Pēdas

KUNGS DZEN PĒDAS VILKATIM

KUNGS DZEN PĒDAS VILKATIM

Ja tu ziemā mežā redzi lopa pē­das, kas izbeidzas pie ūdens, labāk pa tādu mežu nestaigā.

Tautas ticējums

Briņķu muižas kungs Gotfrīds Felsbergs bija izglītots vīrs. Juku laikos, kad poļi viņam atņēma muižu un at­stādināja arī no pārvaldnieka amata, Felsbergs ar visu ģimeni pārcēlās uz Vāciju, kur papildināja savas zināša- šanas privātā kārtā pie Berlīnes ģimnāzijas rektora Her- maņa Lībsdorfa, vēlākā Tartu asesora un zviedru revī­zijas ierēdņa tēva. Felsberga dēls Albrehts vēl mācījās Berlīnē. Felsberga dzimtas senčos bija pārvācojušies latvieši, kā vienam otram to laiku kungam. So cilts­koka īpatnību zināja arī pats Felsbergs un viņa sieva. Viņi ar to nedz lepojās, nedz arī no tā kaunējās. Pa­gātnē notikušais šķita pārlieku sens un pārdomas ne­izraisošs. Sieva Ģertrūde, kas sevi uzskatīja par īstenas cilmes vācieti, šad tad gremzās par vīra atklātību, risi­not līdzīga satura runas. Gotfrīds viņu tādās reizēs mie­rināja:

— Vai nu labāk, ja izrādītos, ka, līdzīgi Holcbergam, visi Vāczemes senču radi man būtu zagļi? Lai bērni zina, ka tieši mēs esam īstenie šīs zemes saimnieki, ne­vis krustnešu soda pulku paklīdeņu pēcnieki.

Diemžēl tādu domu sabiedrībā skaļi sludināt nede­rēja, tāpēc Felsbergu dzimtā par vecajiem runāja maz. Kaimiņiem un draugiem viņi bija pazīstami kā vācieši, Ja arī kāds zināja vairāk, tas turēja mēli aiz zobiem, jo pats par sevi nejutās drošāks. Kopš pēdējā novada kara neviens muižkungs atklāti sevi neatzina par vie­tējās izcelsmes kungu. Arī zviedri nopietnās lietās la­bāk uzticējās vāciem, ne bauriem. Un kas zina — vai zemnieks skaidrā latviešu valodā runājošu kungu vairs turētu par īstu kungu? Dzīve bija sarežģīta. Visas ļaužu domu smalkās cilpas jāņem vērā. Jo īpaši, ja skaities izglītots cilvēks ar galvu uz pleciem. Tā sprieda Got­frīds Felsbergs.

Jau vairākas nedēļas Made bija vai katram nācējam ierunājusies par trūdu jumja un meža gara jauno gaitu, par miroņkauliem un vilkača parādīšanos. Muižā par to ne visai skaidru ziņu pirmais aiznesa mums jau zinā­mais kunga kalps Indriķis. Kad Felsbergs par šo lietu tuvāk ieinteresējās un iztaujāja citus zemniekus, uzzi­nāja plašāk un vairāk. Bija ne tikai runas vien, bet arī šis tas skaidri skatāms. Viņmuižā, piemēram, vilkatis norējis suni un apspļaudījis to ar zaļiem vēmekļiem, bet tepat Gaigaliem pārdabīgi negants vilks naktī sasa­lušā zemē izracis zem kūts lielu caurumu un aiznesis aunu gluži kā pa gaisu, meklētāji ne kauliņa neesot at­raduši. Tur bija ko padomāt.

Izglītotais skaidrā prāta vīrs, apsvēris, ka visam tam ir kāds nopietnāks pamats, nolēma apciemot veceni un papētīt apkārtni ap viņas mājām. Pirms izjāšanas brīdi svārstījās, vai ņemt līdzi smago šaujamrīku, kas gan sprāga ar ellišķīgu troksni, bet bija visai neparocīgs. Beigās nosprieda iztikt ar zobenu. Galu galā viņš nekā­diem vilkačiem neticēja un nepieļāva domu, ka viņu kāds ļaundaris varētu pieveikt zobencīņā.

Jau vairākas nedēļas laukus un mežus klāja pussprīdi 1 iezs rudens sniedziņš. Iepriekšējā vakarā uzpūta riete­nis un sāka pārslot, bet vēlāk atkal noskaidrojās.

