Monika un mežs

CETURTĀ NODAĻA acs

psveicu ar atgriešanos, sacīja Meža Veča un pa­svieda Monikai dvieli. Bens paskrēja gabaliņu tā­lāk un nopurinājās, izgriezdams savu kažoku glu­ži kā centrifūgā.

Ļoti slapjš pārvietošanās veids, sacīja Mo­nika, ietinusies dvieli un izgriezdama matus. Ari Benam. Viņam, zini, tas briesmīgi nepatik… Un šovakar patiešām viņam vairāk būtu noderējusi zobu iztīrīšana…

- Par ko tu runā? nesaprata Meža Veča, un Monika viņai izstāstīja, kā Bens bija knakstījies ap kanalizācijas lūku.

Meža Veča ar pretīgumu noraudzījās uz suni tā, it kā tas būtu pats netīrīgā­kais radījums visā pasaulē. Bens, Meža Večas skatienu pilnībā pārpratis, me­tās viņai klāt, luncinādams asti tik spēcīgi, ka suņa dibens gorījās līdzi, bet šļa­katas no vēl arvien slapjās astes šķīda uz visām pusēm.

- Apžēliņ…! iesaucās Meža Veča un palēca malā.

- Ben, pie manis, Monika uzsauca sunim, un tas, tikpat līksmi luncinādamies, tagad metās pie savas saimnieces.

Paskatoties apkārt, Monika secināja, ka šoreiz viņi uzreiz nokļuvuši pie Me­ža Večas mājas. Tur jau tā stāvēja viņiem aiz muguras, sliedama pret zilajām debesīm savus neskaitāmos tornīšus. Kāpnes izskatījās vēl ļodzigākas, mājas stūri vēl asāki, un pati māja vēl šķībāka nekā vakar.

- Šodien mums atkrīt gājiens līdz manai mājai man izdevās precīzāk no­tēmēt. Un tas ir labi, jo mums ir maz laika… tik daudz kas jāpaspēj… runā­ja Meža Veča un tad pamanīja, ka Monika vēl joprojām stāv, ietinusies dvielī.

- Ko tu neģērbies? viņa tai uzsauca.

- Man nav drēbju, atsaucās Monika.

- Ko? Ak tā… Meža Veča pagriezās un aizskrēja uz māju. Pēc neilga brī­ža viņa atkal parādījās, nesdama Monikas vakardienas drēbju kārtu. Monika žigli tās uzģērba un bija gatava ceļam.

- Kur mēs šodien iesim? Atkal pie Mežsarga?

- Jā. Šodien tur būs savākti arī pārējo trīs vecmāmiņu mazbērni, un, kas zina, varbūt arī kāda vecmāmiņa būs parādījusies…

- Un, ja nebūs?

- Ja nebūs, mums, saprotams, nāksies iet viņas meklēt…

Viņas devās uz mājas pusi, un Monika nodomāja, ka viņas iet pakaļ ēzelīšiem. Kādu bridi viņa klusēdama domāja un tad vaicāja: Vai Mežs ir liels?

- Vai tava pasaule ir liela? atvaicāja Meža Veča.

- Milzīga, teica Monika.

- Nu redzi… Ari Mežs ir milzīgs.

- Un kā mēs tādā milzīgā Mežā sameklēsim četras mazītiņas vecmāmiņas?

- Kas tev liek domāt, ka viņas ir mazītiņas? brīnījās Meža Veča. Tu var­būt neticēsi, bet man ir gadījies tikties ar tādām vecmāmiņām, kas augumā pārspēj pat Mežsargu…

- Ej nu ej? Monikai patiešām bija grūti kaut kam tādam noticēt. Tad nu gan tās bija vecmāmiņas… Un kādiem tādā gadījumā jābūt mazbērniem…? Monika ļoti cerēja, ka viņas pašas vecmāmiņa nebūs ne uz pusi tik gara kā Mežsargs…

- Vienalga… viņa visbeidzot noteica. Es tik un tā nesaprotu, kā jūs vi­ņas atrodat.

Meža Veča sākumā neko neatbildēja un tad ļoti izvairigi atteica: Hmmm… Nu redzi, ir dažas vietas, kur ir daudz lielākas iespējas sastapt vecmāmiņas ne­kā citās vietās…

- Kādās vietās? nesaprata Monika.

- Tad jau redzēsi, nav ko mani pratināt, diezgan asi noteica Meža Veča.

Monika nobrīnījās, bet vairāk neko nejautāja, jo izskatījās, ka Meža Veča nav noskanota viņai neko stāstīt.

Viņas apgāja apkārt mājai, un tur jau aplokā gulēja abi ēzelīši, taču Meža Veča uz viņiem pat nepaskatījās un pagāja aplokam garām. Izskatījās, ka viņa dodas uz šķūnīša pusi, kas stāvēja vēl kādu gabaliņu aiz aploka korinšu krūmu ielenkumā. Korinšu krūmi patiesi šķita vareni tie bija neparasti augsti un ār­kārtīgi kupli, it kā kāds tos būtu rūpīgi kopis un mēslojis. Pat durvis šķita aiz­augušas tām pāri krustām šķērsām bija savijušies biezi zari, kā sētin nosēti tumšām, violeti zilām ogām.

Monika sajūsmināta nopētīja ogu ķekaru pilnos zarus, domādama, vai viņa drīkst kādu ogu apēst, vai arī tam ir vajadzīga atļauja. Turpretī Meža Veča, ie­raugot krūmus, it nemaz nepriecājās…

- Ak, pagāni tādi! viņa dusmīgi iesaucās. Tagad viņi mācas virsū manam šķūnītim, it kā visā plašajā Mežā vairs nebūtu, kur piemesties! Patiešām, būs jāsaka Mežsargam, ka man nepieciešama kārtīga kaste ar pūpēžveidīgajiem… kamēr šie pagāna krūmi vēl nav paspējuši iesakņoties…

Monika no visas tirādes saprata vienīgi to, ka Meža Večai korinšu krūmi ir kaut kas pilnīgi negaidīts. Tas tomēr likās nedaudz dīvaini, jo tie bija pamatīgi krūmi… Tādi nevarēja tā nepamanot vienā mirklī izaugt…

- Kāpēc tev vajadzīgi pūpēžveidīgie? viņa piesardzīgi jautāja.

Meža Veča joprojām kaut ko dusmīgi purpināja zem deguna un, nikni plēs­dama zarus, atbrīvoja no tiem šķūnīša durvis.

- Tāpēc, viņa sacīja, ka šo krūmu nekaunība ir nepārspējama! Jenoti un korintes tā ir manas dzīves sodība!

Monika klausījās pavērtu muti, bet gudrāka netika. Kas vainas korinšu krū­miem, to viņa vēl aizvien nespēja aptvert… Un kāds tam visam sakars ar pūpēžveidīgajiem…?

Meža Veča beidzot bija atkarojusi pieeju durvīm un tagad mēģināja tās da­būt vaļā. Taču durvis ne par ko negribēja atvērties. Tās vispār nekustējās ne par sprīdi, lai kā Meža Veča ap tām nenoņemtos… Visbeidzot vaina tika at­rasta. Zem durvīm bija palīdis kāds līks un ļoti nodevīgs zars, kurš tad arī turē­ja durvis ciet.

- Hā! iesaucās Meža Veča, izrāva zaru, un durvis tūlīt pat atvērās. Ne­lieša krūms! sauca Meža Veča. Tas kļūst arvien viltīgāks! Nē nudien, ir pē­dējais laiks uzsūtīt tam pūpēžveidīgos, citādi es kādu rītu pamodīšos, un korin­šu zars būs man izaudzis cauri smadzenēm…

- Tad jau tu vairs nepamodīsies, secināja Monika, bet Meža Veča neklau­sījās. Viņa bija pazudusi šķūnītī un tagad skaļi pa to grabinājās, acīmredzot kaut ko meklēdama. Monika sākumā domāja, vai neiet viņai palīgā, bet šķūnī­tī bija tik tumšs, ka tikpat neko nevarēja redzēt. Un viņa jau arī nezināja, kas īsti ir jāmeklē.

Piepeši atskanēja briesmīgs troksnis, kaut kam gāžoties, un tūlīt sekoja brē­ciens…

- AuH! kliedza Meža Veča. Tad no šķūņa iekšpuses sāka nākt tāda kā gra­boņa izklausījās, it kā Meža Veča kaut ko vilktu… un tad kaut kas nodžinkstēja… Acīmredzot Meža Veča šo kaut ko bija iesviedusi kaudzē pie pārējām grabažām…

Monika gaidija un gaidīja, bet, kad Meža Veča vēl arvien nerādījās, nolēma iet apskatīties, kas tur īsti notiek.

Tieši tad atskanēja klaboņa, un no šķūņa izbrauca milzu kaste uz riteņiem…

Vismaz tā izskatījās Monikai. Bet, kad viņa par to ieminējās Meža Večai, tā likās loti aizvainota.

- Kaste uz riteņiem, tu saki?! Kāds neprāts! Vai^,tiešām tu savā mūžā neesi redzējusi nevienu karieti? Nu jā, diez cik garš jau tas tavs mūžs nav bijis, bet lai tu nebūtu redzējusi karieti… Vai tiešām tu visu laiku to vien esi darījusi, kā gu­lējusi gultā ar skatu pret sienu?!

Protams, ka Monika bija redzējusi karieti, bet šis braucamrīks nu nekādi ne­atbilda viņas priekšstatiem par karieti. Šī patiesi izskatījās pēc kastes (pie tam diezgan šķības kastes), kas visai nedroši turējās uz četriem palieliem riteņiem. Patiesi, ja nu kaut kas šajā braucamajā vispār varēja līdzināties karietei, tad tie bija šie riteņi, toties pati «kariete» izskatījās vienkārši nožēlojami. No ārpuses tā likās pārvilkta ar apskrandušu drānu, kas kādreiz laikam bija bijusi sarkana, bet tagad bija netīri brūngana. Iekšā viens aiz otra bija divi pagari sēdekļi, līdzī­gi kā zvejnieku laivās, bet priekšā tāds kā panelis, apmēram kā automašī­nām, kā arī stūre…

Murgs kaut kāds… domāja Monika, zinādama, ka skaļi kaut ko tādu labāk neteikt. Šis braucamrīks ne tikvien neizskatījās pēc karietes, tas vispār neizska­tījās pēc kā tāda, ar ko būtu iespējams pārvietoties. Vienīgais veids, kādā tas, pēc Monikas domām, varētu tikt uz priekšu, bija tas, kā tas bija ticis ārā no šķūņa Meža Večai to stumjot…

Ari abi ēzelīši bija pienākuši pie aploka malas un, pūkainās ausis saslējuši, ar interesi vēroja, kā Meža Veča satraukumā lēkāja ap tā saucamo «karieti».

Vispirms viņa apčamdīja un izraustīja visus četrus riteņus, droši vien pārbau­dīdama, vai kāds no tiem tūlīt nenokritīs. Monikai par lielu pārsteigumu tie vi­si turējās stingri, un Meža Veča apmierināti krekšķināja.

- Tā, tā, tā… viņa purpināja, šaudoties ap karieti. Visas asis kārtībā, rite­ņi turas labi, korpuss ari… viņa piesteidzās pie priekšējā paneļa un kādu bridi ap to knibinājās. Kaut kas viņu laikam neapmierināja, jo viņa sarauca pieri un bridi stāvēja, saspringti domādama. Tad viņa iešāvās atpakaļ šķūnī un pēc pāris mirkļiem atkal izskrēja ārā, vicinādama rokā varenu uzgriežņu atslēgu. Pieskrēju­si pie karietes, viņa palida tai apakšā un ņēmās tur ķimerēties, kamēr Monika pacietīgi stāvēja un gaidīja. Tomēr karietes pārvietošanās veids nedeva viņai mie­ru, un viņa beidzot pajautāja: Un ko mēs liksim tai priekšā ēzelīšus, vai?

