Pēdas

IEVADĪJUMS

IEVADĪJUMS

Romānā attēlotie notikumi norisinājušies zviedru—poļa kara (no 1600. gada līdz 1629. gadam) beigās, kad Vid­zemē iestājās ilgi gaidītais miers. Latgale palika poļiem, Vidzeme — zviedriem. Karš Vidzemes dēļ bija ar pār­traukumiem ildzis 29 gadus, zeme izpostīta, ļaudis ap­miruši sērgās un badā. Gan zviedru, gan poļu karavīri nereti kļuva par siriķiem. Tiklīdz pietrūka naudas lands- knehtu atalgošanai, virsnieki atļāva viņiem izlaupīt ap­kārtējo zemnieku sētas.

Lai izvairītos no pārestībām un spaidiem, zemnieki bēguļoja no novada uz novadu. Ienācējam muižnieki parasti deva trīs brīvgadus bez klaušām un nodevām. Pēc zviedru arklu revīziju materiāliem redzams, ka ne vienā muižā vien trešā daļa un pat vairāk zemnieku bi­juši neseni ienācēji. Zviedru kara komisārs Andersons bija spiests ziņot ģenerālgubernatoram Jakobam Delagardi, ka, piemēram, Alūksnes stārastijā aizbēguši visi zemnieki:

No siriķiem, kungu klaušām un nodevām uz laiku pa­glābās tikai atsevišķas zemnieku sētas dziļi mežu bie­zokņos vai grūti pieejamās purvu salās. Toreiz mežu bija daudz vairāk nekā tagad, mežu masīvi saplūda cits ar citu, tālab paslēpties bija viegli. Ziemas bija sniego­tākas un bargākas nekā mūsdienās, vasaras — aukstā­kas un mitrākas. Baltijas jūra reizēm aizsala, un ļaudis pa ledu tad varēja tikt no Latvijas uz Zviedriju.

Latvieši jau četrsimt gadus atradās vācu varā, bet, par spīti jezuītu aktivitātei, vēl 17. gs. sākumā daudzi pie­lūdza senču dievus un nebija aizmirsuši domu par brī­vību un neatkarību. Pauls Einhorns savā 17. gs. sarak­stītajā «Latviešu vēsturē» atstāsta raksturīgu gadījumu. Kāds vācietis lasījis zemniekiem priekšā un tulkojis senu hroniku par viņu senču panākumiem karā. Zem­nieki sākuši pulcēties un apspriest lasīto. Vācieši sabi­jušies, ka nenotiek sacelšanās, un, piedraudot ar nāves sodu, aizlieguši runāt par latviešu tautas pagātni.

Bažas par sacelšanos bija pamatotas, jo, piemēram, 1577. gadā zemniekiem izd.evās Cēsīs, Ludzā, Rēzeknē un Viļakā padzīt poļu garnizonus.

Zemnieku pašapziņu tolaik stiprināja apstāklis, ka starp turīgajiem latviešiem bija vēl sīkie vasaļi un lei- maņi, tā saucamie brīvzemnieki. Viņi bija personiski brīvi, sīkie vasaļi pildīja karadienestu palīgkaraspēkā, brīvzemnieki maksāja nodevas graudā vai naudā.

