Pēdas

Pirmā nodaļa LIELAIS VILKS

Pirmā nodaļa

LIELAIS VILKS

Par tādu vilku nekad skaidri ne­var zināt, vai tas ir pats vilkatis vai vilkača kalps.

Tautas ticējums

No balti apsnigušā Liveņu purva uz rītiem, dienvi­diem un vakariem desmitiem kilometru tālu melnojās dižu egļu audzes, nokalnēs un staignājos mīdāmās ar priedulāju un lapu kokiem.

Sārta ziemas saule lēnām slida uz meža galotnēm. Pāri purvam jau laidās zilganas ēnas. Liels, izkāmējis vilks raitā riksī cilpoja pa jau agrāk iemītu taku, nekļūdīgi mezdams pēdu pēdā. Uzkāpis Egļu kalnā, zvērs apstā­jās, pagriezās un atskatījās. Viņa nelielās, dzeltenbrūnās acis, kas stāvēja pierē tuvāk viena otrai, nekā tas mēdz būt suņiem, lietpratīgi aplūkoja ledaini salto tīreli. Gadu no gada tur sīkas priedītes un bērziņi čurnēja starp muklājiem un akačiem, nespējot izplest saknes mīksta­jās, sūnām klātajās dūņās. Tagad, ziemā, tīrelis vīdēja sniegots, līdzens un tīrs. Vai nu tālab, ka vilka senči bija kādreiz atklīduši no ziemeļiem, vai tālab, ka šis sūneklis solīja drošību, Pelēcim purvs patika.

Tikpat lietišķi zvērs palūkojās arī uz vakariem, kur aiz melnajām eglēm rietēja saule. Tur dvakoja Bebru slīkšņa. Abi ar vilcēni viņi pie dambjiem bija vairākas dienas nesekmīgi lenkuši bebrus. Vēlāk, kad Dzelten- ace izvēlējās vietu midzenim purva salā, vilkiem zuda interese par viltīgajiem ūdensložņām. Viņu dzīves likums noteica: nemedī savu māju tuvumā!

Purva salas stūrī netālu no Bebru slīkšņas stāvēja cil­vēku mitekļi, apjozti ar augstu mietu sētu un klāti pla­tiem salmu jumtiem. Tur dzīvoja lēnīgi, pēc vilka do­mām, labi ļaudis, kas mīlēja mieru. Pelēcis bija pama­tīgi izlūkojis cilvēku mītni no aizsētas, pirms izšķīrās par dzīvi salā. Pāri žogam plūda aitu, zirgu un govju smārds. Suņu nebija. Akas vinda nečīkstēja.

Vēlreiz palūkojies uz rītiem un vakariem, Pelēcis de­vās no augstienes lejup pa Melnās sērgas lauku takām. Jaunmežus ļaudis bija iesaukuši par Melnajiem laukiem kopš ; _tā laika, kad te pirms divdesmit gadiem, tas ir, pašā septiņpadsmitā gadsimta sākumā, lielā mēra gadā izmira visi iemītnieki un tīrumi pārvērtās par brik­šņiem.

Pie strauta gultnes uzvirmoja peles smarža. Vilks ap­stājās un klausījās. Graudu zagles mita pārlieku dziļi zem sniega. Dvaša uzplūda augšup gar kārklu stum­briem. Nebija vērts raķīt.

Pelēcis aizrikšoja garām pussagruvušai rijai, kur vēl nesen bija mituši cilvēki —• pēdējie, paši sīkstākie Melno lauku apdzīvotāji. No pakšiem sūcās vēl tikko jaušams dūmu smārds.

