Pēdas

CILVĒKI UN MEŽS

CILVĒKI UN MEŽS

Ar vilciņu mežā braucu, Lielu krāvu vezumiņu. Velc, vilciņ, raudādams, Kam apēdi kumeliņu.

Tautas dziesma

Kad bija sakārsta un savērpta vilna un lini, Madara un Ance, Miķelim piepalīdzot, uzstādīja rijas krāsjis priekšā aužamos stāvus. Sākās aušana. Ancei un Ma­darai bija pusotra duča aitu. Vilnu cirpa ar zviedru zemē darinātām dzirklēm, Tā vedās ātrāk un vilnas tika daudz vairāk.

Lielais čuguna pods aizvien sēdēja rijas krāsns oglēs, jo tajā Madara krāsoja dziju vai arī Miķelis sautēja un lieca riteņus, kā arī dedzināja rumbu caurumus. Andris greba, urba un līmēja Toma pasūtītās lielās vilkača gaudu stabules. Mugura viņam vēl bija stīva, bet vairs nesāpēja.

Madara iedāvāja puisim jaunu kamzoļu un kažoku. Kad, Tomam piepalīdzot, viņš pirmo reizi izgāja pa­galmā, noreiba galva.

Austrumu pamalē pletās vizuļojoša, pavasarīgi sārti zilga rīta blāzma. Saule vēl kavējās aiz apvāršņa, bet gaisma nepieradušajās acīs dzeltin dzēla. Pagalma stū­ros sniegs vizēja pavasara gaidās zilgani violets. No kūts pa apsūbējušu sudraba celiņu nāca pelēksvītro- tais runcis Lūsals, ledus kristālu spozmē mirdzēdams. Sētas stabu galos sniegs kvēloja rīta zvaigznītēs. Nokal- nes priežu slaidie stumbri oranži liesmoja, bet ēnas stiepās pelēkas un cietas. Kūts rāmi izgulgoja ilgi ne­dzirdētas skaņas: klusas jēru balsis, šmakstus, klaudzie­nus, nopūtas. Tikko jūtams vējiņš atnesa smaržas. Dva­šoja sniegs, siens, dūmi, govju mēsli, sveķi. Mīļā dzīves elpa.

— Tom, vai tu ko zini par vēlētiem zemnieku kara­ļiem? — puisis jautāja Tomam.

— Zinu.

— Topi par karali, ne vilkati.

Toms neatbildēja. Viņš atminējās savu dzimto pusi, bērzu birztalu, tēva cietās rokas.

— Es kļūšu tavs ieroču nesējs, — Andris satraukti turpināja. — Uzticīgs kā suns. Uzticīgs līdz nāvei. Vai nu mis uz mūžu mūžiem jāsten zem kungu rīkstēm? Tu kļūsi karalis, kurš neper nevienu..,

— Tāds karalis nevar būt. Tādu neklausīs, — Toms purināja galvu.

— Es klausīšu!

— Esi mierīgs, Andri! Es tev mācīšu citas gudrības. Kluso taku viltības. Vai zini visas vilkaču spēles?

— Nezinu.

— Re nu! Zemnieku karaļiem allaž nocirta galvu, bet es protu taisīt vilka dūkas un vilkaču šūpoles. Mācies un glabā slepenībā. Krāj prieku un spēkus. Reiz jau

pienāks mūsu laiks, kad mežu gali gavilēs un sudrabota saule lēks, bet tas vēl ilgi.

Andrim galvā drūzmējās vecās mātes nostāsti, juk- dami kopā ar Madaras teikām, ar svešā prūša runām S kroga priekšā. Ausīs zvanīja un acīs ņirbēja. «Saules meitas, saules dārzi, sidrabbirzes svētozoli, tumši sili, vilka bērni, zelta priedes, varoņšķirsti, ķēniņdēlu laiku laiki, trešā dēla pusnakts tumsa, ļaunu ļaužu asins plūdi, mežā kāva dzīvībiņu, Laima tina dzīpariņu veco ļaužu - rakstu rakstos, sala tēva ledus pils.» Asinīs dziedāja svētku balsis, kairas tauru skaņas drebēdamas plūda no aizmūžu laukiem un sētām.,.

Bet Toms runāja pavisam ko citu.

— Te meža labi, — viņš teica, — Vilki jābaro, lai zvēri pulcējas. Jo vairāk zvēru, jo drošāk. Atdosim pusduci aitu. Kunga klaušas un nodevas daudz lielākas, meža junkuri žēlīgāki. Savu bērnu dēļ man zirgu nav žēl.

— Aust asiņaina gaisma! — sauca Andris, uz sarkano pamali raudzīdamies.

Arī Toms palūkojās. Tad novērsās un teica:

— Tev stīva mugura, puis. Ej atpūties!

