Zaigojošā pasaule

VI

Nekavējoties atnāca atraitne; gandrīz ar šausmām viņā raudzījās bālā un klusā Tavija. «Tad, lūk, kā tu dzīvoji!» Kā šīs domas atminējums skanēja at­bilde:

— Jā, neviens no mums nezina, ko nāksies darīt šajā saulē. Bet — vai vēl kas jāpiebilst?

— Nē, nē. Pietiek, — Tavija pasteidzās pateikt. — Tagad es iešu. Pagaidiet. Pirms atsveicinos un aizeju, gribu redzēt mirušo.

— Jūs?!

— Jā.

Atraitne, acis piemiegusi, ar skatienu klusējot mek­lēja šīs vēlmes jēgu; bet parasti dzīvā un nervozā Tavijas seja tagad stingri sargāja savu nodomu; un viņa jau vispār nebija vairs tāda kā iepriekš; viņas vārdi skanēja labsirdīgi un noteikti, ar stipras gribas apslēpto gausumu. Lai sašķeltu klusumu, Tavija pie­bilda:

— Parasta pieklājība prasa to no manis. Tā cil­vēka vairs nav. Es atbraucu pie viņa, par viņa naudu, ar vārdu sakot, iekšēji man vajag atvadīties no nelaiķa.

— Iespējams, ka jums taisnība, Tavij. Nāciet šurp.

To pateikusi, atraitne pa diagonāli šķērsoja kabi­netu un pacēla portjeru, atsedzot blakus telpas dur­vis, ko tā apslēpa. Aizkari tur bija nolaisti, un aug­stas sveces liesma no mijkrēšļa iztālēm pazibēja dienas gaismas gāzmā, kas pārplūdināja kabinetu.

— Viņš ir tur, — atraitne sacīja. — Drīz atvedīs zārku.

— Bet jūs? — pieturēdama virs galvas portjeras ieloci, Tavija ar liegu smaidu aicināja iet iekšā šo sievieti, kuras seja viņu tik mokoši saviļņoja. — Vai tad jūs nenāksiet?

— Nē. Tas ir kas spēcīgāks par mani. Es vienkārši nevaru. — Viņa iekoda lūpā, tad sāka smieties. — Ja es ieiešu, es smiešos, — rau tā, — visu laiku; smiešos un gavilēšu. Bet jūs, kad palūkosities viņa sejā, at­cerieties, atcerieties sešas un apžēlojieties par vi­ņām. Divas noindējās. Pārējo liktenis bija tāds, kādu plaši izmanto kosmētikas veikali. Ne uzreiz viņš sa­sniedza mērķi, ak nē! Sākumā viņš radīja atmosfēru, noskaņojumu… paradumu, tad — grāmatas, bet iztālēm, stipri iztālēm, varbūt no «Romeo un Džul­jetas» un pēcāk gremdējot…

— Viņš ir miris, — Tavija sacīja.

Likās, Torpa atraitne šo atgādinājumu vien bija gaidījusi. Viņas seju izķēmoja un sašķobīja naids, bet apvaldījusies viņa pameta ar roku.

— Ejiet! — Un meitene viena pati piegāja pie mirušā.

Torps gulēja uz paaugstinājuma, līdz smakram apklāts ar palagiem; pa ceļgalu, roku un krūšu- izciļ­ņiem klaiņāja sveču liesmu ēnu krokas; gaļīgā seja bija mierīga, un Tavija, tik tikko elpodama, cieši ska­tījās tajā. Visu aizgājēja seju jau bija skārušas ne­tveramas izmaiņas, kas reizēm vaibstus padara pil­nīgi citādus, nekā tie bijuši, kad tajos vēl mājojusi dzīvība; šai gadījumā pārvērtības nebija tik krasas, tikai seja bija kļuvusi bargāka un kalsnāka. Likās, aizgājējam bija piecdesmit piecdesmit pieci gadi; viņa samērā biezie mati, ūsas un bārda melnēja tik nedabiski kā krāsota, deguns resns, ar kumpu; lūpas līķa bālā violetā nokrāsā netīkami spilgti izcēlās uz pelēcīgās ādas vītuma skartajos vaigos ar bedrītēm sānos. Kā, kāpēc pēkšņi apstājās satrunējusī, taukā sirds? Zem šī galvaskausa saritinājušies beigtie domu tārpi; bet kas gan šīs pēdējās domas var uz­zināt? Tavija varētu ieraudzīt un pavērt vaļā sma­dzeņu gļotu pikas to ziedošajā pirmsnāves haosā — žilbinošā, spožā orģijā, kas pēc parfīma smaržojošo guļamistabu piestrāvoja ar vīziju; ar vīziju, plašāku un skaidrāku par sapni, ar vīziju, kas lika visiem dzīves kārdinājumiem sažņaugt kaklu un ar savu saldo, elektrizējošo roku pārtvert sirdspukstu. Tas spēks, kas vienādi rotaļājās ar mašīnu brīnumiem un stīgu burvību, bija devis stipru triecienu. Kādu mir­kli te bija pabijis Krukss. Bet gaisīgās pēdas vairs nebija manāmas. >

Tavija skatījās, kamēr viņas domas, traucoties pa nozīmīgu un īpašu ceļu, neskāra vārdus «dzīve», «nāve», «dzimšana». Bet rīt mana dzimšanas diena! Tas ir tik patīkami, ka nemaz nav pasakāms. Tad viņa atplauka smaidā.

