Pēdas

Trešā nodaļa VELNA PARĀDĪŠANĀS

Trešā nodaļa

VELNA PARĀDĪŠANĀS

Velns parādās melna auna izskata dziļmeža saulgozī. Viņa dēšanās vie­tas tuvumā aug vaivarāji un čūsk- ogas.

Tautas ticējums

Vasara atgadījās ražena. Mieži slējās kā suseklis. Auzas ielejās krita veldrē. Rudzi sazēla kā mūris un deva septīto graudu. Dabai palīdzēja bagātīgais mēslo­jums. Labi pieņēmās zirņi, rāceņi, lini un kaņepes. Mi­ķelis prātoja par rudens sivēniem.

Kopējā aitu saime savairojās līdz trīsdesmit galvām. Stallī dīžājās trīs zirgi, kūtī pie remsteļu stabiem ragus trina trīs govis, teļi un bullēns. Pagalmā kurcēja piec­padsmit vistas. Gaiļus paturēja būros viņu skaļo rīkļu dēļ. Lai govslopi nebaurotu un zirgi nezviegtu, tiem uz acīm karināja ādas plakačus.

Vilcenīte Ģertrūde strauji pieņēmās augumā. Medī­jumus viņa plēsa ar ilkņiem nikni kā īsts vilks. Rudens pusē kucīte jau prata dzīt pēdas aļņiem, tā nopelnīdama ne vienu vien garšīgu meža lopa gaļas kumosu. Pašus labākos gabalus gan pievāca cilvēki un iesālīja ziemai. Pie maltītes Ģertrūdi, tāpat kā meža vilkus, ik reizi ai­cināja ar dūkām.

Runas par vilku nedarbiem novadā ne brīdi nenorima. Tās lika ļaudīm arvien no jauna atcerēties notikumu ar Stenceļmuižas suni, Gaigalu kūti, kaulu rakšanu kapsētā un baiso kliedzienu mežā, kā arī Kaņķu Andra pazu­šanu un "citus nesaprotamus notikumus.

Zāļu sieva ļaužu runām pielēja klāt baiguma dziru, gudri izskaidrodama vilkača tikumus un viltības ar mi­roņu spēku un trūdu dvašu. Viņa apgalvoja, ka pati zeme barojot šos bargos māņus no mūža uz mūžiem, at- dzemdinādama vecos rēgus un likdama tiem skriet kā vilkiem pa mežiem, lai atriebtu sirmus nodarījumus. Sludināja, ka vilkatis godīgus zemniekus neaiztiekot, tikai dažkārt paņemot kārtējo nodevu. Meža garu slēp­jot katrs cinis un krūms, bet spēku tam dodot apga- nītā elku zeme un nodegušās svētās birzis. Stastīja, ka reiz kāds bargs vilkatis izšķīlies no Melno lauku svēt-

ozolu saknēm pirms simt gadiem, kad birzi nocirst licis Fridrihs Tīzenhūss, tagadējā Tīzenhūsa vectēva tēvs. Kokiem mirstot, septiņas dienas no vietas rūcis pērkons, lai gan bijis agrs pavasaris un ezerus klājis ledus. No melna ozola bluķa atraisījies, svētuma savaņģotais pek­les jods gaudodams uzskrējis debesīs, bet vilkatis pali­cis guļam dūņās mazs un kusls, ilgi slēpies zem pelniem un sūnām, līdz izaudzis un nobriedis.

Cik šobrīd vilkaču sarādies, Made nezināja pateikt. Lai to izdibinātu, esot jāsēž bezmēness naktī augstā kokā vēra vidū un jāskaita gaismas strīpas, kas rodas, murgiem un raganām pārlidojot. Varot manīt ij citādas vilkača zīmes. Viņa tuvumā lopi, sevišķi suņi un kaķi, kļūstot tramīgi. Baigumu jūtot arī mazi bērni, kuru sir­dis vēl šķīstas no ļaunuma. Vilkatis pats esot nenoķe­rams. Reizēm tērpjoties kraukļa spalvās, citkārt rikšo­jot pa purvu kā parasts meža junkurs vai nākot pa ceļu cilvēka sejā, apvilcies aitādas kažoku, ar jērenīcu galvā.

īstā vilkača barība no laika gala bijusi un būšot sveš­zemnieku tauki, tāpēc tam ik gadu jānoķer divi kungi. Aizkaitināts vilkatis varot nokampt ij četrus kungus vienā grābienā.

