Monika un mežs

DESMITĀ NODAĻA GŪSTEKNIS

>

īdz novembra vidum Monika, par lielu neizpratni Me­ža Večai, ik dienas gāja uz Mežu. Taču, lai kā viņa stundām ilgi neblandītos gan pa priežu pakalniem, gan pa egļu biezokni un lai kā nesauktu Musi, no peļu lā­cīša nebija ne vēsts.

Ari Ralfs daudz laika pavadīja, klaiņojot pa Mežu un meklējot jaunas pūpēžveidīgo bērnistabas, taču arī­dzan bez panākumiem. Iepriekšējā bērnistabas vieta kalna virsotnē tā arī palika tukša un neapdzīvota. Acīmredzot pūpēžveidīgie negribēja vēlreiz izmantot vietu, kas ļaundariem jau bija tapusi zināma. Citādi pūpēžveidīgie skraidīja pa Mežu kā parasti spieg­dami un smiedamies, taču tos bija ārkārtīgi grūti novērot, jo vienā brīdī viņi bi­ja šeit, bet nākamajā jau tālu projām.

Ralfs jau sāka domāt par viņu sagūstīšanu, lai varētu tos pētīt tuvumā, un tomēr viņš vēl arvien cerēja atrast kādu «bērnistabu». Viņam likās un arī Ar­vils kā lielāks «zvēru speciālists» viņam piekrita ka pūpēžveidīgos būtu labāk novērot viņu dabiskajā vidē.

Ciemā nekādi jauni aluķēmu uzbrukumi nebija bijuši laikam cieminieki bi­ja pārāk labi apbruņojušies ar mēness suņusēnēm tās patiesi nu jau sniedzās ārpus ciema robežām, bet, kad tuvojās ciematam, likās, ka to izklāj mirgojošs, zaļš paklājs, kas turklāt vēl nelabi ož…

Vecā Loja, tuvojoties ziemai, aizvien vairāk laika pavadīja guļot. Viņa varē­ja nogulēt pat veselu nedēļu pēc kārtas, un pat tad, kad viņa bija nomodā, li­kās, ka viņa joprojām nav īsti atjēgusies no sapņu pasaules un reizēm jauc, kas ir sapņi un kas īstenība. Protams, ka neko jaunu par aizsardzību pret aluķēmiem bērni no viņas nebija uzzinājuši…

Kādā drūmā un tumšā novembra pēcpusdienā, kad ārā smidzināja sīks lie­tutiņš un visi bija sapulcējušies lielajā istabā pie krāsns, atvērās durvis, un ista­bā ienāca Mežsargs.

Oooo! iesaucās Meža Veča un pielēca kājās. Nu tad beidzot! Es jau domāju, kur tu tik ilgi biji pazudis. Sāku uztraukties, vai tik ari tevi nav sagūs­tījuši aluķēmi.

Par atbildi Mežsargs tikai nosēcās un novilka savu pielijušo lietusmēteli. Tad viņš noāva garos zābakus, kas sniedzās viņam turpat līdz ceļiem, un, nosviedis

tos turpat pie durvīm, zeķēs pārgāja pāri visai istabai un notupās pie krāsns, izstiepdams pret uguni savus nosalušos pirkstus.

Kad pagāja pāris minūšu, bet Mežsargs vēl arvien nebija bildis ne vārda, Meža Veča nokrekšķinājās.

- Kā tad tev gāja? viņa vaicāja. Vai visi koki un krūmi salikti pa vietām?

- Mjā, norūca Mežsargs, joprojām lūkodamies liesmās, kas dzelteni sarka­nas plandījās pa krāsns muti tā, it kā uguns būtu dzīvs radījums un liesmas bū­tu tā spārni. Monikai likās, ka Mežsarga balss kļuvusi līdzīga viņas vectēva bal­sij, kad tas viņas aizbraukšanas dienā bija jautājis pēc vēstules. Tā bija tāda cil­vēka balss, kas mēnešiem ilgi nav bildis ne vārda. Laikam jau ar krūmiem ne­kāda lielā pļāpāšana nebija sanākusi, nodomāja Monika…

- Un kā ar mūsu vecmāmiņām? satraukti jautāja Ralfs, kas bija pienācis pavisam tuvu un notupies Mežsargam blakus. Viņam līdzās gulēja šinšilla, un Ralfs kasīja aiz viņas piltuvveidīgās auss. Vai tu biji pie aluķēmiem?

- Mjā, atkal noņurdēja Mežsargs. Bet tas bija pilnīgi veltīgi. Viņi ir ap­jozuši savus klinšu krāvumus ar tādu baiļu joslu, ka tur nav iespējams tuvoties vairāk kā par sešdesmit soļiem.

Meža Veča izbrīnā iepleta acis, un ari Ruta, Monika un Arvils panācās tu­vāk, lai nepalaistu kaut ko garām no svarīgās sarunas.

- Tu redz, ko… noteica Meža Veča. Kas par pagāniem! Un ko tad tu darīji?

- Neko, Mežsargs paraustīja plecus. Es jau teicu tur neko nevar darīt. Līdzko tuvojas klinšu krāvumiem, tā sāk uzmākties baiļu sajūta. Sākumā tā nav īpaši stipra tikai tāda kā kņudināšana pakrūtē, bet, ja negriežas atpakaļ un turpina iet tuvāk, tad bailes pieņemas spēkā. Un tad vienā brīdī tās jau pilnībā valda pār tevi, un tu gluži neapzināti laidies lapās un atjēdzies kliegdams kaut kur tālu, tālu no aluķēmu klintīm…

Visi drūmi klausījās. Jā, tas vis neizklausījās īpaši iepriecinoši…

- Es mēģināju kādu nedēļu, turpināja Mežsargs. Veselu nedēļu es ik die­nas centos atrast kādu vājo vietu tajā baiļu joslā, bet nekā tā viscaur ir vienā­di spēcīga. Vienu dienu man likās, ka man ir izdevies pienākt tuvāk nekā pa­rasti, bet tieši tajā brīdī, kad es biju tā nodomājis, bailes piepeši pārņēma visu manu saprātu, un es, kliegdams tā, ka man likās tūlīt es zaudēšu sajēgu, me­tos skriet nezināmā virzienā un atjēdzos tikai tad, kad biju iegrimis līdz padu­sēm kādā akacī…

Mežsargs apklusa, un klusēja arī pārējie. Beidzot ierunājās Meža Veča.

- Jā, te nu tad parādās tas viņu briesmīgais ļaunums, viņa sacīja. Es pa­tiešām ļoti brīnīšos, ja vecmāmiņas vēl arvien būs sveikas un veselas…

Monika atcerējās sarunu, ko bija noklausījusies pie aluķēmiem, kad tie bija šķirojuši rotaslietas. Nez kādēļ viņi un it īpaši vecais aluķēms ar ķērpju matiem nu nemaz nebija izklausījušies pēc kaut kādiem ļaunuma iemiesojumiem…

- Mežaļaudis stāsta, Monika bilda, ka viņi bailes varot kontrolēt. Tas ir, ja viņi grib, viņi tās pārraida, bet, ja negrib nekādu baiļu nav.

- Tā? brīnījās Meža Veča. Bet toreiz, kad tu skatījies ar Aci toreiz taču viņi bija vieni paši, izņemot to vienu veceni, kura acīmredzot arī bija savējā…

Monika saviebās.

- …kādēļ tad toreiz tu tā pārbijies, ja jau viņi nekādas bailes neraidīja?

Monika brīdi domāja.

- Viņi toreiz bija nikni, viņa pēc kāda brīža sacīja. Iespējams, ka tas bi­ja tādēļ… Varbūt, ka tad, kad viņi ir nikni, viņi vairs īsti nevalda pār savām emocijām, un baiļu sajūta tāpat vien pasprūk…

- Iespējams, iespējams… noteica Meža Veča un tad kādu brīdi klusēja. Man šausmīgi žēl, viņa beidzot sacīja, bet es patiešām nezinu, ko lai mēs darām. Es nezinu nevienu līdzekli pret tām bailēm, un tad jau mēs vispār neva­ram tikt vecmāmiņām klāt. Patiešām nezinu, vai jums vispār ir vērts te palikt…

Sacēlās pamatīgs tracis. Visi bērni pielēca kājās, un cits caur citu kaut ko kliedza, tā ka Meža Veča satrūkusies blenza uz viņiem, bet vienalga neko ne­varēja saprast.

- Pag, pag, viņa iesaucās. Nerunājiet visi reizē! Kas jums noticis?

Bērni apklusa un, sašutumā raukdami pieres, raudzījās uz Meža Veču. Bei­dzot ierunājās Ralfs.

- Mēs tomēr negribam vēl doties atpakaļ, viņš sacīja. Galu galā mums bija paredzēti septiņi mēneši nu tad tos septiņus mēnešus mēs arī gribētu pa­likt mazums, kas var atgadīties… Varbūt vecmāmiņas pasprūk vai kas tamlī­dzīgs… Bez tam, ja mēs tagad atgriezīsimies, mums drīz būs jāiet uz skolu…

- Es nekur nevaru atgriezties! izbijusies sauca Ruta. Vai tu esi aizmir­susi, ka man divdesmitajā decembrī ir sacensības? viņa uzbrēca Meža Večai.

Meža Veča pasmējās.

- Neesmu, neesmu aizmirsusi, viņa atteica. To jau nemaz tik viegli ne­var aizmirst, ja tu ik dienas no rīta līdz vakaram par to vien runā… Labs ir, tad tā arī darīsim jūs paliksiet, kā bija paredzēts, līdz februāra vidum… Bet jūsu vietā es nekādas īpašās cerības nelolotu…

- Ja vien viņi tās vecmāmiņas izvilktu ārā… domīgi sacīja Mežsargs. Bet, ja viņi tās arvien turēs savās klinšu alās, mēs neko neizdarīsim tur ir pilnīgi neiespējami tikt klāt…

Meža Veča iesvieda krāsns mutē vēl pāris malkas šķilas un tad, noslaucījusi rokas priekšautā, teica, ka iešot ārā pabarot vistas. Kopš Ērla pirms kāda lai­ciņa bija viņai sagādājusi īpašo jenotu slēdzeni, ar jenotiem nebija bijis vairs nekādu problēmu. Bez tam vistas pamazām bija nomierinājušās un atkal at­sākušas dēt. Meža jenoti bija aplauzuši nagus, mēģinādami atmūķēt jauno at­slēgu, un arī Rutas jenots reizēm slamstījās gar vistu būri, bāzdams nagus slē­dzenē, bet, lai arī kā viņi ap to noņemtos, slēdzene kā bija, tā arī palika cieši aizslēgta…

Tagad, kad bija pārradies Mežsargs, Meža Veča pārvācās uz «tukšo» istabu apakšstāvā, par lielu nepatiku Ralfam, jo tas nozīmēja tikai vienu Ruta ar vi­su savu «aparatūru» un nemainīgo daiļslidošanas finālu pārvāksies uz lielo ko­pējo istabu, kā arī notika. Bens savukārt par to bija lielā sajūsmā un, asti lun­cinādams, lodāja ap magnetofonu kā jenots ap vistu būri, līdz Ruta neizturēja un paslēpa magnetofonu skapī, izņemdama to tikai tad, kad tas bija pilnīgi nepieciešams iepriekš pārliecinājusies, ka Bens ir kaut kur tālu projām…

Kādu dienu Ērla atstiepa kaut ko lielu un viscaur lupatās ievīstītu… Mežsargam un Meža Večai nemanot, viņai izdevās to nostiept lejā un pa­slēpt Ralfa un Arvila istabā, uz kurieni tūlīt pat atskrēja arī Monika un Ruta. Ērla elsdama iesvieda savu nešļavu Arvila gultā un, iesaukusies: «Tadā!!!», no­rāva lupatu pārsegu.

- Aluķēmu slazds, viņa lepni paziņoja, norādīdama uz dīvaino priekš­metu, kas visā savā godībā stāvēja Arvila gultā.

Visi, un it sevišķi Arvils, vērās uz to ar zināmām aizdomām. Aluķēmu slazds izskatījās patiešām dīvains. Tā bija paliela četrstūraina kaste, kuras vienu sienu veidoja stikls, bet pārējās trīs sienas un griestus kaut kāds

neparasts, necaurspīdīgs materiāls. Vienas sienas augšmalā bija smalks stiepļu režģis «ventilācijai», kā paskaidroja Ērla.

Ralfs, piebāzis pie kastes degunu, to no­pētīja un tad paklauvēja pa kastes sienu. Atskanēja slāpēta skaņa, it kā viņš būtu piesitis dīvāna atzveltnei.

Polsterējums, paskaidroja Ērla. Pat ja mēs viņu turēsim ārā, viņš ne­nosals, jo kaste iztapsēta ar siltumaizturošo polārkrūkļa mizu.

- Kas tas par polārkrūkli? iesmē­jās Ralfs.

- Tāds krūms, sacīja Ērla. Izska­tās pēc parastā krūkļa, bet tā mizai piemīt dažas labas īpašības tā aiztur siltumu, tā ka pat meža zvēri to bieži izmanto savu migu siltināšanai ziemas laikā. Tas arī mums palīdz polārkrūkli sazīmēt tam bieži vien apakšdaļā ir noskrāpēta miza.

- Vai tas polārkrūklis laiž cauri ska­ņu? jautāja Ralfs.

- Kā tad, apgalvoja Ērla. Tas aiztur tikai siltumu, tāpēc arī režģis ir pārklāts ar polārkrūkļa mi­zas izvilkumu. Bet skaņas tas laiž cauri visā pilnībā tā ka, ja mēs gribēsim izmēģināt uz aluķēmu kādu pūpēžveidigo, tas dzirdēs vi­sas viņa spiedziena toņkārtas…

Tas ir labi, sacīja Ralfs. Un kam domāti tie āķīši? viņš vaicāja, norādīdams uz āķiem gar būra ārmalām.

- Tur mēs iekārsim kastes ar mēness suņusēnēm, Ērla paskaidroja. Mums vajadzēs sastādīt tur apkārt krietni daudz sēņu citādi taču mēs nevarēsim tam būrim ne tuvoties.

Būra vienā sienā bija ierīkotas durtiņas, kam priekšā karājās pamatīga slē-

dzene. Ērla paskaidroja, ka tā ir jenotdrošā slēdzene, jo ja būris stāvēs Me­žā, ir pilnīgi skaidrs, ka kādam jenotam sagribēsies ap to paniekoties…

- Kāpēc viena siena ir no stikla? brinījās Arvils, blenzdams cauri sienai būrī.

- Vai tad tu nesaproti? izsaucās Ralfs. Skaidrs, ka tāpēc, lai mēs re­dzētu, ko aluķēms tur iekšā dara, kamēr mēs eksperimentēsim ar pūpēžveidīgajiem!

- Tieši tā! piekrita Ērla. Bez tam tā siena ir caurspīdīga tikai no ārpu­ses. Aluķēmam tur iekšā tā izskatīsies pēc spoguļa, tā ka viņš mūs nemaz ne­redzēs un nevarēs zināt, kurā brīdī mēs viņam tuvosimies. Un viņš nevarēs blēdīties…

- Blēdīties? nesaprata Arvils.

- Nu ja! iesaucās Monika. Tas taču ir skaidrs! Ja pūpēžveidīgais patie­šām iedarbosies, mēs to tūlīt redzēsim, un aluķēms nevarēs tēlot, lai mūs mal­dinātu.

- Ak tā… novilka Arvils. Tad jau mums pietrūkst tikai vienas lietas…

- Kādas tad? saraukusi pieri, izsaucās Ērla. Viņai pašai likās, ka būris ir pati pilnība.

- Paša aluķēma… noķiķināja Arvils.

*

Un tā nu viņiem atlika tikai gaidīt, kad parādīsies peļu lācitis, un cerēt, ka viņš patiešām izrādīsies pārvērties aluķēms. Patiesībā cerēja tikai Ruta, Ralfs, Arvils un Ērla. Monikai it nemaz netikās domāt, ka jaukais peļu lācītis varētu nebūt peļu lācītis… Taču, lai kā viņa klaiņātu pa Mežu, meklēdama Musi, viņš likās kā zemē iekritis.

Pa to laiku neatvairāmi tuvojās ziema. Likās, ka kļūst aukstāks ar katru die­nu. Debesis pastāvīgi turējās pelnu pelēkas, un bērni gaidīja, ka kuru katru die­nu uzsnigs pirmais sniegs, taču sniega kā nebija, tā nebija. Ērla, aplūkojusi de­besis, paziņoja, ka šie nav «sniega mākoņi» un ka līdz sniegam vēl būs kāds lai­ciņš jāpagaida.

Vecā Loja likās iegrimusi ziemas miegā kā lācis un tagad pamodās tikai uz pāris minūtēm dienā, lai kaut ko iekostu. Bērni jau sen bija atmetuši cerības kaut ko no viņas uzzināt un tagad paļāvās tikai uz saviem spēkiem.

Aluķēma būris tikmēr stāvēja paslēpts zem Arvila gultas un gaidīja aluķēmu. Kad bērni bija sastādījuši kastēs mēness suņusēnes un salikuši kastes uz āķiem gar visām būra sienām, līdz būris sāka atgādināt milzīgu mēness suņusēņu tor­ti, būris tika aiznests uz Mežu, jo zem Arvila gultas tam vairs nepietika vietas, bez tam sēnes smirdēja kā desmit dienas saulē stāvējusi omlete…

Un tad kādu dienu Monikai paveicās.

Tā bija parasta pelēka un salta pēdējā novembra diena, un Monika kā pa­rasts klīda pa Mežu, meklēdama Musi. Tuvojās pusdienlaiks, un Monika, atce­rējusies, ka Meža Veča bija solījusi pusdienās cept gaļas pankūkas, sāka just iz­salkumu un nolēma doties uz mājām. Ari kājas pēc divu stundu staigāšanas bija pamatīgi nosalušas, un viņa devās uz māju pusi.

Vēl pēdējo reizi pasaukšu, viņa nodomāja, un tad prom uz mājām ēst ga­ļas pankūkas…

Līdzko viņa bija tā nospriedusi, no tuvējā kārklu biezokņa atskanēja pakluss «Aū!» sauciens.

Monika saspringa un piesardzīgi palūkojās uz krūmu pusi, bet, protams, ka ieraudzīt tur neko nevarēja. Kārkli kā vienmēr bija saspiedušies cieši cits pie ci­ta un samudžinājuši savus zarus neatšķetināmā mudžeklī. Bet, kamēr Monika uz tiem lūkojās, zari sāka šūpoties, un drīz ārā izspraucās Muša baltais purniņš.

Monika uz viņu cieši lūkojās, mēģinādama iztēloties, kā tas pārvēršas aluķēma riebīgajā vieplī, taču tas viņai nekādi neizdevās. Savukārt Musis tikpat cie­ši vēroja Moniku.

- Ko tu tā uz mani blenz? viņš aizdomīgi jautāja. Esi aizmirsusi, kāds es izskatos, vai?

- Tu jau tik sen nebiji rādījies, ka tas nebūtu nekāds brīnums, attrauca Monika, vēl joprojām nenovērsdama skatienu no peļu lācīša. Kā tev ar ve­selību?

- Nekas, tas attrauca. Toreiz gan noslimoju krietni ilgi, bet nu jau atkal esmu uz kājām. Un kā iet tev?

Monika nervozi lauzīja kādu kārkla zariņu, cenzdamās atcerēties visu to, ko viņi kopā ar Ralfu un pārējiem bija šim gadījumam izplānojuši. Bet viņa tā uz­traucās, ka tik tikko varēja parunāt. Man jānomierinās, viņa pati sev teica… Un jāmēģina izturēties tā, it kā Musis patiešām būtu tikai un vienīgi peļu lācī­tis kas viņš, visticamāk, arī ir…

- Man iet tā dīvaini… Monika beidzot sacīja, iesviedusi atpakaļ krūmos sa­lauzīto zariņu. Atceries tās rudens vētras tās dīvainās, kad vienlaicīgi zibe­ņo un spīd apaļš, balts mēness…?

Musis pamāja ar galvu un piepeši izskatījās ārkārtīgi sasprindzis. Likās, ka viņš ar nepacietību gaida katru Monikas teikto vārdu.

- Pēc vienas no tām naktīm, Monika runāja savu iekalto runājamo, es biju izgājusi pastaigāties pa Mežu. Un, ejot cauri egļu biezoknim, es skatos starp vecajām skujām un suņusēnēm kaut kas mirdz… bet ne tā kā suņusēnes, bet vēl daudz spožāk… kā maza zvaigzne, kas novēlusies no debesīm…

Musis platām acīm vērās augšup uz Moniku. Šķita, ka viņš pat bija aiztu­rējis elpu.

- Es pieeju klāt un skatos zemē guļ milzīgs, zaigojošs akmens tik liels kā divas manas dūres! Monika stāstīja un, sirdij dauzoties kā neprātīgai, gaidīja, kā viņas melus uztvers peļu lācītis.

Bet izskatījās, ka peļu lācītim nebija ne mazāko aizdomu par teiktā patiesu­mu. Viņš bija nodūris skatienu un kaut ko pie sevis murmulēja.

- …baltajā naktī, kad sastapsies mēness stari ar zibens šautru tikai tad visu dimantu ciltstēvs atradīs ceļu pie saviem brāļiem… saklausīja Moni­ka un neviļus nodrebēja. Tas taču bija tas pats, ko viņa bija dzirdējusi no vecā aluķēma. Ja peļu lācītis zināja šo pašu pareģojumu, tad taču…

Bet nē viņa nedrīkstēja tagad par to domāt. Viņai vispirms bija jāpadara savs darāmais.

