Monika un mežs

PIEKTĀ NODAĻA alukĒmi

Atgriezusies savā vannas istabā, Monika vispirms pārbaudīja, vai pa ceļam vēstulei nav noticis kas slikts. Bet nē vēstule joprojām atradās maišelī, un Monika nolika to patālāk no vannas uz plauktiņa, kamēr pati sagatavoja vannas istabu vecāsmātes apskatei. Dabūt Benu laukā no vannas nepavisam nenācās grūti, jo viņš pats ar slaidu lēcienu no tās izmetās ārā, līdzko sajuta cietu pamatu zem savām ķepām.

Vispirms Monika satvēra viņa purnu, pievilka to sev tuvāk un uzmanīgi pa­ošņāja. Nē… likās, ka tas vairs nesmirdēja… Bens nosprauslājās un uzmanīgi atbrīvoja savu galvu no Monikas tvēriena. Tā kā zaļais krokodils nekur nebija manāms, tad, Benaprāt, viņam te vairs nekas nebija meklējams, un viņš cen­tās tikt no vannas istabas ārā. Bet durvis bija aizkrampētas un viņam nekas ne­izdevās.

Sēdi mierā, uzšņāca Monika, un suns apsēdās pie durvim, joprojām ar ilgu pilnu skatienu lūkodamies uz durvju rokturi.

Monika nelikās par suni ne zinis un paņēma lielo, netīro bļodu, ko vecāmā­te bija paredzējusi Bena mazgāšanai. Tad viņa to izskaloja, lai izskatītos, ka kaut kas tajā ir ticis mazgāts, un nolika atpakaļ uz grīdas. Pēc tam viņa rūpigi izmazgāja vannu, uzmanīdamās, lai tajā nepaliktu neviena pati Bena spalviņa, kā vecāmāte to bija piekodinājusi…

Likās, ka viss bija kārtibā.

Monika saģērbās, iebāza kabatā vēstuli un attaisīja durvju krampīti. Bens tūlīt pielēca kājās un pirmais izspraucās ārā, līdzko Monika atvēra durvis.

Dzīvoklis likās tumšs un kluss. Nez, kur visi bija palikuši… Varbūt aizgājuši pastaigāties…? Nē, tad jau drizāk viņi tā agrāk aizgājuši gulēt… Monika iespru­ka savā istabā un izvilka no skapja apakšas lielo ceļojumu somu.

Tā.. .Tagad vajadzēja izdomāt, ko viņa ņems līdzi… Septiņiem mēnešiem vaja­dzēja diezgan daudz ko, bet visu viņa šā vai tā nevarēja paņemt. Monika atrāva skapja atvilktnes un sāka sviest apģērbus uz gultas, kamēr Bens, noilgojies pēc ra­dio, sēdēja pie tā un grozīja kloķi, tā arī nespēdams atrast neko dziedamu…

Brīdī, kad pāri istabai lidoja kārtējais Monikas džemperis, lai piezemētos uz gultas līdzās pārējiem, atvērās durvis, un tajās parādījās vecāmāte.

Monika izbailēs aizcirta skapi, bet drēbju kaudzi uz gultas viņa nekādi neva­rēja noslēpt.

- Tā, tā… noteica vecāmāte, diezgan pārsteigti aplūkodama milzīgo drēb­ju kalnu. Bens izlaida kloķi no zobiem un pagrieza galvu, lai paskatītos, kas tur ienācis, bet, kad izrādījās, ka tā ir tikai un vienīgi vecāmāte, viņš atkal ķērās pie radio.

- Vai tu taisies kurp doties?

Monika izvilka no kabatas vēstuli, kas joprojām stāvēja maisiņā, un pasniedza to vecaimātei. Helga uzaicināja pie sevis uz laukiem, viņa piesarkusi sacīja.

Vecāmāte paņēma vēstuli, izbrīnīti aplūkoja maisiņu un, izņēmusi salocīto papīra lapu, atlocīja to un izlasīja.

Monika, piesarkdama arvien vairāk, stāvēja un gaidīja, kas nu būs. Jo, go­dīgi sakot, viņai nebija ne jausmas, ko darīt tad, ja vecāmāte piepeši aizliegs viņai braukt pie Helgas.

- Tā, tā… vecāmāte vēlreiz noteica. Ak tad uz septiņām dienām… Vai tad tev uz skolu nebūs jāiet?

- Nē, vēl ne… Vēl ir rudens brīvlaiks, paskaidroja Monika.

- Ak tā… novilka vecāmāte un apklu­sa. Monika aizturētu elpu gaidīja, ko viņa nolems. Tad jau, man šķiet, tu vari braukt.

Monika atviegloti nopūtās, un vecāmā­te aizdomīgi uz viņu paraudzījās. Kāpēc tu tā pūt? Un kam tev vajadzīgas visas tās vasaras drēbes? viņa aplūkoja drēbju kaudzi, kur starp džemperiem un jakām mētājās arī vasaras krekliņi un šorti.

- Mmm… ēēē…-Mo­nika minstinājās. Mēs domājam spēlēt pārģērb­šanos, vina beidzot izspēra.

- Vai tad tu neesi par lielu, lai spēlētu pārģērb­šanos? jautāja vecāmā­te, bet tad atmeta ar ro­ku. Ak, nu bet galu ga­lā kas man… Spēlē, ko gribi… Kad tev jābrauc?

- Rīt pēc pusdienas, Monika izspēra pirmo, kas iešāvās prātā, bet tad viņa iedomājās ko šausminošu.

- Labi, labi… izklaidīgi noteica vecāmāte un jau grasījās iet ārā no istabas, bet tad piepeši pagriezās atpakaļ, it kā būtu kaut ko atcerējusies. Monikai sā­ka dauzīties sirds… ja nu vecāmāte būs pārdomājusi…

- Vai tu suni nomazgāji? vecāmāte aizdomīgi jautāja.

Monika atkal atviegloti uzelpoja. Jā, jā. Un bļodu es atstāju vannas istabā, viņa atbildēja.

Vecāmāte paostīja gaisu. Jā, šķiet, ka viņš vairs tā nesmird, viņa notei­ca un visbeidzot patiešām izgāja no is­tabas. Monika skaļi noelsās un apsēdās gultā.

- Vienu brīdi man likās, ka viņa ne­kur mūs nelaidīs, viņa teica Benam. Tas piekrītoši ieņurdējās. Bet tad Moni­ka atcerējās, ko bija pirmīt iedomāju­sies, un prieks par to, ka vecāmāte bi­ja tik viegli viņu palaidusi, nedaudz no­plaka.

Viņa taču nevarēja iet vannā! Viņa nevarēja teikt vecaimātei, ka brauc pie Helgas uz laukiem, un tad ar visu suni un ceļasomu ieiet vannas istabā un izčibēt… Un par tikšanu vannas istabā tā, lai neviens to neredzētu, nebija ko domāt… Bez tam vecāmāte noteikti gribēs viņu personigi izlaist pa durvīm, lai pieskatītu, ka durvis pēc tam tiek aizslēgtas… Tātad palika tikai viena ie­spēja…

- Kanalizācija… drūmi noteica Monika un sapīka. Savukārt Bens pa­vēcināja asti un satraukti ierējās.

- Jā, kādi prieki, vai ne? ironiski noteica Monika.

Viņa paņēma somu un sāka sviest tajā drēbes, bet tad, brīdi padomājusi, izkrāmēja tās atkal ārā un sāka vandī­ties pa skapi. Visbeidzot viņa izvilka no tā pāris lielus drēbju maisus, kuros sali­ka drēbes, pirms to likšanas somā.

- Maz cerību, ka tas pasargās no smakas… viņa murmināja. Bet to­mēr labāk tā, nekā vispār bez nekā…

Pārējos maisos viņa salika apavus ziemas zābakus un vasaras sandales, kā arī krosenes. Pa vidu drēbēm mazākos

maisiņos Monika ievīstīja vairākas grāmatas, un, kad beidzot soma bija pilna, viņa tik tikko jaudāja to pacelt.

Kad kravāšanās bija pabeigta, Monika saprata, cik ļoti viņai nāk miegs, bet pirms gulētiešanas bija jāizdara vēl viena lieta…

Viņa no savas istabas devās uz koridoru, kur stāvēja telefons. Par laimi, gan vecāmāte, gan vecaistēvs bija savā guļamistabā, un tās durvis bija aizvērtas. Monika atstāja koridora durvis vaļā, lai laicīgi pamanītu, ja kāds tuvosies, un uzgrieza Helgas numuru.

- Hallo, atbildēja Helgas vecāmāte.

- Labvakar, vai Helga mājās? jautāja Monika.

- Kur tad šī citur būs, pasmējās Helgas vecāmāte. Monika, tu? Tūlīt pa­saukšu Helgu.

Varēja dzirdēt, kā telefona klausule tiek nolikta uz galda un kā Helgas vecā­māte aizšļūkā prom no telefona, saukdama: Helga, tev Monika zvana! Tad atskanēja skrejošu soļu dipoņa, telefona klausule tika pagrābta, un Helga aiz­elsusies sauca klausulē: Monika? Kas jauns?

Klusā balsī, lai neiztraucētu vecomāti un lai tā nejustu kārdinājumu iznākt no savas istabas paklausīties, par ko tiek runāts, Monika sacīja: Klausies, man uz nedēļu jāpazūd! Un manējie domās, ka es braucu pie jums uz laukiem. Kad jūs izbraucat?

- Rīt no rīta. Tātad tu brauc uz turieni? sajūsmas pilnā balsī vaicāja Helga.

- Jā, jā… Bet es nevaru tagad neko stāstīt… Katrā ziņā, ja kas es esmu pie tevis!

- Labs ir, sarunāts, attrauca Helga un vairāk jautājumus neuzdeva, kaut arī vai dega no ziņkāres uzzināt, kas jauns noticis Mežā.

- Pēc nedēļas es tev visu pastāstīšu, čukstēja Monika. Bet iedomājies ti­kai tad es būšu pusgadu par tevi vecāka!

Ar šo noslēpumaino paziņojumu viņa beidza sarunu un, nometusi klausuli,

devās atpakaļ uz savu istabu, kur tūlīt iekrita gultā un aizmiga.

Nākamās dienas priekšpusdiena pagāja, Monikai pārbaudot ceļasomu un domājot, vai kaut kas svarīgs nav aizmirsts. Kad viņa par to ieminējās Benam, tas pieskrēja pie radio un mēģināja izraut no sienas vadu. Sagrābis to zobos, suns nepārprotami lika manīt, ka te ir gan viena svariga manta, ko Monika, šķiet, ir pavisam aizmirsusi. Monika tik tikko pārliecināja suni izlaist vadu no zobiem.

Kad likās, ka viss ir paņemts (bez tam nebija ko domāt, ka somā varētu ie­dabūt iekšā vēl kaut ko), bija arī pienācis pusdienlaiks. Monika bija stipri izba­dējusies, jo kopš Mežsarga klimpām nebija neko ēdusi par šodienas brokas­tīm viņa ar visu kravāšanās drudzi bija pavisam aizmirsusi.

Virtuvē galds jau bija uzklāts, un vectēvs sēdēja un šķirstīja avīzi, bet ve­cāmāte nokāsa kartupeļus. Monikai ienākot virtuvē, vectēvs pacēla acis no avīzes un ar galvu pamāja meitenei, bet vecāmāte cauri tvaiku mākonim

sacīja: Jā, starp citu… Monika šodien brauc pie draudzenes uz laukiem un paliks tur visu nedēļu.

Vectēvs izbrīnījies parāva uz augšu uzacis un palūkojās uz Moniku, bet viņa nodūra skatienu un sāka ar dakšiņu bakstīt savu tukšo šķīvi. Nez kāpēc likās, ka vectēvs īsti netic šim «braucienam uz laukiem»…

- Tās meitenes vecāmāte ir uzrakstījusi man vēstuli, sacīja vecāmāte, no­likdama nokāsto kartupeļu katlu atpakaļ uz plits.

- Tiešām? Vai es varu to apskatīt? no ilgās klusēšanas čerkstošā balsī jau­tāja vectēvs.

Monikai no brīnumiem pavērās mute, bet vecāmāte kā atspole apmetās riņ­ķī un ieplestām acīm neticīgi vērās uz vectēvu. Tas patiešām bija varens pār­steigums, jo Monika nemaz neatcerējās, kad pēdējo reizi dzirdējusi vectēvu ru­nājam…

- Kā nu ne, kā nu ne… viņa nopurpināja, joprojām skatīdamās uz vectē­vu tā, it kā viņš būtu piepeši pārvērties par krupi. Viņa bridi parakņājās pa priekšauta kabatām un izvilka saņurcītu vēstuli. Āre, te tā ir… viņa teica un pasvieda vēstuli vectēvam, kurš to rūpīgi izlasīja. Tā kā ne vectēvs, ne vecāmā­te nepazina Helgas vecāsmātes rokrakstu, tad nevajadzēja uztraukties par to, ka viņi varētu atklāt krāpšanos. Tomēr Monika uztraucās tik un tā.

Beidzot vectēvs atdeva vēstuli vecaimātei, kas tūlīt izmeta to miskastē. Li­kās, ka vectēvu vēstule ir pārliecinājusi, jo viņš vairs neko neteica un atkal pie­vērsās avīzei.

Vecāmāte šodien likās gauži labā omā. Jādomā, viņa priecājās par to, ka veselu nedēļu nevajadzēs skatīties ne uz Moniku, ne uz Benu… Bet tad viņa uzmeta sunim nīgru skatienu, laikam iedomādamās, ka Monika varētu viņu at­stāt mājās. Bens sēdēja pie savas bļodas un kraukšķināja suņu barību, nelikda­mies ne zinis par vecāsmātes piktajiem skatieniem.

- Vai tu to suni arī ņemsi līdzi? vecāmāte jautāja.

- Kā tad, attrauca Monika, paņemdama savu šķīvi un pieceldamās no gal­da, lai ietu uzlikt sev kartupeļus.

Vecāmāte apmierināti nokrekstējās, piekrāva sev pilnu šķīvi ar kartupeļiem un uzlēja tiem virsū gaļas mērci. Arī Monika šodien uzlika uz sava šķivja vairāk ēdamā nekā parasti, jo iedomājās, ka nez kad vēl nākamo reizi dabūs paēst…

Vecāmāte izsmējīgi noskatījās uz Monikas piekrauto šķīvī un jautāja: Vai tavas draudzenes mājās tev nedos ēst, vai?

