Monika un mežs

TREŠĀ NODAĻA bens un kanalizĀcijas lŪka

Nākamajā rītā Monika pamodās briesmīgi vēlu. To va­rēja nojaust pat nepaskatoties pulkstenī, jo visa istaba bija kā pielieta ar spožu saules gaismu. Uz ielas bija diezgan trokšņaini tātad diena jau gāja vaļā pilnā sparā.

Bens bija pamodies un tagad sasprindzis sēdēja pie galda, pievērsis ilgu pilnu skatienu radioaparātam.

Slēdz iekšā! uzsauca Monika, un suns momen­tā uzlēca kājās un, pieskrējis pie radio, uzsita tam ar ķepu. Radio ieslēdzās, un Bens, sakampis zobos kloķi, ņēmās mainīt stacijas, lai atrastu kaut ko piemērotu.

Monika izrāpās no gultas, saģērbās un devās uz virtuvi kaut ko iekost.

Virtuvē neviena nebija. Izskatījās, ka visi jau ir paēduši, tāpēc Monika sada­būja maizi, izņēma no ledusskapja pienu, sviestu un ievārījumu un uzsmērēja sev maizītes. Bridi, kad viņa sēdēja pie galda un ēda, ienāca vecāmāte. Klusē­dama viņa apsēdās galda otrā pusē pretim Monikai.

Tas, ka vecāmāte klusēja, nebija nekas neparasts, tomēr tas, ka viņa tā vien­kārši sēdēja pie galda, neko nedaridama, gan šķita divaini.

Monika caur pieri piesardzīgi palūrēja uz vecāsmātes pusi. Vecāmāte blenza viņai tieši virsū. Monika steigšus nodūra acis un skatījās tikai uz savu sviestmaizi.

- Nevajag glūnēt caur pieri, sacīja vecāmāte. Kā gan tas izskatās!

Monika neko neatbildēja un turpināja ēst savu sviestmaizi. Kā lai viņa zi­nātu, kā tas izskatās! Viņa jau nu nesēdēja augām dienām pie spoguļa, glū­nēdama uz sevi caur pieri tikai tādēļ, lai uzzinātu, kā tas izskatās… Cik gan muļķīgus jautājumus mēdza uzdot vecāmāte! Nu bet, tā kā viņa nemaz nav Mo­nikas īstā vecāmāte, viņai tas varētu būt piedodams. Galu galā viņa jau nemaz nezināja, kā jāuzvedas vecmāmiņai…

Monika klusām iespurdzās. Padomā tik un šī vecā sieviete patiesi domā, ka ir viņas vecāmāte! Cik muļķīgi…

- Nav ko spurgt, vēsi noteica vecāmāte, joprojām īgni blenzdama uz Mo­niku. Kad tu būsi beigusi pētīt to savu sviestmaizi, varbūt tu varētu man vel­tīt mazliet uzmanības, man tev ir kas sakāms.

Tas nu atkal bija kaut kas galīgi muļķigs! It kā viņa, Monika, nevarētu klau­sīties arī ēdot. Vina taču neēda ar ausīm…

Tomēr, kamēr viņa nebija pabeigusi ēst sviestmaizi, vecāmāte joprojām ne­teica ne vārda. Un tikai tad, kad pēdējais kumoss bija norīts un Monika pacē­la acis uz vecomāti, tā beidzot sāka runāt.

- Par to suni… uzsāka vecāmāte. Es tev aizliedzu ņemt viņu pie sevis vannā. Suni var nomazgāt arī bļodā es necietīšu, ka man jāiet vannā, kur pirms manis ir bijis kāds netīrelis suns.

- Viņš nav netīrelis, ja vien dabū nomazgāties vannā, teica Monika. Bez tam es nedomāju, ka viņš vispār ir bijis vannā, viņš to nemūžam nepieļautu. Man šķiet, viņš ir bijis tikai dušā, vai ne, Ben? Tu taču nemaz nebiji vannā? Vismaz mūsējā jau nu noteikti ne… viņa piemetināja.

- Meiten, nemelo man, bargi teica vecāmāte. Suns, izmircis no purna līdz pat astei, stāv vannas istabā, un tu man gribi iestāstīt, ka viņš nav bijis mū­su vannā? Kā vannā, es gribētu zināt, tad viņš ir bijis? viņa ironizēja.

- Es neko negribu iestāstīt, atcirta Monika. Un vispār, es ne pie kā ne­esmu vainīga pa kanalizācijas lūku viņš atpakaļ tikt nevarēja, jo lūkas tur vienkārši nebija.

- Ak tad nebija lūkas, ko? atkārtoja vecāmāte. Ko tu te mels? Kaut gan, kāda tam nozīme… Kārtējie tavi izdomājumi… Un neiedomājies vēl kādreiz likt suni vannā!

Ar šiem brīdinošajiem vārdiem viņa pameta virtuvi un atstāja Moniku atvieg­loti smērējam vēl vienu ievārījuma maizīti. Pa puspavērtajām durvim purnu pa­bāza Bens un ienāca virtuvē. Monika iebēra bļodiņā suņu barību un izbrīnīju­sies nolūkojās, kā viņš badīgi klūp tai virsū.

- Kā tu vari ieēst ko tādu? viņa brīnījās.

Bens, ar purnu ieracies bļodā, kaut ko apmierināti atņurdēja.

- Vecāmāte tevi lamā, Monika teica Benam. Tas par atbildi tikai nicīgi no­sprauslājās. Viņai nepatīk, ka tu ej vannā, viņa turpināja. It kā tu to da­rītu! Bet par kanalizācijas lūku viņa nenoticēja pati vainīga…

Bens rūkdams kraukšķināja savu ēdamo.