—, Es jums piedodu, — viņa sacīja, paceldamās uz pirkstgaliem, lai apvienotu šos vārdus ar skatienu, ko pārlaida pāri Torpa sejai. — Torp, es piedodu jums. Un man jums kaut kas jānolasa, kaut kas tāds, ko gribu es.

Viņa atgriezās kabinetā pie skapjiem, tik nopietni saraukusi pieri, kā to rauc bērni, velkot ārā skabargu, un no vienkāršu iesējumu vidus izrāva pirmo, kas pagadījās. Tikai atkal pieejot pie aizgājēja, viņa at­vēra grāmatu. Tas bija Heine, «Ceļojums pa Harcu».

— Klausieties, Torp, — no turienes, kur jūs esat tagad.

Viņas acīs rindas s>ajuka, bet beidzot sastinga un, pati nomierinādamās, klusi, gandrīz pie sevis Tavija nolasīja pirmo, kas iekrita acīs:

Es esmu princese Ilze Kas Ilzes klintī mīt; Nāc līdz uz manu pili, Nāc laimi izbaudīt.[10]

— Vairāk es nelasīšu, — meitene, aizvērusi ciet grāmatu, sacīja, — jo tad man sagribēsies izlūgties to līdzi ceļam. Nu es eju. Ardievu.

Viņa atkal pastiepās uz augšu, ar līdzcietīgam ro­kas spiedienam līdzīgu skūpstu aizskāra nelaiķa pieri. Tad steidzīgi aizgāja, atsviezdama portjeru tik aši, ka pāri viņas sakarsušajai sejai pārslīdēja liega vēja pūsma. Un visā Torpa dzīvē šis skūpsts bija vienī­gais, kura dēļ viņam būtu bijis vērts atkal atdarīt acis.

VII

Izklaidīga un skumīga Tavija iznāca uz ielas. Viņa neņēma naudu, kaut arī tās, kura viņai b i ja palikusi, nepietika, lai nopirktu biļeti; naudu viņai piedāvāja tādā veidā, kas neaizvainoja, taču Tavijas sirds ne­lokāmi protestēja.

— Pateicos jums, — viņa sacīja atraitnei, — es vēlos tikai vienu — ātrāk tikt no šejienes projām.

Tā viņa aizgāja un ar smagu sirdi, kas teju teju draudēja apstāties, nokļuva svelmainās Lisas ielu apdullinošajā dārdoņā.

Kādu laiku, neievērodama, kā un uz kurieni iet, meitene te pikti, te nospiesti noņēmās ar mīklainā atgadījuma atšķetināšanu; nepamatotu un nesaka­rīgu, pretrunu pilnu minējumu pulks mocīja viņas sirdi, bet pagurusi viņa šīs domas atmeta un, lai varētu atviegloti uzelpot, pievērsās ielu kustībai. Pa­mazām viņai izdevās ja nu ne izklaidēties, tad vis­maz atjaunot līdzsvaru; salīgā riebumā pēdējoreiz nodrebinājusi šauros pleciņus un ievērojusi, ka ir at­tālinājusies no centra, viņa sāka lūkoties visapkārt.

Ielas bija pelēcīgākas un tukšākas, pūlis nevīžīgāks; graujošās izkārtnes nomainīja sarūsējušas skārda plāksnes ar tumšiem burtiem, pāri žogiem karājās panīkusī lapotne. Trešās šķiras traktiera atvērtās durvis kairināja Tavijas apetīti; nogurusi un izsal­kusi viņa, drūmu domu pārņemta, iegāja, apsēdās pie galdiņa ar netīru galdautu un palūdza ragū, ko tūdaļ arī pasniedza, — nepievilcīgu, bet īsti karstu, tā ka lūpas iesāpējās. Nepievērsdama uzmanību šīs iestādes parasto apmeklētāju skatieniem, Tavija dros­mīgi ķērās pie ēdiena, kurā sāls un piparu droši vien bija vairāk par visu pārējo un, sūrstošajā rīklē sa- lējusi glāzi ūdens, pavisam praktiski noskaņota, de­vās laukā.

Ko nu darīt? Kur sadabūt naudu, lai varētu at­griezties atpakaļ, un kā pavadīt laiku līdz septiņiem vakarā? Septiņos atgāja vilciens. Bet naivais, augst­sirdīgais Krukss, ne ar ko sevi neapgrūtinādams, va­rēja paziņot viņai savu adresi uz turieni, kur viņas nav. «Ja nu darītu tā…» viņa prātoja, nolemdama medaljonu, nelaiķes māmuļas dāvanu, aizdevumu ka­sei un izšķirdamās pārdot jauno cepuri, kura, kārbā ielikta, šūpojās elkonī, «nu, cepuri var pārdot, bet par medaljonu …» — Un, smalkos aprēķinos iegri­musi, viņa gāja atkārtodama: — Ja tā un tā, tad būs, lūk, tā un šitā … Vai tomēr ne tā? Bet kā?