Monika nosarka un nomurmināja, ka dos gan, bet līdz lauku mājām esot tā­lu jābrauc. Vecāmāte likās mierā, un tālāk pusdienas noritēja bez komentāriem no vecāsmātes puses.

Tūlīt pēc pusdienām Monika atkal iespruka savā istabā un apskrēja ar acīm istabu. Tā likās kārtibā… Cik jocīgi, ka viņa brauc prom uz tik ilgu laiku… Ilgākais, cik viņa agrāk bija bijusi prom no mājām, bija četras dienas, kad viņa patiešām ciemojās pie Helgas laukos. Bet tas bija bijis pirms diviem gadiem.

Beidzot viņa paņēma somu, kas izrādījās vēl smagāka, nekā bija licies, un izvilka to koridorā. Tad viņa izslēdza istabā gaismu un devās uz ārdurvīm, ce­rot, ka vecaimātei neienāks prātā pavadīt viņu lidz Helgas mājai.

Protams, ka vecaimātei nebija ne mazākā nolūka darit kaut ko tādu. Pašlaik viņa bija ērti iekārtojusies atzveltnes krēslā pie televizora un dzēra savu pēc­pusdienas tēju. Kad Monika gāja garām, vilkdama pa grīdu smago somu, viņa tikai uzmeta meitenei pār plecu izklaidīgu skatienu un nevērīgi pamāja ar ro­ku atvadas. Vectēvs bija savā istabā, bet Monika pat neiegāja atvadīties, jo vi­ņai bija aizdomas, ka vectēvs varētu izrādīt nopietnu interesi par viņas pavadī­šanu. Pēc tam, kad viņš tā bija ieinteresējies par to vēstuli…

Koridorā Monika žigli uzrāva mugurā mēteli, uzlika cepuri, paķēra šalli un cimdus, ko sabāza kabatās un centās klusām un nemanāmi izsprukt no dzī­vokļa, j

Viņa krietni nomocījās, kamēr nodabūja pa trepēm lejā smago somu un, beidzot tikusi uz ielas, kādu brīdi stāvēja un atpūtās.

Bens priecīgi lēkāja meitenei apkārt un tad aizmetās prom pa ielu uz kana­lizācijas lūkas pusi. Visbeidzot Monika nopūtās un devās sunim pakaļ.

Kad viņa nonāca pie lūkas, Bens jau bija nogūlies tai blakus un izošņāja aiz restēm noslēptos labumus. Žurku varēja saost vēl labāk nekā toreiz… bez tam likās, ka viņš nebija vienīgais suns, kuru tā ir ieinteresējusi… Bens saoda, ka te nupat, nupat ir bijuši divi kolliji, viena takšu kucīte un pretējās mājas negan­tais krancis… Uzodis savu sāncensi, Bens saslēja ausis un ierējās.

Monika satraucās: Kas ir, Ben? Kaut kas nav labi?

Bet Bens tikai paskatījās uz meiteni un paluncināja asti.

Monika saviebusies skatījās uz melnajām, netīrajām kanalizācijas lūkas res­tēm un domāja, kā gan tur ir iekšpusē… ja jau pat no ārpuses tās ir tik atbai­došas…

Tad Monika noņēma cepuri, izņēma no kabatas šalli un cimdus un sabāza to visu somas ārējās kabatās. Viņa atvilka somas rāvējslēdzēju un izņēma kaut ko tādu, kas izskatījās pēc nolietotas grīdas lupatas, bet kas patiesibā bija ve­cāsmātes vecais mājas halāts. Apsējusi ap galvu vienu no vecāsmātes lakatiem, kuru viņa vairs nevalkāja, Monika mēģināja uzstīvēt virs sava mēteļa vecāsmā­tes halātu. Cilvēki, kam tobrīd gadījās iet garām, izbrīnīti noraudzījās, kā ma­za meitene, stāvēdama pie milzīgas ceļasomas, velk mugurā kaut ko pilnīgi ne­izprotamu, bet viņai blakus guļ melns, pinkains suns un bāž purnu kanalizāci­jas lūkā…

Visbeidzot halāts bija kaut kā nebūt uzstīvēts, un vismaz lielākā daļa mēteļa bija pasargāta no nosmērēšanās, kas, ceļojot cauri kanalizācijai, bija neizbē­gama.

Nu, kā ir, Ben, esi gatavs? satrauktā balsī jautāja Monika, bet tas bija gluži lieki. Bens jau sen bija bijis gatavs.

Monika satvēra somu, pievilka to sev klāt, ar otru roku apķēra Benu un uz­kāpa uz kanalizācijas lūkas.

Nekas nenotika.

Nebija nekādu dīvainu sajūtu, itin nekā. Viņa vienkārši jutās kā Monika, kas, ģērbusies vecāsmātes halātā, gaišā dienas laikā pašā pilsētas vidū stāv uz ka­nalizācijas lūkas un gaida nezin kādus brīnumus, kamēr cilvēki, ejot viņai ga­rām, satraukti sačukstas un atskatās…

- Kaut kas dumjš… Monika nopurpināja un nokāpa no lūkas. Pietupusies viņa mēģināja iebāzt pirkstus starp restēm, joprojām ar otru roku pieturēdama somu.

- Meitenīt, vai tev tur kaut kas iekrita? jautāja kāds virs, kas bija apstājies un ar izbrīnu nolūkojās, kā Monika grābstās gar kanalizācijas lūkas restēm.

Monika satrūkās un izrāva roku no lūkas. Pirksti bija nosmērēti ar kaut ko mel­nu un glumu. Pretīgumā saviebusies, Monika noslaucīja roku vecāsmātes halātā.

- Nē, nē… Viss kārtībā…

- Nu, ja tu tā saki… virs šaubīdamies noteica un devās projām.

Monika piecēlās kājās un apstulbusi noraudzījās uz lūku. Ko nu lai dara?

Skaidrs, ka Meža Veča otrā galā droši vien gaida, ka viņa ies vannā… Bet vi­ņai taču vajadzētu iedomāties, ka, ja viņa brauc pie Helgas uz laukiem, viņa nevar iet vannā… Bet varbūt vienkārši ir pārāk agrs… Parasti viņa bija nokļu­vusi Mežā, kad šeit jau bija pavēls vakars, bet tagad bija vēl pavisam agra pēc­pusdiena… Varbūt viņai vajadzētu iet pastaigāt pa pilsētu, kamēr nedaudz satumsīs… Bet viņa taču nekur nevarēja aiziet ar šo te smago somu…

Monika pilnīgā bezpalīdzībā lūkojās uz lūku. Bens skaļi rēja.

Un tad pēkšņi viņai likās, ka lūkas dziļumā samanāma kaut kāda kustība… tāpat kā toreiz vannas caurumā… Monika pieliecās tuvāk, lai labāk varētu sa­skatīt. Jā, tur nepārprotami kaut kas virmoja, un brīžiem uzplaiksnīja tādas kā gaismas atblāzmas.

- Cerams, ka tie nav vienkārši santehniķi… Monika sacīja Benam.

Bet tie nebija santehniķi, jo nākamajā mirklī Monika sajuta, ka viņu kāds ne­pārvarams spēks rauj klāt pie lūkas, un viņa pēdējā brīdī vēl paspēja saķert sa­vu somu un ar otru roku nogrābt Benu…

Un tad viņu pārņēma jau pazīstamā dīvainā sajūta, kas nebija ne īsti kriša­na, ne īsti lidošana, bet kaut kas no abiem diviem… vienu mirkli uzvirmoja šausmīga smaka… viņa juta, ka Bens paraujas sānis un atbrīvojas no viņas tvē­riena… viņa mēģināja uzsaukt «Ben!», bet vārdi nenāca pār lūpām… un nāka­majā mirklī viņa jau nobumsījās zālē pie Meža Večas mājām…

Tūlīt viņai blakus zālē nobūkšķēja netīrs un diezgan smirdīgs Bens, un zo­bos viņš turēja milzīgu beigtu žurku…

- Fui, Ben! iebrēcās Monika. Tūlīt spļauj ārā!

Bet Bens tikai ieņurdējās, izvairīgi atmeta galvu uz sāniem un ar visu savu guvumu iemuka krūmos.

Blakus atskanēja skaļi smiekli, un tikai tad Monika pamanija pārējos bērnus. Gan Ralfs, gan Ruta un arī Arvils jau bija te un tagad uzjautrināti skatījās uz to vietu krūmos, kur bija pazudis Bens.

- Monika, kas tev ir mugurā? izbrīnījies sauca Arvils, un Monika piesar­kusi norāva lakatu un veco halātu, kas bija nosmērējies gluži melns.

Tad viņa novilka arī mēteli un pēkšņā panikā iedomājās, ka soma ir paliku­si uz ielas… Bet nē tur jau tā gulēja, nokritusi turpat blakus zālē, un arī iz­skatījās stipri cietusi, kā jau viss, kam bija nācies iziet cauri kanalizācijai.

Ruta piepeši sarauca degunu. Kas te smird? viņa vaicāja, un arī Ralfs un Arvils, paošņājuši gaisu, saviebās.

Monika bija sarkana kā biete. Man nācās iet caur kanalizāciju… viņa negribigi sacīja, bet, tā kā pā­rējie bērni, šķiet, nesaprata, par ko viņa runā, viņai nācās paskaidrot sī­kāk. Parasti es nācu caur vannas caurumu, bet, tā kā mājinieki do­māja, ka es eju pie draudzenes, tad es, saprotams, nevarēju nākt kā pa­rasti… Un tā kā Bens jau agrāk bi­ja iemēģinājis kanalizācijas lūku…

Bērni sāka smieties. Ja Monika būtu varējusi nosarkt vēl vairāk, vi­ņa noteikti to būtu izdarījusi, bet tas, liekas, vairs nebija iespējams. Bens rūkdams ņēmās pa krūmiem ar savu žurku, bet Monika stāvēja, blenzda­ma lejup uz kādu dzeltenu ziediņu, kas auga viņai tieši pie kājām.

Mājas durvis atsprāga vaļā, un tajās parādījās Meža Veča. Ātrāk! viņa sauca. Prom uz vannu!

Monika saprata, ka šis sauciens varēja būt domāts tikai un vienīgi viņai (un varbūt vēl Benam, bet Bens to šā vai tā ignorēja…), un viņa, atstājusi somu mētājamies turpat zālē, aizmetās garām bērniem uz māju.

- Sveiki, sveiki, sacīja Meža Veča, kad Monika skrēja tai garām. Ej vien augšā, tu jau zini, kur ir vannas istaba. Kas gan tajās jūsu kanalizācijās var tik briesmīgi smirdēt…?

Monika jau skrēja augšup pa kāpnēm, kad viņai kaut kas iešāvās prātā. Vai mani gadījumā nevar nejauši aizraut atpakaļ uz mājām? viņa pajautāja.

- Gadījumā nevar. Šeit nekas nenotiek nejauši, tā ka tu vari būt mierīga.

Tā iedrošināta, Monika turpināja skriet augšup. Izrādījās, ka vanna jau bija sa­gatavota ūdens viegli kūpēja, un vanna bija pilna ar viegli rožainām un ārkār­tīgi smaržīgām putām, bet blakus vannai uz krēsla stāvēja tīras drēbes. Monika iekāpa vannā un, kad bija kādu laiciņu tajā pagulējusi, sāka mazgāties un noziepējās veselas trīs reizes, izmazgādama matus divreiz… drošs paliek nedrošs…

Kad viņa nonāca lejā, viņas soma jau bija ienesta iekšā, un vecāsmātes ha­lāts un lakats, kas kanalizācijā bija cietuši visvairāk, bija pazuduši no acīm. Pa­lūkojusies uz savu somu, Monika samulsa.

- Baidos, ka man tā sanāca diezgan smaga, viņa kā atvainodamās teica.

- Smaga? Meža Veča iesaucās. Ja tu domā, ka tava soma ir smaga vai ka tev ir pārāk daudz mantu, paskaties labāk, kas ir citiem! un viņa pamāja uz istabas kaktu.

Monika paskatījās un ieplēta acis. Istabas kakts bija pilns ar somām, kastēm, maisiem un čemodāniem. Milzīgā mantu kaudze slējās gandrīz līdz pat gries­tiem un bridī, kad Monika to novērtēja, kāda kaste nogāzās no pašas kaudzes

augšas un atsprāga vaļā… no tās izgāzās vesela kaudze grāmatu un izbira pa visu istabu…

- Lielākā daļa mantu ir Rutas. Izņemot kastes… tajās ir Ralfa grāmatas… Sazin kur viņš tās dabūjis laikam aplaupījis bibliotēku… Viņš, nabags, šķiet, ir iedomājies, ka viņam te būs laiks lasīt… un Meža Veča nosmīkņāja vien. Kā gan cilvēks desmit mūža gados var savākt tik nejēdzīgi daudz mantu… viņa vēl nogremzās, lūkodamās uz Rutas somām un čemodāniem.

- Ej ārā pie pārējiem, es drīz nākšu, Meža Veča teica Monikai. Tūlīt mēs iesim ķert pūpēžveidīgos es nevaru gaidīt, kamēr tie aizsprostos arī manu māju… Tu ej… ej vien… viņa mudināja, redzēdama, ka Monika nekur neiet un ieplestu muti klausās, ko viņai stāsta. Man te vēl jāsadabū šādas tādas mantiņas… lai mums labāk ķertos…

Beidzot Monika devās lejā un izgāja ārā. Ralfs, Ruta un Arvils tupēja zālē un par kaut ko strīdējās.

- …viņa teica, ka mēs iesim lasīt pūpēžus, runāja Arvils.

- Nē taču! Tie ir pūpēžveidīgie, vai saproti? palaboja Ralfs.

- Vai tad tas nav viens un tas pats? nesaprata Ruta.

- Skaidrs, ka nav. Vai tad jūs nedzirdējāt, ko Monika vakar stāstīja? Es sa­pratu, ka tie ir kaut kādi dzīvnieki, kas skraida apkārt un pārtiek no koku un krūmu saknēm… tad viņš ieraudzīja Moniku, kas bija tikko kā iznākusi pa durvīm. Ei, Monika! viņš uzsauca. Daži te nesaprot, kas ir pūpēžveidīgie!

- It kā tu pats saprastu… nošņācās Ruta.

Monika pienāca klāt un arī apsēdās zālē. Es nezinu, kas viņi ir. Viņi izska­tās pēc pāraugušiem pūpēžiem, bet skrien un kliedz gluži kā dzīvi… Kāpēc jūs nepajautājāt Meža Večai?