Felsbergs izjāji priekšpusdienā, tērpies vieglā laps­ādas vestē un drēbes apmetnī. Galvu sedza caunādas cepure. Kopš poļu laikiem viņš nevalkāja kundzisko sltivmici ar spalvu un seksti pie apsēja, jo tādas nēsāja iedomīgie poļu stārasti.

Kad viņš nokāpa no zirga zāļu sievas pagalmā, pa durvīm pabāzās izbiedēta vecenes seja.

— Kungs? — Made brīnīdamās vaicāja.

— Labasdienas, dziednieci — Felsbergs teica skaidrā latviešu valodā.

— Vai die, kungs! — Made atkārtoja. — Vai nāksi iekšā?

— Var ieiet. Tikai zirgs jānodēj. Apsnigs sedli.

— Pūnē, kungs! Tur jau citi kumeļi stāvējuši.

Vecā pieklibodama steidzās vērt durvis. Pārkāpdams pār pūnes slieksni, zirgs skaļi nopūtās un savādi no-

krācās.

— Ko tu, vai vilka smaku jūti? — Felsbergs teica un uzmeta ašu skatienu Madei.

Sieva izlikās neko nedzirdam. Vedināja kungu uz is­tabu.

— Ejma, lielskungs, ja jau kāda vajadzība.

Felsbergs lēnīgi aplūkoja Mades istabu, cik nu pus­krēslā to varēja saredzēt, apsēdās uz bluķa un sāka iz­taujāt. Ko dziedina? Cik prasa maksas? Vai burt prot? Vai meža garus pazīst?

Made atbildēja izvairīgi. Dziedinot visus, kāda nu kuram kaites gan vēdera, gan kaulu sāpes. Maksu ne­prasot. Ja nu kāds dodot, tā esot paša darīšana. Viņa varot pārtikt no kaziņas piena un meža augļiem. Burt neprotot, bet zinot mierinošus vārdus, kas līdzot ļaudīm gan bēdās, gan priekos. Meža garu vilkati viņa patie­šām reizi redzējusi. Galvā tam bijusi ausaine, deguns spics, bet acis ļaunas kā vilkam. Pirms vilkača atnākša­nas labu brīdi iepriekš Tupsis sarojies un rūcis. Kad vilkacis iečāpojis pagalmā, sunešs līdis viņai vai zem brunčiem…

— Vai tu ar viņu runāji? — kungs taujāja.

— Runāju, kungs, runāju, — Made apstiprināja. — Cil­vēks kā cilvēks, tikai acis un deguns kā vilkam. Un tāda kā zvēra smaka… Suns visu laiku drebēja kā apšu lapa. Man ar tādas kā trīsas vien gāja, trīsas vien.

— Kā tu saprati, ka tas ir vilkatis?

— Ak, kungs! Tas tak skaidri jūtams. Gan jau pats, kad redzēsi, sapratīsi. Daudzreiz esmu matījusi, ka šis kaut kur tuvumā. Varbūt kraukļa izskatā vai vilka ādā… Vai nu man, glupai vecenei, jāstāsta, kā tas viss darās. Lielskungs pats mācīts un visu labi saprot.

— Made! Vai tu pati tici tam, ko runā?

r— Ak, kungs! Tas tak visiem skaidrs. Ir cilvēki, kas redzējuši visas vilkaču pārvērtības, bijuši viņu dzīrēs.

*-? Kas tie ir?

Kas?

Nu, tie redzētāji,

— Visi miruši, kungs, miruši. Palikuši tikai viņu vārdi, viņu gudrība un ticība.

0 Tu tici viņu pasakām?

me Katrā pasakā sava tiesa, kungs. Bet šitās jau nav

pasakas. Vai to dievu, ko tas jūsu pastars māca, kāds redzējis, bet visi tic. Kā lai neticam radījumam, kas te­pat pa zemi staiga?

Felsbergs sadrūvējās. Izrādījās, ka vecene ir gudrāka, nekā viņš bija iedomājies.

— Dievs ir dievs, bet te tak māņi. Vecu laiku muļķī­bas, — viņš skarbi teica.

— Nezinu, kungs, nezinu. Saku, ko domāju, ja jau man prasi. Nepaies ilgs, ij pats redzēsi tā zvēra zīmi.