- Un ko tu ar to izdarīji? aizsmacis jautāja peļu lācītis un aizturētu elpu gai­dīja. ko teiks Monika.

Monika mēģināja nomierināt savus satrauktos sirdspukstus un tad vienā el­pas vilcienā izspēra: Ieliku to kastē un kasti paslēpu biezoknī.

Musis sasparojās un piepeši izskatījās ārkārtīgi lietišķs.

- Tev tūlīt mani turp jāaizved, viņš paziņoja. Tūlīt pat! Tev nav ne ma­zākās nojausmas, cik tas ir ļoti svarīgi!

Monikai gribējās viņam pajautāt, kāpēc gan tas ir tik svarīgi un kāpēc gan viņš domā, ka tieši viņam ir tiesības uz to, ko viņš acīmredzami uzskatīja par visu dimantu ciltstēvu, bet viņa saprata, ka tagad nav laika tādām sarunām. Ta­gad vajadzēja izmantot peļu lācīša satraukumu un vest viņu uz būri pēc iespē­jas ātrāk.

- Skrienam! uzsauca Monika un metās uz egļu biezokņa pusi, bet Musis, lielajām ausīm plandot, aizmetās viņai pakaļ.

Nonākusi pie biezokņa, Monika apstājās un pagaidīja Musi, kurš ar savām īsajām kājelēm nespēja tik ātri paskriet.

- Nu, kur tas ir? Musis aizelsies sauca, kad bija panācis Moniku.

- Tur, iekšā, attrauca Monika, pamādama uz biezokņa pusi.

Tad viņa pašķīra sausos egļu zarus un līda biezoknī, bet Musis spraucās vi­ņai pakaļ, neatpalikdams ne soli. Drīz viņiem priekšā iegailējās suņusēņu pau­gurs, bet Musis piepeši apstājās.

- Kas tur ir? viņš aizdomīgi jautāja, norādīdams uz būri, ko pilnībā pārklā­ja raženi sakuplojušo mēness suņusēņu čemuri. Mēness suņusēnes gailēja ko­ši zaļā krāsā, tagad vēl jo vairāk atgādinādamas milzīgu jubilejas torti, kurā deg daudzas jo daudzas svecītes…

- Kaste ar akmeni, atteica Monika, un viņas balss nedaudz drebēja. Es tur saliku apkārt mēness suņusēnes, lai aluķēmi netiktu klāt.

- Pareizi darīji, sacīja Musis, bet īpaši priecīgs viņš neizklausījās. Bet ta­gad, kad te esam tikai mēs, tu varētu to akmeni izņemt.

- Nevaru, teica Monika. Tas ir ieķēries starp divām spraugām un iestrē­dzis. Tev pašam būs jālien tam pakaļ.

Taču Musis joprojām stāvēja uz vietas un naidīgi lūkojās uz suņusēnēm. Bei­dzot viņš nedroši paspēra soli uz priekšu, bet tūdaļ pat atsprāga atpakaļ un no­drebēja.

- Es nevaru, viņš novaidējās. Es nevaru tikt tuvāk.

Monikai pārskrēja drebulis. Ja Musis nespēja tuvoties mēness suņusēņu pu­durim, tad taču viņš tik tiešām nebija nekāds peļu lācītis… Jebšu arī peļu lācī­šiem piemita kaut kas tāds…?

Musis vēlreiz mēģināja pietuvoties suņusēņu būrim, bet atkal atsprāga atpa­kaļ un, atsēdies zemē, sāka drebēt pie visām miesām.

- Klausies, Musis, joprojām trīcēdams, sacīja. Noņem tās kastes ar sē­nēm nost!

- Nevaru, atteica Monika. Tās tur ir piekaltas ar naglām. Un sēnes es tagad nost neraušu ja nu tu akmeni ārā neizdabū, es negribu, lai būris stāvē­tu bez aizsardzības. Viņa pati pabrīnījās, cik raiti sokas šie meli…

- Tad tev būs man jāpalīdz, Musis sacīja. Pats saviem spēkiem es tur klāt netikšu man jau kopš bērnības ir izteiktas bailes no suņusēnēm. Darīsim tā tu mani tagad sagrābsi bet turi mani stingri, jo es noteikti mēģināšu izsprukt, un iegrūdīsi tajā kastē. Un nelaid mani ārā tikmēr, kamēr es nebūšu izknibinā­jis to iesprūdušo akmeni. Sarunāts?

- Sarunāts, sacīja Monika un pacēla peļu lācīti no zemes. Viņš bija diez­gan viegliņš, un viņa baltais, viļņainais kažociņš bija mīksts un zīdains. Moni­kai bija tāda sajūta, it kā viņa turētu rokās lielu kaķēnu. Droši vien sajūta būtu pavisam savādāka, ja tas patiešām būtu aluķēms, viņa nodomāja un lēnām sā­ka iet tuvāk būrim.

Līdzko viņa bija paspērusi pāris soļus, peļu lācītis viņas rokās saspringa un iepīkstējās. Monika sagrāba viņu ciešāk un turpināja iet. Un tad peļu lācītis sā­ka plosīties. Kliegdams nelabā balsī, viņš raustījās un mēģināja atbrīvoties no Monikas ciešā tvēriena, bet viņa tikai sagrāba to vēl stingrāk un turpināja iet.

Tad peļu lācītis izlaida nagus.

Monika juta, kā pāri viņas kailajām plaukstām pārslīd kā nažu asmeņi asie nagi, un tūlīt uz viņas rokām parādījās sarkanas švīkas, pa kurām sāka sūkties asiņu pilieniņi. Kāds negants grābiens ar nagaino ķepu pāršķēla Monikas mē­teļa piedurkni, un tā nokarājās lejup kā salauzti putna spārni.

Monika pielika soli, bet skriešus tomēr nemetās, jo baidījās izlaist no rokām peļu lācīti, kas nu jau plosījās kā traks. Nelabi brēkdams, viņš vicinājās ar ķe­pām, un Monikai likās vēl mazliet, un tas patiešām izlauzīsies brīvībā.

Un tad notika vēl kaut kas. Monika juta, ka viņai pāri kā auksta duša pārgāžas ledainas bailes. Auksti sviedri pārklāja ādu, un viņas rokas un kājas sā­ka drebēt, bet viņa vēl ciešāk sakampa peļu lācīti un sāka iet vēl ātrāk.

Brīdī, kad viņa juta tūlīt, tūlīt viņa palaidīs vaļā peļu lācīti un pati metīsies bēgt, viņa beidzot nokļuva pie būra. Laikam sēņu iedarbības rezultātā bailes mazinājās, un Monika, ar vienu roku cieši piespiedusi pie sāniem trakojošo pe­ļu lācīti, iebāza otru roku bikšu kabatā un izvilka atslēgu. Atslēgusi būra durvis, viņa iegrūda tajā peļu lācīti un, aizcirtusi būri atkal ciet, drebēdama aizspieda durvis un divreiz pagrieza atslēgu.

Tad viņa noņēma kastes ar suņusēnēm no stikla sienas un ielūkojās būrī.

Peļu lācītis tur sēdēja un pamazām nomierinājās. Acīmredzot sēņu iedarbī­ba būra iekšieni nesasniedza varbūt polārkrūkļa miza tomēr aizturēja ne tikai siltumu…

Peļu lācītis kā kaķis ievilka nagus atpakaļ ķepu spilventiņos un apsēdās uz būra gridas, domīgi pluinīdams savas baltās auss galiņu. Kādu brīdi likās, ka viņš nesaprot, kur īsti atrodas, bet tad atguvies sāka lūkoties uz visām pusēm…

Droši vien meklē akmeni, nodomāja Monika.

Kādu bridi peļu lācītis griezās uz riņķi, bet nebija jau daudz, kur meklēt. Tad viņš metās pie durvīm un iebumsījās tajās. Bet durvis, protams, bija un palika ciet. Mazu brītiņu peļu lācītis gaidīja un kaut ko uzsauca, bet, kad neviens vi­ņu ārā nelaida, viņš kļuva nikns acīmredzot saprata, ka ir ticis piekrāpts.

Monika, kodīdama lūpu, stāvēja pie būra un gaidīja, kas nu būs.

Un tad peļu lācītis sāka augt. Viņa ķepas pastiepās, un baltā, mīkstā spalva no tām izgaisa, turpretī ausis sarāvās un kļuva mazākas, kailas un spicas. Aiz­vien vairāk viņš sāka līdzināties aluķēmam un drīz vien kļuva tik liels, ka pie­pildīja visu būri un atspiedās pret tā sienām. Taču būris bija izturīgs un pat nenokrakšķēja, savukārt aluķēmam laikam sāka spiest, jo viņš kļuva atkal mazāks, līdz pārvērtās atpakaļ par peļu lācīti. Tad viņš uzmanīgi nopētija visas sienas un elpojamo režģi, bet acīmredzot tas nebija tāds, pa kuru viņš varētu izlīst, lai par ko viņš ari nepārvērstos, jo nopūties aluķēms atkal apsēdās uz būra gridas un drūmi vērās uz sevi spogulī.

Monika jutās pavisam neomulīgi, jo viņai, saprotams, likās, ka tas raugās viņai tieši virsū.

- Laid mani ārā! piepeši iebrēcās Musis jeb aluķēms, tā ka Monika at­sprāga nost.

- Kā tad… viņa nomurmināja. Lai tu mani saplosītu mazos gabaliņos? Gaidi vien…

Acīmredzot skaņa patiešām nonāca līdz būra iekšienei pavisam brivi, jo, kaut arī Monika bija runājusi pavisam klusi, aluķēms, kas atkal izskatījās pēc peļu lācīša, bija viņu sadzirdējis.

- Protams, ka netaisos tevi saplosīt mazos gabaliņos… viņš sapīcis teica. Bet tu mani piekrāpi. Es nezinu, kā tev ir kļuvusi zināma teiksma par dimantu ciltstēvu, bet tas nedod tev tiesības spundēt mani šajā kastē. Laid ma­ni ārā!

Monika bija sabozusies.

- Es esot tevi piekrāpusi! viņa aizvainoti izsaucās. Un kurš bija tas, kurš visu laiku mēģināja man iestāstīt, ka esot peļu lācītis, kas sēdējis gūstā pie briesmīgajiem aluķēmiem…

- …troglodītiem, aluķēms-Musis viņu izlaboja.

- .. .un kuru tie tagad vajājot cauri visam Mežam! Monika nobeidza. Smiek­līgi! Un ja vēl padomā, ka es tev noticēju!

- Tas bija nepieciešams, aluķēms-Musis paskaidroja.

- Kādēļ? vaicāja Monika. Lai dabūtu mūs projām? Tad jau visi tavi pū­liņi ir bijuši veltīgi nekur prom mēs neiesim, iekams nebūsim atdabūjuši sa­vas vecmāmiņas, kuras jūs tik nelietīgi turat iespundētas savās pretīgajās, tum­šajās alās!

Aluķēms-Musis sāka vaicāt, kā viņa zina kaut ko par viņu alām, bet palika bez atbildes, jo Monika jau bija metusies skriet uz mājām, lai paziņotu jaunu­mus pārējiem.

Sapratis, ka ir palicis viens, aluķēms vēlreiz paraustīja būra durtiņas un, kad tās joprojām izrādījās ciet, atkal apsēdās uz grīdas, blenzdams augšup uz elpo­jamo režģi.

- Nu tā, viņš pie sevis noteica. Brīnišķīgi! Tagad viņa ir mani pametusi vienu šajā suņusēņu apsēstajā kastē… Lai vai kā… viņš noņurdēja, atguldamies zemē un saritinādamies kamoliņā, …vismaz šeit ir silti, un viņš nolē­ma nedaudz nosnausties, jo neko citu jau darīt nevarēja…

Kad Monika pārradās mājās, visi pusdienas jau bija paēduši, un Meža Veča nokopa galdu. Mežsargs vēl arvien sēdēja pie sava tukšā šķīvja un likās iegri­mis kaut kāda pergamentam līdzīga vīstokļa pētīšanā, kas laikam bija vietējā Meža avīze.

- Mežaļaudis viņpus Platās upes ziņo par vairākām izpostītām pūpēžveidīgo dabiskajām audzētavām, viņš sacīja. Re, viena no lielākajām tā, kas atro­das netālu no Klejojošo krūmu audzēm, atrasta pamesta, kad mežaļaudis gā­juši papildināt savus pūpēžveidīgo krājumus pagājušajā ceturtdienā. Neesot pa­likušas nevienas veselas olas, un visi pūpēžveidīgie acīmredzot izklīduši pa tu­vējo apkārtni. Tuvumā slaistījušies pāris klabiķi, bet visumā domā, ka vainīgi tomēr nav viņi… un viņš atkal iegrima kādā rakstā.

Monika bija devusies pāri istabai, lai kāptu uz apakšstāvu, bet tagad ap­stājās un ieklausījās. Meža Veča, ieraudzījusi Moniku, uzlika uz galda tīru šķīvi.

- Kur tu biji? viņa jautāja. Parasti tu gaļas pankūkas nemēdz nokavēt…

- Biju Mežā, atteica Monika, apsēdās pie galda un uzlika sev pankūkas. Tās gan bija nedaudz atdzisušas, bet vienalga garšoja dievīgi Meža Veča zi­nāja, kādām jābūt kārtīgām gaļas pankūkām.

- Skaidrs, ka Mežā… nosmīkņāja Meža Veča. Kur gan vēl tu būtu varē­jusi būt…

- Kāpēc tad prasi? pil­nu muti attrauca Monika, bet tad Meža Veča pamanī­ja Monikas saskrāpētās ro­kas un iepleta acis.

- Ko tad tu tajā Mežā darīji? Ķerstīji jenotus kai­lām rokām, vai?

- Apmēram… izvairīgi noņurdēja Monika. Starp citu, vai tu nesašūtu manu mēteļa piedurkni Rutas jenots arī to nedaudz pa­pluinīja…

Meža Veča tā dīvaini no­raudzījās uz Moniku, bet vi­ņa jau bija pievērsusies Mežsargam.

Vai visas pūpēžveidīgo audzētavas ir zināmas? viņa tam vaicāja.

- Ko? tas novērsās no avīzes. Pūpēžveidīgo au­dzētavas? Dala no tām ir zināmas, jā, bet nekādā ga­dījumā ne visas. Vienkārši tās katru gadu var būt citā vietā, un tikai dažas, pašas lielākās, paliek turpat.

- Vai te tuvumā ari ir kāda zināma audzētava? Monika jautāja, cenzdamās izklausīties ne pārāk ieinteresēta.

- Kā tad, teica Mežsargs. Viena ir tepat netālu Stāvajā kalnā, bet tā netiek pārāk bieži izmantota pūpēžveidīgo vākšanai, jo tur ir samērā grūti pie­kļūt kad rokās ir pilni grozi ar pūpēžveidīgajiem, tad ir gandrīz neiespējami tikt no tā kalna lejā… Bet tā ir viena no pastāvīgākajām audzētavām tieši tā­dēļ, ka tur ir grūti piekļūt pūpēžveidīgie tur jūtas drošībā.

Nu jau vairs nejūtas, nodomāja Monika.

- Tad vēl viena audzētava ir starp Vadātāja purvu un Bezdibenīgajiem akačiem. Bet arī tā tiek izmantota pavisam reti, jo atrodas šausmīgi nelāgā vietā. Starp tiem diviem purviem ceļu var atrast tikai zinātājs, un arī tad tas sasniedz audzētavu tikai tad, ja viņam paveicas un ja nepiesienas Vadātājs.

- Kāds Vadātājs? čāpstinādama pankūku, jautāja Monika.

- Vadātājs tā ir purva radība, sacīja Mežsargs, nolikdams avīzes rulli uz galda. Lielāko daļu sava laika viņš pavada, guļot kādā akacī, bet, ja neguļ, blandās apkārt pa Mežu, meklēdams ceļiniekus un, ja kādu atrod, sāk vazāt

to uz riņķi, līdz tam izsīkst pēdējie spēki… Vadātājs pēc savas vēlēšanās var kļūt neredzams un nedzirdams, un tikai, kad ceļinieks vairākas reizes ir atgrie­zies tajā pašā vietā, viņš saprot, ka ir gājis uz riņķi Vadātāja ietekmē. Un vēl Vadātājs necieš, ka kāds ielaužas viņa mājās respektīvi, tajā purvā. Un tad viņš par varītēm cenšas ievilināt nācēju akacī… Tā ka mēs pārsvarā vai nu ķe­ram pūpēžveidīgos paši, vai ņemam tos no audzētavām viņpus upes tas ir tālāk, toties drošāk.

Monika klausījās pavērtu muti un pat bija aizmirsusi par savām pankūkām, bet Meža Veča tikmēr slaucīja galdu un meta uz Mežsarga pusi dusmīgus ska­tienus.

- Ko tu baidi bērnu? viņa tam pārmeta. Atradis, ko stāstīt visus šitos šausmu stāstus par to Vadātāju… Mums jau pietiek ar aluķēmiem, bet tu te vēl šo iepin…

- Monika jautāja par pūpēžveidīgo audzētavām, mierīgi paskaidroja Mež­sargs. Kā es varu pastāstīt par audzētavām, nepieminot Vadātāja purvu?

Meža Veča neko neatbildēja un, uzmetusi viņam pēdējo dusmīgo skatienu, aizgāja mazgāt traukus.

- Un kā ir ar tām mazākajām audzētavām? jautāja Monika. Vai tās var viegli atrast?

- Nepavisam, atbildēja Mežsargs. Tās var atrast tikai tad, ja nejauši uz­skrien virsū bet tā parasti nemēdz notikt vai ari, ja speciāli izseko kādu pū­pēžveidīgo «aukli».

- Ā! iesaucās Monika. Tad jau Ralfam bija bijusi taisnība un pūpēžveidīgajiem patiešām ir kaut kas līdzīgs bērnistabām ja jau tur ir pat savas aukles…

- Un kā var zināt, kurš pūpēžveidīgais ir aukle? vaicāja Monika. Viņi taču izskatās visi vienādi!

- Kur nu vienādi! sašutis iesaucās Mežsargs. Pūpēžveidīgie atšķiras cits no cita tāpat kā mēs ar tevi!

Monika nosprauslājās. Tad nu gan Mežsargam bija sevišķi labas izšķiršanas spējas, ja jau viņš spēja tik precīzi atšķirt vienu pūpēžveidīgo no otra…

- Pūpēžveidīgo aukles ir stipri lielākas par parastu pūpēžveidīgo, sacīja Mežsargs. Un, kad tās satraucas, tās kļūst ārkārtīgi spilgti baltas.

- Atceries to pūpēžveidīgo, ko noķēra Ruta to lielo, sarunā iesaistījās arī Meža Veča. Tā bija aukle.

Monika atcerējās gan. Tomēr laikam tādas aukles bija ļoti reti sastopamas, jo kaut kā viņa nespēja atcerēties, kad vēl kādreiz Mežā būtu redzējusi tamlī­dzīgu pūpēžveidīgo. Un pūpēžveidīgo taču Mežā bija tik daudz… Laikam jau aukles pārsvarā sēdēja savās bērnistabās, pieskatidamas mazuļus, un paskrai­dīt izgāja tikai tad, kad bija galīgi notirpušas pseidopodijas…

Mežsargs atkal bija iedziļinājies avīzē, un Monika nolēma viņu vairs neiz­prašņāt, lai tas nesāktu likties pārāk aizdomīgi. Kad pankūkas bija apēstas, vi­ņa noskaloja šķīvi un kāpa lejā uzmeklēt pārējos.

Ruta lielajā istabā bija sastūmusi visus krēslus un dīvānus pie sienām un pat­laban vingrinājās kaut kādos palēcienos, bet mūzika skanēja tā, ka Monika brinījās kā gan viņa to augšā nebija dzirdējusi… Bens bija iespundēts meiteņu istabā un tagad kaukdams skrāpējās gar aizslēgtajām durvīm, ilgodamies pie­kļūt pie kārotā magnetofona. Monika piegāja pie magnetofona un izslēdza to, bet Ruta uzmeta viņai sašutuma pilnu skatienu.

- Ko tu dari? Kāpēc tu to izslēdzi? viņa jautāja.

- Es noķēru aluķēmu, sacīja Monika un devās uz Ralfa un Arvila istabu, bet Ruta, tūlīt pārtraukusi savu lēkāšanu, aizmetās viņai pakaļ.

Ralfs sēdēja gultā, aizbāzis ausis ar vates vīkšķiem, un lasīja, bet Arvils pē­tīja kādu bilžu grāmatu, kuras atvērumā rēgojās nedabīgi milzīgs balts vilks.

Kad Monika ar Rutu ienāca istabā, Arvils pacēla acis no grāmatas un nogu­rušā balsī sacīja:

- Kad jūs iesiet atkal ārā, vai jūs neizlaistu Ralfa žurku? Viņa tik šausmīgi krāc, ka es nevaru lasīt.

- Tu taču nemaz nelasi, teica Ruta, palūkodamās uz baltā vilka attēlu. Kad mēs iesim ārā, mēs to žurku izlaidīsim, bet patlaban mēs vēl nekur ne­ejam. Monika ir noķērusi aluķēmu.

Arvilam pavērās mute, un viņš noelsās vien.

- Nevar būt, viņš nočukstēja. Viņa taču to neatstiepa uz šejieni?