Izrādījās, ka Andra mugura jau sadzijusi pavisam labi. Stīvums pamazām izgāja. Toms un Miķelis mācīja viņam rīkoties ar zobenu un vairogu, kā arī trāpīt mērķī ar bultu. No rītiem, kamēr turējās sērsna, viņi apstai­gāja mežus. Pa sērsnu varēja iet bez aļņa kājām. Klau­sījās, vai tuvumā nedzirdēs vilka bērnu smalkās ņergas. Parasti vilki midzeni taisīja smalksnē vai vēja izgāztu koku murdzeklī ūdens tuvumā. Tādu vietu Toms zināja, bet izsargājās tai tuvumā iet, lai neaizbaidītu vilcēni pirms laika.

Jo tuvāk nāca pavasaris, jo dabas atmoda kļuva straujāka. Pievakarēs žirgti urdzēja strautiņi, bet nak­tīs, zvaigznēm auksti spīguļojot, ūdeņus un atlikušo sniegu sastindzināja sals. Sērsna no rītiem turēja virsū ij ragavas, ij zirgu, tālab vīri no rītiem veda mājās vakarpusēs sacirsto malku. Zarus piesardzīgi nokopa, celmus apsedza ar sūnām.

Madara un Ance atgādāja no Mežmalniekiem rudenī iepirktos miežus, auzas un zirņus, rāceņu un citu tu­peņu, kā arī kāpostu sēklas. Nogalēto kungu sedlu ku­lēs kopā naudas bija septiņu sudraba dālderu vērtībā,

par to varēja nopirkt vismaz divus labus zirgus. Tomam no tēva krājumiem vēl turējās vairāk nekā divi duči marku un pussimts grašu, kas kopā svēra turpat vai trīs dālderus. Par vilku saplēsto zirgu viņš vairs nemaz nebēdāja. Palikušos trīs tikko izdevās izvilkt līdz sējas laikam, atraujot ne vienu vien sauju labākā siena go­vīm un aitām.

Sulu mēneša beigās, pāri pārplūdušām tērcēm un cauri brukstalām brizdams, Vilkatis pārnesa mazu tumš­pelēku vilku kucēnu, mīļu, pūkainu un kamolīgu. Par mazuli bija prieks visiem, bet jo sevišķi bērniem. Nova­karos vilcēnu palaida brīvē, jo apkārt pagalmam slējās droša mietu sēta.

Kad purvi galīgi pārplūda un vairs nebija jābaidās meža klimstu nākuma, Adarotu ļaudis uzelpoja. Miķe­lis izstūma pagalmā jaunos ratus, un viņi trīs dienas veda uz tīrumiem mēslus. Izmēza abas kūtis, kas bija netīrītas stāvējušas gadus piecus. Darbā aizmirsās bries­mas. Sievietes klusi trallināja, bērni draiskojās, līdzi kumuļoja vilku kucēns. Mežā kliedza sīļi.

Kad sākās sējas laiks, Toma vaigi pielija ar saules gaismu. Liepu lūku vīzēs autās kājas rāmi mina valgu, smaržīgu velēnu. Ausīs skanēja lakstīgalu treļļi un varžu kurksti. Kādā rēnā vakarā viņš ar savu cieto plaukstu noglāstīja Gunas matus, ko nebija darījis ve­selu gadu.

Vīri bieži vingrinājās zobencīņā. Ar stopiem šāva salmu lelles no desmit, divdesmit, trīsdesmit un piecdes­mit soļu attāluma. Tēmēja skrienot, guļot, sēdot un jā­jot zirgā. Par mērķiem sačunčuļotus vīkšķus iekarināja virvēs un kustināja kā dzīvus. Toms vēlēja dzeldēt bul­tas tikai vārīgās vietās: plaušās, aknās, sirdī. Mācīja sa­prast vēju un tālumu, lika naigi izraut no maisa un sa­kārtot stopus, kā arī uzvilkt tik lēnām, lai ienaidnieka vai medījuma vērīgā acs nepamanītu kustību. Andris dienu no dienas pūlējās centīgāk par visiem, bet nekādi nespēja līdzināties Tomam un Miķelim, kuri no bērna kājas, malu medībās iedami, bija augtin saauguši ar skaudrajiem ieročiem. Toms kā rotaļādamies trāpīja piecdesmit soļu attālumā tupošai caunai, toties Andra raidītās bultas ij no trīsdesmit soļiem lidoja garām meža skaistulei, it kā tā būtu noburta, Puisis turklāt gaužām ilgi vēzējās un tēmēja.

Eh, garā dienai — Toms tādās reizēs pukojās. — Tavs lops, strēli gaidīdams, var badā nomirt.

Miķelis zobojās spīvāk. Ja Andrim izdevās trāpīt un puisis līksmoja kā bērns, Miķelis smīnīgi bilda:

— Tā īsti cauna jau tup Briņķu muižas ozolā, Trāpīji nekustīgā lupatu vīkstoklī vien.

Andris sakoda zobus un cietās. Toms viņu mierināja:

— Nekas, puis. Sākums. Pēc gadiem trim šausi labāk.

To dzirdēdams, Andris aiz nepacietības elsa, Bija pa­gājuši tikai daži mēneši.