Tiem, kas lāgā neticēja viņas vārdiem, Made atbil­dēja vienādi: «Dzīvosim, redzēsim. Tas laiks ir sācies, un zvērs ir palaists. Gan jau viņš katram dos savu zīmi.»

Līdzīgi Made stāstīja un atbildēja arī Ķeveru Zuzei un Leimaņu bandiniecei Grietai, kad tās, no ciemiem nākdamas, pie viņas iegriezās.

— Tā kā negribas ticēt. Vai ta vilks akurāt jaudā pārvērsties par cilvēku? — Grieta šaubījās.

— Ka velns māk pārtapt melnā aunā, vai tam tu tici? — Made taujāja.

— Nezinu, nezinu, — Grieta vīpsnāja. Viņa bija no skaidrprāšiem, paļāvās tikai tam, ko pati savām acīm redzējusi.

— Pasakās tā notiekas, — Zuze piebilda, — bet īs­teni …

Tad Made teica savu skarbo sakāmo:

— Dzīvosim, redzēsim. Zvērs ir ceļā. Gan jau ij jums viņš dos savu zīmi.j

Izrādījās, ka Madei taisnība. Nepagāja ne divas nedē­ļas, kad Zuze un Grieta pašas savām acīm skatīja īstu, dzīvu velnu. Sievas no bailēm bezmaz zaudēja prātu. Jāsaka: līdzšinējā neticēšana vērta viņu izbīli vēl lie­lāku.

Tas notika kādā saulainā pēcpusdienā. Abas draudze­nes Melnajos laukos lasīja brūklenes. Salasījušas pilnus grozus, palūkojās saulē un nosprieda, ka līdz vakaram vēl tālu, tālab devās uz Egļu kalna lazdām pariekstot. Pilnos grozus paslēpa krūmos, iezīmēdamas vietu ar baltu lakatiņu zarā. Sievām līdzi bija Grietas ganu suns Ķūcis, neliels augumā, bet pikts rējējs. Suns vienmēr žū- žinājās pa priekšu, izsukīja apkārtni, tālab odzinieces jutās drošas. Neviens nevarēja viņām pienākt nepama­nīts. Tikko brikšņotājas pārgāja pāri pirmajam pakal­nam, tūdaļ ievēroja, ka Ķūcis kļuvis nemierīgs, ostās, bažīgi cilā galvu un blenž meža dziļumā. Pēc simt so­ļiem sunešs sāka klusi, bijīgi vankšķēt. Grieta savu mā­jas sargu labi pazina. Nekad agrāk Ķūcis tā nespoko­jās. Ja rēja, tad rēja un negrieza nevienam ceļu, nevis žākstījās. Ij muižnieku reiz sagrāba aiz papēža.

Kad sunim uz muguras sacēlās spalvas un lops kāpās atpakaļ, bailīgi purinādams ausis, Grieta teica:

— Tur nav laba smaka.

— Jā, — Zuze piekrita.

Suns pa tam ieskrēja starp sievietēm un bažu pilns lūkojās atpakaļ. Mežs te nebija biezs, tālab nešķita bīs­tams.

— Tu domā, ka vilks? — Grieta jautāja.

— Diez vai, — Zuze šaubījās. — Kaut kas cits.

Abām reizē iešāvās prātā zāļu Made. Ko šī bure do­māja, teikdama, ka viņas drīz redzēs vilkača zīmes?. Vai nav šis brīdis jau pienācis? Abas apstājās un bažīgi vē­rās silā. Nekā tur nevarēja matīt. Lielas egles, sūnu pauguri, dažs labs krūms, kāda sīka eglīte. Bet suns glaudās viņām pie kājām un purināja ausis. Pēkšņi Grietai šķita, ka dzird savādu skaņu — kā aizturētu ai­tas mēkšķi. Viņa paskatījās uz Zuzi un vaicāja:

— Vai man likās?

Redzēdama, ka draudzene nesaprot, piebilda:

— Tāds kā auna murmuls.

Zuze bažīgi saausījās.

— Vai vēl iesim? — jautāja.

— Iesim. Mežs tukšs, — Grieta dūšinājās.

Viņas pārgāja pāri ieplakai un pēkšņi abas reizē ieraudzīja jaunaudzes malā stāvam melnu aunu un klusā, drebošā balsī mēkšķinām:

— M-e-e-e-e! E-e-e-e!

