Pēdas

VILKAČA DUSMAS

VILKAČA DUSMAS

Mošķim soļi ir citādi nekā vil­kam, pēdas netek rindiņā, bet daž­kārt arī tek.

Tautas ticējums

Debesis mākuļojās, bet snigt nesniga. Pēcpusdienā vilkači savīkšīja kules un sedlu somas. Jāja pa Sarkan- purva stigu. Dumbru laikā tā bija vienīgā zirgu pāreja. Te mūklim pamatos jaudās sena ceļa vieta, kuru vasa­rās izmantoja aļņi.

Izbriduši dūņekli, vilkači raiti drasēja tālāk pa sirm- egļu gāršu gar mazajiem ezeriem un īsi pirms pusnakts nonāca Dormuižas robežās. Kumeļu spalva spīdēja no vilku riebes zieduma. Toms sauca vilkus. Zvēri parādī­jās Dorzemes līča lanlcās pie siena kaudzēm un tecēja līdzi kā uzticīgi suņi. Reizēm pazuda brikšņos un birz­talās, lai atkal iznirtu uz ceļa priekšā vai aiz muguras. Zirgi, raudzīdamies zvēru lunkanajās ēnās un saozdami mūžīgo ienaidnieku pretīgo smaku, sprausloja un puri­nāja galvas.

Muižas pievārtē gan vilki, gan vilkači kļuva piesar: dzīgāki. Pelēči apskrēja pusloku un paslēpās priežu skupsnā. Jātnieki piesēja kumeļus rijas galā, lai tie ne­būtu redzami no pagalma, un devās izpildīt zāļu sievas un likteņa lēmumu.

Toms, ēnā slēpdamies, pievilināja un nošāva kunga suni, kas, svešiniekus un vilkus saodis, neganti rēja. Pēc trāpījuma dzīvnieks noīdējās un aizstreipuļoja sien­malē. Andris pierāpoja pie upura, izrāva tam no sāniem bultu, pārcirta rīkli un saskrāpēja vēderu ar susekli. Pēc tam apsmērēja ar puvekli.

Klusi kā ēnas vilkači kustējās ap staļļa stūriem: pie­nesa pie pakšiem sveķuļus, salmus, zarus un citu ku- rekli. Miķelis atlauza durvis un izveda no stiliņa zirgu, kas atradās tuvāk durvīm. Andris atvēra pelnu dozi un piespirdza iekuram uguni.

Kad liesmu zalkši iesnaikstījās pažobelēs, Toms pie­klauvēja pie kungu mājas durvīm, bet Andris iesaucās iztrūcinātā balsī:

— Kungs! Stallis deg! Kungs! Ugunsnelaime!

Tad dauzīja pie četrrūtaina glāžu loga un sauca tādā pašā garā:

— Guns! Guns! Palīgā!

Paši atlēca tumsā, nostājās pie stūriem un gaidīja. Ierējās kalpu sunešs. Noklaudzēja dreļļu mājas aizbīd­ni. Nočīkstēja viras. No dreļļu būdas pagalmā izskrēja puspliks kalps, klusi vaimanādams:

— Vai, debestiņ! Kas par nelaimi!

Pēc mirkļa atsprāga kungu durvis. Melnajā četrstūrī izslējās snaigs augums ar zobenu rokā. Tas bija īstenais Dormuižas zemnieku bende. Izlēcis pagalmā, viņš tūdaļ pieplaka pie sienas. Andris šāva pirmais, jo Tomu trau­cēja atvērtās durvis. Kad abas bultas sasniedza mērķi, augums grīļīgi noslīda uz takas. Sirmbārdains vīrs, do­mājams, kunga tēvs, redzēdams likstu, žigli atrāvās priekšnama tumsā. Toms ar kāju aizcirta durvis, at­spieda ar bomi, kas šim nolūkam jau bija sagādāts, pār­laida skatienu mājai līdz pat pēdējam gala šļaupstam, lūkodams pēc cauruma, pa kuru draudētu šāviens ar dūmu plinti, tad pielēca pie Andra, kas nekustīgi stā­vēja un, acis nedabīgi ieplētis, raudzījās mirstošajā kungā. Čukstus uzsauca:

— Izdari tak savu darāmo! Ātri!

Andris atjēdzās, steigšus izrāva iestrēgušās bultas un saplēsa miroņa kaklu ar susekļa zobiem tāpat kā sunim.

Vairāki muižas kalpi, ļaunprātību un slepkavību ne­apjauzdami, skrēja dzēst stalli. Toms no tumsas tiem nikni uzkliedza:

— Atpakaļ! Nāve!

Dzēsēji nometa spaiņus un paklausīgi aizsteidzās. Vilkači aizspieda ar kokiem arī kalpu mājas durvis. Mirkli vēlāk uzbrucēji jau sēdēja zirgos un auļoja pa ceļu tālāk uz ziemeļiem. Viņu atnākšanu un tāpat at- atkāpšanos neviens nepamanīja, jo pelēkos augumus sedza nakts melnā ēna. Sevišķi biezu un necaurskatāmu to padarīja staļļa jumtā krācošā uguns, kas žilbināja acis. Lielais sārts strauji pieņēmās kuplumā.

Pusversti aiz muižas, kur vilku bars jājējiem atkal tuvojās, Andris iecirta kungu zirgam ar zobenu pa priekškājas spēka dzīslu un, pārliecinājies, ka lopiņš vairs nekāds skrējējs nebūs, palaida to brīvībā. Drīz vilki no visām pusēm ielenca upuri.

Pēc kāda laika bēdzēji sasniedza Stenceļmuižu, izjāja tai cauri un noslēpās aiz kalna. Toms viens klusi aizla­vījās atpakaļ līdz sētai un nošāva kungu suni, izdarī­damies ar to tāpat kā pagājušajā ziemā,

Neaizsaluša ezera krastā pirms nogriešanās no ceļa uz nesabrista sniega viņi uzāva zirgiem vilka pēdas un iejāja ūdenī. Pa smilšaino sēri aizklumzoja līdz lopu dzirdināšanas vietai. Tur novilka vilku čabatas un at­griezās uz ceļa.

Dienu pavadīja Simašu kalnā mežā netālu no ceļa, uz kura aizpērnajā vasarā bija nogalējuši kungus. Kamēr divi snauda, trešais uzmanīja apkārtni un uzraudzīja zirgus.

Pēc pusnakts devās atpakaļceļā. Auļoja zilganīgajā mēness gaismā patālu cits aiz cita kā savādas nakts pa­rādības. Zirgu astes bija paceltas augšup, piesietas pie kārklu rikšiem un appušķotas ar lupatām, bet uz gal­vām kumeļiem tika uzmaukti vaļīgi, pakulu bārkstīm apkarināti maisi ar caurumiem acu un spurslu vietās. Zem maisiem, pie zirgu kakliem pieplakuši, gulēja jāt­nieki. Iztālēm šādi sačunčoti auļotāji izskatījās pēc lie­liem krēpainiem vilkiem. Liktenim labpatikās, ka vēls staigātājs no kāda māju pagalma viņus novēroja, pēcāk stāstīdams visiem, ka pusnaktī pāri kalnam joņojuši sa­vādi ķēmekļi, laikam lidojuši pa gaisu, jo soļi neesot dipējuši, tikai grandusi tāla pērkona duna.

Fogts, kas izmeklēja Dormuižas kunga noslepkavošanas apstākļus, iztaujāja nakts māņu redzētāju. Zemnieks zvē­rēja, ka baigie zvēri skrējuši vieni paši bez jātnieka.

Tā kā īstās ļaundaru pēdas skaidri veda uz pretējo pusi, fogts aplam savādo stāstījumu neņēma par pilnu, nosauca to par satraukta prāta iedomu, kuras uzklausīšana trau­cētu patiesības noskaidrošanu.

Gaismiņai svīstot, jātnieki ieauļoja lielajā silā. Zirgiem uzāva aļņu nagus, paši sev vilku čabatas. Andris veda zirgus. Toms un Miķelis soļoja aizmugurē, atdarinādami aļņiem sekojošu vilku stiķus.

Miķelim un Andrim šķita, ka drūmā dēka jau laimīgi beigusies un visas briesmas aiz muguras, bet Toms jo­projām domāja smagu domu par Sarkanpurva pārejas nomaskēšanu un aizsargāšanu. Pēdas labāk noslēpt ne­varēja. Atlika tikai domāt par takas sargāšanu. Pie tas jāsēž diviem vīriem augu dienu un nakti, kamēr pēdas apsegs sniegs. Bet kas to darīs? Andris miega dēļ krita no sedliem, Miķelis streipuļoja. Pašam arī aiz noguruma ausīs šalca tādi kā tāli ūdenskritumi. Līdz pārejai vēl bija krietns gājiens.

Pēkšņi Miķelis apstājās pussolī. Arī Toms tūlīt sastinga. Šoreiz ausīs jau skaļi iežūžojās savāda šalka. Vilkatis papurināja galvu, bet šalkoņa nemitējās. Kļuva skaļāka. Nezināmu briesmu šķietamais tuvums uzšķīla karstu dzirksti. Toms pieplaka pie egles stumbra un uzvilka stopu. Tad palūkojās uz brāli. Miķelis raudzījās uz egļu galotnēm. Arī Toms pavērās augšup. Pāri silam brāzās sniegputeņa pirmais vāls. Smalki sniega putraimi sanē­dami sitās pret egļu galotnēm un bira lejup. Drīz vien mežā bija jaušams nebēdnīgs, balts virpulis. Toms iztais­noja sagumušos plecus. «Ak, skaistais, brīnumainais!» viņš pateicīgi nodomāja. «Tas apsegs ar baltu villaini visu: gan dieva bērnu ceļus, gan sātana pēdas.»

Andris apturēja zirgus. Vīri ierausās sedlos un caur zaru spraugām raudzījās debesīs. Uz viņu sakarsušajām sejām bira sniegs. Gāzās kā no pārpilnības raga.

— Žēl, — jauneklis, brāļus un puteni vērodams, ieru­nājās. — Kas kaitēja nodedzināt abas muižas un it visus, kam sveša smaka, apspļaudīt ar vēmekli? Šitā, pa vienam mušīdarni, tikai laiku šķiežam.

Miķelis saviebās. Viņam tās nakts izdarību dēļ bija šķebena dūša. Toms klusēja, tikai ciešāk saknieba lupas. Līdz pat Sarkanpurvam viņi jāja, vārda nepar mīdami, Mežs šalca un sīca puteņa brāzmās. Purva malā Toms iz­taisīja divas māņu cilpas, tad piejāja Andrim blakus, uz­lika roku uz pleca un ierunājās:

— Pacieties, draugs! Lielas brēkas reizē fogts atsūtītu karakalpus un izsukitu mežus. Palēnām drošāk.

Andris neatbildēja. Novērsās un sadrūma. Saprata, ka Dormuižas kunga nāve nav viņu atbrīvojusi, nav atne­susi svētkus, tikai vēl vairāk piesaistījusi Tomam un me­žiem. Šajā pirmajā nāves jājienā puisis guva vēl vienu sūru atziņu, proti, sapņot par nāvi un uzvarām bija daudz vieglāk nekā īstenībā liet asinis. Tāds uzbrukums, kā iz­rādījās, prasīja grūtu, asiņainu darbu. Aizvadītās di­vas naktis pagāja baigumā un satraukumā. Prātā iešā­vās skarba doma: «Ja pēc katra kunga nomiegšanas tā jāslēpjas un jāpūlas, tad… diezin vai kad pienāks gals visiem kungiem.» Mierināja vienīgi apziņa, ka citā vīzē viņam no meža neizkļūt. Toms purva salas drošības vārdā bija gatavs,izdzēst ikvienu dzīvību… Puiša sirdī pirmo reizi ielija neskaidrs īgnums pret Vilkati. Bet viņš to ātri pārvarēja. Dzīve bija dzīve. Vajadzēja šo to pa­ciest un mācīties. Turklāt Vilkatis bija rūpīgs vīrs, otram lieku darbu neuzkrāva. Tagad pat viņus ar Miķeli pēc Sarkanpurva pārbrišanas palaida mājās, bet pats, ar di­viem stopiem apbruņojies, palika sēžam salas krasta biežņā, lai apsargātu pēdas, kamēr sniegs tās pilnīgi aiz­putinās.

Miķelis un Andris to dienu un nākamo nakti mierīgi pavadīja savās guļvietās, izgulēdami iekrājušos miegu un nogurumu. Turpretī Toms, pievakarē atmodies, ne­varēja vairs aizmigt. Sirdi māca slepenu draudu no­jausma. Šķita, ka rūpīgi celtajā aizsardzības lokā kaut kur radusies plaisa. Sarkanpurva pāreja tā nebija. To droši sedza sniegs. Arī Andra uzvedība lielas bažas ne­izraisīja, lai gan puiša sadrūvēšanās viņa vērīgajam ska­tienam nepagāja nepamanīta. Andri viņš pazina, un tas vienmēr atradās viņa tuvumā. Slepkavu meklēšana pēc Dormuižas kunga nogalēšanas arī bija bīstama vienīgi tik. ..

— Made! — Vilkatis klusi pie sevis ierunājās.

Briesmas staroja no Egļu kalna, Melno lauku un Luķu

Mades puses. Jā, to viņš skaidri juta.

— Ne tikai Made, viņš atkārtoja, — Tāpat okšķe­ris ,,, Nolādētais pēdu dzinējs! Kā viņam atņemt vēlē­šanos līst silā?

Pusnaktī Toms piecēlās, apģērbās un devās pagalmā. Putenis bija rimies. Sala. Ara gaiss viņu nomierināja, padarīja galvu skaidru.

Prātā nāca Mades žesti, balss skaņa, atsevišķi nozī­mīgākie vārdi. Briesmu sajūta pastiprinājās. Made ne­bija drošs cilvēks. Pēdu dzinējs varbūt uzmana Mades būdu? Varbūt meža mājas noslēpumu zina jau daudzas zāļu sievas diezgan plašā apkārtnē. No vienas puses, ru­nas par meža garu deva vilkača vārdam spēku. Tomēr .,. Kā tad īsti ir ar Luķu Madi? Ja nu pēdu dzinējs sievai piedraud? Kalējs Jaksis arī kaut ko zināja par mežaini. Kas vēl?

Ar cilvēkiem ņemties bija gaužām grūti. Aplam ne­pateicīgs darbs. Tu viņus sabaidi un satracini, viņi no sirds apsola, bet jau pēc trim dienām domā citu, mauj pa savam. Andris arī tagad pavisam citāds nekā vasarā.

Toma turpmākās domas jau bija gluži lietišķas. Pēc trim dienām jāaiziet pie Mades. Sieva par jaunu jāap­vārdo … Jāpadomā par ložņas padzīšanu. Pie reizes jā­uzzina, ko ļaudis runā par Dormuižas notikumiem. Pēdas jātaisa neatšķetināmas.

Noliktās trīs dienas vilkās lēni, kā pa purva dūksnāju brienošas. Toms saprata, ka viņam trūkst pagājušā gada dedzības un niknuma, lūkoja sevi satraukt, bet tas nebūt nevedās viegli. Viņš staigāja bargs kā negaisa padebesis. Klusēja. Prātā desmitiem reižu visu svēra un vērtēja. Ga­tavoja rīkus. Vingrinājās zobencīņā.

Beidzot pienāca nolemtais brīdis. Vilkatis apāva vilku pēdas un, mēnesim, lecot, devās ceļā. Sniegs bija pusotra sprīža dziļš, nedaudz apsalis un klusi gurkstēja zem ķe­pām. Gravas krastā viņš uzkāpa eglē un iekarināja kāsī šūpuļvirvi. Pārlēcis uz otru krastu, pakāpās eglē un pie­sēja virvi, lai no apakšas to tik ātri nepamanītu. Tad nogāzē izpēdoja nāves cilpu. Pēdu dzinējus, ja viņi tik tālu nonāktu, šajā līkumā sagaidītu labi tēmētas vilkaču bultas no viņējā krasta un no tuvējām eglītēm.

No nāves cilpas līkuma viņš devās tieši kalnā. Tur iz­kašņāja sniegu un apslacīja to ar zaļganu glumekli, kas bija gatavots no rāceņiem, velnarutka sulas un vilnas krāsošanai izlietota sakņu novārījuma. Brīdi vērojis šādi sagatavotu «vilkača uzlidošanas vietu», nodoma ja: «Diez kā pats justos, ja meža mēmumā uzietu līdzīgu mur- dzekli? Kas zina, sāktu drebelēties.»

Tālākajā ceļā viņš taisīja vēl daudz līkumu un pārlēcienu un lika lietā citas viltības, kas grūtajās pārdomu dienās bija svērtas un daudzkārt pārbaudītas. Aizgāja līdz avotam un kāpās pa pēdām atpakaļ, lai okšķeris iedomātos, ka gājējs paslēpies ūdenī, Pēc Madaras do­mām, vāciem bija ticējums par sila avotos mītošu ļaunu meža garu. Ja pēdas dzīs kungs, lai tad viņš apcer savas tautas teikas dižmeža krēslainībā.

Pie zāļu sievas mājām Vilkatis nonāca ap pusnakti. Krūmos pretī pauguram apstājās un paspaidīja dūkas, Gaidīja. Pēc brīža Made noklabināja durvis, pabāza galvu. Neteica ne vārda. Tā bija zīme, ka lieku acu un ausu nav. Toms pa eglāju aizgāja līdz ceļam un pa taku iesoļoja sētsvidū. Noklepojās.

— Nāc, nāc! — Made caur durvju šķirbu sauca.

Vilkatis klusēdams pārkāpa pār slieksni. Kā vienmēr,

viņš vispirms gribēja dzirdēt jaunumus no Mades.

Zāļu sieva stāstīja žirgti. Pirmām kārtām par Felsberga apciemojumu.

— Ja vien nav uzklājies misens sniegs, aizvienam eju tavas pēdas žūrēt, — viņa mundri runāja. — Tā todien ar. Veros: kungs, ak tu, pasaulīt, aizgājis pa tavu aļņa sliedi! Domāju: laikam tak atpakaļ neatnāks, iebāzīs galvu nāvītei zobos. Zēl tapa. Pie paša vakara skatos: at­jājis, makans, dzīvs. Nesapratu nekā. Ij tagad neatjēdzu, kā tas var būt… Kā tad tu viņu apmānīji? Ko?

— Mm, — Toms īgni norūca. Mades ziņkārība viņam nepatika. — Kas ar Dormuižu?

Made ņēmās stāstīt par Dormuižas šausmu nakti. Stallis nodedzis. Kungs nogalēts. Vilku pēdu bijuši pilni apkār­tējie tīrumi. Visā aizmežā tonakt gaudojuši un kaukuši suņi. Dūderu kalniņā vilki saplēsuši zirgu. Pēdas vedot uz ziemeļu pusi. Tiesu kungi atjājuši tikai otrā dienā, kad sākušies puteņi, tālab vairs neesot varējuši īsti izošņāt. Vietējie zemnieki no sniega atkasuši dažus lielus vilku mi- numus un rādījuši tiesas kungiem, bet tie par viņu pū­lēm tikai dusmojušies. Stenceļmuižā atkal suns nokauts. Meklētāji aizsūtīti uz Gulbenes un Alūksnes novadu ro­bežām. Vēl jo vairāk aizdomas par ļaundaru nākšanu no tās puses radušās tālab, ka šajos pagastos jau cltgad kungi kauti un muižas dedzinātas. Pērn izkūpējušas ve­selas divas. Muižkungs ar preileni naktī puspliki diebuši pie draudzīga saimnieka glābiņu meklēt.

Beigās Made sāka slavēt Vilkati par veiklo darbu un apjautājās, cik viņi skaitā bijuši un no kurienes jājuši.

— Ko tu, Made, taujā? — Vilkatis sapīka. — Mani vīri savu darīja. Kur nākuši, kur gājuši, to viņiem pa­šiem zināt.

Made pēc tādas atbildes apsviedās uz citu pusi.

— Mācība derēja, — viņa priecājās. — Felsberģis mani todien varen tramdīja. Esot jātic lietām, ko saredz acs. Teicu, ka pats drīz matīs nešķīstā zīmes. Nu jau šim vajadzētu saprast, ka Vilkačs dusmo.

Vēl Made stāstīja, ka stražņiki tincinājuši abus Ber- kuļa dēlus un kalēju Jaksi, bet drauvēt un pērt pagai­dām netaisījušies.

— Vai dienā te ap tavu māju kāds ošņājās? — Toms noprasīja.

— Nē. Pa ceļu gan, kā manu, kungs jādelē vai ik dienu. Aļņus meklē. Cita nemana.

— Būs jāapbed, — Toms sprieda.

— Tui, tui! — Made bažīgi papurināja galvu. — Kam tā darīt?

— Ko citu?

Made ievilka dziļi elpu un pabailīgi nopūtās.

-— Vai rāmāk nevar? — viņa jautāja.

— Ko? —■ Toms sabozās, it kā nebūtu īsti sapratis, un cieši pavērās drebelīgas skala guns apēnotajās zāļu sievas acīs.

— Viņa cilts esot no Lielmalnavas zara, — Made tur­pināja čukstus, neskaidra iekšēja nemiera tirdīta.

— Pie vella! — Vilkatis viņu skarbi pārtrauca.

Made apvainota ilgi klusēja. Klusēja arī Toms. Nodzisa

skals. Roka nesniedzās iedegt jaunu. Tā varbūt bija la­bāk. Lai gaisma nevilina vēlīnu ceļa gājēju. Caur cūkas pūsli iespīdēja bāls mēness stars. Toms saspringti do­māja: «Dormuiža dega. Felsbergs ložņāja. Bet te sēž Made, kungu aizstāve. Izkāpusi no ilksīm, nolādētā! Te tev bija! Arkls un izkapts pa vasaru mani sabendējuši, atmiekšķējuši,..»

— Tu, Vilkati, kā skatos, ņem par strauju, — zāļu sieva, apvainojumu pārvarējusi, ierunājās. — Allaž būs vajadzīgi vīri, kas novadu un muižu valda.

Un pēc brītiņa piebilda;

■— Kā nu kurš skatās? Gudru galvu nav daudz.

Vilkatis klusēja. Domāja: «Gudrība jau laba, bet bez godaprāta pārtop ļaunumā.» Tumsa viņam pinās apkārt kā dzelžu saites. To vajadzēja izkliedēt.

Zāļu sieva cauri melnajam klusumam juta Vilkača acu dzēlīgumu, viņa smagās dusmas, kas lēnām, bet neatvai­rāmi brieda, pamazām tapdamas smagākas, līdz sieviete neizturēja mēmo spaidu un jautāja:

— Manai valodai tak kāda jēga ir?

Toms saviebās. Viņš patlaban rēķināja, cik lokanas, pi- neklīgas gudrības, cik ļaunuma un viltības ir Mades vār­dos. Gribējās visām aplinkus runām atmest ar roku. Bet prāts atturēja. Kā tad cilvēks var darīties, ja nejaus skaidrību? Skaidrība vajadzīga it īpaši tādā reizē, kad tu citu dvašām liec izdzist un savējo bāz zem zobena asmens.

— Felsbergs ir labs, žēlīgs kungs, — Made vēlreiz iesāka, pati klusībā sodīdamās par saviem vārdiem un juzdama, ka starp viņu un Vilkati sāk plesties baiga plaisa.

Dzirdot zāļu sievas teikto, Tomā beidzot pamodās pie­nācīgā briesmu izjūta. Kā no tālienes, kā no miglas iz­nira atskārsme: «Es gribu dzīvot savējo dēļ, bet kādu svētumu dēļ Felsbergs, lubraks, lien pa pēdām? Tur, lūk, visa atšķirība un gudrība. Viņa nāvi un dzīvošanu lai izšķir paša soļi. Bet Made, Made…» Tomam pār muguru pārskrēja saltas tirpas. «Made! Labi, ka viņa visu ne­zina, labi, ka nezina viltības. Nolādētā! Re, kā sirds pa­reizi paredzēja.»

Skaļi viņš teica:

— Sargies, Made! Esmu Vilkatis! To nekad neaizmirsti!

Viņa balss bija klusa un cieta.

— īsts vilkatis?

— Vilkatis! — Toms cieti apstiprināja.

«Viņa neticēja! Nu vismaz tas ir skaidrs,» Toms do­māja. «Viņa vairs nemaz netic.»

— Tu netici? — Toms jautāja drūmā aizkapa balsī.

Made klusēja. Sieviete juta, ka no skarbā vīra plūst

dusmu viļņi. Tie lija kā melns ūdens, Sunešs, kas pa sarunas laiku bija izlaists pagalmā, pēkšņi iegaudojās un lēca pret durvīm ar tādu sparu, it ka to kads butu metis.

— Tu netici? — Vilkatis jautāja otrreiz,;

Madei sāka trūkt elpas. Viņa ķēra pie kakla, pavilka vaļīgāk lindraku. Nelīdzēja. Kaklu žņaudza Vilkača dusmu spēks. Kā lai to nemana, kā lai netic?

— Ticu, — viņa čukstus atzinās. — Bet Felsbergs ir gudrs un stiprs.

Vilkatis pieliecās tuvāk.

— Neapkauno savu cilti! Liec manīt Felsbergam, ka esi. ragana! Lai kundziņš nodreb.

Made neatbildēja.

— Pateiksi? — Vilkatis taujāja.

— Pateikšu.

— Esi gudra kā čūska, — meža gars vēl pamācīja,

— Tas nav man pa spēkam …

— Kālab tad apraudi viņa nāvi, nolādētā!

Made sāka drebēt. Ausīs iedžinkstējās.

— Lai tava nodevības doma iznīkst uz visiem lai­kiem! — Vilkača balss griezās dvēselē kā smails zobens.

— Ak tēvs! — Made iesaucās. — Ak tēvs! — viņa at­kārtoja. — Es zvēru!

— Tu jau man reiz zvērēji, — Vilkatis atgādināja.

— Ak kungs! — viņa vēlreiz dvesa bijīgās šausmās. — Ko man darīt?

Toms brīdi klusēja. Tad, pārvērtis balsi, teica dobji un lēni:

— Zvē-rē! Pēr-ko-nam! Zvērē Tiesas dievam!

Made mēģināja runāt, bet balss neklausīja. Kaklā iestrēdza žagas. «Laikam viņš man atņēma balsi,» viņa nodomāja. «Pērkons nevēlas dzirdēt manu zvērestu, ne­tic vairs manam godīgumam, tālab padarīja mēmu.»

Vilkatis pasniedzās, uzlika roku viņai uz pleca un pa­vēloši teica:

— Runā man pakaļ!

— Mm … — Made klanījās.

— Zvēru klausīt Pērkona ļauno laiku dēlam Vilk­atim …

— Zvēru, klausīšu tavam Vilkatim!

— Būsi Ragana, mana ļauno laiku kalpone .,

— Būšu tava Ragana, tava kalpone!

— Tu dzīries nodot pašu ļaudis, Made! Tā ir?

— Ak tēvs!

Atķal viņu sāka kratīt drebuļi un balss aizrāvās. Lie­lās, tumšās draudu baismas priekšā godīga nāve šķita gluži niecīga nelaime, varbūt pat laime.

•— Vai viņš man piedos? — Made čukstēja.

Vilkatis brīdi klusēja. Made šo kavēšanos uzskatīja par svarīguma un lieluma zīmi, bet īstenais cēlonis tai bija vienkāršāks: Tomam vajadzēja labi apdomāt atbildi.

— Kad paies pārbaudes laiks, — viņš svinīgi pavēstīja.

Made atviegloti nopūtās. Prātā pavīdēja ainas par

senču ticību tikumam. Šķita, ka vecāsmātes balss no aiz- mūža tālumiem aicinoši, mīļi runā: «&L.. tēvu zemīte, tavu jaukumiņu: smildziņa ziedēja sudraba ziedus!» «Nokaus daiļu augumiņu, neņems daiļu tikumiņu .,,»

— Ak kungs! — Made čukstēja. — Zvēru!

Vilkatis cēlās un gāja uz durvīm. Drīz vajadzēja plaukt rīta blāzmai. No rietumiem vēlās pelēki mākoņi, šķiet, taisījās atkal uz sniegputeni.