Meža Veča pabāza galvu no karietes apakšas. Ko? Kādus vēl ēzeļus? vi­ņa apstulbusi jautāja.

- Kā tā kariete tiks uz priekšu? Vai tu tur domā kādu iejūgt?

Meža Veča lūkojās uz Moniku tā, it kā meitene būtu zaudējusi prātu. Apžēliņ! viņa sauca. Apžēliņ! Vai tu maz saproti, ko runā? Ja es šos te ēzeļus aizjūgtu karietei priekšā, vai tu zini, kas ar viņiem notiktu? Vai tu zini?

Monika nezināja.

- Kariete viņus vienkārši nobrauktu!

Monika tomēr tam kaut kā nespēja noticēt. Kā vispār šāda kaste varēja kus­tēties, pie tam vēl pati no sevis…?

Meža Veča kādu bridi neizpratnē blenza uz meiteni un tad atkal pazuda zem karietes.

Kad pēc kāda laika viņa beidzot izlīda, viņa bija nomūrējusies melna līdz au­sīm. Tomēr likās, ka tas viņai pārlieku nerūp, jo viņa tikai apslaucīja rokas gar svārkiem, iesvieda uzgriežņu atslēgu atpakaļ šķūni, kur tā ar džinkstoņu iekri­ta kopējā kaudzē, un ielēca karietē.

- Braucam, braucam! vina sauca. Ieņemiet labākās vietas!

Benam tas nebija divreiz jāsaka, un, ielēcis karietē, viņš tūlīt pat iekārtojās priekšējā sēdeklī blakus Meža Večai. Izkāris mēli un elsdams viņai virsū karstu elpu, suns likās ļoti ieinteresēts paneļa izpētīšanā, bet tad Meža Veča nogrūda vinu no sēdekļa.

- Fui! viņa iesaucās. Tu vēl joprojām smirdi vienkārši drausmigi! Ej uz aizmuguri.

Suns apvainojies pārlēca pāri priekšējam sēdeklim un nogūlās zemē, vairs neizrādīdams par karieti ne mazāko interesi.

Monika atšķirībā no Bena par paredzamo braucienu tik lielā sajūsmā vis ne­bija. Ļoti uzmanīgi viņa iekāpa un apsēdās līdzās Meža Večai, kur pirmīt bija sēdējis Bens. Meža Veča tikmēr grābstījās gar paneli, spaidīdama kaut kādas pogas un raustīdama sviras, līdz kariete izdvesa nopūtai lidzīgu skaņu.

Meža Veča kaut ko nomurmuļoja un padarbojās vēl mazliet ap kādu sviru.

Kariete nožagojās un apklusa.

Meža Veča nolamājās un izlēca laukā. Pieskrējusi pie karietes sāniem, viņa atrāva vaļā kādu lūciņu un palūkojās tajā… Velna milti! viņa iebrēcās. Su­la beigusies!

Monika pagriezās un paskatījās uz Meža Veču, kas stāvēja pie karietes un saspringti berzēja rokas.

- Un ko tas nozīmē, ka sula ir beigusies? viņa piesardzīgi jautāja, jo likās, ka Meža Veča ir sevišķi jūtiga uz visu, ko varētu iztulkot kā nezināšanu attiecī­bā pret karieti.

- Neko īpašu… īgni sacīja Meža Veča. Tikai to, ka mēs nekur netiekam.

- Varbūt tad jau labāk mest mieru karietei un jāt ar ēzelīšiem?

- Nekad mūžā! Meža Veča piepeši sasparojās. Ar ēzeļiem mēs vienalga tiksim tur daudz vēlāk. Ātri jāsadabū sula. Nāc palīgā!

Monika tūlīt izkāpa no karietes. Bens, joprojām sabozies uz Meža Veču par to, ka tā bija viņu aizsūtījusi sēdēt aizmugurē, arī izklumburēja ārā. Bet Meža Veča jau atkal bija pazudusi šķūnī un ņēmās pa to tā, ka grabēja vien. Monika piesardzīgi pavēra durvis un palūkojās šķūnītī.

- Palīdzēt? viņa jautāja, bet tad kaut kas ar šausmīgu troksni gāzās viņai virsū.

- Pamūc malā! brēca Meža Veča, un Monika atsprāga nost.

Un tad jau Meža Veča bija sadabūjusi to, ko meklējusi, un iznāca no šķūņa, nesdama kaut ko, kas izskatijās pēc pamatīga urbja, kā arī pāris tievas cauru­lītes un vairākas palielas kannas. Viņa aizelsusies nosvieda to visu zemē un pa­bakstīja urbi. Tas neganti ierūcās un sāka darboties. Meža Veča apmierināti nokrekstējās un atkal to izslēdza.

- Nu tā, viņa sacīja. Tagad ņem urbi, un ejam uz mežu. Jādabū sula tik ātri, cik vien iespējams… Mežsargs droši vien jau sen mūs gaida…

Monika paņēma pāris kannas un caurulītes, līdz viņai bija pilnas rokas, pā­rējo savāca Meža Veča. Ari Bens pieskrēja un gribēja palīdzēt nest kannas, bet Meža Veča vinu aizdzina.

- Nekā nebija, viņa sacīja. Labāk es pārstiepšos, nekā ļaušu tev ņemt kannas savos netīrajos zobos…

Bens atkal apvainojās un visiem pa priekšu ieskrēja mežā. Viņam pakal, apkrāvušās līdz acīm ar kannām, caurulēm un milzīgo urbi, nāca Monika un Meža Veča.

Mežs aiz šķūnīša bija tumšs un brikšņains. Vietām nācās lauzties cauri veselām alkšņu audzēm, un tas, stiepjot milzīgās nešļavas, nemaz nebija tik viegli.

- Negals, negals… pukojās Meža Veča. Alkšņu arī saskrējis ka biezs… Un izskatās, ka šie vairs nemaz nedomā do­ties projām, tā ka pūpēžveidīgajiem jau ir par vēlu…

- Kā tā? jautāja Monika. Ko pūpēžveidīgie var izdarīt krūmiem?

- Ne jau tikai krūmiem, attrauca Meža Veča. Redzi, pū­pēžveidīgie grauž koku saknes, bet viņi var tikt pie saknēm ti­kai, kamēr koki vai krūmi pārvietojas līdzko koks ir pa īstam iesakņojies, pūpēžveidīgais nekam klāt vairs netiek. Tāpēc tie nodara pamatīgu skādi lielajiem kokiem, kamēr tie skraida ap­kārt. Cik lielu egļu un raženu ozolu nav gājis bojā tikai tādēļ, ka pūpēžveidīgie tiem nograuzuši saknes tīrais neprāts… viņa dusmīgi pie sevis gremzās.

- Un kāpēc tu gribēji uzsūtīt pūpēžveidīgos tām korintēm, kas auga pie šķūnīša?

- Tāpēc, ka tās tur nemaz neaug! iesaucās Meža Veča. Vēl pagājušajā nedēļā tur nebija ne smakas no korinšu krū­miem! Un paskat šodien to tur jau saskrējis tā, ka pat šķūņa durvis vairs nevar attaisīt… Korintes vispār ir tādi nelāgi krūmi gluži kā parazīti… Tie ielien visur, kur vismazāk tiek gaidīti, un parasti paspēj iesakņoties, iekams vēl kāds pūpēžveidīgais ir aptvēris, kas par lietu…

Piepeši viņa aprāvās un metās pie kāda koka. Tas bija mil­zīgi liels koks ar resnu, dzeltenīgi grubuļainu stumbru un kuplu lapotni, kas pletās uz visām pusēm augstu gaisā. Meža Veča nometa zemē kannas un ar urbi rokās metās kokam klāt.

- Sulas koks! viņa kliedza. Met visu nost, paņem tikai vienu caurulīti, vienu kannu un nāc šurp! Aši, aši!

Monika tūlīt pat atbrīvojās no nesamā, atrada vienu caurulī­ti un vienu kannu, kā bija likusi Meža Veča, un steidzās pie su­las koka. Meža Veča tikmēr izklaudzināja stumbru skaņa bija vietām trulāka, vietām dobjāka, bet Monika nekādas īpašās at­šķirības nesaklausīja. Tomēr Meža Veča acīmredzot saklausīja gan, jo, izklaudzinājusi stumbru visriņķī apkārt, viņa beidzot ie­saucās: Ir! un nekavējoties pielika urbi.

Urbis, nežēlīgi rūkdams, urbās koka mizā, un smalkas skaidiņas lēca uz visām pusēm no metā-

la vītnes, kas pazuda arvien dziļāk un dziļāk stumbrā. Vis­beidzot no urbuma atdalījās neliels, tumšam sīrupam lī­dzīgs piliens un sāka ritēt lejup pa stumbru. Un tad parā­dījās vēl viens piliens un vēl viens, līdz nu jau lejā tecēja sī­ka straumīte.

Meža Veča izrāva urbi no mizas un uzsauca Monikai, lai tā padod caurulīti un kannu. Dabūjusi caurulīti, Meža Veča iebāza to izurbtajā caurumā un otru caurulītes galu kan­nā. Tūlīt pat kanna sāka strauj^pildīties ar brūngani dzelte­nīgo sulu. Sula smaržoja dīvaini nedaudz pēc medus un nedaudz pēc sūnām… Smarža likās diezgan neparasta, bet tajā pašā laikā arī ļoti pazīstama…

Tu tagad paliec te un pieskati kannu, Meža Veča sa­cīja Monikai. Un, kad kanna būs pilna, izvelc cauruli un aizbāz caurumu stumbrā ar šiem te sveķiem, viņa parak­ņājās kabatās, izvilka kādu dzeltenu, lipīgu pikuci un pa­sniedza to Monikai. Es tikmēr iešu meklēt citu koku vie­nam kokam drikt noņemt tikai vienu kannu sulas, pretējā gadījumā tas saslimst… to teikdama, viņa paķēra pārējās kannas un caurules un pazuda brikšņos.

Monika palika pie kannas un vēroja, kā tā piepildās ar sulu.

Dīvaini, kā kariete var braukt ar tādu sulu, brīnījās Monika. Tā taču it nemaz neizskatās pēc benzīna… Bet kariete jau arī neizskatās pēc mašīnas…

Nepagāja necik ilgs laiks, kad kanna bija pilna. Monika izvilka caurulīti un aizblīvēja caurumu ar sveķiem, kā bija mācījusi Meža Veča. Caurule bija viscaur aplipuši ar lipīgo, sīrupam līdzīgo sulu, un Monika noslaucīja to papardēs. Te piepeši brikšņos kaut kas nočabēja. Monika paraudzījās uz to pusi, bet neko nemanīja un atkal ķērās pie caurules tīrī­šanas. Dažās vietās sula bija pieķepusi klāt tā, ka to varēja dabūt nost tikai ar pamatīgu bēršanu…

Nobrikšķēja kāds sauss zars, un nočaukstēja papardes. Monika pavērās uz trokšņa pusi un uzsauca: Meža Veča? Tā esi tu?

Neviens neatsaucās. Ben? jau bailīgāk jautāja Monika. Klusums.

Monikai kļuva neomulīgi. Galu galā vi­ņa taču tik maz zināja par šo te dīvaino Mežu, kur koki un krūmi skraidīja apkārt tāpat kā jenoti, un, spiegdami un grauzdami koku saknes, šurpu turpu šaudījās pūpēžveidīgie…

Viņa sastingusi blenza uz brikšņiem, kur tikko ka bija samanijusi tadu ka kustibu. '

Un tad papardes pašķīrās, un parādījās vecišķa seja. Kādu brīdi tā nemirk­šķinot blenza uz Moniku, bet tad pazuda atpakaļ papardēs, un kļuva dzirdams, kā papardes čaukst un zari brikšķ, lūrētājam skrienot projām.