Meitenes iedomātie skaitļi kaut kur nesaskanēja, un viņa, galvu augšup pacēlusi, apstājās, ar izbrīnu klausīdamās savādajās sidrabainajās zvana skaņās, tik klusās kā strauta urdzēšana kaut kur tālumā. Iela bija tukša, tikai tālu priekšā krustojumā vīdēja ne­skaidras figūras; labajā pusē lēni soļos brauca va­žonis; braucējs, nokāris galvu, ko sedza noplīsusi platmale, gulēja vai snayda — saprast bija grūti.

Šķita, pajūgs bija izbraucis no blakus vārtiem, no tiem, kas rībēdami jau vērās ciet, apakšā atsedzot kāda cilvēka aizejošās kājas. Ar katru soli, ko spēra galvu nokārušais zirgs, pajūgs tricinādamies izpla­tīja tās skaidrās, tīmekļainās skaņas, kurās ieklausī­jās pārsteigtā meitene.

Viņa sāka iet lēnām, skatīdamās apkārt un cenzda­mās izprast, kas tas varētu būt. Zem linaudekla, kas nokarājās, skardams riteņus, pacēlās kaut kas tiārai līdzīgs, kura neskaidrās aprises izcēla kroku stūri, bet krokas traucēja apkopot nojausmas par dīvainās kravas formām jebkādā ticamā veselumā. Šī acīm­redzot vieglā krava skanēdama lēni šūpojās no vie­nas puses uz otru, itin kā cilvēks vestu veselu lēveni tamburīnu. Nevarēdama izturēt, Tavija piegāja tuvāk un iejautājās:

— Sakiet, lūdzu, kas tur tā šķind?

Važonis apātiski paraudzījās uz viņu no vientulīgo apsvērumu tāles, 'kurus bija pārtraucis jautājums, kura jēga viņam bija stulba un neatminama mīkla.

— Eh, — viņš sacīja, īgni atgaiņādamies, jo bija spiests pasteidzināt rūpīgi ložņājošo domu gaitu. — Nu, šķind, bet kāda jums tur daļa? Ejiet vien, ejiet vien prom. — Te, pēc pieredzes uzticēdamies zirgam, kam pātaga sagādāja tikai patiku, jo atgai­ņāja dundurus, viņš apātiski uzšāva dzīvniekam, bet tas tikai pavēcināja asti, ar pakaļkājas kustību tēlo­dams liekulīgu rosību, un tikpat nesteidzīgi kā iepriekš nogriezās ap stūri, uz šoseju.

Kad Tavija, protams, paskatījās uz to pusi, viņa ieraudzīja aiz mājām zaļganu gaismas svītru. Visu šoseju pārplūdināja ļaudis, kas skrēja kā uz uguns­grēku; vicinādami lapeles, joza avīžu iznēsātāji;

augļu un atspirdzinošo dzērienu tirgotāju ratiņi trau­cās pa vidu ekipāžām, kas bija pilnas ar dāmām un švītīgi ģērbtiem kungiem; pa kājām šaudījās noklī­duši suņi, apriedami tos no saviem brāļiem, kuru izsukātie ķermeņi, cik vien ļāva pie kakla siksnas piestiprinātā ķēdīte, cienīgi soļoja pa priekšu zīda brunčiem. Kliedzoša buķete pazibēja logos automašī­nai, kas izgrūda sulīgas, drausmīgas lamas; dižoda­mies joņoja jātnieki; ubagu kruķi, kurus, lai ātrāk tiktu uz priekšu, viņi pasita zem padusēm, draiski šūpojās lietussargu un spieķu jūrā; mātes stiepa aiz­elsušos bērnus, kuru sasārtušajās sejiņās bija lasāms neaprakstāms izmisums; lūpas sakniebušas, tipināja vecenītes; zēni, drāzdamies pa trotuāru kā uzbru­kumā, neganti auroja. Te noslēpumainais pajūgs pa­zuda un noklīda pūlī, bet Tavija pajautāja pirmajam pretimnācējam: «Uz kurieni visi šie ļaudis steidzas?»

— Vai tad jūs neesat šejieniete? — tas pasacīja, ejot pagriezdamies. — Jūs tātad nezināt: šodien «nā­ves cilpas»!! Lidojumi! Lidojumi! — kā paskaidro­dams viņš nokliedza, bez liekām ceremonijām ap- dzīdams meiteni.