Ticis uz ceļa, viņš sparīgi saspieda dūku plēšas, vē­lēdamies krietni izkaucināt Mades Tupsi, kā arī apkār­tējo zemnieku un muižu suņus. «Lai tie reiz jūt, ka īsts vilkatis no meža iznācis,» viņš nikni prātoja, «Un Made varbūt šoreiz iegaumēs, ka man vismaz ir spēks, kas uz suni iedarbojas pa gabalu.»

Tikko Toms iegriezās aļņa takā, pie Lupstu mājām uz ceļa izskrēja jauns zemniekpuisis un steidzās uz birztalas pusi.

Mežs klusi šalca. Toms, mezdams pirmo lielo maldu cilpu, izņēma no maisa stopu un gandrīz visu ceļu nonesa to pakārtu kaklā. Kad tālumā lēnīgi ieīdējās čīkstīgs koks, viņš sastinga un uzmanīgi klausījās.

Pēdu cilpas reizēm tuvojās viena otrai. Divās vietās bēglis, slēpdamies biežņā, varēja aplūkot iepriekšējo pēdu lokus un, ja nepieciešams, šaut uz pēdu dzinējiem no trīsdesmit četrdesmit soļu attāluma. Vilkača šaušanas māka bija pietiekama, lai viņš ar pirmo bultu nāvīgi ievainotu cilvēku.

KUNGS OTRREIZ DZEN PĒDAS VILKATIM

Tajā vietā, kur vilkatis uzlido gaisā, paliek izkašņāta zeme un sar­kani vai zaļi Vēmekļi.

Tautas ticējums

Iepriekšējā vakarā kalpone kunga meitai pavēstīja par vecmāmiņas Atas jaunībā ganos pieredzēto saskriešanos ar dzīvu vilkati. Govis ēdušas meža ielokā. Pēkšņi suns satrūcies un sācis bailīgi rūkt. Govis saslējušas galvas un purinājušas ausis. Ganei arīdzan tapis tā murklīgi ap dūšu. Aiz izbīļa pievērusi acis. Kad paskatījusies, soļus desmit no viņas stāvējis drūms, stalts vīrs melnās drēbēs un tik cieši vēries viņai sejā, ka meita sākusi drebēt. Drebējis arīdzan suns. Vecmāmiņai licies, ka tūdaļ notiks liels ļaunums, tālab ar plaukstām saķērusi seju, nolie­kusies un steidzīgi vien ņēmusies skaitīt čūsku vārdus. Kad atkal pacēlusi galvu, vilkati vairs neredzējusi, tikai no krūmu puses nākusi rūgta deguma smaka. Suns vēl pāris reižu ierējies un apklusis. Ata pamanījusi sev bla­kus zālē divus lielus sudraba dālderus. Nobijusies. Ne­sapratusi, vai drīkst ņemt. Piespraudusi pie naudas ganu rīksti, lai vēlāk varētu atrast, un gājusi pārskaitīt aitas. Izrādījies, ka vienas trūkst. Tad nu sapratusi, ka vilkatis viņai godīgi samaksājis par nozagto villaini. Šo naudu vecmāmiņa noslēpusi savas pūra lādes pašā dibenā, bet saimniekam stāstījusi, ka aitu aiznesis liels vilks, tik ļaņņs, ka viņa aiz bailēm neesot spējusi pakliegt. Saim­nieku mānījusi ne aiz mantkārības, bet tālab, ka par vilkača redzējumu nevienam nedrīkstot teikt ne puš­plēsta vārda. Vecmāmiņa visu izstāstījusi, tikai gulēdama uz nāves cisām, jo arī viņsaulē līdzi noslēpumu ne­drīkstot paņemt.

Liene daudz zināja par vilkaču lidošanu naktīs, par viņu mitināšanos lielu koku, sevišķi ozolu dobumos, par meža nešķīsteņiem, kuri ienirst avotos vai pārvēršas par kraukļiem un vārnām, kas, lidinādamies dziļos meža bie­zokņos, ķērc aizsmakušās balsīs. Ja mednieks pret tādu vārnu pavēršot ieroci, tūlīt pats noveļoties zemē beigts. Sekot vilkacim pa pēdām esot ļoti bīstami. Meža bie­zokņos viņa pēdas sargājot vilki, kuri kā klusas ēnas uz- klūpot tādam gājējam un pārkožot rīkli.

Stāsta noslēpumainā baiguma nogurdinātas, abas aiz­miga tikai ap pusnakti.

Kad Hanna rītā piecēlās, māte, viņu gaitenī satikusi, teica:

— Nez kas šorīt noticis. Kaķis bailīgi ausās un skraida pa visām istabām.

Hanna atcerējās vakardienu, nožāvājās un jokodamās iziņeta:

— Ja suņi arīdzan nemierīgi, tad tuvumā staigā vilk­atis,

Māte bažīgi palūkojās uz meitu,

— Tu nopietni?,,, Man patiesi likās, ka Hloja arī gaudoja.

Hloja bija medību kuce — gudrs suns. Hanna brīdi jautājoši vērās mātē, līdz pēkšņi atskanēja skaidri dzir­dami kuces smilksti.

Nedaudz vēlāk, kad jau dega rīta blāzma, muižas pa­galmā iejāja Lupstu Reinis — puisis Hannas vecumā. Rei­nis meta kautrīgus skatienus uz kunga meitu un strupiem vārdiem pastāstīja par jaunajām aļņa pēdām, kas šonakt parādījušās pie ceļa otrā pusē birzītei, kur zem bērziem saaugušas biezas eglītes. Pēdas viņš tikko ievērojis, jo šoreiz tās pāri ceļam neejot. Lops ielēcis no takas tieši egļu biežņā. Tikai pēc nobirušā sniega puisis uzminējis, ka tur kāds šļūkājies.

— Vai vakar pēdu nebija? — Felsbergs jautāja.

— Nē, — Reinis purināja galvu. — Tās visas šorīt mītas. To var just.

— Kā tu to apjaut?

— Nu, jūtu.

— Pēc kādām zīmēm?

Reinis klusēja. Hanna zināja, ka Lupstu tīrumi at­rodas kaimiņos zāļu Mades mājai, tālab viszinīgi pa­vīpsnāja.

— Tas ir vilkatis, — viņa lielīgi paziņoja. Viņš tur šorīt pēdoja. Tad visi mūsu suņi un kaķi āzē jās. Vai ne, mamā? — viņa pievērsās mātei.

Reinis klusēdams pamāja ar galvu. Arī viņu suns bija smilkstējis, tālab puisis izskrējis uz takas.

— Es tev prasīju — pēc kādām zīmēm tu to spried? — Felsbergs, nedaudz sapīcis, atkārtoja jautājumu. Hannas vārdus viņš izlikās nedzirdam. Pēc tēva uzacu kustības meitai bija jāsaprot, cik muļķīgi viņa izrunājusies zem- niekpuiša klātbūtnē.

— Mūsu suns arī plēsās, — Reinis teica, un viņa acīs pavīdēja bažas.

Kungs sarauca pieri un klusēja. Pēc brīža atlaida jau­nekli, tā ir neuzzinājis, pēc kādām pazīmēm puisis pē­das uzskata par nesen bristām. Tikai izgājis ārā, Reinis atjēdza, ko kungs gribējis dzirdēt. Vakar vakarā pagalmā ievestie egļu zari rītā stāvēja apsarmojuši balti, turpretī aļņa ceļā no skujām sniega adatiņas bija notrauktas.

Pēc brīža Felsbergs kopā ar kalpu Indriķi devās uz zāļu sievas māju. Iejājuši pagalmā, piesēja zirgus zem ozola un pieklauvēja pie istabas durvīm. Made klusē­dama atvēra. Atturīgi sveicināja.

— Satiki vilkati? — kungs taujāja.

— Satiku, ■— Made atbildēja.

— Ko viņš teica?

— Dusmo. Gauži dusmo.

— Par ko, mīļā Made?

— Neprasi, kungs, neprasi. Pats zini.

— Nezinu, mīļā Made, — Felsbergs vīpsnāja. — Par ko īsti šim jāpiktojas?

Made nopūtās. Izskatījās noraizējusies un sabijusies.

— Tev vilkača žēl? — Felsbergs jautāja, pamādams uz savu resnstobraino plinti,, kuru turēja Indriķis. Kra­menīca bija liela un smaga, Ieroča nesēju kungs ņēma līdz ne aiz lepnības, bet aiz nepieciešamības. Turēt reizē ieroci un suni, kas rautin rāvās siksnā, viņam nekādi nevedās. Pēc sievas iedomas Berlīnē pirktā stiegrā kuce mežā nokļuva reti (Felsbergs nebija mednieks), tālab allaž aušojās.

— Tev viņa žēl, tā tava vilkača? — Felsbergs atkārtoja jautājumu, sapīcis par Mades klusēšanu. Zāļu sievas acis tumši nospīda. Viņa vēlreiz nopūtās. Teica sēri un grūti;

— Zēl, kungs, ne viņa. Tā tu samaitāsi sevi. Vilkačam aumaļ nepatīk pēdu dzinēji, Ij dūmu šķiltavas tur ne­līdzēs. Nav cilvēka spēkos kaitēt nešķīstenim, kurš māk pārvērsties te vārnā, te vilkā, te kurmī. Ja viņš reiz devis bieda zīmi, tad labāk neej, kungs . ..

— Kādu zīmi? — Felsbergs joprojām smaidīja. Indriķis toties mēmi klausījās, aiz bailēm stingdams. Zemnieku satrauca gan Mades atklātā valoda, gan vilkača bieds. Raganas, kurām bija sakari ar nešķīstiem gariem, kungi sodīja ar sadedzināšanu uz sārta. Kas nu notiks?

— Vai tavās mājās šorīt suns nekauca? — Made pa­māja ar roku uz Hlojas pusi. — Mans Tupsis beidzās vai nost. Tiklīdz vilkačs izgāja pa durvīm, tā sāka kaukt. Re, kā vēl dreb. Tā ir zīme, ka nešķīstais aumaļ dusmo un vēl ir tepat tuvumā.

f— Kad viņš aizgāja?

— Nu tā: mazā gaismiņā vai īsi pirms svīduma.

Felsbergs saknieba lūpas un aizdomīgi palūkojās uz

Indriķi, Vai tas nav devis Madei kādu zīmi? Kā citādi zāļu sieva zinātu, ka šorīt patiesi Hloja savādi smilkstēs jusi? Ka smilksts varētu būt vilkača dēļ, tādu domu mā­cītais vīrs nepieļāva. Ja to pieļautu, tad būtu jāsāk ticēt visam, ko pļāpā zemnieki.

— Kad nākošreiz redzēsi vilkati, tūdaļ dod ziņu, —• kungs teica, bargi saraucis pieri.

— Kā tad, mīļais, žēlīgais, es to varu izdarīt, ja mellais sēd te manā istabā? — Made brīnījās.

— Labi. Tad es nolikšu sargu.

Made nopūtās. Papurināja galvu.

— Tas cilvēks būs beigts, pirms nešķīsto pamanīs… Vai arīdzan vilkačs vairs nenāks. Viņš visu uzož. Ij to, ka tu te sēdi, ij to, ka tu grasies viņu lenkt. Re, vārna noķērcās. Dzirdēji? . ..

īstenībā nekādas vārnas nebija. Made, iejutusies ra­ganas lomā, runāja savu teiku arvien brīvāk un nekau­nīgāk. Viņa pirmīt pamanīja Felsberga sejā vieglu trīsu, kas rādīja, ka kungs nepavisam nav bezbailīgs. Modās cerības atturēt viņu no meža izspiegošanas, kas patiešām šoreiz kungam varētu būt liktenīga. Lai gan pēdu dzinē­jam līdzi bija dūmu plinte, Made nešaubījās, ka sadursmē uzvarētājs būs Vilkatis, jo tas bija bezgala viltīgs, prata uzminēt otra domas, pirms tās vēl īsti radušās. Vilkača rokās, domā, ko gribi, atradās nesaprotama spēka ieroči. Un ne tikai tas. Viņa kailās, niknās gribas priekšā vien otram jāizdēd un jānomirst… Ja Felsbergs pazudīs, ļau­dis vainos Madi par Vilkača līdzzinātāju, turklāt Vilkatis niknosies par kunga nesavaldīšanu. Tīrais posts.

Indriķis sēdēja mēms un sastindzis un bijīgi klausījās. Likās, arī viņa ausis izdzird savādu vārnas ķērcienu un lielu spārnu vēdas.

— Made, Made! ■— Felsbergs ierunājās ar nožēlu< — Tu esi kļuvusi par raganu, esi padevusies mošķu ticī­bai. Pagājušo reizi tu vēl biji prātīga. Tagad ļaundaris tev galīgi sagrozījis galvu.

Made domāja savu vienu domu: kā aizturēt kungu no iešanas mežā. Teica:

— Viņš pārvēršas par nagkāji, pēc tam par kraukli, par vilku un nāk atpakaļ skatīties, kas dzen viņam pē­das. Tāpēc mežā iet ir gauži bīstami. Ja kaut kur redzē­siet zaļus vēmekļus, nepiemetieties tiem! Klausiet mani, mīļie cilvēki! Esmu cilvēks, bet viņš nav cilvēks. Viņ­saules garu cilvēks nevar uzvarēt.

Felsbergs vēroja Mades seju, kas no uzbudinājuma pietvīka un pārvērtās.

— Tu esi ragana? — viņš smīnīgi jautāja.

— Nē, kungs. Veca zāļu sieva, kas šo to zina.

— Hm, — kungs pavīpsnāja.

Indriķis piecēlās no bluķa un sāka pie durvīm mī­ņāties. Viņam likās, ka galva tūdaļ sprāgs pušu vai māja sagāzīsies, bet kungs un Made nokritīs zemē beigti.

Pēkšņi Tupsis strauji salēcās, savilka pakaļkājas čo­kurā un sāka drebelīgi kratīties. Hloja saausījās, pacēla degunu un iesmilkstējās. Felsbergs, kurš domāja, ka suņu satraukumā vainīga Indriķa mīņāšanās, uzsauca:

— Sēsties! Ko baidi suņus?

Indriķis paklausīja, bet suņi nerimās. Hloja vairākas reizes ierējās.

— Tas ir viņa spēks, — Made teica cietā, lietišķā balsī. — Viņš vēlreiz dod zīmi. Vēl var atkāpties.

Suņi nomierinājās.

— Vai tev manis žēl? — Felsbergs ziņkāri jautāja.

Made palūkojās kungam taisni acīs. Klusēja.

Felsbergs cēlās un gāja. Pie durvīm atskatījās. Made

sēdēja sakņupusi un lūkojās klonā. «Viņa šobrīd vairāk nekā jebkad izskatās pēc īstas raganas,» viņš nodomāja un izjuta vēlēšanos paņemt jājampātagu un pašapzinīgo sievu nopērt.

Pēc Reiņa stāstījuma kungs šķeltnadža pēdas atrada ātri. Tās bija tādas pašas kā pagājušo reizi. Vai tas būtu īstais «vilkača» gājums? Pēdas vispirms dzīrās meža bie­zoknī, tad sāka līkumoties. Jo dziļāk mežā viņi gāja, jo prāts kļuva nemierīgāks. Indriķis nāca kungam nopakaļis ar šauteni-pār plecu. Puiša seja bija pelēka un drūma. Pēkšņi no eglītes apakšas izšāvās zaķis. Indriķis sagrī­ļojās. Netālu no dziļūdeņiem, kur pirms gadiem trīsdes­mit, kad Felsbergs klaiņoja savam tēvam, līdzi apgaitā pa zemnieku tīrumiem, vēl pletās iestrādāti lauki, aļņa pēdas iegriezās biezoknī, veidodamas daudzas līčloču ta­kas. Uzminēt, kuras ir īstās un ved tālāk, bija ļoti grūti, tāpēc nācās izstaigāt visas. Indriķa soļu troksnis trau­cēja klausīties meža skaņās, tomēr muižkungs nenožēloja, ka ņēmis līdzi dūmuplintes turētāju. Pats viņš sen būtu aizelsies no nesamā svara un atmetis ar roku pēdu pē­tīšanai.

r

Neatradis izeju no cilpu mudžekļa, Felsbergs apstaigāja visapkārt biezoknim un pārliecinājās, ka no tā uz āru vispār nav citu pēdu kā vienīgi tās, pa kurām viņi bija nākuši šurp. Viņš brīdi Stāvēja neziņā.

Indriķa sejā, kā arvien, atspoguļojās bažas.

'— Varbūt tepat tas nešķīstenis guļ, — puisis teica, uz­mezdams biežņai biklu skatienu.

Felsbergs neatbildēja. Viņš pārcilāja galvā visus iespē­jamos gadījumus. Starp tiem, protams, varēja būt arī tāds, ka vilkatis ielīdis biežņā, uzkāpis kādā eglītē un guļ. Bet vai tad šī nelieša smaku nesaostu Hloja? Iet vēlreiz apkārt biežņai nebija jēgas. Pagājušo reizi viņš divreiz apstaigāja lielo kalnu un nekā neatrada. Ne tā jāmeklē.

— Varbūt palaist suni vaļā? — Indriķis bikli minēja. — Viņš sasukīs to meža garu.

Puisim likās, ka uzrīdīt kuci vilkatim tomēr gudrāk, nekā pašiem līst tam rīklē. Felsbergs neatbildēja, tikai sabozās un sāka iet pa pēdām atpakaļ. Viņš prata lo­ģiski domāt. Ja tālākās pēdas neatradās biežņā, tad acīm­redzot sāņu taka slēpās kaut kur citur, bet šīs cilpas te sataisītas tikai pēdu dzinēju apstulbināšanai. Vēl vairāk: īstā sliede atrodama tur, kur nekādu pagriezienu nav, jo tur dzinējiem vismazākais pamats domāt par mānī­šanos. Felsbergs centās iztēloties, kā rīkotos pats, ja va­jadzētu mežā noslēpt savas pēdas. Pārlēktu pāri kādam kritušam kokam, ielēktu eglīšu biezoknī. Tā pie ceļa bija vilkatis darījis — no takas ielēcis eglītēs. Kungs lēni soļoja atpakaļ, pētīdams tuvumā esošos iespējamos slēp­ņus, kuru aizsegā viltnieks varētu pienākt pēdām. Viņi nogāja apmēram pieci simti soļu, kad Indriķis drūmi teica:

— Re, kungs, vilkača nagi!

Felsbergs apstājās, nedaudz samulsis no zemniekpuiša vērīguma un balss skaņas, tajā pašā reizē būdams prie­cīgs un lepns par savu spriedumu pareizību.

— Tas būs tas īstais, — kungs splīni attrauca.

Puiša seja kļuva balta kā audekls. Te taču skaidri vie­šama šķeltnadža pārtapšana vilkā. Ieraudzījis Indriķa seju, Felsbergs visgudri pavīpsnāja:

— Ko brīnies? Ļaundaris te uzvilcis citus zābakus, ku­riem apakšā vilka nagi. Vienkārša lieta.

— Tas jau jā, — Indriķis lēni sprieda. — Bet kā viņš tik tālu varēja aizlēkt? Bez ieskriešanās? Es ij pusi

95

■M

nevarētu. Ij tad kristu zemē kā birkavnieks, sūnas vien pa gaisu grieztos.

Kungu Indriķa vārdi padarīja domīgu. To redzēdams, puisis tūdaļ piebilda:

— Nē, kungs. Tas nav ne lops, ne cilvēks. Madei taisnība.

— Nepļāpā! — Felsbergs viņu nikni apsauca.

Ja kungs būtu zinājis, ka pēdas vīsies tik sarežģīti, viņš nevestu Indriķi mežā. Zemniekpuiša klātbūtne uz­lika papildu pienākumu. Nekādā gadījumā nedrīkstēja palikt ar garu degunu. Ja neveiksies, nevarēs no māņu runām ne glābties.

— Atmini arvien, Indriķi, ka pasaulē nekā cita nav kā tikai tas, ko saredz acs, — Felsbergs bargi skaidroja, lūkodamies lejup pa nogāzi, kur lielās vilka pēdas rin­dojās skaistā virtenē. — Es mācījos Berlīnē pie gudriem ļaudīm, kas nekādas burvestības neatzīst.

Sarunāšanās un dūšīgu vārdu meklēšana izkliedēja sa- spriegumu, kas, gluži tāpat kā pagājušo reizi tajā Egļu kalnā, arvien vairāk pieauga. «Patiesi, kā dzīvs cilvēks varēja tik tālu aizlēkt?» Šī doma atkal un atkal atgriezās, radīdama prāta mulsumu un nesaprasmes trīsas.

— Tu esi neizglītots zemnieks, kas tic burvestībām, — kungs turpināja. — Bet es esmu redzējis pasauli, ticies ar prāta ļaudīm, kas atzīst tikai to, ko var aptaustīt, ap­skatīt un sadzirdēt.

— Var jau būt, kungs. Var jau būt, — Indriķis lēni, domīgi atbildēja. — Bet mācītājs teicis: kas noliedz brī­numus, tas noliedz dievu. Dievu arīdzan nevar ne sa­taustīt, ne saredzēt,

Felsbergs saviebās. Tiem zemniekiem visiem viena dziesma. Daudz netrūka, viņš būtu atzinies Indriķim ne­ticībā dievam.

— Tas ir kas cits, Indriķi. Par to nerunāsim.

Pakalnē pēdas asi pagriezās un izbeidzās pie avota.

Felsbergs apgāja avotam visapkārt, pētīdams sniegu. Sniegā bija neliela sasalušu gļotu čupiņa. Kungam pēk­šņi nepatīkami iesāpējās galva. Arī Indriķis bija pama­nījis gļotas uņ, ļūpas sakniebis, drūmi un jautājoši vērās saimniekā. '

— Viņš te iegājis atpakaļ avotā, — kalps ieminējās.

Felsbergs pētīja avota dibenu. Tad atliecās un pasmī­nēja,.

— Redzēsim, Indriķi, ka avota urdziņas malā gājums kaut kur atkal parādīsies, — kungs vīzīgi teica. Un pie­bilda: — Viņš bridis pa ūdeni, lai jauktu pēdas.

Felsbergs pats nopriecājās par savu apķērību. Viņi, pavisam aizmirsuši piesardzību, steidzās gar urgas malu uz priekšu, līdz attapās, ka sāk stigt un ūdens tece, ieplūzdama livenī, paslēpjas zem sniega. Pārsteigto pēd­dziņu priekšā pletās staignais, tuksnešaini kailais Dziļ­ūdeņu purvs. Atgriezdamies atpakaļ, viņi vēlreiz rūpīgi skatīja krastus, bet nekādu pēdu, kas vestu meža bie­zoknī, nepamanīja, ja neskaita peļu un vāveru riksīšus, kuriem Felsbergs nepievērsa uzmanību.

Kad viņi atgriezās pakalnē pie avota iztekas, Hloja pēkšņi iesmilkstējās un bažīgi palūkojās uz Egļu kalna dižmeža pusi. Suņa spalva saslējās. Indriķis sastinga kā sālsstabs. Felsbergs vērīgi pētīja mežu. Pēc brīža Hloja vēl pāris reižu kljasi iedudinājās. Kungs paņēma no zem- niekpuiša šauteni', pabakstīja pulveri tuvāk caurumam, pa kuru guns aizdedzināja lādiņu, noņēma sunim no kakla siksnu un uzsauca:

— Meklē pēdas! Fau, fau!

Kuce sāka ošņāties. Apstājās pie kādas egles un ska­tījās augšup. Arī vīri tūlīt pievērsa savus skatienus egles skujotnei. Baiguma un meža noslēpuma sajūta augtin auga. Ja nu patiesi briesmas uzglūn no koku galotnēm?

— Kungs, — Indriķis ierunājās.

Felsbergs jautājoši palūkojās uz viņu.

— Varbūt, kungs, man iet uz mājām, — puisis teica. — Nu vairs plinti neturu.

Kungs brīdi domāja. Neveiksme viņu nomāca. Atkāp­šanās šķita gaužām ticama. Labāk lai tad Indriķis to neredz.

— Ej, — viņš pamāja ar roku. — Pie Mades pagaidi.

Puisis atviegloti nopūtās un devās pa pēdām atpakaļ.

Felsbergs atspiedās pret egles stumbru un apsvēra stā­vokli. īstas pēdas, kas vestu tālāk, vēl nebija atrastas. Bet ja nu tādu vispār nav? Pagājušo reizi tās gāja līdz lielajam Egļu kalnam. Bet šoreiz varbūt vispār tālāk ne­kur neved. Kas zina, kur dzīvo īstais vilkatis? Varbūt mīt Mades pirtiņā, bet pēdas iemin, lai maldinātu meklē­tājus. Pagājušo reizi gājējs bija iztaisījis tādu pašu loku un atgriezies atpakaļ. Nagu nospiedumi toreiz arī rā­dīja, ka alnis iznācis no meža klajumā, nevis otrādi.

4'U — 939 97

Kaut gan … Jā, pazīmes, ka nācējs minis soļus ačgārni, bija pārlieku skaidras. Sniegs no pēdas pakaļdaļas sa­spiests uz priekšpusi, tas liecināja, ka pēdējais atspie- diens pret pēdu bijis mugurpusē. . . Un kas tas par biedēkli, ko jūt suņi? Un kas tās par vilka pēdām pie avota? Ja tas ir īsts vilks, tam jābūt milzīgam. Bet īsts tas nevar būt, jo tad pēdas nepazustu avotā. Tas ir ļaun­dara joks. Gudrs un viltīgs joks. . . Bet kāpēc joks? Joku te nav nekādu. Tā ir viltīga pēdu jaukšana. Baiga, draudīga slēpšanās. Glumekļi izmesti tīšām, lai maldi­nātu muļķa zemniekus, lai tie tālāk mežā neiedrošinātos iet. . . Tpū! Tik viltīgs ļaundaris nav mazāk bīstams par īstu vilkati… Bet vai tāds iespējams? Ja tāds dzīvotu, tas sen jau būtu kļuvis par slavenu, nevienam nenoķe­ramu laupītāju, kam nav nekādas vajadzības slēpties mežā. Tāds brauktu sešzirgu karietē un pirktu muižas. Mētātos ar dālderiem kā ar spaļiem . . .

Bet kāpēc Made pieminēja vēmekļus? Viņa lūdza ne- pieskarties zaļiem vēmekļiem. Pie avota bija bezkrāsaini. Tomēr kaut kāda zināšana viņai bija. Varbūt vadījās pēc tautas ticējumiem? «Lai nu kā, sieva ļoti nevēlējās, ka es eju mežā. Vai varbūt bažījās ne manis, bet Indriķa dēļ?»

Hloja bija aizklīdusi. Kungs viņu pasauca. Suns at- joņoja no paugura otras pusēs krietni noskrējies, svaigs un žirgts. Spalvā bija sabiruši egļu gruži un sniegs. Ielejā viedās neliels purviņš ar zemām apsnigušām priedītēm, bet krastā, kā viscaur šajā dižmeža nostūrī, daudz kri­tušu koku. Kuce skrēja pa priekšu, brīžam atgriezdamās un vilinādama sev līdzi saimnieku.

— Nu, kur ir pēdas? Meklē! — Felsbergs skubināja suni. Hloja pieslējās pie kādas egles. Pēc pēdām bija redzams, ka eglē uzskrējusi cauna.

— Nu, Hloja! To nevajag! Meklē vilkati, meklē!

Kā redzams, kuci neinteresēja cilvēka pēdas. Viņa bija medību suns. Felsbergs jau pagriezās, lai dotos atpakaļ pakalnā, kad iedomājās vēlreiz palūkoties uz purva malu. Tur blakus Hlojas pēdām, šķiet, bija vēl kādas. Felsbergs paspēra dažus soļus un sastinga. Tās bija tādas pašas vilka pēdas kā pie avotiņa. Te vilks acīmredzot bija rik­šojis, jo pēdas krita tāļu cita no citas — vismaz divu cil­vēku soļu garumā. Sagatavojis plintes kramu uguns šķil­šanai, Felsbergs sāka brist pa pēdām uz priekšu. Sliede

mmmm

■■^■■■■■■■nHHHMI

68

aizliecās garām pūriņam un iegriezās alksnājā. Tālāk, kaut kur aiz alksnāja, pēkšņi lūza zars un kļuva dzir­dami smagi soļi un elsošana. Felsbergs notupās, atbal­stīja plinti kārkla staklē un gaidīja. «Tas būs pats vilka zābaku nēsātājs,» viņš nodomāja. «Kas gan cits no meža dziļumiem skrietu šurp?» Sirds bailēs sažņaudzās. Tajā pašā laikā vīrs izjuta zināmu atvieglinājumu, ka skrējējs bija dzīva būtne, nevis nešķīstais gars.