- Protams, ka ne, atteica Monika. Es taču neesmu galīgi jukusi…

- Kas ir vai jau cauri? beidzot pamanījis Rutu un Moniku, Ralfs nolika grāmatu un izvilka vīkšķi no vienas auss.

- Kas cauri? nesaprata Ruta un saviebusies blenza uz vati, kas joprojām rēgojās laukā no Ralfa otras auss.

- Kā kas? Tā tava drausmīgā trokšņošana, protams, Ralfs atteica un, iz­vilcis ari otru vīkšķi, nosvieda to turpat uz gultas.

- Es noķēru aluķēmu, sacīja Monika un apsēdās uz Ralfa gultas, cenzda­mās atvirzīties pēc iespējas tālāk no vates vīkšķiem.

Ralfs uz šo paziņojumu reaģēja līdzīgi Arvilam arī viņa mute pavērās, un viņš neticīgi blenza uz Moniku.

- Tā vienkārši? Ņēmi un noķēri?

Monika sabozās un pabāza viņam zem deguna savas saskrāpētās rokas. Tās izskatījās tā, it kā Monika būtu mēģinājusi atņemt gaļas gabalu satracinātam tīģerim. Ralfs saviebās un parāvās atpakaļ.

- Tas nemaz nebija tik vienkārši, Monika sacīja un pastāstīja, kā viņai bi­ja gājis. Kad viņa savu stāstu bija beigusi, pārējie izskatījās vienlaikus gan prie­cīgi satraukti, gan nedaudz nobažījušies. Tagad viņiem stāvēja priekšā grūts uz­devums uzzināt, kā īsti ar pūpēžveidīgajiem var cīnīties pret aluķēmiem.

- Aluķēms mums tagad ir, sacīja Ralfs, tagad atliek tikai dabūt kādu pūpēžveidīgo un izdibināt, kas īsti aluķēmiem pie viņiem nepatīk. Jādomā, ka tā­pat vien viņš mums to nepa vēstīs…

- Noteikti ne, piekrita Monika. Viņš bija stipri piepūties, kad es viņu pa­metu, apvainojies, ka es šo esot piekrāpusi…

Visi nosprauslājās.

- Kā lai mēs tiekam pie pūpēžveidīgā? jautāja Arvils, atkal paceldams savu vilku grāmatu.

- Nāksies kādu noķert, teica Ralfs. Vai nu mēs nekad neesam ķēruši pūpēžveidīgos? viņš pasmējās. Jādomā, Mežsargam ir kāds no tiem pievili­nātajiem vajadzēs mums to no viņa uz kādu laiku aizņemties.

- Tu domā, viņš dos? šaubījās Arvils.

- Kāpēc ne? attrauca Ralfs. Tikai Meža Večai gan nevajadzētu neko

teikt vina tūlīt sāks mūs turēt aizdomās…

*

Pie pievilinātāja viņi tika jau nākamajā dienā, un tas patiešām bija izrādījies pavisam vienkārši. Monika bija paziņojusi Mežsargam, ka viņiem esot garlaicī­gi un ka viņi gribot nedaudz patrenēties pūpēžveidīgo ķeršanā, un Mežsargs bez kādiem jautājumiem tūlīt bija iedevis viņiem vienu pievilinātāju un veselu rituli auklas. Pēc brokastīm Monika vēl bija pamanījusies nočiept gabalu mai­zes un pāris gaļas pankūkas, ko aiznest savam gūsteknim. Tā kā viņa nezinā­ja, ko aluķēmi īsti ēd, viņa drošības pēc pakampa arī salātu bunti un divas bie­tes, kaut gan spriežot pēc viņu zobiem aluķēmi diez vai bija zālēdāji…

Viņi devās Mežā drīz pēc brokastīm, bet, pirms sākt medīt pūpēžveidīgos, visi gribēja apskatīt aluķēmu.

- Viņš jau nemaz neizskatās pēc aluķēma, paskaidroja Monika, bet pārē­jie atteica, ka viņiem nekas neesot arī pret peļu lācīti, un tā nu viņi devās uz biezokni, kur bija paslēpts būris ar gūstekni.

Līdzko viņi bija sasnieguši biezokņa malu, Monika deva zīmi iet klusiņām, un tā nu viņi, uzmanīgi sperdami soļus un cenzdamies neuzkāpt uz kāda kritu­ša sausa zara, lavījās uz to pusi, kur cauri biezokņa pustumsai mirdzēja zaļo suņusēņu paugurs. Gabaliņu no būra viņi apstājās un cauri stikla sienai nopētīja par peļu lācīti pārvērtušos aluķēmu.

Aluķēms sēdēja būra kaktā un garlaikoti plūkāja savas garās, ļekainās ausis. Viņš patiešām neizskatījās ne neglīts, nedz ari bīstams.

Monika nokrekšķinājās un piegāja tuvāk būrim.

Aluķēms, sadzirdējis soļus, satrūkās un pielēca kājās.

- Kas tur ir? viņš satrauktā balsī vaicāja.

- Es, atteica Monika. Atnesu tev šādu tādu ēdamo.

- Ak tad tomēr…drūmi noteica aluķēms, paošņādams gaisu. Es jau bi­ju nospriedis, ka tu taisies mani nomērdēt badā… Kas tev tur ir?

- Gaļas pankūkas, maize un dārzeņi, atteica Monika, samulsusi raudzīda­mās uz būri. Un kā tad lai es to visu dabūju iekšā?

Ralfs panācās tuvāk un, notupies zemē, aptaustīja kādu no būra sienām, kuru biezā kārtā aizklāja ļumīgi suņusēņu čemuri.

- Ērla teica, ka te kaut kur esot tāds kā atbīdnis, viņš teica, joprojām iz­taustīdams būri. Ā, tepat jau tas būs… to teikdams, viņš izplēsa pāris suņusēnes un parāva nelielu, tikko manāmu puļķīti. Tūlīt no būra sienas izbīdījās neliela atvilktnīte, kurā Monika salika pankūkas un maizi. Ralfs iestūma atvilktnīti atpakaļ sienā. Cauri stiklam varēja redzēt, kā aluķēms metas pie atvilktnītes un izpēta tur saliktās ēdamlietas. Ošņādams viņš raustīja savu rozā purni­ņu, un tas izskatījās tik jocīgi, ka Ralfs un Monika iesmējās. Aluķēms tikmēr bi­ja nogaršojis pankūku, un acīmredzot tā viņam garšoja tīri labi, jo viņš neteica ne vārda, iekams pankūka nebija pazudusi viņa vēderā. Monika stāvēja ar sa­lātiem un bietēm rokās un nevarēja saprast, ko darīt ar tiem, bet tad aluķēms izlēma viņas vietā.

- Tos dārzeņus tu vari nest atpakaļ, viņš sacīja. Es tos nevaru ēst man no tiem metas nelabi.

- Tā jau es domāju, teica Monika un uzlika maisiņu ar salātiem uz celma.

- Paklau, tu, aluķēms, bargi sacīja Ralfs. Atdod mūsu vecmāmiņas!

- Man taču viņu nav, attrauca aluķēms, sukādams nost otro pankūku. Varētu padomāt, ka mēs te visi kopā sēžam un spēlējam dambreti… Viņas ir klinšu alās it kā jūs to nezinātu…

- Mēs to zinām ļoti labi, dusmīgi runāja Ralfs, tāpēc tev mums jāpalīdz

dabūt viņas no turienes ārā.

i

- Kā tad… murmulēja aluķēms, izbolījis savas lielās acis tā, ka likās tās tūliņ izsprāgs no pieres. Jūs mani iespundējat šitādā būri un tagad diezin ko no manis lūdzat… Tā jau nu es jums palīdzēšu…

- Ak tā! saskaitās Ralfs. Nu tad piesargies! Ja tu negribi ar mums sadar­boties, tad nedomā, ka mēs ar tevi te auklēsimies!

- It kā es būtu jūs lūdzis, lai jūs mani iespundētu šajā kastē! Tad ta nu varen smalkie apartamenti… nosprauslājās aluķēms. Laidiet mani ārā, un jums ne ar vienu nebūs jāauklējas!

Bet Monika ar Ralfu jau devās atpakaļ pie Rutas un Arvila, kas joprojām tu­pēja gabaliņu nostāk.

- Te nav pat tualetes! sauca aluķēms viņiem nopakaļ.

- Paskaties kaktā zem dēļa, atsaucās Monika.

Aluķēms tā ari izdarīja un ar pagalam aizvainotu izteiksmi purnā izvilka no turienes mazītiņu naktspodiņu, izrotātu ar uzkrāsotām mēness suņusēnēm.

- Kāds pazemojums… norūca aluķēms, aši iegrūzdams naktspodiņu atpa­kaļ kaktā, bet Monika to vairs nedzirdēja, jo kopā ar pārējiem jau līda ārā no biezokņa.

- Un tomēr dīvaini, ka visi tā runā par to, cik aluķēmi ļauni un briesmīgi… ieminējās Ruta. Šis nelikās necik ļauns nedaudz pikts, bet nepavisam ne briesmīgi ļauns.

- Es arī būtu pikts, ja mani turētu tādā kastē, sacīja Arvils.

- Tieši tas jau ir tas, ko es saku, teica Ruta. Viņš varētu būt nez cik šausmonīgs, bet viņš pat nelikās dusmīgs.

- Tāds viņš bija gan, kad ieraudzīja to naktspodu, Monika sacīja.

- Jā gan bet tikai tad. Kāds gan prieks no naktspoda ar suņusēnēm… domīgi sacīja Arvils.

Runādami viņi bija izlīduši no biezokņa, un tagad viņu priekšā pletās viss plašais Mežs. Ralfs stāvēja viršu pudurā, izklaidīgi šūpodams auklas rituli un vē­rās uz visām pusēm.

- Kur mēs tos ķersim? viņš vaicāja.

- Ak, vai nav vienalga… attrauca Ruta un joka pēc iepūta pievilinātājā. Tas darbojās kā pienākas, jo atskanēja traks spiedziens, un gandrīz vienlaicīgi ar to iespiedzās vēl kāds. Visi izbrīnīti paskatījās visapkārt, bet tad izrādījās, ka tas bijis tikai Arvils, un Ralfs uzmeta viņam niknu skatienu. Bet nepagāja ne pāris sekundes no brīža, kad bija apklusis Arvils, kad pāri pakalniem brāzās kaut kas balts un skaļš nebija nekādu šaubu, tas bija pūpēžveidīgais. Izspiegdams savas pēdējās prāta paliekas, tas šāvās cauri priežu stumbriem tieši uz vietu, kur stāvēja bērni.

Bet viņš nepaspēja atskriet līdz bērniem, kad no augšas atskanēja asa švīk­stoņa, un milzīgs, melns klabiķis kā torpēda pāršķēla gaisu, pakampa pūpēžveidīgo un ar visu medījumu nozuda atpakaļ debesīs.

- Fu… nodrebinājās Arvils. Es nudien ceru, ka viņiem nekad neuznāks kāre nomēģināt ko citu bez pūpēžveidīgajiem…

- Jā, sacīja Ralfs. Acīmredzot šī nav tā labākā vieta, būs jāiet pameklēt biezāks mežs…

Pārējie piekrita, ka tas tiešām būtu tas prātīgākais, un viņi devās uz mežu aiz ezera, jo tur nebija tik skrajš kā priežu pakalnos.

Kad viņi nonāca aizezera mežā, kur bērzu, kļavu un dižskābaržu zari radīja lielāku vai mazāku aizsegu pret klabiķu uzbrukumiem, medības varēja sākties, un Ruta svinīgi iepūta pievilinātājā. Atskanēja kārtējais stindzinošais spie­dziens, bet, kad pēdējās skaņas bija izplēnējušas gaisā, iestājās mēms klusums. Labu bridi visi stāvēja un gaidīja, bet nekas tā arī nenotika.

Monika nepacietīgi sakustējās.

- Kas tad nu? Vai tiešām tie saprātu nobrēkušie radījumi skraida tikai tur, kur viņus var pagrābt kāds klabiķis? viņa brīnījās.

Ruta vēlreiz iepūta pievilinātājā.

Un atkal nenotika itin nekas, tikai kāds jenots, strīpaino asti kulstīdams, aiz­šāvās prom pa krūmiem laikam nevarēja vairs izturēt šaušalīgās skaņas, kas nu te atskanēja ik pa brītiņam…

Arvils nodrebinājās un arī pagājās tālāk.

- Es vairs nevaru to spiegšanu klausīties, tā man iet caur kauliem, viņš pa­ziņoja, atsēzdamies uz kāda celma.

Ruta nepielūdzami pūta pievilinātājā, un Mežu turpināja piepildīt vājprātīgie spiedzieni, līdz beidzot arī Monika un Ralfs nodrebinājās un palūdza viņu uz kādu mirkli rimties. Monika juta, ka griezīgā, spiedzīgā skaņa viņai sāk pulsēt deniņos, bet Arvils sēdēja uz celma, aizspiedis ausis ar īkšķiem, un blenza sū­nās sev pie kājām, gaidīdams, kad tas viss reiz beigsies…

Un tad viens nāca.

Smiedams pilnā rīklē un izskatīdamies pēc prātu izkūkojuša albinoza astoņkāja, pūpēžveidīgais izdrāzās no avenājiem tieši pie celma, uz kura sēdēja Ar­vils, un tā kā Arvils pūpēžveidīgajam bija visai niecīgs šķērslis, viņš, daudz ne­domājot, metās tik tam pāri. Savukārt Arvils, joprojām sēdēdams ar īkšķiem ausīs, pūpēžveidīgo pamanīja daudz par vēlu tikai tad, kad tā vēsās, nedaudz mitrās pseidopodijas jau stampāja viņam pār muguru… Arvils ieķērcās gandrīz tikpat skanīgi kā baltais radījums viņam mugurā un izbailēs pielēca kājās, bet pūpēžveidīgais savukārt, nobijies no piepeši atdzīvojušā celma, iespiegdams Arvilam tieši ausī, metās sāņus un pazuda starp kokiem.

Arvils stāvēja un izbailēs vēl arvien kliedza, bet Ralfs pikti purpināja kaut ko par vējā palaistu medījumu…

Kad Arvils bija nomierinājies, Ruta atkal iepūta pievilinātājā. Un atkal nācās gaidīt krietni ilgi, līdz nākamais baltais spiedzējs apveltīja viņus ar savu uzma­nību. Šoreiz Arvils viņam ceļā negadījās, un Monika pamanījās nogrābt to aiz kakla, kad viņš drāzās tai garām. Ralfs, laiku nezaudēdams, apmeta tam ap kaklu auklu un sasēja kārtīgu mezglu.

- Nu tā, Ralfs noteica, slaucīdams gar biksēm nosmērētās rokas. Tas nu tā kā būtu padarīts varam sākt eksperimentēt!

- Ja tu gribēji spiegt uz aluķēmu, tev nemaz nevajadzēja ķert šito spoku pie­tiktu ar šo pašu svilpīti, sacīja Arvils, pamādams uz pievilinātāju. Ja jau paši pūpēžveidīgie to spiedzienu neatšķir no īstā, tad aluķēms neatšķirtu ne tik…

- Var jau būt, teica Ralfs. Bet mēs taču nemaz nezinām, vai tas ir viņu spiedziens, no kā baidās aluķēmi. Tas varētu būt arī jebkas cits.

- Piemēram, kas? jautāja Arvils. Ko tad vēl pūpēžveidīgie tādu dara?

- Nezinu, Ralfs noplātīja rokas. Tur jau tā nelaime, ka mēs neko par vi­ņiem nezinām. Ja man tikai būtu bijusi iespēja ilgāk pavērot to bērnistabu…

- Bet tev nebija, noteica Ruta. Tā kā nāksies vien iztikt ar šo pašu ek­semplāru, viņa pamāja uz pūpēžveidīgo, kas raustījās Ralfam auklas galā.

«Šis pats eksemplārs» izskatījās varen gražīgs. Tam nepavisam nepatika būt piesietam auklā, un tas nikni raustījās uz visām pusēm, mēģinādams izrauties, bet tas viņam neizdevās vis. Ralfs, siedams mezglu, bija zinājis, ko dara. Vie­nu bridi pūpēžveidīgais paplēta muti, grasīdamies izgrūst kādu sevišķi nelādzī­gu spiedzienu, bet Monika jau to bija gaidījusi un tagad uzbrēca: Turi muti! un pūpēžveidīgā mute tūlīt pat aizvērās.

Tagad, kad pūpēžveidīgais bija noķerts, varēja iet izmēģināt tā efektu uz alu­ķēmu, un viņi visi ar auklā piesieto pūpēžveidīgo devās atpakaļ uz egļu biezok­ni. Kad viņi bija nonākuši līdz biezoknim, Monika apstājās.

- Tagad jāmēģina iet ļoti klusām, viņa sacīja. Lai aluķēms nezinātu, kas mums padomā.

Tā nu viņi piesardzīgi lavījās cauri biezoknim, līdz puskrēslā starp melnajiem egļu stumbriem iezaigojās zaļš paugurs, kas, bērniem nākot tuvāk, mirdzēja ar­vien spilgtāk. Viņi tuvojās aluķēma būrim.

Pienākuši diezgan tuvu, viņi ieskatījās būri.

Aluķēms sēdēja uz dēļa būra stūrī, joprojām izskatīdamies pēc peļu lācīša, un ar nagiem ķemmēja savas pinkainās ausis, tajā pašā laikā diezgan melan­holiski blenzdams būra pretējā sienā.

Ralfs pievilka sev tuvāk pūpēžveidīgo, bet tas ievilka visas pseidopodijas un nolikās zemē kā izplūdusi balta pļeka. Neizskatījās, ka viņš šobrīd būtu noska­ņots uz spiegšanu, gluži pretēji likās, ka viņš tūlīt pat aizmigs…

Ralfs pamāja Monikai un sāka vaikstīt dīvainas grimases. Ko viņš gribēja pa­teikt, tas Monikai īsti skaidrs nebija, bet viņa nojauta, ka viņš droši vien jautā, ko lai tagad iesāk. Neba nu ka viņai būtu kādas idejas…

Uz pirkstgaliem pienākusi pie gulošā pūpēžveidīgā, viņa to nedaudz pabak­stīja ar kāju, bet pūpēžveidīgais nelikās to manām un gulēja sastindzis, tagad

atgādinādams dīvainu baltu akmeni. Tad Monika pabakstīja to nedaudz stip­rāk. Pūpēžveidīgais par atbildi nedaudz paplēta savu mutes spraugu un izgrū­da kaut ko līdzīgu ņerkstienam, taču likās, ka viņam ir slinkums pat īpaši pro­testēt. Tad Monika pieliecās, pacēla viņu no zemes un kārtīgi sapurināja.

Tad nu gan pūpēžveidīgais sabijās. Tūdaļ pat viņš izlaida kādas desmit pseidopodijas un ņēmās tās tirināt, laikam meklēdams kādu vietu, kur pieķerties. Atbalsta punktu neatradis, viņš atkal paplēta muti un šoreiz nervozi ieķiķinājās.

Monika un pārējie saspringti blenza uz būri, lai redzētu, kādu efektu tas ir atstājis uz aluķēmu. Aluķēms bija piecēlies kājās, un likās, ka tas uzmanīgi klausās.

- Kas tur ir? viņš jautāja.

Visi klusēja, bet Monika atkal sakratīja pūpēžveidigo.

Pūpēžveidīgais protestēdams iespiedzās. Tas jau nedaudz vairāk atgādināja viņu parasto spiedzienu, kaut ari nebija tik skaļš un spēcīgs. Monika nerimās un turpināja to kratīt, un tad reiz pūpēžveidigajam pietika.

- Āāāāāāāā…! tas griezīgi iespiedzās, tā ka Arvils tūlīt pat sabāza īkšķus ausīs, bet Ralfs ar Rutu nepatikā saviebās.

Ari aluķēms satrūkās. Spiedziens bija nācis tik pēkšņi, ka viņš no pārbīļa pa­lēcās, bet, kad spiedziens nenorimās, viņš, īgni saviebis purniņu, ņēmās uzrul­lēt savas garās, vilnainās ausis tā, ka visbeidzot tās atgādināja baltus cilindriņus abās viņa galvas pusēs. Acīmredzot tādi «korķi» labi aizturēja skaņu, jo īgnā iz­teiksme no viņa purniņa izzuda, un viņš, nostājies pie spoguļsienas, ņēmās go­rīties un visādi vaikstīties.

Monika pārstāja kratīt pūpēžveidigo un nolika to atpakaļ zemē, kur tas tūlīt apklusa, ievilka pseidopodijas un atkal grasījās iesnausties.

Bērni apmulsuši saskatījās. Neizskatījās, ka aluķēmam būtu bijušas īpašas bailes no pūpēžveidīgā spiedziena. Protams, ka tas nebija viņam paticis, bet kaut kas tāds jau nemaz nevar patikt, ja vien tu pats neesi pūpēžveidīgais…

Aluķēms kādu bridi palika ar uzskrullētām ausīm, bet tad viņš vienu nolocī­ja un ieklausījās. Tā kā bija iestājies klusums, viņš atrullēja ari otru ausi un at­kal apsēdās uz dēļa, skumji blenzdams kaut kur uz priekšu…

Monika pakustējās, bet diezgan neuzmanīgi, jo viņai zem kājām pagadījās kāds izkaltis egles zars, kas tagad ar skaļu krakšķi pārlūza uz pusēm. Monika sastinga, bet bija jau par vēlu, jo aluķēms atkal pielēca kājās un saspringti ie­saucās:

- Kas tur ir?

