Zaigojošā pasaule

VI

Kad «Dubultā Zvaigzne», atkal pieskāries zemei, spēji devās uz izeju, panika ejā pieauga. Visi, kas bija spējīgi skriet, paslēpties, — nozuda no viņa ceļa. Dau­dzi burzmā bija pakritusi; un viņš netraucēti sasnie­dza kulises, paņēma tur cepuri un mēteli, bet tad caur staļļiem izgāja bulvāra alejā.

Aizsedzis seju ar šalli, viņš pazuda pa kreisi laternu gaismas virzienā. Tikko viņš bija gabaliņu pagājis, nežēlīgi sitieni sāka birt pār viņa pleciem un galvu; laternas gaismas šaltī pazibēja nazis. Viņš strauji pa­griezās; asmens iestrēdza apģērbā. Cenzdamies atbrī­vot kreiso roku, kurā bija ieķērušies divi cilvēki, ar labo viņš saspieda kādam seju un asi atgrūda uzbru­cēju; pēc tam ātri uzlidoja augšup. Divas rokas at­laidās; divas citas iekārās viņa elkonī ar satracināta buldoga niknumu. Drudam tirpa roka. Pacēlies virs jumtiem, viņš ieraudzīja ielu naksnīgo ilumināciju un apstājās. Tas viss prasīja tikai vienu mirkli. Noliecies ar riebumu aplūkoja šausmu pārņemto aģenta seju; cīnīdamies ar ģīboni, tas, kājas pievilcis, turējās pie viņa, taču pēc brīža ģībonis pieveica to. Druds izrāva roku; aģenta ķermenis sāka strauji krist lejup; tad no ielas dzīlēm, ko pildīja riteņu rīboņa, atskanēja dobjš troksnis.

— Nu viņš ir miris, — Druds teica, — pagalam ir viena dzīvība un, bez šaubām, arī lieliskā balva. Mani gribēja nogalināt.

Viņam bija bijusi tāda nojauta, un tā viņu nebija pievīlusi. Viņš bija gaidījis uzstāšanās dienu ar smaidu un skumjām — ar instinktīvajām kalnieša skumjām, kurš no kalnu virsotnēm noraugās uz pla­šajiem miglas vāliem ielejās, kurp neaizplūst pat skaņa. Un ja viņš smaidīja, tad tikai tīkamām, ne­iespējamām lietām — kaut kam līdzīgam jūsmīgu balsu korim, kas izprašņā-, neliek mierā un aizrauj sev līdzi līksmi starojošu seju lokā: un kas ir tur, tajā pasaulē, kur viņš lidinās un elpo brīvi? Un vai uz turieni, aiz bailēm aizverot acis, nav iespējams viņu pavadīt?

Druds, naidpilns un triumfējošs, traucās pār pilsē­tas ugunīm. Vilcinādamies atgriezties mājās, viņš do­mās kavējās pie uzbrukuma. Čūska metās virsū ēr­glim. Līdz ar to viņš apzinājās, ka viņam draud bries­mas. Viņi mēģinās iznīcināt vai, ja to neiespēs, centī­sies viņa dzīves ceļu pakļaut mūžīgām šausmām. Viņa mērķi ir neaptverami. Bez tam jau pati viņa eksis­tence ir absurds, neciešama parādība. Ir situācijas, kas ir skaidras bez to loģiskas attīstības: Milas Ve­nēra pārtikas preču bodē; pa dzelzceļu nosūtīta lāde ar lodveida zibeņiem; sprādzieni, ko izraisa lielā attā­lumā. Viņš atminējās cirku — tik skaidri, ka, šķita, gaisā atkal pazibsnīja gaisma, kurā visā to nejēdzībā iedegās tumsonīgā afekta ainas. Vienīgais mierinā­jums bija nepazīstamās sievietes uzvaras saucienā augšup paceltās rokas; un viņš atcerējās mājas zosu baru, kas, ieraugot zemāk par mākoņiem lidojam savus savvaļas brāļus, sāka gāgināt: viena zoss, izstiepusi kaklu un krampjaini plivinot spārnus, arī sagribēja augšup, taču tauki neļāva.

