Pēdas

SARMAS LIKTENIS

Kas aiziet garām Vilka tupeklim, no Vilkačsila neatgriežas, tikai pēc gadiem var atrast sūnās viņa kaulus.

Vecu laužu teika

Tonakt Toms ar Andri pārradās mājās uz rīta pusi. Aizkavējās vilku dēļ. Kad uzlēca mēness un aklā puteņa tumsa vērtās kaut cik caurredzama, arī vilki bija tikuši ar zirgu puslīdz galā. Toms izdzenāja pelēčus. Andris stāvēja pie zirgiem, jo mežaiņi turpat netālu slaistīja asi­ņainos purnus. Toms urķējās pa puteņa sakulto sniegu, meklēdams zirglietas: apaušus, sedlus un sedlu somas ar visiem vilku zābakiem. Zvēri savā badainībā daļu asinīm aplipušo mantu bija saplēsuši un daļu izvazājuši. Toms jaucās pa sniegu pacietīgi un ilgi, nevēlēdamies atstāt pēdu dzinējiem nekādu zīmi.

Pēc tam viņi jāja garu apkārtceļu. Toms iedomājās, ka ' nākamajā dienā lielkungi dzīsies viņu meklēt ar veselu pulku stražņiku, tāpēc neatlaidīgi centās pēdas noslēpt, cik vien labi iespējams.

— Pārstās snigt, un beigas klāt, — viņš visu laiku at­kārtoja. — Pārstās snigt, un beigas klāt. . .

Bet putenis grieza arvien alkanāk.

Mājās pārradās nosaluši un izvārguši. Vai nu vainīga bija ilgā salšana un rakāšanās ar plikām rokām pa sniegu, vai pārdzīvotais uztraukums, vai viss kopā, Toms rītā no miega cisām nepiecēlās. Visas septiņas puteņa dienas nogulēja lāviņā, mētādamies murgos un karstu­mos. Nerunāja ne vārda. Gunai nācās minēt, kas viņam kuru reizi vajadzīgs. Kad beidzot atgriezās savā prātā, izskatījās pavisam pārvērties. Acis galīgi iekritušas do­bumos, vaigu kauli izspiedušies, pierē divas dziļas grum­bas, lūpu kaktiņos rievas. Nomodā viņš klusēdams gu­lēja kādu laiku, tad gurdi izrunāja pirmos vārdus:

— Vai pēdu neredz?

Kad Guna izstāstīja, cik dziļš sniegs sakritis nedēļas laikā un cik mežā mierīgi, viņš atlaidās atpakaļ uz smar­žīgā zāļu spilvena un aizmiga par jaunu spirdzinošā miegā. Nākamajā rītā piecēlās, it kā nemaz nebūtu sli­mojis, un devās uz stalli apskatīt atjāto kunga zirgu. Vē­rās uz lopiņu ļaunām acīm, it kā kumeļnīca būtu pie notikušā vainīga.

— Nu, kundzenīt, — viņš bargi uzrunāja salno ķēvi. — Paglābies no vilku zobiem? Ko? Nolādētā kungu tarba! Tev pura siens neģeld? Ko? — Tad, piegājis lopiņam klāt, draudzīgi paplikšķināja pa kaklu. — Nekas, ku- melīt, dzīvosi, pieradīsi.

Pēcpusdienā Toms uzkāpa eglē un pārskatīja laukus. Tīruma malā, kā arvien, vīdēja aļņu sliede — to bija iz­dzinuši Andris un Miķelis. Vilkatis apvilka nagu kurpes, pasauca Miķeli trepes paturēt un devās apgaitā. Vilku pēdas nemanīja. Toties zaķu cilpu bija papilnam. Arī smalkie stirnu zābaciņi atstājuši zīmes baltajā ziemas grāmatā. Toms iegāja mežā un atspiedās pret kādu resnu egles stumbru. Gaiss bija tīrs un svaigs. Mežs kluss. Tikai tālumā lielo egļu galotnēs tikko dzirdami šalca rī­tenis. Sirds pukstēja ātri un skaļi.

— Ak debesu tēvs! — Toms pusbalsī teica un nopū­tās. — Ar to nebeigsies. Viņi nāks vilkus medīt. Tāpēc ka viņi ir kungi un viņus spēj pārvērst tikai nāve.