Monika un pārējie stāvēja kā sastinguši un gaidīja.

- Monika, tā esi tu? aluķēms vaicāja.

Beigu beigās Monika atmeta ar roku un panācās tuvāk.

- Jā, jā, tā esmu es.

- Tu un tava banda… nopūtās aluķēms. Jādomā, jūs neesat atnākuši, lai izlaistu mani laukā?

- Phe! nosprauslājās Ralfs. Ko vēl ne? Vispirms atdod mums mūsu vec­māmiņas!

- Man nekas jums nav jāatdod, pūcīgi sacīja aluķēms. Un vispār mēs viņas atradām pirmie. Kurš pirmais atrod, tas ari patur!

- Nu, vai zini! dusmīgi iesaucās Ralfs, bet Monika paraustīja viņu aiz pie­durknes.

- Nav ko ar viņu kašķēties, čukstēja Monika. Tik un tā mēs neko nepa­nāksim…

Ralfs saprata, ka viņai ir taisnība, un pagāja nostāk, bet vēl arvien izskatījās sabozies.

- Paklau, Monika, ieteicās aluķēms. Es te tā sēžu un sēžu šajā būrī… sēžu un sēžu… sēžu un sēžu…

- Nu, nu? nepacietīgi mudināja Monika.

- …un man kļūst garlaicīgi, aluķēms pabeidza un saviebies apsēdās uz dē­ļa. Es taču nevaru visu laiku tikai spoguļoties! Tas jau sāk nedaudz apnikt. Peļu lācītis, protams, ir padevies diezgan simpātisks, nevar noliegt… Un to­mēr pat uz viņu nevar skatīties no rīta līdz vakaram…

- Un ko tad tu gribētu? jautāja Monika.

- Nē, nu tas nu gan! neticīgi iesaucās Ralfs. Viņi ir nolaupījuši mūsu vec­māmiņas, un viņam pietiek nekaunības vēl izvirzīt kaut kādas prasības!

Bet aluķēms nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību un turpināja.

- Kādu avīzi varbūt… vai ko tamlīdzīgu…

- Kā tad! sašuta Ralfs. Varbūt tu vēlies, lai mēs tev iegādājamies abone­mentu nākamajam gadam? Un ko tad tu vēlētos «Aluķēmu vēstnesi» vai «Jau­nākās ziņas no klinšu alām»…?

Aluķēms sabozies vērsās uz to pusi, kur pēc viņa izpratnes vajadzēja atras­ties Ralfam.

- Pirmkārt, nevis aluķēmi, bet troglodīti, viņš aizrādīja. Un otrkārt es uzdrīkstos domāt, ka jūs mani te neturēsiet vēl veselu gadu, tā ka tev nevajag uztraukties par abonementu…

Ralfs nosprauslājās un iesvieda biezoknī žagaru, uz kura bija uzkāpusi Monika. Tas švīkstēdams ielidoja biezoknī un palika ieķēries kādā zaru mu­džeklī.

- Labi, labi, kaut ko es tev atnesīšu, Monika nočukstēja aluķēmam, kad viņai likās, ka Ralfs neklausās, un aluķēms par atbildi apmierināti palocīja gal­vu. Tad Monika pagriezās un devās ārā no biezokņa, un pārējie viņai sekoja. Pēdējais nāca Ralfs, vilkdams aiz sevis samiegojušos pūpēžveidīgo, kurš klu­sām pie sevis smējās.

Izlīduši no biezokņa, viņi apstājās, un pūpēžveidīgais, izmantodams situāci­ju, atkal nolikās garšļaukus.

- Ko nu? vaicāja Arvils. Izskatās, ka viņam no tā pūpēžveidīgā ne silts, ne auksts…

- Jā, tā patiešām izskatījās, saraukusi pieri, atzina Monika. Bet mēs jau vēl esam izmēģinājuši tikai spiedzienu.

- Es taču uzreiz teicu tā vecene to stāstu ir nosapņojusi, teica Ralfs. Un tomēr ja aluķēmiem nebūtu bail no pūpēžveidīgajiem, vai tad viņi bū­tu metušies viņai virsū un pie tam vēl iznīcinājuši visas tās audzētavas…?

Brīdi visi apmulsuši stāvēja, nezinādami, ko iesākt. Ralfs bija sakrunkojis pieri un kaut ko saspringti domāja. Beidzot viņš iebelza sev pa pieri un iebrē­cās. Visi tūlīt atmodās no savām drūmajām domām un paskatījās uz Ralfu, kurš stāvēja un staroja kā pavasara saulīte.

- Klausieties, bet tā taču noteikti arī ir! viņš sajūsmināti sauca.

- Kā ir? norūca Arvils. Kā lai mēs zinām, par ko tu nupat domāji?

- Kā par ko? Skaidrs, ka par tām audzētavām. Tas taču ir saprotams! Pa­klausieties, tas mūsu aluķēms taču visu laiku staigāja pa Mežu, kur nepārtraukti skraida arī pūpēžveidīgie, vai ne?

Visi piekrita, īsti nesaprazdami, uz ko viņš mērķē.

- Nu? Ralfs nepacietīgi sauca. Ja jau aluķēmiem būtu no tiem bail, viņi tik brīvi vis neskraidītu! Acīmredzot viņus biedē nevis parastie pūpēžveidīgie, bet kaut kas saistībā ar tām bērnistabām vai nu aukles vai olas, vai tie sīkie!

- Paga, paga, iebilda Monika. Ja viņus tā biedētu bērnistabas, tad taču viņš nebūtu varējis tās tik mierīgi izdemolēt?

- Varbūt ka viņš kaut kā speciāli tam gatavojās, minēja Ralfs. Bet, ja vi­ņu pārsteidz negaidīti tad gatavs ir! Aluķēms laiž ļekas vaļā un liekas prom uz saviem klinšu bluķiem!

- Var jau būt… šaubīgi novilka Monika.

- Nezinu gan… neticīgi norūca arī Ruta.

- Bet ir tikai viens veids, kā to noskaidrot, teica Ralfs. Sameklēt bērnis­tabu un sadabūt kādu aukli, kādu olu un kādu sīko!

VIENPADSMITĀ NODAĻA VADĀTĀJA PURVS UN BEZDIBENĪGIE AKAČI

ad viņi visi bija sapulcējušies Rutas un Monikas ista­bā un Monika bija viņai izstāstījusi jaunākos plānus, Ēda izbrīnā skaļi iebrēcās. Ērlai kopā ar Rutu un Ralfu bija nolēmuši, ka tagad viņiem atliek tikai do­ties uz audzētavu starp Vadātāja purvu un Bezdibenīgajiem akačiem, jo tā bija vienīgā atlikusī audzēta­va visā apkaimē. Arvils gan neuzskatīja, ka tā būtu gudra doma, taču viņu neviens neņēma vērā… Tā nu tika ataicināta Ērla, lai viņa izstāstītu, kur tad īsti atrodas abi purvi un kā atrast audzētavu.

- Jūs esat zaudējuši prātu! sauca Ērla, ieplestām acīm blenzdama uz vi­siem pēc kārtas tā, it kā viņi būtu traki suņi. Jūs laikam neapjēdzat, par ko runājat!

- Nesaprotu, kas tur tik īpašs… noņurdēja Ralfs, izklaidīgi kasīdams aiz auss savai šinšillai. Purvi kā purvi galvenais ir uzmanīties, lai neiekristu kā­dā akacī, un tad jau viss būs kārtībā.

- Akači paši par sevi tajos purvos ir mazākā bēda, atcirta Ērla. Bet, ja Vadātājs jūs neievilinās kādā slīkšņā pēc pāris dienu blandīšanās pa Mežiem, es patiešām būšu ārkārtīgi pārsteigta.

- Tāpēc jau mums vajag tevi, sacīja Ruta. Tu droši vien zini, kur tie purvi atrodas un kā izvairīties no Vadātāja.

Ērla īgni raudzījās uz savu draudzeni. Tas viss viņai pagalam nepatika. Bija skaidrs, ka nevienam no klātesošajiem nav ne mazākās sajēgas, ko nozīmē do­ties uz šiem purviem…

- Kur tad tie purvi īsti ir? jautāja Arvils.

- īpaši tālu nav, negribīgi noteica Ērla. Kādu divu stundu gājienā no še­jienes jāiet pāri priežu pakalniem, garām Stāvajam kalnam, un tad vēl kādas pusotras stundas gājiens cauri Sīko koku audzēm un mellenājiem un turpat jau tie purvi būs. Bet tas ir tīrais neprāts! viņa atkal iesaucās. Pat profesi­onāli mednieki tur iet nelabprāt un vienmēr mēģina atkratīties no pūpēžveidīgo gribētājiem, iesakot viņiem izsekot aukles vai iepirkt pūpēžveidīgos no Pārupes audzētavām.

- Domā, mēs arī varētu dabūt kādus sīkos vai olas no cieminiekiem? jau­tāja Monika. Tad mums nevajadzētu līst tajos purvos.

- Ņjā… noņurdēja Ērla. Šaubos gan… Šogad ir visai augsts pieprasījums pēc pūpēžveidīgajiem, sevišķi jau tādēļ, ka tika saārdītas tās audzētavas tā­pēc viņi pašlaik ir diezgan dārgi. Un jums taču nav naudas.

- Nav gan, bēdīgi piekrita Monika. Un bija skaidrs, ka lūgt kaut ko Meža Večai vai Mežsargam būtu neiespējami. Viņiem tūliņ vajadzētu zināt, kādam nolūkam nauda nepieciešama, un diez vai viņi noticētu kādam sagudrotam pa­skaidrojumam. ..

- Tad jau mums nekas cits neatliek, noteica Ralfs. Ērla sēdēja un neticīgi kratīja galvu.

- Traki, kas traki… viņa šķendējās. Nē, nudien traki, kas traki…

- Nu tad klāj tik vaļā, mudināja Ralfs. Ko tu zini par tiem purviem?

- Esmu tur bijusi tikai vienu reizi, saviebusies runāja Ērla. Kad es vēl bi­ju pavisam maziņa, mans tēvs reiz paņēma mani līdzi, lai parādītu, uz kurieni es nekad viena pati nedrīkstu iet. Un ticiet man kop'š tās reizes es neesmu tur spērusi ne soli…

- Patiešām? ieinteresēti jautāja Arvils. Kā tā?

- Tas bija tā. Mēs devāmies uz turieni agri no rīta kādā diezgan draņķīgā ok­tobra dienā. Bija auksts un visu laiku smidzināja smalks lietutiņš, tā ka tad, kad mēs beidzot aizkļuvām līdz purviem, bijām jau galīgi nosaluši un izmirku­ši. Pie purva malas vīri sadalījās un devās uz priekšu nelielos bariņos, bet es paliku kopā ar tēvu un vēl diviem vīriem. Tad mēs devāmies iekšā purvā bū­tībā mēs mēģinājām iziet starp abiem purviem, bet sanāca tā, ka iegājām taisni Vadātāja purvā tur jau, ziniet, tās robežas nav diez cik labi saskatā­mas… Vadātājs acīmredzot bija gulējis, bet kāds no vīriem, ar ko gājām ko­pā, nejauši iekāpa vienā akacī un laikam uzmina šim taisni uz galvas, jo šis pamatīgi apskaitās. Viņš pat nepapūlējās tapt neredzams, kā viņš to parasti mēdz darīt, un mums nācās noraudzīties uz Vadātāju visā viņa daiļumā, ka­mēr viņš kaukdams un aurodams trenkāja mūs visus četrus pa purviem, mēģi­nādams iegrūst kādā slīkšņā… Viens no vīriem tas pats, kas bija uzkāpis Vadātājam, iegrima vienā akacī līdz acīm, un tēvs ar to otro vīru tik tikko da­būja viņu laukā… Fu, fu, fu… Nē, uz turieni nu gan es nepavisam nekāroju do­ties vēlreiz…

- Nu, nu… sacīja Ralfs. Nebija jau tik traki galu galā visi bijāt sveiki un veseli.

- Tu domā? izsmējīgi vaicāja Ērla. Jā, mums četriem paveicās. Bet ari tikai tādēļ, ka Vadātājs bija tā apskaities, ka atļāvās parādīties visā augumā, un mēs zinājām, ka jāuzmanās. Bet, ja viņš paliek neredzams, tu nemaz nevari zi­nāt, ka kāds tevi vadā un todien veseli trīs vīri vairs neatgriezās mājās…

- Ko tu saki? nodrebinājās Arvils, un arī pārējiem sametās nedaudz neo­mulīgi ap dūšu.

- Bet ir taču kaut kāda iespēja tikt tur cauri? vaicāja Ralfs. Mežaļaudis taču ir ņēmuši pūpēžveidīgos no turienes audzētavas?

- Iespēja, protams, ir, negribīgi atzina Ērla. Bet visai neliela. Pastāv, pro­tams, visādi ieteikumi, kā izkļūt cauri tiem purviem, bet tas viss izklausās labi tikai teorētiski. Bet, līdzko tu esi tur, tā tas nemaz vairs nav tik vienkārši.

- Bet tu tomēr pastāsti, mudināja Ralfs.

- Vispirms galvenais ir noteikt abu purvu robežas un iziet tiem tieši pa vi­du, nenovirzoties no ceļa ne pa labi, ne pa kreisi. Jo celiņš starp abiem pur­viem ir tikai labi ja kādus divus metrus plats, un robežas, kā jau teicu, nav diez ko izteiktas… Un līdzko tu esi starp purviem, tā Vadātājs ir klāt un mēģina te­vi novirzīt no ceļa.

- Kā tad šis to dara? vaicāja Monika.

- Viņš prot iedvest vajadzību piepeši doties kaut kur sāņus no takas. Es īsti nezinu, kā viņš to dara man šķiet, daļēji hipnotizēdams ar malduguni un da­ļēji ar to savu dīvaino stabuli, bet vienīgais labums ir tāds, ka viņš vienlaicīgi spēj pievērsties vienam cilvēkam. Tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst doties uz turieni vienatnē tad nu gan gals garantēts…

- Un ko tad darīt, ja viņš sāk tevi maldināt? gribēja zināt Monika.

- Pirmais noteikums neskatīties uz malduguni, paskaidroja Ērla. Ar tām uguntiņām viņš prot zibināties kā īsts meistars, un, ja sāksi tām pievērst uzmanību, tad gandrīz simtprocentīgi noiesi no īstās takas. Otrais neklausī­ties vina stabules mūzikā.

- Kā tad to var izdarīt? nesaprata Arvils.

- Aizbāzt ausis ar vati, nomurmināja Ralfs.

- Tas ir viens no variantiem, sacīja Ērla. Bet ne pats labākais, jo tad ne­var arī sazināties savā starpā. Vislabāk ir pašiem spēlēt kādu mūzikas instru­mentu vai arī dziedāt.

- Oho! iesaucās Ralfs un iesmējās. Dziedošo mednieku parāde cauri baismīgajiem purviem. Izklausās jautri!

- Kā tad… noņurdēja Ērla. Viss ir ļoti jautri, kamēr kāds nav ierauts akacī…

- Labi tātad nedrīkst skatīties uz maldugunīm un klausīties stabuli, sacī­ja Monika. Vai vēl kaut kas?

- Jāuzmana citam citu, teica Ērla. Līdzko sāk likties, ka kāds tā dīvaini sāk uzvesties un izrāda vēlēšanos noiet no ceļa kaut pāris soļu vienā vai otrā virzienā, jādara viss, lai tas cilvēks atgūtos. Bet tajā pašā laikā nedrīkst novērst uzmanību no pārējiem, jo Vadātājs vienā mirklī var pārsviesties no viena cilvē­ka uz otru.

- Skaidrs, sacīja Ralfs un, piecēlies kājās, noslaucīja no biksēm tumšpelē­kās šinšillas spalvas. Kad mēs varam doties ceļā?

- Ko? iesaucās Ērla. Jūs vēl arvien vēlaties iet uz turieni?

- Nu ja, izbrīnījies attrauca Ralfs. Ko tad citu lai mēs darām?

Ērla noelsās un, apņēmusi ceļus ar abām rokām, domīgi uzstutēja uz tiem zodu un drūmi vērās sienā.

- Bet tu patiešām tik sīki visu par tiem purviem zināji? ar zināmu apbrīnu vaicāja Arvils.

- Tādas lietas jau visus interesē… klusi noteica Ērla un nedaudz piesarka.

- Tad jau brīnišķīgi! iesaucās Ralfs. Un tagad tev ir iespēja aiziet un pa­skatīties, kā tas izskatās īstenībā. Tagad, kad tev ir visas šīs zināšanas.

- Tikai ne divdesmitajā! iesaucās Ruta. Tad mums ir sacensības.

- Paldies, ka atgādināji, ironiski noteica Ralfs. Bet man patiesi būtu jā­būt vecās Lojas vecumā, lai es to būtu varējis aizmirst. Tu taču par to atgādini vismaz simts reižu dienā…

- Un vēlams ari ne nedēju pirms sacensibām, vēl piebilda Ruta, vispirms apveltījusi Ralfu ar visu izsakošu skatienu. Tad mums nebūs nevienas brīvas dienas.

- Ejam rīt, ierosināja Ralfs. Nav ko vilkt garumā!

- Ak, dieniņ, nopūtās Ērla. Tad jūs to tiešām domājat nopietni… Manis pēc, varam iet rīt. Bet, runājot par tām sacensībām, viņa uzmeta izmocītu skatienu Rutai, ja mēs rīt aiziesim uz Vadātāja purvu, es neesmu pārliecinā­ta, ka vispār jel kad vēl piedalīsimies kādās sacensībās…

*

Nākamajā rītā Ērla bija klāt pulksten deviņos tieši uz brokastīm. Kad viņa ienāca Mežsarga mājā, Meža Veča lika galdā kūpošu tējas kannu, kas visu is­tabu piepildīja ar aromātiskiem garaiņiem. Smaržoja nedaudz pēc ingvera un nedaudz arī pēc kanēļa…

- Mana īpašā ziemas tēja, paziņoja Meža Veča, ieliedama katram tasītē kūpošo, brūno šķidrumu. Man ir tāda sajūta, ka šodien sāksies ziema.

Tā ir, piekrita Ērla, apsēzdamās pie galda un sildīdama pie tējas tasī­tes sarkanos, nosalušos pirkstus. Savu pelēko adīto mici ar tumšsar­kano bumbuli viņa bija nosviedu­si turpat uz galda, blakus savam šķīvim. Šodien uzkritīs pir­mais sniegs, viņa paziņoja. Kā tu zini? brīnījās Ralfs, bet Ruta un Monika tikai smējās. Arī Ērla noķiķināja vien.

- Vai tev ir kādas šaubas par manām meteorologa spējām? viņa jautāja.

Ralfs pakratīja galvu, bet Arvils ieinteresēti pacēla acis no sava šķīvja.

- Par kādām, kādām spējām? viņš nesaprata.

- Par to, kā es protu prognozēt laika apstākļus, paskaidroja Ērla.

- Nu nē, iespurdzās Arvils. Pēc tā negaisa man par to nav ne mazāko šaubu…

Viņi ēda ceptas olas ar šķiņķi un klāt piekoda grauzdētas maizītes. Tās bija tieši tādas brokastis, kādas iederas aukstā ziemas rītā bez sniega.

- Kā darbojas pretjenotu atslēga? apvaicājās Ērla, sukādama iekšā vēršaci.

- Brīnišķīgi, attrauca Meža Veča. Jūsu namdaris patiešām ir īsts meis­tars. To atslēgu neviens jenots nav dabūjis vaļā. Godīgi sakot, man pašai rei­zēm rodas nelielas grūtības… viņa, nedaudz sakautrējusies, atzina.

Ērla smējās. Tas nav nekāds brīnums, viņa sacīja. Vienreiz namdarim atslēga bija padevusies īpaši «droša»… Tā bija tik droša, ka drīz vien to neviens vairs nevarēja dabūt vaļā vistas savā būri bija pilnīgā «drošībā», bet būri nā­cās sacirst, lai vistas atbrīvotu…

Visi smējās, bet Mežsargs neticīgi kratīja galvu.

- Tas taču nevar būt… viņš protestēja. Neviens nevar būt tik traks, lai uztaisītu ko tādu…

- Mūsu namdaris ir tieši tik traks, attrauca Ērla, paošņādama tējas garai­ņus. Mmmm… Tie gan smaržo dievīgi…

- Kā jums iet ar treniņiem? -Meža Veča vaicāja Rutai un Ērlai. Līdz sa­censībām nav palikušas ne trīs nedēļas…

Ralfs novaidējās. Tā tikai vēl trūka, lai arī Meža Veča sāktu par to runāt. Turklāt jau no paša rīta…

- Nu tā… norūca Ruta, bet īpaši līksma viņa neizklausījās. Tas trīskār­šais aksels man šad un tad izdodas, bet šad un tad neizdodas… Mēris domā, ka man vajadzētu nodrošināties ar vēl kādu figūru, un tā nu es tagad ņemos ar atmugurisko salto.

- Tu gribi teikt, ka vari izmest salto uz ledus? Ralfs gandrīz aizrijās. Ar slidām kājās? Un pie tam vēl atmuguriski?

- Nu jā, teica Ruta. Bet tas mani neglābs, ja man neizdosies trīskāršais…

Taču uz Ralfu ziņa par salto uz ledus bija atstājusi pamatīgu iespaidu tā vis

nebija kaut kāda slidināšanās un tirināšanās…

- To nu gan es gribu redzēt, viņš paziņoja. Es arī piesakos uz tām sa­censībām.