Tavija mirklī sasparojās; iejūsminājusies, jo mīlēja visādas izrādes, ieskrēja pirmajā bodē, uz ātru roku pielūdzās, lai paglabā līdz vakaram mantas, kas viņai bija par traucēkli, un tikpat ātri kā pūlis devās tam līdzi nezin kurp. Laiku pa laikam atcerēdamās, kādas raizes viņu gaida pēc atgriešanās mājās, meitene sevi mierināja tādējādi, ka aptaustīja zem kleitas medal­jonu un domās atvēra kartona kārbu. — Rau, te tā ir, nauda!… — neveiksmīgā ceļotāja atkārtoja. Ļaužu pūlis, saule un neatkarības sajūta ielīksmoja viņu. Pa to laiku šoseja krasā leņķī pagriezās uz klajuma pusi; bet pagriezienam tieši iepretī pacēlās augsta akmens siena, aiz kuras starp tveicē apvTtu- šajiem kokiem bija saskatāms ķīnisks jumta izlie­kums, kam pāri plandījās karogs; vaļējos vārtos ņir­bēja steidzīgu cilvēku kustība. Vieni devās projām, citi nāca iekšā, bet vairāk nāca iekšā, nekā devās projām, un, nezinādama kārtību, Tavija nogriezās uz turieni. Pagalmu iekšpusē pārdalīja dēļu žogs; pie šaurās ieejas kalpotājs pārbaudīja biļetes.

— Jūsu biļeti, — viņš metās pie meitenes, kas jau bija pagājusi viņam garām.

Tavija apgriezās, nepaspējusi neko pateikt, bet bi­ļešu kontrolieris jau bija pievērsies citiem ienācējiem, meiteni aizmirsis vai noturējis par «pašu cilvēku», kādu vienmēr ir daudz visur, kur tiek pārbaudītas biļetes. Juzdamās apmierināta, ka viņai laimējies, tā kā nekādu biļeti pirkt viņa nebija spējīga, Tavija pagāja tālāk un sāka lūkoties apkārt.

Tas bija pagalms vai, pareizāk sakot, neliels ar plātnēm izlikts laukums, kura divās pusēs amfiteātra veidā augšup pacēlās paviljonu soli ar horizontāliem un sānu sauljumiem. Ļaužu te bija samērā daudz; ciešāk ieskatījusies, Tavija ievēroja, ka tas nebija publisko izrāžu jauktais pūlis, bet tā dēvētā «izlases» publika, pārsvarā inteliģentais tips. Starp tribīnēm atradās ar zilu audumu klāti galdi, uz tiem — tint­nīcas un rakstāmpapīra loksnes; te vaļējās vestēs un mitriem matiem uz pierēm, uz pakaušiem atstumtās platmalēs karstās dienas laiskajās pozās sēdēja cil­vēku trīsdesmit. «Kur tad tu esi iekļuvusi, mana mīļā?» pārsteigtā Tavija jautāja pati sev, redzēdama, ka te, jādomā, lidojumi nenotiks. Bet nu jau pie galda, šķindinot zvaniņu, piecēlās drukns, sārts cil­vēks; viņa milzīgā, bargā seja gandrīz bez uzacīm, ar vaigubārdu, kura, šķita, tikko turas pie resnajiem vaigiem, atpletās sulīgās mutes apaļā «o»; viņš uz­stājīgi sauca:

— Ievērojiet kārtību! Uzmanību! Klusāk! Atklāju Gaiskuģotāju kluba ārkārtējo sēdi.

Tai mirklī Tavija ieraudzīja Kruksu, kas tuvojās galdam, to pašu Kruksu, kurš no rīta bija tik negai­dīti nozudis. Tavija tā priecājās par šo nomierinoši atklāto seju nepazīstamās pilsētas svešajā pūlī, it kā miesīgu tēvu būtu satikusi, un, steigšus apsēdusies uz tuvākā sola, no turienes sauca:

— Ei, Mongomerij, ko jūs šeit darāt? Kruks! Kruks!

Viņa skatiens tūdaļ pavērsas uz to pusi un acu­mirklī uzmeklēja meiteni; sazīmējis savu rīta tikša­nos, viņš pamāja ar galvu, piespieda pie lūpām pirk­stu un nozīmīgi uzsmaidīja. Tad Tavijai pēkšņi kļuva tik mierīgi ap sirdi kā mājās;-kaut gan dāmu skarbie ģīmji un vīriešu vieglā smīnā uzrautās uzacis vie­notā frontē pievērsās viņai, pauzdamas izbrīnu vai sašutumu, viņa tikai nosarka, bet neapmulsa.

Paņēmis brīvu krēslu, Krukss nolaida skatienu un apsēdās. Viņam mugurā tagad bija slēgta ādas jaka, kājās gari zābaki un galvā melna naģene; tās sik­sniņa, aptverdama smakru, sniedzās no deniņiem līdz deniņiem. Te Tavijas ziņkāre sasniedza zenītu, ko dēvē par miera punktu; gan Kruksa personība, gan radusies situācija, gan gluži negaidītā gaiskuģotāju sēde — viss bija kā nepazīstamas mašīnas izjauktas daļas, ko, samontējot viņas acu priekšā, gatavojās laist darbā. Viņa trīcēja. Vai jūs esat redzējuši, kā, nespēdama mierīgi nosēdēt uz vietas, rosās jauna, dumja meitene? Pasaule — tā viņai vēl ir izrāde, bet šajā izrādē, pārtraucot darbības galveno pavedienu, spieto dažnedažādākie citu izrāžu skati. Šais mirkļos viņas iekšējās pasaules noturība nebija lielāka kā dūmu rotaļas radītai vīzijai. Ne viņas sejā, ne pozā, ne elpas ritmā nav nomanāms neviens miera brīdis, viņai gribas sākt rībināt ar kājām, piecelties, lūkoties uz priekšu un sāņus, steidzināt un trokšņot.