— Kadu zīmi?

— Nezinu, kungs, nezinu. Gan pats savām acīm ska­tīsi, — un, vērodama Felsberga nievīgo smīnu, pieme­tināja: — Re, Tupsis jau jūt.

Suns slaistīja degunu un smailēja ausis.

«Ak tumsonība!» Felsbergs nodomāja. «Viņa, šķiet, patiešām tic pasakām par vilkačiem. Varbūt ij pati pie­kopj kādu zintekli.» Vēl brīdi uzkavējies Mades trūcī­gajā miteklī, viņš atvadījās.

Netālu no zāļu sievas mājas uz Lupstu pusi birzītē Felsbergs pēkšņi pamanīja svaigas aļņa pēdas. Lielais lops, šķiet, vakar vakarā bija soļojis no meža pāri ce­ļam uz kalna nogāzes krūmāju. Muižkungs šeit jāja vai ik pārdienas, bet lielbrieža minumu redzēja pirmo reizi, tālab modās ziņkāre palūkoties, kur tas aizved. Viņš uzmauca cepuri ciešāk un dzina zirgu briksnājā. Izrā­dījās, ka meža lops izmetis nelielu līkumu un atgriezies uz ceļa. Kaut arī Felsbergs, abas ceļa malas vērodams, aizjāja līdz Lupstu mājām, nekur neatrada ne zīmes par lielradža tālāko gājumu. Kungs sarauca pieri un grieza zirgu apkārt.

— Jāpaskatās uz otru pusi, — viņš norūca. — Pa gaisu tak neaizlaidās.

Arī viņpus birzītes alnis nekur nebija nogriezies. Pēdu mīklainība uzbudināja. Kungs vēlreiz aplūkoja tās, kas iztecēja no silāja. Nedaudzie ledus putraimiņi nagu at­stātajos dobuļos liecināja, ka lops staigājis īsi pirms sniega mitēšanās, tas ir, vakar vēlu vakarā vai naktī. Felsbergs devās mežā. Gājums locījās cauri viršu prie­dulājam, pa skrajām smuidru bērzu birzēm, pāri vairā­kām tērcēm un viņpus tālā dziļūdens iesliecās pašā sila mēmumā. Sirmas egles slējās augstu debesīs, celdamas pāri pēdu dzinēja galvai pelēcīgu krēslas jumtu. Kungs atlocīja ausaini un klausījās. Vēris grūtsirdīgi šalca.

Rudenīgās saules možie stari zīmēja uz sniega sērīgas māņu zīmes. Zirgs apstājās pie upītes, kur alnis bija mīņājies, acīmredzot dzēris. Lai gan pēdas skaidri rā­dīja, ka lops iznācis ārā no meža, kungam likās, ka viņu te var sastapt. Pakalnē bija pakašņāta sūna, purva malā berzti sāni pret egles stumbru. Sniegā nobirzuši mizu gruži un sīkas pelēko ķērpju austiņas.

Pēc kāda laika muižkungs nokļuva pašā dižmeža serdē. Pēdas rindojās apkārt lielam kalnam gar muklas gravas malu. Aiz egļu stumbriem soļu desmit atstatu pēkšņi pavīda vēl vienas jaunas. «A, te viņi bijuši divi,» Felsbergs nodomāja, paskubināja zirgu un sa­traukti vērās meža krēslumā.

Pirmais minums ielocījās sīku eglīšu biezoknī, izgāja tam cauri, aplieca loku un atgriezās atpakaļ uz zieme­ļiem, kur kļuva redzamas vēl vienas pēdas un… zirga nagu nospiedumi. Nu viņš saprata. Brīdi _ nekustīgi sē­dēja sedlos apjucis un satriekts. Izrādījās, ka nekāda cita gājuma nav. Alnis šeit izstrādājis tādu pašu joku kā pie Lupstiem. Apmetis līkumu un aizsoļojis atpakaļ pa savām pēdām. Kungs vēlreiz uzmanīgi aplūkoja nagu bedrītes. Jā, zem pēdējām pēdām bija citas, ačgārnas. «Velns, kur viltīgs!» Felsbergs brīnījās. «Ej nu tādu at­rodi!» Viņš vēlreiz izgāja loku, uzmanīgi vērodams, vai nav redzams kaut kur tāls lēciens uz vieniem vai ot­riem sāniem. Nekā tāda nevarēja saskatīt. Gravas krastā sniegā bija izrauta tāda kā vīle, bet tālāk līdz pat muk- līgajai slīkšņai nekādu pēdu. Tur gravas avotainais staignums bija vismaz soļu divdesmit plats. Lai cik va­rens zvērs bija alnis, ne pusi tik tālu aizlēkt viņš ne­spēja. Turklāt otrā krastā nekādu pēdu nemanīja. Tur bija mēma krūmu un lauztu koku brikšņa. Felsbergs no­kāpa no zirga un nogāja līdz ūdenim, pabakstīja ar koku ļumīgos ciņus. Tie bija mīksti un nedroši. «Elles kakts,» viņš nodpmāja. «Tāpēc jau zemnieki sacer par šo stūri visādus nostāstus.» Pēkšņi viņš atminējās te­pat šinī mežā sievu redzēto velnu melna auna izskatā, un vīram pār muguru pārskrēja vieglas baiļu trīsas.