- Skaidrs, ka mēs ar Mežsargu ari būsim, sacīja Meža Veča. Neaizmir­sti rezervēt mums vietas.

Bridi viņi ēda klusēdami, bet Monika laikam pārāk bieži meta skatienus uz sienas pulksteni, tā ka Meža Veča neviļus sāka pievērst tam uzmanību.

- Vai jūs šodien kaut kur iesiet? viņa jautāja.

- Jā, esam nolēmuši izmest kādu līkumu pa Mežu, nevērīgi attrauca Ralfs. Galīgi apnicis sēdēt mājās.

- Bet jūs taču nemaz nesēžat mājās, iebilda Mežsargs. Katru dienu kaut kur nozūdat.

- Tikai neaizblandieties nekur tālu, piebilda Meža Veča. Es negribu, lai jūs apmaldītos. Turklāt, ja vēl šodien būs sniegs…

- Ērla taču nāks ar mums, sacīja Monika.

- Ak tā… Nu jā, tad jau jūs neapmaldīsieties, atzina Meža Veča. Iedošu jums līdzi ko ēdamu un termosu ar karstu tēju. Ap cikiem jūs domājat būt at­pakaļ?

Bērni saskatījās un sašķobījās. Kas to zina, kad viņi pārnāks… Turklāt, kā jau ziemā, ārā samērā ātri kļuva tumšs, un ar to vajadzēja rēķināties. Katrā ziņā, nebūtu vēlams, tumsai iestājoties, vēl atrasties purvos…

- Pirms tumsas, sacīja Ralfs. Bet drošības pēc tomēr iedodiet mums līdzi kādus lukturus vai ko tamlīdzīgu.

- Kā tad, kā tad… murmināja Mežsargs un devās pie savām pieblīvētajām atvilktnēm. Kad ziemā dodas Mežā, nekad nav par ļaunu paņemt līdzi kādu gaismekli. Brīdi parakņājies pa atvilktni, viņš izvilka piecus violeto lampiņu gredzenus, ko Monika atcerējās no tās reizes, kad abas ar Meža Veču bija de­vušās prom no Mežsarga vēl pirms viņu pārvākšanās uz šejieni.

Meža Veča pagatavoja viņiem veselu kalnu maizīšu un salēja divos termo­sos tēju. Kad viss bija sagatavots, ari bērni bija apģērbušies un gatavi doties ceļā.

Arā Monika pasvilpa Benam, un tas metās pie viņas, rožaino mēli izkāris un plušķaino asti luncinādams. Ērla stāvēja blakus un sarauktu pieri noskatījās, kā Monika uzliek sunim viņa kakla siksniņu. Auklu gan viņa tai klāt vēl nelika, bet sarullējusi iebāza to jakas kabatā.

- Nez, vai tev vajadzētu ņemt līdzi arī suni, Ērla šaubīgi teica.

- Kāpēc tad ne? nesaprata Monika.

- Viņam tajos purvos var uznākt kāda suņa luste uz lapsām vai ko citu… Mums tur nebūs laika vāķīt suni, tu taču zini…

- Nu nē, Monika teica. Benu es tomēr ņemšu līdzi, es tieši domāju, ka viņš mums var noderēt brīdināt mūs par Vadātāju un tamlīdzīgi.

- Jā, un tad viņš rēkdams metīsies virsū Vadātājam, un tas viņu ievilinās pir­majā akacī… noteica Ērla.

- Viņš to nedaris, ja es viņam aizliegšu, Monika apgalvoja. Bens ir gudrs suns, viņš vienmēr mani klausa, viņa sacīja, laikam jau piemirsusi atgadīju­mu ar kanalizācijas lūku.

- Ejam, ejam, nepacietīgi skubināja Ralfs. Ir jau gandrīz desmit, un būs jau pusdiena, kamēr mēs vispār tiksim līdz purviem.

- Es tur tālāk esmu paslēpusi pāris maisu, grozu un auklas, sacīja Ērla, pa­mādama uz Meža pusi. Lai būtu kur salikt olas un mazuļus.

Un tad viņi devās pāri priežu pakalniem uz to pusi, kur pēc Ērlas izteikuma divu stundu gājiena attālumā vajadzēja būt Vadātāja purvam un Bezdibenīgajiem akačiem.

Rīts patiesi bija vēss.

Koku zarus sedza viegla sarma, un tie likās kā pārklāti ar baltu glazūru. Ze­me bija sasalusi un kraukšķēja zem gājēju soļiem, bet citādi viss bija kluss un mierīgs. No klabiķiem nebija ne vēsts laikam tie tupēja savās ligzdās, gaidī­dami, kad diena iesils. Arī pūpēžveidīgos daudz nemanīja tikai retumis kāds balts stāvs pazibēja tālumā starp kokiem, nozuzdams tik ātri, ka nevarēja īsti saprast vai tur kas maz ir bijis, vai nav…

Bērni gāja sarāvušies, un viņu elpa kā balti tvaiku mākonīši izplēnēja dzid­rajā gaisā. Bens, skaļi elsdams un no prieka plati smaidīdams, rikšoja visiem pa priekšu, laiku pa laikam atskatīdamies, vai bērni viņam seko.

- Brrr… nodrebinājās Ērla, sabāzdama rokas dziļāk pelēkā mētelīša kaba­tās. Ir gan vēsumiņš… Pirms sniega jau vienmēr šķiet nelādzīgi auksts, vi­ņa sacīja un pavērās debesīs.

Tās bija bāli pelēkas un pie apvāršņa tādas kā tumšākas. Jādomā, tur sabie­zēja sniega mākoņi.

- Nepienāks ne vakars, kad jau sāks snigt, sacīja Ērla, kad bija izpētījusi debesis. Būtu labi, ja mēs līdz tam laikam tiktu atpakaļ mājās, jo bīstos, ka uznāks kārtīga sniega vētra.

- Ja sniega vētras te ir tādas pašas kā parastās vētras, tad es arī ļoti ceru, ka mēs būsim jau mājās, sacīja Arvils un bažīgi palūkojās uz tumšajiem mā­koņiem Meža vina malā.

- Ai, vēl trakākas! līksmi attrauca Erla. Neaizmirsti, ka tagad ir ziema un ir daudz nepatīkamāk atrasties ārā ziemā, kad trako vētra, nekā pavasarī, va­sarā vai rudenī. Atsevišķas sniega vētras mēdz būt patiešām mežonīgas…

- Ceru, ka šī tāda nebūs, sacīja Arvils.

Ērla kritiski aplūkoja tumšo padebesi.

- Kas zina… viņa sacīja. Kas zina… Parasti pirmais sniegs nenāk ar briesmīgām vētrām, bet vienmēr jau ir iespējami izņēmumi. Atceros… viņa uzsāka, sejā iegulstot sapņainai grimasei, ka tad, kad man bija četri gadi, tieši pirmais sniegs atnāca ar visspēcīgāko vētru visā Meža vēsturē. Kaut ko tādu vēl neviens nebija piedzīvojis, pat vecā Loja ne… viņa sajūsmināta stās­tīja, kamēr Arvils izskatījās tā, it kā viņam būtu sameties nelabi ap dūšu. Tā sākās tik pēkšņi, ka daudzi nepaspēja pat noslēpties mājās, un nepagāja ne des­mit minūtes, kad viss Mežs bija burtiski aprakts zem vienas milzīgas kupenas, kuru drausmīgais vējš tad turpināja svaidīt no vienas puses uz otru, bet mākoņi turpināja gāzt klāt jaunu sniegu… Vairāki Mežaļaudis tika tā ieputināti, ka līdz viņiem ātrākās tikai pēc vairākām dienām, bet daži tā arī netika atrasti…

Arvils norīstījās, bet Monika paraustīja Ērlu aiz piedurknes, iečukstēdama vi­ņai ausi, ka «labi jau ir, bet vai tu to nevarētu pabeigt stāstīt kādu citu dienu»…

Kādu bridi viņi gāja tālāk klusēdami, un Arvils pamazām nomierinājās, kaut arī laiku pa laikam joprojām pameta bažīgus skatienus uz tumšajiem māko­ņiem pamalē.

Pēc neilga laika viņi sasniedza Stāvo kalnu, bet šodien tas likās tukšs un pa­mests. Atšķirībā no pagājušās reizes, kad Monika šeit bija kopā ar Ralfu, šo­reiz pār to nešaudījās neviens pūpēžveidīgais, un milzīgi stāvais kalns slējās pret baltajām debesīm, vairāk nekā jebkad atgādinādams nocietinājuma mūri.

Viņi nerāpās kalnā, bet devās gar tā pakāji tālāk Mežā. Pēc kāda laika kalns nogriezās pa labi, bet bērni turpināja iet taisni un drīz iegāja jaunu priežu, eg­ļu un bērziņu mežā, kur zemi klāja sasalušu mellenāju klājums.

- Sīko koku audze, sacīja Ērla, pamādama ar roku uz Mežu" visapkārt.

Sīko koku audze pletās, cik tālu vien sniedzās skatiens, un bērniem, kuri šeit

bija pirmo reizi, tā šķita bezgalīga.

Kādu minūti Ērla stāvēja, lūkodamās visapkārt un vērdamās debesīs, kur kā spoža ripa cauri pelēcīgajiem mākoņiem spīdēja baltā ziemas saule. Meitene mēģināja saprast, uz kuru pusi tad īsti jāiet. Beidzot likās, ka tas viņai ir skaidrs, un viņa, pamājusi, lai visi viņai seko, devās pāri mellenājiem tajā virzienā, kur, viņasprāt, bija jābūt purviem.

Bens jautri skraidīja šurpu turpu, ik pa brīdim ieklupdams ar zobiem kādā melleņu pudurī, kur kā melnas, sačervelējušās podziņas vēl bija saglabājušās mellenes no pērnās vasaras.

Uzsākot gājienu pāri Sīko koku audzei, Ralfs iemeta skatienu pulkstenī, lai kaut nedaudz orientētos laikā. Pulkstenis rādīja pusvienpadsmit.

Gājiens pāri klajajam laukam, kur auga tikai jaunie kociņi, bija diezgan vien­muļš. Visi gāja raitā solī, lai sasildītos, taču deguni un roku pirksti, kaut arī vi­siem rokās bija cimdi, sala tik un tā. Ap pulksten pusdivpadsmitiem Ruta iero­sināja tējas pauzi, un visi tam labprāt piekrita.

- Re kur celms, iesaucās Arvils.

Patiesi, izskatījās, ka kaut kad agrāk te ir audzis viens brangs koks, jo līdze­ni nozāģētais celms bija vismaz metru plats. Tā virsmā bija skaidri saskatāmi gadskārtu gredzeni, un Arvils metās tos skaitīt, taču ikreiz, kad viņš bija ticis līdz septiņdesmitajam vai simtajam gredzenam, skaits nojuka, un beidzot viņš likās mierā.

Ruta un Monika uzklāja uz celma Meža Večas dotās salvetes un salika uz tām termosus un maizītes. Kad viņi bija ieturējušies un jutās daudz labāk, kar­stajai tējai sildot vēderus, varēja atkal doties ceļā.

Pulksten divpadsmitos Ralfs sāka mest nemierīgus skatienus uz visām pu­sēm, līdz to pamanīja arī pārējie.

- Kas tev ir? jautāja Ērla. Ko tu tā skaties?

- Vai tu neteici, ka pāri šim klajumam jāiet apmēram pusotru stundu? Ralfs vaicāja, joprojām lūkodamies uz visām pusēm.

- Jā. Un tad?

- Mēs jau ejam pusotru stundu, sacīja Ralfs, bet neizskatās, ka mēs kaut kur būtu nonākuši, vai ne?

Ērla samulsusi apstājās. Arī pārējie pēc Ralfa vārdiem uzmanīgi palūkojās visapkārt, bet nebija jau nekā, ko redzēt. Visur pletās tas pats mellenāju un at­sevišķo sīko kociņu līdzenums, un nelikās, ka kaut kur, cik tālu vien sniedzās skats, varētu būt kaut kas cits, piemēram, purvs…

Bens, nesaprazdams, kāpēc visi piepeši apstājušies, pieskrēja pie Monikas un, mēli izkāris, aicināja doties viņu tālāk.

- Tu esi pārliecināts, ka mēs ejam pusotru stundu? Ērla vaicāja Ralfam.

- Kā tad, tas atteica. Kad mēs sākām iet, bija pusvienpadsmit, un tagad ir divpadsmit. Tas nu ir skaidrs kā diena.

Ērla palūkojās uz sauli un sarauca pieri.

- Ņjā… viņa noņurdēja. Savādi gan… Ko lai dara paiesimies vēl.

Un visi atsāka gājienu, Benam lēkšojot pa priekšu.

Viņi bija gājuši vēl kādu pusstundu, kad Ērla apstājās kā zemē iemieta, un Monika, kas bija gājusi Ērlai cieši aiz muguras, gandrīz uzskrēja viņai virsū.

- Sasodīts! teica Ērla. Tā tikai mums vēl trūka!

- Kas ir? bažīgi vaicāja Monika, skatīdamās visapkārt. Nekā jauna nema­nīja vēl arvien viņiem apkārt pletās tā pati nemainīgā ainava.

- Paskatieties tur, teica Ērla, pamādama pa kreisi. Un tad viņi to ierau­dzīja. Tas bija tas pats lielais celms, pie kura viņi pirms brīža bija dzēruši tēju. Tagad visi pieskrēja tam klāt.

- Tu domā, tas ir tas pats? jautāja Arvils.

Ruta pieliecās un kaut ko pacēla no zemes. Tā bija neliela, balta, plāna pa­pīra strēmelīte. Nebija šaubu tas bija salvetes stūrītis, un šis patiešām bija tas pats celms.

Ērla kaut ko noburkšķēja un, apsēdusies uz celma un iespiedusi zodu plauk­stās, pikti raudzījās tālumā.

- Vai mēs esam apmaldījušies? bailīgi jautāja Arvils, apsēzdamies viņai blakus.

- Apmaldījušies? izklaidīgi atkārtoja Ērla. Izskatījās, ka viņa domā par ko citu. Nē, nē apmaldījušies mēs neesam, es ļoti labi zinu, kur mēs atrodamies.

- Kas tad? Uz priekšu taču mēs arī neesam tikuši? ieminējās Ruta.

- Tur jau ir tas joks! Mēs neesam apmaldījušies, bet arī uz priekšu mēs ne­tiekam! sašutusi iesaucās Ērla. Tas ir sasodītais Vadātājs! Mēs pat vēl ne­esam tikuši līdz purviem, kad viņš jau sāk mūs vazāt aiz deguna… Tagad mums vajadzēs divreiz vairāk laika, lai tiktu līdz purviem tik daudz laika jau esam pazaudējuši… viņa šķendējās.

- Ko lai iesāk? jautāja Monika. Vai tagad viņš mūs visū laiku vazās uz riņķi? Nesaprotu, pēc kā te vispār var orientēties… viņa mulsi teica, raudzī­damās visapkārt. Vieni vienīgi mellenāju ceri un sanīkuši kociņi…

- Nē, nē! iesaucās Ērla. Tagad, kad es zinu, kas par lietu, viņš mūs vairs neapmuļķos! Vadātājs var vadāt mežaļaudis tikai tik ilgi, kamēr viņi to nav ap­tvēruši tā kā tagad. Bet, līdzko ir skaidrs, kas par lietu, viņam vairs nav ne­kādas varas. Šie paši sanīkušie kociņi mums palīdzēs… viņa sacīja un piecē­lās kājās. «Tā, tā…» viņa murmināja, uzmanīgi aplūkodama kādu sīku bērziņu. Mums ir jāiet uz dienvidiem… labi, labi…

- Ko tu dari? nesaprašanā jautāja Ruta.

- Izmantoju vecum vecās patiesības, pasmējās Ērla. Re kur šim pašam kociņam, viņa sacīja, pamādama uz mazo bērziņu, vairāk zaru ir vienā pu­sē. Redzat?

Visi uzmanīgi aplūkoja kociņu un patiešām likās, ka vienā pusē tam ir bie­zāks zaru vijums nekā otrā pusē.

- Tur būs dienvidi, sacīja Ērla. Bet te, kur ir plikāks, te ir ziemeļu puse. Tagad galvenais ir laiku pa laikam pārliecināties, ka mēs ejam pareizi, un Vadā­tājs varēs kaut vai no ādas izlīst, bet no saviem purviem viņš mūs vairs nenovirzīs.

- Vai tad ar kociņiem vien pietiks? šaubījās Ralfs, iedams pakaļ Ērlai, kas tagad droši devās uz priekšu, ik pa brīdim pamezdama acis uz kociņiem un at­zinīgi pamādama ar galvu.

- Ir jau vēl šis un tas, viņa attrauca. Piemēram, mēness suņusēnes… Vienmēr sliecas uz dienvidiem… un viņa noliecās pie kāda sārti mirdzošu suņusēņu čemura, kas bija kļuvis pavisam blāvs, bērniem pienākot tuvāk. Tie­šām, suņusēnes likās it kā sasvērušās uz vieniem sāniem, itin kā spēcīgs vējš tās turētu noliektas vienā virzienā.

- Un vēl melleņciršļu alas… viņa teica, noliekdamās pie kāda kupla mel­leņu cera un pašķirdama to. Ahā! Redz kur viena ir… Nāciet šurp! viņa pa­sauca, un visi saskrēja skatīties.

Zemē pie melleņu cera pašām saknēm rēgojās mazītiņš, nedaudz ieslīps alas caurums, kas atradās tādā kā nelielā paugurā, kā zemes uzbērumā.

- Tas caurums ir vienmēr paugura dienvidu pusē, jo melleņciršļiem nepatīk, ja to alas izpūš aukstais ziemelis. Kaut gan kuram gan tas patiktu…

- Kas tie par melleņciršļiem? ieinteresējās Arvils. Vai tie ir tikai pie jums, vai ari pie mums?

- Man šķiet, tie ir sastopami tikai Mežā, atteica Ērla. Un tikai mellenājos tāpēc tos ari sauc par melleņciršļiem. Tie izskatās pēc mazitiņām pelī­tēm, bet ar gariem deguniem un garām, pūkainām astēm. Tādi samērā jauki radījumi. Klabiķu delikatese…

- Klabiķi tos ēd? brīnījās Arvils.

- Ja noķer, teica Ērla un paraustīja plecus. Saprotams, tie ir tik ļoti sīki, ka klabiķiem no augšas ir grūti tos pamanīt tāpēc ari tie skaitās tāds gardums.

- Kā tu to visu zini? brīnījās Arvils.

- Nu kaut ko taču mums arī māca, attrauca Ērla.

- Neesmu gan manījis, ka tu ietu skolā, blenzdams kaut kur sāņus, klusām novilka Arvils. Ērla pasmējās.

- Ak, es mācos gan, viņa attrauca. Bet man sakarā ar treniņiem mācī­bu grafiks nav tik noteikts. Bieži vien mācības iekrīt pēcpusdienās, citreiz arī sestdienās vai svētdienās kā nu kuro reizi…

- Fu! iesaucās Arvils un saviebās. Es nu gan negribētu mācīties sestdie­nās un svētdienās!

- Nezinu, Ērla paraustīja plecus. Es jau esmu pieradusi, ka mācos tad, kad ir laiks un vēlēšanās. Galvenais ir laicīgi nokārtot visus pārbaudījumus, bet tas, kad un kā mācīties, ir katra paša ziņā.

Gājiens pāri līdzenumam bija vienmuļš.

Ja arī Vadātājs joprojām slaistījās kaut kur tuvumā, bērniem par to nebija ne jausmas, jo viņu nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt, nedz ari kā citādi sajust.

Ziemas saule nekādi nespēja iesildīt dienu, un joprojām bija tikpat vēss kā no paša rīta. Brīžiem pat likās, ka kļūst vēl aukstāks, jo laiku pa laikam sals gluži manāmi ieknieba degunā. Bāli pelēkās debesis pamazām kļuva vienmē­rīgi tumšākas tās bija aizklājuši biezi, ar sniegu piebāzti mākoņi, kas izskatī­jās tikpat resni un pūkaini kā Ralfa šinšillas vēders. Saule, tā ari nespējusi uz­rāpties nez cik augstu debesu jumā, atkal laidās lejup, it kā to kāds vilktu aiz aukliņas un tā būtu par vārgu, lai pretotos.

Kad pulksten vienos bērni beidzot sasniedza purvus, bija kļuvis dīvaini krēs­lains. Pat gaiss šķita pelēks un pūkains, it kā sniegs tūlīt pat varētu sākt mate­rializēties turpat ne no kā, bet debesis bija kļuvušas pelēcīgi melnas.

- Oho, tie tik ir purvi! apbrīnas pilnā balsī iesaucās Ralfs, vērdamies uz priekšu. Tagad mellenāju vietā līdz pat apvārsnim pletās paugurains, zāles un spilvu klāts klajums, kur vietumis auga sīciņi bērziņi, vēl kalsnāki un vārgulīgā­ki nekā līdz šim redzētie.

Pāri purviem klājās migla.