Smagnējais cilvēks bija priekšsēdētājs. Beidzot pa­nācis, ka iestājas klusums, viņš sacīja:

— Ir noticis sekojošais: Kluba kancelejā no Kruksa kunga, kurš ir jauna tipa lidaparāta izgud­rotājs, ienācis motivēts iesniegums, kurā viņš lūdz savu aparātu ne tikai izmēģināt, bet arī ierādīt vi­ņam, Kruksam, vietu šīsdienas sacensībās. Saskaņā ar Kluba statūtiem, ikviens monoplāns, biplāns, iz­pletnis, balons vai aerostats nolūkā izvairīties no smieklīgiem un rūgtiem pārpratumiem iepriekš jāno­vērtē ekspertiem, — lai nebūtu darīšanas ar tehniski neiespējamiem mēģinājumiem vai arī, kam piemēru nav mazums, ar pilnīgu absurdu. Tā kā līdz sacen­sību sākumam vēl ir stunda laika, prezidijs nolēma: pēc Kruksa aparāta apskates atļaut viņam, ja izgud­rojums ir zinātniski un tehniski pamatots, izmantot aerodromu publiskam izmēģinājumam; un, ja Krukss to vēlēsies, ievest viņu šīsdienas aviatoru sarakstā ar tiesībām sacensties, lai iegūtu godalgu par lido­juma augstumu, ilgumu un nolaišanās precizitāti.

Klausoties priekšsēdētāja runas plūdumā un dzir­dot tās beigas, Tavijas seju ietina tumšs kauna sār­tums; viņa apmulsa līdz asarām, līdz pilnīgam apju­kumam, tagad saprazdama, ka familiāri draudzīgi uzsaukusi nevienam citam kā, protams, slavenajam izgudrotājam. Baidīdamās, ka tik Krukss atkal nepa­skatās uz viņu, meitene apsēdās tā, lai varētu norau­dzīties visā, aizslēpusies aiz kādas sievietes lielās platmales, «Ak dievs kungs, glāb, apžēlojies un neļauj kulstīties manai mēlei,» viņa čukstēja; tomēr pilnīgi nožēlot savu rīcību nepaspēja; sacēlās trok­snis, čala; izmeklētas vai ziņkāres pilnas replikas jaucās ar nepacietīgiem kliedzieniem.

Tad visu skatieni pievērsās Kruksam, kurš piecēlās un ar roku deva zīmi, ka vēlas runāt. Troksnis atkal pieklusa; ļaudis, kas sēdēja ap galdu, rauca pieres ar tādu savas cieņas apziņu, kas liecināja par pilnīgu un nekļūdīgu viszinību.

— Lūk, kas, — Krukss sacīja ne visai skaļi, bet tik skaidri, ka viņa vārdus varēja saprast visi, — es uzbūvēju aparātu, kura konstrukcijai un dzinēja sis­tēmai nav nekā kopēja ar mūsdienu aeroplānu. Man nav ne tvaika, ne gāzes, ne benzīna, ne elektrības; ne planējošu plakņu, ne propelleru; nav arī īpašu pārdomu, izvēloties materiālu aparāta būvei. Aparātu var darināt kā no linaudekla vai zīda, tā no vien­kārša papīra vai skārda plāksnes bez jebkādiem dzi­nējspēka zudumiem; tas traucas ar spēku, kas rodas, vibrējot četriem tūkstošiem sīkāko sudraba zvaniņu, kuru skaņa …

— Kuru skaņa?! — pārtrauca balss tādā tonī, kas pauda vispārēju neizpratni. — Par ko jūs runājat?

Atskanēja smiekli. Klusums aizslīdēja projām. Uz­manības līdzsvars, kura abi svaru kausi bija dabū­juši triecienu, izzuda, kā izzūd visas nosacīta sabied­riskuma ilūzijas. Daži pārmija skatienus; daži, lūko­damies apkārt, meklēja nepacietīgo, kas bija jautājis, uz kuru pusi virzās mīklainā izgudrotāja savādā runa. Priekšsēdētājs, paķēris zvanu, gatavojās atjau­not klusumu; bet viņam kaut ko pačukstēja, un nu jau viņš pats, zināmā mērā šaubīdamies, apjucis aši paskatījās Kruksā, kas, gaidīdams iespēju turpināt runu, stāvēja stipra cilvēka vienkāršībā, kurš uz ielas

stūra iestrēdzis skrejošā pūlī. Tad Tavija sāka bai­ļoties par Kruksu; ja vienalga kādā veidā šis cilvēks ciestu neveiksmi, viņai tas būtu nepanesami; meitenē jau bija paspējusi nobriest pret viņu nesatricināma kaislība. Viņai patika, ka Krukss acīmredzot būs viens pret daudziem, bet, pazīdama apsmiekla spēku, viņa baidījās, kaut tikai šī scēna, neatkarīgi no tās rezultātiem, neiegūtu komisku raksturu. Pa tam atkal atskanēja saucieni; uzvilnīja un norima troksnis.