Iepriekšējā vakara duša viņam bija nākusi par labu. Laikam tā bija aizskalo­jusi visus netīrumus no Bena kažoka, jo viņa tumšā spalva tagad spīdēja vien, un viņa kažoks izskatījās tik mīksts un zīdains kā reti kad agrāk…

Monika nevarēja vien sagaidīt, kad varēs par pagājušo nakti pastāstīt savai draudzenei Helgai, tāpēc, kad bija steidzīgi apēsta pēdējā ievārījuma maize un kad Bens bija izšņakstinājis pēdējos gardos kumosus no savas bļodas, viņa me­tās prom uz savu istabu, lai paķertu Bena kakla siksnu.

Skrienot cauri istabām, Monika dzirdēja kā noklaudz ārdurvis, vecaimātei aizejot. Laikam viņa devās uz veikalu. Ļoti labi, nodomāja Monika… Ar vectē­vu būs daudz vieglāk tikt galā. Izzvejojusi Bena siksnu no pagaldes, viņa apli­ka to sunim ap kaklu un devās uzmeklēt vectēvu.

Vectēvs sēdēja savā istabā un lasīja kādu biezu grāmatu. Monikai likās, ka viņš to lasa jau otro nedēļu.

- Paklau, vectēv, Monika ieteicās. Mēs ar Benu drusku iziesim ārā, labi?

Vectēvs kaut ko piekrītoši noņurdēja un uzslējās kājās, lai izlaistu viņus lau­kā. Bens zināja, ka ir paredzama izskriešanās. Griezdams asti uz riņķi kā pro­

pelleri un nepacietībā smilkstēdams, viņš metās uz ārdurvīm tādā ātrumā, ka Monika, kas joprojām turēja viņu aiz saites, tika aizrauta sunim līdzi.

Mierā, Ben! viņa sauca, lēkšodama pakaļ sajūsminātajam sunim. Bet Bens nelikās mierā, kamēr nebija sasniedzis ārdurvis un tagad, smilkstēdams vēl skaļāk nekā līdz šim, mīdījās pie durvīm, laiku pa laikam uzsiz­dams pa tām ar priekšķepu. Tomēr durvis bija ciet, iekams nebija pienācis vectēvs un tās atslēdzis.

Līdzko durvis bija vaļā, Bens metās laukā ar tādu sparu, ka izrā­va siksnu Monikai no rokām, un viņa iekliegdamās aizdrāzās lejup pa trepēm sunim pakaļ.

Mājas ārdurvis stāvēja pusvirus, un brāzmainais rudens vējš raustīja tās ciet un vaļā. Izskrējusi ārā, Monika palūkojās visap­kārt, bet Benu nekur nemanīja.

Diena bija saulaina, bet vēsa. Debesis bija koši zilas, un tām pāri mežonīgā ātrumā skrēja vēja izplūkāti balti mākoņi. Spēcī­gas brāzmas kaukdamas brāzās lejup pa ielu, pa ceļam sapīdamās retajos kokos, kas auga ielas malā. Atsevišķas spilgti dzel­tenas lapas vēl šūpojās nu jau gandrīz kailajos koku zaros, un laiku pa laikam kādu no tām noplēsa vējš un aizrāva sev līdzi. Čaukstēdams un plivinādams savas melnbaltās lapas, pa trotu­āru garām aizlidoja kāds laikraksts, brīžiem piezemēdamies un brīžiem atkal paceldamies augstāk gaisā…

Kādu brīdi Monika stāvēja pie durvīm, domādama, uz kuru pusi suns varētu būt aiz­skrējis, kad ap stūri atskanēja spalga rieša­na. Monika nekavējoties aizmetās uz turieni.

Protams, līdzko viņa bija nogriezušies ap stūri, viņa ieraudzīja Be­nu, kurš bija nometies uz vēdera pie kādas kanali­zācijas lūkas un, piebāzis degunu tai pavisam cieši klāt, skaļi rēja. Cilvēki, re­dzēdami milzīgo, rejošo suni, kam pie tam vēl ne­bija uzpurņa, žigli pārgāja uz ielas pretējo pusi.

Pa ielu šurpu turpu nevaļīgi šaudījās automa­šīnas un, ievīstījušies mēteļos un drebinādamies, garām steidzās cilvēki. Bens bija pazudis.

Pieskrējusi klāt, Monika sagrāba suņa siksnu un uzšņāca: Fui, Ben! Kā tev nav kauna tā aizbēgt no manis? Vai tad tu nezini, ka apkārt blandās suņu ķē­rāji? Ieraudzīs tevi vienu pašu klīstam apkārt pa pilsētu, un tu nepaspēsi ne at­jēgties, kad jau tupēsi aiz restēm!

Bens vainīgi iesmilkstējās, bet tad atkal pievērsās kanalizācijas lūkai un, paluncinājis asti, līksmi ierējās.

Monika nometās ceļos sunim līdzās un domīgi nopētīja tumšo kanalizācijas lūku. Varēja dzirdēt, kā lejā skaļi tek ūdens. Bez tam no lūkas nāca diezgan pa­matīga smirdoņa.

- Hmm… noteica Monika. Vai šī ir tā lūka, Ben?

