Pēdas

BEIGU VĀRDI

BEIGU VĀRDI

Vilcene, kas īstenībā bijusi vil­kača, vēl beigta būdama, turējusi zo­bos kunga kaklu.

Vecu ļaužu teika

Nākamajā rītā, gaismai svīstot, kungi skaļā barā de­vās meklēt pazudušo Volfu. Pagāja garām eglīšu kalni­ņam aiz gravas, kur mētājās asiņaini kauli un suņu spal­vas. Tepat bija arī lielā Makša atliekas: viena apgrauzta pakaļkaja un galva. Apkārt un pa vidu visam tam stai­pījās zaļganas smirdīgas gļotas, vietām sūna bija izkaš­ņāta līdz zemei, dažas eglītes izrautas ar saknēm. Volfa dūkano zirgu uzgāja dūņeklī iestigušu un nosalušu. No muklāja ārā rēgojās tikai zirga galva un viena priek­šējā kāja. Apkārt akacim sniegs bija vilku nopēdots. Pēdu mežā bija pārāk daudz, lai saprastu, kur meklēt Volfu pašu.

Beidzot mednieki viņu atrada krasta jaunaudzē trīs­simt soļus no akača. Kunga kaklu, kas bija saplēsts asi­ņains, savos žokļos vēl turēja gaišpelēkā vilcene, ko Francis uzskatīja par savu medījumu: Arī tā bija mirusi. Citi vilki cilvēka miesas nebija aiztikuši.

Morī, Šomans un Francis aizveda uz savām mājām drūmās medību trofejas, pārējie vēl kādu dienu pētīja pēdas un klaušināja zemniekus.

Vienīgās svešās cilvēka pēdas, kas stiepās līdz pur­vam, piederēja piemeža zemniekam Pauru Ansim, kam Felsbergs, kā zemnieks izteicās, atļāvis mežā medīt za­ķus un vāveres. Ansis savu gājienu nenoliedza un, iz- dzirdis par Volfa pazušanu, bijīgi pārmeta krustu. Viņš kā ienācējs no cita novada par mežu, kā pats apgalvoja, maz ko zināja, no tā nebaidījās un vienīgi tālab bija pierunāts iet par dzinēju. Visi nosprieda, ka turēt viņu aizdomās par bēdīgajiem notikumiem būtu tīrās apla­mības.

Jo ilgāk vīri gāja un pētīja, jo vairāk_viņos nobrieda pārliecība par nešķīstu spēku klātbūtni. Arā no šī meža nostūra veda vienīgi vilku pēdas. Vilki bija saplosījuši divus zirgus un vismaz trīs suņus. Uzmanību saistīja zaļie vēmekļi un izkasītās sūnas, bet to neviens neņē­mās izskaidrot.

Mežs drūmi šalca. Tālumā kārca vārna. Kungiem, pat barā jājot, sirdis māca dižmeža drausmas. Dažs labs šajā bridī iekšēji pārvērtās un savā sirdī vairs nenoso­dīja Felsberga māņticību. Mežā acīmredzot valdīja spēks, stiprāks par cilvēkiem. Šis spēks nebija sapro­tams, bet redzams un jūtams skaidrāk par skaidru.

Vakarā Morī mierināja medniekus:

— Notikums ir mīklains. Lūdzu, neizplatiet valodas, kas varētu kaitēt kungu garam un godam!

Daudzi klātesošie labi atcerējās nostāstus par vilka­čiem, bet neviens neatļāvās to skaļi pateikt. Domas par svešo, draudīgo spēku, kas pārvalda Vilkaču silu, katrs klusēdams paņēma līdzi uz savu muižu. Kad vēstulēs vai runās nācās notikušo apcerēt, viņi kļuva piesar­dzīgi, sodījās par zemnieku māņticību, lādēja viņu pa­kļaušanos nešķīstam spēkam, kas svešs baznīcai un dievam un tīko pēc cilvēku asinīm, bet vilkaču vārdu nepieminēja. Daudziem šķita, ka no piespiestas klusē­šanas baigums vēl vairāk pieauga.

Runas, kaut arī neskaidras, beidzot nonāca līdz pat Rīgas pilij. Un tad sākās kungu gara aizstāvju vadīts pretuzbrukums. Novadu fogti saņēma stingrus rīkojumus sagūstīt un sodīt burvjus un raganas, riebējas un peste- ļotājas, lai uz visiem laikiem izdzītu no zemnieku gal­vām ticību māņiem. Steigšus cēla koka baznīcas un pā­taru vietas. Bīskaps deva norādījumu sprediķus tulkot bauru valodā, lai ļaužu prātus veiksmīgāk pievērstu dievam. Gudri vīri Rīgā ieminējās pat par zemnieku skolu dibināšanu, lai savlaicīgi zemniekbērnu dvēselēs iesētu Jēzus Kristus mācības. Rīgā sanāca muižnieku sa­pulce, kurā nosprieda atjaunot seno bruņinieku ordeni, kas stiprinātu kungu garu, vienotu viņus sirdī un prātā, padarītu kungu kārtu stiprāku par klinti.

Nākamajā rudenī pēc neveiksmīgajām medībām fogta vīri sasēja un aizveda zāļu sievu Luķu Madi, lai gan Felsbergs tādai rīcībai pretojās, jo prātā bija labsirdīgs un rāms.

Pēc diviem mēnešiem Madi tiesāja un sadedzināja uz sārta par sakariem ar nešķīsto garu, kā arī par pesteļo- šanu un buršanu. Šī skata liecinieki zināja stāstīt: kad uguns apņēmusi raganas miesas un viņa mirusi, no lies­mām izlēcis melns, kumuļains nešķīstenis.

Pēc Mades nāves Vilkaču sila tuvumā nekas pārda­bisks vairs neatgadījās. Toties sākās nemieri, laupīša­nas un muižu dedzināšanas citos novados. Klīda runas par kungu varas drīzu galu.

Vilkaču cilts silā nodzīvoja klusi un netraucēti ilgus gadus. Mežā gāja tikai tādi zemniekļaudis, kuri labi sa­prata vai nojauta, ko meža gari vēlas, un zinājās, cik tālu iet. Silavas un staignā purva mieru pēc gadiem pieciem patraucēja jauns, nabadzīgs līdumnieks, kas savā neatlaidībā un uzņēmībā bija vilkačiem rada. Viņš kādā no muklāja pauguriem — tā sauktajā Čūsku saliņā uzgāja cilvēka kaulus un starp tiem pusmārciņu smagu sudraba saktu, kas droši liecināja, ka kauli pie­derējuši pazudušajai Sarmai. Spriežot pēc vietas, Sarma bija gandrīz pārkļuvusi staignājam. Bet, domājams, aka- čos samirkusi un pēc tam slapjās drēbēs putenī nosa­lusi.

Runas par Vilkaču sila purvā atrastajiem cilvēku kauliem atkal no jauna uzklāja šim pasaules nostūrim baiguma plīvuru. Tā nu iznāca, ka Sarma, pati noslē­puma atklāšanas alcēja, pēc nāves kļuva par Vilkaču midzeņa sargātāju.

No meža daudz nebaidījās vienīgi jaunā līdumnieka dēli, kuri vēlāk arī izveda meža ļaudis pasaulē. Bet tas ir cits stāsts.