Sestā nodaļa SAUSA VASARA

Sestā nodaļa SAUSA VASARA

Vilkača avots ir tāds avots, kur ūdens iztek no koka saknes pret kalnu.

Tautas ticējums

Toms deva sev zvērestu piecus gadus neiziet no meža. Aļz pateicības meža gariem apņēmās visu ziemu barot vilkus. Kā par spīti, Pelēča dzimta šajā pusē togad vairs nerādījās. Par zvēru briesmu darbiem nāca ziņas no citiem apvidiem.

Ziema, kā parasti, bija dziļa un barga. Pēc meteņiem gan tikpat kā vairs nesniga, spīdēja saule un naktīs skaudri sala, bet lielo puteņu nedēļā sapūsto kupenu pietika atliku likām, lai meži paliktu neizbrienami.

Baložu mēnesī saulē kupenas palēnām dila, bet droša sērsna neveidojās, jo atlaidās tikai no pašas virspuses. Sulu mēnesī izkusušais valgums saltajā vējā tūlīt iztvai­koja, neatstādams ūdenslāmas. Vīri runāja, ka pēdējie pajūgi uz Zviedriju aizbraukuši sulu mēneša sākumā, bet jūras līcī kamanu ceļš turējās vēl līdz pat sulu mēneša vidum. Runāja par jaunu karu un sērgu tuvošanos. Ve­cais Repulis, Indriķa tēvs, pareģoja badu un uguni.

Katru dienu, kā jau pavasarī pienākas, saule kāpa augstāk. Sējas mēneša sākumā uz tīrumiem, ja tie atra­dās ziemeļu nogāzēs vai mežu aizsegā, vēl dēdēja palsas kupenas.

Sniega laikā vīri bija sadzinuši sētā malku, saveduši būvbaļķus Andra kambarim. Puisis par Sarmas zaudē­jumu ilgi nesēroja. Iecerēja sev uzbūvēt atsevišķu mītni. Sējas mēneša beigās dienas kļuva pavisam karstas. Dien­vidus nogāzēs tīrumi izkalta. Pāri baltajiem kruvešiem viļņoja svelmīgs gaiss. Ij zāle jau tvīka pēc valgmes, bet mežā slīkšņu gravas ēnu krastā sniegs saglabājās līdz saulgriežiem. Savāds laiks.

Auzas, kvieši un griķi aiz sausuma nemaz neuzdīga. Nolaidenumos gan asni izspraucās, bet tūlīt sāka bālēt. Tāpat čurnēja meža stūrī iesētie mieži. Drīz pakalnēs čaukstēja sakaltusī zāle, un govis uz lauka nebija no­turamas. Vienīgi strauts, ko baroja avoti un lēnīgi kūs­tošās gravu un mežu nostūros sadzītās sniega sanesas, raiti čaloja, tecēdams cauri bebru aizsprostiem.

Toms apstaigāja laukus. Skuma. Vai tas nebija debesu sods? Tikko viņš nolēma kļūt par godīgu zemnieku, klāt jauni pārbaudījumi.

Madara svētozolu birzī dedzināja ziedokli Pērkonam. Kad trīs dienas pēc kārtas ^viņa to bija darījusi, aiz meža sabiezēja tvanums un tālumā atskanēja debesu teva bargā balss. Visi iznāca pagalmā. Toms uz pamali raudzī­jās neticīgi. Gaiss bija sauss. Bezdelīgas lidoja divmežu augstumā. Upes šalkoņu nevarēja dzirdēt. Koku lapas nesmaržoja.

Mākonis kāpa augstāk. Sievietes, Miķelis, Andris un bērni, saposušies goda drānās, pulcējās piekalnītē. Vie­nīgi Toms strādāja* Staigāja pāri tērcītei ar savādiem kokiem rokās, sprauda zarus zemē, tupās, lūkojās, mē­rīja. Beigās pavisam nogūlās smiltīs uz meža stūrī sa­dzeltējuša miežu tīruma,

— Miķeli, ko viņš tur kunkstās? «*» Madara prasīja.