- Tāpēc, ka nepaspējām, atteica Ruta. Viņa tikai izspēra, ka būs jāiet pūpēžveidīgo medībās un lika mums gaidīt šeit, bet pati pazuda mājā. Es pat ne­sapratu, kādēļ mums šie būtu jāmedī… Vai tam ir kāds sakars ar vecmāmiņām?

- Nedomāju vis, teica Monika. Tam ir sakars ar korinšu krūmiem, kas aizauguši priekšā viņas šķūnītim.

- Te ir korintes? vienā balsī iesaucās Ruta un Arvils.

- Monika taču vakar teica, atkal pukstēja Ralfs.

- Jūs gribat iet tās apskatīt? šaubīgi jautāja Monika. Viņa nebija īsti pār­liecināta, vai drīkst ēst Meža Večas korintes, bet, ja jau drīz tām vienalga tiks uzrīdīti pūpēžveidīgie, tad droši vien nekāds ļaunums necelsies no tā, ka viņi noēdīs pa kādai ogai.

- Labs ir, ejam, Monika beidzot sacīja un veda pārējos apkārt mājai.

Aplokā stāvēja abi Meža Večas ēzelīši, un, ieraugot nākam šurp veselu ba­ru bērnu, viņi pieskrēja pie aploka apmales un pārkāra galvas pāri koka lati­ņām. Ralfs metās tiem klāt un ņēmās glāstīt to pūkainās ausis, bet Monika, Ru­ta un Arvils aizgāja pie korinšu krūmiem, kuru šodien, šķiet, bija saradies vēl vairāk nekā vakar.

Ēzdami sulīgās, lielās ogas ķekariem vien, viņi sāka apspriest, kā kurš šeit nokļuvis. Monika ļoti izbrīnījās, sapratusi, ka laikam ir vienīgā, kas šeit nonāk pa vannas caurumu vai kanalizāciju.

- Mani ierāva, kad es lēcu lejā no koka, stāstija Ruta. Aiz māsīcas mā­jas aug ozols, pa kuru mēs mēdzam diezgan bieži kāpelēt, bet, tā kā tā apak­šējais zars ir kādu gabalu virs zemes, tad lejā nākas lēkt. Pirmo reizi, kad šeit nokļuvu, es šausmīgi pārbijos. Es lēcu lejā no koka, un pēkšņi man apakšā vairs nebija zemes, bet apkārt nebija ne dārzu, ne māju, nekā… Bija tā, it kā es turpinātu lēkt, bet nebija vairs skaidrs, kur es piezemēšos, un tas bija diez­gan baisi… Un tad jau es atjēdzos Mežā.

- Un tu, Arvil? vaicāja Monika. Kā tu te nokļuvi?

- Tāpat kā Ruta, sacīja Arvils un drusku piesarka.

- Bija diezgan sarežģīti, kad vajadzēja atdabūt uz šejieni visas tās mantas. Man vajadzēja desmitiem reižu kāpt kokā un pa vienai sviest tās zemē, pie tam uzmanot, lai neviens tajā brīdī neietu garām. Iedomājieties, ko padomātu ma­nas māsīcas vecāki, redzot mani sēžam ozolā un sviežam lejā somas un mai­sus, kas pusceļā gluži vienkārši izgaist…

- Un ko tu tik daudz esi paņēmusi līdzi? painteresejas Monika, atcerejusies daudzās somas un koferus, kas, pēc Meža Večas vārdiem, piederēja Rutai.

- Ak, nekas īpašs… Ruta tikai izvairīgi attrauca.

- Un Ralfs… Nez, kā viņš šeit tika… domigi sacīja Monika.

- Viņš teica, ka viņu ierāvuši grāmatā, teica Ruta. Viņš esot sēdējis ista­bā un lasījis kaut ko par sikspārņiem…

- Par vampīriem, izlaboja Arvils.

- Jā… Tātad viņš sēdēja istabā un lasīja par sikspārņiem-vampīriem, kad piepeši grāmatas lapas izplūda, sāka it kā virmot un mutuļot, un viņš nepaspē­jis ne apjēgt, kas notiek, kad jau ticis ierauts.

- Hmm… Un es domāju, ka tas notiek tikai caur vannas caurumu, sacīja Monika.

- Acīmredzot katram tas ir savādāk, teica Ruta.

- Jā, acīmredzot…

Ap stūri atskanēja ūjināšana, un parādijās visai saniknota Meža Veča. Viņa turēja rokā nelielu maišeli un veselu rituli tievas auklas.

- Ko jūs tur darāt? viņa sauca. Es taču jums teicu, lai gaidāt pie mājas!

- Mēs jau ari esam pie mājas. Tikai otrā pusē, attrauca Ralfs. Tie gan tev ir dikti smuki ēzelīši.

- Ēzeļi kā jau ēzeļi… nevērigi sacīja Meža Veča, uz ēzelīšiem pat nepaska­tīdamās, un nevaļīgi pašūpoja auklas rituli. Beidziet ēst tās ogas, jums sāpēs vēders… Nāciet šurp!

Monika, Ruta un Arvils pamanījās noraut vēl pa pēdējam ķekaram un tad skriešus metās pie Meža Večas.

- Tā. Tagad klausieties uzmanīgi, viņa sacīja. Tūlīt mēs dosimies Mežā. Es došu katram pa pievilinātājam… viņa atvēra maišeli un sāka vilkt ārā kaut ko, kas izskatījās pēc dīvainiem, saplacinātiem svilpavniekiem. Še, ņemiet katram pa vienam… viņa izdalīja pūpēžveidigo pie vilinātājus. Un tad kat­ram pa pāris auklām… Vai kādam ir nazis?

Ralfam bija. Viņš izvilka no kabatas nelielu saliekamo nazīti un iedeva to Meža Večai. Viņa sagrieza rituli īsākās auklās un iedeva katram bērnam pa pie­cām, pati paturēdama rituļa lielāko daļu. Es domāju, iesākumam jums pie­tiks, viņa sacīja. Pūpēžveidigo ķeršana notiek tā jūs stāvat Mežā un pū­šat pievilinātājā skaņa būs līdzīga tai, ko izdveš pūpēžveidīgais, un tāpēc kāds pūpēžveidīgais noteikti atskries. Brīdī, kad viņš skries jums garām, jums viņš jānoķer aiz kakla pagarinājuma jūs redzēsiet… un tad viņš jāiesien auklā un aukla jāpiesien pie kāda stumbra. Skaidrs? Vai ir kādi jautājumi?

- Kurā vietā īsti viņam jāapsien tā aukla? jautāja Ralfs.

- Ap kaklu, paskaidroja Meža Veča.

- Vai viņu tā nevar nožņaugt? pajautāja Monika.

- Nekādā ziņā, kategoriski noteica Meža Veča. Pūpēžveidīgos vispār ne­var nožņaugt, viņi ir pārāk elastīgi un izturīgi… kā gumija… Bet, ja vairāk jau­tājumu nav, tad ejam! un viņa devās Mežā visiem pa priekšu.

Monika kādu brīdi gāja sarauktu pieri un kaut ko cītīgi domāja. Tad viņa jau­tāja: Bet, ja pūpēžveidīgie visi kopā būs piesieti pie koka, vai viņi nesāks kliegt?

- Nē, līdzko pūpēžveidīgais ir noķerts, viņš apklust, sacīja Meža Veča. Citādi nemaz nevarētu viņus ķert, jo, ja būtu ilgstoši jāklausās, kā vienā bal­sī kliedz kādi desmit, divdesmit pūpēžveidīgie, mums noteikti pārplīstu bung­ādiņas.

- Tiešām? brīnījās Ruta. Ne viņa, nedz arī Ralfs un Arvils vēl nebija dzir­dējuši pūpēžveidigo spiedzienus. Tas tik viņiem būs pārsteigums, drūmi nodo­māja Monika, atcerēdamās pati savas sastapšanās ar pūpēžveidīgajiem.

Kad viņi bija iegājuši kādu gabaliņu dziļāk mežā, Meža Veča apstājās un iz­vilka savu pievilinātāju.

- Tā, pirmo pūpēžveidigo noķersim visi reizē, lai jums būtu skaidrs, kā tas da­rāms, viņa sacīja, pielika pievilinātāju pie lūpām un iepūta tajā. Atskanēja spalgs spiedziens… tā varētu kliegt kāds, kuram tiktu rautas nost rokas un kājas…

Kaut arī Monika zināja, kas ir sagaidāms, viņai vienalga pārskrēja šermuļi pār kauliem, bet pārējie bērni bija pārbijušies vēl vairāk. Ruta un Arvils pavi­sam bāli stāvēja kā sastinguši, kamēr šausmigā skaņa noplaka, un pat Ralfs li­kās diezgan izbiedēts. Spiedziens labu brīdi virmoja gaisā, tad pamazām izzu­da, bet pat, kad skaņa bija izgaisusi, likās, ka vēl joprojām visapkārt san bries­mīgā kliedziena atbalss…

Kad iestājās klusums, labu brīdi neviens neteica ne vārda. Tad Ruta nodrebinājās un sacīja: Ja viņi kliedz šādi, es nudien ceru, ka šodien nevienu ne­noķeršu…

- Tā nesaki, uztraucās Meža Veča. Tev noteikti ir jānoķer vismaz pieci, tu taču redzēji tos korinšu krūmus?

- Nu jā… Un kas tad viņiem vainas? nesaprata Ruta.

- Kas vainas? Viņiem tur nav jābūt, tur tā vaina! Un mums šodien jāsada­bū vismaz trīsdesmit pūpēžveidīgie. Vai tad es saku, ka man tā skaņa patīk? Tā, tagad nebaidieties, es spiegšu vēlreiz, un Meža Veča atkal iepūta pievilinātājā.

No jauna atskanēja šaušalīgais spiedziens, bet šoreiz ikviens uz to jau bija gatavs un vairs tā neizbijās, kaut arī patīkami tas, protams, nebija.

Un tad tālumā atskanēja kaut kas līdzīgs atbalsij, bet tā virzījās tuvāk, un bi­ja skaidrs, ka tuvojas pirmais pūpēžveidīgais. Skaņa aizvien pieņēmās spēkā, tādējādi kļūdama arvien šaušalīgāka… un tad no krūmiem izšāvās kaut kas balts un nesās tieši uz Meža Večas pusi. Brīdī, kad tas skrēja viņai tieši garām, viņa noliecās un grāba… un nākamajā mirklī kaut kas diezgan bezveidīgs spi­rinājās viņai rokā.

- Nāciet visi šurp! iesaucās Meža Veča, un bērni piesardzīgi panācās ne­daudz tuvāk. Nāciet vēl tuvāk, viņš taču nekož! Meža Veča sauca, un bērni sastājās viņai apkārt, nopētīdami dīvaino radījumu, kas tirinājās, cik vien spēdams, un mēģināja izsprukt. Vismaz tas bija apklusis…

Meža Veča to bija nogrābusi aiz kaut kā, kas tiešām, lai cik tas nebūtu sa­vādi, atgādināja kaklu. Virs tā bija neliels paresninājums kā pūpēdim, kas va­rēja būt galva, vienīgais tajā nemanīja ne acu, ne ausu, nedz ari deguna. To­ties bija kaut kas visai līdzīgs mutei tāda kā ovāla sprauga galvas paresninā­juma pašā virspusē, kas bez skaņas virinājās te ciet, te vaļā… Pūpēžveidīgā apakšdaļa, tas ir, tā daļa, kas bija zem kakla, bija visai mainīga, bāli pelēka ma­sa, no kuras ik pa mirklim šur un tur parādījās kājveidīgi izaugumi, kas negan­ti spārdījās…

- Savāc savas pseidopodijas, šņāca Meža Veča, sagrābdama pūpēžveidī­gā kaklu ciešākā tvērienā. Pūpēžveidīgais kļuva mierīgāks un ierāva kājas atpa­kaļ ķermenī.

Bērni ļoti aizdomīgi pētīja sagūstīto pūpēžveidīgo, bet neviens neizrādīja vē­lēšanos iet tuvāk. Kā par spīti, Meža Veča tieši uz to viņus mudināja.

- No kā jūs baidāties? Nāciet klāt, pieskarieties viņam jums taču viņi pa­šiem būs jāsagūsta.

Ralfs sadūšojās pirmais un, paspēris soli tuvāk pūpēžveidīgajam, pastiepa roku un uzmanīgi tam pieskārās. Pūpēžveidīgais momentā izšāva vienu pseidopodiju, un Ralfs atrāva roku.

- Nebaidies, sacīja Meža Veča. Tu taču redzi, ka viņš pats baidās. Viņš nav ne indīgs, ne traks tā ka aptausti viņu droši.

Ralfs vēlreiz saņēma dūšu un novilka ar plaukstu gar pūpēžveidīgo.

- Nu, kāds ir? sauca Ruta un Monika.

- Tāds jocīgs… tāds kā gumija… kā plastmasa… grūti saprast…

Beidzot arī Monika un Ruta panācās tuvāk un pataustīja pūpēžveidīgo. Ar­vils vēl labu brīdi stāvēja nostāk, bet, redzēdams, ka pūpēžveidīgais patiesi ne­vienam nekā ļauna nav nodarījis, arī pienāca klāt un apčamdīja to.

- Nu, un tagad mēs viņu piesiesim, sacīja Meža Veča un, ar vienu roku jo­projām turēdama pūpēžveidīgo aiz kakla, ar otru pasniedzās pēc auklas. Viņa apmeta pūpēžveidīgajam ap kaklu mezglu, cieši to savilka un otru auklas galu piesēja pie priedes. Pūpēžveidīgais, sajutis, ka tiek nolikts zemē, jau grasījās laisties lapās, bet aukla nostiepās un atrāva viņu atpakaļ. Tajā brīdī pūpēžvei­dīgais plati atvēra savu ovālo mutes spraugu un izskatījās, ka viņš kuru katru mirkli var sākt kliegt…

- Turi muti! nikni piedraudēja Meža Veča, un sprauga pūpēžveidīgā galvā atkal aizvērās. Tas ir vienīgais mirklis, kad jāpieskata, lai viņš nesāktu kliegt, sacīja Meža Veča. Jo viņš var brīdināt par briesmām pārējos. Bet, ja jūs vi­ņu laikā apklusināsiet, viņš nobīsies un turpmāk cietīs klusu.