Bens zvetēja ar asti pa trotuāru tā, ka plakšķēja vien. Skaidrs, ka viņš paš­laik domāja par tiem mežiem, kuri, kā viņš labi zināja, sākas aiz šīs te necilās kanalizācijas lūkas… Bija nesalīdzināmi patīkamāk skraidīt pa mīkstu sūnu klā­tiem pakalniem nekā pa pilsētu, kur visu laiku bija jāuzmanās te no mašīnām, te no cilvēkiem, kas, šķiet, to vien darīja kā mēģināja uzkāpt viņam uz astes vai iebelzt pa sāniem ar lietussargu…

- Nē, Ben, stingri noteica Monika. Mēs noteikti neizmantosim šo te lū­ku… un viņas deguns noraustījās, kad no lūkas uzvēdīja kāda sevišķi nepatī­kama smaka. Tomēr man ir aizdomas, ka tu šovakar atkal iesi dušā…

Bens pārstāja luncināties, iesmilkstējies pielēca kājās un caur savām dzelte­nīgajām uzacīm lūdzoši palūkojās uz meiteni. Viņam bija nelabas aizdomas, ka vārds «duša» nozīmēja tās šausmīgi nepatīkamās ūdens šaltis, kas bez jebkāda brīdinājums pēkšņi gāzās pār galvu, vienā mirklī izmērcēdamas kažoku tā, ka vajadzēja vairākas stundas, lai tas atkal kļūtu sauss…

- Nemaz nemēģini diedelēt, sacīja Monika, ar riebumu uzlūkodama mel­nās, ar netīrumiem aplipušās kanalizācijas lūkas restes. Un, starp citu, tu va­kar pamatīgi smirdēji pēc tam, kad biji izgājis cauri šai te kanalizācijai…

Suns protestēdams saslēja ausis un skaļi ierējās. To nu gan viņš ļoti labi sa­prata! Monikai bija licies, it kā viņš būtu smirdējis… Kādas muļķības!

Viņš vēlreiz piegrūda purnu pie lūkas un paošņāja. Skaidrs, ka nekas te ne­smirdēja! Smaržoja pēc pussatrūdējušām liepu lapām, vecām avīzēm, pelēm, sarūsējušām caurulēm un… Kas tad tas…?

Bens atkal nometās garšļaukus un, piebāzis degunu pie lūkas, dziļi ievilka gaisu nāsīs.

Kā tad… tā jau viņš bija domājis… Beigta žurka! Un beigta pavisam īsu bri­di, jo vēl vakar tās te nebija… viņš vēl nekad mūžā nebija redzējis īstu beigtu žurku…! Viņam noteikti bija jātiek tai klāt un jāpapēta tuvāk… ja tikai Monika atļautu…

Bens pielēca kājās un, pieglaustām ausīm luncinādamies un smilkstēdams, lūkojās te uz Moniku, te uz kanalizācijas lūku, visnotaļ skaidri ļaudams noprast, kas viņam padomā…

- Es taču teicu nē! Monika sacīja. Ja tu gribi atkal tikt atpakaļ uz me­žiem, tev nāksies iet caur vannas caurumu. Vairs nekādas kanalizācijas! Nav nekāds brīnums, ka Meža Veča tevi noturēja par netīreli… Pēc tā, kā tu toreiz smirdēji, neko citu nemaz nevarēja padomāt…

Benam bija gluži vienalga, ko Meža Veča par viņu domāja… Viņam vaja­dzēja to žurku… vairāk par visu pasaulē viņam pašlaik vajadzēja to žurku…

Brīdi pavērojis Moniku, Bens sāka domāt, ka žurka ir to vērta, lai drusku pašmauktos… Kamēr Monika runāsies ar Helgu, viņš pavisam nemanāmi aizzagsies projām… un Monika nemaz nepamanīs… un viņa nemaz neievēros, ka viņš ir bijis projām, kad viņš jau būs atpakaļ… toties žurka būs izpētīta no ūsām līdz pat rozā astes galiņam…

Šādu domu satraukts, Bens, saspicējis ausis, ierējās, un Monika aizdomīgi viņu uzlūkoja. Ko tu tur perini? saraukusi uzacis, viņa jautāja.

Bens atslābināja ausis, ļaudams to pūkainajiem galiņiem noslīgt uz priekšu, un nevainīgi paluncināja asti. Viņš izskatījās pēc suņa, kurš neperina pilnīgi neko un kurš ir tikai priecīgs tik jaukā, spirgtā dienā būt laukā uz ielas… Draiski pielēcis pie Monikas, suns ar purnu pabakstīja viņas piedurkni, it kā aicinādams paspēlēties…

Bet Monika nebija tik viegli apmānāma.

Es tevi pieskatīšu, viņa draudēja. Tā ka uzvedies kā nākas. Vecaimātei, protams, nepatika, ka tu esi bijis vannā, bet man ir aizdomas, ka viņai vēl mazāk patiks tas, ka tu pārradīsies mājās, smirdot pēc peļu mēsliem un sazin pēc kā vēl…

Bens izlikās, ka neko nesaprot, un, sagrābis zobos savu siksnu, sniedza to Monikai. Viņa, joprojām neuzticīgi lūkodamās uz savu suni, paņēma siksnu un beidzot iesmējās. Labs ir, aizmirsti taču vienreiz to kanalizāciju. Skrienam!

Un viņa metās lejup pa ielu, bet Bens, skaļi riedams, apsteidza viņu un ta­gad lēkšoja pa priekšu, laiku pa laikam apstādamies un pagaidīdams Moniku, kura netika viņam līdzi. Tā viņi skrēja, ik pa brīdim uzgrūzdamies kādam no gājējiem, kurš tad izbijies atlēca malā, palaizdams garām skrejošo mazo mei­teni un milzīgo, melno, pinkaino suni.