—« Nezinu,

— Pasauc, lai nāk pie mums.

—> Nesaukšu, Ja Viņš ko bumburē, tad labāk neaiztikt,

— Ko ta uz plika, sausa tīruma? — Madara nelikās mierā. — Vai no tvīkuma nav galva samežģījusies?

Miķelis papurināja sprogas.

— Nav»i, Tā varbūt izskatās, bet nav, Es viņu pa­zīstu.

— Ko ta viņš tur dara? Vai zini?

— Nezinu, māt,

— Eh! — Madara nogrozīja galvu. Būtu vismaz Pērkonu godājis,

Sarunā iejaucās Ance.

— Atmini, kādu gudru vilcēni viņš izaudzēja. Izglāba pašu, — viņa teica.

— Bet tagad, re, kā ar šito kucēnu noņemas Andris, —• Madara samierinoši sprieda, pamādama uz meža pusi, kur aizgāja Andris ar Ķēniņu.

— Atnesa Toms, Ance aizrādīja, — Andris ne­prata kucēnus atrast.

Puikas, izdzirduši, ka tēvs tīrumā taisa, kas zina, kaut ko traku, metās skriešus pie viņa. Toms tūlīt viņus iz­rīkoja. Par visiem ātri vien nosprauda stigu pāri tērcei.

Kad darāmais bija izplānots, Toms apsēdās pie Avota birstalas un, galvu atliecis, brīdi vērās melnajā pērkona mākonī, kam apakšdaļā jau vīdēja baltums. Pēc brīža no­krita dažas lielas zilas lietus lāses, uzsizdamas no sau­sajām smiltīm putekļu pūtes. Mākonis izplēnēja. Drīz atkal spīdēja karsta, sausa saule. Vienīgi gaiss šķita kļu­vis nedaudz vēsāks un valgāks, jo nu varēja dzirdēt tālā bebru aizsprosta čalas.

Miķelis nāca brālim pretī un jautājoši raudzījās viņam sejā.

— Jātaisa steķi un renes, — Toms teica. — Redzi, alūksts stāv veselu asi augstāk par meža tīrumu, Priekšā pļavas soklis. Tur siles jānostaklē uz kokiem vīra augumā…

Miķelis brīdi stāvēja, muti pavēris. Tad noprasīja:

— Tu saki, ka alūksts pats tecēs miežos?

— Tā būs, — Toms apstiprināja.

— Vellu neredzējis! — Miķelis priecājās. — Varbūt yēl nenomirsim badā. Ko?

— Var gadīties, — Toms piekrita: — Redzi, ja tu strādā, tad viegli ij nāvi sagaidīt, bet, ja nīksti un rūgsti, rokas klēpī salicis, tad ij vaboles kniebiens sāp. Bez stingra darba un droša maizes kumosa man rokas dreb. Ar maizi vēl šā tā, bet, ja kārtīga darba nav, tad beigas, galvā kāpj dullums un murkļi rādās .,.

— Tas tiesa. Iešu pēc cira un zāģa, — Miķelis piekrita.

No avotiņa līdz miežu tīrumam bija apmēram divi

simti soļu. Trijās dienās Adarotu ļaudis nocirta piecpa­dsmit priedes tuvējā šiliņā un no stumbriem izgreba rensteles ūdens tecināšanai. Sataisīja simt sīkkoku balstu. Sievietes saplūca vairākas nastas sūnu un saraka trīs toverus mālu savienojumu drīvēšanai. Uz tīruma izraka grāvīšus ūdens vienmērīgai izvadīšanai.

Ceturtās dienas priekšpusdienā avotu aizdambēja un ūdens sāka tecēt pa silēm uz tīrumu. Puikas labprātīgi uzņēmās uzraugu pienākumus.

Pēc dažām dienām apūdeņotie mieži jau pacēla galvas. Pat tajās vietās, kur virsējā tece nepiekļuva, asni sāka atspirgt.