Zaķis! Diemžēl — pēdas pavecas. Pelēcis novēzēja &r asti un devās lejup pa mazā strauta gultni, tad strauji pagriezās un jau pēc brītiņa atradās pie zāļu sievas Luķu Mades mājām, kur atpūzdamies apsēdās uz tu­peņu glabājamā kalniņa un rāmā vienaldzībā vēroja, kā zāļnieces mazais šunelis Tupsis, uz kupenas parāpies, bailēs drebēdams, rej un smilkst. Sī drebekļa bezspēcī­gās vaimanas nedaudz sasildīja bada nomocītā vilka cieto sirdi. Pelēcis paslēpās aiz mežmalas eglītes. Šune­lis, vilku vairs neredzēdams, vispirms palēca dažus so­ļus uz krūmu pusi, tad, slepena uzbrukuma baidīdamies, metās atpakaļ uz istabas durvīm. Iznāca zāļu sieva, sa­tuntuļojusies lakatos, netīru, vecišķu seju.

— Jēru zaglis! Liels ka vellata! — sieva skaļi ieklie­dzās. — Ej pie sābra! Ej pie sābra, sumpurni!

Izrikšojis cauri vairākām birzēm un garām četrām zemnieku mājām, Pelēcis apstājās pie ceļa starp Gaiga- liem un Repuļiem. Te, eglīšu smalknē, neviens viņu ne­redzēja. Saule bija paslēpusies aiz raeža, un visa pamale zvēroja kā atvērta mute. Pāri sārtumam no dienvidiem uz ziemeļiem stiepās pluskains, tumšs mākonis kā asi­ņaina melna auna āda.

Vilku šis skats satrauca. Viņš izstaigāja birzīti krustu šķērsu. Jauca pēdas. Suņi, zvēru saoduši, ņēmās riet kā zvani. Cilvēki ausījās. Sapratis, ka ir pamanīts, vilks iznāca klajumā, aiztecēja līdz ceļam un, paskrējis pa zirga taku līdz otriem krūmiem, ar slaidu lēcienu pa­zuda mežā, lai pa brikšņiem atkal atgrieztos eglājā pretī Gaigaliem. Vecais Repulis, no Svētbirzes kalna vēro­dams meža suņa skraidelēšanu, pie sevis nosprieda: «Bendesmaiss, laikam zaķus šņukurē.»

Sals pieņēmās. Gaigcis savu taksi līdz ar saules no­rietu ieslodzīja pūnē, lai suns neapsaldētu ausis, kā arī neuzkristu vilkam uz zoba. Pēc saulrieta rēnā puskrēslā jēru zaglis piecilpoja pie Gaigalu kūts, apsēdās kupenā un sastinga kā pelēks celms. Ja Gaigalu Tenis laikus palūkotos gar kūts stūri, viņš zvēru pamanītu un aiz­dzītu, bet vai nu cilvēks ies katru vakaru, tiklīdz suns ievaukšķas, lūrēt gar paksi, tā jau varētu traks palikt. Mājās visādu citādu rūpju atliku likām. Kungs nupat pavēstīja novada lielkunga rīkojumu: jāgatavo zirgs un kamanas braucienam uz Rīgu pēc zviedru karakalpiem. Tāda šķūte neko labu nesolīja. Dažs kā aizbrauca, tā palika uz visiem laikiem, dažs atgriezās pēc pāris ga­diem bez zirga, ar ubaga tarbu kaklā. Citam laimējās. Toms reiz jau bija dzīts zviedru klaušās. Dabūja izvizi­nāties pa divi lāgi līdz pašai Stokholmai un vēl vienu pusbraucienu ar siena vezumu līdz jūras ceļa vidum, kur uz ledus stāvēja guļbaļķu krogi un stadulas ceļi­nieku atpūtai. Pēc atgriešanās mājās (toreiz, mēnesi no- šķūtējies, Tenis aizbēga) muižkungs vācietis uz viņu sāka lūkoties greizi kā uz zviedru spiegu, bet gadu vē­lāk, poļu laikā, poļu kunga priekšā viņam vajadzēja taisnoties, kālab palīdzējis zviedriem. Akurāt jau rīkstes nedabūja, bet jaunieceltais muižkungs uzlika divkārt lielākas nodevas un klaušas, spieda runāt poliski, vai ik, nedēļas atgādinādams, ka viņš, kungs, varot, ja vien iegribot, nošķibīt ar zobenu ikvienam zemniekam galvu kā rāceni. Diez kā viss būtu beidzies, ja pašam šķibītā» jam nevajadzētu drīz vien laisties lapās.

