Pēdas

VILKAČA KLIEDZIENS MEŽĀ

VILKAČA KLIEDZIENS MEŽĀ

Kāda ir vilkača gauda, neviens nezina, jo katrs to dzirdējušais vairs ilgi nedzīvo.

Tautas ticējums

Plušķaini mākoņi skrēja garām mēnesim. Pārslas sitās sejā. Starp melnajām eglēm rēgojās kailas, kaulainas apses. Pēkšņi zirgs nokrācās un iegrūdās ar plecu saim­niekam mugurā. Šķita, ka tālumā atkal atskan suņu gau­das. Vēja pūtiens tās reizēm it kā tuvināja, reizēm no­slāpēja. Vilkatis saspringa. Tuvojās briesmas, to, šķiet, saprata pat zirgs. «Suņus diez vai varēšu šaut,» viņš lietišķi prātoja. «Jāmēģina ar zobenu. Bultas jātaupa cilvēkiem. Kas zina, cik to būs?»

Zirgs nokrācās vēlreiz. Toms atskatījās. Taka veda pa baltu mežvidus tērci, un Vilkača vērīgā acs tūlīt pazina Pelēci un Dzeltenaci. Viņš atviegloti uzelpoja. «Ak, pal­dies, dižais debesu tēvs! Ja jau te vilki, tad īsto vajā­tāju tuvumā nav.»

Dzeltenace tecēja pa priekšu, Pelēcis aiz viņas.

— Nebaidies, kumeliņ, — Toms moži uzrunāja Jūci. — Šitie astaiņi ir tādi paši meža vīri kā mēs.

Bet zirgs domāja citādi. Grūdās cilvēkam virsū un ba­žīgi slaistīja galvu. Viņa nāsis drebēja un acīs atspogu­ļojās šausmas.

— Ko aušājies, muļķi? — Toms ņurdēja, bet vairs ne tik pārliecinoši. Viņš bija vairākkārt staigājis pa purvu un saskrējies ar vilkiem, bet tad līdzi nenāca zirgs. Cil­vēks, kā vectēvs mēdza teikt, nebija vilka īstā barība, toties kumeļš gan.

Kad lopiņš kārtējo reizi tramīgi iekrācās un gandrīz nogrūda Tomu četrrāpus, Pelēcis, liels un lokans kā tumsas gars, jau grozījās tepat divdesmit soļu aiz ku­meļa. Toms, aptinis pavadu ap roku, noņēma no mugu­ras maisu ar stopu. «Viņi tam Jūcim laikam uzklups,» vīrs prātoja. «Lops saprot. Sātani, atkal badaini kā velli. * Cik tad ilgi jērs vēderā turēsies? Tiesa kas tiesa. Nesa­protu, ko lai dara. Varētu iebelzt Pelēcim priekškājā, tad viņš. vairs nekāds zirga ķērājs nebūtu. Bet vai tad tāds klibs apgādās vilcēni, ja veselam grūti? Izputēs ku­cēni … Ej tad meklē citus jūdzēm tālu.»

Jūcis nogrūda zemē saimnieku un pats tam blakus ielēca sniegā.

— Ptrū! — Toms nikni kliedza. Un tūlīt pats nobijās sava skaļuma. Bailes no dzinējiem joprojām bija lielā­kas nekā no vilkiem. Zirgs piebāza purnu saimniekam pie sejas, kā palīdzību lūgdams. Lopiņa augums trīcēja sīkos drebuļos. Nakts bija satumsusi pilnīgi, bet, tā kā blāvoja mēnesnīca, taku un vilku tumšos apveidus va­rēja saskatīt gluži labi. Sparīga vēja dzītas, cauri kaila­jai lapu koku audzei krita retas sniega pārslas. Brīžam starp ātri skrejošajiem mākoņiem pavīdēja pusmēness.

Toms izvilka 110 kabatas linu auklu un piesēja pie pa­vadas. Palaidis zirgu sev pa priekšu, īgni nodomāja: «Nu tas terpulis pārstās drebēt, ja viņam pie astes ne­smirdēs vilka dvaša.»

Bet izrādījās, ka labuma maz. Ticis priekšā, taču ne­redzēdams cilvēku, Jūcis rāvās vēl spraunāk.

— Stāvi, sātans! — Toms dusmīgi šņāca, abām rokām žņaugdams pavadu. — Neskrien, rupuci! Gatavs maita! —• Kaklā iekārtais stops traucēja brīvi kustēties.

Vilki, galvu slaistīdami, tecēja nopakaļis. «Vajadzēja kāpt Jūcim mugurā,» Toms sūrojās. «Tad tagad šis būtu noguris un rāmāks.» Viņš iedomājās, ka arī patla­ban jāšana nekaitētu, un pievilka pavadu. «Iesēdīšos sedlos,» vīrs sprieda. «Lai tad zirga muļķis skrien, cik jaudā. Pats vicināšu zobenu. Ja Pelēcis lēks pie sāna, sitīšu plakaniski pa degunu. Vai nu īsti neatstāsies?»