Debesis vēl arvien tvanēja. Citi tīrumi kalta.

Lai paglābtos no bada, sievietes iesēja vēl vienu lauku rāceņu upes palienē. Bet arī tur drīz sāka trūkt valgmes. Nelīdzēja vagu klāšana ar sūnām. Rāceņi sadīga sīki un tādi stāvēja. Piekalnes dārzu laistīja no pagalma akas, te­cinādami ūdeni pa sētas apakšā ieraktu cauruli. Bet cik nu tā apliesi? Novīta ganību zāle. Govis, cūkas un aitas dzina mežā, kur krūmu pacerēs un purva dūksnājos vēl jaudās sprigans zaļums. Aitas ēda krūmu lapas un plūca mellenājus. Cūkas rakņājās sūnās un dūnekļos. Ganām­pulku uzraudzīt palīdzēja vilcēns Ķēniņš. Lopi no viņa varen baidījās.

Toms būvēja uz upes dambi, Pirmās dienas strādāja viens. Tad pasauca Andri palīgos. Miķelis nesaprata, ko brālis iecerējis. Ar avotu bija tūlīt skaidrs, bet, kā pa­celt ielejā tekošu upi uz krasta, to viņš nespēja atminēt.

Miķelis pats smēla ūdeni no avota un lēja augstu balstītā mucā, no kurienes tas tecēja zirņu laukā. Grūts un lēns darbs. Cēlienā varēja sasmelt ne vairāk par diviem sim­tiem toveru. Lielam tīrumam tīrais nieks. Svelmainajā vējā un saulē mitrums izgaroja turpat pie notekas, atstā­dams laukam maz labuma. Tomēr, kā rudens rādīja, arī šīs pūles nebija zudušas veltīgi.

īsi pirms siena laika Toms ar Andri aizvēla uz upi di­vus toverus, divas mucas un veļas baļļu, kā arī divus lielos ratu riteņus. No skrituļiem Vilkatis iztaisīja ūdens­ratu. To redzēdami, viņam palīgos nāca pārējie Adarotu ļaudis: Miķelis, Guna un Ance.

Beigās ieradās arī Madara, abus mazos bērnus līdzi vezdama. Upesmalā jaunie strādāja spīganīgus darbus. Toms un Andris tina ap baļķēniem nodarvotas auklas un lūkus. Baļķēnu serdēs bija izgrebti caurumi, Miķelis vienu tādu baļķēnu ar cauru vidu jau raka zemē. Guna no aļņa ādas šuva maisus, Ance darvoja pāršķeltās cau­rules vidu. Madara redzēja, kā vīri dabū tukšu koka serdi. Baļķēnu vispirms pārplēsa, tad izgreba. Pēc tam plīsuma vietas sadarvoja, saspieda kopā — un iegūto cauruli cieši nosēja. Divu tādu cauru baļķēnu savieno­juma vietas nocietināja ar darvotām pakulām, lūkiem un skaliem.

Kad Madara atnāca otrreiz pašā novakarē, Toms patla­ban palaida slūžas, un ūdens strauji gāzās uz riteņu rata silītēm. Rats sakustējās, un tam piestiprinātais, ar sik­snām sasietais, locīgais stuņķis sāka spaidīt mucā iespun­dēto briežādas maisu. Pa caurumiņiem no maisa spiedās ārā ūdens strūkliņas. Jo mīcekli ilgāk spaidīja, jo strūk­las augstāk lēca.

Toms gaidoši vērās uz upes krastu, kur māla paugurā stāvēja Miķelis. Vilkača acīs jautās bažas. Pēkšņi Miķelis iekliedzās:

— Ir! Nāk! — Un pēc brīža piebilda: — Čurkst ka no kubula.

Kad Madara un Toms uzkāpa stāvajā uzkalnā, cauru­les galā noliktā baļļiņa jau pludoja pāri malām. Vilkača izgudrotais ūdensdzinējs darbojās.

