Pēdas

MEŽVIDUS MĀJAS

MEŽVIDUS MĀJAS

Par vilku dūkām sauc dūkas, kas neskan. Tās spaida bērni, lai pabai­dītu suņus un kaķus.

Tautas ticējums

Kamēr vilki mielojās, jērādās tērptais vīrs pagājās so­ļus piecsimt pa Pelēča pēdām, vērīgi pētīdams apkārtni. Zem vēršādas čabatām viņam kluncēja no koka iztēsti un ar kaņepāju auklām piesaitēti aļņa nagu stumbeņi. To dēļ cilvēks soļoja, ceļgalus augstu cilādams, un daž­brīd neveikli sazvārojās. Uz muguras viņam šūpojās pe­lēcīgā linaudekla maisā paslēpts saliecams sentēvu šau- jamrīks stops un desmit nelielas, toties pasmagas bultas ar adatasām dzelzs radzēm.

Brīdi raudzījies tīrelī, kur pagaisa vilka ceļš, vīrs griezās atpakaļ. Rīta saule stūma gājējam pa priekšu garu, tumšu ēnu. Pretī spīguļoja un laistījās sudrabbalts piekrastes mežs, smalku sarmas kristālu apbārstīts. Gurk­stēdamas sniegā spiedās šķelto nagu šķautnes.

Paugurā galā pelēkbārdis vēlreiz apstājās, rūpīgi no­pētīja purva tuvo viņējo krastu pie Egļu kalna. Te, no augšas, bija labi redzamas slīpo saules staru izēnotās aļņu un vilku takas purvā starp sīkajiem bērziņiem. Sos ceļus cilvēķs centās iegaumēt, jo tie bija dzīvības pavedieni. Zvēri prata atrast pašas drošākās slīkšņas pārejas. Lai vilks kā vilks, bet alnis savu svaru atļā­vās nest tikai pa stingru vietu. Nevienas pēdas neveda pāri livenim uz Egļu kalna lazdu nogāzi, kas slējās aug­šup ne tālāk par vārnas brēcienu, jo šajā dūņekļa no­stūrī gājējam aizvien uzglūnēja purva dūkņas. Pašā zie­mas spelgoņā zem mīkstajām sūnām slēpās neaizsaluši melni mūkļi un svīda vaļēji akači,' izdvašodami trūdu un sēra smaku. Tumšo dūkstāju dvēseli viscaur baroja dziļi, silti apakšzemes ūdeņi, sūkdamies no nezināmiem tāliem pazemes alūkstiem.

Uzmetis vērīgu aci tumšajiem aizpurva siliem, kas pamalē zilgojās garā strīpā, vīrs apgriezās un devās pa sīkajiem krūmekļiem apaugušo nolaidenumu salas dzi­ļumā. Pie bērzu birzes aļņu taka dalījās. Vienas pēdas ieritēja mežā, otras aizrindojās taisni pāri klajumam uz nākamo pakalnu. Labs pēdu dzinējs ātri saprastu, ka pa šo taku ne reizi nav gājis īsts alnis. Bet tāda zinātāja tuvākā apkārtnē nebija. Ja arī būtu, tik lēti nenokļūtu mežu, purvu un slīkšņu sargātā zemes stūrītī, kuru pē­dējā laikā vēl uzmanīja vērīgā vīra acs.

Aiz paugura tapa redzami meža ielokā guļošu māju apsnigušie salmu un lubu jumti. Taka veda dažus soļus atstatu no stāvmietu sētas. Vietā, kur sētu nomainīja no dižbaļķiem celtas rijas siena, vīrs apstājās un iesvil­pās lazdu slkputna balsī. Pēc brīža rijas iekšienē truli noklaudzēja koks, un gludās baļķu sienas vidū pavērās neliela lūka. No cauruma izslīda slaiku kāpņu gals. At­nācējs veikli satvēra kāpšļus un ātri iērāpoja caurumā. Lūka aizvērās. Briežu taka tukša un nedaudz baisa aiz­locījās tālāk, pazuzdama tuvējā meža pudurī, kur mun­drā rakstā lietišķi strādāja raibsvārcis dzenis, pa brī­žam apstādamies un pagrozīdams cieto, darbā apdul- lušo galvu te uz rietumiem, te uz austrumiem.

