tad viņš izskatītos pēc baseta, viņa pie sevis nodomāja… Varbūt arī Benu, ka­mēr viņš vēl bija kucēns, kāds bija plūkājis aiz kreisās auss, un tāpēc tā visu laiku bija noļukuši…?

Saule bija paslēpusies aiz kāda pakalna, un tumsa līda laukā no krūmu biež­ņām, egļu sila, ieplakām un lapsu alām, iekrāsodama mežu zilgani pelēcīgu. Tikai Mežsarga mājas logs joprojām dzelteni spīdēja cauri strauji satumstošajam mežam.

Ēzelīšiem krēslā bija pagrūti kaut ko saskatīt, un viņi gāja pavisam lēnām, laiku pa laikam paklupdami pār kādu priedes sakni vai zemes izcilni. Visbei­dzot viņi bija aizklumburējuši līdz mājas durvīm, un Meža Veča, nokāpusi no sava ēzelīša, trīs reizes sparīgi uzsita pa brangajām ozolkoka durvīm un nela­bā balsī iebrēcās: Tā esmu es! Laid iekšā!

Kādu bridi viņas stāvēja un gaidīja, bet Bens, paslēpies Monikai aiz mugu­ras, klusām ierūcās. Vispār viņš nebija bailīgs suns, bet šoreiz, drošs paliek ne­drošs, tomēr nolēma ieturēt zināmu distanci. Šajā mežā vispār viss bija pārlie­ku neparasts. Viņa suņa degunam likās, ka nekas nesmaržo tā, kā parasti. Sū­nas nesmaržoja īsti pēc sūnām, egles pēc eglēm, un pat lapsa, kurai viņš bija dzinies pakaļ, nebija smaržojusi tā, kā būtu jāsmaržo lapsai…

Kad neviens nenāca viņas ielaist, Meža Veča sāka nepacietīgi mīņāties un vēlreiz uzsita pa durvīm. Vai kāds ir mājās? viņa sauca. Mēs gribam tikt iekšā!

Durvis pavērās, un tas, kas tās bija atvēris, tagad stāvēja uz sliekšņa un smīk­ņāja. Tas jau nu ir nepārprotami, viņš sacīja. Diez vai tu tā ālētos, ja gri­bētu nepamanīta paiet garām.

Monika nopētīja runātāju. Tas droši vien ir tas pats Mežsargs, viņa nodo­māja.

Mežsargs bija pagara auguma kārns vecis ar izspūrušiem pelēcīgi iesirmiem matiem un tādu pašu iesirmu izbužinātu bārdu. Arī mugurā viņam bija kaut kas pelēks, bet to, kas tas īsti bija par apģērba gabalu, to nu gan Monika nevarē­ja saprast. Katrā ziņā viņas vectēvs nekad neko tamlīdzīgu nevalkāja. Tas bija kaut kas starp uzvalku, mēteli un apmetni, ja vien šīm lietām vispār varēja būt kaut kas kopīgs… Uz deguna viņam bija brilles apaļos ietvaros, un nez kāpēc tās Monikai atgādināja par Ziemassvētku vecīti…

Sveiki, teica Meža Veča. Es jau nodomāju, ka te atkal ir tikai kāds pus­kurls āpsis…

- Nē. Te esmu es, un man ar dzirdi viss ir kārtībā. Kas tā tāda? Mežsargs jautāja un norādīja uz Moniku.

- Monika, paskaidroja Meža Veča.

- Sveiki, teica Monika.

- Jā, atteica Mežsargs.

- Un tas tur ir Bens, no­rādīja Meža Veča, pamādama uz suņa pusi.

- Kur? jautāja Mežsargs un, izstiepis kaklu, mēģināja saskatīt, kas sēž Monikai aiz muguras.

Bens piesardzīgi pastiepa degunu uz Mežsarga pusi un paošņāja. Atkal tas pats! Viņš nesmaržoja gluži tā, kā paras­ti smaržoja cilvēki. Te bija arī­dzan kaut kas no sūnu, priežu sveķu, zaķu smaržām un pat no gaisa, kāds mēdz būt pēr­kona laikā… Tas bija kaut kāds neparasts smaržu jucek­lis, kādu Benam vēl nebija nā­cies ošņāt. Tā ka tagad viņš nevarēja saprast, kā īsti uzves­ties. Visbeidzot viņš iesmilk­stējās, paluncināja asti un, klu­sām ierūcies, pašļūca atpakaļ.

Mežsargs, izbrīnīti parāvis uz augšu pinkainās uzacis, vēroja Bena savādo uzvedību. Vai tavs suns vienmēr tā izdarās? viņš vaicāja.

- Nē, attrauca Monika. Nekad agrāk viņš tā nav darījis. Bet nekad agrāk viņš jau arī nav saticis Mež­sargu.

- Nē? Mežsargs brinījās vēl vairāk. No kurienes tad viņš ir ieradies? No Mēness nokritis, vai?

- Nē, no kanalizācijas bedres, paskaidroja Monika.

Bet Mežsargs tikai stāvēja un pavērtu muti uz viņu

blenza. Viņam acīmredzami nebija ne jausmas, par ko vina runā.

- Bet mani ierāva pa vannas caurumu, Monika tur­pināja stāstīt. Bet, tā kā Bens neiet vannā, viņam nā­cās šļūkt pa kanalizāciju. Galu galā droši vien tas pats vien iznāk…

- Ko viņa tur runā? Mežsargs klusām vaicāja Meža Večai. Vai vina ir vesela?

- Vējbaku viņai nav. Un iesnu ari ne, teica Meža Veča. Varbūt viņai vienīgi ir kārais zobs, bet tas arī viss.

- Kārais zobs ir arī man, teica Mežsargs. Tā nav nekāda slimība.

- Nē? Kāpēc tad tas reizēm ir un reizēm atkal nav? prasīja Meža Veča.