Visi Adarotu ļaudis, izņemot lielos puikas, kuri vēl nebija atdzinuši ganāmpulku no meža, apsēdās blakus mākslīgajam avotam, līksmi vērodami, kā ūdens burbu­ļodams aiztek pa krasta nogāzi uz rāceņu un pupu lau­kiem.

— Šādā reizē pienākas tērpties svētku drānās, — Ma­dara ieminējās.

— Ptpū! Ptpū! — Toms pārspļāva sev pār kreiso plecu.

— To tik lie! Var vēl saputēt.

— Kāds debesu brīnums! — Ance teica, sapņaini rau­dzīdamās uz vizuļojošo ūdeni. — Nosauksim teci par Vilkača avotu!

Tā viņi rāmi sēdēja novakara saulē, raudzīdamies uz tuvējo priežu šiliņu, mājām, zaļo miežu lauku un zila­jām vasaras debesīm. Visapkārt jautās miers un klusums. Ēnas stiepās garas. Apkārtne viedās dzidri skaidra kā rudens rāmumā, kā ūdens atspulgā, lai gan tikko bija pa­gājuši saulgrieži. No mežāja iznāca ganāmpulks. Govis un vērsēns soļoja rāmi, reizēm papurinādami acu aizse­gus. Baltu aitu bars sacēla putekļus. Tām līdzi vēlās cū­kas. Pakaļ ganeklim, katrs savā zirgā uzsēduši, jāja Lau­ris un Kārlis. Jāja cienīgāk un rāmāk nekā citreiz, jo šodien viņi bija pabarojuši vilku ar mežā nošautu zaķi.

— Ja cauru nakti avots tecēs, rāceņiem būs par daudz, — Madara ieminējās.

Toms purināja galvu.

Tajā vakarā Adarotu saime atkal ieguldzās līksmē, ko spēj uzburt vienīgi cerību baltie putni.

Ar upes ūdeni apveldzēja pupas, kaņepes un rāceņus, kā arī daļu kviešu tīruma. Palienes pelēkajā pulvervei- dīgajā sausnē ūdens pazuda kā pelnos. Trešās dienas rītā mitrums piepildīja ieplaku līdz pat linu laukam un sāka pamazām sūkties virspusē.

— Ja nu tagad uznāk košs lietutiņš, — Miķelis smēja,

— visi rāceņi peldēs.

— Toties citi lauki zaļos, — Toms atbildēja.

Adarotu ļaudis visu vasaru trīs reizes dienā ēda šķidru

miltu viru, ko Madara sauca par bada putru. Graudu pār­palikumu, kas bija paredzēts vasaras plāceņiem, nolika atpakaļ klētī, lai taupītos tukšajai ziemai.

Lielākie bērni, mežā ganīdami, ēda zaķu kāpostus un skābenes, grauza bērzu gremzdus, kas bērniem vienmēr patīk, meklēja putnu olas, mēģināja šo to nomedīt vilka mutei. Ķēniņš barību nespēja sameklēt pats, jo viņu ne­atlaida no saites. Saitē vests, kucēns gan šo to sasukija, tomēr galvenie aprūpētāji bija puikas, kas vilka dēļ izložņāja simtiem koku, nesdami vārnēnus, pūcēnus, ža- gatēnus un kovārnēnus. Tomēr vilcēnam klājās daudz ļaunāk nekā savulaik Ģertrūdei. Viņš vienmēr jutās iz­salcis. Varbūt tāpēc zvērs sirsnīgāk pieķērās cilvēkiem un mājām, nekā to varētu gaidīt no vilka.

Pirms siena laika Toms divas dienas apstaigāja mežu, medīdams stirnas, zaķus un baložus. Tarbā savāca ķir­zakas, čūskas, vardes. Lika tās izvārīt, sakapāt un izbarot vistām. Pēc tādas iebarošanas vistas patiešām sāka labāk dēt. Kopš tās reizes arī vistu apgādāšanu uzņēmās gani. Cīkstēšanās ar bada rēgu tiem šķita aizrautīga spēle.