To visu atminēdamies, saīdzis par nepatīkamo šķūti, saimnieks nikni uzbrēca neatlaidīgi rejošajam Taksim:

— Mierā, suņa ļurba! Klaudz tavu klaudzēšanu!

Suns nokaunējās un uz brīdi apklusa. Vilks pa to

laiku pārlēca pāri lielajai kupenai un apsēdās pašķūrē starp kūts sienu un sniega valni.

Pēc brīža no istabas iznāca Teņa sieva un teica:

— Paveries, Tenci, vai nav no sila izbridis ulpis. Suns tā pa pliko neblankšķētu.

Tenis, protams, sievai paklausīja un pārlūkoja kūts- pakaļas klajumu. Tur ij zaķa nemanīja. Pelēcis šajā brīdī jau sēdēja pie pašas kūts sienas, paslēpies aiz ku­penas, un, piespiedis dibengalu pie baļķa, klausījās, kā kūtī bikli mīņājas un tramīgi murmulē aitas. Tā viņš tur tupēja un gaidīja, līdz suns puslīdz pierima, pierada pie viņa klātbūtnes un ļaudis pie suņa vankšķēšanas.

Laiciņu pagaidījis, zvērs ņēmās kast sniegu. Strādāja uzmanīgi, ik pēc mirkļa apstādamies un ausīdamies. Kūtī noīdējās un nopūtās govs, urkšķēja cūcēns, nočīk­stēja durvis, kad tur iegāja sievietes. Tās slauca govis, pļāpāja, rāja lopiņus par tramīgumu un klusi dziedāja.

Vakara vēlumā, kad Teņa tēvs, vecais Gaigals, zvaig­znēs lūkodamies, devās pēdējo reizi apraudzīt zirgus, ieliet viņiem silē ūdeni un iebāzt redelēs sienu, Pelēcis jau rakās Zem kūts pamatnes baļķa. Sasalusī smilts grūti padevās, bet lielais, izsalkušais zvērs plēsa un plēsa, līdz nagi un mute sāka asiņot. Tad uz brīdi ap­rima, apstaigāja pagalmu, aplūkoja kūts durvis. Manī­dams vilku tiešā tuvumā, Taksis pūnē aiz izbīļa drebēja un klusēja, toties citlaik rāmās govis sāka mīņāties, šņākt un pat klusi iemaurojās. Pelēcis atgriezās pie ra­kuma un ņēmās grauzt aptrupējušo pamata baļķi.

Nakts otrā pusē vilka deguns pirmo reizi brīvi ienira aitu aizgaldā un ausis skaidri uztvēra lopiņu elsas. Zvēra spēki dubultojās. Pacēlis uz pleciem redeles, viņš ielīda dzīvās gaļas kambarī.

Divas dūšīgākās aitas tūlīt pārmetās pāri aizgaldam pie govīm, kuras aiz šausmām īdēja, bezjēdzīgi klanīja galvas un raustīja saites. Arī citas aitas lēca, bet ste­nēdamas krita atpakaļ un klusi mēkšķēja. Cūka, vilku jauzdama, gulēja kā sastingusi, pat ausi nepakustināja.

Pelēcis nokoda lielo aitu, bet nespēja laupījumu ne izstumt, ne izvilkt. Tad atstiepa beigto sāņus, uzmetās jāšus mugurā pagājušās vasaras aunam un, pieturēdams to aiz kumbra, dzina uz alu. Jērs iekrita caurumā un žēli ieblējās. Pelēcis sakampa viņu aiz pakaļkājas. Au- nelis rāvās uz priekšu pretī brīvībai. Ielēca kupenā. Vilks izlīda no kūts, sagrāba laupījumu aiz kakla un Uzsvieda sev uz pleciem.