Paša vārdi savādi izskanēja baltajā klusumā. «Viņi ir vārgi un bailīgi,» Toms domāja, un viņa lūpās iezagās ironisks smaids gluži kā Felsbergam. «Trijatā mēs katru muižņ izkvēpinātu. Palaistu vēl vilku baru. Paši ar bul­tām piediegtu neveiklos plinšu kūpinātājus.» Jā. Tas bija iespējams. Bet ko tālāk? Un vai paša sirds klausītu? Iz­domāt jau varēja, bet, ja nu tev jāiet svešā sētā un jā- nogalē cilvēks,.ai, kā rokas necēlās. Toreiz viņi noģalēja aiz bailēm. Bailēs var visu. Redzot sakapātu tēvu,.dēls spēj ļaundarus noslepkavot. Tā ir vaidu tiesa, un tās dēļ vēl netop par melno vīru.

Kokā čakstināja vāvere. Toms lēni pacēla acis. Tad tik­pat lēni pavērsa stopu. Kuplaste tupēja uz tieva zariņa. Varēja šaut droši, neriskējot salauzt bultu vai pienaglot zvēriņu pie koka stumbra. Bet Toms nešāva. Gluži otrādi: uzspēra ar kāju uz koka un atlaida sprūdu. «Kāda vella dzīts staigāju pa rāmu mežu ar uzvilktu stopu?» viņš pikti domāja. Brīdi stāvēja kā sastindzis un raudzījas uz

oranžajiem saules stariem, kas izlauzās cauri egļu bie­zoknim.

Pēkšņi pāri vaigiem sāka ritēt asaras.

Nesasniedzamos tālumos lidoja balti sapņi: art zemi sava tēva tīrumā un vērot kaimiņmāju pagalmus, vasa­ras saulgriežos priecīgā pulkā lēkt pāri ugunskuram, zie­mas saulgriežos velt lāci, braukt kamanās ciemos pie mātesbrāļa vai tēvabrāļa, ceļā izlaižot brašus līkumus pāri aizsalušiem ezeriem. Dziedāt, draiskoties, smieties. Satikties ar lielo jokdari Garās Spārkles Jērumu, spē­koties ar draugiem. Ak, dzirdēt tikai reizi droši un brīvi sasaucamies un sadziedamies ganus! Dzirdēt vēlr kā, sienu kasdamas, gavilē kaimiņu meitas: «Kumeliņi, ku­meliņi, tu man kaunu padarīji.» Ak debess!

Pēkšņi viņa prātu apgaismoja it kā zibens šautra, i «Kur Sarma?»

Neviens par meitu mājās neteica ne vārda. Bet jauna­vas nemanīja ne vakar, ne šodien. «Kur Sarma?» Andris, šķiet, no rīta vēl bija, bet Sarmas nejuta nekur.

Toms skriešus skrēja uz mājām. Pēdas mina nepa­reizi, tas ar viņu nekad citreiz nebija gadījies. Pieskrēja pie rijas aizelsies. Mute lāgā neprata izsvilpot putna dziesmiņu. Tikko ievēlās rijā, noprasīja Miķelim}

— Kur Sarma?

— Pazudusi.

— Kad?

— Tajā naktī.

—- Uņ tu neteici?

—* Ak, Tom! Mēs visu purvu apgriezām otrādi.

— Skaidrs. Nu nāks stražņiki un paņems mūs kā aunus.

— Kāpēc? Viņa tak nav tikusi līdz mājām.;

— Jūs tur bijāt?

— Bijām.

— Kur tad palikusi?

— Nezinu. Neviens nekā nezina,;

— Kur pēdas?

— Pēdu nebija, brāl. Puteņi.

— Sātans, cik viltīga.

— Nelaimīga, brālīt, „

— Vilkaču mācīta, Nešķīstā laikā bēgusi. Viņa varbūt mājās nemaz negāja, zināja, ka tur mēs viņu sasniegsim

— Tā nebūs, brālīt, Man ļauna jausma.

— Kāda?

— Ance pa ausu galam dzirdējusi.

— Ko?

— Redzi, brāļuk, Andris ir viltīgāks, nekā tu domā. Viņš iestāstījis Sarmai aplamu ceļu. Saproti? Pāri Dziļ­ūdeņu akačiom pie Čūsku saliņas.

— Tur meklējāt?