Ar lielām pūlēm vīram izdevās zirgu apturēt un sa­griezt šķērsu takai. Pār sedliem pārmestās labības kules traucēja uzlēkt, turklāt Toms brīdi šaubījās, vai uzvilkt vai neuzvilkt stopu. Nolēma, ka jāuzvelk. Kad vēlreiz atskatījās, Pelēcis stāvēja, galvu pacēlis, bet Dzelten­ace tupēja sniegā. Taisni šajā mirklī vējš uzpūta zirgam asu vilka smaku, un Tomam kaut kā vaļīgāk palaidās pavada. Ass rāviens lika tai izslīdēt no rokām. Toms lēca un gribēja ieķerties sedulkā, bet arī tā izslīdēja līdz ar cimdu. «Taisni neticami, ka tā varēja pasprukt zirgs,» viņš vēl tikai rūgti nodomāja. Bēglis aizjoņoja pa taku straujš un iztrūcies. Cilvēku sagrāba niknums.

— Nolādētie sumpurņi! — Toms skaļi kliedza uz vil­kiem. — Zirgu nobaidījāt, razbainieki! Es jums, su­ņiem, parādīšu!

Viņš gaidīja, ka vilki tūlīt skries garām, lai dzītos pakaļ lopam, un jau draudīgi pacēla stopu. «Laidīšu ve­cajam ribās zem priekškājas, lai tūlīt apmet kūleni un izlaiž garu,» viņš sprieda. «Es viņiem putnus šāvu, bet šie par atmaksu manu Jūci ēdīs! Tā tā lieta neiet!» Bet vilki nesteidzās. Viņi izskatījās apjukuši.

Toms klumburoja pa taku pakaļ Jūcim un sauca: i — Šuk, šuk, šuk!

Aļņa nagu kluči traucēja iešanu. Vīrs lēca gariem so­ļiem, neskatīdamies, vai pēdas iznāk kaut cik pareizas.

— Šuk, šuk, šuk! — Balss skanēja mīlīgi un nedaudz sērīgi.

Jā, tur jau tas muļķis tērces līkumā stāvēja un, galvu pacēlis, klausījās saimniekā.

•— Šuk, šuk, šuk! Kumeliņ manu! Labo, skaisto pelē- cīti! Nāc pie manis, zirgulīti! Šuk, šuk, šuk!

«Kaut nu tiem vella zvēriem zaķis deguna priekšā izlēktu!» Toms klusībā lūdzās. Nožēloja, ka no kalēja nav nopircis kaut vai pliku jēra cisku, ko pasviest rī­mām. Viņš bez rimas sauca zirgu un jau cerību pilns tuvojās tam, kad pēkšņi pamanīja, ka garām pa mīksto, dziļo sniegu piecu soļu attālumā aizlingo tumšpelēks liels kamols, te baltumā iegrimdams, te iznirdams. «Vella Pelēcis!» Toms tikai paspēja nodomāt. Pēc mirkļa ga­rām aizlēkšoja otrs pelēks kamols, nedaudz mazāks un apaļāks.

Toms nospļāvās un pārstāja skriet. Pats to nemanī­dams-, viņš bija mēģinājis skrieties ar vilkiem. Tīrais ģeķis! Nospļāvās vēlreiz un tad izdzirda, ka tālumā aiz eglāja kādā citā tērces līkumā jau izmisīgi iezviedzas zirgs.

— Eh! «—» Toms nostenējās. *— Saplēsīs, ļurbas, ij mai­sus, ij sedulku! Izbārstīs miežus, rupuči!

Zirgs gulēja soļus trīs no takas jau pamatīgi uzšķērsts un pat sniegā ieviļāts. Abi vilki ņēmās pa virsu kā miesnieki. Pelēcis paslēja galvu uz Toma pusi, it kā gaidīdams uzslavu par veiklo darbu. Zvēra acis uz mir­kli iezalgojās kā divi mazi lukturīši. Toms saprata, ka pie sedlu kulēm, maisiem un čabatām šobrīd netiks. Vismaz ne ātrāk, pirms zvēri nebūs remdējuši lielo iz­salkumu. Tāpēc apsēdās turpat uz briežu takas, izvilka no azotes plāceni un arī pats ieturēja vakariņas. Ko pa­darīsi liktenim?

Mēness puslode joprojām ātri skrēja pa mākoņu plus- kām. Mirkļos, kad spīdekļa bālais vaigs noskaidrojās, sniegs dzidri iemirdzējās, un tad kļuva redzami asinīs notašķīti smailie vilku purni, kārās mēles un trīcošās ausis. Toms, lēni grauzdams plāceni, domāja par cilvēka nespēcību ļaunuma priekšā. Tā bija nepatīkama doma. Viņš nospļāvās un izmeta bēdu no galvas. «Es viņus varēju nogalēt,» sprieda, «bet labāk, ja mira zirgs. Zirgu var nopirkt. Bet kā tu dabūsi jaunu vilku pāri ar bēr­niem? Man, mežiniekam, vilks tagad tuvāks brālis par zirgu. Sargs.» Tad Toms atminējās- savu māti un bēr­nību. Uz brīdi šķita, ka dziļi krūtīs ieraudas mazs mežā nomaldījies puisēns. Mazotnē viņš ļoti baidījās no vil­kiem, tālab skriešus skrēja cauri tuvējai birztalai. Māte mierināja: «Nebīsties, puika, vilks nav tas ļaunākais!» Mātei, kā redzams, bijusi taisnība,,,

Mēness gaismā vīra seja izskatījās drūma un cieta. Soļus piecus no viņa vilki joprojām plēsa un rija. No zirga ķermeņa cēlās garaiņi, līdjzīgi pēdējiem dūmiem 110 dziestošā ugunskura, Vējš tos ātri izgaisināja.