Kad viņi bija noskrējuši veselu kvartālu un nogriezušies ap stūri, Monika aiz­elsusies apstājās pie kādas tumši pelēkas piecstāvu mūra ēkas un kādu brīdi stāvēja, smiedamās un atvilkdama elpu. Vaigi viņai bija piesārtuši no skrieša­nas un asā vēja, bet garās, tumšās matu cirtas, kas sniedzās gandrīz līdz pat jostas vietai, plīvoja viņai ap galvu kā tāds dīvains vainags… Monikai reti tika apgriezti mati, jo vecaimātei nepatika ar tiem noņemties. Arī pie friziera viņa netika vesta, un tā nu tie auga savā vaļā… Monika vienmēr staigāja vaļā izlais­tiem matiem un ar savām pelēcīgi melnajām cirtām, kas sprogošanās dēļ bija pilnīgi neizķemmējamas, reizēm izskatījās pat vēl pinkaināka par Benu…

Bens bija notupies turpat blakus un, izkāris rožainu mēli, elsoja, vienlaikus līksmi luncinādams asti.

Beidzot, kad abi bija kaut cik atguvušies, Monika devās pie durvīm un, uz­skrējusi augšup pa nedaudzajiem pakāpieniem, pastiepās uz pirkstgaliem un nospieda ciparu kodu uz plāksnītes pie ārdurvim. Atskanēja pazīstamā melo­dija, un durvis noknakšķot atslēdzās. Monika atspiedās pret durvīm, jo tās bi­ja diezgan smagas, un, pasvilpusi Benam, iegāja namā.

Uzkāpusi otrajā stāvā, Monika nospieda zvana pogu pie savas draudzenes Helgas dzīvokļa durvīm. Bens apsēdās kāpņu laukumiņā un, piešķiebis galvu, koncentrēja skatienu uz durvju rokturi.

Kādu bridi viņi gaidīja, bet nekas nenotika. Aiz durvīm bija klusums, un ne­bija ne miņas no parastajiem šļūcošajiem soļiem, kas parasti bija dzirdami, Helgas vecmāmiņai nākot atvērt durvis.

Monika piezvanīja vēlreiz. Bija dzirdams, kā dzīvokļa iekšpusē stiepti noskan zvans, bet nekādas citas skaņas tam nesekoja. Drošības pēc Monika piezvanī­ja vēlreiz un tad devās pa kāpnēm lejup.

- Neviena nav, vina teica Benam.

Tas piekrītoši ierējās.

- Laikam būs aizgājušas uz parku. Vai uz veikalu. Man vajadzēja vispirms piezvanīt, pirms mēs nācām šurp…

Viņi izgāja atpakaļ uz ielas un devās uz parka pusi. Tas bija pavisam netālu, tikai pāris kvartālu lejup pa ielu. Kad Monika un Bens iegāja parkā, Monika noņēma sunim siksnu, un Bens sajūsmināts aizmetās prom pa celiņu. Nepa­gāja ne piecas minūtes, kad viņi pamanīja Helgu un viņas vecmāmiņu. Helga skraidīja pa parka celiņu, lasīdama pēdējās dzeltenās lapas, bet viņas vecāmā­te sēdēja turpat netālu uz soliņa. Viņa pirmā pamanīja Moniku un iesaucās: Ā, Monika! Un Bens!

Bens ierējās un metās pie viņas apsveicināties. Helgas vecāmāte pabužināja suni aiz auss un pievērsās Monikai: Atkal vieni paši, ko? Kur tad tava vec­māmiņa? >

- Kura? neapdomīgi pajautāja Monika, jo tajā mirklī bija iedomājusies abas savas vecmāmiņas īsto, kas patlaban klaiņoja kaut kur pa dīvaino me­žu, un neīsto, kas droši vien bija aizgājusi iepirkties.

Helgas vecāmāte manāmi apmulsa tādu atbildi viņa laikam nebija gaidījusi.

- Kā, vai tad tev ir divas vecmāmiņas? viņa jautāja. Un es biju domā­jusi, ka tev ir tikai tā, pie kuras tu dzīvo tava tēta mamma?

- Ko? Monika ari apjuka. Ak, jā, jā, protams, ka tikai tā… Es pārteicos, viņa steigšus paskaidroja. Tomēr Helgas vecāmāte joprojām viņu tā dīvaini uz­lūkoja.

- Viņa kaut kur izgāja, Monika sacīja, atcerēdamās, ka vēl joprojām nav atbildējusi uz Helgas vecāsmātes jautājumu.

Pa to laiku bija pieskrējusi Helga un tagad mēģināja piespiest Benu apsēs­ties un pasniegt viņai ķepu. Taču Bens nekādi nespēja aptvert, kas no viņa tiek gaidīts, un tikai stāvēja, luncinādams asti un neizpratnē nolūkodamies, kā Hel­ga cenšas kaut ko viņam ieskaidrot.

- Mēs aiziesim līdz tam uzkalniņam, labi? Monika vaicāja Helgas vecmā­miņai un piemiedza ar aci Helgai.

- Labi, labi, noteica Helgas vecāmāte. Es gan palikšu tepat. Te vismaz spīd saulīte.