Monika pārbijusies kādu brīdi stāvēja, nespēdama ne pakustēties, bet tad at­guvās un sāka saukt Benu. Pēc mirkļa no pretējās puses, lauzdamies cauri krū­miem un papardēm, elsodams un asti kūļādams, izlīda viņas suns.

Monika viņu apskāva un, glaudot suņa mīksto kažoku, nedaudz nomierinā­jās. Suns nelikās ne drusciņas satraukts, un ari tas darīja Moniku mierīgāku. Galu galā, ja te apkārt slamstītos kaut kāds neradījums, Bens noteikti to būtu pamanījis…

Jo vairāk viņa domāja par krunkaino seju, kas bija vīdējusi starp papardēm, jo pārliecinātāka viņa bija par to, kas tā bija bijusi, un, kad visbeidzot no brikšņiem izlīda galīgi pārstiepusies Meža Veča, bez urbja nesdama vēl arī di­vas pilnas sulas kannas, Monika viņai paziņoja: Es nupat redzēju vienu vec­māmiņu.

Meža Večai no pārsteiguma kannas izkrita no rokām, un tikai pēdējā mirklī viņa tās sagrāba un atstutēja pret stumbru, lai tās neizlītu. Tik šokētu Monika viņu vēl nekad nebija redzējusi.

- Ko? Ko tu redzēji?

- Vecmāmiņu, atkārtoja Monika. Kādas piecas minūtes atpakaļ viņa bija te un lūrēja uz mani no tām tur papardēm.

Meža Veča apsēdās zemē un, saķērusi galvu, likās saspringti domājam. Kā­da tā vecmāmiņa izskatījās? viņa visbeidzot jautāja.

- Apmēram tāda pati kā tu vai mana neīstā vecmāmiņa tikai tā nebija ne tu, ne tā otrā…

Meža Veča domīgi kratīja galvu. Vecmāmiņas tā nemēdz uzvesties… vi­ņa noteica vairāk pati sev nekā Monikai. Nekad agrāk vecmāmiņas nav slē­pušās papardēs un slepus glūnējušas uz mazbērniem vai uz kādu citu… Tas ir pilnīgs absurds!

- Tā bija vecmāmiņa, Monika pastāvēja uz savu. Protams, ja vien jūsu Mežs nav pilns ar klaiņojošām vecenītēm…

- Nav, nav… Es esmu vienīgā veča visā apkaimē… Ja neskaita mežavecenes (bet viņas izskatās pavisam savādākas) un četras vecmāmiņas. Tiešām ne­zinu, ko lai mēs tagad darām… Bet nebūtu nekādas jēgas tagad mesties viņai pakaļ viņa var būt jau gabalā. Tā ka ejam vien uz karieti varbūt Mežsargam būs kādas idejas…

- Pag, pag, tagad sāka satraukties Monika. Bet, ja nu tā bija mana vec­māmiņa? Mēs nedrīkstam viņu tagad pazaudēt!

- Tā nebija tava vecmāmiņa, jo tad tu viņu pazītu. Visi mazbērni pazīst sa­vas vecmāmiņas tāpēc jau jūs šeit esat vajadzīgi. Bez tam es neesmu dzirdē­jusi, ka kāda vecmāmiņa būtu palaidusi garām savu mazbērnu…

- Bet, ja nu viņai kaut kas ir sajucis? Tu pati nupat teici, ka viņa uzvedusies dīvaini!

- Dīvaini… Tas jau bija vairāk nekā dīvaini! Nē, nē… Te mēs neko nevaram darit, brauksim vien uz turieni, kur mūs gaida.

- Mēs varētu aizsūtīt viņai pa pēdām Benu, ierosināja Monika.

- Benu? šaubigi jautāja Meža Veča un sarauktu pieri palūkojās uz suni, kurš patlaban rūkdams plosīja kādu resnu sakni. Nu nē… Diez vai Bens spē­tu sadzīt kādam pēdas… Bez tam es negribu, lai to vecmāmiņu ķertu sirdstrie­ka, kad viņai pēkšņi no aizmugures uzklups milzīgs, plušķains suns…

Monika saprata, ka viņa Meža Veču nepierunās un, paņēmusi savu kannu ar sulu, nopūzdamās sekoja Meža Večai, kura jau devās atpakaļ uz karieti.

AAAĀAAA… atskanēja drausmīgs stiepts spiedziens Monikai deguna priekšā pāri takai pārdrāzās spīdīgi balts pūpēžveidīgais un čaukstēdams nozu­da papardēs.

Monika salēcās no pārbīļa, un sirds viņai sāka mežonīgi dauzīties. Meža Veča, kas bija kādu gabalu priekšā, pagriezās un atskatījās.

- Tev viss kārtībā? vina uzsauca Monikai.

- Jā, drebošā balsī atteica meitene. Es tikai pamatīgi pārbijos.

- Nu nekas, mierināja Meža Veča. Gan jau tu pieradīsi. Pēc desmitā pūpēžveidīgā tu ne acu nepamirkšķināsi, kad tāds bļāvējs paskries garām…

Monikai gan tas nelikās diez cik brīnišķīgi… Viņa vispār domāja, ka šajā Me­žā ir pārlieku daudz visa kā dīvaina… skrejoši koki… klejojošas vecmāmiņas… jenoti… Vismaz jenoti šķita normāli… Izņemot to, ka viņiem patika dzīvot Mežsarga mājā…

Kā klājas tavām vistām? viņa pavaicāja, kad bija panākusi Meža Veču.

- Labāk nejautā… tā atmeta ar roku. Pagājušajā nakti tika aizstiepta vie­na… Varētu padomāt, ka jenoti patiešām kaut kur ceļ paši savu vistu fermu… Kāpēc tad lai viņi zagtu manas pašas labākās vistas? Un vakar viņi bija atmū­ķējuši vistu kūts slēdzeni, vai tu to vari iedomāties?!

Monika nevarēja vis. Kā gan jenots var atmūķēt slēdzeni…?

- Patiešām… domīgi turpināja Meža Veča, man sāk likties, ka Mežsargs

dod viņiem mūķīzerus…

Beidzot viņas bija iznākušas pie karietes, un Meža Veča atrāva vaļā sulas tilpni un sāka to piepildīt ar sulu no kannām.

Kad visas kannas bija iztukšotas un tilpne pilna līdz malām, Meža Veča aiznesa tukšās kannas un urbi atpakaļ uz šķūni. Monika ar Benu iekāpa ka­rietē un apsēdās Monika priekšā, Bens aizmugurē. Pēc pāris mirkļiem Me­ža Veča iznāca no šķūņa, iekārtojās karietē pie stūres, un brauciens varēja sākties.

Vispirms viņa purpinādama atkal sāka bakstīties ap svirām un pogām, bet šoreiz atšķirībā no iepriekšējās reizes kariete nožagojās un sāka darbīgi rūkt.

- Ahā! iesaucās Meža Veča. Turies nu mēs izbraucam!

Monika tik tikko paguva iekrampēties rokturītī, kas bija piestiprināts pie priekšējā paneļa, kad kariete palēcās un ar varenu izrāvienu metās uz priekšu.

Monika sakoda zobus un vēl ciešāk ieķērās rokturi, bet Bens smilkstēdams nošļuka uz gridas un centās pēc iespējas pieplakt zemei, lai kādā kārtējā izrā­vienā kariete viņu neizlidinātu laukā.

- Pu, pu, pu, pu… murmuļoja Meža Veča, darbodamās ar svirām, sen neesmu braukusi, bet tas nekas… gan jau tā māksla tūlīt būs rokā…

Kariete lēkāja pāri saknēm kā saniķojies zirgs, un Monika baidījās kaut ko teikt, lai nejauši nenokostu sev mēli. Beidzot, kad karietes temps, šķiet, kļuva lēnāks, viņa vārgi pajautāja: Vai te nevar piesprādzēties?

- Piesprādzēties? Kur tu esi redzējusi, ka karietēs kāds piesprādzētos? Nē, nē, turies tikai cieši pie roktura, un gan jau viss būs labi…

Tajā brīdī kariete nosprauslājās, kaut kas izlidoja no izpūtēja un ar mīk­stu būkšķi iekrita mētrās. Meža Veča strauji nobremzēja un paskatījās atpa­kaļ. Arī Bens, pieslējies kājās un uzlicis priekšķepas uz pakaļējā sēdekļa, blenza pāri karietes aizmugurei un skaļi rēja. Mētrās gulēja kaut kas netīri pelēks. Tad, izdvesis kaut ko līdzīgu pīkstienam, tas sakustējās un aizvilkās prom.

- Tfu! iesaucās Meža Veča. Atkal pūpēžveidīgais! Nudien man sāk lik­ties, ka šajā Mežā kaut kā ir par daudz vai nu manis, vai nu jenotu un pūpēžveidīgo… Pēdējā laikā mums visiem kopā šeit vietas vairs nepietiek…

- Ko viņš darīja izpūtējā? brīnījās Monika.

- Kas viņu zina… Nekad neesmu centusies izprast pūpēžveidīgo uzvedību… Ir ļaudis, kas to pēta, bet man šķiet, ka tā ir tīrā māžošanās kas nu tādiem radījumiem vispār var būt, ko pētīt…?!

Viņa paraustīja sviru, un kariete atkal izkustējās. Bens piesardzīgi apgūlās zemē starp sēdekļiem, un Monika sagrāba rokturi, kamēr kariete turpināja draiski lēkāt pāri saknēm.

Pēc kāda laika Monika nedaudz pierada pie karietes drausmīgās kratīšanās un atlaida rokturi mazliet vaļīgāk, jo no briesmīgi ciešās iekrampēšanās tajā vi­ņai jau sāka smelgt pirksti. Līdzko kariete sāka kustēties kaut nedaudz vienmē­rīgāk, ari Meža Veča atslāba un pievērsās Monikai.

- Ir vēl kāda lieta, viņa ieminējās. Vecmāmiņu ķeršana var ieilgt… Sa­proti, šķiet, ka mēs pilnīgi noteikti neatradīsim viņas vienā dienā vai pat vienā nedēļā. Dažreiz tas notiek ātrāk, dažreiz lēnāk, bet fakts ir tāds, ka tas var ilgt pat mēnešiem. Un nebūtu ērti visu laiku tevi pārvietot šurpu turpu… Tas pats attiecas ari uz visiem pārējiem bērniem vajadzētu, lai jūs uz kādu laiku pār­vāktos uz šejieni.

Meža Veča apklusa.

Monika ari klusēja un domāja par Meža Večas teikto. Bet, ja es te palik­šu ilgāku laiku, viņa lēnām sacīja, tad taču es nevarēšu atgriezties mājās ta­jā pašā mirklī, kad es pazudu no turienes?

- Nē, protams, ka ne, atteica Meža Veča. Bet lielākā pārbīde, ko mēs varam pieļaut, ir: viens mēnesis viena diena.

- Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka, ja tu te paliec aptuveni mēnesi, tad aizkavēšanās ir ap­mēram par vienu dienu. Tātad tu atgriezīsies mājās dienu vēlāk. Ja tu te pa­liec pusgadu, tu atgriezies apmēram sešas dienas vēlāk. Vai skaidrs?

- Skaidrs, atteica Monika. Un kā lai es izskaidroju savējiem tās sešas vai cik tur dienas?

-Ā, to nu gan es protu nokārtot! iesaucās Meža Veča. Neba jau nu tu esi pirmais bērns, kam es esmu gudrojusi prombūšanas iemeslus.

- Un kā tev veicās? painteresējās Monika.