- Tagad es iešu dziļāk Mežā, bet jūs sadalieties tepat pa apkaimi. Kad es bū­šu saķērusi savējos, nākšu atpakaļ, bet jūs gaidiet tepat. Un neaizklīstiet nekur tālu ka vēl neapmaldāties, to teikdama, Meža Veča pazuda krūmos, atstā­dama bērnus vienus.

- Nu gan, noteica Ruta. Vai viņa tiešām domā, ka mēs varēsim saķert šos te mazos briesmonīšus? un viņa palūkojās uz pūpēžveidīgo, kas patlaban skrēja apkārt priedei, aptīdams auklu ap stumbru.

- Kāpēc ne? Tas nemaz neizskatījās tik sarežģīti, sacīja Ralfs. Tikai īs­tajā brīdī viņš jāsaķer un pietiekami stingri jāpiesien.

- Tik vien… ironiski noteica Ruta.

- Meža Veča teica, lai mēs izklīstam, sacīja Ralfs un, pārliecinājies, ka pievilinātājs joprojām ir pie viņa, iegāja brikšņos.

- Kur ir mans suns? pēkšņi iesaucās Monika, atcerēdamās, ka pēdējo reizi redzēja Benu, kad tas iespruka krūmos tūlīt pēc viņu ierašanās.

- Zini, man liekas, ka viņš palika pie mājas plosām to žurku, sacīja Ruta. Labi, nu tad es arī eju dziļāk.

- Pagaidi mani, es iešu tev līdzi! iesaucās Arvils un aizmetās viņai pakaļ.

- Labu veiksmi! uzsauca Monika.

- Tev tāpat! Ruta atsaucās.

Un tā Monika palika viena. Pēc brītiņa, kad Ruta un Arvils bija izzuduši ska­tienam, viņa nolēma ķerties pie medībām. Laiku pa laikam no Meža dziļuma puses atskanēja spiedzieni acīmredzot tur darbojās Meža Veča un Ralfs bet, tā kā spiedzieni skanēja no diezgan liela attāluma, tie nelikās tik briesmīgi…

Monika izvilka no kabatas pievilinātāju un pielika to pie lūpām. Kad viņa tajā iepūta, atskanēja gaidītais spiedziens… Kaut ari viņa pati bija to radījusi, viņa vienalga sarāvās, jo likās, ka kāds bļauj tieši ausī… Pūpēžveidīgais, kas visu laiku bija riņķojis ap priedi te uz vienu, te uz otru pusi, sastinga uz vie­tas un sāka kā apjucis grozīt galvu uz visām pusēm.

Monika iebāza pievilinātāju atpakaļ kabatā un sāka gaidīt. Šoreiz diezgan ilgi nekas nenotika droši vien visi tuvākajā apkārtnē esošie pūpēžveidīgie bija jau izķerti… Bet tad viens, spiegdams kā aizkauts, nesās šurp cauri krūmiem

tieši Monikai virsū. Monika izbīlī iekliedzās un, līdzko pūpēžveidīgais skrēja pā­ri viņas kurpēm, noliecās un grāba…

Sākumā Monikai likās, ka viņš izspruks, jo viņa nebija sagrābusi pareizajā vietā, bet tad viņai ar otru roku izdevās nogrābt kaklu, un viņa pacēla savu me­dījumu no zemes. Tas spirinājās tāpat kā iepriekšējais, bet, kad Monika tam bija uzbrēkusi: «Savāc savas pseidopodijas!», tas tūlīt nomierinājās.

Diezgan ilgi viņa noķimerējās ar auklu, kamēr izdevās sasiet kaut cik jēdzī­gu mezglu, un tad devās piesiet gūstekni pie koka. Vienu brīdi viņa samulsa, jo nevarēja izvēlēties, vai siet viņu pie tā paša koka, kur jau bija piesiets ie­priekšējais, vai pie kāda cita. Ja nu viņi sāk kauties, domāja Monika. Bet vi­ņai negribējās meklēt citu koku, kam būtu tikpat resns stumbrs, un tā nu viņa piesēja pūpēžveidīgo turpat. Līdzko tas bija piesiets, Monika to uzmanīgi vē­roja, lai tas nesāktu kliegt, bet, šķiet, ka tam nebija ne mazākās vēlēšanās da­rīt kaut ko tamlīdzīgu, jo viņš pat neatvēra muti. Ari raizes par to, ka abi pūpēžveidīgie varētu sakauties, bija izrādījušās liekas, jo šķita, ka tie viens otru pilnīgi ignorē. Notupušies zemē koka pretējās pusēs, tie likās aizmiegam…

Monika tikmēr ķērās pie nākamā pūpēžveidīgā tvarstīšanas.

Tagad, kad amats bija rokā, viņa noķēra nākamo nepilnās piecās minūtēs. Šis pūpēžveidīgais likās aktīvāks par iepriekšējo, jo, piesiets pie koka, jau gri­bēja sākt spiegt, bet Monika to laikus pamanīja un viņam uzbrēca. Pūpēžvei­dīgais tūlīt pat aizvēra muti un nolikās gulēt blakus pārējiem.

Toties ar trešo pūpēžveidigo gadījās kļūme. Brīdī, kad tas spiegdams drāzās garām Monikai, viņa pieliecās nedaudz par vēlu un satvēra to tikai aiz vienas pseidopodijas. Pūpēžveidīgais momentā izrāvās un tāpat spiegdams pazuda Mežā.

Ceturtais pūpēžveidīgais tika noķerts bez starpgadījumiem, un arī ar piekto viss izgāja gludi. Monikai bija palikusi vēl viena aukla tātad bija jānoķer vēl viens pūpēžveidīgais. Bez tam arī no pārējiem «medniekiem» vēl nebija ne vēsts, tāpēc Monika atkal iepūta savā pievilinātājā.

Atskanēja nu jau ierastais spiedziens, kas nemaz vairs nelikās tik briesmīgs, kaut arī joprojām bija tikpat skaļš.

Un tajā pašā mirklī kaut kas, spiegdams vienā tonī ar pievilinātāju, krita le­jup no koka tieši virsū Monikai. Viņa iekliedzās un palēca malā, bet spiedzējs atsitās pret zemi un spalgais kliedziens pārgāja «Au, au!» kliedzienos acīmre­dzot viņš bija pamatīgi sasities. Monikai nesagādāja nekādas grūtības noliek­ties un saķert pūpēžveidigo, kas, Moniku pilnībā ignorēdams, tupēja sūnās, ar pseidopodiju berzēdams kaut ko, kas varētu būt mugura, un joprojām ļoti nepūpēžveidīgi vaidēdams…

Pie koka piesietie pūpēžveidīgie bija pieskrējuši tuvāk, cik nu auklu garums viņiem to atļāva, un, šķietami satraukušies, nolieca galvas uz jaunpienācēja pu­si. Mutes visiem bija pavērtas, bet nelikās, ka tie grasītos spiegt, tāpēc Moni­ka nelikās par to ne zinis. Viņa apmeta auklu jaunajam pūpēžveidīgajam ap

kaklu un aizveda to pie koka. Vaidēdams tas klumburēja viņai pakaļ, un Moni­kai radās stipras šaubas, vai tāds pūpēžveidīgais vispār vairs kam ir derīgs…

Tomēr viņa nolēma to paturēt, līdz atnāks Meža Veča un pateiks, ko ar to darīt.

Pēc neilga brīža no kreisās puses iznāca Ralfs, vezdams sev līdzi auklās pie­sietus piecus pūpēžveidīgos, kas paklausīgi sekoja viņam kā savādu jēru bars. Iedams Ralfs svilpoja pie sevis kādu jautru meldiņu un izskatījās varen apmie­rināts. Izlīdis no brikšņiem, viņš pamāja Monikai un, pārveidojis balsi, jautāja: Kā veicas drošsirdīgajai pūpēžveidīgo medniecei?

- Gūstekņi notverti un piesieti drošībā, tādā pašā nopietnā balsī attrauca Monika un iesmējās. Pārējie drošsirdīgie mednieki kaut kur vēl kavējas lai­kam gadījušies īpaši kareivīgi upuri…

- Kā tev gāja? jautāja Ralfs.

- Viens paspruka. Bet viens uzkrita no koka man tieši virsū un, man šķiet, savainoja pats sevi. Re, tur viņš sēž un vaid, Monika pamāja uz savu pūpēž­veidīgo baru, kur viens patiešām joprojām masēja savu muguru un smagi elsa.

No krūmiem izlīda Meža Veča, vezdama aiz sevis veselu baru pūpēžveidīgo, kas atgādināja plūstošu, balti pelēku masu. Monika izskaitīja veselus divdesmit četrus, bez tam neviens no tiem nevaidēja. Meža Veča apjukusi palūkojās uz Monikas kunkstošo pūpēžveidīgo un jautāja: Kas viņam lēcies? Vai tu viņu siti, vai?

- Kā tad… Viņš nogāzās no koka un sadauzīja kaut ko… laikam muguru… Ko man ar viņu darīt laist vaļā?

- Nekādā ziņā! iesaucās Meža Veča. Tu pagaidi vien līdzko viņš ieraudzīs vēl neiesakņojušos korinšu krūmus, tā vienā mirklī aizmirsīs par savu muguru!

Nočabēja krūmi, un parādījās Ruta ar Arvilu. Ruta veda četrus pūpēžveidī­gos, no kuriem viens likās sevišķi liels, savukārt Arvilam auklā bija viens vie­nīgs sīciņš pūpēžveidīgais, kas pat nebija vēl īsti balts, bet tā kā nedaudz iezil­gans. Meža Veča, uz to paskatījusies, atmeta ar roku.

- To tu vari laist vaļā, viņa sacīja. Tas vēl ir tik maziņš, ka pārtiek tikai no sūnām un ogām, mums no viņa nebūs nekāda labuma.

Arvils, šausmīgi nokaunējies, pietupās pie sava mazītiņā pūpēžveidīgā un atbrīvoja to. Ar smalku, bet nepavisam ne šaušalīgu spiedzienu, tas pazuda atpakaļ Mežā.

- Tagad ejam korintēs! līksmi iesaucās Meža Veča un ātri vien devās vi­siem pa priekšu uz māju pusi. Viņai pakaļ vēlās milzīgā pūpēžveidīgo masa. Bērni pagaidīja, līdz pēdējais Meža Večas pūpēžveidīgais bija aizslīdējis garām un tad devās viņai pakaļ. Pats pēdējais gāja Arvils bez neviena pūpēžveidīgā. Viņš jutās tik šausmīgi neērti par tādu izblamēšanos, ka labprāt būtu ielīdis pa taisno zemē, ja vien zinātu, kā tas izdarāms…

Līdzko viņi tuvojās Meža Večas šķūnim, pūpēžveidīgie kļuva manāmi sa­traukti. Viņi sāka kustēties arvien ātrāk, tā ka bieži gadījās paklupt citam pār citu, plātīja savas mutes, un dažs labs izgrūda kaut ko līdzīgu klusam spiedzie­nam. Rutas lielais pūpēžveidīgais pat nedaudz mainīja krāsu, kļūdams tik žilbi­noši balts, it kā tā iekšpusē būtu iedegta spuldze.

Meža Veča ar pūpēžveidīgo uzvedību šķita ļoti apmierināta un pielika soli.

- Kas notiek? elsdams jautāja Ralfs, kura pieci pūpēžveidīgie tagad skrēja viņam pa priekšu un burtiski rāva zēnu sev pakaļ.

- Viņi sajūt korintes, paskaidroja Meža Veča. Nu tik jūs redzēsiet, kas notiek, kad pūpēžveidīgie tiek pie neiesakņojušamies krūmiem…

Arī viņa pati tagad tik tikko spēja skriet līdzi savam pūpēžveidīgo baram, un tā nu viņi visi joza cauri Mežam, līdz beidzot cauri kokiem pavīdēja šķūnīša sie­nu brūnie baļķi, kurus daļēji aizsedza skatienam biezie korinšu krūmi.

Un tad pūpēžveidīgie satrakojās. Pirmais izrāvās Rutas lielais pūpēžveidīgais un, spalgi spiegdams, aizdrāzās uz krūmu pusi. Viņam sekoja pārējie, un drīz vien viss bars spiegdams joņoja uz krūmiem. Skaņa, kas radās, vienlaicīgi spie­dzot trīsdesmit astoņiem pūpēžveidīgajiem, bija tāda, it kā tepat blakus gaisā paceltos reaktivā lidmašīna.

Meža Veča kaut ko kliedza, bet, tā kā cauri drausmīgajam troksnim neko nevarēja dzirdēt, tad tikai pēc viņas žestiem varēja saprast, ka viņa liek bēr­niem aizbāzt ausis. Viņi sabāza ausīs pirkstus, bet arī tas skaņu noslāpēja tikai mazliet. Tomēr arī prom neviens neskrēja, jo skats, kā pūpēžveidīgie uzbruka krūmiem, bija diezgan saistošs.

Vispirms viņi visi, pieskrējuši pie krūmiem, apstājās kā iemieti, un uz pāris sekundēm iestājās absolūts klusums, kad viņi pilnīgi sinhroni bija pārstājuši spiegt. Bet tad spiegšana atsākās ar divkāršu sparu, un viņi metās virsū krūmu saknēm. Likās, ka ikviens pūpēžveidīgais izaudzē sev aizvien jaunas pseidopodijas, kuras tajā pašā mirkli ieurbās zemē, zālei, smiltīm un sīkajiem oļiem pa­ceļoties gaisā kā blīvam mākonim. Nepagāja ne minūte, kad krūmu saknes, kas acīmredzot nebija bijušas īpaši dziļi zemē, tapa atsegtas, un pūpēžveidīgie metās tās grauzt. Beidzot spiegšana aprāvās uz ilgāku laiku, jo vienlaicīgi ēst un spiegt nespēja pat pūpēžveidīgie.

Meža Veča izvilka pirkstus no ausīm, un viņas paraugam sekoja bērni. Tū­līt kļuva dzirdama neganta šmakstināšana, kraukšķēšana, it kā kāds badīgi grauztu kartupeļu čipsus, un lapu čaukstēšana, kad krūmi, kratīdami zarus un locidamies uz visām pusēm, izmisīgi centās atbrīvot no pūpēžveidīgajiem savas saknes. Tomēr tas viņiem neizdevās, un pūpēžveidīgie turpināja savas negau­sīgās pusdienas.

- Jā, noteica Meža Veča. Lai nu kā, bet ēšanas manieru gan viņiem nav… Bet ko tur var gribēt kā nekā Mežā auguši…

Tikai, kad no krūmu saknēm vairs nebija palicis pāri it nekas, un krūmi, zau­dējuši atbalstu, sagāzās vienā čupā, pārvērzdamies par parastu žagaru kaudzi tikai tad pūpēžveidīgie likās mierā un kā paguruši no lepnā mielasta satupa kur nu kurais.