Patīkamākas, kaut arī ne mazāk vērtīgas bija apgai­tas, kurās Toms allaž ņēma Andri līdzi. Puisi mulsināja Vilkača vērīgums un gudrība. Toms redzēja zvēru pē­das it visur: zāl§, sūnā, skujās, sērsnā, pat uz krituša koka pēc mizas nobrāzuma, zāles liekuma, krūmu šū- pām. Turklāt viņam bija apbrīnojamas acis. Trīs šāvienu attālumā saskatīja mežmalas eglēs vāveri, Tikpat tālu redzēja zālē tupoša zaķa ausis,

— Atnes garausi, kas lodā aiz gravas, —< viņš teica. Vai arī: — Paskaties, cik irbei tērces malā olu. — Citlaik paoda vēju un paziņoja:

— Lapsa izvedusi bērnus pastaigāt, lesiml

Viņi pielavījās. Bridi vēroja kūmiņa ģimenes priekus un aizgāja nepamanīti. Toms pēc putnu balsīm atrada vilkus, caunas, vanagus. Bija vietas, kur zvēri labprāt staigāja un kur nekad negāja. Aļņi ceļus izvēlējās līdzīgi cilvēkiem — ar cietu pamatu un ar caurejamu krūmekli, izvairījās no stāvām nogāzēm un kritalām. Vilkiem patika pauguru virsotnes, stirnām — līdzenas vietas, tērces, purviņi. Caunas mita tumšos biezokņos, Vāveres — mežmalu eglēs,

Kādā rāmā rītā Toms teica Andrim

— Palūko! No graviņas kūp dūmi,

Andris Ilgi pētīja, līdz pamanīja pret meža tumšumu virmojam divus pelēkus stabiņus.

-— Avots? — Andris minēja.

Toms purināja galvu,

Saulē sasilis cinis? — Andris minēja vēlreiz,

Toms vēlreiz papurināja galvu. Iesvilpās. No aizkraujas izlēca stirnas un aizjoņoja. Vēlāk Andris iemācījās atšķirt migliņu» kas cēlās no zaķa un irbēm. Salā apsar­mojušu krūmu pazare aizvien liecināja, ka tur kāds guļ.

Sējas laikā Toms pilnīgi pārvērtās. Mednieka vietā nāca rāms, zemes smaržā apskurbis zemnieks.

Aizbirzes nokalne tik ļoti atgādināja tēva zemes smilšu kalniņu, ka, to arot, aiz bēdām vai sirds apstā­jās. Spīļu arkls — čačis — tāpat vēla velēnas klūdzeni, tāpat zirgs gāja, galvu klanīdams, un tāpat dziedāja putniņi. Tikai šoreiz arklu vilka kungu bērā ķēve, kas zemes darbus neprata tik labi kā mazais, pieticīgais Jucis.

— Ak, dieniņ, Jūča arī vairs nav! — Toms noelsās.

Viņš apturēja ķēvi, noslaucīja sviedrus no pieres un pārlaida reibīgu skatienu klajumam. Upes malā baltas stāvēja ievas. Bērzi tērpās dzeltenīgi zaļi. Veroties dabā, vīra sirds nomierinājās. Tad pēkšņi viņš pamanīja, ka pāri kalnam ar stopu rokā skrien Andris. «Ko tas no­zīmē?» galvā sāpīgi iedūrās bažīga doma, augums sa­svērās uz krūmu pusi, kur ēnā karājās maiss ar ieroci. Tomēr viņš savaldījās, tikai ciešāk nekā citreiz pavē­rās puiša sejā. Andrā vaigs mirdzēja bērnišķīgā līksmē. Viņam līdzi lēkšoja kucēns. Nē, nē. Tas nebija suns, tā bija Ģertrūde, vilku kucīte. «Nu traks!» Toms satrau­cās. «Palaidīs mežā un atpakaļ vairs nedabūs. Posts un bēdas ar to Andri!»

— Kam tu to vellu laidi ārā? — Vilkatis bargi no­prasīja, kad abi delveri pienāca pie viņa.

— Mācu gudrību, — Andris atsaucās. — Pagalmā viņa izaugs par vārguli. Tur tak nekā nav ko dzīt.

Kucēnam ap kaklu un krūtīm bija apsieta siksna. Spoži dzeltenās acis vērās cietas un vienaldzīgas, kustī­bas bija asas un mežonīgas, ne tādas kā suņu kucē­niem. Ģertrūdi tūlīt ieinteresēja zirgs. Apmetuši slaidu loku, vilcenīte atgriezās pie lopa no pretvēja puses. Bērā ķēve glauda ausis un krāca, bet vilcēnam šīs ska­ņas nešķita bīstamas. Viņš raudzījās uz zirgu, stingās meža domās nogrimis.

— Aizbēgs, — Toms bažījās.

— Necik tālu, — Andris attrauca. — Redzi, saitei galā sprūdzenis. Pirmajā krūmā apstāsies.