- Bez mazākās aizķeršanās! palielīja^ Meža Veča. Vēl nav bijis tāds bērns, kuru viņa aizbildņi, vai kas ruTKuram bija, nebūtu palaiduši. Garākais laiks, ko es esmu panākusi kādam bērnam, ir desmit dienas. Mūsu izpratnē desmit mēneši… viņa lepni piebilda.

- Jocīgi… sprieda Monika. Jocīgi, ka viņi laiž bērnus uz tādu Mežu kā šis, kur ir pilns ar pūpēžveidīgajiem un visu citu…

- Nu vai zini! sašutusi iesaucās Meža Veča. To taču viņi, saprotams, ne­uzzina! Vai tad tu domā, ka es viņiem uzrakstu lūdzu, atlaidiet savu bērnu uz gadu uz Mežu, kur viņam būs jāpiedalās savas vecmāmiņas atrašanā… pro­tams, ļoti iespējams, ka viņu līdz nāvei pārbiedēs pūpēžveidīgais… vai varbūt kāds jenots ievilks viņu savā alā… un vispār būtu ļoti noderīgi, ja jūs viņam ie­dotu līdzi kādu pārīti granātu pašaizsardzības nolūkos…

- Vai tad ir tik ļauni? izbijusies jautāja Monika.

- Protams, nē! nosprauslājās Meža Veča. Es parasti rakstu, ka kāda bērna draudzene vai draugs aicina viņu pie sevis piemēram, uz laukiem… Tas vienmēr nostrādā! Galu galā, parasti jau šo bērnu aizbildņiem (ja vien tie nav viņu īstie ve­cāki) tik ļoti nemaz nerūp, kur bērns paliek… viņa nedaudz skumji piebilda.

Monika iedomājās savu vecomāti un nosprieda, ka te nu Meža Večai ir pil­nīga taisnība. Viņas vecāmāte droši vien tādu vēstuli pat neizlasītu līdz galam un palaistu viņu kaut vai uz pašu pasaules malu…

Piepeši Meža Veča iebrēcās un parāva kādu kloķi. Kariete, nežēlīgi čīkstē­dama, tūdaļ apstājās tik spēji, ka Bens izšļūca pa apakšu priekšējam soliņam un atdūrās pret Monikas kājām, savukārt Monika un Meža Veča tik tikko ne­nokrita no sola.

Viņi bija sasnieguši egļu biezokni, un Meža Veča bija nobremzējusi pēdējā mirklī ja tas būtu noticis kaut sekundi vēlāk, viņi būtu iebraukuši pa taisno pašā biezoknī, un, pat ja kariete nebūtu ietriekusies kādā stumbrā, tā noteikti iemudžinātos egļu zaros tā, ka pienāktu rīts, iekams tiktu atkal atbrīvota.

- Fū… atviegloti uzelpoja Meža Veča. Tā iet, kad stūrējot aizpļāpājas… tik tikko neizraisīju avāriju…

- Kā mēs tiksim tur cauri? jautāja Monika.

- Mēs nemēģināsim tikt tur cauri tas nemaz nebūtu izdarāms, atteica Meža Veča. Mēs brauksim apkārt.

Monika šaubīgi paraudzījās uz tumšo biezokni. Neizskatījās, ka tam varētu apbraukt apkārt vismaz no tās vietas, kur viņas pašlaik atradās, nevarēja re­dzēt, kur biezoknis beidzas. Tas stāvēja viņām priekšā kā augsta, zaļi melna un pilnīgi neapbraucama siena.

- Vai tas nebūs briesmīgi ilgi? Monika domīgi vaicāja.

- Nu, protams, tas nebūs tik ātri kā tad, ja mēs varētu braukt pa taisno. Bet tas tomēr būs ātrāk nekā, ja mēs te lauztos cauri ar ēzeļiem.

To pateikusi, Meža Veča ķērās pie stūres, pagrieza karieti par deviņdesmit grādiem un, pamazām uzņemdama ātrumu, sāka braukt paralēli egļu biezoknim.

Pakāpeniski sūnas un mētras pārgāja viršu laukā, bet, tā kā karietes riteņi bija pietiekami lieli, tad braukšana pa virsāju tai nesagādāja nekādas grūtības. Kādu gabaliņu priekšā pāri vēl neziedošajam viršu laukam pārskrēja kaut kas rūsgans. Acīmredzot tā bija lapsa, jo Bens sāka skaļi riet un, uzlēcis uz priek­šējā soliņa, jau gribēja lēkt ārā no karietes un mesties lapsai pakaļ, bet Moni­ka viņu sagrāba un neļāva nekur skriet. Lapsa pa to laiku šķērsoja viršu lauku un nozuda mežā.

Bens nomierinājās, tomēr negāja vairs uz savu ierasto vietu aizmugurē, bet gan palika sēžam karietes priekšā un uzmanīgi vērojam plašo līdzenumu vis­apkārt ja nu atgadās vēl kaut kas ievērības cienīgs…

Viršu lauka vienā pusē joprojām slējās augstās egles, bet Monika ievēroja, ka tās vairs nestāv tik cieši cita pie citas un biezoknis kļūst tāds kā gaišāks. Vēl pēc kāda laika egles kļuva zemākas un vēl retākas, un pavisam drīz kļuva skaidrs, ka ir sasniegta biezokņa mala.

Meža Veča atkal pagrieza karieti, un viņi sāka apbraukt biezokni. Pūpēžveidīgos nekur nemanīja, toties jenoti gan laiku pa laikam pabāza no krūmiem sa­vus maskām līdzīgos purniņus. Tas ikreiz novirzīja Meža Večas uzmanību tā­dā mērā, ka viņa galīgi aizmirsa, kur atrodas. Palaidusi stūri vaļā, viņa pielē­ca kājās un bļaustīdamās kratīja dūres uz jenota pusi, atjēgdamās tikai tad, kad kariete bija sākusi apņēmīgi doties triecienuzbrukumā kādam stumbram… Jenots, kas visu laiku ar skumju sejas izteiksmi bija vērojis Meža Večas ālēša­nos, tajā mirklī nozuda mežā.

Pēc kāda laika Monikai sāka likties, ka viņi brauc pa apli. Viņa par to iemi­nējās Meža Večai, un tā atteica, ka tā jau ari esot. Viņi braucot apkārt egļu bie­zoknim, un tas esot apaļš.

Visbeidzot Monika pamanīja lēzenos priežu pakalnus tātad viņi tūlīt būs klāt! Moniku bija pārņēmusi milzīga interese satikt pārējos bērnus, kuriem, tā­pat kā viņai, vecmāmiņas bija pazaudējušās mežā. Viņa jau sāka iztēloties, kādi pārējie bērni varētu izskatīties, kad kaut kas tālāk mežā piesaistīja viņas uzma­nību. Vispirms viņas skatiens uztvēra tādu kā mirgošanu, it kā kāds ar spogu­līti mestu sauleszakus…

Viņa paskatījās uz to pusi.

Tur, koku ieskauts, atradās viņas mežezers. Monika pārsteigumā skaļi iesau­cās. Mežezers izskatījās tieši tāds pats kā viņas fantāzijās, un pat robs koku ga­lotnēs ezera pretējā pusē bija savā vietā.

Kas noticis? jautāja Meža Veča, kad Monika sēdēja kā sastingusi un pla­tām acīm vērās uz mežezeru.

Sākumā Monika minstinājās, nevarēdama īsti saprast, kā to lai pastāsta, bet, kad viņa beidzot visu izstāstīja, Meža Veča bija tā šokēta, ka atkal gandrīz, ļāva karietei ieskriet kokā. Pat Monika bija pārsteigta… Kaut ari šāda sagadī­šanās, protams, bija nedaudz dīvaina, tas tomēr nebija nekas tik ārkārtējs. To­mēr Meža Veča uzvedās tā, it kā nupat būtu atklājusi pasaules lielāko noslēpu­mu. Viņa vienlaicīgi bija gan šausmīgi izbrīnījusies, gan līksma un aiz prieka skaļi smējās.

Monika sarauca pieri, nesaprazdama, kas Meža Večai lēcies. Kariete bija ap­stājusies, un Meža Veča blenza uz Moniku ar sajūsmas pilnu skatienu. Tad viņa uzsita Monikai uz pleca un triumfējoši sacīja: Kas to būtu domājis tev ir Acs!

Monika nevarēja izlemt, vai viņa ir pārklausījusies, vai ari vienkārši nesa­prot, ko Meža Veča ar to ir gribējusi pateikt.

- Kāda acs? viņa jautāja.

- Acs, atkartoja Meža Veča. Acs. ACS! Tas nozīme, ka tu vari redzet lietas un vietas, kaut arī tās atrodas tūkstošiem kilometru no turienes, kur īste­nībā atrodies. Vai pat citā pasaulē… viņa noslēpumaini piebilda.

- Vai tas ir labi? šaubīgi vaicāja Monika.

- Vai tas ir labi? Tu jautā, vai tas ir labi?! Tas taču ir fantastiski! Tu sa­proti tas taču mums palīdzēs sadzīt pēdas vecmāmiņām!

- Tu domā? Monika joprojām šaubījās. Līdz šim es esmu redzējusi tikai mežezeru, koraļļu rifus un vēl šo to. Bet nevienu pašu vecmāmiņu… Starp ci­tu, kur jums te ir koraļļu rifi?

- Mums nav, īsi noteica Meža Veča. Acīmredzot tie atrodas kādā citā pa­saulē. Bet saki man, viņa bilda, par ko tu domāji, pirms redzēji mežezeru?

Monika brīdi pārdomāja. Nu, ne par ko īpašu. Es tikai iedomājos, ka gri­bu būt kādā jaukā, klusā vietā, prom no pilsētas, vislabāk meža vidū… un vēl es vēlējos, lai tur būtu kādi rāmi ūdeņi…

- Un tad tu redzēji sevi peldam pa meža iejoztu ezeru… Meža Veča pa­beidza Monikas sacīto. Gluži loģiski.

- Tas bija pirmo reizi, sacīja Monika. Pēc tam jau man tikai atlika iedomā­ties par mežezeru, kad es jau biju tur.

- Jā, jā… To sauc par pirmās reizes engrammu… pie sevis runāja Meža Veča. Un ar katru reizi nokļūt mežezerā bija vieglāk…

- Jā, tā arī bija, piekrita Monika. Kā tu to visu zini?

- Ak, esmu agrāk šo to mācījusies… izvairīgi'noteica Meža Veča. Redzi, ir tā, ka tu redzi to, ko vēlies redzēt. Un, ja tu vēlēsies redzēt vecmāmiņu, būt pie viņas, tad tu uzzināsi, kur viņa tajā brīdī atrodas.

Meža Veča beidzot atkal iedarbināja karieti, un viņas turpināja ceļu.

Monika domāja par Meža Večas teikto. Tas viss patiešām bija ļoti dīvaini… Viņa visu laiku bija bijusi pārliecināta, ka mežezers ir viņas pašas izdomājums. Kaut ari ļoti reālistisks, bet tomēr izdomājums… Bet tagad izrādās, ka mežezers pastāv īstenībā un ka viņai piemīt kaut kas tāds, ko sauc par Aci… Lai jau pie­mīt, viņa beidzot nosprieda… Ja tikai tā palīdzētu viņai atrast vecmāmiņu…

Kariete ātri vien šķērsoja priežu pakalnus, un tad jau viņi bija klāt. Mežsarga māja stāvēja savā vietā starp priedēm, un no skursteņa kūpēja dūmi acimredzot Mežsargs gatavoja pusdienas. Piebraukusi pie pašām durvīm, Meža Veča apstājās un, izkāpusi no karietes, devās uz durvīm. Arī Monika izlēca no karie­tes, un Bens, nez par ko ārkārtīgi priecādamies, luncināja asti tā, ka likās tā teju, teju notrūks.

Šoreiz Mežsargs atvēra durvis gandrīz vienlaicīgi ar Meža Večas klauvējienu.