- Nu tā, šis darbiņš nu ir padarīts, apmierināti noteica Meža Veča un saber­zēja rokas. Tagad man tikai jānosvilina šie žagari, un mans šķūnis atkal būs brīvs!

- Un ko lai iesāk ar tām auklām? jautāja Monika, norādīdama uz pūpēž­veidīgajiem, no kuriem vēl joprojām nokarājās viņu sietās auklas.

- Ak, neko… Tās auklas viņi paši vēlāk dabūs nost, un tagad tu tos tā kā tā vairs nedabūsi rokā…

Pūpēžveidīgie viens pēc otra sāka celties augšā un pazust Mežā, un nepa­gāja necik ilgs laiks, kad viņi visi bija prom.

Meža Veča paskatījās pulkstenī un, iebrēkdamās «Hupalā!», sāka satraukti lēkāt šurpu turpu. Monika tikai tagad pamanija viņas rokas pulksteni un brīnī­jās, ka nav to ievērojusi agrāk, jo pulkstenis bija patiesi ievērojams. Tas bija diezgan liels un pie tam nevis apaļš, kā vairums rokas pulksteņu, bet gan četr­stūrains ar tādu kā mazmazītiņu kastīti augšpusē.

- Atkal iestrēdzis, purpināja Meža Veča un sāka ar rādītājpirkstu klauvēt pa kastīti. Tūlīt pat tā atsprāga vaļā, un parādījās sīciņa jenota galva. Mazais jenotiņš samiedza acis, it kā spožā dienas gaisma to būtu apžilbinājusi, un tad, trīs reizes ierējies, pazuda atpakaļ kastītē.

Bērni sajūsmā smējās, tikai Monika likās tā kā nedaudz samulsusi.

- Ja jau tu tā neieredzi jenotus, viņa sacīja, tad kāpēc tev ir pulkstenis ar jenotu?

- Tāpēc, pikti atteica Meža Veča, joprojām knibinādamās gar pulksteni, ka pulksteni es dabūju pirms vēl tiku pie vistām… Viņa ar īkšķi spēcīgi uz­spieda kastītei, tā ka tā ieknikšķējās, un tad beidzot lika pulksteni mierā. Ejam nu mums vēl jāsakrāmē jūsu mantas karietē, un četros Mežsargs gaidīs mūs uz pusdienām. Bet vakarā Monikai paredzams viens nopietns uzdevums, tā ka taisāmies nu!

- Kas par uzdevumu? brīnījās Monika, jo neatcerējās, ka kāds viņai būtu ko teicis. Bet neizskatījās, ka Meža Veča grasitos kaut ko paskaidrot, un tā nu nekas cits neatlika, kā gaidīt vakaru.

- Ejiet atpakaļ uz māju, Meža Veča nokomandēja bērnus, un es tikmēr piebraukšu karieti.

- Ai, drīkst es arī piebraukšu? satraucies iesaucās Ralfs.

- Manis pēc, attrauca Meža Veča.

- Labāk jau nedari to, sacīja Monika. Atceries, ka tev vēl būs jābrauc pie Mežsarga, un tur ir ļoti cieti beņķi, bet tev ir tikai viena sēžamvieta…

Bet Ralfs viņā nemaz neklausījās un aizmetās pakaļ Meža Večai, savukārt Monika, Ruta un Arvils lēnā garā devās atpakaļ uz māju.

- Vai viņa mums lika gaidīt te vai iekšā? jautāja Ruta, kad viņi bija atnā­kuši līdz ārdurvīm.

- Droši vien, ka iekšā, sacīja Monika. Mums taču tik un tā vēl jāsanes tās mantas.

Un viņi devās iekšā un sāka pamazām nest ārā visas somas, maisus, čemo­dānus un visu pārējo.

- Kam pieder šī kaste? sauca Ruta, bakstīdama ar kurpes purngalu kādu vidēji lielu kartona kasti. Tā ir uzmesta uz manas somas, bet, ja tā ir Ralfa, es to nenesīšu lai viņš pats stiepj savas mantas!

- Tā ir manējā! iesaucās Arvils un piesteidzās klāt novākt savu kasti no Rutas somas.

- Kas tev tur ir? aizdomīgi jautāja Ruta, kad, Arvilam nosviežot kasti ze­mē, tajā kaut kas nograbēja.

Arvils kārtējo reizi nosarka un sāka kaut ko murmināt tik neskaidri, ka ne­ko nevarēja saprast.

- Kas, kas? sauca Ruta, un Arvils sāka murmulēt vēl nesakarīgāk. Ne­var būt, ka tu esi atvilcis šurp visu savu zvērudārzu? viņa neticīgi iesaucās.

Arvils pamāja ar galvu.

- Kādu zvērudārzu? iesmējās Monika. Arvil, vai tu audzē pats savas jūrascūkas? Un es domāju, ka tev tās nepatīk?

- Skaidrs, ka viņam nepatīk, atteica Ruta. Tie nav dzīvi zvēri. Tā ir visu pasaules zvēru kolekcija simtiem mazu plastmasas zvēriņu… Viņš tos ir vā­cis jau kopš savas dzimšanas, vai ne, Arvil?

- Ne jau kopš pašas dzimšanas… novilka Arvils. Un es vēl neesmu sa­vācis visus pasaules zvērus… Man pietrūkst pīļknābja, divpirkstu sliņķa un vēl diezgan daudzu… Neesmu pārliecināts, ka tie vispār ir dabūjami…

- Tev pietrūkst vēl kaut kā, smējās Ruta, pamirkšķinādama Monikai.

- Kā tad? jautāja Arvils, brīnīdamies, ko gan Ruta var zināt par viņa dzīv­nieku kolekciju.

- Viena īsti spiedzīga pūpēžveidīgā, nosmēja Ruta un ķiķinādama izgāja laukā, stiepdama jau ceturto čemodānu.

Kad Meža Veča ar Ralfu beidzot piebrauca pie mājas, Ruta joprojām nesa savas mantas un Monika ar Arvilu viņai piepalīdzēja. Ralfs diezgan ātri izstie­pa ārā savas daudzās grāmatu kastes, savukārt soma viņam, tāpat kā Monikai, bija tikai viena. Kad visas mantas bija iekrāmētas karietē, tā bija tā pārblīvēta, ka neizskatījās, ka tur varētu pietikt vietas kaut vienam cilvēkam. Tomēr Meža Veča izskatījās diezgan optimistiski noskaņota.

- Gan jau kaut kā saspiedīsimies, viņa mundri teica, pirmā ierāpdamās sa­vā vietā pie stūres. Tur viņa ielocījās, uzstutēdama kājas uz kādas no Ralfa kas­tēm, tā ka ceļi gandrīz skāra zodu, bet nelikās, ka viņu tas traucētu. Rāpie­ties tik iekšā un sēdieties, kur redzat.

Bērni diezgan apmulsuši skatījās uz karieti, jo pie labākās gribas nespēja ie­raudzīt, kur tad tur varētu sēdēt. Visbeidzot Ralfs sāka rāpties pāri somu un kas­tu kaudzēm, līdz iekārtojās šaurā spraugā starp divām kastēm priekšpusē, divām kastēm aizmugurē un somu grēdu kreisajā pusē. Kad pa labi no viņa uz savas so­mas uzsēdās Monika, viņš vairs neredzēja ne Mežu, ne ko citu, bet tikai vienas vienīgas mantu grēdas. Ruta nezin kādā maģiskā veidā vēl pamanījās iespiesties blakus Monikai, kaut ari viņas kājas palika karājamies pāri karietes malai.

Un tad vēl atlika Arvils un Bens. Bens savu žurku laikam bija atstājis krūmos katrā ziņā zobos viņam tās vairs nebija. Monika ļoti cerēja, ka sunim ir pieticis prāta un viņš nav žurku apēdis…

Kad Arvils kādas piecas minūtes bija grozījies ap karieti riņķī apkārt, bet Bens, domādams, ka tā ir kaut kāda jautra rotaļa, riedams lēkājis viņam nopa­kaļ, Meža Večai beidzot tas apnika, un viņa uzsauca Arvilam, lai tas beidz nie­koties un kāpj iekšā. Tā nu viņš ierāpās un apsēdās blakus Meža Večai, iebā­zis kājas kārtējā Ralfa grāmatu kastē, savukārt Bens uzgūlās viņam virsū.

- Ceru, ka kājas tev ir tiras, norūca Ralfs, kad mei­tenes bija viņam komentējušas Arvila dīvaino pozu.

- Cik nu tīras ir, tik ir… nedaudz pikti atteica Ar­vils, kurš ar kājām kastē un Benu uz krūtīm laikam at­radās visneapskaužamākajā stāvokli.

- Vai visi ir savās vietās? uzsauca Meža Veča, ne­spēdama pagrozīt galvu, lai pati apskatītos un par to pārliecinātos.

- Ir! atsaucās Monika un Ruta.

- Ir, atteica Ralfs, un viņa balss cauri somām un kastēm skanēja dīvaini slāpēti.

- Ir, ir, atrūca Arvils par sevi un par Benu, kurš apstiprinoši ieņurdējās.

- Nu tad turieties mēs braucam! iesaucās Meža Veča un iedarbināja karieti.

Turēties jau nu gan šajos apstākļos bija glu­ži lieki, jo likās, pat ja kariete apveltos otrādi, visi paliktu sēžam iespiesti savās vietās.

Viņi devās ceļā, un, Monikai par lielu at­vieglojumu, Meža Veča šodien brauca daudz uzmanīgāk nekā vakar, apbraukdama lielākās saknes, nemaz jau nerunājot par zemē gulo­šiem baļķiem. Monika, protams, neko netei­ca, bet viņai bija aizdomas, ka ari Meža Večai pēc vakardienas brauciena smeldz zināmas ķermeņa daļas…

Tieši pulksten četros, kā par to liecināja Meža Večas pulksteņa jenots, bez pamudinājuma izlēkdams no kastītes un noriedamies četras reizes, viņi apstājās pie Mežsarga mājas. Pat ārā varēja sajust kārdi­nošas smaržas, un bija skaidrs, ka Mežsargs nav aizmirsis par solīta­jām pusdienām. Meža Večai par lielu nepatiku, smaržas pievilināti, pa apkārtējiem krūmiem slamstījās vairāki jenoti, laiku pa laikam pa­bāzdami galvas no zaru biezok­ņa un ošņādami gaisu.

- Salašņas… nošnācās

Meža Veča, mezdama uz jenotu pusi slepkavnieciskus skatie­nus. Kššš… vina tiem uzbrē-

ca, un jenoti iemuka krūmos.

Meža Veča uzbungāja pa durvīm, saukdama, ka «tie esam mēs!», un Mež­sargs atvēra durvis. Kad viņš ieraudzīja piekrauto karieti, viņam no izbrīna at­kārās žoklis.

- Kas tad te… viņš noelsās.

Bērni klupdami krizdami rausās ārā no karietes, un Arvils tik tikko izdabūja kājas no Ralfa grāmatu kastes. Monika izvilka savu somu un iestiepa to mājā, bet Mežsargs ķērās klāt daudzajām kastēm un somām, un, tā kā viņš varēja vienā paņēmienā iestiept veselas sešas kastes un vēl kādas trīs somas, tad iz­kravāšanās noritēja daudz ātrāk nekā iekravāšanās. Drīz visa Mežsarga istaba bija pilna ar mantām, un bērni apmulsuši stāvēja un lūkojās visapkārt. Istabā bija tikai viena gulta, un tā pati acīmredzot piederēja pašam Mežsargam.

- Kur tad mēs te paliksim? jautāja Ralfs.

- Lejā, lejā, sauca Mežsargs un devās uz istabas otru galu. Patiešām, tur pašā dziļumā atklājās kāpnes, kas veda lejup, un, kad bērni tur bija nokāpuši, izrādījās, ka lejā ir daudz plašākas telpas nekā tā viena istaba, kuru viņi līdz šim bija redzējuši.

Viņi stāvēja diezgan lielā istabā, kas gan bija samērā nabadzīgi mēbelēta. Neskatoties uz to, ka tur bija trīs dīvāni un vēl vairāki mīkstie atzveltnes krēsli, telpa bija tik plaša, ka tie likās it kā pazūdam. No istabas durvis veda uz vairā­kām citām telpām Monika saskaitīja pavisam trīs, bet varbūt, ka kaut kur bi­ja vēl kāda, kuru viņa vēl nebija pamanījusi.

- Monika ar Rutu varēs gulēt vienā istabā, bet otra istaba būs zēniem, sa­cīja Mežsargs, vezdams viņus no vienām durvīm pie otrām.

- Un kam būs trešā? vaicāja Ruta.

- Trešā būs gadījumam, sacīja Mežsargs, ja uzradīsies vēl kāds, kuram vajadzēs te palikt pa nakti.

- Nu skaidrs, noteica Ralfs. Tad jau mums jānes savas mantas šurp?

- Jā, jā. Tūlīt es jums palīdzēšu, teica Mežsargs un ātri nostiepa visu man­tību uz pagrabstāvu. Tad viņš devās atpakaļ augšā pabeigt gatavot pusdienas, bet bērni sāka izkravāt savas somas.

Kamēr Ruta skaitīja savas somas, vai neviena nav pa ceļam kur noklīdusi, Monika iegāja istabā un aplūkoja to kārtīgāk.

Izskatījās, ka istaba paredzēta viesiem, un likās, ka tajā labu laiku neviens nav dzīvojis. Tā kā tā atradās pagrabstāvā, tai nebija neviena ista loga, bet to vietā pie pretējās sienas bija raiba vitrāža, kas atainoja divus ezerā peldošus baltus gulbjus. Vitrāžai otrā pusē laikam bija noslēpta spuldzīte, jo, gaismai spī­dot cauri krāsainajiem stikliem, vitrāža gaiši mirdzēja. Pie katras istabas sānu sienas stāvēja pa gultai un skapim, bet vienas gultas galā bija ieapaļš spogulis ar tualetes galdiņu.

Monika izkravāja savu somu, salikdama drēbes skapi, kas atradās istabas kreisajā pusē. Kad soma bija izkrāmēta, skapis joprojām palika pustukšs, bet Monikai bija aizdomas, ka Rutai ar savu skapi vien nepietiks…

Visbeidzot Ruta bija savas somas pārskaitījusi un ari sāka tās izkravāt. Mo­nikai par lielu izbrīnu, liela daļa kastu tā arī palika neatvērtas, un Ruta tās pa­bīdīja zem savas gultas.