Starp pelēkajiem alkšņu stumbriem drīz vien parādījās klumzīgs vīrs aitādas cepurē. Felsbergs sāka tēmēt. Kad attālums samazinājās, kungs redzēja vīru visā augumā. Skrējējam mugurā bija taisni tādi paši gari svārki kā Indriķim. Ieraudzījis sagatavojušos strēlnieku ar notē­mēto ieroci, vīrs pameta rokas uz augšu, palēcās sānis un iekliedzās:

— Nešauj, kungs! Es esmu Indriķis. Nešķīstais ir tur, priekšā. Zogas man pakaļ.

Indriķis, smagi sēkdams, nokrita sniegā.

«Vadātājs,» galvā kungam iešāvās baisa doma. «Kā Indriķis varēja nokļūt tajā pusē, ja aizgāja uz mājām?»

— Kas tur zogas? — viņš pikti prasīja.

— Vilks! Liels vilks!

— Kur viņš ir?

Indriķis lēnām slējās kājās, bažīgi vērdamies atpakaļ.

— Kur vilks? — Felsbergs dusmās sauca.

— Tur! — Indriķis māja ar plaukstu.

— Neredzu. Parādi! — kungs vīpsnāja. — Jūs, zem­nieki, brīnumus redzat tikai tad, kad kungs nav klāt. Kur viņš ir?

— Viņš nāca. Nelaida mani tālāk. Saodu ij smaku. Acis svilīgas, deguns durstīgs, ūsas sirmas, skausts bāl­gans. Pats teļa lielumā.

Šajā brīdī aiz uzkalna iekaucās Hloja. Vienreiz. Otr­reiz.

— Tas ir viņš! — Indriķis čukstēja.

— Hloja! Hloja! — kungs sauca un steidzās pretī.

Kuce skrēja starp dižegļu stumbriem, taisīdama asus

līkumus, ik reizi pagriezienā izraudamās no liela vilka izšķirošā kampiena. Felsbergam neatlika laika meklēt plintei atbalstu. Atgāzās pret egli, uzsvieda smago stobru uz ceļgala un izšāva. Nodimdēja varens grāviens. Mežs noelsās. Zem kuces kājām pašķīda sniegs. Salta, balta migla iesitās pelēcim acīs. Vilks sarāvās, apstājās. Ar to pietika, lai suns aizskrietu un paslēptos pie kunga. Pelē­cis dažu soļu attālumā sastinga. Vērās uz kuci alkatīgi un droši kā uz likumīgu guvumū. Felsbergs izrāva no maksts zobenu un gāja vilkam pretī. Zvērs atlēca un ap­stājās, atlēca un apstājās.

— Re, kur vēl! — Indriķis sauca.

Pāri pakalnam uz avota pusi skrēja divi mazāki vilki.

Lielais saausījās, pagriezās un aizrikšoja tiem līdzi. Dzīvnieka kustības bija atsperīgas un daiļas. Kungs ar delnas virspusi noslaucīja pieri un atskatījās. No pūriņa uz viņiem lūkojās vēl trīs zvēri, bet pa Indriķa pēdām cauri alksnājam rikšoja ceturtais.

«Pilns mežs,» viņš sērīgi nodomāja. «Tepat mana dzīve beigsies. Pāri paliks tikai apgrauzti kauli pie noburta avota un teiksma par mežā pazudušo drosminieku.»

— Kungs, vajag plinti uzlādēt, — Indriķis satraukti ieminējās, — citādi viņi var ķerties klāt.

Felsbergs noraidoši atmeta ar roku un pasniedza smago ieroci Indriķim.

— Izlieto par rungu.

Pats viņš gāja vilkiem pretī ar kailu zobenu rokā, vezdams Hloju aiz siksnas. Vilki pašķīrās un izklaidus viņiem sekoja, bet tuvāk par soļiem trīsdesmit nerādījās. Kad cilvēki iznāca klajumā, pāri sniega pakalniem jau laidelējās agra ziemas vakara ēnu putni. Sākās putenis.

*

Visu to dienu Toms un Miķelis tupēja slēpņos. Toms sēdēja Egļu kalna nogāzē, Miķelis viņpus gravas māju pusē. Ja vien sekotāji būtu pratuši atrast pēdas un at­nākuši līdz gravas krastam, viņi tur patiešām būtu pa­zuduši bez ziņas un miņas. Strēlnieku slēptuves atradās pret mērķi stūreniski. Ja nebūtu izdevīgi šaut vienam, šautu otrs. Ja meklētāju būtu daudz un visus apšaut un ar zobenu sacirst Tomam neizdotos, viņš nevienādā cīņā ietu bojā, bet ceļš uz salas mājām tomēr paliktu slēgts, jo gravas pāreja netiktu atklāta. Vilkatis tā bija izlēmis, un veltīgi būtu viņu pārliecināt uz citādu rīcību. Kā izrādījās vēlāk, viņš sava pretinieka gudrību un spē­jas bija pārvērtējis vismaz desmitkārtīgi. Lai tiktu uz īstajām pēdām,. Felsbergam vajadzētu atšķetināt vēl vis­

maz In ih'

Kad satumsa un sākās putenis, brāļi atgriezās mājās. | Pēc pusnakts Toms ar Andri izjāja tālā ceļā, paņēmuši lī(!'/.i pašus lielākos plēšu maisus un lielās stabules. Uz rīta pusi Briņķu muižas. tuvumā vairākās vietās, kur ceļi gāja cauri mežiem vai tuvojās silainēm, atskanēja plē­sonīgas, dobji drebošas vilku gaudas, tik skaļas un rē­cošas, ka rāva ļaudis augšā no miega un lika sirdīm bailēs drebēt. Tiem, kas mēģināja savādās skaņas iz­skaidrot ar puteņa pūtienu caurā koka dobumā, drīz nā­cās atzīt savu alošanos, jo auri pārvietojās no meža uz mežu un reiz pienāca Briņķu muižai tik tuvu, ka stallī sāka zviegt zirgi, suņi ņēmās skaļi kaukt, bet pelēkais kaķis Fridriķis, kuru kunga meita Hanna guldīja savā istabā, ņaudēdams plēsa durvis, lai tiktu ārā. Otrā dienā kalpone viņu atrada paslēpušos maizes krāsnī.

Uz rīta pusi gaudi attālinājās. Pēdējos aurus, kā vēlāk noskaidrojās, dzirdēja Dormuižas kalpi agri no rīta, kad ļaudis jau Cēlās augšā apkopt mājas soli.

Līdz ar pirmajiem taures pūtieniem Felsbergs, kam to­nakt bija caurs miegs, pamodās un vairs neaizmiga. Visu laiku vērās logā, gaidīdams, kad pagalmā uzliesmos ļaun­daru uguns, kā tas nesen bija noticis Dormuižā. Pūta rietenis, tālab, degot saimniecības ēkām, nodegtu arī dzīvojamā māja. «Tās ir beigas. Madei taisnība,» Fels­bergs domāja. «Ko man bija mežā meklēt? Tagad drebu viņu ķetnās.»

Kad pamodās sieva Ģertrūde, viņa tā arī tūlīt pateica:

— Tur gaudo vilkatis! Es jau tev teicu, ka labi ne­būs.

I Felsbergs neatbildēja. Viņš domāja, cik šī saltā zeme tomēr ir baiga un mežonīga, cik daudz labāka dzīve būtu Vācijā, ne tur tādu bargu ziemu, ne ļaunu ļaužu.

101

Kad ausa pelēks sniegputeņa rīts un nekas ļauns ne­bija noticis, kungs iegāja kabinetā, sameklēja bībeli, uz­lika labo roku uz tās un, pavērsis seju pret griestiem, pateicās dievam, lai gan savā sirdī bija neticīgs. Viņš zvērēja nekad vairs neizsekot Vilkati.

4 — 939

Tomēr trīs dienas vēlāk, nespēdams samierināties ar savu sakāvi, kungs uzrakstīja fogtam ziņojumu, ka viņa muižas daļa mīt zāļu sieva Luķu Made, kas izplata pa­gasta melīgas runas un uzdodas par raganu, melš, ka viņai sakari ar vilkačiem. Tālāk Felsbergs piemeldēja, ka šo ziņu ieteicams glabāt slepenībā, lai vainīgā nekļūtu piesardzīga un neslēptos. Svarīgi, lai viņa nekad neuz­zinātu, kas devis fogtam vēsti, jo tāda ziņa varētu ļoti sarežģīt meklēšanu un pierādīšanu. Ziņojumu kungs no­sūtīja ar jātnieku aizzīmogotā ādas aploksnē.

Cetuitā nodaļa GREVEĻU ANSIS

Pirms tās nakts rēja visi suņi no Grabažām . līdz Kundrātiem. Uz baznī­cas jumta sēdēja melns putns ar sarkanu puķi knābī.

Vecu ļaužu teika

Aizputināto taku un ceļu dēļ vairākas dienas netika izpildītas muižas klaušas. Zemnieki kūla savas rijas un apdarīja citus rudens darbus.

Dziļais sniegs uz ilgāku laiku nogrieza Adarotu ļaudīm visus sakarus ar ārpasauli. Purvs palika neaizsalis, slīk­šņas vaļējas. Pēc negaisiem gan uznāca' aukstums, bet tas zemi vairs nespēja īsti sasaldēt, jo ciņus klāja silta, balta villaine. Kādu dienu, kad krita mīksts sniegs, ķe- pēdamies zaros un lauzdams kokus, Toms uzkāpa gravas krasta eglē un nopurināja sniegu no aizlauztās galotnes. Pēc tam piesēja lielo šūpoļu līksti vēl ar papildu saiti pie veselās egles. Saite bija nodarvota un novaskota pe­lēka, pati vērīgākā acs to neatšķirtu no egles palsā stumbra. *

Noslēgti no visas pasaules, vilkači nodzīvoja šo ziemu mierā. Mežs un daba iegrima baltā klusumā. Miķelis un Toms atguva labo omu un uzelpoja brīvāk, vienīgi Andris jutās neapmierināts. Viņš alka darboties: nāvēt kungus, karot par savu nākotni, pārgalvīgi auļot nakts tumsā. Toms viņu mierināja:

— Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu.

Vilkatis, kā arvien, ik dienas vairākus cēlienus kopā ar

puisi vingrinājās gan vēzēt šķēpu, gan šaut ar bultām. Viņi ilgi klīda pa salas mežiem, meklēdami tvirtus pa­egļus jauniem stopu spriegiem. Toms teica:

— Kad vīru skaits augs, bet ieroču nebūs, ko tad?

Stopu gatavošana prasīja daudz darba un pacietības.

Kokus vajadzēja sutināt un vaskot, saites mērcēt un kal­tēt, līdz tās vairs nestiepās. Par stiegrām izmantoja lopa spēka dzīslas un īpaši apstrādātas ādas.

Toms prātoja tikai par aizstāvēšanos. Viņš neticēja, ka Felsbergs liks mierā mežu. Kādreiz iznāks īsta sa­ķeršanās. Kad un kāda tā būs, pats velns nevarēja pa­redzēt, bet jāgatavojas bija uz ļaunāko.

Toms ar Andri turpat tuvējā mežā vingrinājās arī pēdu jaukšanā. Tievas, stipras linu auklas vienu galu ar ku­lītē iesietu akmeni pārmeta pāri augstāka koka zaram, otru paturēja rokā. Jāmet bija uzmanīgi, lai atsvars, vē- zēdamies atpakaļ, būtu saķerams. Pēc tam, auklas galos ar rokām turēdamies, vīri palēcās un ļāvās šūpolei nest sevi kādu gabalu pa gaisu. Nolaidušies zemē, palaida vieglo auklas galu vaļā un izvēra to no zara. Pats veik­smīgākais lēciens Andrim izdevās piecpadsmit soļu tāls, tikai raujot valgu no zara, tā gals nokrita sniegā, iz- sizdams lokanu līkumu. Par to viņu Toms izbāra.

— Tas neder, puis! — viņš teica. — Tāda zīme sniegā nedrīkst palikt. Labāk samīdīt, citādi dzinējam ienāks prātā, kādā vīzē mēs lidināmies pa gaisu. Un tas vairs nekam neder. Nepavisam neder.

Toms Andrim iemācīja arī citas pēdu jaukšanas gudrī­bas, kuras kādreiz tēva mājās viņš bija izmantojis, iedams malu medībās. Miķelis visas tās jau zināja, tālab vingrinājumos piedalījās reti. Toma jaunākais brālis vis­pār vairāk domāja par saimniecības lietām. Taisīja ra­tus, kubulus, arklus, egļus, lāpstas, dakšas un citus saim­niecībā vajadzīgus rīkus, kļūdams ar katru dienu šajā darbā gudrāks un izveicīgāks. Viņš ilgi ņēmās, līdz sa­meistaroja arī jaunu vērpjamo ratiņu, kādu Adarotās bija ieraudzījis pirmo reizi. Nebija noliedzams, ka ar ratiņu vērpšana veicās vismaz trīs reizes ātrāk nekā ar vērps tavu.

4*

103

Vilcene Ģertrūde auga arvien lielāka un prasīja vai­rāk gaļas. Ziemas kažoks tai kļuva gaiši pelēks un biezs. Katru dienu Toms izveda viņu pastaigāties, ik reizi no­iedams divas trīs jūdzes pa dziļo, šautro sniegu. Reiz

šādā gājienā viņi uzdūrās aļņiem. Pēc ilgas sekošanas un viltībām Tomam izdevās vienu meža karali ievainot plecā. Pēc tam lops kļuva lēnāks. Kad satumsa, alnis pa­slēpās biezoknī. Tur Toms viņam pielavījās tuvu klāt. Brīdī, kad ragainis, izmisuma pārņemts, strauji griezās apkārt, lai lēktu virsū vilkam, Vilkatis iešāva tam kaklā bultu, kas saspieda asinsdzīslu. No žņaudzekļa dzīvnieks apreiba un īdēdams nogāzās sniegā.

Darbs ar alni ievilkās līdz pusnaktij. Spēka dzīslas, ādu un dažus gabalus gaļas Toms sabāza maisā, uzsēja sev mugurā un, vilku dūkas paspēlējis, devās ceļā. Kad viņi ar vilcēni ieradās otrā dienā, alnis jau bija notiesāts. Sniegā vīdēja daudz svaigu vilku pēdu, starp tām arī lielā Pelēča kāju nospiedumi.

Pēc meteņiem no zviedru šķūtes mājās beidzot atgrie­zās Gaigalu Tenis, sabijis svešumā veselus vienpadsmit mēnešus. Pirms atgriešanās pavasarī jūru bija sabango­jusi vētra un ledus atrauts no krasta, tālab Tenim nā­cies pārdot ragavas un zirgu un pašam meklēt svešajā pusē pajumti un darbu. Strādājis viņš šur un tur, bet visilgāk karaļa Gustava Ādolfa lielajā kuģu būvētavā, kur no ozola kokiem vīri gudru meistaru vadībā cirtuši kuģu ribas.

Katrs, kas satika Teni, vēlējās dzirdēt stāstus par zviedru zemi. Un Tenis neliedzās. Stāstīja, cik lielas kuģu masta priedes. Tās esot divu muižkungu māju garumā, bet pašam lielākajam kuģim, kuru vēl būvē, septiņdes­mit pieci soļi no gala līdz galam. Četri griesti un četras grīdas. Ribu koki sastiprināti ar dzelžu un misiņa tapām, katra trīs arkla lemešu smagumā.

— Ja tādu tapu tu paņemsi rokā, atvēzēsies un zvelsi, ij zirgu nositīsi, — Tenis skaidroja, lai visiem būtu la­bāk saprotams. — Un kuģa garums, velc, no mūsu pirts līdz gubenim.

— Vu, vellu! — vīri brīnījās. — Kur viņi tik slaidus augumus ņem?

— Ta ne jau! — Tenis attrauca. — Stiķe baļķi ar baļķi. Plāj ribām virsū plankas sprīža biezumā. Tie cits citu satur.

Tenis zināja patiešām visādus brīnumus. Ij to, ka lie­lam kuģim dibenā, pašā asajā šaurumā, būvētāji saber pieci simti vezumu akmeņu, lai tas nežvangotos un ne­gāztos uz sāniem, ij to, ka dažos kuģos ir pa sešdesmit lielgabaliem, kuri pie vajadzības var visi reizē sprāgt, jo katru dūmu blašķi apkalpo četri vīri.

Vienu tādu lielgabala lodi, kā Tenis smiedamies atzi­nās, šis gribējis atvest mājās par piemiņu. Domājis, ka derētu izkapts laktiņai. Kapteinis, gnīda, tomēr nedevis, teicis, ka bumba paredzēta poļiem, ne vidzemniekiem.

Pa tiem vienpadsmit mēnešiem Tenis bija puslīdz ielau­zījies zviedru valodā un kļuvis lielīgāks. Teica:

— Vācieši tādi pusbiksīši vien ir. Zviedri, vek, īsti vīri. Šie prasa: kam jums muižkungi vāci? Saku: tā nu iegājies no veciem laikiem, jo vāci laikam gudrāki. Zviedri saskatās, smīn. Gudrāki diez vai esot, bet kā- rīgāki gan . ..

Vīri klausījās Gaigalu Teņa runas un grozīja galvu.

— Redzi, vellu! Cilvēks pabijis pasaulē, uzreiz zina, ko sacīt.

Dienas gāja, nāca jauni notikumi, un ļaudīm baismīgā vilkaču nakts pamazām izgaisa no prāta. Arī pēdas Lup­stu birzītē vairs netika manītas. Kaut gan patiesības la­bad jāsaka: katrs centās izvairīties no brauciena vai gā­jiena pa šo ceļu. Un, ja iznāca iet, tad steidzās birzītei ātri cauri.

Vecais Repulis gan aizvien atkārtoja:

— Ķēzījies tas zvērs jau nu ir kā īsts nelabais. Bet kas zina .. . Veries, ap Dormuižu visi tīrumi bijuši vilku nostaigāti, bet suņa un kunga miesas apvārtītas ar vē­mekļiem. Bet tas jau tā . . . Tāds pats vilks izkāpis arī­dzan no Dziļūdeņu avota un klupis virsū kunga kucei. Ko tur vairāk sacīt? Sākušies vilkaču laiki. Ja tā skatās…

Sērsnu laikā Toms ar Andri aizjāja līdz kalējam. Turp devās naktī, mēnesnīcā. Rīta agrumā nokļuva galā. Jak­sis pastāstīja jaunumus. Dormuižā saimniekošanu uzņē­mies jauns kungs, vecā kunga brālis. Tas Berkuļus vairs neaiztiekot, bet neesot neko labāks par noslepkavoto. Novada lielkungi joprojām cītīgi meklējot slepkavu. Muižā apmetušies trīs stražņiki, kuriem uzdots ik dienu jādelēt apkārt un pārlūkot ceļus, lai novērotu aizdomīgus ļaudis.

Samaksājis par izkalto loka spriegu un bultu smailēm, Toms pateicās kalējam par darbu, un viņi nekavēdamies devās atceļā.

Tikko jātnieki pārradās mājās, Miķelis pavēstīja, ka aiz purva_ pretī priežu pauguram kūpējuši dūmi. Tā bija no­runātā zīme, ar kādu Made vēstīja Tomam par steidzamu jaunu ziņu.

Toms padzērās siltu pienu, apmainīja zirgu un devās pie Mades taisni pāri muklājam. Madi viņš izsauca ar vilku dūku. Sagaidīja viņu krūmu biežņā pūces klie­dziena attālumā no Mades mājas.

— Es tev atvedīšu karakalpu, — Made pavēstīja.

— Kādu?

— Esot iesitis ar pātagu kungam. Tiesa draud ar kaklu.

— Vai viņš nemelo?

— Viņš nemelo.

— Un sieva?

— Kungs sievu ieslēdzis savā kambarī.

— No tālienes?

— No Zeltiņiem.

— Kā sauc?

■— Greveju Ansis.

— Lai viņš paliek līdz rītvakaram pie tevis, ■— Toms teica. — Līdzko uzlec mēness, lai nāk uz mežu… Kādi šim ieroči?

— Kara cirvis un nazis.

— Dūšīgs?

— Tava auguma.

— Drosmīgs?

— Atņēmis kungam pātagu. Uzšāvis ar to pašu kun­gam un vēl tā zirgam.

— Zirgam jau nu nevajadzēja, — Toms pasmējās. Un noprasīja: — Par ko sitis?

— Kungs šo nosaucis par cūku vepri.

— Kālab?

— Neesot kungu sveicinājis.

— A-ā! — Toms gari novilka. — Bet vai mani viņš sveicinās?

Made brīdi uzmanīgi vēroja Vilkati.

— Redzi, — Toms paskaidroja. — Tu reizēm mani ne­godā, Ansis tāpat negodās, tad vēl kāds darīs pa sa­vam — un beigas klāt. Pie manis jābūt desmitkārt cie­šākai klausīšanai nekā pie kunga, citādi gals. Tā tu vi­ņam pasaki.

— Pasacīšu, pasacīšu! ■— Made māja ar galvu.

Nākamās dienas vakarā atpūtušies, arī zirgus atpūtinā­juši, mežā ieradās Toms ar Andri. Nostājās soļus piec­desmit no biezokņa un gaidīja. Kad neviens nerādījās, Toms ierunājās skarbā balsī:

— Nāc ārā, Greveļu Ansi, vilkači tevi gaida!

No krūmiem iznāca kārns vīrs noplīsušā paltrakā, pa­klanījās un teica:

— Lai jums veselība, meža valdnieki!

— Kāp zirgā! — Toms uzsauca, sniegdams līdzatvestā zirga pavadu. — Jāsim pēc tavas sievas.

— Kungs, bet… — Ansis iesāka.

— Mēs neesam kungi, mēs esam vilkači, — Toms viņu pārtrauca. — Lec sedlos! Ko vēl gribi no mājām pa­ņemt?

— Meitenīti, mazu meitiņu.

•— Paņemsim.

Vīrs iekārtojās sedlos, aizbāza kara cirvi aiz jostas, un viņi sāka jāt.. Uz sasalušā sniega skrapšķēja zirgu pa­kavi. Mežs bija pietiekami rets, un viņijāja blakus. Pa koku starpu spīdēja spožs pilnmēness. Ēnas stiepās ga­ras un teiksmainas.

— Tu pēc valodas tāds kā mūsu puses ļaužs, — Ansis ieminējās, Tomu vērodams.

Toms klusēja. Pēc brīža jautāja Ansim:

— Pa ceļam tevi neredzēja?

— Nē. Gāju tikai naktīs un pa mežiem.

— Kā uzzināji par Madi?

— No ļaužu runām.

— Kādu ļaužu?

— Sava pagasta.

— Kas tie par cilvēkiem?

— Zāļu Līze. Tā visu zina. Aizgāju, izstāstīju savu likstu, un viņa atminējās Vilkaču Madi.

— Kā ceļu atradi?

— Pēc zvaigznēm.

— Neslēp! — Vilkača balss kļuva asa.

— Tas cilvēks pieteica nemelst nevienam ne pušplēsta vārda.

— Vīrs?

— Vīrs.

— Kas tas par vīru?

— Neteikšu, kungs!

— Ja nu noskaitīšu rīkstes?

Ansis sagriezās šķībi.

— Skaiti vien, kungs, skaiti! Vai nu mazums re­dzēts? — viņš teica aizžņaugtā balsī.

— Tprū! — Toms sauca. — Liekam viņu tūdaļ uz celma!

Ansis iecirta zirgam papēžus sānos un ķēra pēc āvas.

Vilkatis sāka smieties.

— Ko blēņojies ar to žagaru cirīti! Ha, ha! Mūsu bul­tas tevi nogāzīs piecdesmit soļu attālumā. Ha, ha! Redzi, pie sedliem karājas vairogi un uz mugurām stopi. Re, un kas sitas? — Toms izvilka un pakratīja zobenu. Asmens mēness gaismā pamirdzēja kā zilgans zibens.

Atjājis kādu gabalu no vilkačiem, Ansis cauri zariem brīdi bikli raudzījās uz Tomu. Izskatījās apjucis un sa­triekts. Tad saņēmās un dusmīgi noprasīja:

— Kas tu īsti esi? Zvērs vai cilvēks?

Toms dziļi ievilka elpu un atviegloti nopūtās.

— Paldies, Ansi! — viņš teica. — Jāj šurp un ne­dusmo! Nu es tevi dzirdēju un redzēju. Tev blakus būs droši.

— Tpū! — Ansis nospļāvās. — Nobijos pēc vella. Tpū! Vilkačam vilkača nags. Tpū! Cik trūka — būtu krāvis ar ciri.

Kādu jūdzi no Zeltiņu muižas viņi rītausmā apstājās pie neliela krodziņa. Pabaroja zirgus un paši paēda. Sa­bāzuši maisos sienu un iebēruši tarbās auzas, devās tālāk un nogriezās mežā. Zirgus piesēja biezoknī, bet paši pie­saulē pasnauduļoja. Pret vakaru Ansis aizjāja līdz zāļu Līzei, lai uzzinātu, kas un kā.

Kad saule rietēja un atkusušo pakalnu melnie gali ietinās zilganā miglā, tuvā un tālā apkārtnē sāka riet un gaudot suņi. No pat Grabažām līdz Kundrātiem. Rēja, •smilkstēja un raudzījās uz Sudeļu ezera pusi. Savā res­najā balsī reizreizēm ierēcās arī muižas arendatora Kaspara Oto Sperlinga lielais Vērša purns, kā šo bries­mīgo suni dēvēja zemnieki.

Drīz no Vilku ezera siliem atskanēja dobjas, garas vilka gaudas. Ziemeļu pusē vēl ilgi pēc saulrieta, kā ļaudis vēlāk stāstīja, stāvēja melns mākonis ar asinssar- kanām malām. Gaudas nākušas no šī sarkanā debesu ķēmekļa. Bija arī tādi, kas teicās redzējuši vakarā uz baznīcas jumta sēžam kraukli ar sarkanu puķi knābī, bet krēslā pa ceļu uz baznīcu aizskrienam melnu kaķi ar ugunīgām acīm. Vārdu sakot, šajā vakarā katrs kris- litis bija briesmu gaidu pilns un iespiedās daudziem at­miņā uz laiku laikiem.

Baisma vēl pieauga, kad kunga lielais Vērša purns t rītā tika atrasts pie kambara ar pārplēstu rīkli, bet Gre- veļu Anša sieva Zelma bija pazudusi bez vēsts. Tāpat bija pazuduši divi kunga zirgi ar visām zirglietām, Ap pusnakti aiznesta arī Anša meitiņa,..

Briņķu muižā bēgļi ieradās ar līkumu, nākdami no lielā Vilkaču sila viņas puses. Uzdevās par bezzemnie­ki kiem no Inflantijas — kā poļu laikā dēvēja Latgali. Tāda runa izklausījās ticama, jo no poļu daļas tolaik bēga daudzi. Turklāt Anša izruna arīdzan bija nedaudz savādāka, tālab nemodināja aizdomas.

Kungs par jauna zemnieka parādīšanos savas muižas robežās priecājās. Karos un sērgās ļaudis bija iznīkuši, tālab vecie tīrumi arvien vairāk aizauga. Saimniecības iesākšanai Felsbergs jaunatnācējiem aizdeva sēklu un teļu. Atļāva apmesties pussabrukušās Pauru mājās diž- meža tuvumā. Lai ienācēji varētu raženāk uzplēst aiz­augušos laukus, salabot ēkas un ieaudzēt ganāmpulku, kungs apsolīja pirmos trīs gadus no viņiem nepiedzīt klaušas un nodevas.

Līdz ar Anša apmešanos pagastā vilkaču sakari ar ār­pasauli manāmi uzlabojās.

DORMUIŽAS TIRGUS

No vilkača nāk meža smaka, acis deg un valoda cieta, tālab vērīgs lū­kotājs viņu tūdaļ pazīst.