Ielīdis rijā, vīrs atsēja no kājām klučus un iebāza tos baļķu dobumā. Jauns puisis, kam zem zaķenes slēpās dzeltenas matu cirtas, brīdi uz viņu nolūkojās, tad lēni izgāja pagalmā. Tur pie akas lokana meita ar tītavām vilka no dzīles augšup ūdeni un lēja koka ķipjos. Iz- dzirdusi soļus, viņa bikli atskatījās. Ieraudzījusi dzelten- mati, tikko jaušami atviegloti nopūtās un pasmaidīja.

— Atnāca? — viņa klusi jautāja.

Puisis pamāja ar galvu.

Kad aļņkājis parādījās rijas durvīs, jaunie izšķīrās. Meita aizgāja ar nēšiem uz kūti, puisis devās uz pūni pēc siena. Atnācējs rūpīgi aizvēra un noķīlēja rijas durvis un tad pa celiņu aizslāja uz klēti. Nolicis tur stopu un bultas, nāca atpakaļ, vērīgi nopētīdams pa­galmu un ieklausīdamies kūts trokšņos. Tad apstājās un brīdi vēroja istabas jumtu. Caur salmu kori un bē­niņu gala baļķu šķirbām izplūda tikko jaušams dūmu pelēkums. Vīra acis drūmi nodzalkstīja. Viņš iegāja istabā,_ apstājās plāna vidū tieši lielās akmeņkrāsns priekša un uzmeta ļaunu skatienu dūmu lūkai virs tās. Divas sievietes baltiem lakatiņiem galvās, viena jauna, otra pusmūžā, izklājušas uz krusteniski satapotu steķu balstīta galda izmazgātu baltu vilnu, to plūkāja un šķi­roja. Pa atvērtu sienas lūku uz galda krita spožs sau­les staru kūlis, padarīdams pārējo telpu grūti saska­tāmu. Šķita, ka vilnas plucinātājas nemana vīrieša ienākšanu. Tikai roku kustības viņām kļuva nedaudz; lēnākas. Toms, tā sauca drūmo vīru, pakāpās uz krāsns sānu lielā akmens un, neteikdams ne vārda, aizgrūda ciet dūmu caurumu. Jaunākā sieviete, izrādīdama savu pakļāvību, steidzīgi paņēma no krāsns malas rāmīti ar uzstieptu caurspīdīgu cūkas pūsli, kam siltumā bija no­kusis naktī uzsalušais ledus, un aizsedza sienas lūku. Saules spīdums kļuva neskaidrs. Sataisījusi mīlīgu seju, viņa bijīgi ieminējās:

— Podā biezputra.

Vīrietis neatbildēja.

— Tu velti staigā, Tom, — vecākā samierinoši teica. — Ziemā neviens te nenāks.

Uzrunātais lēni pagriezās pret veco. Acis satumsa, vaigu āda kļuva pelēka. Viņš spēra vienu soli, tad otru. Nostājās sievietei pretī bargs un draudīgs kā klusējošs negaisa mākonis. Jaunākā piespieda rokas pie krūtīm un izbijusies gaidīja tālāko. Vecākā turēja lūpas spītīgi sakniebtas, tad pavēra.

— Klusē! — Toms teica skaidri un šķietami mierīgi, bet viņa balsī jautās dreboņa.