17. gs. sākumā radās zināmas cerības atbrīvoties no vācu kungiem, jo poļi tikai daļēji atzina vācu tiesības. Tāda rīcība satricināja sen iegājušos kārtību, mazināja bijību pret vāciešiem. Diemžēl pēc grūtajiem un gara­jiem kara gadiem tautai trūka dzīvā spēka, ar ko stā­ties pretī kungu varai, tāpēc ilgas pēc brīvības nereti izpaudās savdabīgā garīgā pretestībā: dažādu burves­tību veidos. Mierīgo un labsirdīgo seno dievu vietā nāca raganas un vilkači. Kungi burvjiem, vilkačiem un raganām piesprieda augstāko soda mēru — nāvi, sade­dzinot viņus uz sārta, bet savādā, drūmā tautas kustība tālab nenorima. Paši muižnieki nereti bija neizglītoti un ticēja pārdabiskiem spēkiem vairāk nekā zemnieki. Tas, protams, zemrJeku acīm nepalika nepamanīts. Apspies­tie šīs kungu bailes un lētticību reizēm gluži apzināti izmantoja. Baznīca un feodāļi gan centās iztēlot vilk­ačus kā pekles gārus un ļaundarus, lai tos kompromi­tētu tautas acīs, bet, kā rāda vēsturiski dokumenti, tautā nereti valdījis pretējs uzskats.

Vilkaču izdarības un rituāli, kas it kā ļaujot cilvēkam pārvērsties vilkā, bijuši dažādi, šķiet, pašu apsēsto diezgan brīvi izdomāti.

Sī kustība bijusi diezgan nopietna. Par vilkačiem in­teresējušies vairāki tā laika vēsturnieki. Einhorns (arī Fišarts) atzina vilkaču pastāvēšanu un atbilstoši to laiku zināšanu līmenim centās fenomenu «izskaidrot», tādē­jādi pastiprināti popularizējot šīs parādības maģisko pusi. Pierakstīti arī it kā aculiecinieku redzēti gadījumi, kad cilvēki pārvērtušies vilkos. Kāds alūksnietis, piemē­ram, ļaudis pārvērtis vilkačos ar «uzdzeršanu». Vēstur­nieki liksējuši arī citus līdzīgus notikumus.

Romānā attēlotais vilkaču sils atrodas trijstūrī starp Jaunpiebalgu, Gulbeni un Madonu.

Vilkača Toma Staldes dzimtā puse varētu būt Alūk­snes novada Laicenes vai Ziemeru pagasts. Te mīt un, domājams, arī toreiz mituši vīri ar stūrainiem rakstu­riem un vērā ņemamām izdomas spējām. Tādiem nesko­lotiem talantiem, vajadzības spiestiem, laikam taču ne­būtu grūti izgatavot romānā aprakstītās vilku dūkas un citas gudras ietaises. Pats romāna sižets nav izdomāts. To man stāstīja tēvamāte Līze Mauliņa, kura dzimusi 1851. gadā un kuras dzimtā puse ir Zeltiņi. Vilkaču va­kars Zeltiņu muižā• attēlots, burtiski, pēc vecmāmiņas teikas meta.

Pirmā saskare ar vecmāmiņas teiku man sākās ļoti ikdienišķi. Septiņu vai astoņu gadu vecumā izgatavoju savā mūžā pirmo alkšņa svilpīti un atstāju pa nakti uz mūrīša. Sakaltusi un sarāvusies tā rītā vairs neskanēja. Līdz sirds dziļumiem apbēdināts, pūtu, kaut ko vēl ce­rēdams, līdz pamanīju, ka no neskanošās svilpes sabīs­tas kaķis un izskrien pagalmā. Brālis kaķi ienesa atpa­kaļ, un es pūtu vēl. Vecmāmiņa, to redzēdama, izbāra mūs abus un teica dīvainā balsī: «Tai svilpē ir vilka skaņa. To dzird tikai zvēri. Liecieties mierā, izsauksiet vēl no meža lielā vilkača vilkus.» Vēlāk vecmāmiņa pa­stāstīja, ka viņas vectēva brāļi ar šādām vilka dūkām brīdinājuši malu mednieku suņus par tiunga nākumu. To viņa pauda kā lielu noslēpumu, piebilzdama, ka ar mazām vilka svilpītēm mednieki arī pievilinājuši vilkus. (Pat šobrīd mednieki ultraskaņas svilpītes, kas atdarina smalkus peļu pīkstus, izmanto lapsu medībās.) Teiksmu par nelaimīgā savādnieka drūmā Toma mitināšanos silā kopā ar vilku baru viņa neizpauda uzreiz, bet pa drus­kai, katrreiz piebilzdama, ka īsto patiesību neviens tā arī nekad īsti neuzzināšot.