- Tev ir tā? brīnījās Mežsargs. Tad ar tevi laikam kaut kas nav kartībā. Man tas ir visu laiku…

- Jo ļaunāk tev pašam… nomurmināja Meža Veča. Kur lai es piesienu savus ēzeļus?

- Aiz mājas, atteica Mežsargs.

Meža Veča aizgāja piesiet ēzelīšus, kas, kamēr viņi ru­nājās, bija aizmiguši tāpat, kājās stāvot.

- Nāc iekšā, Mežsargs teica Monikai. Tad viņš uz­meta domīgu skatienu Benam. Suns tā jocīgi pakratīja galvu, un viņa kreisā auss apvērtās otrādi, atklādama rozā iekšpusi. Nez, vai tas suns arī grib nākt iekšā…?

Suns gribēja. Joprojām turēdamies Monikai cieši bla­kus, viņš devās līdzi uz istabu.

Mežsarga māja no iekšpuses izskatījās gluži parasta, ja neņēma vērā milzīgo krāsni istabas viņā galā. Tā kā bija vasara, krāsns nekurējās, un Mežsargs to acīmre­dzot izmantoja par katlu glabātavu, jo krāsns mutē rēgo­jās visu iespējamo formu un izmēru katli, sabāzti cits uz cita un cits iekš cita, tā ka nepalika nevienas pašas brī­vas vietiņas.

Uz paklājiņa pie krāsns gulēja maziņš jenots. Ieraudzījis Benu, kurš tieši ta­jā brīdī nāca iekšā pa durvīm, jenots ierējās un, izlēcis laukā pa pusatvērto lo­gu, pazuda tumsā.

Bens nošķaudījās.

Skaļi aizcirzdama durvis, istabā ieskrēja Meža Veča un satraukti stāstīja:

- Nupat pa tavu logu izlēca jenots. Ja vien man nerēgojās…

- Vai tev mēdz rēgoties jenoti, kas lec laukā pa logiem? jautāja Mežsargs.

- Nē, teica Meža Veča. Bet kādreiz jau viss ir pirmo reizi.

- Tas bija mans jenots. Un tā nebija pirmā reize, kad viņš lec laukā pa lo­gu. Godīgi sakot, man šķiet, ka pirmā reize viņam būtu tad, ja viņš izietu pa durvīm.

Monika aplūkoja istabu.

Istabas vidū stāvēja gaiša koka galds, kam apkārt bija seši tāda paša koka krēsli, bet pie vienas sienas stāvēja ar zaļi un sarkani svītrotu segu pārklāts dī­vāns. Monikai piepeši likās, ka, ja viņa tūlīt tajā neapsēdīsies, viņa patiesi no­kritīs tepat zemē.

- Vai es varu apsēsties? viņa jautāja.

- To es nezinu, Mežsargs izbrīnījies attrauca. Vai tad tu nekad neesi mē­ģinājusi? Bet apsēsties tu, protams, drīksti ja tas ir tas, ko tu gribēji jautāt.

Monika īsti nesaprata, ko viņš ar to bija gribējis pateikt, bet viņai bija skaidrs, ka dīvāns patiešām ir domāts sēdēšanai. Atkritusi dīvānā, viņa no­sprieda, ka dīvāns sēdēšanai ir daudz vairāk piemērots nekā ēzeļa mugura.

- Tev nevajadzētu tā auklēties ar tiem jenotiem, joprojām satraukusies, ru­nāja Meža Veča. Viņi apēd manas vistas.

- Bet mežā taču vistu nav, paskaidroja Mežsargs.

- Jautājums ir kāpēc viņiem vispār tās jāēd? teica Meža Veča. Kāpēc gan viņi nevarētu ēst meža putnus vai ķirzakas, vai ko tamlīdzīgu…

- Acīmredzot vistas ir garšīgākas, attrauca Mežsargs. Kāpēc tad tu pati neēd kirzakas?

Meža Veča kaut ko nopurpināja. Tad viņa sacīja: Galu galā, ja viņi grib ēst vistas, lai tad paši arī tās audzē! Es nevaru apgādāt ar vistām visus meža jenotus, lai cik viņu ari nebūtu…

- Deviņi simti četrdesmit astoņi. Plus mīnus trīs, teica Mežsargs.

- Ko? nesaprata Meža Veča.

- Jenoti. Tu jautāji, cik mežā ir jenotu.

- Ak, man ir vienalga, cik to ir… Pilnīgi skaidrs ir tikai viens to ir daudz par daudz! Un viņi ir pārlieku resni. Kopš sākuši ēst manas vistas…

- Man nešķiet, ka viņu būtu par daudz… brīdi padomājis, teica Mežsargs.

- To ir tieši tik, cik tiem jābūt. Bet par to vistu audzēšanu es ar viņiem paru­nāšu.

Monika sēdēja uz divāna un izklaidīgi plucināja Bena ausi. Viņš bija notu­pies meitenei blakus un nolicis galvu uz dīvāna. Ik pa brīdim viņš, galvu nepa­cēlis un acis izvalbījis, pavērsa skatienu augšup un sērīgi nopūtās. Kādēļ, to droši vien nezināja arī viņš pats… Monika vēroja Meža Veču un gaidīja, kad tā beidzot sāks runāt par viņas vecmāmiņu, bet Meža Veča likās tā aizrāvusies ar vistu un jenotu problēmu, ka bija par vecmāmiņu pavisam aizmirsusi. Tad nu Monika nolēma runāt pati.

- Mēs meklējam manu vecmāmiņu, viņa sacija.

- Vai tu ko teici? vaicāja Mežsargs. Viņš stāvēja pie kaut kā, kas izskatījās pēc instrumentu kastes, un sparīgi pa to rakņājās, tā ka visi rīki grabēja un šķindēja vien.

- Jā, sacīja Monika. Es teicu, ka mēs meklējam manu vecmāmiņu, un Meža Večai likās, ka viņa varētu būtu pie tevis.

- Pie manis? samulsis iesaucās Mežsargs. Kāpēc viņai būtu jābūt pie manis? Vai tad te izskatās kā vecmāmiņu pansijā?