— Debesu tēvs! — jaunākā čukstēja, rokas žņaudzī­dama. No aizkrāsnes steķa, kur žāvējās drēbes, izskrēja divi mazi puikas un žigli paslēpās guļamlāvā zem ka­žoka. No turienes uz tēvu bažīgi raudzījās izbiedēti spridzīgu acu pāri. Vīrs nelikās tos manām, apgāja ap­kārt krāsnij un apstājās pretī istabas kaktā iebūvētai lāvai, uz kuras sēdēja bāls slimīga izskata puisis, ap­audzis ar pelēkām matu pinkām un bārdas pūkām. Jau­neklis kā sastindzis tupēja uz sakrustotām kājām savā guļvietā ierīkotā savdabīgā sēdeklī, kas sastāvēja no divām ar lupatām aptītām lubām mugurpusē un ādas siksnām pār krūtīm un vēderu. Lubu augšējie gali bija piesieti pie sienā iedzītas tapas.

Jauneklis uzmanīgi sekoja vīra kustībām. Bālajā sejā atspoguļojās cerība un mēma pielūgsme. Vīrs brīdi vē­roja puisi. Viņa paša seja tobrīd arī it kā atmaiga, vie­nīgi acu dzeldigums palika tāds pats. , — Nu? — Toms jautāja.

Vājinieks sarosījās, pacēla kažoksegas malu, no tā apakšas izvilka vērša pūsli ar divām mazām koka svil­pītēm sānos un, uz priekšu pasvērdamies, pasniedza to drūmajam vīram. »

Toms aplūkoja dūkas, pārbaudīja darbu, tad spēcīgi saspieda pūsli. Nekāda cita skaņa nebija dzirdama kā vienīgi neskaidra gaisa šņākoņa pietiekami nenovasko- tās sašuvumu vietās. Vēl pāris reižu piepūtis un saspie­dis pūsli, Toms jautāja:

— Vai skan?

Jauneklis bikli paraustīja plecus.

— Nezinu. Taisīju, kā pavēlēji.

Aļņkājis brīdi pētīja instrumentu, tupēdams puisim pretī uz klona. Pēkšņi viņa seja nedaudz atdzīvojās. «Labi gan, ka gadījās šis bēdulis Andris,» viņš nodo­māja.

Istabā gaiss bija rūgteni sājš, smakoja pēc ādām un gruzduma. Apaļkoku griestus un sienas klāja tumšs brūnums. No krāsns puses plūda silta dvesma, uz lāvas pie sienas čabinājās un čukstējās puikas. Durvis atvē­rās. Ievēlās balts salta gaisa kamols. Tam līdzi Ance, jaunā meita, kas bija smēlusi no akas ūdeni, un Miķe­lis, Toma brālis. Ance nolika krāsns priekšā apledoju­šos koka spaiņus, Miķelis pieslēja pie siltajiem akme­ņiem četrus pagarus kārkla klūdzeņus.

Toms nelaipni atskatījās uz ienācējiem un novērsās. Miķelis sadrūma. Ance dziļi ievilka elpu,

— Tom! Nav labi!

Iestājās klusums. Toms pagriezās pret runātāju. Ance turpināja:

— Lūsals kūtī stipri nobijās. Visu apstaigājām, bet neko aizdomīgu nejūtām. Nesaprotu,,,- Viņš nekad tā nav baidījies. Man šermuļi pārskrēja pār kauliem. Tur kaut kas ir.

Toms samiedza acis. Miķelis sadrūvējies Vēroja te brāli, te jaunavu. Viņam Ances izbīlis un stāstījums par kaķa bēgšanu šķita sievišķīgas izdomas radīts bu­bulis, vairāk jocīgs nekā ticams, tāpēc viņš jau pagalmā centās jaunavu pārliecināt, lai viņa par to nestāsta To­mam, kas jau tā pietiekami tramīgs un nikns, bet Ance palika pie sava. Apgalvoja, ka viņa droša jutīšoties vienīgi tad, ja par Lūsala izbīli zināšot Toms.

Vilnas plucinātāju rokas apstājā§. Sievas klausījās, elpu aizturējušas. Madarai šķita, ka viņas draiskulīgā meita grib Tomu tīši sakaitināt, lai izraisītu ķildu. Mā­tei, kā jau prātīgai sievietei un godadarbu padoma gla­bātājai, pirmā vēlēšanās bija samierināt strīdniekus un, ja vajadzīgs, pakļauties visām Toma dīvainībām un dusmībām, lai tik nesāktos neremdināms naids un posts.