Tieši šajā mirklī gaisā kaut kas nošalcās. Felsbergs pacēla acis. «Nolādēts!» Tā bija veca, plušķaina vārna, kas lidoja pa šauro gravas ieloku starp egļu augsta­jiem mūriem. Augšā bija. redzama tikai neliela debess strīpa. Egles ar zariem centās it kā nosegt gravu. Koku augstumu palielināja gravas krastu stāvās krantis. No pretējās nogāzes savu desmit asu augstumā pāri gravas koku aizai sniecās aizlauzta egles galotne, kas bija uz­gūlušies dūkstij tuvākās egles augumam un karājās virs muklāja kā draudīgs likteņa zobens. Slaidā virsotne sniedzās tālu. «Varbūt vāvere tur pārlēktu,» Felsbergs nodomāja un pasmīnēja par savām aizdomām.

Pie sīkiem krūmiem turēdamies, kungs uzrāpās atpa­kaļ krastā. Vēlreiz aplūkoja aļņu pēdas un jocīgo strīpu sniegā. Vēlreiz ievēroja, ka no egles stumbra šeit biruši gruži. Turklāt biruši visapkārt kokam. Pie citiem ko­kiem šāda nobiruma nemanīja. Felsbergs ilgi raudzījās eglē, mēģinādams uzminēt pašam vēl neapjaustu noslē­pumu. Jo ilgāk raudzījās, jo prāts kļuva nemierīgāks. Galvā riņķoja pazemojoša, pretīga doma. Viņš centās to pārvarēt, bet doma neatstājās, un, kad nosprauslojās zirgs, Felsbergs neviļus sarāvās.

Kalna eglēs smagi iegūlās vējš. Berzīgi iekrācās koks, ieķērcās aizsmakusi vārna. Felsbergs rausās zirgam mu­gurā, pārpilns bažu un dedzīgas vēlēšanās ātrāk izkļūt no drūmā sila krēslainības. Vīrs tikai ar lielām pūlēm pārvarēja kādu ārprātīgu iedomu, proti, viņam šķita, ka aļņa pēdas nav īstas, ka tur gājis nevis četrkājis, bet divkājis. Skurbā fantāzija par divkājainu šķeltnadzi uz­dzina drebuļus.

Izjājis no dižsila dziļuma gaišā bērzu birzē, kur caur kailajiem zariem vīdēja skaidras debesis un zem kājām sniegā rotājās oranžu saules staru nedrošie pirksti, Fels­bergs sakaunējās par savu bailīgumu un nosprieda, ka viņš neprot izsekot aļņus. Vai tāpēc jāizsapņo neticami brīnumi? Sava goda un sirdsmiera labad par neveiks­mīgo gājienu nolēma nevienam nesacīt ne vārda, bet klusībā pavērot mežu.

Iepriekšējā vakarā Toms patiesi ciemojās pie zāļu sie­vas. Tas bija viņa pirmais gājiens toruden pa apsnigušu zemi ārpus salas. Made pastāstīja par notikumiem Dor- muižā. Pats kalējs Jaksis atjājis pie viņas un sūrojies. Dormuižas kungs licis nopērt Berkuļa dēlu Krišu. Krišs guļot karstumos, bet kungs gaidot, lai šis atlabojas, tad pēršot vēl. Muižas kalējs lūdzis, lai padod ziņu mežai- jiim, par kuru šim citreiz Made minējusi, jo Krišs esot jādabū projām, citādi cilvēkam beigas. Piebildis vel, ka nākamais varmācības upuris būšot viņš pats, Jaksis, jā vien kāds slepens spēks laikā neiedzīšot muižniekiem bijāšanu.