Tautas ticējums

Tīrumi kalta un tvanēja. Toms sēja auzas, grābdams tās no pītas egļu sakņu sētuves, Miķelis ar smagu seš- zarīgu egli, kādu viņi bija lietojuši tēva tīrumā, ieruši­nāja sēklu zemē. Adarotu sievietes par svešādo rīku brīnījās. Vēlāk atzina gana labu, jo ar tādu ecēšu va­rēja sēklu dabūt zem zemes divtik ātri nekā ar arklu, turklāt grauds netika pārlieku dziļi noslodzīts.

Ancei sulu laikā bija piedzimusi meita ar baltu matu šķupšķi uz pieres. Visi saprata, ka mazā atsitusies mātē. Ievziedos arī Gunai atskrēja trešais puika, skaļš un

dusmīgs. Pēc katra bērna piedzimšanas Madara teica savu vēlējumu mazulim.

Savai mazmeitai, Ances un Miķeļa baltmatītei, viņa _vēlēja:

f — Atgriez smieklus, atgriez dziesmas vecu tēvu no­mados, spīda baltas villainītes zāļu naktes uguņos…

!

Eji, ziema, prom no sētas, bērniņš tevi dzītin dzen. Balta, balta tam galviņa kā viens saules kamoltiņš.

Skatīdamās uz Vilkača puiku, viņa ilgi domāja. Bei- jļzot pavēstīja:

| — Bargā laikā lielsila vidū zelta ķipari danci veda. ļ Ķēniņam sudraba cepure galvā, daiļdaiļa meitiņa rau- Hclāt raudāja. Vectēvs dižajā debesu sētā vara kumeļus Ipavadā turēja. Baltajā saulē vilkaču migā atskrēja pui- ļsēns: Laimīti sauca.

""""Toms pats pavasara pusē un šķīdoņa laikā daudz no­ņēmās ar vilcēni: mācīja rāpties pāri sētai, uzlēkt uz zirga jātniekam aiz muguras un atvērt aizbultētas klēts durvis. Meža zvērs izrādījās krietni vērīgāks un darbī­gāks par vienu otru sētas vaukšķi.

— Aizbēgs vēl mežā ar visām gudrībām, — Miķelis pukojās. — Zirgam muguru saskrāpē, un klēts sprūdze- nis tā sakodīts, ka skabargas plaukstā duras. Ko tu viņu tirdi ar tām veravām plēsties, galīgi nesaprotu.

— Gan noderēs, — Toms drūmi attrauca. — Vēlāk iemācīšu ij kungus ķert un ēst.

Diemžēl pavasara darbi prasīja daudz laika, tālab vil- cene nonāca Andra ziņā, kas klaiņoja pa mežu un ar vilka dīdīšanu daudz nenodarbojās. Turklāt bija diez­gan nevērīgs.

Reiz viņu pamanīja kāds acīgs malu mednieks, kas tupēja viņmeža upes krasta krūmos. Par laimi, jaunek­lis nebija no mugurmaisa vēl izņēmis stopu, tālab vē­rotājs ieroci neredzēja. Apjauta tikai to, ka šis jaunais cilvēks izskatā līdzīgs pazudušajam Kaņķu Andrim, un ievēroja, ka puisis skatās acīs vilkam, nemaz no zvēra nebaidīdamies.

Vīrs par redzēto, protams, neklusēja. Pagastā drīz iz­platījās runas, ka kungi Andrī pārvērtuši par vilku. Tās dzirdēja arī Andra māte. Viņa lieku reizi izraudā­jās par dēla likteni, bet tā arī nesaprata, ticēt vai neti­cēt mednieka stāstam. Vēlāk stāstītājs pats, savas sie­vas nokaunināts un prātīgu vīru apsmiets, sāka šaubī­ties, vai todien blakus vilkam vispār redzējis dzīvu cil­vēku vai tikai meža diendusas reibulī tā licies.

Trīs nedēļas vēlāk vilcene, Andra paskubināta, no meža izdzina šķiltera dēlus. Zvērs puišeļiem draudīgi sekoja līdz pašai meža malai. Kad brāļi bāli un pārbi­jušies pārradās mājās, tēvs viņus sīki iztaujāja. Pusau­dži abi vienā balsī apgalvoja, ka cilvēkus mežā neesot redzējuši, tikai vilku. Pēc šī gadījuma ļaudis visā ap­kārtnē lielo meža masīvu ap purva salu sāka vienprā­tīgi saukt par Vilkaču silu. Teica:

— Ko ta citu vilki apsargā, ja ne pašu vilkati? Re, izgāšruden kungu un Indriķi dzīrušies noriet. Tur dzī­vam nav ko meklēt.

Nolaideno Egļu kalna pusi, kur sievas reiz bija redzē­jušas Toma piesieto aunu, ļaudis iesauca par Melnā Auna perējumu, bet uzkalnus starp avotu un Melno lauku strautu, kur Felsberga kucei ziemā uzklupa lie­lais vilks, — par Vilka tupekli. Vecie ļaudis šīs vietas zināja no agrākiem laikiem, kad tur vēl nebija meža, bet jaunie tā arī īsti nesaprata, kur šie baismīgie uz­kalni atrodas, jo no meža vairījās. Vārdi Melnā Auna perējums un Vilka tupeklis tika izrunāti ar tādu balss skaņu, ka, to dzirdot, katram pārskrēja šermuļi pār kau­liem un zuda jebkura patika tuvāk iepazīties ar drūmo meža nostūri.

Tāda ļaužu bijāšana, protams, sila iemītniekiem bija pa prātam.

Topavasar vilka apsardzībā Toms, Miķelis un Andris nopļāva arī lekno purva malas pļavu, kas atradās pūces kliedziena attālumā no Vilka tupekļa. Sienu vajadzēja cītīgi gādāt, jo stallī stāvēja trīs zirgi, kūtī četras govis, teļi un vērsēns, bet aizgaldā divdesmit aitas ar divdes­mit jēriem.

Nedēļas laikā viņi sameta divas kaudzes.

— Te diviem kumeļiem pietiks, — Miķelis priecājās.

— Ja vien aļņi un stirnas nenoplēš, — Toms piezī­mēja.

Siena laika beigās pazuda Ģertrūde. Andris vairākas dienas nopūlējās, to meklēdams. Izklaiņoja visus apkār­tējos mežus, vilku dūkas spaidīdams, bet aizbēgusi au­dzēkne tā arī neatgriezās.

— Vella būšana! — Toms lādējās. ■— Taisni pirms ogu un riekstu laika, kad visādas vecenes līdīs mežā, mums nebūs vilka. Baro tādu draņķi vai nebaro, viņam mežā labāk.

Andrim vilka pazušana savā ziņā nāca par svētību. Viņš kļuva vērīgāks un uzmanīgāks. Mācījās meža zī­mes. Klaiņodams kopā ar Ģertrūdi, bija pārlieku paļā­vies uz vilka vērīgajām acīm un ausīm.

Pēc pāris nedēļām pienāca pirmās ziņas par Ģertrū­des izdarībām ārpasaulē. Viņpagastā, kā ļaudis stāstīja, vilcene līdz nāvei nobaidījusi kādu sievu, kura tīrumā palīdzējusi vīram zārdot auzas. Vīrs krāvis pļāvienu pa- mijā, bet sieva ar ragavām to pievedusi. Pēkšņi no krū­miem izrikšojis vilks, palūkojies uz sievu, uz zirgu, kurš krākdams rāvies projām, tad ar vienu lēcienu uz­lēcis uz vezuma, ar otru — zirgam mugurā. Kamēr sieva atģidusies ķert dakšas un durt, vilks jau bijis atkal no zirga muguras zemē un krūmos iekšā. Vīrs, pie kura pieskrējusi satrakotā ķēve, meties tūlīt rāt sievu:

— Kāpēc tu, vecā lemešnīca, nekliedzi! Vai rīkles nebija?

Sieva muti vārstījusi, bet no tās neesot nākusi ne­viena skaņa. Izrādījās, ka aiz bailēm viņa zaudējusi va­lodu. Otrā rītā, kad atguvusi runas spēju, visu izstāstī­jusi. Esot dzirdējusi vilku sakām skaidrā latviešu va­lodā:

— Ļauj, Berta, es pajāšos!

Pēc dažām nedēļām pienāca ziņa no cita pagasta. Tur vilks ieskrējis kādā zemnieka sētā un saķēris sešgadīgu bērnu aiz deguna. Mazo izglābusi viņa māte, veikli iesizdama zvēram pa pakausi ar maizes lizi. Puika gan vēlāk teicis, ka vilks nekodis viņam, tikai nolaizījis vaigu, — bet vai tad bērnam var ticēt?

— Vella Ģertrūde! — Toms, to dzirdēdams, labsirdīgi lādējās. — Būtu nākusi mājās, te viņai neviens par mu­tes mazgāšanu ar maizes lizi pa galvu nesistu. Taisa tur par velti tādu ļurmastu. Kungi aiz izbīļa sadomās vēl mežus izsūknēt.

Pats pie sevis Toms sprieda savādāk: «Ja jau mēs te mežā slēpjamies aiz prātu jaukšanas un mānīšanās, tad jau katra Ģertrūdes ālēšanās tai lietai par labu vien nāk. Tikai žēl, kāds patiesi var viņu nomušīt.»

Rudenī, kad aizsala purvs, Andris jāja uz apkārtē­jiem tirgiem tajā meža pusē, kur viņu nepazina, katr­reiz aizvezdams un pārdodams gan vasku, gan skaistus audumus un adījumus. Uzvedās kā parasts saimnieltpui- sis. Tādu mazāk ievēroja. Pirka sāli, adatas, dzirkles un citas saimniecības lietas. Viņš bija uzaudzējis bārdu, tā­lab, ja gadījās satikt ļaudis, kas viņu agrāk bija redzē­juši, nevienam nemodās nekādas aizdomas. Visur viņš sevi dēvēja par Kaulaišu Krišu no viņpuses. Tā Andri bija samācījis Toms. Ja kāds gribēja zināt, kur tāda viņpuse atrodas, Andris lielīgi attrauca:

— Vai tad tu nezini? Neizsmej nu mani, godīgu cil­vēku. Pietiek, ja kungi savus suņus nicina.

Pēc tādas atbildes ziņkārīgajiem vienmēr bija mute ciet.

Kad uzkrita sniegs, izkļūšana no meža kļuva grūtāka, jo baltumā palika pēdas, bet Andris atkal un atkal dzī­rās jāt. Puisim gaužām gribējās būt ļaudīs. Madara pa­stāvēja uz to, ka jānopērk pāris sivēnu, jo vasarā pļa­vas malā labi padevās rāceņi un runkuļi. Turklāt vīri labprātāk ēda sālītu cūkas šķiņķi nekā auna gaļu. Pa ziemu, kā Madara sprieda, suķi paaugtos, un uz nāka­majiem ziemas svētkiem galdā varētu celt skaistus cū­kas šņukurus. Madara gudroja arī par sivēnmātes au­dzēšanu. Agrāk, vīru laikā, Adarotās vienmēr esot bi­jusi sava cūku saime. Rukši cauru vasaru ganījušies upes palienē, barodamies ar saknēm, zālēm un dūņu tārpiem, bet rudeņos ozolu birzī nokrejuši visas zīles. Tagad lielā daļa zīļu sapuva. Madaras domu atbalstīja Ance, Guna un Miķelis.

Pēdējais rudens tirgus togad notika pie Dormuižas kroga. Vieta bija pārlieku bīstama, lai laistu Andri tur vienu pašu. Nolēma jāt visi trīs gaišbrūnajos kungu zir­gos, jo savu pelēcīti viņi bija atdevuši Greveļu Ansim, kas tagad saucās par Pauru Ansi, jo dzīvoja Pauros.

īsi pirms izjāšanas Andris atzinās, ka gribot zagt līgavu. Esot noskatījis kādas mutīgas tirdzinieces meitu. Šī arī runājoties vēlīgi.

Par Andra precināšanu Toms jau agrāk bija domājis cerībā, ka pēc apsievošanās puisis vairs tik pārdroši ne- jādelēs apkārt, neplēsīsies pēc muižu dedzināšanas un zobenu vicināšanas. Piesargās ij sevi, ij mežu. «Sieva un bērni pabāž vīram asti zem bluķa,» viņš sprieda. «Andrim taisni tā trūkst.» No otras puses, jaunavas ierašanās mežā draudēja uzvandīt nemieru. Vecāki mei­tas pazušanu rūgti apraudātu. Un diez kā jaunuve te iedzīvotos? Jāceļ jauns kambars, jāplēš līdums, jāaudzē kuplāka lopu saime. Jo mežā lielāks troksnis, jo vieg­lāk tā taisītājus pamanīt. Tomēr Toms izlēma, ka An­dris jāapprecina. «Neprecēts vīrs ir kā izsalcis vilks,» viņš sprieda. «Tādu ar pātagu un iebaidīšanu ilgi nesa­valdīsi. Reiz tāpat lēks kādam pie rīkles, tad visādi var mežģīties.»

Viņi izjāja īsi pirms pusnakts pa apkārtceļu. Šoreiz zem zirgu kājām bija piesieti no ozola koka iztēsti aļņu nagi. Tikuši uz ceļa, vilkači tos nosaitēja un tālāk jāja kā jau godīgi tirdzinieki.

Tirgus vietā atjāja īsi pirms ausmas. No ziemeļvaka­riem peldēja melni mākoņi, aizsegdami visu debesjumu ar biezu, drūmu plīvuru, tāpēc rīts svīda skaudrs un sērīgs. Pūta drēgns vējš, bet aitādas kažokos tērptos tir- gusļauclis tas nebaidīja. Tirgošanās jau ritēja pilnā sparā.

Zirgus piesēja tuvējā alksnājā un apsedza ar vieglām pusvilnas segām. Miķelis palika pie tiem, bet Toms ar Andri devās uz tirgu, vērīgi aplūkodami katru vīru. Tirgus reizēs vienmēr apkārt ložņāja kungu atsūtīti glū­ņas, kas novēroja aizdomīgus svešiniekus un pētīja zemniekus. Tirgū savu preci nedrīkstēja vest tie klau­šinieki, kuri nebija nomaksājuši nodevas muižai. Ja kungs uzzināja, preci atņēma un nereti vainīgo lika nopērt. Tie, kas nodevas bija. nomaksājuši, dažkārt pār­lieku izmantoja savas tiesības, kļuva par uzpircējiem un tālākpārdevējiem. Arī tos glūņas uzmanīja, jo tikai muiža drīkstēja uzpirkt no citiem un vairumā pārdot.

Andris tirgū jutās gaužām brīvi. Jokodamies iztaujāja večus par preču cenām un piedāvāja savējās. Toms klusēdams, ņr stīvu skatienu drūzmu vērodams, pa ga­balu viņam sekoja. Adarotu audumi ieinteresēja Rīgas tirgoņus, kas sēdēja lielas četrzirgu ores aizvējā aiz dzelžu mantām un citām Rīgas precēm.

— Kas tF šitos vadmals vēverēj? — vīrs ar lielu de­gunu un tumšām uzacīm Andrim noprasīja, ar pirkstu rādīdams uz krāsotiem segu audumiem, kurus jauneklis bija apskatei pārmetis pār elkoni.

— Māsa un sievasmāte, — Andris atmēļoja. — Gud­ras. Jau desmit gadu vecumā prata cūkas barot un ska­lus uzraudzīt.

— Nepļurkšķ, puis! — vīrs uzsauca. — Cik pras?

Pēc mirkļa divas segas pazuda pilsētnieka orē. «Viņš,

makans, citā vietā tās pārdos divtik dārgi,» Andris sēri domāja, ar acīm tajā pašā laikā naigi žūrēdams orē, kur rindā gulēja četras vai piecas dūmu plintes ar zilganiem stobriem. «Kad kļūšu par lielkungu, tad iegādāšos ši­tādu labi daudz,» Andris smējīgi prātoja, jau aizmirsis rakstīto segu lēto pārdevumu.

Arī Toms apstājās pie ores. Ieraudzījis baltas grāma­tas ar ķeburīgām rakstu zīmēm, vienu dzīrās pirkt. «Kas zina, varbūt zīmēs ir kāda gudrība, kas man mežā noder,» viņš sprieda.

— Du verstehst? — melnacainais pārdevējs jautāja.

— Nē, nē, — Toms kratīja galvu. — Es to kungam.

Pārdevējs pavīpsnāja. «Ērms gatavais,» nodomāja.

«Vai tad šitā kungam grāmatu pērk? Droši, ka pats ķē­mosies un mēģinās izdibināt, kas tur rakstīts.»

Andris pa to laiku kaulējās ar sivēnu pārdevēju.

— Tam tak nav zobu, — jauneklis smēja, bāzdams urkšķim pirkstu mutē. — Manam vecajam kuilim gan ilkņi bija kā zediņi, putras zobi kā lemeši, aste trīs­kāršā gredzenā. Kad nokāvām, aiz astes gredzena šo pa­kārām pie vadža… Atlaid pusgrasi, sievastēv! Es savas dreļļu segas vienam pilsētas sprūdzenim atdevu par pusvelti. Ļauj vismaz tu man dzīvot.

Vīrs Andra daiļrunību neizturēja un atlaida pusgrasi. Vēl tikai noņurdēja:

— Par lētu tev dodu. Suķi ir no muižas kuiļa.

— Muižas kuiļa? — Andris satrūkās. — Tad ne­ņemšu …

— Kāpēc? —• pārdevējs brīnījās.

— Godīgs zemnieks tādu gaļu nedrīkst ēst. Vēl kādu gudru vājumu iemantos.

— Nebaidies! — zemnieks mierināja. — Cūka paliek cūka. Vienīgā atšķirība, ka zemnieks tai, sizdams pa ausi, kliedz: ušš, ļurba, bet kungs: fui, lurben.

— Ak tā? — Andris nomierinājās. — Tad es ņemu.'— Un viņš sēja maisam galu ciet.

Sarma, Andra priecīgā garastāvokļa iemesls, bija tu­rējusi vārdu un ieradusies tirgū. Puisis atdeva Tomam maisu ar sivēniem un devās pie iecerētās,

Kad Toms atgriezās pie zirgiem, Miķelis pavēstīja, ka uz muižas pusi aizjājis kāds glūņa. Brāļi sasēja siena maisus, bet zirgus pie akas padzirdīja.

Andris pa to laiku nopirka no Sarmas mātes divus siekus griķu.

— Bitītēm griķu zieds pa prātam, ■— tirdziniece skaid­roja. Apmaiņai pret griķiem Andris atdeva trīs pārus rakstītu cimdu. Sarma, cimdus uzlaikodama, kļuva pavi­sam līksma.

Ieraudzījis šurp nākam Tomu, Andris pamāja sievie­tēm ar roku.

— Atā! Es žigli vienu līkumu, tad atkal būšu te.

— Jājam, — Toms īsi pateica.

Andris saknūpās. Toms pamācīja:

— Pie kulbas apstāsimies, lai neizskatās, ka bēgam.

Pilsētnieka ore ar sniegu aplipušiem riteņiem bija

pircēju apsēsta. Toms pastāvēja brīdi un nopirka ada­tas, zāģi, zāģu vīli un čuguna podu. Uz galda rindā stāvēja visādi zāģi, cirvji, naži, pannas, gaļas iesmi, dakšu zari, dažāda izmēra ugunspodi, glāžu plāksnes, bļodas, krūzes, susekļi ar balti mirdzošiem nažiem, iz­kaptis, āmuri, laktiņas, stangas, dzirkles. Saulē mirgu­ļoja zīda audumu baķi, sudraba rotas lietas, stikla vāzes, aužamo steļļu ķemmes ar smalkiem niedru zobi­ņiem, atslēgas, sienas pulksteņi ar brūnām māla bum­bām un daudz citādu mantu.

— Viņa ir šeit, — Andris atgādināja.

— Redzēju, — Toms attrauca. Un piemetināja: — Po­dus un bļodas nopirksim citu reizi.

Pēc brīža vilkači apstājās pie kalēja būdas. Pretī iz­nāca kalēja sieva. Viņas acis bija tumšas un skarbas, vaigos rievas. Jaksis gulēja uz vājnieka cisām. Pirms ne­dēļas muižas kambarī viņu bija pēruši. Nu visa mugura jēla.

— Kas zina, varbūt iekšas atsistas, •— sieva sūrojās.

Toms izsūtīja Miķeli pieskatīt ceļu un sāka Jaksi iz­taujāt.

— Asini nespļauj?

— Nē.

— Vai vēl tevi pērs?

— Nezinu.

— Ko darīsi pēc tam?

— Nezinu.

# —- Vai stipri sāp?

— Nezinu.

— Par ko sodīja?

— Nezinu.

— Vai esi pie pilna prāta?

— Nezinu.

— Kāpēc tad tu nekā nezini?

— Nezinu.

Toms iesmējās. Jaksis pagriezās, no sāpēm piemiedza vienu aci un noprasīja:

— Kam smej, kurmi?

— Tu esi vella pilis, — Toms teica.

— Cūku būšana, — Jaksis nostenējās. — Atmini, ko sacīju par baltajiem auniem? Nikns kungs ir nositams kā suns. Ne tālab, ka viņš kungs, bet tālab, ka maitā tautu. Saprati?

— Bet kungs ta beigts? — Toms brīnījās.

— Atnāca vietā brālis. Vecais un vagars viņu kūda.

— Būs jāpadomā.

— Tagad rudens. Kalējs šiem nav vajadzīgs. Nu Var pērt. Kungi visi jāapbeda. Citādi nelīdz.

«Labi, ka šito runu nedzird Andris,» Toms nodomāja.

LĪGAVAS ZAGŠANA

Tumšā mežā melli vīri, aplok sniega līķauts sērst.

Veca dziesma

Jādami atpakaļ uz krogu, kur vēl murdēja tirgus drūzma, vilkači ņēmās spaidīt vilku dūkas. Toms un Andris pārkrāva pirkumus un siena maisus uz Miķeļa zirga un atstāja viņu priedainē.

Līdz kroga stūrim jāja lēni, apkārtni vērodami. Ti­kuši drūzmā, abi reizē ieaurojās:

— Ceļu! Stražņiki jāj! Preč motlohu! Nost, salašņas! Hoļera, hoļera!

Pūlis negribīgi šķīrās. Ļaudis drūmi raudzījās uz miera traucētājiem.

— Ko? Godu neprotat? — Toms iekliedzās un izrāva no maksts zobenu. Tas līdzēja. Ļautiņi pašķīda uz abām pusēm. Toties trīs dūšīgi puiši, naidā acis zibinādami, manījās jātniekiem aizmugurē. Diviem bija rokās tikko pirktas lāpstas, vienam siena dakšas. Toms pamanīja viņus, apcirtās un uzkliedza tuvākajam:

— Kā tevi sauc?

Kad šis neatbildēja, vērsās pie apkārtējiem:

— Mīļie ļaudis! Kā sauc šitos glūniķus? Ko viņi grib no poļu kunga karakalpa?

— Tie ir Berkuļi, — kāds no drūzmas paskaidroja.

— Ak Berkuļi? — Toms pa īstam brīnījās. Tad cie­šāk paraudzījās uz gaišmatainajiem puišiem un iesmē­jās skaļi un jautri. — Ko jūs? Draugus grasāties ben­dēt? Vai driģenes saēdušies, ko? — viņš pikti noprasīja un, draudzibū rādīdams, iegrūda zobenu makstī, iepriekš pārlaidis skatienu tirgum un viltīgi pametis ar aci kā­dam satrauktam vīram, kas, izrādījās, bija muižas nozī­mēts kārtības uzraugs. Tas par notiekošo jutās atbildīgs, tālab no Toma zobena ne brīdi nenolaida acis.

Andris pa to laiku piejāja pie Sarmas un nolēca no kumeļa. Tirdzinieces jau kravāja vezumu, taisījās uz mājām. Viņas ar bažīgiem skatieniem vēroja stražņikus.

— Kas tas? — Sarma jautāja Andrim, rādīdama uz Tomu.

— Jautrs poļu kungs, — Andris nevērīgi atmeta.

— Labs draugs. Viņš mīl jokot.

Pēkšņi poļu kungs pagriezās pret vezumu, vēlreiz no­kliedzās dot ceļu, iešāva roku kabatā un nobēra Sarmas mātei priekšā veselu sauju sīknaudas. Māte brīdi sta- vēja apjukusi, sejā mijās te bailes, te piktums.

— Nedusmo, māmulīt! — Toms teica tik mīļi, kā no viņa to nevarēja gaidīt. Andris tūlīt saķēra Sarmu klēpī, uzcēla Tomam priekšā uz zirga un iesaucās:

— Sargā, bāliņ, manu līgaviņu! — Tad pagriezās pret Sarmas māti. — Paldies par meitas auklējumu! — Uz­meta mātei uz pleca izrakstītu krāšņu villaini. — Līdz citai dienai, līgavmāte!

Projām jājot, Andris aši klanījās pret tirdziniekiem un atvainodamies runāja:

— Nedusmojiet, mīļi ļaudis, ne jau mūsu vaina bija. Pārāk daiļa tautu meita — kā lai tādu nepaņem?

— Līgavzagļi! Kur jūsu alus muca? — kads sauca.

— Kas šis par poļu kungu! — pūlī skaļi čukstēja.

— Tas ir pats vilkačs. Vai neredzat vilka acis?

Berkuļi, mutes iepletuši, smēja un teica:

— Vagarīša māsiņai saderēti laupītāji! Ha, ha, ha? Jods raus viņas smukumiņu, velns apēdīs vainadziņu. Ha, ha, ha! Kā vecos, tumšos laikos.

Muižas uzraugs lauzās tuvāk līgavas zagļiem un sauca:

— Turiet viņus, ļautiņi, turiet! Līgavu laupīšana ir pret dievu un likumu! Turiet viņus, nekristītos!

Pretī kliedzējam pagriezās kāds plecīgs vīrs, sarauca uzacis un pamācīja:

— Nu, pietiks brēkāt! Visi dzirdēja, ka tu dzīries zagļus aizturēt. Kungs būs apmierināts. Liecies gulēt!

Runas par vilkačiem bija sasniegušas arī Sarmas mā­tes ausis. Viņa stāvēja pie ragavām bāla kā balināta linu drēbe; aiz izbīļa nespēja kliegt, tikai izmisīgi čuk­stēja:

— Palīdzi viņai, manai meitiņai, Jēzu Krist, augstais dievs! Vērs visu par labu, dieva dēls! Liec viņam būt goda cilvēkam!

Izkļuvuši no drūzmas, līgavas zagļi iecirta piešus zir­giem sānos. Kumeļi ātri pārgāja aulekšos. Sarma, Toma rokas stingri pieturēta, ļāvās straujajam skrējienam, acis aizvērusi. Sirdī bija gan baigi, gan līksmi.

Jātnieki strauji pārauļoja pakalnam un pazuda. Ne­viens tirdzinieks ij netaisījās lēkt zirgā, lai dzītos pa­kaļ. Kungu mācības, vai tās labas vai sliktas, izraisīja zemniekos spītu, turklāt aizjājēji bija ar zobenu bruņoti vīri, kuri acīmredzot zināja, ko dara. Zemniekiem nē­sāt zobenus bija aizliegts, tātad šie nevarēja būt parasti zemnieki. Tālab pūlī arvien skaļāk un biežāk atskanēja vārdi:

— Vilkači!

— Vilka čainie!

Beidzot kāds pateica pavisam skaidri:

— Vilkači nozaga bargā vagara māsu!

Tad arī citi attapās un sāka skaļi tērgāt:

— Vilkači, vilkači! Re, kā suņi gaudoja!

— Jā, jā! Acis šiem kā divas odzes. Es jau teicu.

— Zviedru zobens ar asu galti kā iesmu.

— Kas viņiem tajos maisos uz muguras?

— Čūskas vai miroņkauli.

— Dzi, dzi, kā nupat krodzinieka suns kauc. Dzirdi?

— Jā, jā, skatās uz kalna pusi, kur šie aizjāja.

— Jūt-lopiņš mošķa dvaku.

— Bet šie, re, cilvēki, kā jau cilvēki. Neatšķirsi.

— Kā tad! Ij prātā neienāks. Tāda jau tā viņu vil­tība.