- Ā, nu tad beidzot arī jūs esat klāt, viņš noteica un pakāpās sāņus no dur­vīm, lai palaistu garām Moniku, Meža Veču un Benu. Es jau domāju, kur jūs tik ilgi kavējaties. Gribēju jau iet jums pretī.

- Sula bija beigusies, paskaidroja Meža Veča, ienākdama mājā. Nācās iet Mežā meklēt sulas kokus.

Monika iegāja mājā un tūlīt ieraudzīja trīs bērnus, kas saspiedušies sēdēja uz dīvāna un izskatījās nedaudz nobijušies. Viena bija meitene, kas likās esam ap­mēram Monikas vecumā. Meitenei bija taisni, pusgari, uz pieres īsi apgriezti gaiši mati, un viņa sēdēja divāna vienā stūri, turēdama klēpī mazītiņu jenotu un nervozi glaudīdama tam muguru. Bens, ieraudzījis jenotu, satraukti iesmilk­stējās, bet neuzdrošinājās mesties tam klāt. Pārējie divi bija zēni viens bija tumšiem, sprogainiem matiem kā Monikai un tumši brūnām acīm viņš izska­tījās mazāk nobijies nekā pārējie divi bērni un nemierīgi dīdījās, ar interesi ap­lūkodams ienācējus un visvairāk Benu. Otrs zēns izskatījās diezgan sīciņš vē­lāk izrādījās, ka viņš ir tikai gadu jaunāks par pārējiem, bet, tā kā viņš bija tik mazs un kārns, tad likās, ka viņš ir krietni vien jaunāks. Zēna gaišie, gandrīz baltie mati kā gaisīgs pūku ērkulis slējās gaisā, un viņš ik pa brīdim tos saglau­da, bet no tā tie tikai izspūra vēl vairāk.

Mežsargs nostājās istabas vidū un uzlūkoja sēdošos bērnus. Tie no viņa ska­tiena nedaudz sarāvās, izņemot tumšmataino zēnu, kas, šķiet, ieinteresēti gaidija, kas nu būs.

- Nu tā, esam visi sanākuši. Varam iepazīties, isi noteica Mežsargs. Jūs jau zināt, ka tās ir Monika un Meža Veča, viņš sacīja, norādīdams uz meite­ni un veču, kas abas joprojām stāvēja kājās, nevarēdamas izlemt, kur īsti lai ap­sēžas. Meža Veča īgni blenza uz mazo jenotu gaišmatainās meitenes klēpī.

- Un tas, teica Mežsargs, pamādams uz suni, kurš, tāpat kā Meža Veča, bija koncentrējis skatienu uz jenotu, ir Monikas suns, kuru sauc… kuru sauc…

- Bens, piepalīdzēja Monika.

- Jā. Bens, atkārtoja Mežsargs un saviebies paostīja gaisu. Kas te tā smird?

- Laikam Bens, minēja Monika. Jocīgi, man likās, ka viņš jau ir izvēdinājies…

- Tu vienkārši esi pieradusi pie tās smakas, sacīja Meža Veča.

- Var jau būt… neticīgi atteica Monika.

- Kas tā ir par smaku? joprojām saviebies, vaicāja Mežsargs.

- Kanalizācijas lūka. Bens laikam ap to bija grauzies… Kaut gan tas bija labu laiku atpakaļ…

Mezšargs apstulbis vērās uz Moniku. Viņš galīgi neko nevarēja saprast, līdzko viņa sāka runāt par Benu un kaut kādu kanalizāciju… Kas tā vispār tāda bija…?

Beidzot viņš nolēma, ka jāķeras pie lietas, un turpināja iepazīstināšanu.

- Tie tur, viņš sacīja, ar pirkstu norādīdams uz bērniem, kas sēdēja uz dī­vāna, ir bērni.

Monika iespurdzās. Tā nu gan bija iepazīstināšana…

- Mani sauc Ralfs, sacīja tumšmatainais zēns. Un tie ir Ruta un Arvils.

- Jā, teica Mežsargs. Ralfs, Ruta un Arvils. Arvils ir tas mazākais, viņš vēl pilnīgi nevajadzīgi paskaidroja.

- Es jau viņiem visu pastāstīju par vecmāmiņām, Mežsargs teica Meža Večai. Un teicu ari, ka tu uzrakstīsi viņiem to zīmīti, lai viņus palaistu uz ilgāku laiku.

- Labi, labi, sacīja Meža Veča.

Mežsargs piegāja pie pavarda, virs kura burzguļodams vārījās milzīgs katls un, paņēmis no āķa tikpat iespaidīga izmēra karoti, apmaisīja to, kas tur gata­vojās. Monika beidzot pamanija, ka smaržo pēc ēdamā, bet pēc kā īsti to nu gan nevarēja saprast.

Meža Veča piegāja pie Mežsarga un, sazvērnieciski pieliekusies uz viņa pusi, pārgrieztām acīm diezgan skaļi nočukstēja: Monikai ir Acs!

Mežsargam izkrita no rokas karote un ar skaļu plunkšķi pazuda katlā. Viņš tūlīt pat to izmakšķerēja, noslaucīdams roku priekšautā un appūzdams to.

- Karsts!!! viņš elsa, pūzdams uz savu applaucēto roku. Bet ko tu saki! Vai tas var būt?

- Pilnīgi droši, tāpat čukstēja Meža Veča. Mēs tikai nupat to konstatējām.

- Tad jau gan labi, lēnām noteica Mežsargs. Tik daudz par to ir dzirdēts, bet nekad nav nācies sastapt kādu, kuram tā patiešām būtu. Tagad mēs uzzi­nāsim, vai tā patiesi ir tik noderīga, kā par to runā…

- Kā var nebūt! sašutusi par Mežsarga skeptisko attieksmi, iesaucās Me­ža Veča. Iedomājies tikai viņa taču vienā mirklī varēs atrast vecmāmiņu!

- Nu, es par to nemaz nebūtu tik pārliecināts… Reizēm Acs izmantošana ir diezgan bīstams pasākums… šaubīgi novilka Mežsargs. Bet ko tur tagad strīdēties gan jau mēs drīz uzzināsim…

Meža Veča nošņācās un aizgriezās. Kā gan var nepriecāties par kaut ko tā­du! Nu nekas, viņa nodomāja… Gan jau Mežsargs vēlāk redzēs, kuram būs bi­jusi taisnība…

- Liec uz galda šķīvjus, Mežsargs beidzot sacīja. Klimpas tūlīt būs gatavas.

Meža Veča joprojām īgnu sejas izteiksmi piegāja pie viena no plauktiem un

izņēma sešus šķīvjus, kurus sarindoja uz galda.

- Kur tev stāv karotes? viņa jautāja pēc tam, kad bija kādu laiku bez pa­nākumiem vandījusies pa visām pamanāmajām atvilktnēm.

- Te, apakšā, sacīja Mežsargs un, atvirzīdamies no pavarda, pamāja uz kā­du atvilktni, kuru Meža Veča vēl nebija ieraudzījusi. Meža Veča izņēma karotes un salika arī tās uz galda.

- Bērni, pie galda! viņa uzsauca, un bērni piecēlās no dīvāna.

- To jenotu gan labāk atstāj turpat, viņa teica, kad Ruta, cieši apskāvusi mazo jenotēnu, jau gribēja to ņemt līdzi pie galda. Ruta bailīgi pavērās uz Me­ža Veču un negribīgi nolika jenotēnu atpakaļ uz dīvāna, kur tas saritinājās ka­moliņā un, šķiet, tūlīt sāka snaust. Meža Veča dusmīgi uz viņu noblenza un no­purpināja pie sevis kaut ko par to, ka visi mazie jenoti ar laiku izaug lieli un zaglīgi…

Kad visi bērni bija sasēdušies pie galda, apsēdās arī Meža Veča, un Mež­sargs no milzīgā katla salika visiem šķīvjos klimpas. Arī Bens pienāca un lū­dzoši skatījās uz Mežsargu, vienlaicīgi izdvesdams rūcoši smilkstošas skaņas. Mežsargs domīgi uz viņu paskatījās un tad vaicāja:Vai viņš ēd klimpas? Jo nekā cita man nav.

- Viņš ēd visu ko, atteica Monika. Suņu barība gan viņam nezin kādēļ patīk vislabāk, bet es domāju, ka viņš ēstu arī klimpas.

Mežsargs piecēlās no galda un aizgāja pēc bļodiņas Benam. Ielicis tajā trīs klimpas, viņš nolika bļodiņu zemē, un suns tūlīt pieskrēja tai klāt un sāka oš­ņāt. kas labs tur salikts…

Kādu brīdi visi, ieskaitot Benu, badīgi ēda. Kad pirmais izsalkums bija rem­dēts, sākās sarunas. Meža Veča pasūdzējās Mežsargam par korinšu krūmiem, kas gandrīz aizsprostojuši viņas šķūnīša durvis.

- To nedrīkst pieļaut, viņa sacīja. Ja es tūlīt pat kaut ko nepasākšu, vī­ni iesakņosies tā. ka nebūs ko redzēt, un es varēšu atvadīties no visām mantām, kas glabājas šajā šķūnī, un sākt būvēt jaunu…

- Un ko tu gribi no manis? nesaprata Mežsargs.'

- Kā ko? Pūpēžveidīgos, protams, — teica Meža Veča, brīnīdamās, kā gan Mežsargs var būt tik neattapīgs. Es negribu noņemties ar izciršanu, viņa sacīja. Tas aizņemtu briesmigi daudz laika, un tagad taču es nevaru veltīt vi­su savu laiku cīņai ar korinšu krūmiem. Kaut jenots viņus rāvis…

- Man pašlaik nav nevienas liekas kastes pūpēžveidīgo, sacīja Mežsargs. Tad ir jāiet Mežā un tie jāsaķer. Varbūt mums būs kāds brīvs brītiņš, tad bēr­ni varēs palīdzēt.

Meža Veča izskatījās loti vīlusies, ka netiks pie pūpēžveidīgajiem tūlīt, kā bi­ja iecerējusi. Sabozusies viņa jau gribēja pastāstīt jaunākās ziņas par jenotu no­darīto skādi viņas vistu kūtij, kad viņas skatiens atdūrās pret mazo jenotēnu, kas gulēja uz dīvāna un mierīgi šņāca.

- Un tu vēl viņus speciāli audzē, viņa pārmetoši teica. Itin kā jenotu jau nebūtu gana Mežā tev vēl mājās vajag kādu turēt.

- Nu tur nu es neko nevarēju darīt, Mežsargs paskaidroja. Pie šī jenotēna mani aizveda viens no lielajiem jenotiem. Viņš tur gulēja brikšņos zem kā­da krūma un izskatijās pamests savā vaļā droši vien kaut kas nelāgs noticis ar viņa vecākiem, un tā nu man nācās viņu paņemt. Es taču nevarēju atstāt vi­ņu tur guļam.

- Vai tad ar jenotiem arī var notikt kaut kas nelāgs? iesmējās Meža Veča. Es domāju, ka kaut kas nelāgs notiek tikai ar vistām. Pie tam nepārtraukti…

Kamēr Mežsargs un Meža Veča diskutēja par jenotiem, Ralfs metās izpraš­ņāt Moniku.

- Vai tu jau sen esi šeit? viņš vaicāja, ar karoti saknaibīdams savas klim­pas mazākos gabaliņos.

- Otro reizi, atteica Monika. Pirmo reizi es te biju vakar pēc Meža lai­ka… tas ir, pagājušo nakti… tas ir… viņa galigi sapinās savos paskaidroju­mos, jo nevarēja īsti saprast, pēc kura laika vadīties.