— Varbūt, — priekšsēdētājs teica Kruksam, — jūs esat nedaudz noguris, varbūt jūs neesat vesels, esat uztraucies; tādā gadījumā mēs neapvainosimies, ja jūsu ārkārtīgi interesantais paskaidrojums būs jāat­liek kaut vai līdz nākamajai dienai.

Krukss nesamulsis pasmaidīja; ar sevišķu tīksmi viņš uzklausīja šo piesardzīgo un maigo repliku.

— Man jālūdz, lai jūs ļaujat man pasacīt visu, ko es gribu, varu un uzskatu par vajadzīgu teikt. Bet, lai tiem gandrīz brīnumainajiem jaunumiem, kurus esmu atklājis, nebūtu tikai tukšu vārdu spēks, man jāstāda sapulcei priekšā savs aparāts. Tas nav liels, un tam nav nekā kopēja ar tiem neveiklajiem m a- h a o n i e m, kuros braukā ar tādu troksni un risku …

To izteicis ar pārliecinošu stingrību, kas turpmāk nepieļāva divas domas gan attiecībā uz viņa prāta spējām, gan arī uz nolūkiem, Krukss atkal satvēra klusumu aiz matiem, un klausītāju uzmanība divkār­šojās. Tavija dzirdēja, ko runā viņai visapkārt.

— Bet ja nu? — kāds sacīja, ar to domādams, ka nav robežu atklājumiem. Daži īslaicīgi strīdiņi ap­klusa; augošas intereses vilnis vēlās pāri soliem un aizrāva ļaudis.

— Uzklausīt, uzklausīt! — beidzot no publikas at­skanēja saucieni, jo bija redzams, ka žūrija minsti- nās. — Mēs gribam dzirdēt! — Priekšsēdētājs beidzot izšķīrās, bet savu lēmumu traktēja kā zināmu diplo­mātisku piekāpšanos.

— Ja jūs uzstājat, — viņš teica, — mēs esam ar mieru. Tomēr ir aizraušanās, kuru neparedzētā forma var likt mums nožēlot eksperimentu; tā kaitīgās se­kas atstās ietekmi kā uz jums, tā arī uz mums visiem, jo mēs ārkārtīgi nožēlotu visu nezinātnisko, visu, tā sakot, diletantiski pārdrošo, kas neatbilstu Gaiskuģo- šanas kluba uzdevumiem. Tātad, ja esat kaut daļēji pārliecināts, ka jūsu izgudrojums pamatprincipos ir pozitīvs — lūdzu ieņemiet vietu, Kruksa kungs. Ne­slēpšu, ka jūsu paskaidrojuma sākums visiem izlikās tik zīmīgi dīvains… Tātad mēs klausāmies.

Kad priekšsēdētājs šādi bija noskaņojis sevi, Kruksu un auditoriju būt vēlīgi piesardzīgiem, viņa seja ieguva stingru un svarīgu izteiksmi; līdzīgi ek­saminatoriem, kuru apslēptā doma: «skolēn, krīti uz vaiga» — pauž kanibālismu, viņš, bet pēc viņa arī visi pārējie, sāka blenzt Kruksā.

— Nu tad beidzot, — Krukss sacīja, — paldies dievam! Jūs samulsināja četri tūkstoši zvārguļu; pa­pildināšu šo apmulsumu: vairāk par četriem tūksto­šiem vai mazāk, tam nebūtu nekādas nozīmes. Kā bērniem, kas veļ sniega vīru, maz rūp, pāru vai ne­pāru sniegpārsliņu skaits ietilps viņu salipinātajā ziemas, sniegputeņu un sala cilvēkveidolā, tā arī es neuzstāju visādā ziņā par četriem tūkstošiem; lab­prāt atņemu no tiem patvaļīgu skaitu vai pielieku klāt pie četriem tik daudz, cik vispār iespējams izvie­tot uz mana aparāta; man patīk daudz zvārgu­līšu; būtība neslēpjas skaitā, bet iedarbībā.

Ja viņš būtu kaut vai pasmaidījis, ja kaut vai uz mirkli šo notei'kto seju būtu saviļņojusi šķelmīga vaibstu rotaļa, neatturami būtu sākušies dārdoši, jautri smiekli. Taču Kruksa skatiens un runas veids bija ļoti nopietns, un tas, pretēji viņa dīvainajiem vārdiem, iedarbojās ārkārtīgi nomācoši. Vēl nepro­testēja un skarbi neiejaucās tie, kuri kā ņirgāšanos vai izaicinājumu uzņem visu, kam nav gatavas šūni­ņas viņu smadzenēs, kuras pieradušas, pirms tiek apjēgta parādību būtība, mierīgi zelēt vienu un to pašu, bet sejās jau bija jaušama protesta atmosfēras uzkrāšanās. Visu iznīcinātāja ironija sašķobīja lūpas prezidija locekļiem, kam pašu vieglprātības dēļ bija lemts uztraukties par pamatīgo dienas tempu, par pienācīgo cieņu pret vietu un problēmu, kuru viņi risināja, apkarinājušies nozīmītēm, kas attēloja rite­ņus un spārnus. Vērtēdama pēc sava prāta, visu to labi saprata Tavija, meitene, kas stāvēja dzīves krustceļos, — sajūta, ka tas ir liktenis, skāra viņas noskaņojumu; neviļus viņa saistīja zvārguļus, par kuriem stāstīja Krukss, ar neaizmirstami vāru atceri par pajūgu un zvaniņu šķindu, ko bija dzirdējusi pirms stundas. Ar jaunības trauksmes zelta pave­dienā pakarinātu sirdi viņa gaidīja, kā beidzot rīko­sies Krukss. Šķita, tas sadomājis nomierināt pret sevi saceltās attieksmes vēju; viņa runa tagad skāra daudzas lietas.