Monika saķēra draudzeni aiz rokas, pasvilpa Benam, un viņi devās uz pakalniņa pusi. Tur nemanīja neviena cilvēka, un tas bija labi, jo Monika negribēja, lai kāds nejauši noklausītos to, ko viņa grasījās stāstīt draudzenei. Tomēr nebi­ja gluži tā, ka uz kalniņa nebūtu nevienas dzīvas dvēseles…

Gluži kā apdullis no viena koka pie otra skraidīja mazs, melns kaķis. Ticis pie koka, tas uzskrēja dažus soļus augšā pa stumbru, kādu mirkli kā sastindzis palika tur karājamies aiz priekšķepām, tad, atlaidis ķepas, nokrita zemē un, sa­metis asti puslokā, aizmetās pie nākamā koka…

Bens riedams metās trenkāt kaķi, Monika uzbrēca, lai viņš nāk atpakaļ, bet Benam ne prātā nenāca to darīt… Pārāk reti viņam gadījās iespēja tā kārtīgi iztramdīt kādu kaķi… Visbeidzot Monika atmeta sunim ar roku, sapratusi, ka nekāda labuma no viņas kliegšanas nebūs.

- Kā iet? prasīja Helga.

- Dīvaini, atteica Monika un izstāstīja draudzenei savus un Bena pagāju­šās nakts piedzīvojumus.

Helga klausījās pavērtu muti un, kad Monika bija pabeigusi, kādu laiku ne­teica neko.

- Nu, Monika nepacietīgi viņu mudināja, ko tu par to visu domā?

- Nezinu, domīgi sacīja Helga, plucinot kādu tikko paceltu sārtu kļavas lapu. Savu mūžu neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi…

- Tur jau ir tā lieta! iesaucās Monika. Es varu derēt, ka nevienam nav ne jausmas, kas slēpjas aiz vannas caurumiem un kanalizācijas lūkām!

- Tu domā, tajā mežā var nokļūt pa kuru katru vannas caurumu un kanali­zācijas lūku? brīdi padomājusi, jautāja Helga.

- Domā, ka nē?

- Varbūt, ka tas ir atkarīgs no viņiem tur, tajā mežā, sacīja Helga. Ja viņi grib, viņi var iedabūt tevi tur iekšā, bet, ja to gribi tikai tu…

- Tu domā, ka es nevarētu tur tikt tikai pēc savas vēlēšanās?

- Nu vispār man šķiet, ka nē.

- Un kāpēc tieši pa vannas caurumu?

- Droši vien tā bija visērtāk, smējās Helga. Tu taču pusi mūža pavadi vannā!

- Tā nu gan nav, noņurdēja Monika.

- Lai vai kā, labākais ir tas, ka varbūt tu beidzot tiksi pie normālas vecās­mātes. Tā tagadējā jau neder par vecomāti ne miskastruncim…

Bens pa to laiku bija uztrencis kaķi kokā, un, kad viņš bija labu bridi sēdējis zem koka un rējis, bet kaķis pa to laiku, ērti iekārtodamies kādā zaru staklē un pilnīgi ignorēdams suni, kas tur apakšā ārdījās, taisījās nosnausties, Bens no­lēma mest mieru kaķim un iet paskatīties, kas notiek ar žurku.

Uzmetis skatienu abām meitenēm, kas, sabāzušas galvas kopā, par kaut ko saspringti sačukstējās, Bens klusām aizlavījās no pakalna pa otru pusi un aizlēkšoja prom no parka uz kanalizācijas lūku, kur bija paslēpusies kārdinošā žurka…

Atskrējis pie kanalizācijas lūkas, Bens nometās zemē un, piešāvis tai purnu, paošņāja…

Kā tad… Smaržoja pēc žurkas tā, kā vēl nekad… Bens mēģināja iebāzt pur­nu starp kanalizācijas lūkas restēm, bet vai nu viņa purns bija par resnu, jebšu ari spraugas starp restēm par šauru, bet viņš nekādi nevarēja iedabūt purnu lū­kā. Nerunājot jau nemaz par sevi pašu…

Bens apmulsis ieņurdējās un paslējās uz priekšķepām. Kaut kas te nebija tā kā nākas… Viņš taču pavisam skaidri atcerējās, ka vēl vakar, kad viņš bija

snaikstījies gar šo pašu lūku, kaut kā vienā mirklī viņš bija atradies lūkas viņā pusē un tad mežā… Bet šoreiz nekas tamlīdzīgs nenotika.

Bens mēģināja vēlreiz…

Un atkal nekas nenotika. Žurka palika viņā pusē, bet Bens šajā…

Nu labi… Ja jau lūka negribēja laist viņu, Benu, iekšā ar labu, bija jāmē­ģina kaut kas nopietnāks.

Bens iekodās ar zobiem kanalizācijas lūkas restēs un mēģināja tās izkusti­nāt. Rūkdams viņš atspērās ar visām četrām ķepām un vilka… Bet lūka pat nepakustējās. Bens vīlies izlaida restes no zobiem un saviebies nočāpstinājās. Garšoja pēc kaut kā nelaba. Būs jāuzēd virsū zāle… Visbeidzot nopūties, viņš pameta kanalizācijas lūku un rikšoja atpakaļ uz parku.

Par nelaimi, Monika bija ievērojusi viņa prombūtni un tagad, ieraugot suni, dusmīgi tam uzsauca.

Bens, vainīgi luncinādamies, pieskrēja pie viņas, joprojām čāpstinādamies. Pat zāle nebija varējusi pilnībā dabūt prom nejauko garšu…

- Kur tu blandies apkārt, ko? Monika strostēja suni. Un ko tu tā jocīgi čāpstinies? Spļauj ārā, viņa sacīja, saķerdama suņa purnu.

Bens turpināja čāpstināt, bet laukā neko nespļāva, jo nebija jau nekā, ko spļaut.

Monika pieliecās sunim pavisam tuvu, gribēdama saskatīt, ko īsti viņš tur ēd, bet tad saviebusies atsprāga atpakaļ.