Muižas uzraugs, to visu saklausījies, lēca kumeļā un steigšus jāja uz muižu. Viņš jutās gandrīz vai atvieg­lots. Kas gan mirstīgajam varēja prasīt spēkoties ar pašu nelabo? Ne rokās sudraba zobena, ne uz mēles burvju vārda. Ko pliks un nabags padarīs vilkačiem? Neko.

Tirdzinieki tērgāja tālāk:

— Kas viņus panāks? Velti!

— Aizpērn vienam pašam trīs stražņiki un vagars dzinās pakaļ. Nekā.

— Skaties, ka vēl muiža nenodeg pavisam. Ja tik dzīsies, tas var notikt. Re, kā viņgad vagaram vilki zirgu norēja.,

Ļaužu runās jautās prieks par kārtības sargu neva­rību. Vecākais Berkulis, kurš pagājušajā gadā bija da­būjis no kunga bargu pērienu, tālab kļuvis lēnāks un bailīgāks, skaļi visiem skaidroja:

— Cik trūka, būtu es galvenajam vilkatim ar lāpstu pakausi pāršķēlis. Tad gan mani vecais kungs slavētu rītā un vakarā, pirtī un kūtspakaļā.

Aiz uzkalna vilkači nogriezās no ceļa, izjāja cauri bērzu birzei uz meža takas, kur jau no rīta bija iemī­tas māņu cilpas, tad aši atgriezās atpakaļ, satikās ar Miķeli un devās cauri mežam uz lielā sila viņu pusi, kur bija daudz aļņu taku un klusu meža nostūru.

Stundas četras viņi jāja pa biežņu. Tad apstājās ne­tālu no vaļēja avota. Zirgus ieveda eglītēs un uzkāra tiem kaklā siena maisus. Miķelis pa to laiku iekūra uguni, uzkāra virs tā jauno katliņu ar avota ūdeni un iemeta urgas malā noplūktus avenājus. Katrs darīja savu darbu ātri un veikli. Sarmai visi šie vīri šķita gluži tīkami. Ģērbušies garos, siltos un skaistos aitādas kažokos, jērenēm galvā. Kājās čabatas un cietas vad­malas bikses. Kreisajā pusē kažokos iestiprinātas zo­benu makstis, tā ka ieroci nevarēja pamanīt. Šāda sle­pena ieroču glabāšana Sarmai radīja pirmās aizdomas. Turklāt vīru stāja bija svešāda, stalta, nezemnieciska. Kustības drošas un spraigas, acis gaužām vērīgas. «Rau­gās kā meža zvēri,» viņa nodomām. Dormuižas zem­nieki izskatījās savādāki. Tie bija i4b#iīti vairāk nekā citu muižu ļaudis, tālab nepatīkami, neglīti. Gāja aiz­vien nedaudz salīkuši, ģērbās tīši skrandaini.

Kad meža malā vīri uzmauca zirgiem kājās kules ar aļņa nagiem, jau toreiz jaunava satraucās, bet Andris viņu nomierināja:

— Ja mūs noķers, man vajadzēs tevi atdot, — viņš skaidroja. — Tāpēc, drošs paliek drošs, sataisīju zirgiem viltīgus apavus, lai līgavbrāļi nesadzen.

Tagad, vēlreiz padomājusi par šo pārlieku piesar­dzīgo pēdu jaukšanu, Sarma sāka nopietni bažīties.

Toms sniedza ļaudavai koka kausu ar siltu dzerekli un plāceni ar krāsnī sautētu cūkgaļu. Miķelis nolika zemē pie ugunskura koka cibiņu ar sasildītu piena putru un izvilka no siena maisa sivēnus, lai tos paba­rotu. Vīri gluži bērnišķīgā priekā vēroja, kā sivēni, no sākuma izbijušies un drebelīgi, snaikstījās gar trauka malu, bet drīz vien ņēmās itin sprauni, spiezdami viens otru projām no barības. «Viņi mežā jūtas kā mājās,» Sarma nodomāja, grauzdama garšīgo plācenb

Kad devās tālāk, saule jau brida uz rietu. Ēnas sabie­zēja. Priekšā slējās dižmeža egles. Pēc spīdekļa vietas Sarma saprata, ka viņi vispirms devušies uz austru­miem, pēc tam uz dienvidiem un tagad jāja atpakaļ uz rietumiem. Viņa pazina savas muižas apkārtni diezgan tālu, bet neviena redzēta vieta šobrīd nerādījās. Visap­kārt tikai mežs. Paretam kāda klaja meža tērce un at­kal egles, bērzi, priedulāji.

— Kur mēs jājam? — viņa jautāja Andrim, kas, mežā iejājot, bija paņēmis iecerēto uz sava kumeļa.

— Uz mājām, — Andris attrauca un pasmaidīja.

— Man bail.

— No kā?

— Nezinu.

Brīdi vēlāk gūstekne it kā neviļus nometa zemē cimdu. Toms, kas jāja aiz viņiem, to pamanīja un pa­cēla. Tad jaunava sāka plūkt dzīparus no lakata bārk­stīm un laida vējā.

— Neplūc! — Toms skarbi, cieti pavēlēja. — Mums ar Miķeli pārāk bieži jākāpj no zirga un jālasa.

Sarma neteica ne vārda. Sāka klusi raudāt.

Andris ņēmās līgavu mierināt. Bet viņa neaprima. At­kārtoja:

— Mana sirds jūt. Sirds jūt…;

—• Nebaidies, meitiņ! — Andris smaidīja. — Es tevi sargāšu. Tomam, šim stražņikam, ir trīs puikas. Miķe­lim meita, bet man nekā. Tā tak nav taisnīgi, vai ne?

Satumsa nakts. Tumši egļu zari un bālgani bērzu, apšu un egļu stumbri slīdēja garām kā nakts rēgi. Pēk­šņi pēdējais zirgs skaļi iekrācās.

— Gaļu nenopirkām, — Miķelis teica Tomam.

— Nē, — brālis atmeta. — Visus tik un tā nepieba- rosi.

— Ko darīsi?

Toms neatbildēja.

— Viņi vilksies un vilksies, — Miķelis bažījās.

. — Sātani, cik nepaklausīgi! — Toms lādējās. — To­ruden pie auna nenāca, bet tagad atkal velkas.

— Pats tak šodien sauci, — Miķelis aizrādīja.

— Saucu, ta saucu, — Toms piktojās. — Ne jau uz mežu.

— Par ko viņi runā? — Sarma jautāja Andrim.

— Par vilkiem, — Andris attrauca.

Jaunava sāka drebēt. Viņa ievēroja, ka krūmos pa­tiešām šur tur pamirdz zaļganas acu uguntiņas.

— Viņi mūs saplosīs, — Sarma čukstēja.

— Kur nu! — Andris iesmējās. Un pēkšņi skaļi iesau­cās: — Ģer-trū-de! Ģer-trū-de! — Pēc tam nosvilpās.

— Nesauc! >— Toms uzkliedza. Bet bija par vēlu. Liels, slaids vilks pielēca pie Andra zirga un metās augšā. Kā pa sapņiem Sarma sajuta klēpī atduramies vilka galvu. Zirgs rāvās krūmos. Meita krita, Andris viņu turēja. Abi nogāzās zemē.

— Stāvi! Nekusties! Stāvi! Nekusties! — Toms klie­dza. Nožvīkstēja bulta. Vilks iesmilkstējās kā suns._

— Tu šāvi Ģertrūdei? — Andris pārmetoši jautāja.

— Kāp sedlos! — Toms nikni pavēlēja. Un piebilda: — To viņa pelnījusi, vazaņķe!

Andris uzkāpa zirgā un uzcēla Sarmu. Jaunava dre­bēja kā drudzī, bet neteica ne vārda.

Viņi jāja tālāk.

— Kas tu esi? — Sarma pēc brīža jautāja.

— Andris.

Jaunavāi gribējās iztaujāt, vai Andris, Toms un Mi­ķelis nav vilkači, bet bija bail izrunāt šos vārdus, tā­pēc runāja aplinkus. Stāstīja, ka viņas brālim pagajušo ziemu vilki apēduši zirgu.

— Jā, — Andris atsaucās. — Tomam aizpērnā ziemā šinī mežā arīdzan zirgu norēja. Kad bija paēduši, Toms šos padzina malā, paņēma sedlus un mantas un stebe- rēja kājām uz mājām. Par sodu vēlāk paņēmām Ģer­trūdi. Mēs viņu izaudzinājām, bet, maita, aizbēga uz mežu. Vilcene prot uzlēkt zirgam mugurā, pārrāpties pār sētu un attaisīt staļļa durvis.

— Vai zirgus viņi neēdīs?

— Nē.

— Kā tu zini?

— Toreiz Jūci Toms atdeva tīšām, jo stallī bija četri un trūka siena.

— Bet ja uzbrūk?

— Neuzbruks. Zirgu spalvai ir tāda smaka.

— Kāda?

Aizmugurē atskanēja Miķeļa balss:

— Atkal velkas. Lien un lien…

— Pēdas nomīda, — Toms attrauca.

— Var uzklupt.

— Neklups.

— Bet ja nu?

— Liecies mierā! Vairāk nešaušu. Šitādā tumsā pēc katra šāviena bulta pagalam. Viena jau palika Ģertrūdei pakaļā. Ko tu vēl gribi?

— Noēdīs zirgu.

— Lai ēd!

Kādu brīdi brāļi klusēja. Tad Miķelis atkal teicat

— Nu re, lien! Velkas galīgi klāt.

— Cik tuvu?

— Cik tuvu… Ja zirgam ķers aiz kajas, tad tak es vairs nepļurkšķēšu.

— Nu labi! Jāj man pa priekšu un neņaudi! — Toms apskaitās. Pēc brīža atzinās: — Jā, sātans, lien gan kā nelabais.

— Šauj! — Miķelis skubināja.

— Liecies mierā! Tas nav Pelēcis, bet Baltausis, Ku­cēns, — Toms pretojās.

— Nu jā. Pats vecais lēks no sāniem, no kāda krūma, — Miķelis sprieda. — Tāda ir vilku daba. Re­dzēsi.

— Ko tu mani baidi? — Toms apskaitās. — Pats jau tā esmu nobijies.

Kaut arī Andrim nebija visai jautri, tomēr, klausīda­mies brāļu sarunā, viņš tikko spēja valdīt smieklus. To­ties Sarma sēdēja aiz bailēm gluži sastingusi.

— Tu ne vella neesi nobijies, ja šitā skopuļojies, — Miķelis pārmeta brālim.

— Kas es, jods, par skopuli, ja gribu vilkam zirgu atdot? — Toms atkal apskaitās.

•— Tagad zirgu atdot nevar, Tom, — Miķelis mēģināja no citas puses. — Sarma pārbīsies. Saproti?

— Pārbīsies? — Toms brīnījās. Viņam tāda doma ne­bija ienākusi galvā.

— Nu jā, — Miķelis apliecināja. — Meitietis paliek meitietis.

— Tas gan, — Toms piekrita, tad atskatījās un iesau­cās: — Re, Pelēcis, sātans, lien pa krūmiem! — Un pēkšņi sāka kliegt: — Nost no ceļa, maita! Mē-ēg! Mē- ēg! Vēēlc! Vēēk! Mēg! Mēg!

Skaņas bija tik baisas, ka Sarmai šķita: tūlīt sirds ap­stāsies un viņa nokritīs zemē kā nosalis zvirbulis. Pe­lēcis atvilkās atpakaļ mežā. Toms piejāja Andrim blakus un teica:

— Kāp, Sarma, manā zirgā! Es paiešos kājām. Citādi tie sātani pārāk uzbāžas.

— Es iešu, — Andris piedāvājās.

— Uzmani Sarmu! — Toms atbildēja.

Jaunava ar pūlēm pārvarēja sastingumu. Uz mirkli viņai ienāca prātā doma, ka, tikusi savā zirgā, varētu aizbēgt. Tikpat ātri šī doma izplēnēja. Mežs taču bija pilns ar vilkiem. Vilki apsargāja viņu — vilkaču gūs­tekni.

— Tev aiz muguras atkal lien, — Miķelis aizrādīja Tomam. '

— Lai lien, — Toms attrauca.

— Tu esi pārdrošs, brāl, — Miķelis sprieda.

—- Kad esmu taisījies par drošu? — Toms apskaitas. — Kad? Pasaki! Allaž esmu bijies un mānījies pēc vella.

— Bet tu tagad nešauj?

— Nešaušu.

— Kāpēc?

— Nedrīkst.

— Kāpēc ta nedrīkst?

— Mēs tak paši viņus atsaucām. Saprati? Est nedevām. Un tu gribi, lai es vēl šauju. Tev prāta nav ne par grasi.

<— Bet tu esi pārlieku drošs.

— Kuru reizi? Kad? — Toms jutās patiesi smagi ap­vainots.

— Nu, kaut vai toreiz, kad tupēji gravas viņā krastā un gaidīji kungus.

•— Ej nu, Miķeli! Katrs zaķaļēpa spirināsies, ja ļau­nums grābs to aiz rīkles. Ko citu bija darīt?

— Kāpēc tagad nešauj?

— Es jau teicu: samaitāšu vilkam tikumu.

Brīdi brāļi klusēja. Tad Miķelis jautāja:

— Kāpēc tu ej pie Mades?

— Cst!

— Ko tu čuksti?

— Re, skaties labāk, kā Pelēcis atkal ļepato tev klāt pa krūmiem.

— Baltausis tev pašam papēžus osta. To tu neredzi.

— Baltausis ir mazs vilcēniņš.

— Divgadīgs kucēniņš, tu gribēji teikt.

— Divi gadi' vilkam nav daudz.

— Jauns un blāgs, tāpēc ij var uzklupt.

— Es viņu pazīstu labāk.

— Ne vella tu nepazīsti, lielībnieks.

— Eh, Miķeli! Tu lamājies kā kunga laiža. Ja tēvs to dzirdētu, tad …

— Kāpēc tu runā, ka vilku pazīsti? Vai tu mani pa­zīsti? Ko?

— Tevi nepazīstu. Kas ir, tas ir.

— Nu re!

Brāļi vēl kādu brīdi bārās, tad sāka runāt par pirku* miem un jauna nama celšanu.

Lēca mēness, un mežs kļuva gaišāks. Varēja labāk saredzēt vilkus, kuri ložņāja pa eglaini. Beidzot parā­dījās purvs. Brāļi apklusa. Cilvēka balss skaņas, kuras atturēja vilkus, vairs nebija vajadzīgas.

Vilki aizrikšoja pār purva klajumu, kas mēnesnīcā vizēja balts un vientulīgs. Viņu bija pavisam astoņi. Tumšie stāvi uz sniega labi izdalījās. Zvēri gāja rindā cits aiz cita. Andris brīdi vēroja šo skatu, tad atliecās un teica Sarmai:

— Vai nav skaisti? Kāda daiļa nakts! Un, re, kāds meža karapulks soļo!

Meita pavērās uz tuksnesīgo, baigo ainavu ar klajumu, aiz kura tālu, tālu pašā debesu pamalē kā melna, robota siena stiepās mežs, un sirds viņai atkal sažņaudzās. Vēl tālāk jājējiem tieši pretī slējās kokiem apaudzis kalns. Nevienas mājas, tikai zilbalti bezcerīgs purvs ar sīkiem, retiem bērziņiem, vilkiem un meži, meži… Nāca prātā vecāsmātes vārdi: «Tumšā mežā melli vīri, aplok sniega līķauts sērst.» Tā bija sena dziesma par siriķiem vai ceļa laupītājiem, kas nozog ziņkārīgu jaunavu un padara to par savu melno darbu līdzzinātāju.

— Tur ir mūsu mājas, — Andris rādīja uz pretējo krastu.

— Mājas?! — jaunava brīnījās.

— Jā.

— Baļķu istabas?

— Jā.

Zirgi leni kāpa salas krastā, gurušā solī gāja cauri re­tajam priedulājam. Koki meta garas, aukstas ēnas, ku­ras klusi nāca pretī, lēni slīdēdamas pa Ziemeļmātes pa­klāju. Zirgiem zem kājām vizēja saltas, sīkas sniega zvaigznītes.

Sarma atskatījās. Toms nāca aiz muguras. «Viņam pie čabatām piesieti aļņa nagi,» Sarma atcerējās. Vīrs soļoja viegli, nejuzdams nekādu piepūli. Aiz viņa krūmu zaros dejoja pelēki, lēni ložņājoši ēnu gari. Pēkšņi priekšā iekliedzās kāds vientuļš nakts putns. Tālumā nodūdoja kliedziena atbalss.

«Ak dievs!» Sarma domāja. «Kad brālis pirms diviem gadiem dzenāja tuvējā mežainē savādo vīru, kas pie kalēja bija pasūtījis bultu uzgaļus un elles kruķu dzel­žus, man nenāca ne prātā, ka tas varētu būt vilkatis. Neviens neiedomājās, ka zirgi un cilvēki varētu staigāt uz aļņa nagiem. Ak dievs! Un vilki kā suņi viņiem tek līdzi. Ak, māmiņ! Es esmu pazudusi! Neviens nesapratīs! Neviens neuzminēs! Neviens neticēs! Es pati neticēju, ka reiz satikšu vilkačus.»

— Tūdaļ jāaiznes mežā auns, — Toms ierunājās. — Lai draudziņi atkopjas.

— Kas zina, bulta varbūt vēl Ģertrūdei dibenā, — Mi­ķelis sprieda. — Jāizvelk.

«Re, rūpējas par vilkiem kā par suņiem,» Sarma do­māja. «Šitie zvēri mani sargās, nelaidīs projām.»

Priekšā parādījās tumša, augsta sēta un apsniguši māju jumti. Tādas sētas drīkstēja būvēt tikai ap muižām. Toms piegāja Sarmas zirgam pie galvas. Tas apstājās soļus četrus no sētas. Nekur nemanīja ne vārtus, ne ragavu ceļu. Andris iekliedzās ūpja balsī. Pēc brīža virs asajiem sētas mietu galiem pavīdēja sievietes seja un pazuda. Līdzenā sēta kādā vietā sasvērās un slīdēja uz iekšpusi. Resnais viru baļķis griezās klusi un līdzeni, Sieviete pa­svieda divus vieglus balsta steķus, uzslēja vārtu viņā pusē stabu ar tītavām un sāka griezt ratu, kas pāri skri­tulim vilka virvi. No pagalma puses augšup cēlās plata, piecus soļus gara laipa un nolaidās uz steķiem viņpus vārtiem. Tāpat pacēlās un nolaidās otra laipa. Laipas Toms saspieda kopā un nostiprināja ar sprūdzeņiem. Pa izveidoto ceļu zirgi un cilvēki iegāja pagalmā, neatstā­dami sniegā nekādas pēdas tuvāk par pieciem soļiem no sētas.

Kamēr vārti vēl nebija aizvērti, gūstekne pēdējo reizi palūkojās atpakaļ, kur aiz sīku eglīšu galotnēm bija re­dzami balti tīrumi, bet pakalnā kails ozols un aiz tā bērzu birze. Pāri šai pasaulei lējās pelēcīgi sudrabaina mēness gaisma kā smeldzoša, sērīga dziesma.

— Ak dievs! — Sarma čukstēja. Un pēkšņi skaļi iesau­cās: — Ak, palīdzi, Jēzu Krist, tu lielais dieva dēls! Ak, visužēlīgais Jēzu Krist! Palīdzi!

Toms izbrīnījies brīdi raudzījās viņai sejā, tad nicīgi un biedīgi pasmaidīja, pieliecās un skarbā čukstā teica:

— Sarma! Mūsmājās tu labāk Jezupu un Kristapu ne­piemini. Te kungu ložņu nav. — Un piebilda: — Vakars vēls. Bērni guļ.. .

Jaunava spīvi vērās vilkatim sejā. Bet tas, savu pa­sacījis, par viņu vairs nelikās zinis, veda zirgus uz stalli, klusi runādamies ar lopiem. Andris ņēma līgavu pie rokas un aicināja uz istabu. Divas sievietes, tērpušās bal­tos aitādas kažociņos, nostājās abpus durvīm. Sarma ievēroja, ka viena bija ļoti jauna, bet otra ļoti daiļa. Vecākā mīļi pasmaidīja. Pamirdzēja balti, līdzeni zobi.

— Nācr, māsiņ, mūssētā, mēs jau tevi gaidin. gaidām. Mēņess meta zelta tiltu, zvaigznes piņa dzīparīšus.

Un otra — bērnišķīgi dzidra balss atkārtoja:

— Nāc… māsiņ, mūsu pulkā adarotas darināt, cauri mū­žiem, cauri laikiem vecas dainas daudzināt… Laima ceļu sacilpoja deviņiem līkumiem, lai es rakstu laimes svārkus trejdeviņiem dzīpariem ..,

Pavērās durvis. Iznāca vecāka sieva ar grumbotu, lab­sirdīgu vaigu, pelēkām, skumjām acīm, turēdama māla krūzi aiz slaidi liektas osas, un pievērsās Andrim:

■— Dzied un līksmo, tautu dēls, tava reize pienākusi Bēdz flo-melnās veļu pūces tautu meitas istabā.

Tad nopūtās un runāja Sarmai:

— Attek klusa daiļaviņa ziemas laikā aukstā, baltā — uguntiņu kurināt, siltu namu darināt.

Madara pasniedza jaunavai piena krūku.

— Dzer, meitiņa, vienu malku, būsi nama kopējiņa. Dzer, meitiņa, otru lāgu, būsi Māršas kalponīte.

Sarma dzēra. No sieviešu laipnajiem vārdiem un sejām viņa bija gluži apjukusi. Pēc drūmā meža, vilku tuvuma un vīru saltuma piesmirkušajām valodām svinīgā un sirsnīgā sagaidīšana viņu pārsteidza. Atkal modās ce­rības.

— Kur tu tādu mīļu meitu sameklēji? — Madara vai­cāja Andrim.

— Tirgū, — puisis bikli atbildēja.

Pēkšņi Sarma metās uz priekšu un apkampa Madaru.

— Sgrgi mani, māmulīte, mana sirds ļaunu jūt: te it visi vilkiem rada, es viena — vagaram.

Madara noglāstīja jaunavai vaigus un skumji pasmai­dīja.

— Nesabaidies, tautu meita, ne jau vilciņš ļaunu vēl; auna gaļa tam maizīte, āsintiņš — alutiņš. Ļauni ļaudis, labi ļaudis — kā to domu izdomāt? Ļauni nīd dievsu- nīšus, labi — ļaunus vagarīšus.

Sarma aizvēra acis, atrāvās no Madaras un, seju no­vērsusi, sērīgi" jautāja:

— Teic jel tiesu, sveša māte, vai redzēšu māmuliņu? Ceļā vilki, lieli meži, apkārt augsta mietu sēta.

— Nebēdājies, ļaudaviņa, — Madara atbildēja. — Pati būsi māmuliņa.

Sarma smagi nopūtās. Nepalika nekādu cerību. Madara noglāstīja viņai matus un vedināja istabā.

Telpa bija gaiša un plaša. Dega divi skali un divas vaska sveces. Uguni uzraudzīja baltmatu puisēns. Aiz krāsns karājās divi šūpuļi. Virs bērnu lāviņām siena bija apklāta ar aļņa ādu, lai mazajiem virsū nepūstu vējš. «Gluži kā vecbajāra Lekša kambarī,» Sarma nodomāja.

Jaunava grasījās jautāt, vai vilkači neturēs viņu ieslo­dzītu, bet mēle neklausīja. «Lai paiet laiks, lai attopos,» viņa domāja. «Ja visu uzzināšu pirmajā vakarā, kas zina, aiz šausmām nomiršu.»

Ienāca Miķelis. Mīļi uzsmaidīja Ancei, atlocīja sedlu maisam galu un vilka ārā pirkumu. Pacēla pret gaismu kulīti ar griķiem un nolika uz galda.

— Šie ir Sarmas tēva audzēti.

Meita raudzījās uz pelēkajiem graudiem, kuriem vēl šorīt bija pieskārušās tēva rokas un liekšķere; gribējās piekļaut tiem seju un raudāt. «Vai šonakt es jau kļūšu par vilkača sievu?» viņa domāja. Asaras sāka ritēt pār vaigiem, sveša, neredzama roka aizžņaudza kaklu. Bija žēl visu: gan mātes un tēva, gan sevis un pat palaidnīgā brāļa, kas, kungu samācīts un saldu solījumu samānīts, kļuva par nežēlīgu, nīstamu vagaru, ļaužu mocītāju.

Vecā Vilkaciene, tā Sarma domās dēvēja Madaru, kopš tā bija atteikusies viņai palīdzēt, klusi pienāca, apņēma roku ap pleciem, veda uz savu kaktu, pārmetoši vērsda- mās pret pārējiem: .

— Līgaviņa raud, bet jūs tērgājat par pirkumiem. Kauns! Andri, pasaki siltu vārdu savai tautaviņai. No­glāsti viņas zeltainos matus, puisi!

Andris nostājās Sarmai blakus, nezinādams, ko iesākt. Tad pieliecās un čukstēja:

;— Sargāšu tevi kā . . . Sargāšu no ļauna.

— Līdz derībām tu mitināsies manā kaktā, — Madara teica. — Vasarā vīri uzcirtīs jaunu namu, tad dzīvosiet kā kungi. Iesākums vienmēr ir grūts.

Rāmie vārdi Sarmu nomierināja. Bet visvairāk jau­navai patika ziņa, ka tomēr būs īstas derības. Un līdz tam laikam viņa gulēs pie vecās vilkačas.

Nākamajā dienā Madara izrādīja Sarmai Adarotu audumus. Dažus no tiem meita bija redzējusi, bet nezi­nāja, no kurienes tie nāk.

Redzēdama jaunavas nevērību pret aužamajām rotām, Madara atsala, kaut gan pati juta, ka nav īsti taisnīga. Kad viņa tālāk stāstīja un rādīja citus rakstus, ierunā­damās savā svinīgajā dainu valodā, Sarma par jaunu kļuva vērīgāka.

— Es pazinu saules meitu pēc košiem lindrakiem: vis­caur sķujas, papardites, aplīk saule rotājās.

Tā bija zaļganīgu rakstu linu drāna ar saules rotu gar malām, paredzēta karstam laikam.

— Vecos laikos nāca sutīgas vasaras, tad šādas drānas nēsāja daudzi, — viņa stāstīja. — Sevišķi jaunas meitas.

Ance un Guna pie "drēbju - izrādīšanas vienmēr bija klāt. Ari mazie puikas ausījās un priecēja acis. Nekad šī prieka nebija par daudz. Ance un Guna zināja, ka viņām kādreiz teiktais tāpat būs jāstāsta savām meitām un vedeklām, jāatkārto šie vārdi daudzas reizes, lai ne­aizmirstos, lai nesajuktu sakāmais, tāpēc viņas klausījās vērīgi. Vienīgi Sarmai prātā bija ne tādas domas…

Pēc drēbju izrādīšanas Madara no slēptuves atnesa šķirstiņu. Tur glabājās aproču gredzeni un sudraba sak­tas. Tik daudz sudraba vienā vietā Sarma redzēja pirmo reizi.

— Tas ir sirmu gadu mantojums, — Madara vēstīja. — Katrai rotai savs liktenis un vēlējums. Re, — viņa pacēla izrakstītu saktu, — te iezīmēts gadu skaits, kad piedzima mūsu vecmāmiņu un vectēvu pirmais vectēvs. Toreiz siriķi apkāva ļaudis un mājas nodedzināja, tāpēc agrāku atmiņu nav.

— Cik daiļa sakta! — Sarma iesaucās.

Madara apklusa. Ance un Guna nepakustējās. Arī pui­kas stāvēja klusu kā pelītes.

— Tev es to nedrīkstu dāvāt, — Madara teica. — Tai jāpaliek pie manis, kamēr paaugsies Ances meitas līdz precību vecumam. Saktu manto Lūsalu dzimtas mazmei­tas no vecmāmiņām, lai nezustu dzīves pavediens. To nēsāt nav brīv nevienam . . .

— Bet Andris? — Sarma iekārīgi jautāja.

Madara palūkojās uz jaunavu skadrām, sausām acīm. Atbildēja lepni un skumji:

— Šo māju ļaudis mantu un rotu dēļ nekad nav zau­dējuši prātu un godu.