— Aplūkosim, — viņš sacīja, — kaut vai nepilnīgi, kāda anatomija un psiholoģija ir kustībai gaisā. Līdz šim lido tikai putni, kukaiņi un priekšmeti; cilvēks seko līdzi lidojošiem priekšmetiem, bet pats lidot spēj tikai sapņos. Ja cilvēks pieķeras balonam, kam ir šķietami patstāvīga organisma nozīme un kas pārvietojas atmosfēras patvaļīgu izmaiņu ietekmē,

viņa stāvoklis nav sarežģītāks kā lapu utij, kas tup uz cūkpienes sēkliņas, ko nopūtis un izplatījumā nes vējš. Aeroplāns it kā aicina mūs patstāvīgāk parau­dzīties uz šīm lietām, ko parasti uzskata par blēņām. Tomēr noskaidrosim lidojuma ideju, būtību, vēlēju­mos, tā iespējamo ideālo norisi. Sapnis te neizbē­gams; vienīgi tā saviļņojošā arabeska tik skaidri kā nojausma pateiks priekšā, kas iedvesmo īstu lido­jumu. To vada liega un dziļa ekstāze; nomodā nepa­zīstamas jūtas, kas ir tik savādas, ka tām var tikt pielīdzināta ja nu tikai dziedāšana okeāna dzelmē, kura šais īpašajos sapņojuma apstākļos skan harmo­niski, aizdzenot fizisku grūtsirdību — gadu simteņos krājušos riebumu pret kājām, kuras satvēris un tur savā varā milzu magnēts. Atsauksim atmiņā, kā mēs lidojam tai laikā, kad mūsu miesa, ievīstīta segā, ir padevīga savām cisām: pati vēlēšanās dabiski atšķir mūs, traucot un nesot prom neapdraudētā augstumā. Nav cita dzinēja, izņemot valdzinošo satraukumu, un nav lielākas piepūles kā runas piepūle. Ievērojiet, ka sapņu valstībā nav lidojumu praktiskos nolūkos: pasta un pasažiera pārvadāšana vai sacīkstes, kurās piešķir godalgas, absolūti izslēgtas; tāds stāvoklis vilina tikai ar brīnišķīgām kustībām augstumā; tas viss ir sevī, nekā nav viņpus izplatījuma, kas plešas pašā dvēselē; nav piepūles un aprēķinu.

Bet kā tad viņš īstenībā lido? Vai, pareizāk sakot, kā pārvietojas virs zemes, kad jūs, galvu atmetis, steigšus sūtiet pakaļ viņa figūrai, kas sarāvusies krampjainā čokurā, vārdu «Dabas valdnieks»? Lūk —

Te atskanēja raksturīgā motora dūkoņa; skaļa, vienmuļa dziesma sāka plūst augstumos, un Kluba biedri, palūkojušies debesīs, ieraudzīja aeroplānu, kas kā smagnējs traips šķērsoja redzes lauku.

— … lūk, sasniegums, kurš uzradies īsti laikā, lai to demonstrētu. Cik daudz šaubu! Bet bažu?! Vai tas nenogāzīsies? Varbūt nenogāzīsies. Pacentieties aptvert, ko tas nozīmē! Tā kustības neierobežotas kā zirga skrējiens; tā ātrums obligāts; tā dzinējs ne­drošs; tā radītājs dzīvības un naudas dēļ piekalts līdzsvara katorgas kodolam; tā krišanu gaida; tā nolaišanās ir bīstama; tā pagrieziens visai grūts; tā forma neglīta; tā lidojums līdzīgs mušas lidojumam pudelē: nav iespējams ne apstāties, ne lidināties; ap­dullinošs troksnis, rūpnīcas atmosfēra, raižpilns darbs; simtiem kropļu, līķu, un tas — būtu lidojums? Apskaust spāri, kuras kustību matemātiskajā preci­zitātē atmirdz pāri skrejoša gaismas stara skaidrība; lūkoties uz rakstu, ko bezdelīga gleznaini izzīmē virs sava atspulga mirdzošajā ūdenī, — uz ideālu pūliņu apburošo niecīgumu; ilgoties pēc iespējām, kādas ir ērglim, kas miglāju vidū guļ tik rāmi kā pats mā­konis, — vai tik itā nav mūsu tiesa? Un vai tik mūsu pūliņi — mūžīgā plaisa, ko piepilda sapņu mir­dzums, — nav veltīgi.