- Fui! viņa iesaucās. Atkal viņš ir snaikstījies gar to kanalizācijas lūku! Un ko gan viņš tur atrod, es tiešām nesaprotu!

Kā gan lai viņa saprastu to, kāda varena beigta žurka tur slēpās…!

- Vai tu neteici, ka Benu ierāva pa kanalizācijas lūku? jautāja Helga.

- Jā, tā sacīja Meža Veča. Un viņš patiešām briesmīgi smirdēja… Tāpat kā tagad… Fui, liecies mierā! iesaucās Monika un atgrūda suņa purnu, kurš pie­labinādamies mēģināja viņai nolaizīt degunu. Bens sabozās, pagāja malā un, ar zobiem izplēsis vēl kādu zāles puduri, sāka to apņēmīgi košļāt.

- Viņš tagad droši vien atkal bija mēģinājis tikt iekšā pa to pašu lūku, sa­cīja Helga. Tikai viņam nekas nav sanācis… Jo acīmredzot vēl nav īstais brīdis.

- Tu domā? Var jau būt, ka tā arī ir. Meža Veča teica, lai es šovakar atkal ejot vannā.

- Nu ja! Un tad jau atkal viņa tevi ieraus! satraukti iesaucās Helga. Kaut kas vienreizējs! Kas to būtu domājis, ka caur vannas caurumiem var nokļūt tik savādās vietās kā tas mežs!

^ Un pa kanalizācijas lūkām… nicīgi piebilda Monika.

-Ko?

- Ari pa kanalizācijas lūkām, atkārtoja Monika.

- Nu jā, bet tas ir tikai suņiem, atsaucās Helga.

Tad uz celiņa parādījās Helgas vecmāmiņa un ar mājienu aicināja meitenes nākt lejā no kalna. Jāiet mājās gatavot pusdienas, viņa sacīja, kad meite­nes bija pienākušas. Ko tas suns tik dīvaini čāpstinās? viņa izbrīnīti vaicā­ja, vērojot kā Bens kaut ko žļurgā pa muti, bet purnam abās pusēs kā noplu­kušas zaļas ūsas nokarājas zāles stiebri.

- Laikam kaut ko nelabu apēdis, izvairīgi atteica Monika, un Helga iespur­dzās.

- Vai negribi šovakar atnākt ciemos? Moniku aicināja Helgas vecmāmiņa, bet Monika izvairījās.

- Nē, nē, šovakar es nevaru… Ir šis tas svarīgs darāms…

Helgas vecmāmiņa izbrīnīti viņu nopētīja.

- Kas jums abām padomā, ko? viņa jautāja, bet Helga un Monika tikai vienaldzīgi paraustīja plecus. Bija skaidrs, ka nav vērts neko stāstīt vecmāmi­ņai, pat ja viņa bija tik saprātīga kā Helgas vecmāmiņa. Neviens pieaugušais to neņemtu nopietni… Šā vai ta…

Monika pamāja atvadas Helgai un viņas vecaimātei un devās prom. Bens, zāles stiebriem birstot ārā no mutes, aizlēkšoja viņai pakaļ.

Kad Monika un Bens pārradās mājās, vectēvs un vecāmāte pusdienas jau bija paēduši. Monika par to tikai priecājās, jo tas nozīmēja, ka viņai nevajadzēs pie pusdienu galda klausīties vecāsmātes nebeidzamajā purpināšanā.

Ieraugot, ka Monika ir mājās, vecāmāte, burkšķēdama kaut ko par to, ka «kas tā par modi uz visām ēšanām nākt ar nokavēšanos», šļūkādama aizslāja uz virtuvi un pašāva uguni zem pannas, kur acīmredzot glabājās Monikas pus­dienu dala.

Monika ienāca virtuvē un, apsēdusies pie galda, gaidīja, kad sasils viņas pus­dienas, kamēr Bens elsdams šņakarējās pa savu bļodiņu.

Vecāmāte tikmēr apmaisīja kartupeļu biezputru un tad, dīvaini saviebusies, paostīja gaisu. Un saviebās vēl vairāk…

- Kas te tik šausmīgi smird? viņa dusmīgi jautāja.

Vispirms viņa aizdomīgi paskatījās uz Moniku, bet acīmredzot meitene ne­izskatījās pēc tādas, no kuras varētu nākt šausmīgā smaka, tāpēc vecāmāte pievērsās Benam. Tu, suns, viņa bargi tam uzsauca. Panāc šurp!

Bens pacēla galvu no savas bļodiņas un, ierāvis asti kājstarpē, bailīgi panā­cās tuvāk. Vecāmāte noliecās pie suņa, bet tūlīt kā dzelta atsprāga nost.

- Ak, kungs! viņa iesaucās, aizspiedusi degunu, tāpēc viņas balss izklausī­jās diezgan dīvaini. Ko tas suns ir darījis?!

Patiešām milzīgie zāles daudzumi, ko Bens bija nokošļājis pēc uzbrukuma kanalizācijas lūkai, par labu noteikti nebija nākuši gluži otrādi… Tagad viņš smirdēja vēl ļaunāk nekā pirmīt… Tā kā Monika pie šīs smakas bija jau ne­daudz pieradusi, viņa nevarēja saprast, par ko nu vecāmāte tik briesmīgi sa­traucas. Bet vecaimātei laikam likās, ka Bens ir kaut kur izvārtījies, nevis kaut ko nelabu apēdis, un tāpēc viņa sacīja: Šovakar tev viņš obligāti jānomazgā.