Lai gūtu iespējami reālāku priekšstatu par attēlojamā gadsimta dzīvi, iepazinos ar dažādiem vēstures avotiem, sīki izpētīju zviedru arklu revīzijas materiālus par Alūk­snes, Gulbenes, Gaujienas un citiem novadiem, izstu­dēju Manceja sprediķu grāmatu, tā laika tiesību avo-: tus un citus materiālus.

Savas dzimtās apkārtnes izzināšana pēc šiem revīzijas materiāliem radīja reljefu priekšstatu par toreizējiem apstākļiem un cilvēkiem. Revidentu aktos uzrādīts saim­niecību lielums, ģimenes sastāvs (pēc vārdiem un vecu­miem), zirgu, govju, kazu un aitu skaits. Vaļinieku, kalpu un puspuišu vārdi, vecums, klaušu un nodevu apjoms un nomenklatūra. Skaidri noteikta muižu atra­šanās vieta, lielums, reģistrēti krogi, dzirnavas, vērptu­ves, ezeri, atspoguļoti daudzi citi vērtīgi fakti. Tālab gandrīz visus kungus, ko attēloju romānā, bija iespē­jams saukt īstajos vārdos. Ņemot vērā, ka arklu revī­ziju materiālos ir minēti daudzu muižnieku radnieciskie un biogrāfiskie dati un raksturojumi (dažkārt netieši arī tikumiskie), bija iespējams šo kungu tēlus dot pus­līdz patiesus. Vienu no galvenajiem varoņiem — Fels- bergu, protams, tēloju brīvi, ar izdomātu vārdu, lai ne­radītu vēsturiska fakta un, tā teikt, biogrāfijas sagrozī­jumu viņa attieksmē pret vilkaci Tomu.

Par romānā attēloto Lizuma muižu un tās valdītāju (possesor) pulkvežleitnantu Antoniju Morī arklu revīzi­jas materiālos ir samērā sīkas ziņas: dzimis Francijā, divdesmit sešus gadus kalpojis Zviedrijas kronim, dabū­jis pulkvežleitnanta pakāpi utt.

Piebalgas muižas valdītājs tajos laikos bijis valsts admirālis Kārlis Iiarlsons Gildenhelms. Arendators — Somans (romānā aktīvi darbojas vilku medībās).

htajā vārdā nosaukts arī Zeltiņu muižas dzimtkungs Kaspars Oto Sperlinks. Poļu laikā muiža atdota polim Moderofskim. Novadā vācu muižu atdošana poļiem, bija izplatītāka nekā citur. Par to pukodamies, vācu kungs Felsbergs romānā piemin īstos vācu un poļu vasaļu uz­vārdus.

Daudz ziņu arklu revīzijas materiālos arī par zem­nieku mājām. Pārsteidz fakts, ka manā dzimtajā Veclai­cenē (Laicenē) toreizējie māju nosaukumi saglabājušies līdz mūsu dienām, piemēram, Bāliņi, Kaķīši, Kanastas, Ķempji, Leģenes, Mauliņi, Mušķi, Pelši, Sprīvuļi, Stal- des utt. Tāpat kaimiņu Ziemeros: Ādiņi, Anaraudas, Bārtuži, Semeikas, Skultes, Stāmeri, Skripīts" utt. Pēc vēsturnieku domām, daļa apdzīvoto vietu nosaukumu ir krietni veci, iespējams, pastāv no tiem laikiem, kad

Tālavā vēl nebija uzkundzējušies sveštautas feodāļi, vai pat no laikiem, kad šajā novadā vēl mita lībieši un somugri, par to liecina toponīmi: Bārtuži, Lugaži u. c.