Guna pavilka sāņus nosarkušo, apvainojušos jaunavu un iečukstēja viņai ausī:

— Andris nav Madaras dēls. Viņš ir svešinieks šajās mājās, tāpat kā mēs.

Jaunava apjuka. Madarai kļuva viņas žēl. Viņa pacēla krāšņu saktu un teica:

— Šo es tev dāvāšu, kad pienāks laiks. Tajā ir mūsu cilts zīme — saule un egles. To darināja mana vectēva vectēvs, kad mūsu dārzā nosala pēdējās bumbieres un saldābeles.

Lai gan Sarma bija vagara māsa un viņas tēvs leidas vīrs — zemnieks, kas klaušu vietā maksāja naudu, tādu krāšņu sudraba rotu viņa turēja rokā pirmo reizi. Sakta svēra apmēram pusmārciņas un bija izrotāta ar krāsai­nām pērļu actiņām, kas mirguļoja kā mazas saulītes.

Madara vēroja Sarmas prieku ar skumjām acīs.

— Nelīksmo pirms laika, — viņa teica. — Arī šai rotai līdzi iet liktenis. Saktai vienmēr jāpaliek šajās mā­jās, to nedrīkst dāvāt cilvēkam, kas šajās mājās ne­dzīvos.

Sarma sadrūma. «Ko tā vecene lepojas!» viņa domāja. «Šajā vientulīgajā meža būdā dzīve būs sērīga kā vēja gauda un šaura kā rijas krāsns spelte… Ko viņa vēl lepojas? Ar ko? Ar dārgām saktām, kas nevienu ne- priecēs? Muļķe!» Un jaunavas sirdi sagrāba vēl smeldzī­gākas ilgas pēc mājām. Bet viņa bija kļuvusi gudrāka un to vairs neizrādīja.

Piektā nodaļa VILKAČA SAGŪSTĪŠANA

Kungs sapratis, ka viņa priekšā stāv pats lielais vilku ķēniņš.

Vecu ļaužu teika

Sarmas un Andra derību diena iekrita ziemas saul­griežu svētkos. Kāzu izrīkošanu uzņēmās vecā Adarotu saimniece Madara. Toms no savas puses iecerēja uz kā­zām atvest Pauru Ansi ar sievu un meitiņu.

Purvi no saluma skanēt skanēja. Ja neuzsnigtu pār­lieku biezs sniegs, ciemiņus atrautu pa taisno pāri upei cauri silam lejpus lielā bebru dambja, kur citā laikā ne­varēja ne kāju spert. Tādam ceļam bija divi labumi. Pirmkārt, tas bija īss. Otrkārt, tur braukdams, Ansis īstā ceļa tā arī neuzzinātu, jo citā laikā mežs nebija pār­ejams.

Divas nedēļas pirms svētkiem sals atlaidās, no vaka­riem atskrēja valgans vējš, nesdams pelēkus un melnus padebešus. Dienas ātri satumsa, nomākdamas gan vilk­ačus, gan zemniekus, gan muižas ļaudis. Kuru katru brīdi draudēja sagriezties sniegputenis. «Nāk vilkača laiks,» teica vecais Repulis. Neviens nesaprata, kāpēc sniegs vēl kavējas. Toms vēroja debešus, ostīja gaisu un īdzīgi rūca. Kāzu rīkošanai trūka trauku. Pamazām vien bļodas un krūzes bija saplīsušas. Jaunas līdz šim neviens nebija iegādājies.

No Anša viņš uzzināja, ka tās var dabūt tuvējā krogā pie Briņķu muižas. Kāpēc gan meklēt tālumā? Jo tālāks jājums, jo briesmu ceļā vairāk. Krogā iet visādi ļaudis . ..

Priekšpusdienā, kad jau laidelējās vieglas, retas pār­slas, Toms ar Andri rausās zirgos un devās pa īso ceļu pāri aizsalušajām slīkšņām, garām purva līčiem uz Briņķu muižas zemnieku tīrumiem un jaunaudzēm. Kroga tu­vumā jaunmeža ielokā aiz paugura jātnieki apstājās. Toms atdeva Andrim stopu un zobenu, iecirta padusē maisu trauku nešanai un devās uz krogu pēc pirkuma, Tobrīd pa ceļu uz muižas pusi aizbrauca vientuļš pajūgs noplukušās bezatzveltņu ragavās. Pie kroga stāvēja divi zirgi, abi zemnieku lopiņi: viens baltenis, otrs pelēcītis. Abi apsegti ar lupatu segām. Viens kaut ko maisā ar muti meklēja, otram maisa nemaz nebija. «Vellu, kur labi šitā atstāt savu ādinieku un ieiet kroga istabā bez baiļu», Toms smeldzīgi nodomāja. «Slēpšanās un meža dzīve nav man pa kaulam.» Tad atminējās muižas pāres­tības, nodevas un klaušas un nospļāvās: «Slikti ij tā, ij tā.»

Ja viņš, ieiedams krogā, butu vēlreiz atskatījies, tad redzētu, ka pāri kalnam no muižas puses pārjāj divi jauni vīri — stražņilci. Bet viņš neatskatījās, jo domāja savu domu.

— Alu nedzersi? — krodzinieks noprasīja, kad Toms bija pateicis savu vajadzību. Un paskubināja: — Iedzer, puis, tikām es bļodas sabāzīšu maisā.

Toms mirkli šaubījās. Ij miezītis vilināja, ij pasēdē­šana, ij izdevusies prece to prasīja.

— Labi, saimniek, — viņš teica.

Krodzinieks ielaida vienu pilnu kausu.

— Cik jāmaksā?

— Vai pirmo reizi dzer? — krodzinieks brīnījās.

Toms saviebās.

— Es no viņmuižas ..,

— Ha! — krodzinieks iesmējās. — Kaulaišu Krišs no viņmuižas. Ko?

Tomam pēkšņi kļuva neomulīgi. Viņš pataustīja ka­žoka stūri. Nūja, tur nebija zobena. «Jāsēd vien mie­rīgi,» viņš nodomāja. «Ko šis viens man izdarīs?»

Šajā brīdī pa durvīm ienāca divi jauni puiši — straž- ņiki. Piegāja pie steķa — biezu dēļu galda uz kruste­niskiem balstiem-.

— Pa kausam? — krodzinieks jautāja.

Toms pamanīja, ka uz viņu savādi pablenž kaktā sē­došais zemnieks. Atskatījās arī pie steķa stāvošie ienā­cēji.

Toms pieceļas, nolika tukšo kausu uz mucas un snie­dzās pēc bļodu maisa.

— Pagaidi! — krodzinieks teica. — Cik bļodu pra­sīji? Desmit?

— Jā.

— No kādas muižas? — laipni pajautāja viens no ienā­cējiem.

Toms paņēma maisu, nolika naudu un, ne vārda netei­cis, devās uz durvīm. Krodzinieks piesteidzās pie sprū- deņa un aizgrūda aizbīdni ciet. Toms paskatījās uz logu. Tas bija pārlieku mazs. «Sapinos kā vista!» nodomāja. «Nāvīte sveicina.» Viņš grasījās ķert pēc naža, kad pa­manīja, ka stražņiks izrauj no maksts zobenu.

— Traks, kas traks! — Toms brīnījās, uz zobenu vēr­damies. ■— Kam tev tāds liels nazis? Liec atpakaļ! Man bail, ka nesagriezies.

Pie galda sēdošie zemnieki iesmējās.

— No kādas muižas? — zobena turētājs vēlreiz jau­tāja.

— Muižas man nav, — Toms atbildēja un atkal grie­zās uz durvju pusi. Krodzinieks, to manīdams, iebāza aizbīdnī ķīli.

— Vedam uz Briņķiem, — otrs sargs teica un pie­vērsās krodziniekam: — Tu viņu pazīsti?

— Pirmo reizi redzu, — krodzinieks skaļi attrauca, pa­māja ar galvu un viltīgi piemiedza aci.

133

Vienu brīdi zobena turētājs pienāca tik tuvu, ka Toms bez bēdu būtu viņu sadūris, pirms viņš atjēgtos, bet Vil­katim pēkšņi kļuva puiša žēl. Kā lai tādu dur? Māte mā­jās gaidīs, kas zina, varbūt ij sieva, ij bērniņi. . . Kamēr Toms minstinājās, otrs vīrs sagrāba viņu no mugurpuses aiz piedurknēm, un zobena turētājs veikli apčamdīja jos­tas vietu. «Lai čamda,» Toms sprieda. «Nepretošos, tā

5", — 939

mazāk meklēs. Neatradīs.» Tā arī bija. Vīrs atliecās un jautāja:

— Kur nazis?

— Kāds nazis?

— Duramais . . . Neizliecies par aunu.

— Palika mājās.

— Nemelo?

— Aiziešu pakaļ…

Pēkšņi vīrs veikli uzmeta Tomam uz vienas rokas el­koņa cilpu, zibenīgi apsēja galu ap otru roku un savilka saiti ciet aiz muguras. Toms mēģināja atliekt plecus, bet nejaudāja. Plaukstas stāvēja brīvas, bet tas maz ko līdzēja, jo aizsniegt viņš varēja tikai savu dibengalu.

— Cilvēki, ko jūs darāt? — Toms bēdīgs grozīja galvu.

Vīri nedaudz sakaunējās. Zobeņnieks apjautājās sē­jējam:

— Nesavilki par stīvu?

— Nē, nē! — tas attrauca. — Ejam!

— Pag, pag! Podi, podi! — Toms iesaucās un dzīrās iet pie maisa.

— Podi paliks pie krodzinieka, — stražņiks paskaid­roja.

— Tie ir mani. Es samaksāju, — Toms ietiepās.

— Nāksi atpakaļ, paņemsi. Ej!

— Pag, pag! — Toms turējās pretī.

— Kas ir?

— Līzei pasacīšu.

— Kādai Līzei?

— Nu, Līzei. . . Viņa izbīsies, ka es tā . . .

Stražņiki iesmējās. Viens sakampa Tomu aiz kažoka un stiepa uz durvju pusi, tad pēkšņi apstājās un izvilka no kažoka stūra pagaru durekli.

— Teica, ka naža nav! — stražņiks pavēstīja bargā, pārmetošā balsī, atrasto ieroci saujā svārstīdams.

— Tas ir cūku dūcis, muļķi! — Toms dusmīgi atcirta.

. — Vai dūcis nav nazis? — stražņiks vīpsnāja.

— Kas par nazi? Nazis ir nazis, bet dūcis ir dūcis.

Stražņiki noglabāja nazi, savilka ciešāk gūstekņa el­koņu saites un izgrūda viņu pa durvīm pagalmā. Ap roku saitēm apmeta virvi. Otru galu piesēja pie sedliem. Viens jāja pa priekšu, otrs ar vaļēju zobenu aiz mugu­ras. «Nu jau ir sliktāk,» Toms nodomāja. «Kur spruksi?»

Pa ceļam līdz muižai neradās nekāda iespēja uz glāb­šanos. «Vella būšana!» Toms pie sevis lādējās. «Ko bij krogā līst!»

Bikšu pakaļkabatā glabājās mazās vilku dūkas, bet pie tām šobrīd nevarēja tikt •— kažoks priekšā. Tur­klāt — kāda jēga no dūkošanas, ja nebija Ģertrūdes? Tā dzirdētu, pati atnāktu, ij palīgus atvestu.

— Ak tu, klibā, greizā pļurka! Nolādētā vilcene! — Toms paskaļi un no sirds nolādējās. — Bēga mežā, glupā tupele. Rupucs, ne vilks.

— Ko teici? — stražņiks jautāja.

— Līze nezina! To teicu! — Toms pikti atkliedza.

■— Tu esi zem sievas tupeles?

— Jā, — Toms nopietni atzinās. Un savukārt naivi pa­jautāja: — Vai tad tu neesi?

Pie Briņķu muižas kunga Felsberga todien tielējās kāds vīrs no tālajām Mellezera gāršām, acīgs un viltīgs kā jau visi latviešu zemnieki. Vīrelis stāstīja, ka pirms trim dienām vilki viņam apēduši zirgu. Kungs par šo atga­dījumu jau bija dzirdējis, tālab aplūkoja pašu zemnieku ar ziņkāri un aizdomām. «Ir gan pasaku sacerētājs,» viņš domāja. «Lai atbrīvotos no klaušām, viņi gatavi izdomāt veselas odisejas. Ej nu tiec skaidrībā, kur taisnība, kur meli.»

— Redzi, kungs, — zemnieks stāstīja. — Tas nebija prātīgs zvērs. Visupirms uztupās man priekšā uz siena maišeļa, apslienāja man bārdu un tad lēca ķēvei mu­gurā. Zirdziņš skrēja, kā jau nelabā apsēsts, bet šis stāv kā ķēniņš un lepni skatās. Kad nolēca, tūlīt cits liels sumpurnis no sāniem spēra zirgam, ka uz reizi ribas pušu. Es pacēlu ciri, bet viņu bija pulka. Viens man uz­kliedza: «Paldies, tētiņ, par kumeliņu!» Tas tāpēc, ka veļu laiks, tad cilvēkam vilki. . .

— Tā viņš teica? Vilks? — kungs prasīja.

— Cienīgs, žēlīgs kungs! — zemnieks iesaucās. — Var jau būt, ka tā īsti neteica, bet man gaužām šķita. Muti gan nolaizīja. Un sēdēja zirga mugurā lepni kā poļu lielkungs.

— Par lielkungiem tā nerunā! — Felsbergs aizrādīja.

— Es jau tā saku, cienīgs, žēlīgs, par poļiem, — zem­nieks penterēja tālāk. — Vilks tāds pats cilvēks, ij ru­nāt māk. Spēkā vēl stiprāks, zobi asi, nagi lieli. Lai de­besu tēvs žēlīgs! Zirgs pagalam! Ar ko nu es klausībā iešu, ar ko žagarus šļūkšu, ja šitā manu kumeliņu? . . . Ne kauliņa nepalika, ne ādas sloksnītes . . .

— Ej mājās, Jēkab! — Felsbergs teica. — Es pado­māšu, kā lemt.

— Cienīgs lielkungs! — zemnieks iesaucās. — Sieva lūdza, kungs, lai es dabūtu skaidrību, vai tas nav bijis pats vilkačs. Kopš viņgada, kad tie lielie gaudi nāca, viņa tāda kā paviegla, kā. . . Saki nu, kungs, vai tas patiesi nebija vilkačs, lai viņai un man mierīga sirds . . .

— Es jau reiz tev sacīju, ka runas par vilkačiem ir māņi, — kungs sarauca pieri. — Ir ļaundari un jokdari.

— Bet, kungs, kāpēc tad . . . Labi; kungs, labi! Eju jau, eju. Vilkam vilka niķis. Tā tas būs, tā tas būs. Veļu laiks, tur visa vaina . . .

Aiz durvīm zemnieks nospļāvās un viltīgi pavīpsnāja. Neizskatījās, ka viņš kungam būtu sevišķi noticējis.

Savukārt Felsbergs, palicis viens, nebūt neizskatījās tik pašpārliecināts, kāds dzīrās būt sarunā ar zemnieku. Runas par savādo vilku viņam nepavisam nepatika. Acīmredzot tās neradās no zila gaisa. Ar kalpones, mei­tas un sievas piepalīdzību viņš zināja gandrīz visus zem­nieku nostāstus par vilkačiem. Daudz tajos, protams, bija tīras izdomas un sabaidītu cilvēku pārspīlējumu. Pēc drū­mās gaudu nakts viņš aizrakstīja uz Berlīni vēstuli sa­vam skolotājam, protams, šo to noklusēdams. Gudrais draugs uzskatīja, ka vainīgi delverīgi malu mednieki. Felsbergs tālab uzdeva Indriķim un vēl dažiem drau­dzīgi noskaņotiem vīriem slepeni, pavērot viltīgo meža zagļu un lielo stabuļu taisītāju ceļus un izdarības. Līdz šim diemžēl neko nebija izdevies uzzināt. Nesaprotamās pēdas pazuda. Tas lika domāt, ka ļaundaris nobijies vai arī aizgājis-no šī apvidus. Tomēr vairākas zīmes lieci­nāja, ka notikumus nevar tik vienkārši izskaidrot, bet Felsbergs, kā tas bieži gadās ar mērķtiecīgiem stipras gri­bas cilvēkiem, tieši šīs zīmes neievēroja, tīši centās tās aizmirst uņ noniecināt. Ja kāds urdīgos notikumus viņam atgādināja, kungs iedegās skaudrās dusmās. Arī Mell- ezeru gāršas zemnieka valodā viņš saklausīja tīšu prie- cāšanos par kunga nevarību, apzinātu neizskaidrojamā pārspīlēšanu, tālab garastāvoklis samācās. «Mārtiņš Lu­ters, prātīgs vīrs, zemniekus salīdzināja ar trakiem su­ņiem un zvēriem,» Felsbergs sprieda. «Varbūt tas vilks ir traks, tāpēc tik gudri un jocīgi darās . ..»

Mācītājs reiz sprediķī lūdza muižniekus nepadarīt zem­niekus par trakiem meža zvēriem, par vilkiem. Kungs iz­tēlojās apvienotu zvēru un zemnieku priekšrocības. «Tas iznāktu velnišķīgi bīstams pretinieks — vilks ar cilvēka prātu,» Felsbergs sprieda un tūlīt nokaunējās par savu domu fantastisko lidojumu.

— Fui! Kādas stulbas domas nāk galvā! — viņš sevi pusbalsī aprāja. — Pastors toreiz runāja līdzībās.

Šajā brīdī iesteidzās kalps Indriķis un paziņoja, ka krogā noķerts nepazīstams vīrs ar glūnīgām acīm.

— Kur viņš ir? — Felsbergs jautāja.

— Ieslodzījām soda kambarī.

— Gaužām labi.

•— Kungs … A

— Jā.

— Krodzinieks teicis, ka tas esot pats vilkačs.

— Kā šis to izdibinājis?

— Nezinu, kungs. Bet vīrs runā gan savādi, ne tā, kā citi. Un bola acis.

— Ej, Indriķi! Pēc brīža pasaukšu.

Kad kalps izgāja, Felsbergs saviebās. Šī lieta viņam nepatika. Stražņiki gaužām centās. Dormuižas tirgū ne­sen bija nolaupīta zemnieku jaunava. Zemniekmeitas lik­tenis šiem bauru puišiem rūpēja daudz vairāk nekā muiž­kungu dzīvība. «Cik viņi, velni, vienoti! Pat slikta va­gara dzimtu aizstāv,» kungs ar skaudību domāja. «Kaut mēsls, ka tik savējais …»

Nomierinājies, kā-arī prātīgi apsvēris, ko ar ieslodzīto runāt, kungs lika to ievest augšējā zālē, kurai bija viens neliels četrrūšu logs. Tur blakus rakstāmgaldam pie la­bās rokas slējās statīvs ar diviem kailiem zobeniem. «Katram gadījumam ierocis būs pa ķērienam.» Felsbergs nodomāja.

Aizturētais vīrs bija vidēja auguma, pelēkām, skadrām acīm, sarauktu pieri. Stražņika vests un bīdīts, viņš ieslampāja istabā un apstājās pie durvīm. Garais, bal­tais kažoks sniedzās pāri ceļgaliem. Piedurknes tukšas, tātad rokas bija sasietas zem kažoka. Visi sprūdzeņi kārtīgi aizmesti cilpās. Felsbergs vērīgi nopētīja gūs­tekni. Kunga uzdevums bija izlemt, vai aizturētais pa­laižams vai nosūtāms uz novada pili.

137

— Kas tu esi? — viņš rāmi jautāja.

5 — 939

Toms saviebās. Trijos mežā pavadītajos gados viņš bija atradis klanīties kungu priekšā. Tas, šķiet, šoreiz nenāca par labu, bet viņš tur nespēja nekā līdzēt, jo iekšējais lepnums turēja augumu taisnu kā nostieptu.

— Cilvēks, — Vilkatis atbildēja.

Kungs saknieba lūpas un tikko jaušami pavīpsnāja.

— Kur dzīvo?

Toms atminējās, ka pratis kādreiz mānīt kungus ar veiklu mēli un muguras liekšanu. Uzmeta īsu skatienu Felsbergam. «Ja šoreiz locīšanās līdzētu, lietas labā būtu jāpaklanās,» viņš prātoja.

— Kaulaišos, kungs.

Pelēks, neizdibināms skatiens skāra Felsbergu. «Sis vīrs tiešām tāds kā mežainis,» viņš nodomāja. «Pēc acīm var jaust, ka viņa domas klejo citur.»

— Kāda kunga daļā tu dzīvo?

— Lielkunga . . .

— Kāda lielkunga?

. — Paša lielākā.

— Nosauc viņa vārdu.

— Nedrīkst.

— Kāpēc?

— Nezinu.

«Vai viņš ir muļķis vai viltnieks?» Felsbergs domāja,

— Bauri spriež, ka tu esot vilkatis, — kungs teica.

Toms klusēja. Viņam šis kungs nepatika. Pārāk viltīgs

un glums. «Lēti piemānīt nevarēs,» viņš domāja. Vēlreiz uzmeta taujātāja bālajai pierei ašu skatienu. Šķita, kunga sejā pavīd apvaldīts ļaunums.

— Kāpēc neatbildi?

— Tu nekā neprasīji, — Toms sausi paskaidroja.

Kungs saviebās. Viņa zemnieki, kaut arī pēdējā laikā

izlaidušies f kā teļi, nekad tā neiedrošinātos runāt. Neiz­skatās ne dusmīgs, ne apvainots, tomēr tā atbild. Savādi, savādi…

— Vai tu dzīvo mežā? — kungs jautāja tikpat mierīgi un māksloti laipni kā iepriekš. Un skaidrības labad pie­bilda: — Pie vilkiem?

Toms izlikās nedzirdam. Viņa urdīgais skatiens pārslī­dēja no durvīm uz logu. Apstājās pie ieroču statņa. Viņa pleci pēkšņi sagriezās. Vīrs skaļi nopūtās. Felsbergs vē­roja viņu ziņkāri kā bērns svešādu vaboli, palūkojās uz ieroču statni, pavīpsnāja. Bet gūsteknis vairs nelikās par

to ne zinis. Skatiens sastindzis vērās tālumā, it kā redzētu cauri sienām. Un Felsbergs šajā mirklī pirmo reizi pama­nīja, ka no svešinieka dveš kaut kas mistisks, neskaidrs, ko nevarēja nekādi izprast un vārdos izteikt, bet kas at­stāja jūtamu ietekmi uz prātu. Arī spīvais, it kā citā pa­saulē nogrimušais skatiens bija mulsinošs. Kungs atce­rējās jaunībā redzētu no meža atvestu ievainotu vilku. Zvērs bija sasaistīts, nevarīgs, bet acīs viņam nepazuda meža brīves atspulgs. Šķita, ka svešā dzīvība ar savu iekšējo būtni atrodas citā — tālā pasaulē. Skatienu nebija iespējams uztvert, piesaistīt sev vai apjēgt iekšējās izjūtas un nākamā mirkļa nodomus. Zēna pastiepto koku vilks kampa brīdī, kad to vismazāk gaidīja. Citkārt vispār neli­kās ne zinis. Jau toreiz mazais Gotfrīds nespēja atraisīties no domas, ka ievainotais meža suns ir lepns, gudrs un viņu nicina.

— Vai tu esi vilkatis? — Felsbergs jautāja.

Toms palūkojās kungam acīs skarbi un dzēlīgi, nodo­māja: «Kundziņš tak laikam baidās no vilkačiem.»

— Piedzimu par cilvēku, — viņš klusi atbildēja, atvilk­dams un saspiezdams stabuļu plēšiņas, kas atradās bikš- dibena kabatā.

Kungs, protams, stabuļu skaņu nedzirdēja. Stražņikam, kas stāvēja aiz durvīm, gan ausīs uz mirkli iedūrās tāda kā asa sāpe, bet viņš nesaprata, no kā tā ceļas.

— Kā tev vārds?

— Kaulaišu Krišs.

—■ Kad tu kļuvi par vilkati?

— Ko?

—■ Kad pārvērties vilkatī?

— Nedzirdu.

— Ko tu nedzirdi?

— Tevi nedzirdu, kungs.

— Varbūt likt tev uzskaitīt piecdesmit?

— To nedrīkst!

— Kāpēc?

— Pods vārīsies,

— Kāds pods?

—r Tas pats …

— Neāksties! — Felsbergs pacēla baisi. — Atbildi kār­tīgi!

5*

139

Toms saviebas un paspēra pussoli uz priekšu. Kungs sa­trūkās. Grasījās kliegt, lai Krišs stāv uz vietas, bet no­

kaunējās par savu bailīgumu un neteica ne vārda. Pēc brīža jautāja:

— Vai tev pieder lielas mājas?

— Lielas un kaulainas . ..

— Tālu?

— Tēvu birzē.

— Vai pie durvīm tev vilki sanes kaulus?

— Apkrimstus . . . Asiņainus … Pa naktīm.

— Cik tev gadu?

— Pieci simti.

— Cik?

— Pieci simti.

— Vai tās bija tavas pēdas?

Vīrs izlikās nedzirdam.

— Pagājušajā rudenī pie Dziļūdeņa bija vilkača pēdas. Vai tu tur gāji?

— Ko?

— Vai pērn pie Dziļūdeņa staigaji?

— Nedzirdu, kungs.

— Kāpēc nedzirdi?

— Tāpēc, kungs.

«Viņš jāsadusmo vai jānobaida,» Toms sprieda. «Ja liks pērt, rokas atsies, tad belzīšu un diebšu … Bet, ja no­bīsies, arī labi, vairs nebūs tik viltīgs.»

Felsbergs saprata, ka tagad vajadzētu izpildīt draudus un likt spītīgo plānprātiņu nopērt, bet kaut kāda iekšēja nedrošība spieda vilcināties. Pēkšņi iesteidzās Indriķis sa­trauktu seju un teica:

— Kungs!

— Nu?

— Kundze vēlas ar kungu runāt kada svarīgā lietā.

— Vai viņa zina, ko es daru?

— Zina, kungs.

Felsbergs lika izvest Tomu gaitenī. Pats pa mazajam durvīm devās madāmai pretī,

Ģertrūde izskatījās varen uztraukta. Acis bija ieplestas, krūtis cilājās, rokas nemierīgi burzīja priekšauta cakas.

— Mīļais! — viņa čukstēja. — Kopš šis cilvēks, kuru tu taujā, atvests muižā, visi kaķi un suņi kļuvuši nemie­rīgi, bet mūsu . ..

— Eh! — kungs viņu nervozi pārtrauca. — Ko tu pļāpā? Ko traucē strādāt? Vai man jāzina suņi un kaķi? Domāju, ka tev kas nopietns, bet…

— Mīļais! — Ģertrūde izmisīgi sažņaudza rokas.

— Klausies taču!

— Klausīties, ko tu domā par lopu izjūtām pirms laika maiņas? — Felsbergs ironizēja. — Pirms puteņa vienmēr lopi kļūst nemierīgi. Jā? To es sen zinu. Tāpat zinu, ka tici zemnieku māņiem. Klusē! Tas ir šausmīgi! Tu reiz apkaunosi mūsu vārdu! Tas reiz notiks!

— Gotfrīd! Uzklausi tak, ko es saku! — kundze pa­augstināja balsi. Viņa vairs nečukstēja. Acīs iegailējās liesmiņas. Felsbergs zināja, ka tā ir lielas brēkas sākuma pazīme. Tā vien trūka, lai vilku vīrs dzirdētu skandālu! Kungs mainīja toni.

— Mīļā! Padomā, ko tu runā! Vai tiešām esi kļuvusi līdzīga apmātajiem zemniekiem, kas, redzēdami vāveri pārskrejam pār ceļu, griež zirgu apkārt un neierodas muižā uz klaušām? Tā ir šausmīga tumsonība. Vai varbūt nekaunība. Bet, ja mēs, vācieši, nolaidīsimies līdz māņu ticēšanai, tad . . . Saproti taču! Tevi apskurbinājušas zem­nieku Lienes stulbās runas. Zinu, ka trula apkārtne bries­mīgi nomāc cilvēku. Labāk padomā, kur mēs tuvākajā laikā varētu aizbraukt ciemos. Teiksim, varbūt pie Šo- mana Piebalgā. Varbūt tur uz ziemas svētkiem viesosies pats valstszviedrs Gildenhelms. Padomā! Varbūt pie Morī, laipnā francūža Lizonā. Tādu patīkami paklausīties. Ja? Par saviem māņiem labāk gan nemini vairs ne vārda, man jau tā rūpju pietiek. Tagad ej, mana dārgā, un netraucē. Lūdzu!