Tuvojās spārnu švīkoņa; naktsputns ietriecās krū­tīs, sāka sisties gar seju un ar drausmu vaidu uzli­doja, izgaisdams tumsā. Druds atstāja aiz sevis pil­sētas robežu. Virs ostas viņš šķērsoja prožektora staru, prātodams, ka tagad novērotāji droši vien ber­zēs spoguli vai acis, domādami, ka laikam uz pie­krastes klinšu fona tikai rēgojies cilvēka siluets. Pa­tiesi, cietoksnī kaut kas bija noticis, jo prožektora stars sāka graizīt tumsu visos virzienos, lielākoties trāpīdams mākoņos. Druds pagriezās atpakaļ, uzjaut­rinādamies parastajā rotaļā; viņš atdzīvināja savu ceļu ar gaisa laiviņām, no kurām skanēja mīlas pārīšu čuksti; tās slīdēja pretī mēness sirpim — pretī tā sid­rabainajam šķidrautam, kas pār zaļzāles paklājiem un ziediem sedza savu dzidro baltumu. To stūrmaņi, jautri, nelieli gaisa gariņi, spārnus pasituši padusē, centās uzvilkt buru. Viņš dzirdēja smieklus un stīgu strinkšķināšanu. Vēl augstāk klusēja svinīgs tukšums, no kurienes, no jūdžu miriādēm uz pievērtu aci stie­pās zvaigžņu staru adatas; pa tām kā skolnieki, kas laižas lejā pa kāpņu margām, grūstoties, taisot gri­mases, līdzīgi mērkaķiem krītot augšpēdus, šurp turp šaudījās resnvēderīgi morīši. Visām skaņām, kas pa­cēlās no zemes, bija fizisks atbalsojums; augstu lidoja zirgi, velkot rēgainu karieti, kas bija stāvgrūdām pilna ar jautru kompāniju; cigāru dūmi aizmigloja zvaigžņu starus; važonis, vicinot pātagu, ķēra noripo­jušu cilindru. Kaut kur sāņus slīdēja apgaismotie tramvaja logi, aiz kuriem kāds kungs lasīja avīzi, bet švīts, šķielējot uz blakussēdētājas piemīlīgo sejiņu, sūkāja spieķi. Gan šur, gan tur bija redzami balkoni, gaismas svītras sašķelti, ko meta durvis, ieslēptas za­ļumos, kuri ļāva saskatīt kurpes purngaliņu vai acu bīstamo spožumu, ar kādu mednieks no slēpņa uzglūn medījumam. Vicinot avīžu saini, steidzās gaisa avīžu pārdevējs; kaķis ko nagi nes aizlaidās pa neredzama­jiem jumtiem, un tie, kas pastaigājās, apstājās virs pilsētas un palokoties sasveicinājās siltajā tumsā.

Līdzko Druds nogura, šī rotaļa izgaisa kā odu bars, ko pēkšņi ķēris lietus. Viņš piesēda uz torņa pulksteņa ģēveles, no apakšas pulkstenis atgādināja mirdzošu apli šķīvja lielumā, turpretī tuvumā tā bija divas asis plata ambrazūra, ko aizsedza kādas trīs collas biezs stikls ar dzelzs cipariem divarpus pēdu augstumā. Aiz stikla dārdot griezās zobrati, riteņi un ķēdes; kaktā, nesteidzīgi malkojot kafiju, sēdēja mašīnists ar melnu svītru šķērsām pāri neskūtajiem vaigiem; instrumentu, pakulu saišķu un skārda eļļas bundžu vidū kūpēja krāsniņa, uz kuras vārījās kafijkanna. Stikla ārpusē uz ass nostiprinātas divas milzīgas bultas rādīja des­mit minūtes uz diviem. Ass nodrebēja, minūšu rādītājs iečīkstējās un nokrita par pēdu zemāk, rādīdams vien­padsmito minūti. Uz karnīzēm, dūdojot un klabinot knābjus, rindās spiedās miegaini baloži. Druds nožā­vājās. Cirks un uzbrukums bija viņu nogurdinājuši. Viņš nogaidīja, kamēr pulksteņa zvani, atzīmējot ce­turksni pāri diviem, noskandināja senas melodijas takti, un steidzās uz viesnīcu, savu pagaidu mitekli.