Sausuma dēļ sienu vilkači ieguva labi ja trešo daļu no tā, ko sapļāva citugad. Pārējo nācās sagrābstīt pa purva malām un meža tērcēm, vākt kopā pa nastiņai. Lai gan tālu staigāt bija bīstami, Toms nolēma pļaut grīsli un niedres bebru slīkšņas līkumos. Šajā karstajā, sausajā vasarā Miroņmeža dumbrājā ūdens bija krietni krities. Zāle zaļoja uz nebēdu. Pirms līdzenumu bebri applūdi­nāja, tur auga mežs. No tā pāri bija palikuši daži resni, melni egļu stumbri. Lielākā daļa koku 'gulēja mūklī un trunēja, bet šie pēdējie slējās rēgaini un bīstami, gai­dīdami savu krišanas reizi.

Dumbrāja zāli lopi ēda labāk nekā pļavas grīsli. Bet ievākt to bija grūti. Jābrien pa zaļgļotu dūņām, katrs siena klēpis jāiznes malā.

Pārgādāt sienu pāri upei varēja vienīgi pa Toma dambi, bet pirms tam nācās pārlaipot ļumīgo purvekli, kur bebru aizsprostotā upe mežā meklēja citu noteku. Ūdens tur sūcās caur sūnām un skuju slāni, starp sak­nēm un ciņiem, radīdams daudzas sīkas avotu teces un padarīdams mežu par muklāju, kurā ik uz soļa žļakstēja rāva. Aizupes dumbrāja lielo zāli, Ķēniņa un Andra ap­sargāti, Adarotu ļaudis pļāva divas nedēļas. Pēc tam veselu nedēļu veda uz mājām.

Uz alkšņu un kārklu zariem uzkrautās gubas vilka gan zirgi, gan cilvēki. Pāri ļumeklim un jaunajam aiz­sprostam tās vajadzēja pāršļūkāt pļāvējiem pašiem.

Siena mēnesī vairākas reizes gar pamali aizstaigāja ne­gaisa mākoņi. Beidzot samilza visa rietu puse. Saule pa­slēpās, putni apklusa. Melnajā tūcē šaudījās asas zibeņu šautras, un dārdēja sendieva Pērkona bargā balss. Diem­žēl raženais veldzējums aizgāja garām Adarotām,_ no­griezās viņpus Egļu kalnam, atdodams savu svētību

Briņķu muižas zemnieku un citu pagasta ļaužu laukiem. Adarotu tīrumos tika vienīgi neliela rasa.

Meža ļaudis stāvēja pakalnā pie Vilkača avota un al­kani vērās mākoņu blāķos, no kuriem lejup tiecās pe­lēkas sulīgas lietu strūklas, pazuzdamas aiz tālo, slaido egļu galotnēm.

— Kāpēc tiem tur tiek? — Andris bēdājās.

— Tas ir labi, — Toms atbildēja. — Ja citiem būs, no­pirksim. Ja nebūs nevienam, tad ij sudraba dālders ne­līdzēs.

Lai gan Pērkons runāja bargi, lietutiņš skalojās silts un lēnīgs. Aiz kalna lietus lija vairākas stundas. Vecais Repulis, zibeņu nebīdamies, staigāja ar pliku galvu pa pagalmu un labsirdīgi rūca:

— Laiki mainās, dēli! Mainās laiki! Tik remdens lietus nav manā mūžā redzēts. Dienasvidi griežas uz mūsu pusi. Tā nu tas ir;

Mazāk velgmes tika Pauru Anša tīrumiem. Bet ari viņa lauki sazaļoja. Gluži nodzeltējušie stādi atžirga. Ne- izdīgušie sadīga un sakuploja. Pļavās par jaunu uzzie­dēja purenes.