— Tu visu pateici? — kundze salti noprasīja.

— Nu ne jau īsti visu. Mēs varētu aizbraukt arī kur citur — pie Volfiem vai Butbergiem. Pie Volfa nesen bi­jām, bet…

— Ceru, ka tu tomēr uzklausīsi dažus vārdus, — Ģer­trūde nebija satricināma.

— Labi! ■— Felsbergs splīnīgi saknieba smalkās lūpas.

— Klausos.

— Zirgu puisis stāstīja, — kundze klusi iesāka, — ka suņi pēkšņi sākuši ausīties, bozties un skatīties uz kam­bara pusi, tikko viņš tur ievests. Spalvas uz muguras kā sari. Smilkstējuši, plēsuši durvis. Pati redzēju, kā mūsu mazais Tibo raudzījās uz logu un drebēja pie visām mie­sām. Pagaidi! Nepārtrauc! Es nupat biju virtuvē, kad pēk­šņi Fridriķis palūkojās uz augšu, uz trepju pusi, ar baisi izbolītām acīm, līdz ārprātam nobijies, lēca uz karstas plīts, no tās trauku skapī. Saplēsa divas porcelāna krūzes. Tagad sēd tur iekšā un žēli ņaud. Nāc, paskaties pats, tad sapratīsi, kā īsti rodas tā saucamās tukšās zemnieku pļāpas. Nāc! — Viņa veda vīru aiz rokas. — Es nesa­pratu, kāpēc Fridriķis skatās uz augšu, — kundze turpi­nāja. — Hanna teica: «Nešķīstais lido pāri mājai!» Kad noskaidrojās, ka viņš pats ir pie tevis augšā, tad vairs nešaubījos, ka lopu nemiers un bailes ir no viņa un ne no kā cita.

Kungs iegāja virtuvē. Raibā runča Fridriķa tur vairs nebija. Liene stāvēja ar sadauzītu krūzi rokās un bažīgi vērās uz nācējiem.

— Kur kaķis? — kungs jautāja.

— Es viņu, cienītais kungs, izlaidu. Viņš, nabadziņš, to ļauno smaku nejaudāja ciest. Plēsās un tik žēli lūdzās…

— Kur viņš ir? — Felsbergs bargi atkārtoja.

— Varbūt guļamistabā. Man tur bail iet.

Kungu meita Hanna ar dzīvu ziņkāri raudzījās te uz vienu, te uz otru. Viņu, šķiet, notiekošais nemaz nebai­dīja.

Felsbergs iededza sveci un gāja meklēt Fridriķi. Ne pa­trepē, ne gaitenī viņu neredzēja. Uz Hannas istabu durvis bija pavērtas. No turienes pūta auksts vējš. Izrādījās, ka izsista loga apakšējā rūts. To acīmredzot bija izsitis bēglis. Dzīvnieku dzinušas mežonīgas bailes. Vai biedēklis nāca no sagūstītā vai no kāda cita, tas katrā ziņā cilvēkam ne­bija jūtams, bet gāja cauri sienām un aizvērtām durvīm. Augsti mācītajam muižkungam pēkšņi kļuva baigi. Tie nebija māņi, bet prātam neaptverams ļaunums, kuru ne­iespējami apvaldīt un apturēt, jo tas palika nezināms. «Vai tiešām šie tumsoņas, šie muļķības un ļaunuma pilnie zemnieki gudrāki par kungiem?» Felsbergs drūmi sprieda. Un pēkšņi saslējās pretestībā. «Nē, nē! Nekas vēl nav skaidri pierādīts, nekas nedrīkst būt pierādīts, jo tas no­zīmētu padošanos svešajam spēkam, sakāves atzīšanu!»

— Nu? — Ģertrūde jautāja, redzēdama vīru satrauktu atgriežamies virtuvē.

— Izsitis logu un izlēcis, — vīrs rāmi teica, it kā tas nebūtu nekas sevišķs.

Sievas sejā izbailes mijās ar uzvaras prieku.

— Kā tu to izskaidrosi? — viņa cirtīgi jautāja.

Felsbergs paraustīja plecus.

— Varbūt kļuvis traks.

Ģertrūde nicinoši iesmējās.

— Bet suņi?

Felsbergs sadusmojās. • '

— Varbūt tagad tu beidzot ļausi man strādāt? — viņš nikni jautāja.

Ģertrūde neatbildēja. Viņai kļuva vira žēl. Sieva vē­lējās, kaut Gotfrīdam būtu taisnība, lai slepenie vilkaču draudi reiz beigtos, lai izrādītos, ka tie ir tukšs apmāns, kas turpmāk vairs nespēj aptumšot viņu dzīvi. Sieviete piegāja pie loga, raudzījās uz pelēkajām debesīm, un viņai šķita, ka agri vai vēlu visiem kungiem nāksies sa­durties ar šo baigo draudu vaigu vaigā. Un tad… Kas būs pēc tam, viņa nespēja iedomāties.

Felsberga priekšā atkal stāvēja vilkatis, dzēlīgs un ne­saprotams.

— Kāpēc šodien gāji krogā?

— Podus pirkt.

— Kāpēc nezagi vai nenolaupīji?

— Nav ļauts.

— Kas aizliedza?

—■ Kas aizliedza laupīt? Atbildi!

— Nedzirdu, kungs.

— Vai tu kādam kungam klausi?

— Klausu.

— Kur viņš dzīvo?

— Debesu sētā.

— Kā tur nokļūt?

•— Nezinu.

— Ko podos liksi?

•— Asini.

— Cilvēku asini?

— Nē. Kungu asini.

— Vai kungs nav cilvēks?

— Paretam.

— Kas nokāva Dormuižas kungu?

— Lielais Ķēniņš.

— Kur viņš mīt?

— Savā midzenī.

— Vai tu viņu pazīsti?

— Kungs, neprasi tā! Viņš var nokaut tevi.

— Kāpēc vēl nav nokāvis?

— Kungs, neprasi tā! — Toms samīņājās un bažīgi at­skatījās. — Viņš var tūlīt atnākt. Nepiesauc!

Felsbergs mēģināja savaldīties, bet nespēja. Rokas iedrebējās, un sāka raustīties kreisās acs plakstiņš.

— Tev klausa vilki? — viņš jautāja, zobus sakodis.

— Klausa.

— Vai vari pārvērsties par vilku?

— Varu.

— Nu, pārvērties tūlīt!

— Kungs! Kungs! Neprasi to!

— Nu, pārvērties! — Felsbergs uzkliedza.

Toms vērās muižniekā ar tik baigu, draudīgu skatienu, ka Felsbergs neviļus novērsās.

— Tā būtu tava nāve, kungs! — Vilkatis čukstēja.

— Kāpēc suņi un kaķi trako, kad tu parādies tuvumā?

— Nezinu.

— Kas tad zina?

— Varbūt Lielais Ķēniņš.

— Tu neesi cilvēks?

— Biju.

— Kas tagad esi?

Toms paskatījās uz savām vīzēs tērptajām kājām, tad uz istabas griestiem, paraustīja plecus.

— Nezinu.

— Kur tavi draugi?

— Gan jau redzēsi.

— Viņi nāks?

— Gan jau manīsi.

— Kāpēc viņi tev nepalīdz?

— Gaida.

Felsbergs pavīpsnāja.

— Kriš! Pietiks pļāpāt! Vai tu patiesi cerēji, ka es ta­vām pasakām ticēšu? Ko? Cerēji?

— Gan redzēsi.

— Ko?

— Tad jau redzēsi.

Felsbergs atmeta ar roku, pasauca stražņiku un lika

Tomu aizvest atpakaļ uz soda kambari, piekodinādams, lai labi apsargājot. «Tumša dvēsele,» kungs nodomāja. «Labāk lai ar viņu noņemas tiesas vīri. Ko es pīšos šajā mistiskajā būšanā? Te ir muiža, nevis kāda plānprātiņu pārmācīšanas ģilde.»

Felsbergs negribēja atzīties, ka viņu māc bailes no ne­saprotamā. Viņš pieļāva domu, ka Kaulaišu Krišs ir bīs­tams noziedznieks, uz kura sirdsapziņas guļ viena otra kunga dzīvība. Simašu kalna un Dormuižas kungu slep­kavas vēl nebija atrasti. Acīmredzot arī krodzinieks par Krišu kaut ko zināja, ja jau ieteica aizturēt. Bet lai to izdibina fogta vīri. Kas var piespiest viņu, vienkāršu mui­žas īpašnieku, jaukties grūtajās tiesu lietās? Īstenībā Fels­bergs bija ziņkārs un labprāt šādos notikumos iejaucās. Šoreiz viņu atturēja bažas par vilkaču atriebību. Pēdējais piedzīvojums, dzenot Mades vilkatim pēdas, bija padarījis viņu piesardzīgu.

Līdz krēslai vēl palika vismaz stunda. Felsbergs iesauca brīvo stražņiku, lika tam jāt uz Dormuižu un paziņot sar­dzes vecākajam par vilkača aizturēšanu. Kungs uzrak­stīja īsu pavadvēstulīti, vēlēdams pēc iespējas ātrāk no­gādāt aizturēto novada lielkunga namā. «Jo,» Felsbergs rakstīja, «man nav ne piemērotu telpu vaņģinieka turē­šanai, ne ieroču un apmācītu vīru viņa apsargāšanai.» Šai piebildei vajadzēja ievest skaidrību, ka aizturētais tiek uz­skatīts par bīstamu noziedznieku. Apgalvot to tiešos vār­dos Felsbergs atturējās, negribēdams citu priekšā aloties. Īstenībā Felsbergs gribēja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no vilkača, jo 'sirds dziļumos viņam rosījās baisma no­jauta, ka mošķis, lai arī sasaitēts, ieslodzīts un apsargāts, var izspēlēt kādu nepatīkamu, negaidītu triku.

Stražņiks lūdza, lai ļaujot jāt divatā, jo ceļā varot uz­nākt sniega vētra un satumst vakars, bet Felsbergs ne­bija pierunājams. Viņš nevēlējās sarga pienākumus uzti­cēt Indriķim, jo zināja, ka tas baidās no vilkačiem.

Kad stražņiks aizjāja, solīdamies šovakar atgriezties kopā ar vecāko, Felsbergs beidzot nomierinājās un sēdās pie galda, lai uzrakstītu ziņojumu novada lielkungam par aizdomīgā ļaundara noķeršanu. Ziņojumā tapa rakstīts: «Vīrs pats uzdodas par vilkati un pēc izskata patiesi at­gādina šo ļauno būtni.» Felsbergs grasījās arī pieminēt, ka svešinieka tuvumā suņi un kaķi kļūst nemierīgi, bet pārdomāja un atteicās, jo bažījās, ka viņu tālab var noturēt -par māņticīgu muļķi, kā viņš līdzīga iemesla dēļ vēl nesen bija nosaucis sievu un meitu.

Pabeidzis ziņojumu, Felsbergs nomierinājās. Izņēma no lādītes vēl vienu baltu papīra lapu un rakstīja vēstuli sa­vam draugam Volfam, izstāstīdams visu šodien piedzī­voto.

Kalpu namiņā iegaudojās suns. Tas iztraucēja rakstī­tāju. Viņš pacēla galvu no papīra un nogrima domos. Acu priekšā pavīdēja pagājušie gadi. Tie nebija viegli. Zviedru un poļu karakalpu dēkas, siriķu jājieni. Viņš to­laik apjoza muižu ar mietu sētu, no kuras vēl tagad vai­rāk nekā puse saglabājusies. Polis Burskis, kas saimnie­koja muižā poļu laikā, daļu sētas nodedzināja malkā. Baisi domāt. Toreiz Hanna dzīvoja Kurzemē pie radiem, jo šeit šķita pārlieku nemierīgi. Reizēm likās, ka jukas ne' ad nebeigsies, nebeigsies šie poļu un zviedru gājieni. Ja vien tuvumā nestāvēja karaļa karaspēks, nevarēja galvot, vai vakarā tavā mājā pie galda nesēdēs no zemnieku alus ap- skurbuši rupji, sveši karakalpi. Un tu, dzīvību glābdams, pret viņiem izturēsies kā pret mīļiem un gaidītiem cie­miņiem. Baisi! Visā novadā vecos muižu īpašniekus, īle­nos mantiniekus, pašus īstenākos vāciešus, kā, piemēi n, Volfu, izmeta no muižām kā vecus krāmus. Blomes muižu atdeva Granovskim, Dūres muižu — Martevskim, Sten- celi — Stokvišam, kurš nebija pat īsts polis, bet laikam viltīgs sēlis, tikai prata burkšķēt poliski. Vienīgi mazās Saliņas palika Tīzenbauzenam, Gotharda Tīzenhauzena ra­diniekam, lokanam zutim, kam par bruņinieka godu un lepnumu nospļauties. Vai kāds var saprast, cik viņš, Fels­bergs, pārdzīvojis tajā laikā, kad muižās vāciešu vietā sa­sēdās SamolOvski, Dubinši, Moderovski, Krakovski un citi «ovski»?,.. Kad novada stārastam aptrūkās poļu, par arendatoriem cēla lietuviešus un pat latviešus. Kā tad tā drīkstēja: mainīt īpašniekus ar novada vecākā pirksta pavēzienu? Un zemnieki saprata to, kas tādā reizē katram būtu jāsaprot: īpašums un kārtība nav nekas, viss ir rupja vara. Ja viens drīkst paņemt, paņemt drīkst arī otrs. Un kāpēc lai tas nebūtu zemnieks? Jā, jā. Zemnieki pēkšņi saprata, ka vara ir desmitkārt pārāka par īpašumu. Tā tur savās rokās visu, visu. Tagad nu, lūk, redzamas sekas. Šķiet, pat visā dabā pamodies kaut kas draudīgs. Atliek tikai gaidīt, kad atvērsies mēslu un padibeņu drūmais vulkāns.

VILKAČA ATBRĪVOŠANA

Vilkatim vilki paklausa kā suņi.

Tautas ticējums

Pelēkajos gaisos lidoja retas sniega pārslas. Ziņnesis dzina zirgu auļos, lai līdz tumsai nokļūtu Dormuižā. Tumši padebeši spieda jātnieku pie zemes. -Kādreiz tādas tūces vēji bija dzinuši lielās sērgas gadā. Tolaik pāri laukiem no mājas uz māju jāja kaulainā sieva ar atvēztu izkapti. Šo skatu stražņiks bija redzējis spokainā bērnības vakarā, tāpēc viņu tagad māca drūmas domas. Vējš pūta iesāņus, un zirgs no piepūles un tumsas reizēm iekrācās, it kā jauzdams ko ļaunu. Putenis sagriezās arvien baltāks.

Felsbergs palūkojās logā. Aizsalums bija nokusis. Arī viņš redzēja, ka lidojošo sniegpārslu spiets kļuvis bie­zāks. Pagalmā drebelīgā balsī iegaudojās Hloja. Kungs pie­cēlās un sāka nervozi staigāt pa istabu. Pavēra durvis uz trepju telpu. Tur noliktās sveces dreboši plīvoja. Šķita, ka balti sārtā liesma arī jauš to pašu slepeno spēku, ko suņi. «Un visi to redzēs un jutīs, vienīgi tavas acis būs aizdarītas un tavas ausis kurlas,» Felsbergam pēkšņi galvā ieskanējās bībeliska gudrība.

Viņš atgriezās un pa logu palūkojās uz Hloju. Kuce brīdi mierīgi pastaigājās, ošņāja zemi, vēroja ārdurvis, tad pēkšņi sarāvās, pagriezās uz soda kambara pusi, kur bija ieslodzīts Kaulaišu Krišs. Sacēla ausis. Mirkli klau­sījās, galvu savādi grozīdama, tad bažīgi, jautājoši ierē­jās un kā nobijusies atlēca dažus soļus, un sāka gaudot, nedabiski izslējusi smailo purnu pret tumstošajām debe­sīm.

Ģertrūde, ienākusi istabā, vīram pāri plecam vēroja šo ainu.

— Tas ir baisi! — viņa čukstēja. — Nevajadzēja viņu aiztikt.

Muižkungs neatbildēja. Viņš skaidri redzēja, ka Hloja patiešām gaudo vilkača dēļ. Suns saprata, no kurienes nāk svešais spēks. Vainīga nevarēja būt svešādā smaka, jo spēcīgs vējš pūta uz pretējo pusi. Reiz iesākusi, Hloja it kā nespēja pārtraukt. Gaudas skanēja dobji un baigi. Skaņas nāca sunim no vēdera (vai dvēseles?) dzi­ļumiem, raustīja viņu kā krampjos. Ģertrūde aizspieda ar rokām ausis un aizvēra acis. Pa trepēm šurp skrēja Hanna kopā ar kalponi Lieni.

— Tēv! Liec viņu aizvest! Hloja nobeigsies! — meita sauca.

— Lūdzu, nepļāpā! — kungs skarbi atcirta. — Ne­viens suns no gaudošanas nekad nav nobeidzies. Lai Liene iet pie sava darba! — Balss Felsbergam» nodevīgi drebēja.

Kad Liene bija izgājusi, viņš teica Hannal:

— Pasaki Indriķim, lai iesloga kuci namiņā.

Starp muižas ļaudīm ātri izplatījās valodas, ka saķer­tais ļaundaris ir pats meža vilkatis jeb sumpurnis, kas nolaupījis Dormuižas vagara māsu. Sievietes šī ziņa tā sabaidīja, ka viņas, iedamas garām soda kambarim, meta lielu līkumu. Arī sargam kļuva nelāgi ap sirdi. Katru reizi, kad kunga kuce, uz kambari glūnēdama, drebelīgi iegaudojās, viņš sarāvās. Ļaužu prāti bija sa­traukti kā barga negaisa tuvumā. Dažs pat ieminējās, ka vajagot prasīt padomu Madei, gudrajai zāļu sievai.

Toms stāvēja kambara vidū un spaidīja dūkas.

Atveduši gūstekni muižā, stražņiki nosprieda pirms ieslodzīšanas viņam rokas sasiet zem kažoka, jo tās bija saltajā vējā sastingušas. Tāds sējums sargiem šķita arī stingrāks un drošāks. Turklāt pamatīgi piešūtie kažoka sprūdzeņi tika aizmesti cieši līdz pat kaklam. Tie ap­valdītu šo vīru pat tādā gadījumā, ja viņa rokas ne­būtu saistītas.

Palicis soda kambarī viens, Toms vispirms pārliecinā­jās, cik labi var aizsniegt dūkas. Pāris reižu pastabulē­jis, atsēdās kaktā un pārbaudīja roku saites. Pērn kopā -ar Andri viņi bija nopietni vingrinājušies saišu atraisī­šanā un izdibinājuši dažus labus paņēmienus. Vienu no tiem viņš izmantoja, rokas sasienot: cik spēja, savilka muskuļus vai, kā viņi teica, uzpūtās. Tagad palūkoja, uz kuru pusi .mezgli labāk slīd un vai vispār slīd. Sai­tes, kā izrādījās, bija tik vaļīgas, ka Vilkatis gluži vai nobijās: vai tā nav ļauna zīme? Ja gūstītājs to pamanīs, diez ko vēl izdomās. Jau tagad izbēgšana šķita gaužām grūta. Sodas kambaris bija izcirsts no resniem baļķiem un apgādāts ar stiprām durvīm. Aiz tām stāvēja sar­dzes vīrs ar kailu zobenu rokā.

Pēc brīža Toms vēlreiz paspieda dūkas, šoreiz spēcī­gāk, un ar bažām izdzirda reizē iegaudojamies divus suņus. «Vella būšana!» viņš domās nolādējās. «Ij vilkus saukt nedrīkst! Suņa ubagi sāk tūliņ vaimanāt.»

Trešo reizi Toms nepaguva nodūkot, durvis atvērās, un stražņiks viņu veda pie kunga.

Atveduši gūstekni pēc pratināšanas atpakaļ uz soda kambari, sargi pārbaudīja roku saites, bet nepārsēja. Acīmredzot atzina par pietiekami ciešām. Toties rūpīgi pārskatīja tukšo, auksto telpu, domājams, meklēdami kādu skambu, akmeni vai ķīli, ar ko saistītais ļaundaris varētu izurbināt sienā caurumu vai citādi atbrīvoties. Neko tādu neatraduši, viņi durvis cieši aizvēra un aiz­šāva ar resnu koka bultu. Toms vēl ievēroja, ka durvju kāja jeb vira ir krietna bomja resnumā. Tādu salauzt nebija nekādu cerību. «Esmu gan aunagalva,» Toms sevi lamāja. «Iedomājos kungu nobaidīt. Tāpēc jau šis ticis kungos, ka ne vella nebīstas.» Gūsteknis nogūlās zerņģ uz sasalušā klona, lai vieglāk varētu darboties ar plēši- ņām, un ņēmās stabulēt, «Vilki droši vien neatnāks,» viņš sērīgi domāja. «Toties tos rupuča suņus pamocīšu. Varbūt atlēks ij no tā kāds labums.»

Pamazām tumsa vakars. Pret kambara durvīm sitās graudainas sniega pārslas. Vilkatis saprata, ka drīz sāk­sies lielais putenis. «Tagad būtu īstais laiks vest mājās sienu no Pureņu gāršas,» viņam ienāca prātā. «Putenis visas sliedes aizvilktu, siena zāles aizpūstu pa gaisiem. Braukt varētu taisni pa purvu.» Viņš vēlreiz sevī no- šķendējās par muļķīgo iedomu līst vienam krogā pēc bļodām. «Taisnība Miķelim,» viņš skumji atzina. «Biju pārdrošs. Šoreiz kļūdījos. Bet vai no misēkļa patiesi ārā netikšu? Kaut kas tak jāizdomā!»

Toms sāka darboties. Vispirms atbrīvoja rokas no saitēm, pakratīja kažoku uz augšu un attaisīja krūšu sprūdzeņi. Tad atlaida kažoku atpakaļ un pārliecinājās, ka nu var ātri izbāzt roku caur azoti un attaisīt pārējos sprūdzeņus, ja vien būs vajadzība. «Kad satumsīs, An­dris droši vien vilksies uz muižu mani meklēt,» viņš prātoja. «Uz to jābūt gatavam.» Piestājies pie durvīm, Toms pētīja dēļus, aptaustīja sienas, vēroja griestus. Viss nostrādāts pamatīgi. Ar spēku te nekas nebija līdzams.

Sargs, sadzirdis Toma soļus, ierunājās:

— Vai tev auksti, bļodniek?

Toms klusēja.

— Lepns esi?

Nekādas atbildes. Sargs nopūtās, nospļāvās un piesita

ar zobenu pie zābaka.

— Ko tev kungs prasīja?

Klusums,

— Vai tiesa, ka tu esi vilkatis?

— Tad jau redzēsi, — Toms atbildēja.

— O! — stražņiks uzjautrinājās. — Uzlaidīsi man vilkus? Ko? Vai pats izlīdīsi pa šķirbiņu kā uts? Ko?

— Tad redzēsi.

— Vai ilgi būs jāgaida uz tādiem jokiem?

Klusums.

— Pa mežu galiem proti skriet?

Stražņiks vēl šo to jautāja un zobojās, bet Toms vairs neatbildēja. Baidījās, ka pļāpa neatver durvis. Tad pa­manītu atpogāto kažoka sprūdzeņi.

Bēgšanai vēl bija par gaišu.

Ap kambara stūriem gaudoja vējš, sniegpārslas lož­ņāja pa lubu jumtu, sitās pret biezajām guļbaļķu sie­nām un pakšiem. Pāri laukiem un ēkām nolaidās pelēks mijkrēslis.

Kungu istabās satraukums bija pierimis. Felsberga ģi­mene ēda vakariņas. Galda galā sēdēja Gotfrīda tēva­māsa, izžuvusi večiņa ar dzeltenu aubi galvā. Tādu ce­puri viņa valkāja jau gadus desmit, kopš vairs necerēja uz precinieku. Pie vakariņu galda viņa allaž mēdza pie­minēt brāļa mazdēlu Albrehtu, kas mācījās Vāczemē. Šī runāšana atkārtojās tik vienveidīgi un apnicīgi, ka pārējie ar mokām to pacieta. Turpretī šovakar večas tēma visiem bija pa prātam, jo izkliedēja baisu. Kaķis Fridriķis gan vēl nebija atradies, un mazais sunešs Tibo joprojām ausī jās un smilkstēja, bet viņi centās to ne­ievērot un nedzirdēt, jo nevar taču cilvēks visu laiku baiļoties."

Pēc vakariņām Hanna no savas guļamistabas apakš­stāvā pārcēlās uz otrā stāva istabiņu, kur kādreiz bija mitinājies tēvabrālis Ludvigs. Ziemās, lai nebūtu jātērē pārlieku daudz malkas, neviens te nedzīvoja.

Krāsns, tikai nesen iekurta, spoži kurējās. Uz sienām dejoja liesmu ēnas. Aiz loga tumsa vakars. Sniega pārslas griezās arvien raganīgākā dejā. Bija jauki tā lūkoties virpulī. No augšējā stāva Varēja pārskatīt visu balto sniega lauku aiz robotās stabu sētas līdz pat mālu pau­guriem, kur vasarā auga saldas meža zemenes. Pabei­gusi darbus virtuvē, pie Hannas uzkāpa Liene. Atnesa dažas šķilas malkas,. pataustīja krāsns sānus un uzsmai­dīja Hannai, kura sēdēja pie krāsns mutes un šķirstīja kādu grāmatu. Pie sienas karājās zīmējums: tieva gar- brunčaina jaunava divu stilbenēs tērptu staltu bruņi­nieku sabiedrībā. Liene apsēdās uz savas lāviņas salmu maišeļa iepretī gleznai un ņēmās adīt zeķi. Rokdarbus strādādama, viņa vienmēr savā nodabā dūca kādu zem­nieku dziesmiņu.

Pa trepēm kāpa kalps Indriķis. Pieklauvēja pie dur­vīm un sauca:

— Freilen Hanna! Kundze aicina.

Kungu meita piecēlās, aizvēra grāmatu, izstaipījās, ko citu klātbūtnē vecāki viņai nez kāpēc aizliedza, laipni palūkojās uz Lieni, kas bija gatava uzklausīt jaunkun­dzes pavēles, un teica:

— Tu paliec tepat. Krāsns jāuzmana.

Pirms iziešanas viņa pieliecās pie loga un bridi rau­dzījās laukā. Pēkšņi pamanīja vilku. Zvērs skrēja šķēr­sām vējam, nedaudz sagāzies, bet tik veikli, it kā lidot lidotu. Hanna dzīvu vilku redzēja pirmo reizi, tāpēc pārsteigumā uz mirkli aizvēra acis. Kad tās atdarīja, vilks vis nebija izgaisis, bet skrēja tuvāk. Drīz jau at­radās uz mālu paugura, apstājās, grozījās, raudzīdamies uz visām pusēm un it kā kaut ko gaidīdams.

— Līnā! Komm! Das ist ein Wolt? — Hanna ierunā­jās vāciski.

Kalpone piesteidzās pie jaunkundzes. Kamēr acis ap­rada ar tumsu, tikpat kā neko neredzēja. Pamazām no vienlaidus melnuma izdalījās baltais sniega lauks un paugurs, uz kura ošņājās meža junkurs.

— Jā. Tas ir vilks, — Liene apstiprināja.

— O! Jēzus! — freilene saķēra vaigus plaukstās.

Liene uz viņu ziņkāri palūkojās.

— Es esmu redzējusi piecus vilkus barā. Dieva suņi cilvēku neaiztiek.

— Bet šie zvēri nekad nav bijuši mūsu muižas tu­vumā. Vai tu saproti? — Hanna runāja izbaiļu pārvēr­stā balsī. — Pasauc, lūdzu, māmiņu! Saki, vilks nāk.