- Nu jā, skaidrs, novilka Ralfs, piestūķējis pilnu muti ar klimpām. Mež­sargs mums jau izstāstīja par visām tām lietām ar ceļošanu laikā un tā tālāk. Vai vismaz mēģināja izstāstīt… viņš klusākā balsī vēl piebilda. Bet Mežsargs bija tā aizrāvies, skaidrojot Meža Večai par vistām kā par obligātu jenotu diē­tas sastāvdaļu, ka vienalga neko nebūtu dzirdējis. Bet man vienalga nekļuva skaidrs, kur tad mēs īsti tagad atrodamies. Un tev?

- Nē. Es tikai sapratu, ka Mežs ir tāda pati pasaule kā mūsu Zeme, bet, kur tas īsti atrodas…

- Tu domā, ka Mežs ir tā kā cita planēta? satraukti ievaicājās Ruta, arī ie­saistīdamās sarunā.

Monika un Ralfs abi reizē paraustīja plecus.

- Kas to lai zina… Vajadzēs to viņiem vēl kādreiz pajautāt. Un kā mūsu vec­māmiņas gadījušās |eit? Vai to tu saprati? Ralfs taujāja.

- Man šķiet, te ir kaut kas tāds, kas viņas pievilina, tikai es nezinu, kas īsti, atteica Monika. Diez vai tie būtu pūpēžveidīgie… viņa piebilda un iesmējās.

- Kas? vienlaicīgi iesaucās Ralfs un Ruta. Vienīgi Arvils joprojām izskatī­jās nobijies un sēdēja atstatu no visiem, skatīdamies tikai savā šķīvī un klusām ēzdams klimpas.

- Pūpēžveidīgie tie ir tādi balti radījumi, tādi kā izplūduši pūpēži, un viņi joņo pa Mežu, smiedamies, spiegdami un grauzdami klaiņojošo koku saknes. Tagad Meža Veča grib, lai tie nograuztu saknes korinšu krūmiem, kas saskrē­juši ap viņas šķūni.

Ralfs un Ruta sēdēja pavērtām mutēm no tādas informācijas gūzmas. Acīm­redzot Mežsargs nebija viņiem stāstījis neko par pūpēžveidīgajiem un koku no­slieci uz klejošanu, tāpēc Monika pāris vārdos viņiem izstāstīja, cik nu viņa pa­ti par to visu zināja. Šoreiz pat Arvils pacēla acis no sava klimpu šķīvja un blen­za uz Moniku, kamēr tā runāja.

- Ak šitā, noteica Ralfs, kad Monika beidzot apklusa. Izskatās, ka šis ir viens patiesi dīvains Mežs… Es nemaz nebrīnītos, ja mēs tagad atrastos kaut kādā nezināmā zvaigžņu sistēmā… Jocigi tikai, ka viņi te runā mūsu valodā…

- Tas nav nekas jocīgs, iejaucās Meža Veča. Un mēs neatrodamies ne­kādā nezināmā zvaigžņu sistēmā, nemaz neceri…

Ralfs patiesi izskatījās apbēdināts. Likās, ka viņam nepavisam nebūtu bijis nekas pretim pabūt kaut kur izplatījuma viņā galā…

Tomēr neko vairāk Meža Veča tā ari nepaskaidroja, varbūt tā vienkāršā ie­mesla dēļ, ka pati neko vairāk nezināja… Galu galā viņa mainīja sarunas tē­mu. Bērni, jūs jau zināt, ka jums būs uz kādu laiku jāpārvācas uz šejieni, ka­mēr mēs sameklēsim jūsu vecmāmiņas.

Monika, Ralfs un Ruta pamāja, bet Arvils izskatījās visai domīgs.

- Tāpēc man ir jāzina, kur jūs katrs dzīvojat, lai es varētu izgudrot jūsu prombūtnei attaisnojošus iemeslus. Par tevi jau es kaut ko zinu, Meža Veča teica Monikai, bet man vienalga vajadzēs uzzināt vēl šādus tādus sīkumus. Piemēram, vai tev ir kāda draudzene, kura patiešām varētu tevi uz ilgāku lai­ku aicināt ciemos?

- Ir, uzreiz iesaucās Monika. Viņu sauc Helga, un mēs mācāmies vienā klasē.

- Ar ko kopā viņa dzīvo? Ar vecākiem, vecvecākiem?

- Ar mammu, tēti un vecmāmiņu, teica Monika. Es visbiežāk esmu satikusi vecmāmiņu, un arī mana vecāmāte ir viņu redzējusi. Kaut gan diezgan pasen…

- Tas nekas derēs! Tātad es uzrakstīšu vēstuli no Helgas vecmāmiņas, ka tu kādu brīdi teiksim, nedēļu ciemosies pie viņiem. Vai viņiem ir kādas lau­ku mājas vai kas tamlīdzīgs?

- Ir gan, priecīgi atteica Monika. Pie tam man šķiet, ka viņi drīzumā tai­sījās uz turieni braukt un palikt tur līdz rudens brīvlaika beigām.

- Tas ir ļoti labi. Nebūtu patīkami, ja tava vecāmāte nejauši uzskrietu uz ie­las virsū Helgas vecmāmiņai un tā neko par tevi nezinātu… Varētu izcelties briesmīgs tracis…

- Par to diez vai būtu jāuztraucas, bilda Monika. Es ļoti šaubos, vai ma­na vecāmāte uz ielas ietu klāt Helgas vecmāmiņai. Visdrīzāk viņa to nemaz vairs nepazītu.

- Vēl jo labāk. Tātad ar tevi viss ir skaidrs. Tagad par pārējiem kā ir ar tevi, Ralf? viņa pievērsās gaišmatainajam zēnam galda viņā malā.

- Es esmu Arvils, tas klusām nopīkstēja.

- Ralfs esmu es, teica Ralfs. Un es domāju, ka ar mani ari nebūs nekādu problēmu. Es vispār dzīvoju ar savu mammu, bet pašlaik ciemojos jūrmalā pie drauga. Es varu pateikt drauga vecākiem, ka braucu mājās, savukārt mamma vēl joprojām domātu, ka esmu pie drauga. Ja vēl tu uzrakstītu zīmīti it kā no manas mammas, ka man piepeši jābrauc mājās, tad vispār būtu pavisam vienkārši…

- Un kur ir tava neīstā vecāmāte? jautāja Monika.

- Ak, viņa… Viņa nedzīvo kopā ar mums. atteica Ralfs. Viņa ir pār­lieku nejauka. Viņa tik tikko spēj paciest pati sevi, nemaz jau nerunājot par mani un mammu…

- Un tu, Ruta? Meža Veča jautāja meitenei.

- Mēs ar Arvilu dzīvojam kaimiņos, teica Ruta. Es dzivoju pie savas mā­sīcas vecākiem, bet Arvils pie sava šausmīgā vectēva…

- Kāpēc viņš ir šausmīgs? gribēja zināt Ralfs.

- Ak, viņš ir vienkārši briesmīgs, Ruta atmeta ar roku. Viņš vienā laidā komandē Arvilu, un nekas viņam nav labi, lai ko arī Arvils darītu… Bez tam viņš audzē jūrascūkas…!

Meža Veča iesmējās. Tad viņš tiešām ir briesmīgs! Tomēr varbūt tas nav tik ļauni, kā audzēt jenotus… un viņa zīmīgi paraudzījās uz gulošo jenotēnu.

- Tas jenots ir bārenis, dusmīgi teica Mežsargs.

- Labi, labi, skaidrs, ka bārenis… noķiķināja Meža Veča. Bet es tā īsti nesapratu kas tad vainas jūrascūkām?

- To ir simtiem… čukstēja Arvils. Un tās tik šausmīgi smird…

- Pat viena jūrascūka smird, teica Ruta. Bet, ja to ir simtiem, tad jūs paši varat iedomāties… Arvila istabā vectēvs tur kādas trīsdesmit jūrascūkas, jo tām vairs citur mājā nepietiek vietas. Ieejot tajā mājā, jāuzmanās, kur liek kāju, jo, ja uzkāps kādai jūrascūkai, vectēvs auros vismaz kādu pus­stundu.

- Ko viņš dara ar tik daudzām jūrascūkām? jautāja Monika.

- Viņš tās pārdod, klusām teica Arvils. Viņa jūrascūkas skaitās vistīrākās šķirnes jūrascūkas, un viņš ar to šausmīgi lepojas.

- Brīnišķīgi, ironiski noteica Ralfs, dzīvot mājā kopā ar simtiem jūrascūku un tādu vectēvu… Nekas, mēs sameklēsim tavu vecomāti un cerēsim, ka viņai būs vairāk saprāta.

- Izskatās, ka ar Arvila vectēvu nebūs grūtību, sacīja Meža Veča. Es va­rētu uzrakstīt, ka Arvils tiek uzaicināts apskatīt pašu jaunāko un modernāko jūrascūku šķirni… viņa iesmējās.

- Kādu tad? smējās arī Mežsargs. Pūpēžveidīgās jūrascūkas, vai?

Monika ieķiķinājās, bet Arvils satraukts metās vidū: Nē, nē, tā gan labāk

nerakstiet tad viņš pats atskries šurp, bet es varēšu palikt mājās pieskatīt tos cūku barus, viņš nodrebinājās vien, to iedomājoties. Labāk uzrakstiet, ka es braucu uz kādu skolas nometni vai kaut ko tādu.

- Bet tagad taču ir rudens brīvlaiks, iebilda Monika. Par nometni neva­rētu paziņot tikai tagad.

- Ak, mans vectēvs to neiedomāsies, atteica Arvils un vairs neizskatījās tik ļoti nobijies kā pirmīt.

- Un man jūs varat uzrakstīt, ka es braucu uz daiļslidošanas nometni, sa­cīja Ruta.

- Tu trenējies daiļslidošanā? brīnījās Monika.

- Kopš četru gadu vecuma, lepni paskaidroja Ruta.

- Viņa slido ļoti labi, piesarcis teica Arvils. Es esmu redzējis, kā viņa pie­dalās sacensībās. Viņa ir vairākkārt dabūjusi pirmo vietu!

- Kas tas ir daiļslidošana? jautāja Meža Veča, un ari Mežsargs neizprat­nē rauca pieri. Ruta izbrīnā iepleta acis kā gan kāds cilvēks varēja nezināt, kas ir daiļslidošana?! Bet no otras puses… Meža Veča un Mežsargs izskatījās pēc tādiem, kas varēja arī nezināt… Viņa nopūtās un sāka skaidrot… bet tad saprata, ka nav nemaz tik viegli to izskaidrot.

- Nu tas ir tā… Jūs zināt, kas vispār ir slidošana?

Meža Veča un Mežsargs māja ar galvām.

- Nu jā… Daiļslidošana ir tas, ka slidojot veic visādas figūras.

- Figūras? brīnījās Meža Veča.

- Tas ir, tā kā trīsstūri un apļi? jautāja Mežsargs.

Ruta nopūtās nu kā lai viņiem ieskaidro? Bet tad iejaucās Arvils. Tas no­zīmē visādus palēcienus, slidošanu atmuguriski un tamlīdzīgi.

- Ā! iesaucās Mežsargs. Viņa laikam domā ledusdejas!

Tagad brīnījās Ruta. Arī Monika, Ralfs un Arvils ieinteresēti paraudzījās uz Mežsargu, savukārt Meža Veča piekrītoši māja ar galvu.

- Kas ir ledusdejas? jautāja Monika.

- Nu laikam jau tas pats, ko jūs saucat par daiļslidošanu, atteica Meža Ve­ča. Slidošana atmuguriski, palēcieni, griešanās riņķī uz vienas kājas un tādā garā… Mežabērnu iemīļotākā nodarbe ziemas laikā ja neskaita pūpēžveidīgo medības un krūmu kaujas…

- Jā, teica Mežsargs. Nav nekādas iespējas ziemā mierīgi pasēdēt uz le­dus un pamakšķerēt viss ezers no rīta līdz vēlai naktij čum un mudž no mežabērniem.