— Ance … — Madara iesāka.

Meita neklausījās. Viņa runāja savu:

— Es patlaban uzliku nēšus plecos, kad Lūsals pie­peši atskatījās, pieplaka zemei, lēca redelēs. Ak, kāds viņam bija purns! Domāju — aiz durvīm lūsis vai vilks, bet nekā…

Toma lūpās pavīdēja smīns. Ance atskatījās uz Mi­ķeli. Viņas drauga seja bija drūma un apmākusies. Jau­nava nosēja lakatiņu, papurināja savus krāšņos matus. Lūpas tikko jaušami notrīsēja. Madara smagi, pārmetoši nopūtās.

Toms lēnām piecēlās kājās, draudīgs un kluss nostā­jās Ancei pretī.

— Nezinu, ko tas varētu nozīmēt, — jaunava apju­kusi murmināja. Guna, Toma sieva, kā žēlastību lūg­dama, piespieda rokas sev pie krūtīm. Viņai šķita, ka sadursme ir neizbēgama. Kamēr Toma nebija mājās, Miķelis un Ance ne vienu reizi vien skaļi zobojās par vecāko. Miķelis vairākkārt solījās uz visiem laikiem iz­dzīt brālim no galvas pārlieko rīkotgribu, no kuras vai­rāk vai mazāk cieta visi, bet, šķiet, visvairāk šīs mājas vecā saimniece Madara un viņas meita Ance, ko ienā­cēji bija piesaistījuši savam liktenim.

— Meit, tu nevietā joko! — Madara bargi teica.

— Es nejokoju, māmuliņ! — Ance atsaucās, un acīs viņai sasprāga asaras. — Runcis mierīgi sēdēja uz salmu nastas, tad piepeši.,. Vai kāds viņam taisījās galvu noraut? Miks man netic. Neviens man netic, Kas jus par cilvēkiem!

— Esi mierīga! — Toms pacēla roku. — Kaķi nobai­dīju es. Pirms bēgšanas viņš palūkojās uz istabas pusi, vai ne? Tā bija? Tā tam jābūt…

<— Mjā,, — Ance izdvesa.

— Tā vajadzētu būt, — Toms svinīgi atkārtoja.

Miķelis lūkojās brālim sejā apjucis un neticīgs. Kopš

brīža, kad Toms aizliedza viņam vingrināties šaušanā ar stopu tālab vien, ka Miķelis, pārkāpdams norunu, iz­šāva uz pāri lidojošo vārnu un bulta nokrita viņpus sē­tas, viņš uz brāli sāka īgņoties. Kā lai uzzina, vai Toms šobrīd nelietīgi melo vai patiesi valda pār kādu noslē­pumu? Miķelim reizēm nedeva mieru doma, ka brālis kāro pēc Ances, jo varmāku samocītā Guna, kā varēja nojaust, Tomam vēl arvien šķita atbaidoša un neaizska­rama. Toties ar Anci viņš runāja daudz maigāk nekā pienāktos. Lai ar vienu cirtienu atraisītu samežģījušos attiecību kamolu, Miķelis pēkšņi paspēra soli tuvāk brālim un nikni, izaicinoši paziņoja:

— Mēs ar Anci precēsimies!

Toms palūkojās uz brāli, pēc tam uz jaunavu. Ievilka elpu. Pacilāja pie krāsns pieslietos kārkla kokus. Vēl­reiz palūkojās. Tad saņēma abus jaunos aiz pleciem, saspieda kopā un bargā balsī teica:

— Derieties! Kas neļaus jums dzīvot, tos apbedīsim!

Ance atviegloti pasmaidīja. Miķebs pateikdamies pa­māja Tomam ar galvu. Jaunākais pēkšņi aizmirsa visu īgnumu pret vecāko. Aizkustināts un satraukts klusi jautāja:

— Kas tev, brāļuk, par noslēpumu?