Pēc nedēļas nolija vēlreiz. Šoreiz lietus tika arī Ada­rotu tīrumiem, Bet bija jau par vēlu. Uzdīgusi labība līdz piriņajām salnām nepaguva nogatavoties. Pietrūka taisni tās vienas nedēļas. Desmit dienas pēc novēlotā lietus vilkači, jau pļāva meža stūra apūdeņotā tīrumā miežus, Ieguva piekto graudu. Izsēto divu pūru vietā iz­kūla desmit. Septiņus no tiem tūlīt noraka nākamā gada sēklai. Palika trīs. Toms izrēķināja, ka iznāk katrai gada dienai Uz saimes pa riekšavai.

Toties rāceņi izauga labi. Lai visus noglabātu, izraka jaunu bedri.

Rudens pusē ļaudis devās mežā lasīt brūklenes, dzērve­nes, riekstus un ozolzīles, Lazdas auga Egļu kalna stāvās dienvidu nogāzes ielokā pret purvu. Tur iet drīkstēja tikai ar Toma ziņu, apbruņoti ar stopiem un zobeniem. Riekstu nebija daudz, tie paši gaužām sīki, tomēr, krietni piepūlēdamies, vīri savāca gandrīz pūru. Pāris reižu visi trīs aizgāja līdz Melno lauku svētbirzes ozoliem un pār­nesa vairākus pūrus zīļu, Vilkači rūpīgi gatavojās bada Ziemai.

Togad viļķi kļuva pagalam nekaunīgi, Dienas laikā iemaldījās zemnieku sētsvidū, ķēra suņus, uzglūnēja klaušinieku un mežā braucēju zirgiem. Ļaudis ceļā ņēma līdzi dakšas, ar ko atgainīt laupītājus. Sur tur uz meža takām parādījās vilku bedres. Muižnieki arvien biežāk runāja par lielas jaktes rīkošanu. BaronsfeļļBlfs' par me­dībām Felsbergam atgādināja pirmajā nedēļā pēc agrā sniega uzkrišanas. Diemžēl sniegs neturējās ilgi jo krita uz nesasalušas zemes. Tādā laikā jātniekam tikt cauri brūkstalām nebija nekādu cerību. Zirgi tikai kājas sa­lauztu. Muižnieki norunāja pēc pirmā īstā sniega uz­krišanas bez lieka atgādinājuma sapulcēties Briņķu muižā pie Felsberga ar suņiem, plintēm un taurēm. Ziņas par kungu nodomiem drīz vien nonāca līdz vilkaču ausīm. Meža iemītnieki tikpat nopietni vai vēl nopietnāk ga­tavojās apturēt mednieku iespējamo uzbrukumu dziļmeža takām. Toms saveda kārtībā lielo stopu, kam par loku kalpoja kalēja izkaltā jaunā dzelžu atspere. Smagais ierocis lielo bultu meta tālu. Toms tikmēr ņēmās ap jaunumu, kamēr prata trāpīt no trīsdesmit soļiem dūres lielā salmu vīstoklī vai no sešdesmit — galvas lielā lu­patu bundulī. Vingrinājās arī Andris un Miķelis.

Aiz Egļu kalna viņi vairākās vietās strauta pāreju tu­vumā sastādīja eglītes, lai tās izmantotu par slēpņiem. Rudenī vilkiem dažādās vietās purva tuvumā atdeva trīs jērus, lai zvēri citkārt klausītu pēc pirmā dūku pūtiena. Vilku kucēns Ķēniņš pamazām apguva vilkaču gudrību.

Sniegs uzkrita vairākas reizes, bet aizvien dienas otrā pusē nokusa. No rietumiem nāca tumši mākoņi. Visu sala mēnesi lija lietus. Purvs, kas sausajā vasarā jau vietām bija kļuvis pārejams, atkal piesmirka un applūda. Upītes paliene, kur vasarā auga rāceņi, pārvērtās par dīķi. Bebru slīkšņa izpletās. Pāri Toma izbūvētajiem aizsprostiem šalkdams gāzās ūdens. Rati, sūkņi un cau­rules tika novietotas rijā. Tāpat aizvāca visas ūdens re­nes. Vilkači parūpējās, lai vilku medniekiem liktos (ja kāds tik tālu dzīvs nokļūtu), ka meža māja ir drīzāk ne­apdzīvota kā apdzīvota.