Tagad, skatoties no purva malas, tā likās bāla, plāna un raustīga, kas te pacēlās, te atkal nolaidās, ietīdama kādu akaci vai šņurkainu bērziņu baltā mākonī. Vēl arvien koši baltie spilvu pikuči kā izbārstītas vates pikas šūpojās virs akačiem, mānīgi aicinādami nākt tuvāk un saplūkt kādu pūku klēpi spilvenam…

- Kā te var saprast, kur starp tiem purviem var iziet? brīnījās Monika, klaiņādama gar purva malu. Izskatās, ka te ir viens vienīgs milzīgs čūkslājs…

Bens ieņaukstējās. Kaut kas viņam šeit pagalam nepatika. Pastiepis kaklu, viņš bridi vērās miglā un tad sakampa zobos kādu spilvas balto piciņu, bet pa­garšojis tūlit to ari izspļāva.

Ben, fui! iesaucās Monika, kamēr Bens stāvēja un rīstījās acīmredzot kāda spilvas pūka viņam bija ieskrējusi nepareizajā rīkles daļā… Nāc, es te­vi piesiešu, viņa aicināja, un Bens labprāt ari ļāva piesiet savai siksniņai pa­vadu. Tā tomēr bija drošāk…

Ērla tikmēr bija aizskrējusi labu gabalu gar purva malu, meklēdama robežceļu starp abiem purviem. Beidzot likās, ka viņa to ir atradusi, jo apstājusies viņa kaut ko sauca un māja, lai pārējie nāktu šurp.

- Lūk, te tas ir, Ērla sacīja, kad visi bija sanākuši.

- Kur? nesaprata Arvils, izstiepdams kaklu uz priekšu un blenzdams pur­vā, gluži tāpat kā pirms brīža bija darījis Bens. Kur tu te redzi ceļu?

Arī pārējie apmulsuši stāvēja un sarauktām pierēm skatījās uz vietu, ko Ēr­la bija nosaukusi par «robežceļu». Tas patiesi daudz neatšķīrās no pārējās pur­va daļas. Varbūt vienīgi tas bija līdzenāks, un te augošā zāle īsāka, bet tas tad arī bija viss.

- Ja tu domā, ka mēs te varēsim izlaipot… šaubīgi sacīja Ralfs, joprojām neticigi vērdamies uz «robežceļu».

- Nāksies, attrauca Ērla. Paši gribējāt nākt šurp, un tā ir vienīgā vieta, kur var iziet starp purviem. Protams, nav jau nekāds lielceļš, bet ko var gribēt…

- Tu domā, šī ir istā vieta? jautāja Monika.

- Kā tad, attrauca Ērla. Lūk, pa kreisi tas ir Vadātāja purvs, bet tie pa labi Bezdibenīgie akači. Nav lielas atšķirības starp abiem, vienīgi Bezdibenīgajos akačos patiesi ir daudz vairāk akaču nekā Vadātāja purvā. Tajos nebūtu vēlams iekāpt…

- Vai tur gadījumā nevar būt čūskas? ievaicājās Arvils, aizdomīgi vērda­mies uz drūmo ainavu sev priekšā.

- Kā nu ne, līksmi atsaucās Ērla, ielingodama purvā kādu zaru. Bens ie­rējās, bet pakaļ tam neskrēja. Čūsku tur, ka biezs. Varat būt droši ja akacī nesēdēs Vadātājs, tad kādas pāris ūdensčūskas jau nu noteikti.

- Ej nu ej, iesmējās Ralfs. Ko tad šīs dara akačos?

- Dzer purva rāvu, nopietni paskaidroja Ērla. Kas var būt labāks par kār­tīgi nostāvējušos purva rāvu?

Ralfs, Monika un Ruta sāka smieties, un ari Arvils šķībi pasmaidīja.

- Nu ko, sacīja Monika. Ja jau tu esi pārliecināta, ka šis ir īstais ceļš, tad ejam tik uz priekšu.

- Pareizi, nav ko čammāties, piekrita Ralfs un jau gribēja pirmais doties ceļā, kad Ērla pasauca viņu atpakaļ.

- Pag, pag, nesteidzieties. Tagad galvenais ir tureties cieši citam pie cita un nekur nenoklīst. Es iešu pa priekšu. Un atcerieties neskatieties uz malduguni un neklausieties to stabuli…

- …un neēd to augli, murmuļoja Arvils.

- Ko? nesaprata Ērla.

- Neko, atteica Arvils.

- Un ko mēs dziedāsim? pavaicāja Ruta, un Ērla iesita sev pa pieri.

- Ak vai! Biju pavisam aizmirsusi! Patiešām, ko mēs dziedāsim? Mēs taču noteikti nezinām vienas un tās pašas dziesmas.

Visi sāka nopietni domāt.

- Aiz upītes saule lēca… uzsāka Ruta, bet Ērla kratīja galvu nē, nē tādu dziesmu vina nezinot.

- Opsā rillā jēra vilnā… nelabā balsī iebrēcās Ralfs, tā ka visi salēcās, bet Bens nikni ierējās.

Ērla smējās.

- To tu varēsi dziedāt, lai aizbaidītu Vadātāju, viņa ķiķināja. Bet nē tā­du dziesmu es arī nezinu. Un kā būtu ar «Kādā dienā pērnajā sienā…»?

- Nē, nē… visi purināja galvas, bet Benam šī dziesma laikam bija iepati­kusies, jo viņš sāka lēkāt un klabināt zobus, kamēr aste griezās uz riņķi kā pro­pelleris.

- Melns krauklis un balti miroņu kauli… zemā balsī dūca Arvils, izklausī­damies pēc apreibušas kamenes.

Šoreiz uz viņu tā savādi paskatījās ne tikai Ērla, bet ari visi pārējie.

- Kas tad tas? aizdomīgi prasīja Ralfs. Tādas dziesmas taču nemaz nav!

- Bet varētu būt… noslēpumaini noteica Arvils.

- Labi, tad, kad tu būsi izdomājis tālāk par pirmo rindiņu, mēs labprāt šo dziesmu iemācīsimies, iesmējās Monika. Tikai tev būs jāpagaida, kamēr es būšu apsaldējusi balssaites, jo parasti man tāda dūkšana diez ko negrib izdoties…

- Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans… iedziedājās Ruta.

- Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans… pievienojās Monika, Ralfs un Arvils.

- No ritina agrumā, no ritina agrumā…? nu jau viņi auroja visi pieci, jo bija iesaistījusies arī Ērla.

- Oho, oho! viņa līksmi iesaucās. Tad redz, kas ir visu dziesmu dziesma, ko zina gan Mežā, gan uz Zemes kas to būtu domājis?!

Tagad, kad dziedamā dziesma bija noskaidrota, viņi beidzot varēja doties purvos, un to viņi arī darīja Ērlai ejot pa priekšu un pārējiem zosu gājienā vi­ņai sekojot. Beidzamā gāja Monika ar Benu, un suns visu laiku meta visapkārt

tramīgus skatienus, it kā ilgodamies nokļūt atpakaļ mellenājos, kur zem kājām ir stabils pamats un uz abām pusēm nepaveras bezgalīga slīkšņa.

Ieejot purvā, viņus apņēma migla.

Tagad tā vairs nebija blāva un nenozīmīga, kā bija izskatījies no ārpuses. Ik pa brīdim, ieejot kādā biezā, baltā mākonī, nevarēja vairs saredzēt pat savas kājas. Tādos brīžos Ērla bridinoši iesaucās, liekot visiem apstāties, un viņi sa­devās rokās un turpināja ceļu lēnītiņām un uzmanīgi. Bet pat balss skaņas šā­dā miglas mākonī skanēja slāpēti, itin kā tiktu runāts caur spilvenu.

Zem kājām žļerkstēja slapja zeme un zāle, kas likās piesūkusies caur un cau­ri ar purva rāvu, kas devīgi appludināja to no abām pusēm. Kad laiku pa lai­kam kādam no gājējiem kāja iegrima mitrajā zāles pudurī nedaudz dziļāk kā parasti, tūlīt sākās mērena panika, jo nevarēja taču būt pilnīgi drošs par to, vai tas patiešām nav kāds akacis…

Kad viņi uzmanīgi taustījās cauri kārtējam baltajam mākonim, piepeši atska­nēja slāpēta Ērlas balss.

- Stop! tā teica, un visi apstājās, sastājušies cieši viens otram aiz muguras.

- Kas ir? vaicāja Monika. Vai esam nomaldījušies?

- Nē, nē, atteica Ērla. Bet te ir daži rīki, kas mums varētu būt noderīgi. Kļuva dzirdama tāda kā skrapstēšana un grabināšanās, un visi saspiedās vēl ciešāk, lai varētu redzēt, ko Ērla tur dara.

Izrādījās, ka viņa knibinās ap kādu slaiku, līku purva bērziņu, kuram pie

stumbra ar auklām bija apsieta tāda kā spieķu josta. Atsējusi virvi, Ērla palū­dza Ralfam pieturēt pārējos spieķus, lai tie nenogāztos zemē, un pati tikmēr paņēma piecus. Tie bija kārtīgi, stingri sarkankoka spieķi, un Ērla tos tagad iz­dalīja katram pa vienam.

- Drošības pēc, viņa sacīja. Ja nu tomēr gadās noklīst (protams, cerē­sim, ka tas nenotiks), tad nedrīkst spert ne soli, iekams zeme pirms tam nav kārtīgi pārbaudīta ar spieķi.

Tad viņi devās tālāk. Kad viņi izgāja no baltā miglas mākoņa, apkārtne pie­peši šķita izmainījusies. Virs purviem abās pusēs bija nolaidusies zilgana krēs­la, bet migla bija pacēlusies un pilnībā aizsedza debesis. Tagad viņiem virs gal­vām pletās zemi, balti griesti ar izplūdušu apakšējo malu.

- Jocīgi… nodrebinājās Monika. Cik diez ir pulkstenis? *

- Pusdivi, atbildēja Ralfs, paskatījies savā rokas pulkstenī.

- Bet izskatās, it kā tuvotos vakars, domīgi teica ari Ruta.

- Purva efekts, sacīja Ērla. Tagad skatieties tikai sev zem kājām, jo, ja nekļūdos, drīz sāks zibināties malduguns.

Arī tagad baltās spilvu galviņas spoži mirdzēja izskatījās, it kā debesu jums būtu apgriezts kājām gaisā un izplājis pāri zemei savus zvaigžņu miljonus.

- Ārkārtīgi dīvaini, noteica Ralfs.

- Pagaidi, tas jau vēl nav nekas, sacīja Ērla. Bet, līdzko iezibināsies pir­mā malduguns, mums būs jāsāk dziedāt.

- Melns krauklis… atkal iedūcās Arvils, un Bens ieņurdējās.

Uz malduguni nebija ilgi jāgaida.

Pirmos zibšņus pamanīja Monika. Likās, it kā kaut kur sāņus kāds mirdzinātu violetu gaismiņu. Monika pameta uz to pusi ašu skatienu, pavisam aiz­mirsusi Ērlas norādījumu uz malduguni neskatīties. Bet, līdzko viņa uz to bija paskatījusies, gaismiņa izzuda, it kā tās tur nemaz nebūtu bijis, un tajā pašā mirklī iemirdzējās pretējā pusē. Tā dīvaini noraustījās Ruta, kas gāja Monikai pa priekšu laikam arī viņa bija ieraudzījusi violeto uzzibsnījumu.

- Tā, sākas, nomurmināja Ralfs, bet Ērla no priekšas sauca:

- Neskatieties uz malduguni! Skatieties tikai sev zem kājām!

Bet nupat jau kļuva pavisam grūti neskatīties uz malduguni, jo tā zibinājās visās malās. Arvils gandrīz nolēca no takas, kad kāda sarkana uguntiņa iegailējās tepat pie viņa kājām. Bens šņakstināja zobus un jau gribēja lēkt purvā tvarstīt kaitinošos zibšņus, bet Monika stingri savilka pavadu, turēdama suni cieši sev pie kājas.

- Sākam dziedāt! nokomandēja Ērla, un visi sāka gaudulīgi vilkt «Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans». Tā kā Ērlai joprojām vajadzēja koncentrēties, lai nenomaldītos no takas, viņas meldiņš neiznāca tik žirgts, kā tam vajadzētu būt, savukārt pārējie pieskaņojās viņai un tā jautrā dziesma pārvērtās žēlabainā kaucamajā gabalā. Pat Bens, savilcis lūpas urskulī, sāka kaukt līdzi sirdi ploso­šus «Aū, aū, aū»…

Tā gaudodami, viņi turpināja lēnām virzīties uz priekšu, un, kaut arī maldugunis zibinājās kā Jaungada uguņošanā, visi pie tām bija vairāk vai mazāk pieraduši un vairs nepievērsa tām uzmanību. Vienīgi Bens vēl laiku pa laikam pārtrauca savus kaucienus, lai uzrūktu kādai uguntiņai, ja tā iemirdzējās viņam zem ķepām.

- Vai vēl tālu? vaicāja Ralfs.

- Kāds gabaliņš jau vēl būs… atteica Ērla, ar spieķi iztaustīdama zemi pirms nākamā soļa.

Kad dziesma bija nodziedāta līdz galam, viņi sāka to no sākuma, bet, kad vi­ņi bija tikuši līdz otrajam pantiņam, kaut kas iejaucās pa vidu un nojauca mel­diņu. Bērni cits pēc cita apklusa.

- Turpiniet dziedāt! sauca Ērla, bet drīz vien viņa dziedāja viena pati.

Pārējie bija apklusuši un mulsi klausījās savādās svelpjošās skaņās, kas viļņ­veidīgi te uzplūda, te atkal atplūda. Nevarēja ari īsti noteikt, no kuras puses ska­ņas nāk vienu bridi likās, it kā tās nāktu no kreisās puses, tad piepeši tās uz­mācās viņiem no mugurpuses, tā ka visi satrūkās un sāka mest pār plecu bailī­gus skatienus, un tad atkal skaņas brāzās viņiem virsū no augšas kā milzu vilnis.

Tas bija ārkārtīgi nepatīkami.

Bens žēli iesmilkstējās un piespiedās Monikai ciešāk klāt, bet Arvils noraus­tījās ikreiz, kad skaņas gāzās viņiem pāri.

- Neliecieties manām, sauca Ērla. Neliecieties manām! Tās ir Vadātāja stabules, un viņš tikai to vien grib, lai mēs izbītos un mestos nost no takas.

- Tās ir stabules? brinījās Monika. Nu, ja tās ir stabules, tad viņš noteikti pūš tajās pa nepareizo galu… Izklausās vairāk pēc vēja kaukoņas.

- Savā ziņā tā jau arī ir, atteica Ērla, uz brīdi pārtraukusi dziedāšanu. Va­dātājs plivina gaisu, ja tā var izteikties, šurpu turpu tāpēc ari rodas tādas dī­vainas skanas.

Pa to laiku svelpoņa pieņēmās spēkā un gāzās viņiem virsū kā orkāns. Visi neviļus pieliecās, it kā viņiem pāri sabruktu neredzama siena.

Uz brīdi viss noklusa.

Un tad piepeši no Vadātāja purva puses sāka tuvoties dunoņa. Sākumā tā bija pavisam klusa, bet samērā strauji pieņēmās spēkā un nāca viņiem taisni virsū. Visi meta satrauktus skatienus uz trokšņa pusi, bet skaidrs, ka tur nebija nekā, ko ieraudzīt tikai malduguns zibinājās visās varavīksnes krāsās.

- Piesargieties, tas ir tikai viens no viņa trikiem, brīdināja Ērla. Nekādā ziņā nekustieties no vietas un nekas jums nenotiks.

Skaņa pieņēmās skaļumā un pārgāja rēkoņā likās, ka viņiem virsū brāžas reaktīvā lidmašīna, bet viņi paši stāv uz skrejceļa un gaida, kad tā pāršausies viņiem pāri…

Monika juta, kā viņu sāk kratīt drebulis nudien, tas bija pat ļaunāk nekā atrasties aluķēmu klintīs. Arvils stāvēja sarāvies, ierāvis galvu plecos un trīcēja, bet Ralfs un Ruta bija aizbāzuši ausis ar pirkstiem.

Un tad trakā rēkoņa pārskrēja viņiem pāri un izgaisa, bet ar to arī pietika. Brīdī, kad tā brāzās viņiem pāri, Bens ar izmisuma pilnu kaucienu izrāvās un aizmetās prom pa Bezdibenīgajiem akačiem.

Visas skaņas bija norimušas, un bija dzirdams tikai, kā Bens elsdams joņo prom pa slapjo purvu.

- Ben! iebrēcās Monika. Atpakaļ!

Bet Bens nelikās viņu dzirdam un drāzās uz priekšu tādā ātrumā, it kā viņu vajātu vesels bars satrakotu troļļu.

- Ak, manu dieniņ, novaidējās Ērla. Tā tikai vēl trūka.

Monika izmisusi palūkojās uz pārējiem.

- Man jāiet viņam pakaļ, viņa sacīja un aizmetās Benam pakaļ.

- Pagaidi! iesaucās Ērla. Tu noslīksi!

Savukārt Monika izlikās, ka neko nedzird, un lēkšoja pakaļ savam sunim, lēkdama no paugura uz pauguru, izvairīdamās no zemākajām vietām un vie­tām, kas izskatījās pēc akačiem.

- Gaidiet mani tepat, iesaucās Ērla un, bakstīdama ar spieķi zemē, aizstei­dzās pakaļ Monikai.

- Kā tad, noteica Ralfs un savukārt devās pakaļ Ērlai, bet Arvils un Ruta, pārmijuši skatienus, sekoja Ralfam.

Suns likās aizlēkšojis jau krietni tālu. Vismaz Monikai tā likās, jo joņot pāri purvam nemaz nebija tik vienkārši. Ik pa brīdim viņai likās, ka viņas kāju sa­grābj kāds akacis, bet, tā kā viņa skrēja ļoti ātri, tad tas īsti nepaguva viņai pie­ķerties, kad viņa jau traucās tālāk. Zābaki bija piesūkušies pilni ar ledusaukstu ūdeni, un visapkārt nejauki smirdēja purva rāva, bet Monika neko no tā visa nejuta, jo domāja tikai par vienu kaut izdotos panākt Benu, pirms viņš vēl nav ierauts kādā akacī.

Pārējie sekoja vēl krietni lēnāk, jo neskrēja uz labu laimi, bet vispirms pārbaudīja ceļu ar spieķi, tādēļ starp viņiem un Moniku attālums arvien pie­auga.

Lēkdama pāri akačiem, Monika pamanīja priekšā kādu melnumu. Tas tā kā nedaudz kustējās, un Monikai likās, ka tieši tajā virzienā bija aizskrējis Bens. Pašu Benu gan vairs neredzēja.

Kad beidzot viņa panāca jocīgo melnumu, izrādījās, ka tas jau ari bija Bens. Vai, pareizāk sakot, puse no Bena, jo otra puse bija pazudusi kādā akacī.

Suns smilkstēja un kārpījās ar priekšķepām, kas vēl rēgojās ārā, cenzdamies atrast kādu stingrāku pamatu, kur pieķerties. Taču pieķerties šeit nebija kur. Visi Bezdibenīgie akači pastāvēja tikai viena vienīga nolūka dēļ lai rautu ļau­dis un dzīvniekus iekšā, nevis lai līdzētu viņiem tikt ārā…

- Turies! iebļāvās Monika un metās sunim palīgā, taču savā izmisīgajā vēl­mē izglābt Benu viņa aizmirsa pašu galveno gādāt, lai pašai būtu ciets pa­mats zem kājām. Un tā viņa atjēdzās tikai tad, kad jau bija iegrimusi līdz ce­ļiem un juta, ka strauji grimst vēl dziļāk.

Kaut kur blakus atskanēja nejauki spalgi smiekli.

- Palīgā! iebrēcās Monika, bet smiekli turpināja skanēt un palīgā neviens nesteidzās.

Ērla un pārējie bija vēl labu gabalu iepakaļ viņi vairs nevarēja atļauties ie­grimt akacī un katru soli iepriekš rūpīgi iztaustīja ar spieķi. Bet tas viņus arī-

dzan stipri aizkavēja, jo, kad viņi beidzot sasniedza Moniku un Benu, sunim laukā rēgojās vairs tikai pats purns, bet Monika bija iegrimusi līdz padusēm.

Sākās nikns cīniņš starp bērniem un akačiem, un katrs vilka uz savu pusi. Visgrūtāk klājās ar Benu Rutai nācās iebāzt rokas akacī līdz pat pleciem, lai varētu saķert suni aiz ķepām, kuras jau sen atradās zem ūdens. Pagāja vismaz kādas desmit minūtes, līdz beidzot Monika un Bens bija atbrīvoti no akača ne­gantā tvēriena, un tagad visi elsdami un slapji vieni no ūdens, citi no svied­riem, sēdēja drošībā uz ciņiem un atvilka elpu.

- Nu vai zini, elsa Ērla. Un kādēļ mums tas bija vajadzīgs…

- Kā kādēļ? sabozās Monika. Es taču nevarēju pamest Benu, lai viņu vienā mierā ierītu akacis!

- Ne jau par to ir runa, sacīja Ērla. Kādēļ mums vispār vajadzēja to suni ņemt līdzi?

- Kas bijis bijis, samierinoši noteica Arvils un iebadīja akacim ar savu spieķi. Še tev, slepkavniek, par to, ka gribēji norīt mūsu sunīti!

- Un mani… gurdi piebilda Monika.

- Un Moniku, teica Arvils un vēlreiz iebadīja akacim.

Un tad viņi devās atpakaļ.