Toms pastiepa roku.

— Redzi, — viņš teica. — Vilku dūkas. Atminies, ko vectēvs stāstīja un mācīja par nedzirdamām dūkām…

— A-ā! — Miķelis, brīnumā vīlies, gari novilka.

Toms saviebās, nikni nospļāvās un novērsās. Atklā­tība nederēja. Viņš tūlīt nožēloja, ka pateicis brālim taisnību, tādējādi zaudēdams viņa acīs noslēpuma varu. Diemžēl vārdi jau bija izlidojuši, un Miķelis jau viszi- nīgi vīpsnāja.

— Ejiet! — Toms asi pamāja ar roku jaunajiem, un viņa acīs atkal iedegās tumšas ugunis. — Man vairāk nav ko teikt.

Viņš brīdi nekustīgi stāvēja, tad apsēdās uz_ ozola bluķīša pie Andra, pagriezis istabai muguru, Tā viņš nekustīgi sēdēja labu laiku. Vienīgi seja liecinaja par lielu nemieru. Puisis, kura acis bija pieradušas pie krēslas, redzēja katru krunciņu un trīsu. Toma vaigs viņu pievilka un satrauca. Toms to juta, tālab tīšām vandīja savu dvēseli, palaikam noglāstīdams jaunekli ar maigu un drūmu acu bargumu. Viņš domāja, ko jau bija domājis simtiem reižu.

Andris savā nelaimē likās radniecisks viņam, Tomam. Vienīgi puisis nebija vēl savam pāri darītājam atriebis, Toms bija. Šī atriebšana gan saldēja vīra sirdi, iedzina tajā bailes no soda, lika naktīs trūkties no guļvietas, prātot un darboties, lai šajā meža slēptuvē viņus ne­viens nepārsteigtu, sevišķi pilskunga dzinēji. Citi, arī brālis Miķelis, Tomu nesaprata, smīnēja par viņa aizlie­gumu ziemā, pēdu laikā, staigāt pa vārtiem, šaubījās par lopa nagu derīgumu, vīpsnāja par naivo pēdu jauk­šanu.

— Kungi taisni silabriežus mīl medīt, — Miķelis aizrā­dīja.

— Lai, — Toms atbildēja. — Pēdas ved mājām garām. Ja būsim klusi, mūs nepamanīs.

Var jau būt, ka Toms rīkojās kā aplamnieks, bet nāves bailēs cilvēks reizēm neprasa padomu skaidram prātam. Laikam tāpēc citi bija pret viņu, pat ienīda stingrības dēļ. Nesaprata, ka bez stingrības šeit drīz vien atnāktu melna sieva ar izkapti. Viņi izturējās naivi kā bērni, tikai bija nepaklausīgāki. Tāpēc Toma cerības pievērsās Andrim, kas vienīgais ticēja viņam. Puiša satrauktie, sa­mocītie nervi drebēja tāpat kā Tomam. Labāk nekā citi Andris dzirdēja melno nāves putnu spārnu švīkstus, jo bija jau redzējis kaulaino sievu staigājam gar savu guļ­vietu.

Madara un Guna, protams, ievēroja, ka Toms ar Andri sačukstas, bet nezināja, k"o viņi runā. Arī tagad viņas neko nedzirdēja, jo Toms runāja ļoti klusu. Izbrīnu ra­dīja tas, ka aļņkājis, kas pret pārējiem bija gaužām strups, divatā ar Andri kļuva runīgs. Madara piegāja pie krāsns lūkot biezputru un gar krāsns stūri pavērās bē­dulī. Sastinga izbrīnā: Andra seja staroja līksmē. Katru Toma vārdu viņš nolasīja tam no lūpām ar svētu bijību. Madarai iedrebējās rokas. Viņa klusi atgāja savā vietā. Jutās gluži satriekta, it kā dienas laikā būtu redzējusi spoku.