- Nē, attrauca Meža Veča. Patiesību sakot, te izskatās kā lāča migā… Bet es iedomājos, ka, ja jau te patīk nākt visādiem meža zvēriem un jenotiem, tad varbūt arī vecmāmiņa…

- Vecmāmiņa nav nekāds meža zvērs, Monika sašutusi iejaucās. Vai jūs vispār esat redzējuši kaut vienu dzīvu vecmāmiņu?

- Diemžēl, teica Mežsargs, ne vienu vien.

- Ak tā, novilka Monika.

- Jā. Man neizprotamu iemeslu dēļ vecmāmiņu skaits Mežā pēdējā laikā aiz­vien pieaug, sacīja Mežsargs.

- Nu tu runā kā no tribīnes, nosmīkņāja Meža Veča. Pag, kad tas bija, kad mēs noķērām pirmo vecmāmiņu? Pirms kādiem sešiem gadiem?

- Pirms desmit, teica Mežsargs. Nu jā, un kopš tā laika mēs gada laikā noķeram vidēji trīs četras vecmāmiņas. Bet pagājušajā gadā bija veselas as­toņas.

- Jā, piebalsoja Meža Veča. Un šogad mēs esam jau noķēruši veselas desmit, un tagad atkal Mežā skraida vismaz kādas četras. Drīz jau vecmāmiņas varēs izkonkurēt jenotus, viņa ķiķināja.

- Varbūt tavas vistas zog ne tikai jenoti…? daudznozīmīgi ieminējās Mež­sargs.

- Kādas muļķības! Meža Veča iesaucās. Ja vecmāmiņa gribētu vistu, viņai atliktu tikai pieklauvēt pie manām durvīm un palikt uz pusdienām.

- Bet varbūt viņai ir kauns. Varbūt viņai šķiet daudz vienkāršāk nakts tum­sā ielavīties tavā kūtī un pakampt kādu vistiņu…

- Kādas muļķības, atkal teica Meža Veča. Tu to visu izdomā, lai tikai aiz- stāvētu savus jenotus.

- Kādam viņi ir jāaizstāv. Tu taču to nedarīsi…

- Pilnīgi noteikti, ka ne. Toties, ja viņu savairosies par daudz, neaizmirsti man paziņot es labprāt viņus pamedīšu, lai, tā sakot, atjaunotu ekoloģisko līdzsvaru Mežā…

- Neraizējies, par ekoloģisko līdzsvaru es parūpēšos pats, stingri teica Mežsargs. Tomēr pašlaik man šķiet, ka to vairāk apdraud vecmāmiņu un ne­vis jenotu straujais pieaugums.

Monika visu laiku bija saspringti klausījusies, tomēr neko daudz no runātā saprast nevarēja. Par to ekoloģisko līdzsvaru viņa kaut kur bija dzirdējusi ja kāda suga savairojās par daudz vai gluži pretēji sāka izzust, ekoloģiskais jeb

dabas līdzsvars sāka zust. Bet vai tad vecmāmiņas varēja ietekmēt līdzsvaru da­bā? Kaut ko tādu gan viņa dzirdēja pirmo reizi… Kaut gan, ja tā padomāja, skaidrs, ka, mežā skraidot apkārt simtiem vecmāmiņu, nekāds dižais līdzsvars nevarēja būt… tad jau vajadzētu arīdzan kādus simts vectētiņus…Un ko Meža Veča tur bija runājusi par jenotu pamedīšanu, ja viņu kļūs par daudz…?

- Jūs nedrīkstat medīt vecmāmiņas! Monika piepeši iesaucās.

Meža Veča un Mežsargs pārmija samulsušus skatienus.

- Neviens viņas nemedī, Mežsargs teica. Tas ir, ja tu domāji medīšanu ar bisi vai ko tamlīdzīgu.

- Āāā… novilka Monika. Nu tad jau viss kārtībā.

- Nav vis kārtībā, sacīja Meža Veča. Pa mežu bez savas jēgas klaiņo ba­ru bariem vecmāmiņu, un tu saki, ka viss esot kārtībā!

- Kāpēc viņu ir tik daudz? Monika brīnījās. Es biju domājusi, ka tur ir ti­kai manējā.

- Ha! Tad jau tas būtu pārlieku vienkārši. Tātad tagad mums ir četras, un visas viņas ir jādabū rokā un jāsaliek pa vietām.

- Vai tās pārējās ari ir vecmāmiņas kādiem bērniem? Monika jautāja.

- Un kā tad tev likās? nesaprata Meža Veča. Vai tad tu domāji, ka tās ir vecmāmiņas jenotiem? viņa smējās. Kaut gan nebūtu nemaz tik slikti, ja jenotiem būtu vecmāmiņas. Tad viņas tos kaut nedaudz pieskatītu un tiem neat­liktu laika manām vistām.

- Tad viņas ietu tās zagt kopā ar saviem mazbērniem, ķiķināja Mežsargs.

- Un kur ir tie pārējie bērni? jautāja Monika.

- Kādi? nesaprata Mežsargs.

- Nu to trīs pārējo vecmāmiņu mazbērni, Monika paskaidroja.

- Ak, tie… Gan jau arī tie drīz būs klāt. Un tad būs pilns Mežs ne vien ar vecmāmiņām, bet ari ar viņu mazbērniem… Nebūs nekāds brīnums, ja jenoti izmirs. Viņiem nepatīk, ka Mežā ir jampadracis.

- Vai tad vecmāmiņas taisa jampadraci? brīnījās Monika. Atceroties savu mājas vecomāti, viņa nevarēja iedomāties, kā vecmāmiņas varētu taisīt jam­padraci…

- Un kā vēl! atsaucās Mežsargs. Un tas izbiedē kokus, un tad man nā­kas noņemties veseliem mēnešiem, kamēr es dabūju pa vietām visas noklīdu­šās priedes, kadiķus, vitolus un alkšņus. It īpaši alkšņus. Tie ir sevišķi nervozi.