- Kas ir mežabērni? jautāja Ralfs.

- Nu, saprotams, ka bērni, kas dzīvo Mežā, atteica Meža Veča.

- Kāpēc viņi dzīvo mežā? Vai viņiem nav māju? nesaprata Arvils.

- Nē taču, viņi ir dzimuši Mežā tās arī ir viņu mājas, paskaidroja Meža Veča.

- Ak tā… Man patiešām ir ļoti paveicies, ka es neesmu dzimusi mežā… klusām novilka Monika, un Ruta iesmējās. Laikam tomēr ir labāk dzīvot ko­pā ar klusējošu vectēvu un nepareizo vecomāti, nekā caurām dienām un nak­tīm klausīties, kā garām klaiņo koki un joņo spiedzoši pūpēžveidīgie…

Kad pusdienas beidzot bija paēstas, Mežsargs novāca netīros traukus un de­vās uz savas istabas virtuves galu tos mazgāt tas nozīmēja, ka viņš sameta tos milzīgā bļodā, uzgāza tiem no spaiņa šļācienu ūdens un, šķaidīdams šļaka­tas uz visām pusēm, ņēmās tos dedzīgi berzēt ar asu, nenosakāmas izcelsmes brūnu vīkšķi. Meža Veča stāvēja viņam blakus ar dvieli rokās, gaidīdama, kad būs kaut kas slaukāms.

- Zini, kamēr mēs Mežā vācām sulu, Monika redzēja vienu vecmāmiņu, viņa sacīja.

Mežsargs pagriezās tik strauji, ka no šķīvja, kas viņam bija rokās, Meža Ve­cai virsū uzšļācās pamatīga ūdens šalts. Viņa palēca malā un nopurinājās glu­ži kā Bens.

- Ko tu runā? Kā tas var būt? Un kur viņa palika? Mežsargs bija galīgi apjucis.

- Viņa esot klusām pielavījusies, kamēr Monika tecinājusi sulu, tad kādu bridi glūnējusi caur krūmiem un pēc tam aizlavījusies.

Mežsargs stāvēja kā apstulbis, galīgi aizmirsis par slapjo šķīvi, ko joprojām turēja rokā.

- Bet tā taču viņas neuzvedas! viņš iesaucās tik skaļi, ka bērni, kas jopro­jām sēdēja ap galdu, paskatījās uz viņa pusi. Kura vecmāmiņa sēž krūmos un izspiego mazbērnus tas taču ir kaut kas nedzirdēts! Parasti taču viņas skrien klāt, līdzko ir atrastas un nevar vien sagaidīt, kad varēs atgriezties mā­jās kopā ar saviem mazbērniem!

- Es zinu, klusā balsī sacīja Meža Veča. Tas ir vairāk nekā dīvaini. Bet nerunā tik skaļi, es negribu, lai bērni domātu, ka kaut kas nav kārtībā.

- Bet kaut kas nav kārtībā, čukstēja Mežsargs, taču viņa čuksti bija gan­drīz tikpat skaļi kā pirmītējie izsaucieni.

- Kas to lai zina! Varbūt tā vienkārši ir kāda loti dīvaina vecmāmiņa, do-

TOC \o "1-3" \h \z 9 9 '

mīgi noteica Meža Veča, bet izskatījās, ka viņa pati nemaz tā nedomā. Mež­sargs jau nu noteikti tā nedomāja.

- Kādas muļķības! viņš atkal skalā balsī iesaucās.

99 9 i

- Kuš! Meža Veča viņam uzšņāca.

- kādas muļķības! čukstēja Mežsargs. Tu ļoti labi zini, ka neviena vec­māmiņa tā neuzvestos. Tur kaut kas nav tā, kā vajag…

- Un ko tad tu iesaki tādā gadījumā darīt? ironiski jautāja Meža Veča. Izstāstīt bērniem, ka kaut kas nav lāgā ar viņu vecmāmiņām, un pārbiedēt vi­ņus pirms vēl esam devušies Mežā? Vai tad tu domā, ka viņi varēs tev paskaid­rot, kas tur nav kārtībā?

- Nē, protams, ne, atrūca Mežsargs.

- Nu tad stāvi tagad klusu un nebiedē nevienu bez vajadzības. Sevišķi jau pirms mēs paši zinām, par ko vispār iet runa…

- Labi, labi… atkal atņurdēja Mežsargs. Neko es viņiem neteikšu, vari būt mierīga.

Viņi abi apklusa, un Mežsargs turpināja mazgāt traukus, bet Meža Veča tos noslaucīja un lika atpakaļ skapī.

Bērni bija atgriezušies pie dīvāna, kur Ruta atkal pievāca mazo jenotēnu. Tas joprojām gulēja un miegā raustīja ūsas, kamēr Ruta kasīja viņam aiz pū­kainajām ausīm. Bens, acīmredzot arī noilgojies pēc uzmanības, piečāpoja pie Monikas un ielika galvu viņas klēpī. Ralfs diezgan skaudīgi noskatījās, kā Mo­nika draudzīgi papluina savu suni aiz ausīm.

- Smuks suns, viņš teica. Bens paraudzījās uz viņu un viegli pavēdināja ar asti.

- Viņam patīk, kad viņu slavē, iesmējās Monika, pieliekdamās sunim klāt un nobučodama viņu uz purna. Tu esi viens dikti plātīgs suns, vai ne, Ben?

Bens ieņurdējās par tik netaisnu apvainojumu, bet vienalga turpināja vēci­nāt asti. Uz jenotu viņš vairs neskatījās šķiet, viņš bija pieņēmis to par piln­tiesīgu šīs mājas iemītnieku.

- Mamma man neļauj turēt suni, Ralfs bēdīgi sacīja. Viņa saka su­nim pilsētā neesot vietas! Bet tu taču arī dzīvo pilsētā, un tavs suns tur jūtas loti labi.

- O, jā! Sevišķi jau tad, kad tiek pie kanalizācijas lūkām vai miskastēm Bens neko nevērtē augstāk par brinišķīgu, pāri malām birstošu, pāris nedēļas neizvestu atkritumu tvertni… sacīja Monika.

Ralfs iesmējās. Tad jau tava neīstā vecmāmiņa nemaz nav tik ļauna, ja viņa ļauj tev paturēt Benu?

- Tas nav tāpēc, ka Bens viņai patiktu, paskaidroja Monika. Viņa vien­kārši to neievēro kamēr vien tas nav ņēmies ap kanalizācijas lūku… Un tā­pat viņa neievēro arī vectēvu un mani. Varbūt ari mums vajadzētu uzgrauzt pa kādai lūkai, lai mūs sāktu pamanīt? viņa iesmējās.

- Es ceru, ka man atļaus paturēt jenotu, pēkšņi sacīja Ruta. Ralfs un Mo­nika izbrīnīti uz viņu paskatījās.

- Tas taču ir Mežsarga jenots, sacīja Monika.

- Jā, bet viņš to atrada gluži nejauši. Varbūt viņš ļaus man to paņemt.

- Vai tad tev mājās ļaus turēt jenotu? brīnījās Ralfs. Ja es mājās pārnestu jenotu, mēs abi divi varētu izvākties un iet dzīvot mežā pie mežabērniem…

- Tu varētu aizņemties no Arvila kādu jūrascūku, iesmējās Monika.

- Ko tu? izbijies iesaucās Arvils. Mans vectēvs uzreiz pamanitu, ka kā­das trūkst! Viņš pazīst visas savas jūrascūkas pēc izskata, viņš tās visas ir sanu­murējis… Ja kāda pazustu, viņš man novilktu ādu pār acīm…

Arvils izskatījās patiesi sabijies, bet pārējie bērni smējās, iedomādamies, kā Arvila vectēvs ik vakaru pārskaita savas jūrascūkas…

Mežsargs un Meža Veča beidzot bija pabeiguši mazgāt traukus un atgriezās pie galda. Mežsargs sadabūja no galda atvilktnes vēstuļpapīru un pildspalvu, un Meža Veča sēdās pie galda sacerēt bērniem prombūšanas iemeslus. Viņa jau paņēma pildspalvu un gatavojās vaicāt Monikai, kā tad īsti sauc viņas vecomāti, kad piepeši mājas durvis atsprāga līdz galam vaļā…

Meža Večai pildspalva izkrita no rokām, Bens sāka ņurdēt, bet bērni vienā mirklī apklusa un blenza uz radījumu, kas apņēmīgi lāčoja iekšā pa durvīm… Tikai Mežsargs neizskatījās pārsteigts, bet tā kā nedaudz apjucis…

Pāri istabai čāpojošais zvērs bija tikai nedaudz mazāks par Benu, tam bija tumši pelēks samtains kažoks, un tas izskatījās pēc milzu vāveres ar saplacinā­tu purnu. Ausis tam bija pusgaras gandrīz kā trusim un slējās gaisā, bet pa grī­du pakaļ kā pudeļslauķis vilkās gara pūkaina aste.

Zvēram nākot tuvāk, Mežsargs saka knosīties un izdvest tadas ka noputam līdzīgas skaņas, acīmredzami nevarēdams izlemt, ko tagad iesākt.

Savukārt Meža Veča likās apstulbusi ne pa jokam. Saķērusi rokas, viņa blen­za uz pūkaino zvēru un pārsteigta iesaucās: Ak tu tētīt! Kas tad tas tāds?

Mežsargs nokremšļojās un it kā aizbildinoties sacīja: Šinšilla… khm… iz­skatās kā parastā šinšilla…

- Parastā šinšilla? brēca Meža Veča. Šis te radījums ir parastā šinšilla? Un par ko tu mani uzskati par galīgu šarlatānu, vai? Parastā šinšilla ir mazā­ka par trusi, bet šis… šis… satraukumā viņa pat nespēja vairs parunāt.

Mežsargs stāvēja un apjucis pluinīja bārdu, bet «parastā šinšilla», kā viņš to bija nodēvējis, mērķtiecīgi devās pie pavarda, brīdi pavandījusies, izvilka no tā apakšas bļodu un devās atpakaļ pie galda, kur nolika bļodu tieši Mežsargam pie kājām.

- Izskatās, ka viņa jau ļoti labi zina, kur kas atrodas, Meža Veča smīnēda­ma komentēja un ironiski nolūkojās, kā šinšilla tup pie atstieptās bļodas, bet Mežsargs, juzdamies pavisam neērti, dīdās no vienas kājas uz otru. Bērni sa­jūsmā aplūkoja milzigo šinšillu, un pat Ruta, šķiet, bija pavisam aizmirsusi, ka tur klēpī mazo jenotēnu.

- Nu, nu, mudināja Meža Veča, pabaro viņu. Mani ļoti interesē, ar ko tu viņus baro, ka viņi izaug tādi…

- Ne jau barībā tā vaina, dedzīgi metās skaidrot Mežsargs. Vienmēr taču kāds izaug lielāks par citiem.

- Ne jau tik lielāks… nosmīkņāja Meža Veča.

Šinšilla paņēma bļodiņu zobos, pagrabināja ar to pa zemi un tad palūkojās augšup uz Mežsargu ar savām lielajām, melnajām, apaļajām acīm. Mežsargs piesarcis kaut ko nomurmināja, paņēma bļodu un aiznesa to uz istabas kaktu. Šinšilla lēnām aizslāja viņam pakaļ. Mežsargs paņēma no skapja kādu turzu un iebēra kaut ko šinšillas bļodiņā tā tūlīt metās pie ēdamā un ņēmās kāri grauzt.