Revīzijas laikā laukos baznīcu tikpat kā nav bijis. Toties krogu — krietni daudz, un daži no tiem piederē­juši latviešiem. Parasti gan zemnieki īrēja krogus no muižas. Krogos tolaik bieži apmetās ceļojošie tirgoņi, sludinātāji, klaidoņi. Krodzinieki tālākpārdošanai iegā­dājās no tirgotājiem dažādas mantas, sevišķi dzelzs dar­barīkus, čuguna un māla podus, sāli un citas preces. Galvenās preču apmaiņas vietas tomēr bija pilsētu tirgi, sevišķi rudens tirgi, tā saucamie gadatirgi, kas notika pilsētās, miestos vai arī kādā muižā lielāku satiksmes ceļu krustojumos.

Šaujamieroči ar stobru parādījās jau 15. gadsimtā, taču drīz muižnieki aizliedza šādus ieročus iegādāties zemniekiem. Par ieroča turēšanu draudēja sods. Šauja­mais bija smags un neprecīzs, lēni (pa galu) lādējams, bez vītnēm.

Zemi apstrādāja pēc trīslauku sistēmas, taču liela no­zīme bija arī līdumiem un atmatām. Mēslotā tīrumā sēja miežus, rudzus vai zirņus. Pēc tam divus nākamos gadus sēja linus un auzas. Mēsloja ar kūtsmēsliem, rei­zēm ar dūņām un pelniem. Apsēja lielas platības, bet ieguva tikai ceturto graudu, ja labi padevās — piekto. Ara zemi sekli, toties vairākkārt ar spīļarklu, irdināja ar kokzaru ecēšām. Sēklu vai nu ieecēja, vai ieara ar to pašu spīļarklu. Ļaudis ģērbās vienkārši. Vīrieši — garos linu, pusvilnas vai kažokādas svārkos un linu, pusvilnas vai ādas biksēs. Kājās āva vilnas zeķes vai aptina tās ar autiem. Nereti pastalu āda bija jēla, ne- miecēta, ar visu spalvu. Dažādos gadalaikos ģērbās atšķirīgi. Karstā laikā staigāja nebalināta linaudekla biksēs un kreklā, kurus pogu vietās rotāja koka sprū- dzeklīši. Visi zemnieki, protams, neģērbās vienādi. Ba­gātākie iegādājās kurpes un pat stulmzābakus. Katra uzpošanās bija zināmā mērā atkarīga no rocības, gau­mes un izdomas. Ir ziņas, ka toreiz zemnieki nav lieto­juši apakšveļu, gulējuši virsdrēbēs uz koka lāvām.

No rotaslietām izplatīti bija dzintara kareklīši, zīļu vainadziņi. Bagātākiem zemniekiem, domājams, bija arī sudraba rotaslietas, tikai parasti tās nerādīja atklātībā, bet līdzīgi naudai glabāja paslēptas nebaltai dienai, jo rotaslietas tajā laikā bija arī nauda.

Svētku drēbes slēpa tīnēs — īpašās paseklās mucās ar vāku — vai pūra lādēs.

Ne jau vienmēr mūsu senči ēda pelavmaizi un stai­gāja kankaros. Nav pamata neticēt, ko raksta mācītājs Mancelis savos sprediķos, proti, ka lielīgākās zemnieces nēsājot «lielas, burbuļainas» sudraba saktas un «zīža blāverus», bet vīrieši tik lepni metoties, ka negribot milna auduma drēbes valkāt un pērkot dārgu «englišku vadmalu».

Katrā zemnieku sētā bija aužamie stāvi, un katra zem­niece pati auda sev vilnas drēbes un tās krāsoja. Sie darbi prasīja zināšanas un prasmi, ko mantoja no paau­dzes paaudzē.