— No Jūča puse vien palikusi, — Toms pusbalsī ieru­nājās. — Redzi nu, kumeliņ, cik tas ātri, — Toms tur­pināja. — Nesen mēs abi vēl arām papuvi. Tā nu tas ir,

Vilki klausījās.

— Nu, paejiet malā kādu soli! — Zemnieks piecēlās kājās.

Pelēcis sastinga. Toms bija ievērojis, ka tā zvērs sa­stingst pirms uzbrukuma.

— Ak tu, sumpurnis! — vīrs nolādējās un izvilka no maksts zobenu, r— Palūko tik vilkties uz manu pusi!

Sacirst vilku ar zobenu, kad zirgs tik un tā zaudēts, būtu galīgi aplam. Toms uzcēla kažokapkakli, stingrāk uzstūķēja jēreni un nodomāja: «Lai tik ātri netiek pie rīkles.» Tad gāja virsū plēsoņām. Vilki pat nepakustē­jās. «Varbūt sist ar zobenu plakaniski pa ausi?» viņš prātoja un tūlīt atzina, ka tas arī nebūtu pareizi. Atmi­nējās, ko vecāmāte stāstījusi: vilki baidoties no cūkas pūslī sabērtu zirņu grabēšanas, no uguns un no svaiga sērmūkša. Bet kur tu tos naktī mežā radīsi? «Laikam būs jāņem egles zars un jāvico velniem pa acīm, kamēr dzirksteles lec,» Toms nīgri prātoja. Tad pēkšņi viņam prātā iešāvās pats vienkāršākais paņēmiens: jāsāk pilnā kaklā aurot. Lai dzird pēdu dzinēji. Tas nekas. Jākliedz tā, lai katrai dzīvai radībai šuršuļi skrietu pa kauliem.

Toms savilka lūpas greizi un uzsāka ārprātīgu brē­cienu. Neviena skaņa neizklausījās cilvēciska.

— Au-vei, vē, uū! Aū, vei, vēē, ūū! Vēē! Vēē! Aū- vei, vē, ūū! Mēg! Mēg!

Pēdējais ņaudiens vilkiem stipri nepatika. Pelēcis pu­rināja ausis un kaunīgi novērsās. Toms cēla zobenu virs galvas un liecās uz priekšu.

— Mēg! Mēg!

Zvēri atkāpās. Kliedziens patiesi bija baismīgs un tik skaļš, ka to, kā vēlāk noskaidrojās, bija dzirdējuši vai­rāki piemeža zemnieki, tikai nesapratuši, kas tur brēc.

Toms aplūkoja Jūča paliekas. Sedulka nebija pār­rauta, vienīgi saskrāpēta un noziesta ar asinīm. Graudu maišeļi, zirgam gāžoties, bija pārmetusies pāri tā mu­gurai un gulēja sniegā neskarti. Toms noņēma sedlus un iemavus, nosēja no kājām vilka pēdas. Visu satun- tuļoja parocīgā nešļavā un uzvēla sev uz pleca. «Nu es dabūšu pabristies,» viņš sērīgi nosprieda, iemezdams mutē sauju sniega.

Pagājis soļus divdesmit, atskatījās. Vilki, aizskrējuši atpakaļ pie zirga, turpināja mielastu.

Mēness pusripa slīdēja tuvāk meža galiem. Debesis satumsa un pamazām aizklājās ar biezām tūcēm. Sniegs sāka krist brāzmaināk. Kad vīrs bija nosoļojis kādu ga­balu, viss gaiss sagriezās pelēkos mutuļos. Sajuka zeme ar debesi kopā. Aļņu sliedi drīz pilnīgi aizputināja. Re­dzēt vairs neko nevarēja, tikai sataustīt ar kājām.

Klajākās vietās, kur vējam radās ieskrējiens, brist kļuva sevišķi grūti. Beidzot pēdas pazuda pavisam. Toms galīgi apmaldījās. Turpmāk vadījās tikai pēc vēja. Mežā diemžēl tas svaidījās uz visām pusēm.

Tieši pusnaktī viņš iznāca pie purva. Iedams gar malu, sameklēja lielo, līko priedi, no kuras seši simti soļus uz vakariem drošā aļņu taka ieliecās sūneklī.

Kad vilkatis izbrida salas krastā, norietēja mēness, tālab pavisam satumsa. Galīgā tumsā viņš apstaigāja salu, taisīdams jaunas pēdu cilpas, tikai tad devās mā- jup.

— Zirgs? — Miķelis jautāja, kad brālis ieleca rijā,

— Vilki, — Toms klusi atbildēja.