Lietus lija vēl arī vilku mēneša sākumā. Vecais Repulis teica:

— Silta saule sakarsēja jūru. Nu tā kūp un kūp kā pods. Vai gan no citurienes tie lieti nāk, ja ne no jūras?

Vilku mēneša vidū sāka snigt. Lauki un meži kļuva balti, tikai dīķi, upes un dumbrāji spīdēja melni. No purva krasta labāk nekā jebkad varēja redzēt, cik dumbrājā akaču un slīkšņu. Dūņeklis stiepās raibs kā pupas zieds.

Briņķu muižā pirms ziemas svētkiem atjāja daži muiž­kungi ar plintēm un suņiem, bet mežā negāja.

Caurām dienām sniga un sniga. Mežā brakšķēdami lūza sniega smaguma noliektie zari. Tumsēja pelēkas dienas. Madara vārīja bada putras un auda skaistus audumus. Guna ar Anci mazgāja, sukāja, krāsoja un vērpa vilnu. Bērni grauza krāsnī ceptus rāceņus, saldētas un kaltētas ogas, pina tīklus un rūpējās par skala uguni. Vīri palēnām beidza būvēt Andra jauno kambari.

Pienāca un pagāja ziemas saulgrieži. Madara no ietau­pītiem miežiem cepa svētku plāceņus. Dienas ritēja klu­sas un mierīgas. Kungi atlika vilku medīšanu uz citu gadu. Vilkači atviegloti uzelpoja.

Kad sniegs sasniga biezs, uznāca sals. Atausa skaidri rīti. Debesis izpletās zilas un tālas kā bērna sapnis.

Nedēļu pēc meteņa Toms ar tērauda loku nošāva jaunu alni govs lielumā. Uzvēlis to uz pītām zaru sliecēm, viņš šļūca visu nakti, līdz guvumu atvilka purva malā. Kamēr aizgāja pēc palīgiem, pie medījuma pielavījās lapsa. Arī to nošāva.

Toziem, kā zinātāji stāstīja, jūra nemaz neaizsala. Pašā spelgoņā ar kuģi bija riskanti braukt. No šļakatām aple­doja klājs, masti un buras. Satiksme ar Stokholmu uz laiku pārtrūka. Sarosījās poļu siriķi. Nāca cauri Inflan- tijai pāri Aiviekstei uz Vidzemi, kas bija izdaudzināta par bagātu. Muižnieki pulcēja pašaizsardzības vienības un kopā ar algotiem sardzes karakalpiem gūstīja laupī­tājus. Jaunās rūpes pavisam novērsa kungu domas no vilku nīdēšanas.

Pienāca pavasaris, mīksts un miglains. Pavisam citāds nekā iepriekšējā gadā. Sniegs kusa ar lietu, un upe pā­lo ja tik vareni kā nekad.

Lopi aiz barības trūkuma tikko turējās kājās. Zirgiem pirms sējas laika atdeva pēdējo miltumu, jo viņus gai­dīja grūti darbi. Bērni klaiņoja pa norām, plēsa veco kūlu un pirmos zaļos zāles dzietus govīm. Aitas laida uz tīrumu, tikko bija nokusuši pauguru gali. Arī cūku, ku­rai bija gaidāmi sivēni, izdzina pagalmā parušināties. Visi atguva prieku un mundrumu. Bada ziema bija go­dam izturēta. Bērziem tecēja sulas, biezēja gremzde, dīga skābenes un zaķkāposti.

Kad Toms un Andris izgāja pirmajās pavasara medī­bās, viņiem līdzi skrēja liels, izkāmējis vilks, vārdā Ķēniņš.

Загрузка...