Mājas bija bez logiem, ar nelielu caurumu sienā un dūmu lūku apaļbaļķu vai šķelto baļķu griestos. No bē­niņiem dūmi izklīda vai nu pa jumta šķirbām, vai pa īpašu jumta atveri. Krāsnis krāva līdzīgas pirts vai ri­jas krāsnīm, tās bija pa pusei mūrētas, pa pusei sakrau­tas no akmeņiem. Pa daudzajām šķirbām telpā ieplūda dūmi un karstums. Latviešu zemnieki šādās dūmistabās, tāpat arī dzīvojamās rijās un pirtīs mita gandrīz līdz 19. gadsimta vidum un uzskatīja tās par veselīgām.

Aprakstītajā laikā vīrieši un sievietes nēsāja garus, brīvi krītošus matus. Tolaik jaunākās dziesmas skaitī­jās poļu dejas dziesma ar vārdiem «Cūkas driķos» un pārlatviskota tiroliešu dziesmiņa «Aiz upītes es uzaugu», jaunākā deja — tā pati poļu polka, ko Vidzemē atveda poļu karavīri.

Jaunekļi pēc vecas paražas «zaga» līgavas, tas ir, pa­slēpās izraudzītās jaunavas mājas tuvumā, sagaidīja brīdi, kad viņa iznāca laukā, sagrāba, iesvieda kama­nās un steigšus devās mājās. Bieži šāda rīcība bija tikai simboliska, jaunieši paši (un arī vecāki) bija sapratu­šies un piekrita laulībām.

Kaut arī laiki bija grūti, zemnieki neatteicās no līk­smām kāzu svinībām, tālab Vidzemes valdītājiem vēlāk nācās izdot likumu, kas aizliedza kāzas svinēt vairāk par divām dienām, kā arī aicināt vairāk par sešpadsmit pāriem viesu. Muižnieki bijās, *ka zemnieki ilgajās svi­nībās patērēs pārāk daudz produktu un to nepaliks pāri feodālās rentes samaksai, kā arī kavēs klaušu darbus.

Muižnieku dzīve ritēja savrup no zemnieku dzīves. Vēl 17. gs. sākumā daudzi feodāļi zemniekiem aizliedza mācīties rakstīt un lasīt, baidīdamies, ka izglītots dzimt­ļaužu bēglis var uzdoties par vācieti un tā paslēpties no vajātājiem. Dižciltīga muižnieka godalieta bija ne­strādāt zemnieka darbu. Dažkārt viņi tālab vārda tiešā nozīmē nīktin nīka bezdarbībā, sevišķi sievietes. Pro­tams, grūtie apstākļi (17. gadsimta sākumā nereti vienā otrā muižā nebija neviena zemnieka vai arī bija tikai daži) spieda muižniekus šur iur pielikt roku. Kāds muiž­nieks, piemēram, pats personiski krogojis alu, sakāvies ar piedzērušu zemnieku, tālab lieta nonākusi tiesā un līdz ar to iegājusi vēsturē.

Tolaik bija daudz sarežģītāka naudas aprēķinu sis­tēma nekā mūsdienās. Apgrozībā bija dālderi, zloti, markas, graši (arī saukti par vērdiņiem), šiliņi un citas naudas vienības.

Vairumam muižu, spriežot pēc darbaspēka, šajos no­vados piederēja 10—30 ha aramzemes, 10—25 govis, 20—40 aitas, 5—10 cūkas, 3—6 zirgi. Taču muižas lau­kus apstrādāja zemnieki ar savu inventāru un saviem zirgiem. Pie vienas otras muižas bija ar ūdens vai zirgu spēku darbināmas dzirnavas, nelieli alus brūži. Parasti graudus mala rokas dzirnās un alu brūvēja mājas ap­stākļos. Muiža krogus vajadzībām to atpirka vai arī uz­lika īpašu alus nodevu. Nodevas atkarībā no muižas un muižnieka bija ļoti atšķirīgas, sākot ar graudiem un lo­piem, putniem, olām, vasku, spalvām, virvēm un bei­dzot ar darvu un pelniem. Pelnus izveda uz ārzemēm rūpnieciskām vajadzībām, bet darva noderqja kuģu būv­niecībā.