- Vai tad tu tās neizkrāmēsi? Monika vaicāja.

- Vēlāk… noteica Ruta un mainīja sarunas tematu. Ejam paskatīties, kā iet zēniem, un viņas devās uz blakusistabu paraudzīties, kā sokas Ralfam un Arvilam.

Zēnu istabā valdīja pamatīgs juceklis. Visās malās mētājās izārdītas karto­na kastes, un pa abām gultām, kā arī pa grīdu bija izsvaidītas Ralfa grāma­tas. Pats Ralfs piesarcis griezās uz riņķi un pukojās: Te taču vispār nav vie­tas! Kur lai es te liekos? Te ir skapis tikai drēbēm, bet neviena grāmatu plaukta… viņš sagrāba veselu kaudzi grāmatu un mēģināja tās iestutēt skapja augšējā plauktā, bet tās izbira viņam no rokām un ar troksni sakrita uz grīdas.

- Ko tu darīsi ar tādu lērumu grāmatu? brinījās Ruta.

- Kā ko? Lasīšu, protams. Ko tad citu te, Mežā, lai dara? Jādomā, ka te­levizora taču viņiem šeit nav…

Ruta likās apdomājam Ralfa teikto un stipri satraucās. Tu domā nav?

Un domā, ka viņiem nav ari elektrības?

Nezin kādēļ šis jautājums viņu ārkārtīgi uztrauca. Ralfs izbrīnīts viņu uzlūko­ja. Kāpēc tas tevi tā interesē? Bet tu taču redzi, ka lampas deg, viņš pa­māja uz griestu lampu un mirdzošo vitrāžu. Zēnu istabā vitrāžā bija attēloti trīs jenoti, kas stāvēja noras vidū, viens no viņiem turēja zobos vistu. Monika, to redzot, iedomājās Meža Veču un iespurdzās.

- Ja lampas deg tātad acīmredzot elektrība ir, vai ne?

- Es nezinu… Ruta, šķiet, nebija pilnīgi pārliecināta. Varbūt, ka viņu lampas deg nevis ar elektrību, bet ar kaut ko citu… kādu pūpēžveidīgo ekstrak­tu vai ko tamlidzīgu…

Ralfs iesmējās.

- Nu, ja tu gribi būt pilnīgi droša, tad aizej pie Mežsarga un pajautā vai tā ir elektrība vai pūpēžveidīgo ekstrakts!

Ruta tā arī darīja un steigšus izmetās ārā no istabas.

- Kas viņai lēcies? brīnījās Ralfs. Kāpēc viņai tik ļoti vajag to elektrību…?

Bet tad viņš atcerējās savas grāmatas un sapīka. Nē, patiešām! Vai tie cil­vēki šeit vispār neko nelasa ja reiz viņiem nav pat grāmatu plauktu… Es ta­ču nevaru grāmatas kraut kaudzēs uz grīdas kur tas redzēts! un viņš saīdzis apsēdās uz savas gultas.

Arvils tikmēr izvietoja uz galdiņa savu dzīvnieku kolekciju. Šķiet, tur patie­šām bija vismaz pāris simtu figūriņu un tagad tās visas tika sarindotas uz gal­da, līdz tur nepalika nevienas pašas brīvas vietas. Ralfs īgni vēroja, kā dzīvnie­ku uz galda kļūst arvien vairāk un vairāk, bet Arvils tikai turpina vilkt laukā no kastes aizvien jaunus un jaunus…

- Vai tu nevarēji tos glabāt kastē? Ralfs beidzot vaicāja. Uz galda vispār nekam citam vairs nepaliek vietas.

Bet Arvils palika pie sava. Nekā nebija, viņš stingri noteica. Tev vajag plauktus, bet man vajag galdu.

Un viss. Netika pieļauti nekādi iebildumi.

Pa durvim iebrāzās Ruta un izskatījās, ka viņa ir varen labā omā.

- Patiešām, elektrība viņiem ir gan, viņa paziņoja. Un, starp citu, pus­dienas ir gatavas.

Ralfs atmeta ar roku grāmatām, kuras šā vai tā nebija kur salikt, un viņi vi­si devās augšā. Meža Veča patlaban klāja galdu, un Bens siekalodamies staigā­ja viņai pa pēdām, līdz tā, kāpjoties atpakaļ, pār viņu paklupa un gandrīz no­gāzās uz muguras zemē.

- Ben, šurp! uzsauca Monika, un suns luncinādamies pieskrēja pie viņas.

- Nāciet pie galda un sēdiet nost, sacīja Mežsargs, nolikdams uz galda mil­zīgu bļodu ar gaļu. Benam, to redzot, siekalas pašķīda uz visām pusēm, un viņš smilkstēdams sāka pīties Mežsargam pa kājām, līdz tas paņēma suņa iepriek­šējās dienas bļodiņu un salika tur veselu kaudzi gaļas un kaulu.

- Es ceru, ka tā ir jenota gaļa, īgni sacīja Meža Veča.

- Ko? iesaucās Mežsargs. Šitā, vai? viņš vaicāja, pamādams uz bļodu, kas stāvēja uz galda. Kopš kura laika tev garšo jenotu gaļa?!

- Ne jau tā… Tā, kas ir Benam, attrauca Meža Veča.

- Protams, ka ne, izbrīnījies atteica Mežsargs. Tā ir mežacūkas gaļa, tā­pat kā visiem. Kas tev lēcies?

Meža Veča ķiķināja, un Monika smējās. Pārējie bērni likās tikpat apmulsuši kā Mežsargs. Beidzot Meža Veča atmeta ar roku. Labs ir, ķeramies klāt tai meža­cūkai, viņa sacīja, pakampdama dakšu un uzkraudama sev palielu gaļas gabalu.

- Kur ir šinšilla? vaicāja Ralfs, piestūķējis pilnu muti.

- Kaut kur aizskrēja… atteica Mežsargs, čāpstinādams tik skaļi, ka Meža Veča jau sāka mest uz viņa pusi brīdinošus skatienus. Bet pārnakšņot viņa vienmēr nāk uz mājām. Ja gribi, vari ņemt viņu lejā pie sevis, man te, augšā, vienalga ir par maz vietas.

Ralfs, šķiet, ļoti nopriecājās, savukārt Arvils savilka garu ģīmi laikam viņa acīs šinšilla bija tikai milzīga jūrascūka un nekas vairāk…

Pēc pusdienām Meža Veča palūdza Moniku uz kādu brīdi palikt augšā. Arī Ralfs gribēja palikt, laikam cerēdams, ka kuru katru brīdi varētu pārnākt šinšil­la, bet Meža Veča teica, ka viņai ar Moniku ir šis tas runājams, un tā nu viņam nācās vien kāpt lejā līdz ar pārējiem. Kamēr Mežsargs nokopa galdu, Meža Ve­ča sāka savu runājamo.

- Šovakar ir īstais brīdis, lai tu izmēģinātu savu Aci, viņa teica Monikai. Šonakt spīd pilns mēness, un Acs vienmēr labāk nostrādā pilnmēness nak­tīs… lielāka iespēja kaut ko ieraudzīt…

Monika vēl arvien nebija īsti apradusi ar domu, ka viņai varētu piemist kaut kāda Acs. Jo vairāk viņa par to bija domājusi, jo vairāk viņai likās, ka Meža Ve­ča vai nu vienkārši muļķojas, vai arī kaut ko jauc un ka mežezers, ko viņa tik daudzas reizes bija redzējusi, gulēdama vannā, ir tikai viņas pašas fantāzijas ra­dīts. Savu mūžu viņa nebija redzējusi nekādas vecmāmiņas un neko tamlīdzī­gu… Ja viņai patiešām būtu Acs, vai tad viņa sen jau nebūtu ieraudzījusi, ka dzīvo kopā ar neīsto vecomāti, kamēr viņas īstā vecmāmiņa klīst pa Mežu…?

- Un kas tad man būs jādara? viņa šaubīgi jautāja. Viņa jutās šausmīgi muļķīgi, sēžot šeit ar Meža Veču un apspriežot nezin kādus gaišredzības se­ansus…

Mežsargs bija pienācis pie viņām un stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtim. Viņš neizskatījās ne uz pusi tik sajūsmināts kā Meža Veča. Saraucis pieri, viņš kaut ko citigi domāja. Meža Veča tikmēr runāja tālāk.

- Tev vienkārši būs jādomā par savu vecomāti. Par savu īsto vecomāti, pro­tams. Un jāgrib būt pie viņas. Ja tu pratisi tā pa istam to vēlēties, tu domās pie viņas ari nonāksi lai kur viņa tajā brīdi atrastos.

- Hmm… norūca Monika.

- Es nezinu, vai mums vajag to darīt, piepeši ierunājās Mežsargs. Es ne­gribu nevienu baidīt, bet ir bijuši vairāki gadījumi, kad tādas iedomāšanās ne pie kā laba nav novedušas…

Meža Veča noskaitās. Par ko tu runā? Par kaut kādiem neapzinīgiem ļau­dīm, kas gribēja iedomāties nezin ko un tādējādi nokļuva tur, kur viņiem nepa­visam nevajadzēja atrasties… Šis taču nav tas gadījums! Monika tikai domās par savu vecomāti un viņa nevar nonākt nekur citur kā vien mūsu pašu Mežā!

- Šis mūsu pašu Mežs, kā tu izteicies, ir pilns ar tādām lietām, par kurām ne tev, ne man nav ne mazākās sajēgas. Un tagad tu gribi, lai šis mazais mei­tēns to pārbauda uz sevis… Ja gribi zināt manas domas, man tas nepavisam nepatīk… un viņš drūmi pakratīja galvu.

Monika sāka justies arvien neomulīgāk. Viņi runāja tā, it kā tas patiešām būtu iespējams. Un ne tikvien iespējams it kā tas pat varētu būt bīstami… Viņa skatījās te uz Meža Veču, te uz Mežsargu, ļoti ilgodamās uzzināt, kas tad īsti noticis ar tiem ļaudīm, kas gribēja iedomāties nezin ko…

Meža Veča iznīcinoši skatījās uz Mežsargu, bet tas izskatījās tikpat drūms, cik pirmīt.

- Vai tu vari ieteikt kaut ko labāku? viņa beidzot jautāja. Tu pats zini, cik ilgs laiks paiet, kamēr sameklē vienu vecmāmiņu. Un te mums vajadzīgas čet­ras! Un pēc septiņiem mēnešiem šiem bērniem būs jāatgriežas skolā, un viņi nevarēs te nīkt pie mums, kamēr beidzot izdosies sadzīt pēdas. Un vai atceries to vecmāmiņu, kuru mēs vēl līdz šai dienai neesam atraduši?

Mežsargs drūmi pamāja. Bet Monika bija izlēmusi.

- Viss kārtībā, es to izdarīšu, viņa sacīja. Doma, ka viņa varētu savu īsto vecmāmiņu tā ari neatrast, bija vēl biedējošāka nekā iespēja nokļūt kādā neiz­pētītā Meža nostūrī.

Mežsargs caur pieri viņu vēroja. Viņš nelikās apmierināts ar šādu izvēli. Vai tu esi pārliecināta? viņš vaicāja.

- Pilnīgi, atbildēja Monika, kaut arī zināja, ka melo. Tik ļoti pārliecināta viņa nemaz nebija. Ja vien varētu uzzināt, kas noticis ar tiem cilvēkiem… Bet, kad viņa par to pajautāja Mežsargam, tas tikai atmeta ar roku…

- Nu tad labi, teica Meža Veča. Tagad mēs te visu sakopsim un tad vē­lāk tevi pasauksim.

- Labi, teica Monika un devās lejā. Bens aizļepatoja viņai pakaļ. Iedama garām dīvānam, Monika paņēma mazo jenotu, kurš tur bija saritinājies stūrī uz spilvena un spīdošām ačtelēm viņu vēroja.

Lejā, lielajā istabā, Ruta un Ralfs spēlēja badmintonu, bet Arvils sēdēja vie­nā no atzveltnes krēsliem un skaitīja punktus. Izskatījās, ka Ralfs diezgan pamatlgi vinnēja. Ruta ieraudzījusi, ka Monika nes mazo jenotēnu, tūlīt nometa raketi un pieskrēja pie tā.

- Nu vai zini, novilka Ralfs. Tieši tad, kad man gāja tik labi, tev obli­gāti bija jāizjauc spēle… Arvil, negribi uzspēlēt?

Bet Arvils atrunājās, ka nekad neesot spēlējis badmintonu, un, kaut arī Ralfs solīja viņu pamācīt, tomēr atteicās. Monika aizgāja līdz dīvānam un iezvēlās ta­jā, bet Bens nogūlās viņai pie kājām.

- Ko Meža Veča tev teica? jautāja Ralfs, un Monika viņiem izstāstīja visu to, ko Meža Veča bija viņai atklājusi par Aci…

Visi likās diezgan šokēti, bet Ralfs, tāpat kā Monika, īsti negribēja tam ticēt.

- Tu domā, viņa runāja nopietni? viņš šaubījās.

- Nav ne jausmas… Tad jau šovakar redzēsim, Monika sacīja un nodrebinājās. Viņa nekādi nespēja aizmirst to, ko bija teicis Mežsargs… par cilvēkiem, kas bija vēlējušies redzēt nepareizās lietas…

- Tātad Meža Veča domā, ka tev piemit tādas kā gaišreģa spējas, ja? brī­nījās Ruta, bet Ralfs nepiekrita.

- Nē, nē, viņš teica. Gaišreģi parasti ielūkojas nākotnē, bet es tā sapra­tu, ka Monika var redzēt tikai tās lietas, kas notiek pašlaik. Ja vispār var…

- Es nekad neesmu redzējusi, ka kaut kas notiktu ne tagadnē, ne pagāt­nē, nedz arī nākotnē, saīgusi teica Monika, jo visas šis runas viņu biedēja. Es vispār esmu redzējusi tikai mežezeru un koraļļu rifus… ja vien jūs neuz­skatāt zivju un bruņurupuču peldēšanu par kaut kādu īpašu notikumu…

- Tas tāpēc, ka tu neko citu neesi vēlējusies redzēt, teica Ruta. Ja tu gribētu, tu varētu ieraudzīt jebko! Vai tas nav kaut kas vienreizējs?! viņa sa­jūsmā iesaucās. Tu taču patiesībā vari pabūt pilnīgi visur uz pasaules, un tev pat nav jāiziet laukā no istabas! Ak, kā es gribētu, lai arī man piemistu kas tāds… viņa ar skaudību piebilda.