Smagu sirdi Toms devās mājās. Cauri egļu zariem spīdēja mēness. Debesis bija pilnīgi skaidras. Vēlāk gan pārskrēja viens padebesis, nobirdināja dažus putraimi­ņus, bet vairāk nekā. Vilkatis izbrida riņķi gar gravas stāvumu līdz livenim un kalna piekājē atgriezās atpa­kaļ uz vecajām pēdām. Pie viņa kājām aļņa nagi bija piesieti otrādi, lai sekotājam liktos, ka šķeltnadzis iz­nācis no meža, nevis tur iegājis. Nonācis vēlreiz gravas stāvumā, Toms savilka ciešāk mugurmaisu ar stopu, pa­kāpās krastmalas eglē un atraisīja tur pie zara piesieto virvi, apmeta to ap vidukļa siksnu, cieši savilka. Ietau­kotā virve karājās lejup no augstās aizlauztās egles ga­lotnes. Tumsā šķita, ka tā nāk vai no pašām debesīm. Ar vienu kāju atbalstījies pret egles stumbru, Toms pa­šūpojās, lai pārbaudītu virves garumu. Uz laika maiņām kaņepājs te sarāvās, te izstiepās, tāpēc vajadzēja uzma­nīties. šurp nākot, viņš bija ieķēries par zemu, tālab izbraucis krasta sniegā strīpu. Pārliecinājies, ka viss kārtībā, Vilkatis izstiepās, nedaudz palēcās un ļāva vir­vei sevi nest kā šūpolei pāri muklenim uz gravas otru krastu. Sejā uz mirkli iepūta vējš, pazibēja sniega un debesu baltums, un tad viņš jau atradās tajā pusē. Iecirta kājas zemē aiz sīku eglīšu pudura, kuru rudenī tur pats bija rūpīgi iestādījis, lai sekotājam nebūtu re­dzamas lēcēja pēdas. Atsējis virves galu no siksnas, aizmeta to aiz zemē iedzīta egles kāša, ko varēja notu­rēt arī par gluži parastu zemē iedūrušos zaru, un, no­ņēmis sev no muguras nesamo, uzrāpās balsta eglē, ku­ras sānos bija piestiprināta tieva, pagara kārtiņa ar div- žuburu žebērkli galā. Toms paņēma kārtiņu, ar stakli aizķēra koka sprūdeni, kas turēja virvi pie aizlauztās galotnes virs pašas gravas, un izcēla virves galu no kāša. Pievilcis to pie sevis, viņš virvi sašūpoja, lai cilpa izkristu no apakšējā kāša, pēc tam veikli sariti­nāja ritulī, uzmauca plecā un kāpa lejup.

Pēc brīža viņš jau bija mājās.

Aiznākamās dienas rītā, brienot kārtējā apgaitā pa salu, Toms, savas parastās piesardzības mudināts, aiz­gāja arī līdz gravas krastam pavērot šūpuļu vietu un palūkoties uz savām viņnakts pēdām gravas otrā krastā, lai pārliecinātos, ka neviens nav sekojis. Cauri krūmiem pamanīja kaut ko nelabu. Nodīžļāts bija kraujas stā­vums līdz pat ūdenim. Jā, un augstāk, ja labi palūkojās, kļuva redzamas zirga pēdas. Turpat čurnēja zirga mēslu čupa, kas liecināja, ka pēdu dzinējs piekrastē uzturējies ilgāku brīdi.

Toms notupās eglīšu aizsegā un veselu stundu ar uz­vilktu stopu rokā pētīja kalna nogāzi. Lai kas būtu nā­cējs, viņš to tūlīt bez žēlastības nošautu, ja vien sagai­dītu upuri pietiekami tuvu. Mežs tomēr bija un palika tukšs un kluss, tikai mazie čiekuru putniņi vien žēli čiepstēja un reizēm sērīgi iekārkstējās aizsmakusi vārna. Pēdu dzinējs acīmredzot jau sen bija aizjājis, un de­besu tēvs vienīgais zināja, .vai viņš jebkad vēl atgrie­zīsies.