— Otrās dienas vakarā. Pats zini, cik tur vaļēju velna acu un raganaku. Vai visas var izsukīt? Ko tas līdzētu?

— Pie Mades biji?

— Biju.

— Pie Anša?

Miķelis pamāja ar galvu.

— Pie Jakša?

Brālis vēlreiz pamāja.

— Nezina?

— Nezina.

— Ko Andris?

Miķelis paraustīja plecus.

— Esot cerējis, ka Sarma viņu iemīļos. Ceļu aplamu, domājams, stāstījis, meitu pārbaudīdams. Sak, ja negrib, lai lien akačā. Tā nu šī labāk ielīdusi velna acī.

Toms ilgi tincināja Miķeli. Sarmas pazušanu, kā iz­rādījās, viņi bija pamanījuši tikai pēc tumsas iestāšanās, kad putenis jau aurojis uz nebēdu, Pirms tam viņa vēl izstaigājusi birztalu uz aļņa kājām un atnesusi priežu zarus. Noāvusi čabas, atstājusi pusatvērtas rijas durvis un acīmredzot tūlīt atgriezusies atpakaļ mežā. Pēdējo reizi Ance redzējusi viņu skrienam pāri pagalmam kailu galvu mazajā kažociņā, it kā savās vajadzībās. Lakatu bēgle acīmredzot nesusi azotē. Pusstundu vēlāk Madara, nākdama garām pūnei, aizvērusi durvis, iepriekš uzsauk­dama: «Kas tur tik ilgi darās!» Neviens viņai neesot at­bildējis. Sapratusi, ka paviršībā vainīga Sarma, un gra- sījusies meitu par to rāt, bet izrādījies, ka istabā viņas nav. Nolēmusi pagaidīt.

Tad no meža pārnācis Miķelis, atnesdams zaķi, un sie­vietes Sarmu piemirsušas. Pēc brītiņa, kad celts galdā vakariņu pods, Miķelis pēkšņi satrūcies un iejautājies: «Kur Sarma?» Sākuši meklēt, saukt. Nekādas atbildes. Putenis pa to laiku savērpies biezs un dzeldīgs. Nolai­dusies tumša nakts: bāz kaut pirkstu acī, neredzēsi. Mi­ķelis tomēr izjājis. Meklējis visu nakti. Atgriezies rīta

pusē īsi pirms Toma un Andra atnākšanas. Paspējis ap­ciemot Madi un Ansi un divreiz nojāt gar purva malu. Otrā dienā viņi jājuši abi ar Andri. Nodzinuši zirgus līdz drebēšanai. Veltīgi. Tajās dienās pasauli bez mitas kūlis balts, dusmīgs sniegputenis. Tālāk par simt soļiem neviens neko neesot spējis saskatīt. Trešajā dienā ar svaigiem zirgiem aizjājuši līdz kalējam. Atpakaļceļā ilgi maldījušies, līdz atraduši purvu. Viss velti. Ne pēdas, ne zīmes, Pat vilkus ne reizi nemanījuši…

— Kas zina, vai viņa vēl mežā mīt? — Toms domīgi sprieda.

Miķelis purināja galvu.

— Ar mazu kriksīti gaļas un gabaliņu plāceņa? Nav - jau zvērs, bet cilvēks. Būtu vismaz lielais kažoks bijis mugurā. Kā citādi nakti kupenā nogulēsi.

— Viņas nelaime, mūsu laime, — Toms teica un smagi nopūtās.

Vakarā Vilkatim agri uzmācās miegs. Sāpēja visi kauli. Rītā viņš nogulēja līdz saullēktam. Modināja Guna. No āra ieskrēja lielākie puikas, svaigi un priecīgi.

— Apmīļo viņus, — sieva skubināja.

Toms paplēta rokas. Abi dēli metās viņam virsū, viens otru grūstīdami. Vilkatis sakampa nerātņus un piespieda pie krūtīm. Acīs viņam iemirdzējās saule. Viņš nodo­māja, ka vēl ilgi jābūt stipram un, ja vajadzīgs, arī ne­žēlīgam.

Vilkači tonedēļ vēl reizes piecas apstaigāja mežu un tuvējo slīkšņu, meklēdami pazudušo jaunavu, bet bez panākumiem.

Šarma bija pazudusi bez miņas.