- Nezinu gan, joprojām neticīgi teica Ralfs. Man tas viss liekas tīrais blefs. Meža Veča, man šķiet, kaut ko izgudro.

- Atceries, ka arī Mežsargs tam tic, Monika atgādināja. Un viņi par to runā tā, it kā jau agrāk ir bijuši tamlīdzīgi gadījumi. No kuriem daļa nav beigu­sies diez cik labi…

- Jā, vajadzētu uzzināt, kas noticis ar tiem cilvēkiem, pirms tu ielaidies kaut kādos seansos vai, kā to lai nosauc, pamācīja Ralfs.

- Es jau jautāju, bet viņi man neatbildēja. Man liekas, ka viņi paši lāgā nezina.

Tā viņi spriedelēja, bet ne pie kādiem secinājumiem nenonāca. Galu galā Monika bija tā sanervozējusies, ka Ralfs nolēma uzrīkot badmintona maču, lai nedaudz novērstu viņas uzmanību. Tas viņam patiešām arī izdevās, un visu at­likušo pēcpusdienu visi, izņemot Arvilu, aizrautīgi spēlēja. Pat Bens nedaudz aizrāvās un līdz nepazīšanai sagrauza vienu badmintona putniņu. Mazais jenots aizmiga Arvilam klēpī, bet šinšilla tā arī neparādījās laikam vēl nebija pārradusies.

Lielais sienas pulkstenis rādīja astoņus, kad lejā nokāpa Meža Veča.

- Ir laiks, vina teica Monikai.

- Vai mēs ari varam nākt? dedzīgi jautāja Ruta, kas ļoti ilgojās redzēt, kā notiek kaut kas tāds.

Meža Veča paraustīja plecus. Droši vien… Ja vien jūs uzvedaties klusu un netraucējat Moniku.

- Es tā sapratu, ka ir bijušas reizes, kad tas nav beidzies labi… teica Ralfs.

- Muļķības, sacīja Meža Veča un atmeta ar roku. Tas bija tad, kad ļau­dis paši uzprasījās. Gribēja uzzināt visādas tādas lietas, par kurām viņiem ne­bija daļas. Un tad arī dabūja pēc nopelniem…

- Kas tad galu galā notika? Ralfs neatlaidās.

- Ak, nekas īpašs… Vienīgais daži uzzināja to, ko viņiem nebija vajadzējis uzzināt, un tādēļ sanāca visādi nesmukumi…

Viņi devās augšup, tā ari neko vairāk neuzzinājuši.

Mežsarga istaba bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Visi aizkari bija aizvilkti, un lielā griestu lampa izslēgta. Tās vietā dega desmitiem dažāda izmēra sveču, kas bija saliktas malu malās uz galda, uz gridas, uz palodzes un pat uz pavar­da malas… Krāsnī rūkdama kurējās malka, un istabā bija nežēlīgi karsts. Kāda no svecēm laikam bija aromatizēta, jo gaisā virmoja vaniļas smarža.

Mežsargs sēdēja vienā no mīkstajiem krēsliem un neizskatījās īpaši priecīgs.

Monika, Ruta, Ralfs un Arvils, ienākuši istabā, apstājās un pavērtām mutēm visu nopētīja.

- Es gribēju, lai gaisotne būtu pēc iespējas mierigāka, sacīja Meža Veča.

- Lai Monika varētu labāk koncentrēties uz vecmāmiņu.

- Diez vai te varēs koncentrēties uz vecmāmiņu… nomurmināja Ralfs.

- Te vispār nevarēs koncentrēties ne uz ko, te varēs tikai izcepties…

- Tev šķiet, ka te ir pārāk silts? uztraucās Meža Veča un, pietraukusies pie loga, atrāva to vaļā. Tūlīt noplandījās aizkars, un istabā ielēca jenots, bet viņš nepaspēja noskriet ne pāris soļu, kad Meža Veča nogrāba to aiz kuplās astes un izlidināja atkal ārā pa logu. Tad viņa aizcirta logu un nikni noteica: Jūs redzat? Neko darit, nāksies turēt logu ciet es nevaru pieļaut, ka, kamēr Mo­nika izmanto Aci, te bizo apkārt vesela varza izbadējušos jenotu.

- Kur lai mēs sēžam? jautāja Ruta, skatīdamās visapkārt.

- Ak, vienalga… Monika lai sēžas tur tajā atzveltnes krēslā.

Monika, juzdamās aizvien muļķigāk, apsēdās norādītajā krēslā, bet Ruta, Ralfs un Arvils visi trīs saspiedās uz dīvāna. Visbeidzot apsēdās arī Meža Veča un, noknibinājusi no tuvākās sveces nopilējušu sveķu pikucīti, sāka to viļāt pirkstos. Izskatījās, ka ari viņa nervozēja.

- Nu tā, varam sākt… viņa sacīja, uzlūkodama visus klātesošos.

- Kas tad man īsti jādara? jautāja Monika, grauzdama nagus. Varēja sa­just, kā visi uz viņu blenž, un tas nepavisam nebija patīkami. Viņa jutās kā ie­sācējs cirka direktors, kurš izgājis arēnā paziņot simtiem skatītāju, ka izrāde jā­atceļ, jo visi akrobāti, zvēri un klauni piepeši izgaisuši…

- Vispirms atslābinies, sacīja Meža Veča. Un beidz grauzt nagus.

Monika izņēma pirkstu no mutes un drūmi pablenza uz Meža Veču.

- Un tagad tev jāaizver acis un jādomā par vecmāmiņu, Meža Veča noko­mandēja.

Monika paklausīgi aizvēra acis un centās darīt to, ko no viņas prasīja. Bet, lai kā viņa centās iedomāties savu vecmāmiņu, tas viņai ne par ko negribēja izdoties. Vispirms viņai prātā ienāca neīstā vecāmāte. Nez ko viņa tagad da­ra… Un cik vispār mājās tagad ir pulkstenis… laikam nakts… visi guļ…

Tad viņas domas pārlēca uz Helgu. Jocīgi iedomāties, ka viņa draudzeni ne­redzēs veselus septiņus mēnešus… kaut gan arī vasarās, kad Helga aizbrauca uz laukiem, viņa to neredzēja visu garo vasaru… bet šoreiz viņai būs tik daudz, ko stāstīt, kad viņa atgriezīsies… un tad jau viņai būs tāda pati īsta vecmāmi­ņa kā Helgai…

Monika atvēra acis. Visi pavērtām mutēm viņu vēroja.

- Nu kā? jautāja Meža Veča.

- Nekā, atteica Monika. Es pat nespēju iedomāties savu vecmāmiņu.

- Kaut kas ir jādara… murmināja Meža Veča, jāpalīdz tev koncen­trēties…

Mežsargs uzsvempās kājās. Man ir viena mantiņa, kas varētu palīdzēt, viņš sacīja. Bet es patiešām nezinu…

- Stiep tik šurp, uzsauca Meža Veča, un Mežsargs aizgāja parakņāties pa kādu no saviem skapjiem. Kad viņš atgriezās, viņam rokā bija kaut kas līdzīgs spēļu vilciņam. To sedza caurspīdīgs stikla kupols, tā augšpuse bija nokrāsota tumši zilā krāsā ar uzkrāsotu baltu, apaļu mēnesi un daudziem spīdīgiem pun­ktiņiem, kas laikam bija domātas zvaigznes. Iekšā varēja redzēt apsniguša me­ža ainavu, kur riņķī viens aiz otra stāvēja seši mazi, melni zirdziņi.

- Tam vajadzētu iedarboties, sacīja Mežsargs, uzlikdams vilciņu uz galda un uzgriezdams. Es to parasti izmantoju, kad nevaru naktī aizmigt, un tas vienmēr nostrādā.

Monika nesaprašanā vērās uz vilciņu, nespē­dama iedomāties, kā spēļu vilciņš varētu palī­dzēt viņai atrast vecmāmiņu. Tikmēr Mežsargs vilciņu bija uzgriezis, un tas rūkdams sāka riņķot pa galda virsmu. Mazie melnie zirdziņi sāka kustēties un jāt uz riņķi pa apsnigušo mežu. Un tad atskanēja klusa melodi­ja… Sākumā tā atgādi­nāja zirgu pakavu klaboņu un zvārgulīšu šķindo­ņu, bet tad tai cauri sāka iauzties vētras auri un vēl kaut kas, it kā tālumā kāds dziedātu…

- Taisi acis ciet, Me­ža Veča nočukstēja, un Monika atkal aizvēra acis.

Viņa klausījās, kā vētra

kauc arvien skaļāk un skaļāk, kā šķind zirdziņu zvārguliši un kā ik pa laikam kāds no zirdziņiem iezviedzas vai nosprauslājas. Dziesma skanēja arvien tuvāk un drīz vien jau varēja saprast vārdus. Kāds dziedāja:

-Aizauļo zirdziņi melnajā naktī, Virs tiem vētrains debesu jums, Balts mēness pavīd starp mākoņu vāliem Un piemiedz ar aci mums…

Bet tu vari pamest šo vētraino nakti Un doties uz vietu, kur ilgojies būt Tik aizver acis un iedomā to, Ko vairāk par visu sirds tava jūt..

Un mirklī tad izzudīs vētrainā debess Un mākoņi, mēnesim pāri kas skrien, Tavas acis tad skatīs, ko ilgojies redzēt, Un īstenībā viss pārtaps nudien…

Brīdī, kad atskanēja dziesmas pirmie vārdi, Monika jutās jau pavisam mie­gaina. Kā cauri biezam aizkaram viņa klausījās vētras kaukoņā un zirgu paka­vu klaboņā, un, kad sāka skanēt dziesma, viņa jau laidās miegā. Un tikai, kad Monika izdzirdēja vārdus «aizver acis un iedomā to, ko vairāk par visu sirds ta­va jūt», viņa atcerējās, ka viņai taču jādomā par savu vecmāmiņu!

Sakopodama visu gribasspēku, jo miegs neatlaidīgi vilka viņu uz sapņu val­stību, Monika piespieda sevi iedomāties vecmāmiņu. Gandrīz tajā pašā mirkli viņa acu priekšā ieraudzīja to pašu vecišķo, krunkaino seju, kas bija vērusies uz viņu caur krūmiem, kad viņa Mežā tecināja sulu. Tajā pašā laikā dziesma un zirdziņu ritmiskā auļošana kļuva klusāka, līdz izzuda pavisam.

Pēdējais, ko Monika vēl dzirdēja, bija sauciens: Tikai atceries tu tur ne­atrodies pa īstaml Tā ir tikai ilūzija! balss likās stipri līdzīga Mežsarga balsij,

bet, tā kā tā skanēja it kā no tālienes, tad nevarēja īsti saprast…

*

Un tad jau viņa vairs nedzirdēja neko. Visapkārt bija iestājies absolūts klu­sums. Monika paraudzījās visapkārt. Bija tumšs. Likās, ka viņa atrodas alā. Piepeši tālāk uzplaiksnīja tāda kā gaismiņa, un Monika lēnām sāka taustīdamās doties uz to pusi.

Klints gropē stāvēja resna, dzeltena svece, un tās liesma plandījās neredza­mu gaisa plūsmu raustīta, izgaismodama alu ar spocīgi bālu gaismu. Apkārt nemanīja nevienas dzivas dvēseles likās, ka Monika šeit ir viena pati. Kaut gan tas taču nevarēja būt viņa taču vēl nupat bija redzējusi to vecenīti…

Bet vai tad tā bija viņas vecmāmiņa…? Viņa taču nebija to pazinusi, kad pir­mo reizi ieraudzīja Mežā, bet Meža Veča teica, ka visi mazbērni pazistot savas vecmāmiņas un otrādi… Bet tā vecenīte bija gluži vienkārši aizmukusi…

Vecmāmiņ? klusi pasauca Monika, un viņas čuksts divaini atbalsojās no klints sienām, līdz no visām pusēm skanēja izķēmotas skaņas: vecmāmiņ… vecmāmin… māmin… min… min… min… min…

Monika sastinga un pagaidīja, līdz skaņa noklusis. Kad visbeidzot atkal bija iestājies klusums, viņa devās uz priekšu. Saukt vecmāmiņu viņa vairs neuzdrīk­stējās, jo klinšu izmēdītās skaņas izklausījās diezgan baisi…

Viņa stāvēja drūmajā alā, nesaprazdama, ko īsti lai iesāk, līdz pēkšņi ar acs kaktiņu samanīja kaut kādu kustību. Sirdij dauzoties, Monika zibenīgi parau­dzījās uz to pusi. Vienā alas stūrī stāvēja paliels plakans klints bluķis, un ta­gad tas bez skaņas bija sācis bīdīties uz sāniem. Moniku nezin kādēļ pārņē­ma neizsakāmas bailes, un viņa paniski sāka lūkoties uz visām pusēm pēc kādas paslēptuves. Pamanījusi spraugu klintī, kuru daļēji aizsedza nokarens akmens veidojums, viņa žigli ielīda tajā, cenzdamās uzvesties pavisam klusu, bet likās, ka pat straujā elpa un sirds, kas sitās nežēlīgi ātri, šajā absolūtajā klusumā ir ļoti labi dzirdami. Monika piespiedās klintij un lūkojās uz slīdošo klints bluķi, kas nu jau bija pilnībā atšļūcis malā un atklāja aiz sevis tādu kā tumšu tuneli.

Un tad no tuneļa viens pēc otra alā sāka nākt bērni. Monika sēdēja savā slēptuvē un vēroja, kā bērnu kļūst arvien vairāk un vairāk, līdz drīz visa ala bi­ja pilna ar tiem tur varēja būt kādi divdesmit trīsdesmit bērni…

Viņi visi likās neparasti skaisti zēniem bija zeltaini, sprogaini mati, un vi­ņu sejiņas bija tik glītas, it kā tie būtu izkāpuši no bilžu grāmatas. Arī visas mei­tenītes bija tikpat mīlīgas viņu mati bija gari, gaiši un sprogaini un sveces gaismā zeltaini vizēja. Monikai likās, ka viņa vēl nekad nav redzējusi tik daudz skaistu bērnu vienkopus. Un tomēr kaut kas šeit nebija tā, kā vajag… Vispirms jau bērni izskatījās viena vecuma tiem visiem varēja būt apmēram seši gadi, bez tam viņi visi bija stipri līdzīgi. Un neraugoties uz to, ka tie bija tikai bērni, dīvainā baiļu sajūta, kas bija pārņēmusi Moniku, neatkāpās, bet, gluži otrādi kļuva vēl spēcīgāka.