Meža Veča piepeši sarosījās kā uz projām iešanu.

- Labs ir, viņa sacīja. Mēs tagad iesim. Un, kad mēs atnāksim atkal, tad

jau arī parejie bus klat.

Vai mēs jau ejam? brīnī­jās Monika. Likās jocīgi, ka vi­ņiem jau jāiet, viņi taču tikko bija atnākuši…

Pie loga ārpusē parādījās kāds skumjš, melnā maskā tērpts purns, un Monika jau salēcās, iedomādamās, ka tas

varētu būt kramplauzis, bet tad viņa saprata, ka tas ir tikai jenots, un nomieri­nājās. Bens sāka mežonīgi riet un metās pie loga, bet Monika atsauca viņu at­pakaļ. Skumjais jenota ģīmītis pazuda, un Bens atkal apklusa.

- Tas suns ir pārlieku skaļš, drūmi konstatēja Mežsargs. Viņš aizbaidīs visus manus jenotus.

- Tas jau nu būtu pārlieku brīnišķīgi, noteica Meža Veča. Bet baidos, ka tavus jenotus pat ar uguni neaizbaidīsi.

- Kā jūs tiksiet mājās? ievaicājās Mežsargs. Ārā jau ir pavisam tumšs.

Aiz loga patiešām bija melna tumsa, un nespīdēja pat mēness. Skaļi ūjinā­damas, laidelējās pūces, un Monika nobrīnījās, kā vienā mežā var būt tik daudz pūču.

- Es cerēju, ka tu mums iedosi kādu gaismiņu, teica Meža Veča.

Mežsargs atkal piegāja pie savas instrumentu kastes un ņēmās pa to vandī­ties. Visbeidzot viņš izvilka kaut ko līdzīgu apkaklēm, pie kurām tādā kā pus­lokā bija piestiprinātas patievas drātiņas. Drātiņu galos karājās apaļas, violetas lampiņas.

Vienu tādu apkaklīti Mežsargs iedeva Meža Večai un vienu Monikai. Moni­ka neveikli žņaudzīja to pa rokām, īsti nesaprazdama, kas ar to darāms, līdz kamēr Meža Veča uzlika savu «apkaklīti» uz galvas. Tad arī Monika uzlika sa­vējo, bet tā izrādījās stipri par lielu un noslīdēja līdz pat degunam.

- Vajag pievilkt šo te āķīti, teica Meža Veča un šo to pieregulēja. Tagad ap­kakle stāvēja kā pienākas, un lampiņa karājās Monikai gandrīz deguna galā.

- Tad jau drīz atkal tiksimies, teica Mežsargs, atvērdams durvis.

Bens izmantoja izdevību un izspruka ārā pirmais, bet Monika, pamādama atvadas Mežsargam, viņam sekoja.

- Kad tad jūs atgriezīsieties? vēl noprasīja Mežsargs, kad Meža Veča jau stāvēja uz sliekšņa.

- Jādomā, ka rīt. Ap to laiku šeit jau vajadzētu būt pārējiem bērniem, un tad mēs varēsim nopietnāk ķerties pie vecmāmiņu izķeršanas.

- Jā. Kāpēc tad jūs šodien vispār nācāt šurp? Mežsargs bija diezgan izbrī­nījies.

- Ak, es tikai iedomājos, ka varbūt vecmāmiņa patiešām ir pie tevis, sa­mulsusi attrauca Meža Veča. Tad mums atliktu tikai trīs.

- Tu taču zini, ka tik vienkārši nekad nav bijis, nopūtās Mežsargs. Bez tam Mežā uzdarbojas Vadātājs, vai tad tu viņu esi aizmirsusi? Viņš nekad ne­palaidīs garām izdevību piesieties kādai vecmāmiņai un pavadāt viņu uz riņķi, kamēr tā vairs nejaudā pajoņot…

- Vai tu nāc? sauca Monika, iznirdama no tumsas. Tur ir tik tumšs, ka it neko nevar redzēt.

- Vajag nospiest šo te podziņu, paskaidroja Meža Veča, noklikšķināda­ma kādu slēdzīti uz sava galvas riņķīša. Lampiņa drāts galā tūlīt iemirdzējās violetā gaismā, kas nebija pārlieku spilgta, tomēr pietiekami labi izgaismoja ceļu.

Arī Monika ieslēdza savu lampiņu, un tūlīt viņai deguna priekšā parādījās violetas gaismas aplis, kas kustējās, līdzko pakustējās viņa pati.

- Nu tad atā, pamāja Meža Veča. Ejam pēc ēzeļiem! viņa uzsauca Mo­nikai.

- Atā, Monika atvadījās no Mežsarga un palēkdamās aizskrēja pakaļ Meža Večai.

- Atā, atā, sacīja Mežsargs, stāvēdams pusatvērtajās durvīs un noskatīda­mies viņām pakaļ, kamēr no Monikas un Meža Večas palika redzami tikai aiz­ēnoti violetas gaismas plankumi. Pēc brīža ari tie pazuda ap stūri un izzuda pa­visam.

Mežsargs iegāja atpakaļ mājā un aizvēra aiz sevis durvis.

Ēzelīši gulēja un pa miegam sprauslāja, bet Meža Veča tos uzbukņīja, un tie, žāvādamies un žēli īdēdami, tomēr ļāva uzsēsties sev mugurā un sāka lēnām

slāt atpakaļ uz mājām. Violetās lampiņas spidināja mirgojošu gaismu un rādī­ja ēzelīšiem ceļu, bet no attāluma izskatījās, it kā cauri nakts melnumam pa gaisu raustīgi pārvietotos divi violeti jāņtārpiņi.