Kad kalpone izgāja, H$nna atkal pieplaka pie loga. Uz mālu paugura vilka vairs nebija. Zvērs pēkšņi iz­nira no tuvākās ieplākas, uzrikšoja uz tuvējā pakalna un tad straujiem lēcieniem tuvojās muižai. Lai gan skrē­jējam priekšā slējās gandrīz asi augsta sēta ar asiem mietu galiem, Hannai modās bažas, vai šķērslis spēs Vilku aizturēt. Pēc gaitas šķita, ka zvērs ar šo šķērsli nereķinās. Ja nu viņš tam pārkļūst tikpat viegli, kā pārlēkšoja pakalnam? Drošajā solī un mērķtiecīgajā skrējienā bija kaut kas tik tirpulīgs, ka Hanna neviļus palūkojas uz pagalmu, aplēsdama, cik augstu no zemes atrodas viņas logs, un saprata, ka ir pārbijusies. Grasī- jas kliegt, saukt tēvu, bet balss neklausīja, Pa to laiku vilks pieauļoja tik tuvu, ka sēta viņu aizsedza skatie- nam. Jaunava sastinga un; izbailēs rokas žņaudzīdama, gaidīja turpmākos notikumus. "Vilks, šķiet, tomēr pie sētas apstājās. Pēkšņi atskanēja griezīgas, šermuļīgas gaudas.

— Ak dievs! Hanna čukstēja, rokas lūgšanā sa­ņemdama. Sirdī pamodās bažīga cerība. Vilks taču gau­doja aiz bēdām, ka nespēj tikt pāri šķērslim. Cik tas bija labi! Tajā pašā mirklī uz sētas uzvēlās liels, pe­lēks kamols. Nākamajā mirklī lielais meža suns jau rikšoja pa pagalmu.

— O! Mamā! Papā! — Hanna kliedza, nespēdama at­raut seju no loga.

Vilks pierikšoja pie soda kambara durvīm. Sargs ar kailu zobenu rokā krizdams un celdamies bēga pāri pa­graba pauguram uz Hlojas mitekļa pusi. Paslēpās aiz būceņa. Vilks, uz pakaļkājām paslējies, jau grauza soda kambara durvis.

— Ak dievs! — Hanna čukstēja.

Istabā vienlaikus iesteidzās tēvs un māte.

— Kur vilķs? — tēvs bargi jautāja. Vakariņu laikā viņš bija nomierinājies, pēc tam piesēdies pie rakstām­galda un turpinājis vēstuli Volfam, viegli ironiski stās­tīdams par šodien pieredzētajām dīvainībām un sieviešu lētticību. Viņš jau dzīrās beigt, kad izdzirda spalgās gaudas un pēc tam baiļu aizžņaugto meitas balsi. Kad viņš izsteidzās gaitenī, pretī skrēja kundze.

— Vilki! — viņa ar stīvām lūpām izrunāja tikai vienu vārdu.

— Vilki? — kungs lēni atjautāja, lūkodams apjēgt, vai sieva kļuvusi vājprātīga un tāpēc kliegusi Hanna, vai arī patiešām noticis kaut kas ārkārtējs un pasaulē

patlaban norisinās baigas, ar prātu neaptveramas pār­vērtības.

— Vilki! — kundze skadri atkārtoja un pirmā devās augšā pa kāpnēm. — Hanna viņus redz!

Durvis uz Ludviga istabu bija vaļā. Kungs un kundze reizē pārkāpa pār slieksni. Hanna atskatījās.

— Viņš grauž vilkača kambarim durvis, — meita teica klusā balsī.

— Kas? — tēvs sarauca uzacis,

— Vilks.

Felsbergs piesteidzās pie loga. Sieva nostājās viņam blakus. Hanna raudzījās pāri vecāku pleciem uz pelēko sniega klajumu, Viņa jutās gaužām niecīga un maza šajā salto vēju pasaulē. īstie zemes valdnieki dzīvoja aiz sētas, Viņi nebaidījās iet nakts laikā pa drūmo sniega tuksnesi. Tie bija zemnieki un vilki. Viņi deva pakalniem,, mežiem un purviem dvēseli un satvaru, kļuva par tumsas gariem. Bet nekad netapa ļauni un bez jēgas cietsirdīgi, kā tas nereti gadījās ar kungiem. Viņa vēlējās draudzēties ar visiem. Tālab ka viņa bija jauna.

^ Iešu pēc plintes, — tēvs teica un izgāja.

Vilks vēl pūlējās ap durvīm. Reizēm saausījās, aiz­skrēja līdz stūrim, tad atkal atgriezās.

Felsbergs pielādēja šaujamo, iegāja meitas guļamis­tabā, kur kaķis bija izsitis rūti, izbāza stobru pa cau­rumu un gaidīja vilku parādāmies pa šāvienam. Diem­žēl zvērs nenāca, ņēmās ap kambara durvīm, reizēm sa- smailēdams ausis, it kā kaut ko gaidīdams. Saut uz viņu traucēja krūmi un pagraba paugurs. Veltīgi izgaidījies, kungs kāpa augšā pie sievas un meitas,

— Kur palikuši sargi? — viņš jautāja.

— Indriķis virtuvē ēd, Bet stražņiks iebēdzis pie suņa, — kundze atbildēja.

Felsbergs saviebās, pacilāja šauteni.

— Iešu pagalmā, — viņš teica.

— Neej, papā! — Hanna lūdzās.

Ienāca Indriķis.

— Ko man iesākt? — viņš bikli jautāja, redzēdams, ka kungs sniedzas pēc zobena.

— Ņem!

— Vilkus labāk ar dakšām, — kalps ieminējās.

Felsbergs novērsās, Abi devās lejā, izgāja pagalmā.

Vilks joprojām slaistījās ap kambari. Felsbergs pacēla ieroci. Lunkanais meža suns palēca sāņus, pieplaka ze­mei. Pēc mirkļa vēlreiz palēca sāņus, paslēpās aiz resnā zirgu sienamā staba un tā aizsegā zagās tuvāk. īstena­jam bruņinieku ordeņa kavalierim sirds sažņaudzās. «Vai tad parasts vilks tā slēptos?» viņš domāja. «Tas patiesi ir nevis zvērs, bet gan cilvēks vilka izskatā.» Tikko nešķīstenis pažūrēja gar stabu, Felsbergs izšāva. Skambas vien pajuka. Vilks ij lāgā nesatrūkās. Redzē­dams ieroci nolaistu, uzbrucējs lavījās šāvējam klāt. Cilvēki atkāpās. Indriķis bailīgi slēpa zobenu aiz mugu­ras. Pēkšņi zvērs atskatījās. No rīkles izgrūda īsu, gau- dai līdzīgu skaņu. Aizrikšoja atpakaļ pie kambara.

— Saimnieks sauc, — Indriķis čukstēja.

Felsbergs iestājās mājas durvīs. «Varbūt izsist Lud­viga istabas logu un šaut no turienes?» viņš prātoja. Sajā brīdī sievietes, kas joprojām no augšas vēroja no­tikumus pagalmā, abas reizē ieraudzīja pāri mālu pau­guram skrienam vēl divus vilkus, bet Svētbirzes kalna pusē cauri puteņa raibumam no graviņas iznirstam mil­zīga zvēra augumu.

— Mein Gott! — Ģertrūde iekliedzās.

— Re, vēl viens! — Hanna iesaucās, rādīdama uz ceļu. Šķita, ka muižu no visām pusēm ielenca vilkača karaspēks. Sievietes kā apmātas raudzījās baigajā skatā. Šoreiz zvēri neskrēja pie sētas, bet meta loku ap dīķi ābeļdārza pusē. 1

— Papā! Papā! — Hanna kliedza. — Vilku bars! Ve­sels bars! Nāc iekšā! Papā! Tie ir vilkača kalpi!

Drīz Felsbergs pats redzēja viņus rikšojam cauri dār­zam. Pa priekšu, garus soļus sperdams, cilpoja īsts meža milzenis, aiz'tā vēl viens, tad vēl.

Felsbergs stāvēja nepakustēdamies uz mājas sliekšņa un salti vēroja. Zvēri izturējās pavisam brīvi. Lielais apostīja mājas stūri, kas oda pēc suņiem, otrs pieskrēja pie durvju grauzēja. Abi saņerrājās kā steidzīgi takši un tūlīt izšķīrās. Kāds uzlēca uz pagraba. Cits aizskrēja līdz stallim. Paošņājās un skrēja tālāk. Zvēru kustības bija veiklas, izdarīšanās piesardzīga, kaut arī strauja un nekautrīga. Visiem, kas to redzēja, šķita, ka notiekošais ir nevis īstenība, bet gan ļauns sapnis. Kā pa miglu Felsbergs ievēroja izbijušos stražņiku velkamies uz kambara pusi un atkal bēgam atpakaļ. Apjukuma dēļ

kungs pats vairs īstu baiļu neizjūta. Suņi arī vairs ne­kauca. Pat nesmilkstēja. Tie tāpat bija apjukuši, bailēs sastinguši. Sētā brīvi valdīja vilkatība.

Vilcene Ģertrūde vēlreiz pieslējās pie durvīm, ar zo­biem sakampa durvju aizbāzni, pavilka to, un pēkšņi durvis atsprāga vaļā. Iznāca Kaulaišu Krišs savā baltajā kažokā. Viņa rokas bija brīvas un sabāztas kažoka pie­durknēs. Vilkatis pacēla tās pret debesīm un iekliedzās:

— Mēg! Mēg! Veūē! Veūē!

Svešādā balss skanēja drūmi un pavēloši. Vilki atlēca no viņa. Sastinga. Vilkatis pieskrēja pie vārtiem, atrāva tos vaļā un atgriezās. Atvēra staļļa durvis un iegāja iekšā, Sataustīja priekšpusē pie stenderes pakārtos apaušus un sedlus, apsedloja zirgu, pirmo, kurš gadījās pa rokai, un uzlēca mugurā.

— Tāda būs atmaksa par manis tirināšanu un baidī­šanu, — viņš drūmi rūca un nikni palūkojās uz kungu mājas pusi. — Draudziņus tak vajag pabarot.

Zirgs pie staļļa durvīm apstājās. Vilku tuvums lopu baidīja. Toms nikni cirta papēžus, rāva pavadu. Beidzot rumaks metās uz priekšu, ar mežonīgu lēcienu spraus- lodams apskrēja loku pa pagalmu, pirms Vilkatis atta­pās to pagriezt uz vārtiem. Mirkli vēlāk jātnieks jau atradās viņpus sētas, auļoja uz priekšu pretī brīvībai kā vējš.

— Nāciet, kucēni! — viņš līksmi kliedza vilkiem, kas lēkšoja līdzi. — Nāc, Ģertrūde! Nāc, vilkačiņa! Ne­paliec pie kungiem!

Zirgs skrēja, kā jau vilku dzīts. Pretī brauca kāds klaušu zemnieks ar tukšām ragavām. Nepaguva ne ceļu pagriezt, ne apskatīties, kad trakie joņotāji bija viņam garām. Kuplās vilku astes noplīvoja vien, un de­gunā iesitās nelaba smaka. Vilki kārnajam zemnieka zirdziņam nepiegrieza vērību, viņi bija aizrāvušies ar jātnieka ķeršanu. Visi pieci lidot lidoja, viegliem, skais­tiem lēcieniem drāzdamies cauri puteņu aukai un tum­sai.

Tomam sniegs asi cirtās sejā. Apkārtne tinās bālgani Svītrotā sniega mākonī. Pusakls un apdullis viņš aizli­doja garām krogam, iztrūcinādams pie slitas piesietos zemnieku ādiniekus.

Aiz kroga pirmo reizi atskatījās un ievēroja, ka ne­viens vilks neseko. Apturēja dūkaini, grieza apkārt.

«Velni īstie, būs uzklupuši zemnieku kaulaiņiem,» viņš bažīgi nodomāja.

Pie kroga zirģeļi mierīgi stāvēja. Tad Toms atcerējās pretī braucēju muižas tuvumā.

Vējš sniegu grieza arvien tumšākās vērpetēs, aizķe- pēdams acis un aizcirzdams elpu. Kroga durvis lēni vē­rās. Iznāca tuntuļīgs vīrs. Toms piecirta piešus un aiz­auļo ja pāri kalnam uz jaunaudzes ieloku, kur bija no­runāts satikties ar Andri. Pakalnē jātnieks ar joni uz­skrēja virsū vilku baram. Zvēri ņurdēdami ņēmās ap kaut ko lielu un melnu. «Sātani, ko viņi tur nogāzuši?» Toms brīnījās. «To zemnieka kleperīti tak tik tālu ne­būtu atdzinuši.» Tad palūkojās uz meža pusi, kur krūmu malā stāvēja jātnieks.

— Hei! — viņš bargi uzsauca. — Vai tu esi Kaulaišu Krišs?

— Jā, — Andris pabailīgi atsaucās.

Toms piejāja pie viņa. Pamāja ar roku uz vilku pusi.

— Šie jau ēd?

— Nevarēju noturēt, — Andris taisnojās. — Tikko piesēju, uzpūtu dūkas un grasījos jāt pēc tevis, tā tūlīt kā no zemes dzīlēm izlīda. Visi badaini un dusmīgi kā suņi… Kas tas par zirgu?

— Felsberga.

— Stāvēja pie kroga?

— Ta nē… Stallī.

— Kā tur tiki?

— Noķēra, lubraki.

— Tevi? Noķēra?

— Ģertrūde attaisīja durvis… Tāpēc atvedu kunga zirgu, lai ir ar ko samaksāt…

Sniegs gāzās virpuļu virpuļiem. Vilki, kas mielojās soļus piecdesmit attālu, bija putenī tikko atšķirami. Šķita, ka debesis sajaukušās kopā ar zemi. Vilkači iejāja tuvējā egļu jaunaudzē. Piesēja zirgus un paši ap­sēdās zem kuplas eglītes, iepriekš no sedlu kules izņē­muši sasaluša zaķa cepeti un plāceņus.

— Ja jau šie ēd, kāpēc mēs nevaram? — Toms teica un iebāza vīstokli azotē, lai atkausētu.

Kad viņš bija īsumā izstāstījis par sagūstīšanu, Andris uzstāja, ka bļodas no krodzinieka jāpaņem.

— Es tam kroģerim parādīšu, — viņš sparojās. — Pie­bāzīšu zobena galu pie žaunām. Mani viņš nosūdzēja mūsu kungam, kad vēl puikas gados upītē ķēru zivis. Es tev saku: viņš ir suņa gnīda, ne uts.

Toms noraidoši purināja galvu. Sajās nedaudzajās stundās viņš bija daudz pārdzīvojis, tāpēc jutās ļoti no­guris. Laima tik neticami skaisti izglābusi. Vai drīkstēja vēlreiz izaicināt likteni? Nē, nē! Viņš labi dzirdēja, par ko stražņiki sarunājās. Viens aizjāja uz Dormuižas pusi pēc sardzes vecākā un palīgspēkiem. Nē, nē! Lai viņi atrod tukšu kambari! Pat roku saites Toms tur neat­stāja, iebāza kažoka kabatā sev par piemiņu. Lai viss ir kluss, mierīgs un tukšs, kad viņi ieradīsies. Nebūs ne­kādu pēdu, tikai putenis. īsts vilkaču putenis.

Labu brīdi vīri sēdēja klusēdami. Cauri biezajiem egļu zariem uz viņu ausainēm un baltajiem kažokiem bira sniega pārslas. Pāri mežiem un laukiem griezās balta raganu deja.

Noskatījies vilkus saskrienam pagalmā, Felsbergs kāpa augšā lādēt šauteni. Steigšus sabakstījis stobrā pa­kulu prapjus, viņš iesteidzās Ludviga istabā paskatīties pa logu. Redzēja no staļļa pagalmā izlēkšojam zirgu ar jātnieku mugurā, apskrienam loku un pazūdam aiz vār­tiem.

Izgāja sētā.

— Sargs! — viņš bargi sauca. — Kur ir sargs?

No suņu mājiņas puses atsteberēja stražņiks Rakuķu Matīss.

— Cienītais kungs! Es te!

— Kur Vilkatis?

— Tur, — Matīss rādīja uz vārtu pusi.

— Kāpēc izlaidi?

Stražņiks, jauns zemniekpuisis, vainas apziņā nolieca galvu.

, — Nobijos, kungs. Esmu slikts tā dieva kalps.

— Dieva kalps? — Felsbergs ironiski pavīpsnāja. — Atdod zobenu!

Matīss steidzīgi atsaitēja jostu. Ieroča atdošana viņam acīmredzot bija pa prātam. Tad viņš saminstinājas, ieminējās:

— Kungs.,

— Turi muti!

— Cienīts kungs…

— Runā, lai tevi velns parāvis!

— Es, kungs, vilkačus nekad neaiztikšu, — puisis drūmi pavēstīja. — Nevajag viņus satrakot, tad var pienākt beigas. Viņi aprīs visu zemi…

— Tu esi pārbijies, Matīs, — kungs teica un vēra soda kambara durvis. Pretī sitās svešas miesas smaka. Matīss, pārliecināts, ka Felsbergs viņu tūdaļ šeit ieslodzīs, droši bāzās līdzi. Jā, jā, vilkača smaku juta. Un uz lielā aizbīdņa palikušas vilka zobu strīpas. «Kā gan zvērs to spēja saprast?» puisis domāja un teica:

— Viņi ir viltīgāki par cilvēkiem.

— Klusē! — kungs uzkliedza. Un piebilda: — Puis! Kurš cilvēks ta neprot attaisīt durvis? Ja vilks atdara, tūlīt tev šis gudrāks par cilvēku. Kāda tumsonība!

— Bet kā zvērs uzzināja, ka vilkatis ieslodzīts? — Ma­tīsā nelikās mierā. — Cilvēks to nesaprastu.

— Ej uz savu istabu gulēt! — Felsbergs asi pavēlēja, tikko valdīdams sašutumu. — Tev galva galīgi sajukusi. Ej!

Patiešam šis caurkritušais sardzes virs — stulbais zemnieks padarīja cilvēku nervozu ar savām tiepīgi greizajām domām.

Pēc brīža Felsbergs apskatīja stalli. Protams, viena zirga trūka. «Jā, šis tas no redzētā nav bijusi nekāda mirāža,» viņš sērīgi pavīpsnāja par sevi un atgriezās ērbeģī.

Ģertrūde un Hanna lūkojās izbiedētiem skatieniem. «Ko viņas vēl bažījas?» kungs īgni domāja. «Vilki vairs atpakaļ nenāks. Viņiem vajadzēja pavēlnieka, neko vai­rāk.» Šajā brīdī Felsbergs apjauta, ka sirds dziļumos tic vilkaču pasakai, tic tikpat nopietni, kā tai ticēja sieva, meita un zemnieki. Galu galā' nevarēja neticēt, ja viss norisinājās tieši tā, kā pasakā paredzēts. Līdz šim ne­viens no soda kambara nebija izbēdzis, ne arī paglābies no pelnītā. Tagad tas noticis. Brēcoša sacelšanās pret kārtību un taisnību. Ja vainīgi vilki, tie jāsoda. Jāiznī­cina! Felsbergs zināja, ka zemnieki, lai arī negribīgi, to­mēr piedalīsies karagājienā pret vilkiem, jo zvēri ap­draudēja arī viņu aitas un zirgus. «Vilki jānošauj, jā­noindē!» kungs spīvi, naidīgi domāja. Un pēkšņi satrū­kās. Sveces liesma nodrebēja. Pie loga kaut kas klusi, zaglīgi nodipēja. Sakustējās aizkari. Sirds salēcās, un galvā iedūra asa sāpe. «Viņš otrreiz bieda zīmi nesūtīs!» iedzēla baisa doma. Felsbergs lēnām atskatījās. Tas to­mēr bija tikai Fridriķis. «Bet varbūt kaķis izpilda biedi­nošā Lielā Ziņneša lomu,» kungs nodomāja. Istabas tīģe­ris nāca mīkstiem soļiem, labsirdīgi miegdams acis un rāmi šūpodams asti. Izskatījās varen mierīgs. Runča omulība ietekmēja saimnieku. Felsbergs paņēma lutekli padusē un iegāja kabinetā. Sveču liesmiņas bažīgi plī­voja, bet Fridriķis labsirdīgi mala savas rāmās miega dzirnas.

Uz galda gulēja vēstule baronam Volfam.

«Kaķis, kā sievietes stāsta, kļuvis nemierīgs, izdrāzies no ķēķa, ieskrējis Hannas istabā un izsitis logu,» tur stā­vēja rakstīts. «Spaiņos sakustējies ūdens, un pavardā sā­kuši smilkstēt žagari. īsta vilkaču nakts, kādu to attēlo ģermāņu pasakas.»

Šie vārdi, kurus pirms stundas viņš bija uzlicis "fe pa­pīra, šobrīd kaut kā nepatīkami iegrieza apziņā. Ūdens spaiņos trīcēja no kalpones soļiem, žagari čīkstēja tāpēc, ka bija slapji. Par to varēja zoboties. Bet kā lai izskaidro Fridriķa bailes? Kā saprast vilku zobu pēdas soda kam­bara durvīs un ieslodzītā pazušanu? Vilkus, dzīvus vilkus redzēja daudzi: sieva, meita, kalpi. Sargs paslēpās. Vai atzīties Volfam par neveiksmīgo šāvienu? Pats dīvainā­kais, kā vilki uzzināja, ka vilkatis ieslodzīts?

Doma kļuva arvien pretrunīgāka. Kad pirmais vilks ielēkšoja sētā un sāka plēst kambara durvis, Felsbergam nebija laika prātot, vajadzēja rīkoties, cīnīties. Tagad sa­rosījās analizējošais prāts. Tas pasludināja: ieslodzītajam cieši sakari ar vilkiem, viņš izdala fluīdu, kas biedē mājdzīvniekus un satrauc cilvēkus. Vēstules beigās kungs pierakstīja: «Lūdzams, pēc izlasīšanas tūlīt sadedzini. Kas zina, ja vēsts nonāks baznīckungu ausīs, noturēs mani par māņticīgu, lai gan, zvērēdams pie muižnieka goda, varu apgalvot: viss notika tieši tā un ne citādi. Par manas domas skaidrību spried Tu, jo no malas viss labāk redzams.»

Pabeidzis vēstuli, to vēlreiz pārlasīja. Aiz paraksta pašās beigās piezīmēja: «Varbūt sarīkot vilku medības? Padomā!»

Velkot šos vārdus uz papīra, likās, atkal nodip soļi. Viņš bailīgi palūkojās uz logu. Nodomāja: «Pirmīt tas bija Fridriķis, bet, ja tagad kas būs, tas būs īstais.» Vēl brīdi klausījās un skatījās, līdz kaut cik nomierinājās. Galvā tomēr palika biedīga ziņa: «Bargus brīdinājumus draudētājs divreiz neatkārto!»

Putenis plosījās visu nakti. Sardzes vecākais ar diviem sargiem atjāja no Dormuižas tikai otrā dienā ap pus­dienlaiku, kad viņi vairs nebija vajadzīgi.

Vēstuli Volfam Indriķis aizveda tikai pēc nedēļas, kad aprimās puteņi un nostiprinājās ceļi. Tā kā vēstule bija ilgi gulējusi nesūtīta, kungs to papildināja ar attiecīgu norādi: «Pēc tās vilkaču nakts veselu nedēļu pa debesīm jāja vējslotu raganas, sniegu bārstīdamas un takas mai­tādamas, tāpēc tikai šodien iedrošinājos sūtīt ceļā savu kalpu. Nu zilos gaisos šūpojas sārta saule, un no žilbi­noši baltajiem Vidzemes pakalniem un mežiem skan skumji saldas ziemas Loreleju dziesmas.»

Indriķis pusdienlaikā sasniedza attālo Volfu muižu. Iz­lasījis sūtījumu, Volfs iesauca Indriķi un iztaujāja:

— Kā kungiem klājas?

— Ne vainas.

— Vai medībās jāj?

— Neko.

— Pastāsti par vilkaču nakti!

Indriķis sabijās. Jau pavēra muti, lai stāstītu, bet at­tapās, ka Felsbergs piekodināja nerunāt ar svešiem par savas muižas būšanām.

— Nedrīkstu, mīļais lielkungs! Felsberģis aizliedza.

Indriķis sakniepās un gaidīja, ka Volfs dusmosies, bet

notika citādi. Kungs uzslavēja.

— Labi, baur! Labi! — viņš teica. — Ja visi dzīvi un veseli, tad man sirds vietā.

Indriķis pēkšņi sadūšojās.

— Man lūgums.

— Jā.

— Tikai nesaki kungam.

— Runā!

— Tie vilki ir paša vilkača zvēri, Tagad pienākuši vil­kaču laiki, tāpēc vilkus labāk neaiztikt

— Ko tu tur muldi?

— Vilkatis labiem ļaudīm ļaunu nedara. Bet, ja viņu tracinās, tad būs beigas ,,,

Volfs vienaldzīgi pamāja ar roku.

— Izej kalpu gaļā un pagaidi.

Vēstuli Felsbergam sacerēja vismaz trīs stundas. Saule laidās vakarā, un ēnas stiepās garas un zilas. Kungs rak­stīja: «Tas viss, mīļais Gotfrīd, patiešām izklausās pēc kārtīgas vācu pasakas, kurai Tu diemžēl esi iedvesis pā­rāk bezcerīgu garu. Ticu, ka Tavs pagalms pieskrēja vilku pilns. Badā šie radījumi ir varen nadzīgi un bez­bailīgi. Par to stāstīja mans vectēvs, kurš savā laikā pie­vārējis kādus trīsdesmit zvērus. Ticu, ka vilki varēja at­taisīt kambara durvis un izlaist ieslodzīto, ja ļaundaris tos apmācījis. Toties par suņu un kaķu trakošanu labāk nevienam nestāsti. Var jau būt, ka laupītājs dod tiem kādu zīmi, ko lopi jūt, cilvēki nejūt, bet tad jau viņš ir dikti gudrs, un tas nevar būt. Man liekas, Tu par tām zīmēm esi stipri pārspīlējis. Varbūt rakstīji, mani ķirci­nādams, vai varbūt aiz pārliekas dvēseles teiksmainības, kas mums, vāciešiem, patiesi piemīt, tad viss kļūst skaidrs. Tavas strofas par ziemas Loreleju ir ļoti skais­tas. Man arī, jājot ziemas spulgumā gar mežmalām, daž­kārt šķiet, ka no priedīšu vai jauno eglīšu apsnigušajām skupsnām iznirs jauna, skaista sieviete un viņas aicinošā balss ieskanēsies kā reibinoša burvju stabule. Jā. Tādi vārdi nes veldzi un atpūtu mūsu brīvajām dvēselēm pēc drūmās ikdienas šajā saltajā mežoņu zemē.»

Vēstules nobeigumā Volfs paziņoja:

«Jau šovakar sacerēšu vēsti visiem medību draugiem. Ceru, ka piedalīsies arī jaunais Piebalgas kungs Kārlis Gildenhelms (zviedrs!), kas mums arī citādi var būt krietni noderīgs. Tikai žēl, ka sasnidzis tik dziļš sniegs. Tādos spilvenos, kas zina, veltīgi novāļāsies gan zirgi, gan mednieki. Vēl nesen bija labs laiciņš medībām, bet nu būs jāgaida vai nu uz pavasara sērsnu, vai līdz nā­kamajam rudenim. Ja vilki kļūst pārlieku nekaunīgi, liec zemniekiem sarakt vilku bedres, kādas tie taisījuši kopš mūžseniem laikiem.»

Kad Indriķis atgriezās Briņķu muižā, bija tuvu pus­naktij. Debesis pletās skaidras un zvaigžņotas. Sniegs du­sēja tumši zils, gandrīz tāds pats kā naksnīgais jumols. Reižu reizēm ziemeļos noplīvoja lokani kāvu blāzmas stari. No tālā plīvura vēdām sniegs tūdaļ samirka asins sārts un saviļņojās kā dzīvs. Indriķis mazāk raudzījās uz blāzmu kā uz zvaigžņu tūkstošiem, un sirdi viņam žņau­dza cilvēka niecīguma apziņa. «Arī kungi tādi puteklīši vien ir lielo debesu ērģeļstabuļu priekšā,» viņš domāja.