Monikai bija tāda sajūta, ka drēbes piesalst pie miesas, un uz tās izveidojas plāna, bet nežēlīgi auksta ledus kārtiņa. Viņa jutās nožēlojami un, uzmetot ska­tienu Benam, kļuva skaidrs, ka ari viņš nejūtas labāk. Lielāko daļu slapjuma no sava kažoka suns gan bija izpurinājis, taču arī tagad viņš izskatījās kā toreiz, kad bija iznācis no dušas.

Kādu brīdi viņi lēnām virzījās uz priekšu cinīti pa cinītim, solīti pa solītim, kad piepeši Ērla apstājās un diezgan samulsušu skatienu paraudzījās visapkārt.

- Lai jenots mani parauj, ja es zinu, uz kuru pusi ir taka, viņa sacīja.

- Ko? visi pārējie vienā balsī iebrēcās.

Pirmītējais nejaukais smējējs uz brīdi bija apklusis, bet tagad pēc Ērlas pazi­ņojuma smiekli atsākās no jauna.

- Hi, hi, hi, skanēja kaut kur no augšas. Ho, ho, ho, rupji ierēcās kāds visiem tieši aiz muguras, bet, kad viņi apsviedās riņķī, tur neviena nebija.

- Nu ļoti smieklīgi, dusmīgi noteica Ērla. Vai kāds no jums gadījumā ne­atceras, no kuras puses mēs atskrējām?

Visi drūmi purināja galvas.

- Ho, ho, ho, rēca Vadātājs. Šoreiz skaņa likās nākam no kāda akača vi­ņiem priekšā.

- Ka tevi jupis, pikti noteica Ērla. Sēž akacī un līksmojas, kamēr mēs te saķeram plaušu karsoni vai vēl ko ļaunāku. Nu, ko, viņa beidzot sacīja, pa­metusi apkārt vēl vienu tikpat mulsu skatienu, kaut kur mums jāiet šā vai tā, tad nu ejam tik uz priekšu.

Viņa lēnām devās tālāk, un pārējie viņai sekoja.

Pa šo laiku bija kļuvis vēl tumšāks. Migla, kas aizsedza skatienam debesis, bija sabiezējusi zilgani pelēcīga un vairs nelaida cauri dienas gaismu. Vienīgais apgaismojums purvā tagad bija zibsnīgā malduguns un spilvu pūkas, kas mir­dzēja košā baltumā. Kaut ko saskatīt kļuva arvien grūtāk un grūtāk, un drīz vien bērni atcerējās par Mežsarga dotajām lampiņām. Aplikusi tās ap galvām, viņi turpināja ceļu lampiņu izstarotās violetās blāzmas apļos. Gaisma nebija spilg­ta, bet pietiekama, lai redzētu, kur spert soli. Protams, nebija ne runas par to, ka viņi varētu iztālēm pamanīt taku tagad viņi taku atrastu tikai tad, ja gluži nejauši uzskrietu tai virsū. Tas bija tikpat kā neiespējami.

Viņi bija gājuši kādu stundu, kad Arvils apstājās.

- Vai mēs nevaram mazliet atpūsties? viņš jautāja. Ja jau mēs šā vai tā esam nomaldījušies, tad jau vairs nav tik svarīgi, cik ātri mēs kustamies…

- Tā jau ir, iesmējās Ērla un apstājās, atspiedusies pret kāda līka, tieva bēr­ziņa stumbru.

Ralfs izvilka termosu, kurā kā par brīnumu vēl bija karsta tēja, un kādu brī­di visi klusēdami dzēra to, piekozdami klāt maizītes. Meža Veča tās bija paga­tavojusi varen daudz, gluži kā zinādama, ka tās viņiem būs nepieciešamas.

Monika likās tā kā aizdomājusies un sapņaini košļāja sviestmaizi, iebāzusi savu spieķi kādā spilvu pudurī turpat blakus.

- Ei, uzmanīgi! pēkšņi iebrēcās Ērla un pakampa viņas spieķi, kurš bija ie­grimis akacī jau līdz pusei. Akači nav tā labākā vieta, kur glabāt spieķus, vai zini…

- Es domāju… Monika lēnām ierunājās.

- Āāā… novilka Arvils. Un man likās, ka tu guli…

- Ko tu domāji? jautāja Ralfs.

- Mēs te blandāmies kā tādi lamzaki pa šo purvu, bez mazākās iespējas at­rast taku vai pūpēžveidīgos… Monika sacīja. Un man šķiet, ka ir pienācis laiks likt lietā Aci.

- Au! iesaucās Ruta. Mēs taču bijām pavisam piemirsuši!

- Bet ko tad tu varētu ar to izdarīt? jautāja Ralfs.

- Paskatīties uz pūpēžveidīgo audzētavu, es domāju… Un varbūt kaut kādā veidā atrast ceļu līdz mums līdz tai vietai, kur mēs esam pašlaik. Vai mēs bi­jām tālu no tās vietas, kur vajadzēja būt pūpēžveidīgo audzētavai, pirms mēs nogājām no takas? viņa jautāja Ērlai.

- Patiesībā nē, Ērla atbildēja. Man šķiet, ka mēs bijām tai pavisam tuvu. Bet tagad jau mēs to vairs neuzzināsim…

- Es tomēr domāju, ka man būtu jāpamēģina, teica Monika, izdzerdama pēdējo tējas lāsi no savas plastmasas krūzītes un nopurinādama no mēteļa maizes drupačas. Galu galā sliktāk jau no tā nebūs.

- Mjā… noņurdēja Ralfs.

- Uhūūū…! kāds stiepti iekaucās viņam tieši pie auss, tā ka zēns ieklie­dzies pielēca kājās.

- Ak, nu aizveries taču… Ērla pikti uzbrēca Vadātājam. Vadātājs kļūst aizvien uzmācīgāks un uzmācīgāks. Un apnicīgāks… viņa vēl piebilda.

Monika noklāja zemē tarbu, kur bija bijušas maizītes, un apsēdās uz tās.

- Labi, nu tad es sāku, viņa teica. Ja redzat, ka kaut kas neiet tā, kā va­jadzētu, jūs zināt, ko darīt.

- Kā tad pabikstīsim tevi ar spieķīti, sacīja Arvils un viegli iebadīja Mo­nikai sānā.

Pag, miers, tagad nav laika niekoties, sacīja Ralfs un atņēma Arvilam spieķīti, par ko viņš nedaudz sabozās.

Monika aizvēra acis un sāka iztēloties pūpēžveidīgo audzētavu.

Vispirms viņa to iedomājās tādu, kāda tā bija bijusi Stāvā kalna virsotnē…

Zemē izplātas žagaru kaudzītes, ligzdiņas… Bet tā vietā, lai redzētu žagaros sadauzīto olu čaumalas, viņa iztēlojās, ka tur glītās rindiņās guļ veselas, baltas oliņas. Tās pieskata lieli, gausi pūpēžveidīgie, bet visam pa vidu skraidelē pa­visam sīciņi baltie «astoņkāji», spiegdami un smiedamies…

Tad viņa domās aizklīda sāņus no audzētavas un iedomājās, ka redz purvu, kāds tas ir pašlaik… Drūma, zilgani pelēka tumsa un dūmakaini miglas vāli virs kārno bērziņu galotnēm… Vizuļojoša malduguns zila, sarkana, dzeltena, vio­leta… Spoži uzzibsnījumi te šeit, te citur… Sniegbaltas spilvu galviņas, spilgtas kā spuldzītes kvēldiegs…

Tad atkal pūpēžveidīgie… Baltas, apaļas oliņas žagaros… Sīciņi, aši mazuļi ar tikko izdiedzētām pseidopodijām… Lielas, lempīgas aukles, kas sargā oliņas no mazajiem…

Un tad viņa bija tur.

Viss bija diezgan līdzīgi, kā viņa bija iedomājusies, vienīgais žagari neatra­dās uz sausām sūnām kā viņdien kalnā, bet uz cinīšiem un starp garās, slapjās zāles puduriem. Mazie pūpēžveidīgie neskraidīja apkārt, bet gulēja uz sausa­jiem žagaru «matračiem» juku jukām starp lielajām «auklēm». Šī audzētava iz­mēros bija daudz mazāka nekā tā, kas bija bijusi kalnos, un tā atradās pļaviņā, kuru visriņķī ieskāva purvi.

Monika piesardzīgi laipoja starp žagaru ligzdiņām, kaut arī zināja viņa va­rētu kaut vai lēkāt pa olu kaudzītēm, vienalga tām nekas ļauns nenotiktu. To­mēr pamēģināt viņa negribēja…

Likās, ka ari lielākā daļa aukļu ir aizmigušas. Tās nekustīgi gulēja kā sastin­gušas, mutes spraugas to galvvidū bija aizvērtas, un pseidopodijas ievilktas ķer­menī. Tās atgādināja lielas, bezformīgas futbolbumbas, no kurām kāds pa pu­sei izlaidis gaisu, pie viena pārkrāsodams tās baltā krāsā… Maziņie savukārt iz­skatījās pēc īstiem pūpēžiem, un Monikai likās ja viņa uz viena tāda uzkāp­tu, tas ar paukšķi pārsprāgtu un pārvērstos dūmu mākonītī…

Kādu brīdi Monika stāvēja un nolūkojās uz audzētavu. Vismaz šeit viss bija kārtībā aluķēmi nebija līdz tai tikuši, un bērnu nāciens nebija bijis veltīgs. Ja vēl tikai viņi spētu atrast uz šejieni ceļu…

Monika pagājās līdz vietai, kur beidzas pļaviņa, un sāka lēnām iet tai apkārt.

Un tad viņa to ieraudzīja. No pļaviņas gāja taka tāda pati līdzena un ap­augusi ar garu zāli kā tā, pa kuru viņi bija gājuši, pirms Bens aizmetās prom purvā. Monika paspēra vienu uzmanīgu soli. Kā tad. Pamats zem kājām bi­ja ciets un stingrs tā patiesi bija īstā taka. Drošības pēc viņa apgāja pļavi­ņai apkārt, bet neviena cita taka no tās nenošķīrās. Acīmredzot ceļš, kas atdalīja Vadātāja purvu no Bezdibenīgajiem akačiem, ar šo pašu pļaviņu ari beidzās.

Monika devās pa taku prom no audzētavas, vienlaicīgi lūkojoties uz visām pusēm, vai nepamanīs savējos. Dīvaini tagad, kad viņa purvā bija nevis pa īstam, bet tikai skatoties ar Aci, krēsla nelikās tik dzija, un malduguns nemir­goja tik spoži. Tīri labi varēja redzēt arī krietnu gabalu prom no takas, un tikai tālāk viss pakāpeniski ietinās miglā, aizklājot skatienam tālākās purva daļas.

Pēc brītiņa Monikai sāka likties, ka viņa kaut ko redz.

Viņa apstājās un ieskatījās uzmanīgāk. Pa kreisi, Bezdibenīgajos akačos, tur, kur no akačiem sāka velties migla, zaigoja tāda kā violeta gaismiņa. Bet atšķirī­bā no malduguns, kas te uzzibsnīja, te atkal nodzisa šī spīdēja nepārtraukti un likās tāda kā plašāka it kā cauri miglai mirdzētu bērziņā iekārts violets lākturis.

Monika samiedza acis, bet neko tuvāk saskatīt nevarēja.

Violetās gaismas mākonītis nekustīgi spidēja cauri miglai, kas tagad bija ne­vis bieza un tumša, bet balta kā sniegputenis.

Monika pagriezās, lai nokāptu no takas un dotos uz gaismiņas pusi, kad ap­tvēra, ka viņai nav līdzi spieķa.

- Hmm… viņa pie sevis nomurmināja. Laikam spieķis kopā ar Aci ne­varēja šeit nokļūt.

Ļoti piesardzīgi viņa paspēra vienu soli purvā.

Tad otru.

Un tad viņa atcerējās, ka viņas taču patiesībā šeit nemaz nav. Un trešais so­lis jau bija drošāks. Un patiesi likās, ka kājas nemaz negrimst slapjajā purva zālē. Sajūta bija tāda, it kā viņa soļotu pa līdzenu ceļu. Sadūšojusies Monika pārgāja pāri kaut kam, kas nepārprotami izskatījās pēc akača. Un atkal tas pats tā vietā, lai akacis sagrābtu viņas kāju un sāktu vilkt viņu savās dzīlēs, viņa pārgāja tam pāri, it kā tas būtu tikai daļa no gludā un stingrā ceļa.

- Ha! teica Monika un drošā solī devās uz priekšu.

Pēc pāris minūtēm migla viņas priekšā sāka atkāpties, un viņa ieraudzīja sa­vu kompāniju. Ruta, Ērla, Ralfs, Arvils un arīdzan Bens sēdēja uz cinīšiem, sa­springti lūkodamies uz kādu, kas sēdēja zemē pie līka bērziņa. Monika ieskatī­jās uzmanīgāk, un viņas acis gandrīz izsprāga no pieres…

Tur pie bērziņa sēdēja viņa pati… Viņas acis bija cieši aizvērtas, rokas sa­krustotas uz krūtīm, un kājas nedaudz raustījās.

- Ak, tu tētīt… nočukstēja Monika, un pie bērza sēdošās Monikas lūpas sakustējās vienlaicīgi ar viņas teiktajiem vārdiem. Tfu, diez kas nav… Mo­nika nodrebinājās un uzgrieza sev muguru. Tad viņa saprata, ka jāmēģina kaut kā atcerēties, uz kuru pusi jāiet, jo zināja līdzko viņa atgriezīsies, visapkārt atkal būs necaurspīdīgā migla un tumsa, un viss būs jāsāk no sākuma.

Viņa piespieda sevi vēlreiz palūkoties uz to sevi, kas sēdēja pie koka. Sēdo­šā Monika bija pret viņu ar seju. Tieši pretī. Un viens bērziņa līkais zars, kas slīka viņai pār galvu, arī norādīja tieši takas virzienā.

- Ahā, sacīja Monika un nosprieda, ka ar to arīdzan pietiks. Viņa atkal aizvēra acis, un, kad viņa tās atvēra, vairs bija tikai viena Monika tā, kas sē­dēja zem bērza. Viņa pati.

- Nu kā?

- Vai sanāca?

- Ko tu redzēji? Tu tur kaut ko murmināji, mēs nevarējām saprast, ko!

- Kā bija?

Monika tikai sēdēja, izbaudīdama to sajūtu, ka beidzot viņa ir tikai viena, un tad palūkojās uz augšu. Jā, tur jau bija tas līkais zars, kam pēc visiem aprēķi­niem bija jāizved viņi atpakaļ uz takas.

- Taka ir tur, viņa sacīja, pamādama uz priekšu. Pavisam netālu. Un pūpēžveidīgo audzētava ir pāris soļus pa taku uz priekšu. Tur visi ir dzīvi un ve­seli, un olu ir vairāk nekā mēs spējam aiznest.

Visi sajūsmā cits pār citu kaut ko sauca, bet Arvils plaukšķināja, un pat Bens, vispārējās līksmības pārņemts, luncināja asti un smilkstēdams mēģināja nolaizīt Monikai degunu.

- Brīnišķīgi! iesaucās Ralfs. Un kā tu to dari…? viņš vēl domīgi noteica, mulsi kratīdams galvu.

Ilgāk viņi vairs nekavējās un devās prom virzienā, kuru norādīja sīkā bērzi­ņa līkais zars. Un nepagāja necik ilgs laiks, kad viņi patiešām iznāca uz takas.

- Oho! atzinīgi iesaucās Arvils. To es saprotu! Žēl, ka tu ar Aci nevarēji paķert ari kādas pāris olas un sīkos, tad mums atkristu viss šis gājiens.

- Ar Aci neko nevar paķert, paskaidroja Monika. Vai tad tu vari ar acīm kaut ko pacelt? Varbūt tu ar savām acīm cilā hanteles, ko? viņa smējās, bet Arvils joprojām palika nopietns.

- Es domāju tas tev vēl priekšā. Gan jau iemācīsies tu taču tikai nesen sāki, vai ne?

Visi iesmējās, bet Monika kļuva domīga. Kas zina, varbūt viņa kādreiz tie­šām uzzinās par Aci ko vairāk neviens taču nemaz tā īsti nezināja, kas tā īs­ti bija un ko visu ar to varēja iesākt…

Viņi devās pa taku prom un pavisam drīz tik tiešām iznāca mazajā, apaļajā pļaviņā, kuru izklāja žagari un kur juku jukām gulēja olas un pūpēžveidīgie. Viss bija tieši tā, kā Monika pirms brīža bija redzējusi.

- Nu, ko, sarosījās Ralfs. Tad tik ķeramies klāt. Tā, viņš sāka izrīkot, mēs ar Rutu un Moniku sasiesim vienu aukli… es domāju, ar vienu mums pie­tiks… Ērla tu sadabū kādus pāris sīkos kādus trīs, četrus. Bet tu, Arvil, ņem grozu un lasi olas.

- Cik? prasīja Arvils.

- Ak, nu pielasi šo mazo groziņu un tad jau būs labi, teica Ralfs. Kādas taču jāatstāj arī pašiem pūpēžveidīgajiem.

Un viņi ķērās pie darba. Arvils svilpodams lasīja baltās olas mazajā pītajā groziņā, ko bija dabūjis no Ralfa, bet Ērla savīstīja tīklos vairākus mazuļus. Tie pat nepamodās, kad Ērla tos pacēla un sapiņķēja tīklos, un tad viņa sameta tos audekla maisā. Ralfs, Ruta un Monika tikmēr gūstīja aukli. Labu brīdi viņi stāvēja un lūkojās uz lielajām, baltajām futbolbumbām, domādami, kuru lai ņem, un tad beidzot vienojās par kādu vidēja auguma aukli, kas klusām gulēja tepat pie Rutas labās kājas.

- Tu turi tīklu gatavībā, bet Monika tikmēr viņu sasies, Ralfs čukstēja Ru­tai. Es viņu turēšu ciet. Viens, divi, trīs sākam! un viņš pieliecies apķēra pūpēžveidīgo, bet Monika nometās zemē un sāka tīt tai apkārt virvi. Ruta ner­vozi stāvēja un mīņājās, gatava mest auklei virsū tīklu, līdzko Monika savu būs padarījusi un Ralfs būs viņu atlaidis no sava ciešā apkampiena.

- Āāāā…!!! piepeši atskanēja mežonīgs spiedziens, un Arvils gandrīz iz­meta no rokām savu olu groziņu. Pūpēžveidīgais, kuru bija nogrābis Ralfs un kuru patlaban rūpīgi nosaitēja Monika tā, it kā tas būtu smagi ievainots baltais ronis, bija plaši atvēris savu mutes spraugu un tagad ķērca apdullinoši augstās toņkārtās, tā ka Monikai tūlīt sāka pulsēt deniņos. Pa vidu spiedzieniem aukle centās izgrūst pseidopodijas, bet Monika jau bija pamanījusies aptīt ap viņu pā­ris metrus virves, un pseidopodijas tā arī palika neizgrūstas. Laikam samulsu­si par savu neveiksmi, pūpēžveidigo aukle izgrūda tādu kā apjukušu histērisku smiekliņu un tad atsāka parasto spiegšanu.

- Ak, šausmas, ievaidējās Arvils. Ja mums tas būs jāklausās visu mājup­ceļu, man nāksies pārstādīt ausis…

Lasi olas un neņaudi, teica Ralfs, beidzot palaizdams vaļā notīto pūpēž­veidīgo, lai Ruta varētu tam uzmest tīklu. Kad par virves kamolu pārvērstais pūpēžveidīgais tika ievīstīts tīklā, Ralfs viņu iesvieda audekla maisā, un darbiņš bija padarīts.

Tagad vajadzēja pēc iespējas ātrāk laisties prom no pļaviņas, jo ari pārējie pūpēžveidīgie bija satrakojušies. Cits pēc cita tie modās no miega un pievie­nojās vispārējai spiegšanai, līdz sāka likties, ka te gaudo kādas pārsimts ātrās palīdzības, ugunsdzēsēju un policijas mašīnu sirēnas vienlaicīgi.

Arvils ar mocekļa izteiksmi sejā bija pārklājis ausis ar plaukstām, bet olu gro­ziņš, visu aizmirsts, mētājās turpat zemē. Kad kāds pūpēžveidīgo mazulis, brāz­damies tam pāri, to gandrīz apgāza, Ralfs, kaut ko nikni (spriežot pēc viņa se­jas izteiksmes) saucot Arvilam, paķēra groziņu vienā rokā un maisu ar aukli ot­rā rokā un aizsteidzās prom pa taku. Pārējie viņam steigšus sekoja, jo nupat troksnis jau bija kļuvis tāds, ka tapa par reālu draudu gan viņu dzirdei, gan ve­selajam saprātam…

Gājiens ārā no purva pagāja diezgan mierīgi. Vadātājs, laikam sapratis, ka šo kompāniju kaut kur ievilināt vairs nebūs iespējams, bija licies mierā un ta­gad vilkās viņiem gabaliņu nopakaļ, žēlabaini kaukdams. Pūpēžveidīgo aukle, līdzko viņu iebāza maisā, bija apklususi un ari no mazuļu maisa puses nedzir­dēja ne pīkstiena.

- Paskat, malduguns šķiet tāda kā blāvāka, ieminējās Monika. Un patie­šām likās, ka uguntiņas vairs nezibinās tik enerģiski kā pirmīt un tagad vieg­li mirdz katra savā vietā.

Kad viņi beidzot sasniedza purva malu, Vadātājam nogaudojot sērīgu atva­du serenādi, pulkstenis bija desmit pāri četriem, bet bija gandrīz tikpat tumšs kā purvos. Debesis klāja tumši pelēki mākoņi, un viss bija kluss un sastindzis.