Bija bezmēness nakts. Tikai zvaigžņu miljoni mirgoja pie debesīm, bet nakts melnums bija tik biezs, ka pat sidrabaino spīdekļu gaisma nejaudāja padarīt to gaišāku. Mazo lampiņu violetajā gaismā viss izskatījās dīvains un nedabisks. Sūnas vairs nebija zaļas, bet gan melni violetas, bet ķērpji likās atstarojam lampas gaismu un it kā midzēja paši no sevis. Lampiņas spēja apgaismot ti­kai pavisam nelielu gabaliņu viņiem priekšā, un ik pa laikam viņiem pie pa­šiem degungaliem no tumsas iznira kāds melns priedes stumbrs, ko ēzelīši ne­bija pamanījuši. Vienreiz Meža Večas ēzelītis pat aizsnaudās un uztrūkās no miega tikai tad, kad bija ar degunu atdūries pret kāda kadiķa mīksti durstīgo zaru.

Monika, kratīdamās ēzelīša mugurā, pati laiku pa laikam aizsnaudās, bet, kad viņa negulēja, viņa domāja par visu to, kas šodien (jeb šonakt, ja rēķināja pēc mājas laika) bija atgadījies.

Izrādījās, ka viņai bija pavisam īsta vecmāmiņa! Bet viņa kaut kur klejoja pa mežu, un tāpēc noteikti bija jāuzmeklē. Un, kas to būtu domājis, arī citiem bēr­niem mēdza noklīst vecmāmiņas un savā nodabā klaiņot pa mežiem kopā ar jenotiem, lapsām un citiem zvēriem…

- Kas šī ir par vietu, ka tā tik ļoti patīk vecmāmiņām? prasīja Monika.

- Šis ir Mežs, attrauca Meža Veča.

- Es redzu, ka šis ir mežs, teica Monika un nožāvājās. Viņai patiešām šausmīgi nāca miegs. Bet kas šī kopumā ir par vietu?

- Mežs, atkārtoja Meža Veča. Šis ir Mežs, un tā šo vietu sauc. Tas nav vienkārši viens no mežiem, kā pie tevis mājās. Tev mājās ir meži un pilsētas, lauki, tuksneši, savannas un okeāni. Un to visu kopā sauc par Zemi. Vai ne?

- Nu ja, piekrita Monika.

- Bet šis ir Mežs.

- Ak tā, noteica Monika. Viņa gan īsti nesaprata, ko Meža Veča ar to gri­bēja pateikt, bet viņai likās, ka acīmredzot te nav ne pilsētu, ne lauku, it ne­kā… Ir tikai mežs.

- Tas ir labi, Monika beidzot sacīja. Man patīk meži.

- Tu nesaproti, teica Meža Veča. Šis nav tāds pats mežs kā pie tevis mājās.

Brīdi padomājusi, Monika piekrita. Nu jā, viņa sacīja. Pie mums koki parasti stāv uz vietas. Un man šķiet, mums nav arīdzan tik daudz jenotu.

- Ne jau tikai jenotos tā atšķirība. Mūsu Mežs ir vēl daudz savādāks. Te ir visādas tādas lietas, kādas tu pat iedomāties nevari…

Tajā mirklī kaut kas balts tik balts, ka to pat melnajā tumsā varēja labi pa­manīt, spiedzīgi smiedamies pāršāvās viņiem pāri ceļam un pazuda meža biežņā. Tie nebija parasti smiekli šie smiekli bija spalgi un nepārtraukti, un Monikai likās, ka tā varētu smieties ārprātīgie…

Ēzelīši pārbijušies iezviedzās un pacēlās pakaļkājās, bet Monika, šādu ma­nevru pārsteigta, gandrīz nogāzās atmuguriski zemē.

Meža Veča ņēmās mierināt savu ēzelīti, un, kad Monika pati bija kaut cik at­guvusies, arī viņa sāka glāstīt sava ēzelīša ausis, kā to darīja Meža Veča, līdz ēzelītis pamazām noklusa un turpināja ceļu.

- Saproti, par ko es runāju? zimīgi sacīja Meža Veča.

- Kas tas bija? jautāja Monika.

- Pūpēžveidīgais, atteica Meža Veča. Arī viņu pēdējā laikā kļūst arvien vairāk un vairāk. Man ir aizdomas, ka tieši viņi iztramda kokus ar savu šausmī­go spiegšanu.

Tajā mirklī vēl kāds pūpēžveidīgais ar mīkstu būkšķi nokrita no koka tieši vi­ņiem aiz muguras un iespiegdamies aizskrēja tumsā.

Šoreiz ēzelīši tikai noraustījās un turpināja rikšot.

- Tfu, nospļāvās Meža Veča. Tā jau kurš katrs var palikt nervozs. Patie­šām būs jāsaka Mežsargam, lai viņš kaut ko sāktu darīt lietas labā. Bet viņam jau tagad nav laika ar visiem tiem kokiem un vecmāmiņām…

- Kāpēc te ir tik daudz vecmāmiņu? atkal vaicāja Monika.

- Kas to lai zina? attrauca Meža Veča. Agrāk nekas tamlīdzīgs nenoti­ka. Bet tad pirms (cik viņš teica desmit?) desmit gadiem sāka parādīties pirmās vecmāmiņas. Un tad vairs nebija miera, jo viņas skraidīja apkārt pa mežu, tramdot dzīvniekus, savukārt pūpēžveidīgie tramdīja viņas, tā ka mums nekas cits neatlika, kā sadabūt viņu mazbērnus, lai tie tās savāc.

- Kāpēc jums vajadzigi mazbērni? Monika vaicāja. Vai tad mazbērni la­bāk prot viņas te atrast?

- Ne jau par to ir runa, Meža Veča atmeta ar roku. Saproti, mēs vien­kārši negribam kļūdīties. Redzi, ja te klīst vairākas vecmāmiņas, ir tik viegli vi­ņas sajaukt un aizsūtīt pie nepareizā mazbērna. Un tad pie visa vainīgi būsim mēs. Izpostīta dzīve mazbērnam, vienas mokas vecmāmiņai un tā tālāk… Sa­proti?

- Nezinu, teica Monika. Laikam jau ne pārāk.

- Nu nekas. Tas, ka tu to saprastu, tik un tā neko nemainītu.