Pelēcis brida pa dziļo sniegu ar aunu uz muguras, pa ceļam mezdams viltīgus lokus. Kad nokļuva pie Liveņu purva, austrumu pamalē jau modās rīta sārtums, asi iezīmēdams debesīs drūmas, zilgi melnas mākoņu strī­pas no Egļu kalna līdz pat plašajam tīreļa klajumam. Mākonis dzīrās, bet nespēja aizsegt satraucoši mirkšķinošo rīta zvaigzni.

Purva salas krastā vilks izbrida uz aļņu takas un ap­stājās. Zvēram šķita, ka gaisos iedrebas alkana, dobja dzīru gauda un visa pasaule pārlējās ar asinīm. Barga­jās ziemās bieži ausa šādi sarkani rīti, mulsinādami zvē­rus un cilvēkus. Tas notika tālab, ka aizsalusi Baltijas jūra netvaikoja, bet no tāljūrām atpūstie ūdens garaiņi sakāpa augstu debešos, radīdami krāsainas gaismas spē­les.

Blāzma atmirdza sniegā, purva salas priežu stumbros un vērta piekalnes kupenas spīganīgi zilgas, kā saltsārtā marmorā iztēstas. Tikko jaušama vēsma trīsināja purva bērziņu smalkās balttāšu bārdiņas. Egļu kalna koku za­ros sēdēja sirmas, trejdeviņus saullēktus pieredzējušas sniega kodaļas. Piekalna gravā vai Bebru slīkšņas krasta eglēs savā skarbajā mēlē ķērca vientuļa vārna.

Pelēcis brida uzmanīgi. No jēra kakla tecēja sīka asins urdziņa un, sajaukdamās ar siekalām, sasala pie vilka apakšlūpas spalvām sārtās lāstekās.

Pēkšņi zvērs saausījās. Eglīšu pudurī slēpās pelēkbār- dains vīrs, kuru vilks bija vairākkārt redzējis. Ģērbies baltā aitādas kažokā, tas tur sēdēja, pavirši piesedzies ar zariem. No baltās jērenes apakšas vērās dzeldīgas acis. Zvēra soļi kļuva uzmanīgāki, krūšu muskuļi sa­springa un notrīsēja, dzeltenbrūnās acis cieti nozibsnīja.

Vīrs vēroja, kā jēra kājas kuļājas nesējam gar abiem sāniem, kā pie katra soļa nasta nedaudz šūpojas, lai gan Pelēcis soļus spēra gaužām liegi. Kad vilks ar nastu pazuda biežņā, sēdētājs piecēlās un devās aplūkot pēdas, pielika tām skalu, atzīmēja garumu un platumu. Vīra seja bija barga, pelēkās acis saltas.

Egļu jaunaudzē, kur sniegs bija seklāks, Pelēcis no­lika jēru zemē, pretī iznākušajai Dzeltenacei pie priekš- ķepām. Auns vēl nebija īsti beigts, tikai aizžņaugts un pamatīgi nosalis. Vilcene brīdi lūkojās uz lopiņa neva­rīgajām galvas kustībām, tad apostīja Pelēci un iesmilk­stējās. Tēviņš par atbildi nožāvājās, atvērdams lielās, sarkanās sprauslas, tad atkāpās un nogūlās sniegā uz vēdera, rāmi nolikdams galvu uz priekškājām,

Visu laiku, kamēr Dzeltenace ņurdēdama plēsa aunu un lieliem kumosiem rija gaļu, Pelēcis, acis aizvēris, klausījās tīksmajās skaņās.

No reibās apmātības Pelēcis atjēdzās, kad Dzeltenace jau krimta pēdējos kaulus. Pietrūkās un lēni piegāja pie mielasta paliekām. Vilcene atkāpās.