- Vannā? jautāja Monika un jau nopriecājās. Tas nozīmēja, ka atkrita kla­patas, kā iedabūt Benu vannas istabā tā, lai neviens nepamanītu.

- Protams, nē, vecāmāte nošņācās. Man liekas, es tev vienreiz jau pa­teicu, ko domāju par suņa likšanu vannā. Tu viņu mazgāsi bļodā tajā vecajā, lielajā bļodā, kas mētājas koridora skapi.

- Bet vai es to drīkstu darīt vannas istabā?

- Mazgā viņu, kur vien gribi, bet lai es rīt neredzētu vannā nevienas pašas Bena spalviņas… viņa vēl piedraudēja.

- Labi, labi, Monika attrauca un klusībā jau sprieda, kā gan lai šovakar ie­māna Benu dušā. Jo, ja būtu jātiek galā ar vecāsmātes aizliegumiem vien, tā vēl būtu mazākā bēda, bet šoreiz, šķiet, tas bija kaut kas tāds, ko nevēlējās arī Bens. Un pretoties suņa untumiem bija jau grūtāk…

Vecāmāte, burkšķēdama un vēl arvien aizspiedusi degunu, beidzot izslēdza gāzi un uzlika Monikai uz šķīvja biezputru un pārpalikušo gaļas šķēli. Tā nebi­ja diez cik liela, un Monika šķībi uz to noskatījās…

Kad vecāmāte bija izgājusi no virtuves, Monika ķērās pie ēšanas. Vispirms viņa tāpat ar pirkstiem pārplēsa uz pusēm savu gaļas šķēli un vienu pusi no­svieda uz grīdas Benam. Suns momentā bija klāt un gaļas pusšķēle pazuda vie­nā kampienā. Ari Monika apēda savu gaļu un tad ķērās pie biezputras, bet Bens pie savas suņu barības. Šķiet, ka ne vienam, ne otram atlikušais ēdiens vairs tik labi negaršoja.

Kad Monikas šķīvis un Bena bļodiņa beidzot bija tukši. Monika iesvieda škīvi izlietnē un devās uz savu istabu. Šķīvi viņa atļāvās nenomazgāt, jo pēc pie­redzes zināja, ka vecāmāte šodien jau bija tik daudz burkšķējusi uz viņu, ka ta­gad negribēs viņu redzēt ne acu galā… Patiesi, dažkārt vecāmāte labprātāk pa­ti nomazgāja meitenes šķīvi, nekā gāja viņai kaut ko aizrādīt tik ļoti Monika viņai krita uz nerviem…

Pēcpusdiena pagāja, Monikai sēžot savā istabā un lasot grāmatu, kamēr Bens bakstījās ap radio. Kad Bens bija nokaucies līdz aizsmakumam, reizes piecas pa durvīm bija pabāzusies saniknotas vecāsmātes seja un arī Monikai pašai jau sāka sāpēt galva, viņa beidzot lika sunim izslēgt radio, ko tas ar vil­šanās izteiksmi purnā arī izdarija.

Ap pulksten pusseptiņiem Monika vairs nevarēja mierīgi nosēdēt un jau gri­bēja iet un laist vannā ūdeni, kad pa durvīm atkal ielūrēja vecāmāte.

- Vai tu izvedīsi suni laukā, vai arī atkal tas būs jādara man? viņa dusmīgi jautāja.

Monika nebija īsti klausījusies, ko vecāmāte viņai jautā, un tagad izklaidīgi attrauca:

- Jā, jā, dari vien…

Pēc brīža viņa satrūkusies palēcās, jo pamanīja, ka vecāsmātes seja, savieb­ta dusmās, joprojām rēgojas pavērtajās istabas durvīs.

- Ko… ko tu teici? Monika pārjautāja.

- Es prasīju, vai tu izvedīsi suni pastaigāties, vai liksi man to darīt? vecā­māte, zobus griezdama, atkārtoja.

- Ak, suni… Jā, jā, protams, es viņu izvedīšu…

Monikai nebija bijis ne prātā vest laukā Benu, jo galu galā viņi taču pēc pa­visam neilga laika atkal būs mežā. Bet saprotams, ka viņa nevarēja sākt to skaidrot vecaimātei, un tā nu nekas cits neatlika, kā izvest suni ārā.

Monika paķēra suņa siksnu un, uzsvilpusi Benam, paspraucās garām vecaimātei, kas vēl joprojām stāvēja durvīs. Līdzko Monika bija prom, vecāmāte saviebusies piegāja pie loga un atrāva to līdz galam vaļā. Viņai likās, ka te vēl ar­vien šaušalīgi smird…

Tā kā bija rudens, ārā bija jau pavisam tumšs. Protams, ielu lampas un skat­logu gaismas neļāva pilsētai satumst pilnīgi, un tomēr bija skaidrs, ka ir jau pa­vēls vakars. Droši vien nevienai citai vecaimātei neienāktu prātā laist vakarā uz ielas bērnu vienu pašu, turpretī Monikas vecaimātei neienāca prātā, ka viņa varētu to nedarīt… Savukārt vectēvs bija tā ierāvies savā pasaulē, ka pat ne­manīja, kas notiek aiz viņa istabas durvīm.