Ēzelīši beidzot bija tikuši līdz egļu biezoknim un tagad lauzās tam cauri, sau­sajiem egļu zariem lūstot viņiem ceļā. Monikai un Meža Večai nācās pieliekties un piespiest galvas cieši pie ēzelīšu kakliem, lai zari, ko ēzelīši, ejot cauri biežņai, bija noliekuši un kas pēc tam kā rīkstes nāca atpakaļ, nesistos viņām sejās. Bens smilkstēdams gāja aiz ēzelīšiem, un, tā kā viņa ceļu neizgaismoja neviena lampiņa, tad viņš ik pa brīdim paklupa pār kādu sakni vai nolū­zušu zaru.

Šeit tumsa bija vēl biezāka nekā priežu pakalnos, jo nebija pat zvaigžņu blāvās gaismas. Violetā, it kā pūkainā gaismiņa, kas nāca no spuldzītēm, tik tikko spēja apgaismot zemi, un ēzelīši vilkās uz priekšu vēl gausāk nekā līdz šim.

Monika visu laiku krita snaudā un uztrūkās no miega tikai tad, kad jau bija sākusi slīdēt lejā. Ari Meža Veča, šķiet, snauduļoja, un vienubrīd Moniku uztrūcināja no miega pamatīgs krāciens, no kura tad pamodās ari pati krācēja.

Vietām biezo tumsu kliedēja savādi zaļgani un sārti mirdzoši plankumi, kuru gaisma Monikai atgādināja spidošos uzrakstus veikalu skatlogos.

- Kas tur spid? viņa jautāja Meža Večai.

- Mēness suņusēnes, tā atteica.

- Kāpēc mēness? Monika jautāja. Vai tad tās nāk no Mēness?

- Ak, nē taču. Sazin, no kurienes tas nosaukums ir radies… Droši vien tā­dēļ, ka tās tik spocīgi spīd. Kaut gan, protams, tās spīd nevis blāvi kā mēness, bet visās iespējamajās krāsās.

Ēzelišiem tuvojoties kādam no mirdzošajiem plankumiem, tas kļuva blāvāks, līdz izdzisa pavisam, toties līdz ar to kļuva redzamas pārējās spīdošās mēness suņusēnes visapkārt. To bija krietni daudz mirdzēdamas tādās kā fosforiscējošās krāsās, tās bija izsvaidītas pa visu biezokni un izskatījās, it kā kāds būtu krustām šķērsām izplājis Ziemassvētku eglīšu lampiņu virtenes.

- Redzi, kā tās izdziest, kad mēs pienākam tuvāk? Meža Veča jautāja.

Monika pamāja ar galvu.

- Tās maskējas, paskaidroja Meža Veča. Kaut gan, protams, ja tās ne­spīd, tās ir daudz vieglāk nejauši nomīt nekā, kad tās spīd. Bez tam, ņemot vē­rā, ka tās tik un tā neviens neēd, šāda maskēšanās ir diezgan muļķīga. Bet mē­ness suņusēnes nekad nav bijušas pārlieku gudras…

Beidzot ēzelīši pēdējiem spēkiem izlīda no biežņas un atviegloti nosprauslā­jās. Bet bija atlicis vēl krietns gabals, ko iet līdz Meža Večas mājām. Ēzelīši kā par brīnumu pat nedomāja aušoties un nokārtām galvām rikšoja uz priekšu. Acīmredzot ari viņi ilgojās pēc iespējas ātrāk nokļūt atpakaļ mājās.

Beidzot priekšā pavīdēja gaisma.

Un tad starp kokiem iznira robainie Meža Večas mājas torņi. Mājai visap­kārt, kā ari uz daudzajiem balkoniem un logos dega neskaitāmas sīkas, dzelte­nas lampiņas, kas tā vien aicināja Mežā klaiņojošos iegriezties un paciemoties.

- Ha! teica Monika. Kāds ir mājās!

- Nē, nē, sacīja Meža Veča. Tie lukturīši iedegas katru vakaru, kad pa­liek tumšs. Sākumā es tos iededzināju vecmāmiņu pievilināšanai, bet jāsaka, vēl neviena vecmāmiņa nav tādā veidā pievilinājusies… Bet tad man tie iepa­tikās, un es nolēmu tos dedzināt katru nakti, lai jau vecmāmiņas dara, ko grib…

Ēzelīši, ieraugot mājas ugunis, iezviedzās un pielika soli, un pēc nepilnas mi­nūtes viņi jau bija klāt. Meža Veča ielaida viņus aplokā, un tad viņas abas ar Moniku un Bens devās iekšā.

- Šausmas, kā es gribu gulēt, teica Monika. Man šķiet, es varētu aiz­migt, kājās stāvot…

Viņas izgāja cauri virtuvei un iegāja istabā, kurā stāvēja Bena apskādētais radioaparāts. Monika iekrita dīvānā un aizvēra acis… Un tūlīt viņai likās, ka vi­ņa atkal sēž ēzeliša mugurā un gar acīm zib sausie egļu zari, bet šur un tur tum­sā zaigo spīdošās suņusēnes…

- Ei, mosties! sauca Meža Veča un pakratīja meiteni aiz pleca. Uztrūku­sies no miega, Monika nepamierināti pavērās uz Meža Veču.

- Kas ir? viņa samiegojusies jautāja. Ko tu mani krati?

- Tagad nav laika gulēt, tā ka celies vien augšā! sauca Meža Veča un vēl­reiz nepacietīgi iebukņīja Moniku. Celies, celies!

- Vai tad atkal kaut kur jāskrien? Monika murmināja, ar pūlēm uzsliedamās augšā no dīvāna.

- Jāiet vannā! sauca Meža Veča. Ātri, ātri! Es skrienu laist ūdeni!