Monika bija ierāvusies klints spraugas pašā dziļumā, jo viņai likās ja viņu nejauši kāds pamanīs, notiks kaut kas šausmīgs… Viņa nezināja, kas īsti, un nesaprata arī, no kurienes viņu pārņēmušas šis neparastās bailes, bet viņa ne par ko nebūtu tagad līduši ārā no savas paslēptuves un parādījusies bērniem.

Klints bluķis bija sācis tikpat klusi slīdēt atpakaļ, un pēc pāris sekundēm ie­eja tunelī atkal bija aizsegta. No alas tumšākā kakta, līdz kuram sveces gaisma nesniedzās, parādījās kāds stāvs un sāka nākt uz bērnu pusi līdzko tas iznā­ca gaismā, Monika pazina to pašu vecenīti, kas bija sēdējusi krūmos un ko vi­ņa bija ieraudzījusi tagad, pirms nokļuva šajā alā. Vecenes seja likās divaini sa­viebta, un, iznākusi pie bērniem, viņa apsēdās uz kāda akmens bluķa. Bērni, kas pirmit bija skaļi čalojuši, tagad apklusa un vēroja viņu. Arī Monika sastin­gusi sēdēja savā slēptuvē un skatījās, kas tagad notiks.

Vecene kādu bridi raudzījās uz bērniem, tad tā dīvaini pamāja ar roku. Tas izskatījās pēc slepena žesta, paroles vismaz tā likās Monikai.

Un tad sāka notikt kaut kas pavisam neparasts. Bērni sāka pārvērsties. Viņu zeltaini sprogainie mati kļuva īsāki, it kā tie ierautos atpakaļ galvā… To

sejas sāka izmainīties, ausis kļuva garākas un smailākas, līdz pēc pāris mirkļiem alā vairs nebija neviena paša bērna toties bija kādi trīsdesmit četrdesmit dī­vaini un ārkārtīgi neglīti radījumi. Tā kā augumā viņi bija tikpat nelieli kā pir­mītējie bērni, to galvas salīdzinoši likās milzīgas. Viņiem bija lielas, augšdaļā nosmailinātas ausis, ieslīpas zaļas acis un lieli, pagari deguni. Pelēcīgie, pinkai­nie mati vairāk atgādināja sarus tik rupji tie likās, savukārt zobi bija iedzel­teni un nelīdzeni, it kā viņi pavadītu savu brīvo laiku, graužot klintis. Plaukstas un pēdas bija palielas, un neparasti tievie, slaidie pirksti beidzās ar gariem, lī­kiem un dzeltenīgiem nagiem.

Monika, sastingusi aiz šausmām, blenza uz drausmīgajiem radījumiem, par kuriem bija pārvērtušies bērni, un bailes, kas bija viņai uzklupušas, līdzko viņa nokļuva alā, tagad bija kļuvušas spēcīgākas nekā jebkad viņa tik tikko valdī­jās, lai nesāktu skaļi kliegt.

Nemainījās tikai vecene. Viņa joprojām mierīgi sēdēja uz akmens, kā bija sēdējusi arī šausmīgo pārvērtibu laikā. Ar īgnumu sejā viņa uzlūkoja neradījumu baru un nepavisam nelikās ne pārsteigta, nedz ari nobijusies.

Viens no mazajiem briesmoņiem panācās uz vecenes pusi un zemā, čerk­stošā balsī ierunājās:

- Vai tu ko uzzināji?

- Viņi ir klāt, vecene atteica.

- Visi?

- Nezinu, es redzēju tikai vienu.

- Tas nozīmē, ka ir arī pārējie. Un, ja vēl nav, tad driz būs. Un jūs sapro­tat, ko tas nozīmē, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, mēs nedrīkstam pieļaut,

ka viņi atkal mums visu atņem. Un, ja viņi uzdrīkstēsies pienākt bīstami tuvu, mēs pretosimies!

Atbaidošo radījumu pūlis piekrīto­ši norēcās. Ari vecene māja ar galvu.

Mēs cīnīsimies, un, pat ja tas nozīmēs kādu upuri, tas mūs neap­turēs!

Visi atkal uzauroja un kareivīgi vicināja pa gaisu nagainās rokas.

Monika sēdēja savā slēptuvē un kratījās viņu bija pārņēmis tāds drebulis, ka zobi klabēdami sitās viens pret otru. Sī skaņa noteikti bija sadzirdama ari pārējiem, to­mēr, lai cik tas nebūtu dīvaini, likās, ka neviens to tomēr nedzird. Pat tajos brīžos, kad neviens neauroja un zobu klabēšana bija vienigā ska­ņa visā alā, neviens nelikās to ma■> 7

nām.

Un tad Monikai ienāca prātā kāda doma, kas viņu aiz šausmām burtiski pa­ralizēja. Viņa atcerējās, kā vecene bija iznākusi no alas stūra tātad viņa visu laiku bija tur bijusi un redzējusi Moniku, pirms viņa bija atradusi sev paslēptu­vi. Un tagad, kad viņi beigs runāt, vecene noteikti pastāstis briesmoņiem, kur Monika slēpjas, un viņi visi viņai uzklups…

Monikai sāka tricēt rokas, un šausmas kļuva bezmaz vai taustāmas vina vairs nespēja savaldīt kliedzienu, kas lauzās ārā, un tieši tajā brīdī, kad visi bi­ja apklusuši un gaidija, ko teiks vecene, Monika sāka kliegt…

Viņa kliedza un kliedza, līdz piepeši viss apkārt kļuva miglains un izplūdis… Pēdējais, ko viņa redzēja, bija, kā vecene atkal atver muti, lai kaut ko teiktu, bet viss bars joprojām mierīgi stāvēja un lūkojās tikai uz veceni, itin kā Moni­kas kliedziens būtu dzirdams tikai un vienigi viņai pašai…

Un tad viņa atvēra acis, kas, kā izrādijās, bija bijušas ciet…

Viņa sēdēja Mežsarga istabā, ar abām rokām iekrampējušies krēsla atzvelt­nēs, un joprojām kliedza. Mežsargs un Meža Veča bija nometušies uz ceļiem viņai līdzās, bet Ruta, Ralfs un Arvils sarāvušies sēdēja uz dīvāna un ar šaus­mām lūkojās uz viņu. Meža Veča ar dvieli slaucīja viņai no pieres aukstus svied­rus, un Monika tikai tagad sajuta, ka visas drēbes ir ledaini aukstas un gluži kā pielipušas pie miesas.

Kad viņa bija tiktāl atguvusies, ka spēja atkal runāt, viņa vārgā balsī pavai­cāja: Kas notika?

Viņa tik tikko pazina pati savu balsi tik klusa un dreboša tā bija. Meža Ve­ča glāstīja viņai galvu, un Mežsargs līdzjūtīgi viņu uzlūkoja.

- Nekas, nekas, mīļā… sacīja Meža Veča, un arī viņas balss stipri drebē­ja. Nu jau viss atkal ir kārtībā, viss ir labi… Tagad tu pagulēsi, atpūtīsies, un viss būs labi…

Mežsargs šūpoja galvu.

- Nabaga, nabaga bērns, viņš teica. Te nu redzams, pie kā noved Acs… Nekad nevar paredzēt, kas tur var notikt… Pat labi trenēti cilvēki dažreiz aiz­mirst, ka tas, ko viņi redz, ir tikai kā filma, ka tas nav pa īstam… Pareizāk sa­kot, tas, protams, ir pa īstam bet ne tam cilvēkam, kas to skatās, viņš to visu tikai redz, viņš tur patiesībā nemaz neatrodas… Bet tas, protams, šķiet tik reāli, ka ir grūti pieņemt domu, ka viss tiek tikai skatīts caur Aci…

- Paga, paga… sacīja Monika. Nu jau viņa sāka justies nedaudz labāk, kaut ari joprojām nežēlīgi sala. Pienāca Ruta un uzsedza viņai siltu, pūkainu segu. Tātad jūs gribat teikt, ka patiesībā manis tajā alā nemaz nebija? Ka es visu laiku sēdēju šeit, šajā krēslā?

- Nu ja, teica Meža Veča. Bet par kādu alu tu runā? Ko isti tu redzēji? Vai tu redzēji vecmāmiņu?

- Es redzēju vienu veceni, domīgi sacīja Monika. To pašu, ko es toreiz satiku Mežā, kad mēs vācām sulu karietei… Bet kaut kā man joprojām nav tā­das sajūtas, ka tā būtu mana vecmāmiņa…

Meža Veča un Mežsargs izskatījās galīgi apjukuši.

- Bet ko īsti tu iedomājies, kad aizvēri acis? Vai tu domāji par to, ka gribi ieraudzīt savu vecmāmiņu?

- Protams, sacīja Monika un paraustīja plecus. Un uzreiz man acu priek­šā parādījās šīs dīvainās vecenes seja.

- Vai tu esi pārliecināta, ka nedomāji par viņu? Varbūt tev vārds «vecmāmi­ņa» asociējās ar viņu tādēļ, ka tu viņu jau biji vienreiz redzējusi?

- Nu nē, teica Monika. Vecmāmiņa man pavisam noteikti nesaistās ar to savādo veceni. Es taču teicu, ka arī toreiz man nepavisam nelikās, ka tā bū­tu mana vecmāmiņa.

- Jā, ļoti dīvaini… noteica Mežsargs. Un tomēr ja, kā tu saki, tu pa­tiešām domāji par savu vecmāmiņu, tad pēc visiem Acs likumiem tu nemaz ne­būtu varējusi ieraudzīt kaut ko citu… Un tomēr tu saki, ka vina nebija tava vec­māmiņa?

- Skaidrs, ka nēļ Ko gan jūs iedomājaties? dusmīgi iesaucās Monika un izstāstīja visiem to, ko bija redzējusi alā.

Kad viņa bija beigusi, iestājās klusums. Visi izskatījās ārkārtīgi pārsteigti un arīdzan diezgan izbijušies, it īpaši Arvils. Viņš sēdēja, apkampis spilvenu, un apakšlūpa viņam raustījās. Ralfs bija saraucis pieri, bet Ruta, pavērtu muti, ne­nolaida ne acu no Monikas. Mežsargs likās iegrimis domās, bet Meža Veča iz­skatījās šausmīgi vainīga.

- Ak kungs, ak kungs… viņa beidzot sacīja. Būtu es to zinājusi, savu mū­žu nebūtu tev teikusi, lai tu izmanto Aci… Piedod man, vecajai muļķei. es do­māju tikai par vienu kā ātrāk atrast vecmāmiņas!

- Nekas, nekas… samulsusi nomurmināja Monika. Savā ziņā tas tomēr mums palīdzēja mēs zinām, ka tam ir kaut kāds sakars ar tiem mazajiem briesmonišiem un ka viņi algo kaut kādu veceni, lai tā viņiem spiegotu.

- Tie mazie briesmonīši ir aluķēmi, drūmi sacīja Mežsargs. Un mums va­jadzēja tev par viņiem pastāstīt, bet mēs negribējām tevi biedēt… Bet tagad, protams, iznāca vēl ļaunāk…

Monika apjukusi skatījās uz viņu. Tātad viņi zināja, ka ir tādi briesmoņi un ka viņi varētu būtu kaut kādā veidā saistiti ar vecmāmiņām? Un kāpēc tad vi­ņi tiešām par to nebija neko teikuši?!

- Tie aluķēmi jeb troglodīti, kā viņiem pašiem patīk sevi dēvēt, tikpat drū­mi stāstīja Meža Veča, dzīvo Klinšu krāvumu alās dziļi Mežā. Viņiem piemīt spēja pārvērsties par visu ko, kā jau tu to redzēji, un mums jau kādu laiku at­pakaļ radās aizdomas, ka viņi varētu būt kaut kādā veidā atbildīgi par vecmā­miņu ievilināšanu…

- Jā, kopš tā laika, kad parādijās vecmāmiņas, sākās runas par kaut kādiem dīvainiem, ārkārtīgi glītiem bērniem, kas it kā redzēti klīstam pa Mežu. Un tie nebija ne mežabērni, ne kādi viņu paziņas… Vārdu sakot, neviens īsti nezinā­ja, kas viņi tādi un no kurienes radušies…

- Un kur tad jūs parasti atradāt vecmāmiņas? jautāja Ralfs.

- Parasti mēs viņas uzgājām tepat Mežā, sacīja Mežsargs. Dažreiz viņas bija diezgan tuvu Klinšu krāvumiem, bet dažreiz pavisam citā Meža malā…

- Un vai tad viņas pašas nevarēja pastāstīt, kas ar viņām noticis? brīnījās Monika.

- Tur jau tā lieta, ka nevarēja… Kaut kas, šķiet, bija izdarīts ar viņu atmiņu, un viņas vispār neatcerējās, kā nokļuvušas Mežā un ko šeit darījušas. Toties vi­ņas pazina savus mazbērnus un vienmēr bija priecīgas doties mājup.

- Bet vienu lietu es tomēr nesaprotu, domīgi sacīja Mežsargs, pluinīdams bārdu. Kas bija tā vecene, kas bija kopā ar aluķēmiem?

- Jā, un kur bija vecmāmiņas? vaicāja Meža Veča. Tātad tu patiešām nevienu neredzēji?

- Nē, Monika pakratīja galvu. Tur bija tikai tā vecene un aluķēmi.

- Pie tam ļoti agresīvi noskaņoti aluķēmi… piebilda Ralfs.

- Jā, šķiet, ka viņi ir iecerējuši jūsu vecmāmiņas paturēt, kodidama lūpu, sacīja Meža Veča. Tad viņa piecirta kāju, izskatīdamās varen nikna. Bet tas viņiem neizdosies! Viņi ir tikai sasodīti aluķēmi un nekas vairāk! Vēlākais pēc septiņiem mēnešiem jūs atgriezīsieties mājās kopā ar savām vecmāmiņām to es jums apsolu!

Un tomēr bērni bija diezgan norūpējušies. Izskatījās, ka viss nemaz nebija tik vienkārši viņi nevarēja tāpat vien ieiet Mežā un sameklēt vecmāmiņas, vi­ņiem vēl vajadzēs atkarot tās no troglodītiem… Kas, pēc Monikas stāstītā spriežot, varēja būt diezgan bīstami…

.