Un tā nu Monika, sabāzusi rokas jakas kabatās un no aukstuma klabināda­ma zobus, jo vējš uz vakarpusi bija kļuvis vēl spēcīgāks, devās uz leju pa pa­tumšo ielu, kamēr Bens, kuru laikam nekāds vējš nebaidīja, līksmi lēkāja viņai apkārt. Iela bija pavisam tukša, un Monikai garām pasteidzās tikai retais gā­jējs. Izskatījās, ka šovakar visi cilvēki centās pēc iespējas ātrāk tikt siltumā. Lampas stiprajā vējā šūpojās un meta pār ielu raustīgu, baltu gaismu. Tā kā bez vēja brāzmu kaukoņas nedzirdēja nevienas citas skaņas, tāda gaismas šū­pošanās izskatījās diezgan spokaini it kā kāds tupētu augšā uz kāda no mā­ju jumtiem un, baidīdams gājējus, spīdinātu lejup milzīgu, baltu laternu…

Ilgi mēs šovakar nestaigāsim, Monika sunim teica. Jāpietaupa spēki. Kā nekā mums vēl gara diena priekšā…

Aizgājusi līdz kvartāla beigām, viņa pagriezās, lai ietu atpa­kaļ. Viņai likās, ka tas ir pietiekami, lai radītu iespaidu ve­caimātei, ka suns ir veicis ikvakara pastaigu. Kad Moni­ka jau tuvojās savai mājai, kļuva manāms, ka Bens nebūt nav aizmirsis par kanalizācijas lūku. Lūdzoši smilkstēdams, Bens lūkojās uz kanalizācijas lūkas pusi, bet Monika stingri viņu pasauca atpa­kaļ. Viņa baidījās, ka Meža Veča varētu pārprast un ieraut Benu tagad. Tad viņai vajadzētu

paskaidrot vecaimātei, kur ir palicis suns. Protams, ja viņa vispār pamanītu, ka suns ir pazudis…

Mājās Monika tūlīt pat devās uz vannas istabu un atgrieza vaļā krānu. Vecā­māte, ejot garām, ieskatījās vannas istabā un pēc brīža atgriezās, stiepdama milzīgu, pieputējušu bļodu.

- Tu aizmirsi šo te, viņa teica Monikai, iesviezdama bļodu vannas istabā. Monika, iedama paraudzīt, kāds ir ūdens, tik tikko pār to nepaklupa un neiegāzās vannā ar visām drēbēm. Viņa pastūma bļodu malā un, pacēlusi no grī­das zaļo, ar Bena zobiem iezīmēto krokodilu, kas mētājās kaktā, kur to acīm­redzami bija iespērusi vecāmāte, iegrūda to kādā no skapīša atvilktnēm. Ne­kad nevarēja paredzēt, kas notiktu, ja Bens, vannai esot pilnai ar ūdeni, mes­tos cīniņā ar krokodilu…

Visbeidzot vanna bija gatava, un Monika aizgāja uz savu istabu pasaukt Benu. Sapratis, ka tiks ielaists vannas istabā, suns sākumā ļoti sajūsminājās, jo vi­ņa prātā vēl arvien stāvēja neaizmirstamais zaļais krokodils. Bet, kad viņš bija iegājis vannas istabā un kokodilu nekur nemanīja, suns sāka satraukties. Uz­reiz atmiņā nāca baismīgais ūdenskritums, kurā viņš bija nokļuvis kādā ļoti lī­dzīgā vannā, un suns ar ilgām iedomājās kanalizācijas lūku…

Bet Monika jau aizlika durvīm priekšā krampīti, tā ka vairs nebija, kur sprukt, un atlika tikai samierināties. Bens nopūtās un nogūlās zemē, uzlicis gal­vu uz priekšķepām.

Monika iekāpa vannā. Protams, ka viņai ne prātā nenāca izmantot nejēdzī­go, veco bļodu. Tā izskatījās briesmīgi netīra un pie tam vēl nedaudz ierūsējusi.

- Un vecāmāte gribēja, lai es tādā mazgātu Benu, Monika dusmojās. Lai viņa pati tajā mazgājas, ja viņai tā tik ļoti patīk, bet Bens ies dušā!

Bens, izdzirdot vārdu «duša», ieņurdējās. Tas nesolīja neko labu…

Šovakar Monika ne reizi neiedomājās ne par mežezeru, nedz par koraļļu ri­fiem. Tagad nekādām fantāzijām vairs neatlika laika pārāk daudz kas brīnu­mains notika īstenībā…

Bridi pagulējusi vannā, viņa žigli nomazgājās un izrāva vannas korķi. Tad vi­ņa atgrieza dušu un noskalojās. Bens tikmēr šausmās blenza uz ūdens straumēm, kas plūda no garās, tievās šļaukas uzgaļa. Viņa ļaunākās nojautas sāka piepildī­ties… Iesmilkstējies viņš mēģināja palīst zem vannas, bet tur jau bija pilns ar kaut kādām bļodām, un Bens pat pie labākās gribas nevarēja tur iespraukties.

Tajā brīdī Monika viņam bargi uzsauca: Ben! Šurp!

Bens ieņurdējās un atmuguriski atkāpās līdz durvīm.

Pa to laiku ūdens strauji aizplūda no vannas, un Monika juta, ka kuru katru mirkli viņa var tikt ierauta caurumā. Un viņa ne par ko nevēlējās doties uz me­žiem bez Bena.

- Ben PIE MANIS! viņa kliedza, un Bens, tāda uzbrēciena pārsteigts, lē­nām sāka tuvoties vannai.

- Ātrāk, Ben… ĀTRĀK!!! sauca Monika, juzdama, ka viņu sāk vilkt uz vannas cauruma pusi.Visbeidzot Bens, pamanījis, ka Monika slīd projām, ieriedamies ielēca pie viņas vannā…

Pār viņiem nolija pēdējās dušas šaltis, un tad jau viņi bija Mežā.