- Ko? brīnījās Monika. Vannā? Tik vēlu? Paklau, vai es nevarētu šova­kar nemazgāties? Man šķiet, es tur aizmigšu…

- Ne jau mazgāties! Meža Veča iesaucās. Mums jādabū tevi atpakaļ! Un tūlīt pat… un viņa izskrēja no istabas, un tad jau viņas soļi dipēja kaut kur virs galvas, acīmredzot kādā no mājas daudzajiem torņiem.

Monika bija pārāk samiegojusies, lai saprastu, par ko iet runa. Līdzko Meža Veča bija ārā pa durvīm, viņa atkal atkrita dīvānā un tūlīt sāka šņākt.

Kad pēc mirkļa Meža Veča ieskrēja atpakaļ istabā un ieraudzīja Moniku mie­rīgi guļam un Benu šņākuļojam turpat līdzās uz paklājiņa, viņa sašutumā sasi­ta plaukstas. Kas tad nu? Tu atkal guli! šoreiz viņa neaprobežojās ar kratī­šanu vien, bet, sagrābusi Moniku aiz rokas, uzrāva viņu augšā un vilka ārā no istabas. Monika, vēl pa pusei aizmigusi, paklupa pār Benu, un tas iekaucies pamodās.

- Kas noticis, kur tu mani velc? Monika murmulēja, acīm krītot ciet.

- Es taču tev teicu uz vannu. Tev laiks doties projām.

Bens rūkdams klunkurēja pakaļ Monikai un Meža Večai viņam likās, ka pret viņa saimnieci ir iecerēts kas nelāgs.

- Kur projām? nesaprata Monika.

- Kur, kur? Uz mājām. Uz savām mājām. Es nevaru ar tevi te auklēties cauru nakti.

- Bet tev nemaz nav jāauklējas, Monika iebilda. Es mierīgi gulēšu līdz pat ritam.

- Nē, nē, tas nekur neder… Saproti taču, mums jādabū tevi atpakaļ tūlīt, citādi būs par vēlu, un es nevarēšu trāpīt tajā brīdī, kad tu nokļuvi šeit.

- Ko? Monika bija pārlieku samiegojusies, lai iedziļinātos laika ceļošanas niansēs.

- Es saku, ka tev jādodas atpakaļ tūlīt, citādi var gadīties, ka es tevi dabūšu atpakaļ tikai kādas pāris stundas pēc tam, kad tu pazudi no savām mājām.

Monika tūlīt pat pamodās. Tad vecāmāte mani iespundēs istabā uz mūžī­giem laikiem! viņa izbijusies iesaucās.

- Tieši tas jau ir tas, ko es saku, sacīja Meža Veča. Tāpēc nav ko čammāties. Skrien augšā pa tām kāpnēm!

Viņas bija iznākušas šaurā un patumšā koridorā, kur uz augšu vītņveidīgi aizvijās tādas pašas šauras kāpnes. Monika metās augšup, un Bens, pa­spraukdamies Meža Večai garām un skaļi riedams, aizdrāzās viņai pakaļ. Meža Veča, kaut ko purpinādama sev zem deguna, nedaudz lēnāk viņiem sekoja.

Uzskrējusi līdz pašai augšai, Monika atdūrās pret puspavērtām durvīm, pa kurām spraucās laukā tvaiks. Varēja dzirdēt, kā aiz durvīm ar troksni vannā gā­žas ūdens.

Iegājusi vannas istabā, Monika domīgi apstājās. Tūlīt aiz viņas pa durvīm ie­skrēja Bens, un pēc brītiņa ienāca arī Meža Veča.

- Kas būs ar Benu? Monika jautāja.

- Un kam tad ar viņu jābūt? atvaicāja Meža Veča.

- Kā viņš tiks mājās? Tev taču te nav nevienas kanalizācijas lūkas?

- Nu, nē… smējās Meža Veča. Lai viņš nemaz neiedomājas, ka es viņa dēļ ievilkšu kanalizāciju… Nāksies arī viņam darīt tāpat kā visiem pārējiem.

Monika sarauca pieri un iegrima domās.

- Viņš nemūžam neies vannā, viņa beidzot paziņoja. Kaut arī viņš būtu veselu gadu ik dienas vārtījies pa dubļiem un no netīrības apaudzis ar sēnēm, vienalga neviens viņu nevarētu piespiest ieiet vannā.

- Nekas, nekas… Gan viņš ieies visur, kur vajadzēs, noteica Meža Veča, aizgriezdama krānu. Vanna bija pilna, un Monika nometa drēbes un ielīda ūde­nī. Bens piesteidzās pie vannas un steidzīgi palaka ūdeni, bet tūlīt pat to arī iz­spļāva. Acīmredzot tajā vēl nebija pietiekoši daudz ziepju…

- Varbūt tu pie viena gribi nomazgāties? pavaicāja Meža Veča.

- Es gribu gulēt, teica Monika. Siltajā ūdenī miegs mācās virsū tā, kā nekad.

- Labi, tad taisies. Rauj laukā korķi!

- Ko, jau? brīnījās Monika.

- Vai tu gribi gulēt vai negribi?

- Gribu.

- Tad rauj laukā korķi, tu taču nevari gulēt vannā!

- Pag, tu nepateici, kad mēs atkal tiksimies, Monika atgādināja.

- Rītvakar ej atkal vannā, sacīja Meža Veča. Nav ko to lietu vilkt garu­mā jo ātrāk mēs noķersim vecmāmiņu, jo labāk.

Monika izrāva korķi, un ūdens strauji izplūda no vannas. Virs vannas cauru­ma sagriezās jau pazīstamais ūdens virpulis, kas kļuva aizvien lielāks, jo mazāk ūdens palika vannā, un, kad gandrīz viss ūdens bija aiztecējis, virpulis skaļi iežļerkstējās, nožagojās, un Monika pazuda caurumā.

Bens sāka mežonīgi riet un ielēca vannā. Piegrūdis purnu pie vannas cau­ruma, kur bija pazudusi Monika, viņš dedzīgi to ošņāja, bet, nesaodis neko ne­parastu, turpināja skaļi riet.