- Es patiešām nesaprotu, kā­pēc tu tā noņemies ar visiem tiem zvēriem… noteica Me­ža Veča. Patiešām, nepie­tiek jau, ka tu savā mājā au­dzē jenotus, tagad vēl šis milzenis…

Purpinādama viņa bei­dzot paņēma pildspalvu, pievilka sev tuvāk vēstuļpapīru un ņēmās rakstīt. Monika Meža Večai patei­ca, ka viņas vecomāti sauc Emma Redvuda, un Meža Veča uzrakstīja vi­sai ticamu vēstuli no Helgas vecāsmātes, kur tā ielūdza Moniku uz

septiņām dienām paciemoties «pie manas mazmeitiņas Helgas laukos». Moni­ka, izlasījusi vēstuli, nosprieda, ka pati Helgas vecmāmiņa nebūtu uzrakstījusi labāk un, salocījusi lapu, iebāza to kabatā.

- Pag, pag, teica Meža Veča. Tev taču tā vēl sausa jādabū mājās. Vai tad tu esi aizmirsusi, ka tev būs jāiet cauri dušai?

- Ak, pareizi! iesaucās Monika un domigi sarauca uzacis. Un ko tad lai dara?

- Mežsarg, vai tev nav kāds ūdens necaurlaidīgs maisiņš? jautāja Meža Veča. Tikai skaties, lai tas būtu bez caurumiem.

Mežsargs aizgāja pameklēt, kas atrodams atvilktnēs, kur glabājās viņa saim­niecības mantas, un pēc brītiņa atgriezās ar veselu kaudzi maisiņu. Apsēdies uz dīvāna blakus bērniem, viņš ņēmās tos piepūst, pārbaudīdams, vai tie nav cau­ri. Visbeidzot, kad lielākā daļa maišeļu tapa izbrāķēti, viņš tomēr vienu sadabū­ja un iedeva to Monikai. Meža Veča tikmēr bija uzrakstījusi arī pārējās vēstules.

Ārā bija vēl gluži gaišs, bet Meža Veča sāka rosīties, likdama manīt, ka laiks doties atpakaļ.

- Mēs nevaram ar karieti braukt pa tumsu tai nav apgaismojuma, viņa sacīja. Tāpēc būtu pavisam labi, ja mēs varētu tagad braukt projām. Rīt mēs atkal visi tiksimies, viņa sacīja bērniem. Un vēl kas… Paņemiet visi tās mantas un drēbes, kas jums būs vajadzīgas turpmākos septiņus mēnešus, bez tam ņemiet vērā, ka pēc vairākiem mēnešiem būs ziema…

- Ar ziemas drēbēm tā kā nebūtu nekādu problēmu pie mums taču ir ru­dens, sacīja Ralfs. Toties visas manas vasaras drēbes palika mājās pie mammas.

- Nu tad aizņemies kaut ko no drauga, ieteica Meža Veča.

Ralfs pamāja ar galvu, bet vēl arvien izskatījās domīgs. Arī Ruta, šķiet, likās par kaut ko noraizējusies, bet neko tomēr neteica. Toties Monika un Arvils bi­ja visai priecīgi satraukti. Ne vienam, ne otram no viņiem nebija žēl aizbraukt no mājām uz septiņiem mēnešiem tādas pārmaiņas varēja būt tikai uz labu, jo mājās, kurās viņi dzīvoja, nemaz tik jauki nebija…

- Nu tad labi, sacīja Meža Veča. Ja viss ir skaidrs, tad līdz ritam! un viņa metās ārā pa durvīm. Monika vēl atvadījās no pārējiem bērniem, Mežsar­ga un, pasaukusi Benu, sekoja Meža Večai.

Atpakaļceļš noritēja bez jebkādiem starpgadījumiem. Pat pūpēžveidīgos ne­kur nemanīja, un Meža Veča sāka šķendēties, ka tad, kad viņi esot vajadzīgi, viņu nekur neesot… Šur tur krūmos gan kaut kas nočabēja, bet, vai tas bija jenots, vai kāds cits meža zvērs, nevarēja zināt, jo neviens no krūmiem laukā ne­līda. Monika lūkojās uz visām pusēm, vai nemanīs kādu vecmāmiņu, bet ne­kā… Bez tam, tā kā saule jau laidās lejup, viss mežs atkal bija ēnu izraibināts un ļoti iespējams, ka vecmāmiņa varēja viņus novērot, pati palikdama nepa­manīta.

- Kāpēc tā vecmāmiņa aizmuka? beidzot jautāja Monika, kad abas kādu gabalu bija braukušas klusēdamas.

- Nav ne mazākās nojausmas… sapīkusi atteica Meža Veča. Viņai nepa­visam negribējās to tagad apspriest ar Moniku, bet meitene nelikās mierā.

- Kā tad mēs viņas lai atrodam, ja viņas nemaz negrib tapt atrastas?

- Gan jau citas grib… Šī droši vien bija kāda ļoti īpatnēja vecmāmiņa…

- Ceru, ka tā nebija manējā… domīgi noteica Monika. Varbūt, ka tā bija Arvila vecāmāte, kas negrib atgriezties pie tā dusmīgā vectēva ar simtiem jūrascūku…

- Bet tas jau nemaz nav viņa īstais vectēvs, Moniku pārtrauca Meža Veča. Ja viņa vecāmāte atgrieztos, tad neīstais vectēvs pazustu kā nebijis un atgrieztos tur, kur ir viņa īstā vieta!

- Ak tā… Skaidrs… novilka Monika, kaut gan īsti skaidrs tas viņai nebija gan.

Kariete grabēdama šāvās pa taisno pāri saknēm, meklēdama nevis līdzenā­ko, bet gan taisnāko ceļu, un Monikai bija nelabas aizdomas, ka viņa diez vai nākamajā dienā varēs apsēsties… Bens atkal bija nogūlies zemē starp priekšē­jo un pakaļējo sēdekli, lai kariete pie kāda kārtējā palēciena neizkratītu viņu pavisam ārā… Un tikai Meža Večai, šķiet, karietes kratīšanās nelikās nekas īpašs, jo viņa sparīgi stūrēja pāri pat pašām lielākajām saknēm.

Te piepeši Monika ieraudzīja, ka ceļam priekšā guļ resns baļķis acīmredzot viņi tagad brauca pa citu ceļu, jo, turp braucot, viņa tādu baļķi neatcerējās ma­nījusi. Un tad viņa ar šausmām saprata, ka Meža Veča baļķi laikam nav pama­nījusi, jo stūrē tam taisni virsū… Sākumā viņa izbailēs sastinga, bet tad atjē­dzās un, saķērusi Meža Veču aiz piedurknes, iebļāvās: Uzmanies baļķis!

- Redzu turies! tāpat atkliedza Meža Veča un turpināja stūrēt baļķim virsū.

Monika ieķērās rokturī un aizvēra acis. Pāris mirkļus vēlāk atskanēja bries­mīgs krakšķis, karietei uzskrienot virsū baļķim. Monika juta, ka tiek sviesta uz priekšu, un, tikai pateicoties rokturim, viņa noturējās savā vietā. Bens atkal atšļūca uz priekšu un atdūrās pret Monikas kājām, bet Meža Veča sajūsmināta kaut ko auroja. Monika uzdrošinājās atvērt acis un saprata, ka viņi lido pāri baļķim… un tad kariete triecās pret zemi un aizripoja tālāk, bet baļķis palika viņiem aiz muguras.

- Urā! kliedza Meža Veča un, atlaizdama stūri, sāka plaukšķināt. Es zi­nāju! Es zināju, ka mana kariete to izturēs!

Monika kā apstulbusi vērās Meža Večā, bet Bens pārbijies smilkstēja.

- Kāpēc tu tā izdarīji? Monika beidzot jautāja. Kariete taču varēja salūzt!

- Jā, bet nesalūza, vai ne? smējās Meža Veča. Šī ir viena varen izturīga kariete, viņa sacīja un lepni paplikšķināja pa stūri, šai karietei neviens baļ­ķis nav šķērslis!

9 9

Monika tikai nodrebinājās un vairs neko nejautāja, klusībā cerot, ka atliku­šajā ceļā viņiem priekšā vairs negadīsies neviens baļķis, kuram Meža Večai bū­tu kārdinājums pārlēkt…

Kad beidzot starp kokiem kļuva redzama Meža Večas māja, Monika bija tā sakratita, ka viņai sāpēja galva, un laikam jau Bens jutās tāpat, jo neizrādīja ne mazāko vēlēšanos izkāpt, bet tikai gulēja, laiku pa laikam nopūzdamies.

Pati Meža Veča gan izskatījās tā, it kā nupat būtu izbaudījusi lepnu lepno braucienu ar limuzīnu, un, ņipri izlēkusi no karietes, sauca: Mudīgi, mudīgi! Kāpiet laukā!

Monika lēnām piecēlās un saprata, ka viņa ne tikai nevarēs nosēdēt likās, ka viņa vispār nevarēs pakustēties vismaz turpmākās divas dienas. Ari Bens uzsvempās kājās un, tā dīvaini gorīdamies, izkāpa no karietes. Lēnām viņi devās pakaļ Meža Večai, kas rikšoja viņiem pa priekšu, ik pa brīdim atskatīdamās un mudinādama viņus kustēties ātrāk.

- Kāpēc mums tā jāsteidzas, ja tu vari izdarīt tā, ka vesels mēnesis šeit ir kā viena diena pie manis? jautāja Monika, kad viņi stāvēja pie durvīm un Meža Veča rakņājās pa kabatām, meklēdama atslēgas.

- Tāpēc, ka tas nemaz nav tik viegli izdarāms, un man būs diezgan ko no­ņemties ar jums četriem, kad pienāks laiks. Tāpēc es negribu piepūlēties ta­gad, kad bez tā ļoti labi var iztikt, Meža Veča atteica un beidzot izvilka no ka­batas atslēgas un atslēdza durvis.

- Kāpēc tu slēdz ciet durvis? Monika brīnījās. Vai tad te, Mežā, ir zagļi?

- Vēl ļaunāk… atteica Meža Veča. Nekad nevar būt drošs par to, ko var nākties sastapt Mežā. Tāpēc labāk ir aizslēgt durvis, nekā kādu dienu pārrasties mājās, lai konstatētu, ka to ir apsēdušas milzu šinšillas… vai vēl kas slik­tāks…

- Vai Mežsargs arī vienmēr slēdz ciet durvis?

- Reizēm. Bet viņam nudien nav ko zaudēt viņa māja jau tāpat ir pilna ar jenotiem, šinšillām un sazin ar ko vēl… tā ka diezin vai atradīsies kāds, kas tur gribēs nejauši ienākt…

Meža Veča devās pa taisno augšā uz vannas istabu, un Monika saprata, ka tūlīt būs jādodas uz mājām. Savukārt Bens nojauta, ka var sekot kaut kas tik nelāgs kā duša un ne par ko negribēja kāpt augšup pa trepēm, kamēr Moni­ka stumšus neuzstūma viņu augšā.

- Vai tu gribēsi iet vannā vai dušā? Meža Veča jautāja Monikai.

- Dušā, tā atteica, un Bens sāka kāpties atpakaļ, bet Monika aizvēra van­nas istabas durvis, lai suns nevarētu izsprukt.

- Tikai neaizmirsti sakrāmēt mantas, atgādināja Meža Veča, atgriezdama krānu. Vai vēstule tev ir? viņa vēl noprasīja.

Monika izņēma salocīto un maisiņā paslēpto vēstuli no kabatas. Ir.

- Labs ir, tad kāp dušā un tiekamies rīt, sacīja Meža Veča, paiedama nost no vannas. Un paņem pie reizes to suni, es ar viņu pagājušo reizi tik tikko tiku galā.

- Nāc šurp, Ben, Monika uzsauca, iekāpdama vannā, un, lai kā Bens pre­tojās, viņš tika pa pusei ievilkts, pa pusei iestumts vannā, un drīz viņi abi ar skaļu blarkšķi pazuda vannas caurumā.

.