- Oho, teica Ērla, pametusi skatienu uz mākoņiem. Drīz sāksies. Tagad labāk ejam ātrāk, citādi līdz naktij mājās netiksim. To paziņojusi, viņa ātrā solī metās pāri klajumam, un pārējie devās viņai pakaļ.

- Kas te būs? bailīgi ievaicājās Arvils. Tā lielā vētra?

- Sniegputenis, attrauca Ērla, vieglā riksītī jozdama pāri mellenājiem. Un pamatīgs sniegputenis man jau no rīta bija tādas aizdomas.

Viņi nebija skrējuši ne desmit minūtes, kad pār viņiem sāka plivināties pir­mās sniegpārslas. Tās bija sīkas, baltas un aukstas, bet tūlīt izkusa, līdzko uz­laidās kādam no gājējiem uz deguna.

Un tad vienā mirklī sniegpārslu kļuva pilns gaiss, un tās jau bija lielas un saķepušas. Vēl pēc mirkļa vairs nekā nevarēja redzēt tikai baltas sniega sienas, kas šķita apņemam ikvienu no viņiem. Monika tik tikko spēja saskatīt Ralfu, kaut arī tas gāja taisni viņai pa priekšu. Bet Arvils ieskrēja Ērlai mugurā, kad tā bija pēkšņi apstājusies, ka pat olas nokrakšķēja groziņā, ko viņam bija atde­vis Ralfs.

Ērla saviebusies pamāja, lai visi panāk tuvāk. Sniegs sniga viņai tieši sejā, un uz viņas skropstām un uzacīm krājās sniegpārslas, līdz izskatījās, ka tās vi­ņai ir izbužinātas un sirmas kā Ziemsvētku vecītim.

- Tagad galvenais ir turēties kopā, Erla sacīja. Man laiku pa laikam būs jāpārbauda virziens pēc kokiem, lai pārliecinātos, ka mēs neesam nomaldīju­šies tādā putenī jau tas itin viegli ir iespējams. Turieties man cieši aiz mugu­ras un pieskatiet viens otru.

- Labs ir, noteica Ralfs, un Ērla atkal pagriezās un devās tālāk iekšā putenī.

Sniegs krita apbrīnojami ātri, un drīz vien zemi jau klāja pamatīga sniega

kārta. Vēl pēc brītiņa sniegs sniedzās gājējiem jau līdz puslieliem, bez tam vēl sākās vējš.

Tas sākās pavisam pēkšņi ar spēcīgu brāzmu, kas iecirtās bērniem tieši se­jās, piegāzdama tās pilnas ar sniegu un aizķepinādama acis. Brāzma aizdrāzās tālāk, bet tās vietā nāca jauna. No tā brīža tās nemitīgi sekoja cita citai kā viļ­ņi jūrā, un katra devītā bija spēcīgāka un ledaināka par astoņām iepriekšējām. Katru reizi, kad Monika ievilka elpu, viņai likās, ka viņa ieelpo tīru sniegu ar nelielu ledus skaidiņu piejaukumu, un tā nebija patīkama sajūta. Tikai tagad vi­ņa pa īstam apjēdza, ka ir ārkārtīgi pārsalusi. Slapjās drēbes nebija izžuvušas, bet tikai sasalušas, un Monikai likās, ka līdzīga sajūta varētu būt, ja viņa uz kai­las miesas būtu uzvilkusi bruņutērpu un izgājusi ārā ziemas spelgoņā…

Pēc pusstundas iešanas putenis bija izsaldējis gājējiem no galvām ikvienu domu, un viņi mehāniski klumburēja uz priekšu, klupdami pār ieputinātajiem ciņiem, nedomādami ne par ko un tik tikko vilkdami kājas.

Sniegputenis kauca, auroja un gaudoja trakāk par jebkuru Vadātāju, un li­kās, ka tam ir arī daudz lielākas iespējas novest viņus no pareizā ceļa.

Bija vēla pēcpusdiena, un kļuva pavisam tumšs. Violetās lampiņas bērniem. ap galvām gan deva nelielu gaismiņu, bet tā nebija pietiekama. Bez tam tā at­starojās no ikvienas krītošās sniegpārslas, un likās, it kā viņi nevis ietu, bet li­dotu cauri blāvi violetā gaismā mirdzošam sniega mākonim.

Liels bija viņu izbrīns, kad pēc bezgalīgi ilga gājiena, kas, kā šķita, nekad vairs nebeigsies, viņi atdūrās pret Stāvo kalnu, kuram tagad gan varēja redzēt tikai pašu pakāji viss pārējais tinās krītošajā sniegā. Sniegs nu jau bija sapu­tināts bērniem līdz pat ceļiem, un viņi tik tikko virzījās uz priekšu.

- Ak vai, čerkstošā balsī izdvesa Arvils un, iegāzies kupenā, aizvērtām acīm palika tur nekustīgi guļam. Pārējie izjuta lielu kārdinājumu darīt to pašu, bet saprata ja viņi visi tagad te noliksies atpūsties, viņi aizmigs un nekad vairs nepamodīsies.

- Celies augšā, -Ruta viņu bukņīja. Mēs vēl neesam mājās.

- Ak, ļaujiet jel man brītiņu atpūsties, neesiet tik ļauni, tāpat ar aizvērtām acīm nomurmināja Arvils.

- Slienies augšā! uzsauca Ralfs un, sagrābis viņu aiz slābanās rokas, uz­rāva kājās. Arvils sagriļojās un atvēra acis, bet Ērla jau devās atkal tālāk.

Likās, ka ir sācis snigt vēl stiprāk, ja kaut kas tāds vispār bija iespējams. Ta­gad sniegs, šķiet, gāzās lejā veselām kupenām, un bērnus sāka pārņemt pani­ka. Nu jau sniegs sniedzās viņiem pāri ceļiem, un viņi juta, ka nupat, nupat vairs vispār netiks uz priekšu.

- Ātrāk, ātrāk! steidzināja Ērla, un visi vilka savas kā ar svinu pielietās kā­jas cauri sniega kalniem.

Piepeši Monika apstājās.

- Kas tev notika? jautāja Ralfs, to pamanījis.

- Aluķēms… izdvesa Monika, pavisam sašļukusi. Viņš būs ieputināts!

- Sasodīts! nelabā balsī iebrēcās Ralfs. Mums jāiet viņu izrakt citādi viss šīsdienas gājiens būs bijis bez jēgas!

- Kā mēs varam iet viņu izrakt, ironiski jautāja Arvils, kad pēc pāris mi­nūtēm kādam mūs pašus vajadzēs nākt un izrakt?

- Ak, jupis viņu zina, noelsās Ērla. Labi, tiksim vispirms līdz jūsu mājām un tad jau redzēs. Tik un tā mums vajadzēs kādu lāpstu, lai viņu atraktu.

- Bez tam mums jātiek vaļā no šiem maisiem, sacīja Ralfs. Tā aukle ne­maz tik viegla nav, kā varētu domāt. Starp citu, kur mēs tos liksim? Mēs taču nevaram viņus turēt mājās iedomājieties, ja nu viņi sāk tur spiegt…

- Nespiegs, nespiegs, elsa Ērla, lauzdamās cauri sniegam. Kamēr vien

vini būs tumsā maisos, vini turēs mutes ciet.

Kad likās, ka teju teju viņi viens pēc otra bezspēkā nogāzīsies sniegā un no­sals, cauri krītošajam sniegam iemirdzējās izplūdusi dzeltenīga gaismiņa.

- Fū, atviegloti nopūtās Monika, un patiešām pēc pāris soļiem no snie­ga iznira ieputinātā Mežsarga māja. Pie durvīm rosījās kāds tumšs stāvs, un, pienākuši tuvāk, bērni saprata, ka tā ir Meža Veča, kas šķūrē no durvju priek­šas sniegu, lai varētu attaisīt durvis.

- Es aizstiepšu maisus un olu grozu uz šķūni, sacīja Ralfs. Citādi mēs viņai garām netiksim.

- Labi, mēs tikmēr novērsīsim viņas uzmanību, teica Ruta un devās uz durvju pusi.

Kad Meža Veča viņus ieraudzīja, viņa iesvieda sniega lāpstu kupenā un at­rāva vaļā mājas durvis. Bērni tūlīt pat saklupa istabā un sāka raut nost sasnigušās drēbes.

- Vai jūs esat prātiņu domino nospēlējuši, vai? Meža Veča bija nikna kā pūķis. Kur jūs, sasodīts, bijāt? Ko?

Bet neviens pat necentās viņai atbildēt, jo visi bija pārāk aizņemti ar roku sildīšanu pie kurošās krāsns. Tad Meža Veča ievēroja, ka viena trūkst.

- Kur ir Ralfs? viņa iesaucās. Vai jūs gājāt visi kopā?

- Jā, jā, atsaucās Monika. Viņš tūlīt būs klāt.

Un patiešām tūlīt atvērās durvis, un istabā ienāca Ralfs, vairāk gan izska­tīdamies pēc dzīva sniegavīra nekā pēc puikas.

- Mežsargs aizgāja jūs meklēt, pārmetoši sacīja Meža Veča, drūmi blenz­dama uz Ralfu, kurš bija nosviedis savu piesnigušo jaku uz dīvāna atzveltnes. Istabas karstumā sniegs strauji sāka kust, un tagad pār dīvānu tecēja žigla ūdens straumīte. Meža Veča pieskrēja, paķēra jaku un uzkāra to uz pakaramā.

- Būs brīnums, ja viņš pats pārnāks mājās, Meža Veča burkšķēja, joprojām nikni lūkodamās uz bērniem. Vienīgais labums no šāda puteņa varbūt pēc tā būs par kādiem pārdesmit jenotiem mazāk… viņa vēl piebilda un nosmīkņāja.

*

Mežsargs pēc kādas stundas pārnāca gan un sadrūmis jau gatavojās stāstīt Meža Večai, ka viss bijis veltīgi, kad ieraudzīja visus piecus pazudušos omulīgi sēžam pie krāsns un dzeram karstu kakao. Sākumā viņš atviegloti pasmaidīja, bet tad sataisīja bargu ģīmi un nolasīja garu, garlaicīgu un pamācošu lekciju par to, ko nozīmē blandīties pa Mežu tādā sniegputenī…

Pēc vakariņām, kad bērni bija izklīduši pa savām istabām, Monika kļuva aiz­vien drūmāka un drūmāka. Viņai nedeva mieru doma par aluķēmu, kura būris tagad noteikti ir pilnībā ieputināts. Vienīgā cerība bija, ka biezoknis kaut ne­daudz aizturēs sniegu un tur nebūs sasnidzis tik daudz kā citur Mežā.

- Mēs nevaram iet uz turieni tagad, teica Ralfs, un Monika diezgan negri­bīgi viņam piekrita. Mežsargs un Meža Veča sēž augšā un spēlē kārtis, un šo­vakar vini mūs noteikti nelaidīs ārā.

- Tas nu ir fakts, piekrita Arvils, šķirstīdams baltā vilka grāmatu. Paskat, paskat, kas te par sikspārņiem! viņš sajūsmināti sauca, pabāzdams grāmatu Rutai zem deguna. Viņa aizdomīgi pavērās uz sikspārņu attēlu, kuru Arvils iz­rādīja ar tādu sajūsmu.

- Sikspārņi kā jau sikspārņi… viņa noteica. Ralf, vai tie ir tavējie?

- Kādi manējie? Ralfs nesaprata.

- Nu tie, par kuriem tu tik ilgi lasīji?

- Ak vai, novaidējās Ralfs. Vai tiešām tu vēl arvien neatceries, ka tie bija vampīri. VAMPlRI! Nevis kaut kādi garausaini sikspārņi!

Ruta ķiķināja. Viņa atcerējās gan, bet bija tik smieklīgi skatīties, kā Ralfs par to niknojas…

- Ja mēs gaidisim līdz vakaram, viņu var ieputināt tā, ka mēs viņu vairs ne­atradīsim, raizējās Monika. Un ja nu viņš tur zem sniega nosmok?

- Nenosmaks, nebaidies, teica Ērla. Tajā būrī viņam gaisa vienam vaka­ram pietiks. Un polārkrūkļa miza pavisam droši nelaiž cauri sniegu.

Par laimi, Mežsargs pēc visiem pārdzīvojumiem bija galīgi aizmirsis paņemt violetās lampiņas, un tagad, pulksten pusdivpadsmitos naktī, viņi visi pieci, sa­bāzuši tās kabatās, klusām lavījās augšup pa kāpnēm uz istabu, kur gulēja Mež­sargs. Meža Veča jau pirms kādas stundas bija nokāpusi lejā uz savu istabu, un bērni bija nolēmuši, ka nu ceļš ir brīvs.

Tumsā lavoties pa kāpnēm, neko lāgā nevarēja redzēt, un Arvils, paklūpot pār pakāpienu, diezgan skaļi ievaidējās.

- Pssst… Ralfs nikni čukstēja. Gribi, lai visi pamostos, vai?

- Pats «psst», murkšķēja Arvils. Kurš tad tagad runā?

- Kuš jūs abi! iejaucās Monika, un abi puikas apklusa.

Augšā viss bija tumšs, Mežsargs gulēja un pa laikam iekrācās. Pa logu iespī­dēja blāva mēness gaisma, un bērni zosu gājienā sāka uz pirkstgaliem lavīties

pāri istabai. Ticis pie durvīm, Ralfs ļoti piesardzīgi tās atvēra, un viņi izlavījās ārā.

- Fū… ticis ārā, Ralfs atviegloti uzelpoja. Kad gājām pāri istabai, man likās, ka viņš kuru katru mirkli pamodīsies.

- Kur nu, attrauca Ruta. Kad viņš guļ, viņš guļ kā lācis!

Sniegputenis bija beidzies, un valdīja tāds aukstums, ka sals nikni koda de­gunā. Visur bija milzīgas kupenas, un sniegs spocīgi mirdzēja baltajā mēness gaismā. Debesis bija melnas, un tajās kopā ar mēness sirpi zaigoja miljoniem zvaigžņu. Meža Veča vai varbūt Mežsargs bija pamanījies nošķūrēt vismaz da­ļu sniega līdz šķūnim, un bērni brida prom pa izšķūrēto taku. Sniegs tik skaļi gurkstēja zem viņu kājām, ka Ralfs atkal sāka uztraukties par to, ka Mežsargs varētu pamosties.

- Nez, kur šie glabā sniega lāpstu? minēja Ruta.

- Re kur tā ir! iesaucās Monika, pamādama uz priekšu. Lāpsta stāvēja at­stutēta pret šķūņa sienu.

- Un kur tu liki pūpēžveidīgos? jautāja Ērla.

- Aiz šķūņa, atteica Ralfs. Ceru, ka Meža Veča nav tos pamanījusi.

Bet aiz šķūņa sniegs nebija šķūrēts neviens tur nebija bijis. Izņemot Ralfu.

Tagad viņš nāca atpakaļ, stiepdams abus maisus, bet olu groziņa viņam rokās nemanīja.

- Kur olas? iesaucās Arvils, bet Ralfs samulsis tikai paraustīja plecus.

- Nesaprotu, viņš teica. Es to noliku kaut kur tepat, bet tagad tā te vairs nav.

- Un kur bija tie maisi? jautāja Monika. Kopā ar grozu?

- Nē, drusku tālāk. Tur, aiz stūra.

- Tātad grozu kāds varēja ieraudzīt, iesaucās Ērla. Acīmredzot Meža Veča vai Mežsargs ir grozu atraduši un savākuši!

- Brīnišķīgi! aizvainoti iesaucās Arvils. Un es tā tās lasīju…

- Kā viņa vai Mežsargs varēja ņemt svešu grozu? brīnījās Ruta. Kā viņa var zināt, kas tās par olām?

- Ko lai dara? prātoja Ralfs. Nāksies iztikt bez olām, un cerēsim, ka aluķēmam nepatiks kaut kas no šiem abiem, un viņš pacēla gaisā abus maisus.

Sniegam gurkstot, viņi devās cauri kupenām pāri priežu pakalniem uz bie­zokņa pusi. Līdz šim viņiem nebija nācies ieslēgt lampiņas, jo mēness un zvaig­znes deva pietiekoši daudz gaismas, bet tagad, ieejot biezoknī, viņi tās tomēr ieslēdza. Patiešām, egļu biezie zari bija daļēji aizseguši zemi putenim, bet arī šeit sniegs sniedzās pāri ceļiem. Un tas nozīmēja, ka aluķēma būris patiešām būs sniegā līdz pat jumtam.

Būri viņi atrada pēc mēness suņusēnēm, kas pat tādā salā mirgoja cauri sniegam. Sākuši rakt sniegu tajā vietā, kur kupena mirdzēja zaļganā krāsā, vi­ņi drīz vien atrada būri. ?

Aluķēms gulēja saritinājies stūri un likās aizmidzis, kaut ari tā garās ausis pārklāja viņa purniņu un nevarēja redzēt, vai acis ir ciet vai vaļā.

- Ideāli, čukstēja Ralfs. Tūlīt mēs izmēģināsim aukli. Un viņš klusām atvēra lielāko maisu.

Līdzko aukle bija izvīstīta no maisa un izritināta no metru metriem virves, tā atvēra savu mutes spraugu, un atskanēja spalgs spiedziens. Arvils saķēra au­sis, un arī pārējie neviļus atkāpās pāris soļus atpakaļ.

Aluķēms sakustējās. Bet, kad viņš bija pamodies, viņš saverkšķēja purniņu, klausoties nežēlīgajā spiegšanā, kas nebija apklususi ne uz mirkli, un, pagrie­zies uz otriem sāniem un ar ķepām aizsedzis ausis, līdzīgi Arvilam mēģināja no jauna aizmigt.

- Ak tu neraža! čukstus šķendējās Ralfs. Izskatās, ka arī aukles spiegša­na vinu itin nemaz neaizkustina…

Viņš turēja aukli, kamēr Monika to atkal notina ar virvi, tad Ruta ielika to tīklā, un aukli iebāza atpakaļ maisā. Tad Ralfs atsēja maisu ar mazuļiem un iz­bēra tos sniegā, uzmanīdams, lai tie nesadomātu aizbēgt. Taču šķiet, ka bēg­šana tiem nebija ne prātā. Viņi apmulsuši grozījās pa sniegu un tad sāka iz­grūst pseidopodijas. Kad katra mazā, baltā bumbiņa bija izaudzējusi kādas des­mit sīciņas kājiņas, sākās dīvainas lietas. Mazie pūpēžveidīgie sāka tā jocīgi raustīties, un, kamēr viņi raustījās, viņu pseidopodijas drebēja kā pieliktas pie elektriskās strāvas. Tūlīt pat sāka raustīties arī maiss ar aukli izskatījās, ka tā cenšas atbrīvoties.

- Paskat, paskat, čukstēja Ralfs, norādīdams uz pūpēžveidīgo mazuļiem. Šķiet, ka šie ir izsalkuši. Tieši tā viņi raustījās, kad gribēja ēst, un tad aukles skrēja nest viņiem mēness suņusēnes.

- Jā? brīnījās Arvils un, piegājis pie būra, noliecās, lai noplūktu vienu zaļ­gano suņusēni, bet tad piepeši palika stāvam kā piekalts un pavērtu muti blen­za uz būri.

- Kas tur ir? čukstēja Monika, un visi saskrēja ap būri.

Aluķēms bija pielēcis kājās un trīcēja tā, ka tik tikko turējās uz kājām. Acis viņam bija šausmās ieplestas, un viņš izskatījās vieglā šokā. Un tad viņš piepe­ši kā sajucis metās skraidīt no vienas būra sienas pie otras, izmisīgi meklēdams izeju. Kad izeju atrast nevarēja, viņš sabruka vienā būra stūri un sāka izgrūst tādus kā pīkstienus, kā smilkstienus. Likās, ka viņš vairs nejēdz, ko dara…

- Klausieties, jau gluži skaļā balsī teica Ralfs, nespēdams novērst skatienu no pārbiedētā aluķēma. Tas taču ir tas, ko mēs meklējām, vai ne?

- Tā izskatās gan, piekrita Monika. Nekad agrāk viņš vēl tā nav uzvedies.

Arvilam bija apnicis blenzt uz aluķēmu. Viņš noplūca suņusēni un izklaidīgi

pasvieda to tuvākajam mazulim. Tas tūlīt pat uzklupa sēnei, notiesāja to un pārstāja raustīties. Tad Arvils noplūca vēl katram pa suņusēnei, un, kad visi mazuļi bija paēduši un beiguši raustīties, ari aluķēma uzvedība mainījās.

Viņš pārstāja trīcēt un, kaut arī vēl arvien izskatījās tā, it kā būtu gatavs vemt, tomēr bija atjēdzies no tā baiļu šoka, kāds viņu bija pārņēmis pirmīt.

- Tagad galvenais ir nepazaudēt mazuļus, sacīja Ralfs, rosīgi bāzdams tos vienu pēc otra atpakaļ maisā. Tas nu ir mūsu galvenais ierocis.

Aluķēms bija tā paguris no pirmītējām izbailēm, ka, kaut ari viņš noteikti nojauta, ka te tuvumā ir Monika un pārējie, ne vārda neteikdams, iekrita cie­šā miegā. Arvils ķiķināja.

- Izrādās, ka viņi ne tikai biedē, bet ari paši baidās, viņš pasmējās.