Rīga toreiz skaitījās paliela pilsēta, lielāka par Stok­holmu, ar vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju. Tai pāri slē­jās Pētera baznīcas, kā arī citu baznīcu torņi.

Bet lai jau paliek šīs vēstures ziņas. Galvenais — to­laik, tāpat kā tagad, bija dzīvi cilvēki, viņu alkas un gudrība. Šķirstot senos rakstus, dokumentus, vēstures lappuses, radās iespaids, ka senatne nebūt nav tik tāla, it kā palikusi aiz trejdeviņiem kalniem. Mēs zinām de­jas un dziesmas, kuras toreiz vēl nesauca par tautas dejām un tautas dziesmām, ir tādi paši tautas tērpi vai, 1 kā toreiz teica, godadrānas. Tāpat mēs mīlam, nīstam un sapņojam. Vienīgi mēs vairs neticam brīnumiem,

mazāk paļaujamies jūtām. Tāpēc viņus, šos septiņpa- dsimtā gadsimta senčus, reizēm varam arī nesaprast. Bet man šie ļaudis šķiet mīļi un tuvi. Pāri viņiem dzeltenī­gās saules rieta debesīs skan drūma melodija: «Kas tie tādi, kas dziedāja.» Lūk, tur zem ozola tup pelēkbrūns ganu Duksis, gaidīdams mājās nogurušus klaušiniekus. No rīta, klaušu gaitās braucot, viņu rati čīkst lēni un skumīgi: «Kā būs, kā ne-būs, kā būs, kā ne-būs,» — bet nu, mājup atgriežoties, rit raitākā rakstā: «Kā bij, tā bij, kā bij, tā bij.» Klau! Atskan smiekli. Tātad cilvēki ir dzīvi. Vēl vairāk. Redzu, ka viņi spēj jokot. Viņi nav mantas vergi. Nesūrojas. Viņi nav salti aprēķinātāji. Viņi ir raksturos dažādi, tāpat kā cilvēki mūsdienās. Un nebūt nav visi nelaimīgi. Viņi ir sava laikmeta bērni, kas reizēm, tāpat kā mēs, rīkojas aplam un neloģiski. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvība nav gudra aprēķina shēma, tā ir sarežģītāka un tālab izdzīvot spējīga.

Bet tagad iedomāsimies bargu ziemu. Dziļais sniegs un sals kaitējis ne tikai cilvēkiem, arī aļņiem, briežiem, stirnām. Vilkiem trūkst barības. Dzi, kā lielajā silā viņi gaudo. Zvēru balsis saltajā gaisā trīc kā drūmas, pār­dabiski lielas un rupjas vijoļu stīgas. Uz egļu galiem sēd sārts pusmēness. Nakts.

Septiņpadsmitais gadsimts.

Mežmalas mājā bez skursteņa ar apsnigušu salmu jumtu dzirdamas dziesmas. Sievas un meitas sēž ap skala guni, vērpj un dzied. Melodija pazīstama, spri­gana un skaidra. Griestu baļķi nokvēpuši. Pie sienas uz plata sola, ar kažoksegām apsegušies, virsdrēbes ne- novilkuši, guļ bērni. Uz akmens krāsns lielā, gludā un siltā stūra snauž pelēks kaķis un sapņo par zvirbuļiem, kurus dienā redzējis Iellenam rijas salmu jumtā.

Kaut kur gaisos top teiksma, bet teiksmas laikabiedri to pat nenojauš. Tā tas bijis vienmēr. Daudzi vēlāk tai ticēs, daudzi neticēs. Tā tas bijis un būs.., Bet ārā, sila tālumos, joprojām gaudo vilki.