Grieta ar kreiso roku trīs reizes slaucīja acis, bet jērs no uzkalna tā ir neizgaisa. Suns arī ieraudzīja aunu, dzirdēja viņa drebelīgo balsi, tālab bailīgi trinās sievie­tēm ap kājām un smilkstēja. Zuze raudzījās pēc sērmūk- šķa, bet neviens mošķu koks tuvumā neauga. Sniedzās pēc sausa egles zara. Sajā brīdī viņu kāds no mugurpu­ses sakampa.

— Vai, vai! — Zuze tikko spēja izdvest, pirms atjē­dza, ka tā ir Grieta. Draudzene bija pamanījusi, ka paugurs, uz kura stāvēja melnais jērs, sācis tā kā šū­poties uz augšu, uz leju kā ezera viļņos. Galva aiz pār­bīļa bija gluži viegla.

— Re, kā velnu šūpo! — Grieta čukstēja pārvērstā balsī. Zuze cieši lūkojās aunā, līdz arī viņai šķita, ka mežs kļuvis savāds. Melnais auns pēkšņi nolieca galvu un nokoda zāles stiebru. Tas bija šaušalīgs skats. Nu vairs nebija šaubu, ka viņas redz īstu, dzīvu nešķīs­teni. Pēkšņi nešķīstais piesita kāju pie zemes, un viņa zaļganās acis raudzījās sievām tieši vaigā. Grieta klusi iekliedzās un nokrita sūnās kā nopļauta. Zuze vēlāk neatcerējās, kā bija dabūjusi draudzeni kājās, tik vien saprata, ka atmuguriski velk viņu sev līdzi, baidīdamās acis pacelt uz augšu, lai otrreiz neieraudzītu melno sā­tanu. Kad suns pēdējo reizi iekaucās un metās" projām, Zuzei šermuļi staigāja no pakauša līdz pirkstu galiem un atpakaļ. Viņas abas attapās svešā mežā. Bija piesi­ties vadātājs, kā citādi. Apkārtne šķita pilnīgi pārvēr­tusies. Egļu vietā auga priedes un bērzi, pauguru vietā stiepās nolaidens līdzenums. Suns tecēja līdzās tik mie­rīgs, it kā nekas nebūtu noticis, it kā viss redzētais būtu tīrie māņi.

Mājās pārnākušas, viņas dažas dienas klusēja, baidī­jās no izsmiekla, kā arī sakaitināt Melno Aunu. Beidzot sadūšojās un izstāstīja visu ļaudīm, lai tic vai netic. Patiešām bija redzēts pats nelabais ar zaļām, ugunīgām acīm un šķeltiem lopa nagiem, kā jau zinātāji saka: velns melna sprogaina auna izskatā. Doma, ka aveņu kāds tīšām aizvedis sila dziļumā, lai viņas nobaidītu, šķita pārlieku neiespējama. Turklāt — Ķūcis! Suns ne­labā smaku jau bija saodis pa gabalu, tikai viņas, divas neticīgās, to laikā nesaprata.

Pēc pāris dienām notikušo uzzināja Made. Viņa no­jauta, ka Melno Aunu mežā iedzinis Vilkatis, tikai ne­saprata, kāpēc drūmais vīrs tā darījies. Ne jau sievu baidīšanai.

īstenībā notika tā. Viendien Madara ieminējās, ka melnais ragainis sitot baltos īsradzīšus un bāžoties pie aitām baltajiem priekšā, tālab nākamgad ganāmpulks kļūšot pavisam pelēks — ne vairs varēšot vilnu krāsot, ne villaines darināt. Tomam tas divreiz nebija jāsaka. Viņš sasēja negantniekam kājas, uzmeta to sev mugurā un gāja uz mežu, priecādamies, ka radies labs iemesls aiznest vucenu vilkiem. Pār gādājis auneli pāri gravai, Toms atsēja tam kājas un tālāk veda aiz saites. Savu māju tiešā tuvumā viņš nekad nebaroja vilkus, lai tiem nesamaitātu tikumu.

Piesējis jēru pie sīkas eglītes, pats uzkāpa lielā eglē un ņēmās spaidīt mazo dūku plēšiņas, kas bija iebāztas krekla dibenpusē iešūtā kulē tā, lai no ārpuses nekas nebūtu redzams.