- Kārtībā! priecīgi noteica Meža Veča un atgrieza dušu.

Bena riešana strauji aprāvās, kad pār viņu pavisam negaidīti sāka gāzties sil­ta ūdens straumes, un viņš tā samulsa, ka pat neizlēca no vannas. Sarāvies un mēģinot saprast, no kurienes pēkšņi radies tāds ūdens daudzums, viņš izmisī­gi mīdījās turpat vannā.

Pavisam neliels ūdens virpulītis sagriezās ap vannas caurumu un rāva iekšā dušas pietecināto ūdeni, līdz Benu sāka vilkt uz vannas cauruma pusi. Sākumā viņš mēģināja turēties pretim, bet ķepas slīdēja pa slapjo emaljēto vannas di­benu, un suns tika vilkts arvien tuvāk un tuvāk. Un tad vienā acumirklī viņš bi­ja pazudis, un vannas istabā stāvēja Meža Veča viena pati.

- Fū, viņa nopūtās un aizgrieza krānu. Cik labi, ka suņiem pietiek tikai ar dušu…

Tad viņa izgāja no vannas istabas un, izslēgusi gaismu, devās pa kāpnēm le­jā, lai beidzot liktos uz auss. Šī patiešām bija bijusi briesmīgi nogurdinoša diena, bet, ja tā padomā, viss taču vēl bija priekšā. Meža Večai nez kāpēc bija aizdomas, ka šoreiz ar vecmāmiņām būs vēl lielāka noņemšanās nekā jebkad agrāk…

Monika atjēdzās savā vannas istabā, un pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija Bendžamins, kas kā melns kustīgs punktiņš skrēja pāri griestiem.

- Hā! Prieks tevi redzēt! iesaucās Monika. Te nu tu skraidi… Tomēr man šķiet, ka pūpēžveidīgie skrien ātrāk. Katrā ziņā spiedz viņi noteikti daudz ska­ļāk. Tas, protams, nenozīmē, ka es gribētu, lai arī tu tā spiegtu… Dievs, pa­sargi!

Kamēr viņa runāja, viņai blakus nez no kurienes uzradās Bens. Izmircis un galīgi pārbijies Bens. Laikam gan tikt iesūktam vannas caurumā bija izrādījies daudz baismīgāk nekā nokļūt kanalizācijas lūkā.

Bens ierējās un paskatījās visapkārt. Pamanījis zaļo krokodilu, kas tupēja uz vannas malas un, kā Benam likās, nejauki smīnēja, suns ierūcās un sabozās, bet ūdens no viņa kažoka pilēja un plakšķēdams krita plančkā, kas vēl nebija iztecējusi no vannas. Bens saprata, ka viņš ir daudz par slapju, nekā viņa su­ņa gods to varētu pieļaut, un ļoti suniski noskurinājās no purna līdz pat pašam astes galiņam. Ap viņu kā no strūklakas pašķīda ūdens šaltis, un Monika ieklie­gušies izlēca no vannas.

- Nu vai zini, viņa teica sunim. Te taču nav nekāda pludmale. Es būtu tevi izslaucījusi dvielī, bet nu jau tam vairs nav nekādas jēgas.

Suns nosprauslājās un, pakampis zobos krokodilu, arī izlēca no vannas.

Monika bija noņēmusi no auklas dvieli un ietinusies tajā, bet tad viņa ierau­dzīja, ka krokodils gluži bezpalīdzīgi kūļājās Bena zobos. Bens klusām ņurdē­dams un nolaistu asti caur uzacīm vainīgi glūnēja augšup uz Moniku. Viņa ska­tiens nepārprotami sacīja es zinu, tev tas nepatiks, bet reizi par visām rei­zēm man ar viņu ir jāizrēķinās.

Monika sagrāba krokodilu aiz astes un pavilka, bet Bens, joprojām ņurdē­dams, ne par ko negribēja laist savu upuri vaļā. Monika pavilka spēcīgāk, un Bens patipināja uz viņas pusi, tomēr krokodilu no zobiem neizlaida.

- Laid vaļā krokodilu! sauca Monika, sagrābusi krokodilu nu jau ar abām rokām. Laid vaļā, vai arī tu savu mūžu vairs netiksi pie radio!

Bens ieņurdējās, tādējādi paužot savu attieksmi pret tik nežēlīgu šantāžu, un negribīgi palaida krokodilu vaļā. Monika atmeimuroja atpakaļ un iebumsījās durvīs. Rokās viņa turēja apsiekalotu krokodilu, kam tieši pāri vēderam gāja Bena zobu pēdas.

- Kas tur notiek? aiz durvīm atskanēja labi pazistams brēciens, un vecā­māte atvēra vannas istabas durvis.

Kad viņa ieraudzīja Moniku, kas stāvēja, ietinusies dvielī, ar sakoditu kroko­dilu rokās un slapjo Benu, kas vēl joprojām mīdījās, sabozis spalvu un naidīgi rūkdams uz krokodilu, viņa uz kādu mirkli zaudēja valodu. Diemžēl viņa to at­guva samērā ātri…

- Kas tad te…?! viņa iesaucās. Marš prom uz savu istabu! MARS! vi­ņa kliedza.

Monika vēl sagrāba savu zemē nosviesto drēbju kaudzi, nosvieda krokodilu turpat zemē un, uzsaukusi Benam, labprāt pazuda savā istabā. Bens aizlēkšoja viņai pakaļ, un viņa kažoks pilēja, atstādams slapju sliedi.

Tikusi savā istabā, Monika aizcirta durvis un ielēca gultā. Bens jau metās pie radio, bet Monika viņu apsauca.

- Nē, Ben. Šovakar ne, šovakar jāiet gulēt šaušalīgi nāk miegs…

To teikdama, viņa palīda zem segas un izslēdza gaismu. Bens nopūtās un, izpurinājis palikušo ūdeni no sava kažoka, nolikās zemē blakus gultai. Nepagā­ja ne pāris sekundes, kad viņi abi jau šņāca.