Kad Toms sāka taurēt, nāca jau krietni vakarpuse. Koki stiepa pagaras ēnas, un jaunaudzē žadzināja žaga­tas. Sēdēdams šķērsenis uz zara, vīrs vēroja apkārtni un klausījās meža trokšņos. Auns plūca mellenājus un reizēm klusi iemēkšķējās. Vienu brīdi Tomam šķita, ka Melno lauku pusē skan suņa rejas. Pārstājis stabulēt, viņš ieklausījās, bet nekā nemanīja. Tad iegrāba no ka­batas sauju zirņu un, laiku kavēdams, sāka tos grauzt. Domāja par nākamo ziemu, par Andri un kalēju Jaksi, kam bija pasūtījis stopa spriegu. Made pirms dažām dienām stāstīja, ka kungs solījies Jaksi nopērt.

Aizdomājies Toms piemirsa spaidīt svilpi. Bet nebija jau arī nekāda sevišķa vajadzība. Ja vilki dzirdējuši, viņi nāks tāpat, neko daudz no ceļa nenomaldīdamies, jo zvēram bija sava gudrība.

Tikko viņš atsāka taurēšanu, mežā ierējās sunešs un kļuva dzirdamas sieviešu balsis.

— Ptpu! Vellu! — Toms nospļāvās. — Tā tik vēl trūka!

No apakšas viņu te varēja gluži labi redzēt. Nācās kāpt augstāk egles galotnē, kur no ziņkārām acīm pa­sargātu zaru vaiņags. Vīrs līda augšup pa stumbru, līdz egle kļuva zārda koka resnumā. Lejā starp skuju zaļu­miem pavīdēja balts galvas lakatiņš. Tomam uz zara grozoties, nejauši saspiedās plēšu maiss, un svilpe iedziedājās. Suns vēlreiz noņerdzās. «Vella būšana!» vīrs domās sodījās. «Ko tās vecenes te meklē? Palaidīs vaļā manu aunu vai aizvedīs līdzi, maitas… Tie vilka sātani arī nenāk. Ziemā pie zirga rīšanas gan bija klāt kā nag­las.»

Jo vairāk Toms prātoja, jo vairāk sabijās. Ieraudzīs tās večas viņu eglē, sāks klaigāt, izklaigās pa visu pa­gastu. Briesmu lietas! Taisni šodien viņam nebija līdzi ne stopa, ne zobena, nazis vien. «Ak tu, tētīt manu bal­tais!» Toms lūdzās. «Vērs nu visu par labu! Atsūti tak vilkus, lai aizbaida!»

Pēkšņi atskanēja kliedziens. Kaut kas brīkšķēja, kaut kas stenēja un sēca. Toms redzēja, ka sievas bēg. Viņš sakampa dūku k.uli un ņēmās spaidīt. Sunešs iekaucās. Lūza zari. Bēdzējas strauji nogriezās jaunaudzē un ātri attālinājās. Toms atviegloti uzelpoja un noslaucīja no pieres satraukuma sviedrus. Tad lēnām kāpa lejā. Vaja­dzēja vākties projām. Kas zina, vai vēl kāds neatgrie­zīsies.

Kad viņš ar aunu plecos pārbrida pāri gravas dūkstij un nolika sprogaini zemē, tas sāka pie visām miesām drebēt. Izrādījās, ka vilki tomēr ieradušies.

— Ko ta nu! — Toms nikni uzkliedza pelēkajiem klaidoņiem un, lai zvērus velti nekārdinātu, cēla aunu atkal plecos. Cilvēkam gluži tuvu pieskrēja kāds nogu­ris mazais vilcēns. No mutes tam karājās gara mēle kā sārta saite, kājas streipuļoja. Kreisā auss bija gaišāka nekā labā. «Es tevi nosaukšu par Baltausi,» Vilkatis no­domāja.

Aunu vilkiem Toms atdeva nākamajā dienā. Pats sē­dēja eglē un vēroja savdabīgo zvēru skolu. Vecie vilki palika tupam jaunaudzes malā katrs savā stūrī. Mazie vieni paši tuvojās avenam. Pirmais jēram uzklupa Balt- ausis.

Pēc dažām dienām runas par melno aunu nonāca muižā. Kalpone Liene par to pastāstīja kunga meitai Hannai, tā savukārt mātei Ģertrūdei, kura tās pašas die­nas vakarā bijīgi pačukstēja šo ziņu vīram. Felsbergs apskaitās.

— Ko tu, Gerda, mani kaitini! — viņš pikti sauca. — Kas mums par daļu, ja zemnieki tic pesteļiem? Tā ir tumša tauta. Tu viņu pļāpās neklausies un nejauc man galvu. Māņticību pēc taisnības vajadzētu bargi sodīt. Un es ceru, ka tāda soda bardzība reiz pienāks.