Man nevajadzētu daudz pūlēties, lai jums pierā­dītu, cik nepilnīgi un primitīvi ir tie aparāti, ar ku­riem jūs, pārvarot milzīgas grūtības un ārkārtīgi riskējot, vagojat gaisu, pie tiem pieķeroties, jo pārvie­tojas tikai aparāts, nevis jūs pats; cik ērti būtu stai­gāt dzelzs biksēs, peldēt uz baļķa un gulēt kokā, tā — salīdzinājumā ar īstu lidojumu — notiek jūsu lidošana. Tā esat jūs pats. Vislabākajam aparātam jābūt paklausīgam kā vieglam apģērbam skrējiena laikā; jebkurā brīdī, jebkurā virzienā un ar jebkuru ātrumu, — lūk, kas jiums jāpanāk. Biju cerējis runāt ilgāk, bet sastapos ar neiecietību un apsmieklu; tā­pēc, vairs neskarot jūsu tehnisko māņticību, pāriesim pie izmēģinājuma. Pirms tam skaļi un atklāti, bez cēliem žestiem un nožēlas, paziņoju, ka atsakos no godalgas, kaut gan es pārspēšu absolūti visus re­kordus. Skatieties un spriediet paši.

Pagalma viņā galā vārti bija pusvirus, tos atgrūda līdz galam vaļā, un divi strādnieki ienesa tik vieglu ierīci, ka viņu sejās nemaz nebija samanāma fiziska piepūle. Kaut kas, audēklā ievīstīts, klusi šķindot, šūpojās. Tavija uztraukusies piecēlās: «Tas ir tas, ko veda pajūgs.» Apsēdusies viņa nevarēja rimties uz vietas un atkal piecēlās, tāpat kā, gribēdami ap­skatīt brīnumu, piecēlās arī citi. Tad sākās vispārēja kustība; skatītāji metās pie Kruksa un ielenca izgud­rotāju ciešā pūlī; un turpat nokļuva mūsu nemierīgā ceļiniece, un meitenei pat tā paveicās, ka starp viņu un noslēpumaini skanošo priekšmetu atradās brīva telpa.

Ar asu kustību Krukss norāva audeklu. Daļa skatī­tāju, nezinādami, dusmoties vai smieties, dziļi vīlu­šies, atkāpās kā nopietni cilvēki, kas ļāvušies kurio­zai mistifikācijai; otra daļa skaļi iebrēcās; trešā — pāra! kmeņojās; ceturtā … bet pareizāk būs teikt, ka daļu bija tik daudz, cik ļaužu; mēs to pieminam ga­rāmejot. Vai jums ir gadījies pa galvu pa kaklu skriet turp, kurp, zviedzot un rēcot, jau metas pūlis? Ne jau nu diez ko jūs cerat ieraudzīt, kad, iesprau- kušies pašā lielākajā burzmā, ieraugāt tikai mazuli ar noslienātu piparkūku rokā un no asarām sarkanu seju; aukle viņu pazaudējusi; «kur tu dzīvo?» jautā bērnam; un viņš, brīnīdamies, ka vēl nav aizvests uz savu tiešo adresi, raudulīgi saka: «Tur!»

Tai laikā, kad jumtu pusē rūpnīcu skursteņu dūmos jau saitē piesieti karājās trīs baloni; tai laikā, kad masīvs aerostats, kas atgādināja ar auklām cieši pārsietu desu, plivinādams kaut kādas spalviņas, pār­vietojās piecsimt pēdu augstumā un četri veikli aero- plāni, ar nevienmērīgu dunoņu uzardami augšējo klu­sumu, tik graciozi kā vēja norauti jumti lidinājās virs Gaiskuģošanas kluba pagalma; tai laikā, kad, tātad, aeroizrādes priekškars pacēlās un tika gūti «■panākumi» — tiesnešu acu priekšā parādījās mir­dzošs, fantastiskas formas izgudrojums. Tas bija kādas desmit pēdas garš un piecas pēdas augsts. Tā aprises no priekšpuses atgādināja laivas priekšgalu, kas bija izstiepts un paslaidināts līdzīgi gulbja kakla liekumam; turklāt šo kaklu — bugspritu — nobeidza precīzs gulbja galvas atveids. Korpuss profilā atgā­dināja Pompeju laiviņveidīgo gaismekli; savādā kuģa pakaļgals tai vietā, kur parasti atrodas stūre, līdzīgi priekšējai daļai bija izstiepts un ieliekts uz iekšpusi, virs iekšā sēdošā galvas veidojot tādu kā asu sirpi. No neredzēta materiāla darinātais smalkais karkass līdzīgi abažūram bija pārvilkts ar greznu zilu zīdu un bagātīgi izšūts ar sudrabainu un puķainu rakstu. Šis raksts bija tik glīts, ka daudzi, īpaši sievietes, notrīsēja āiz sajūsmas; tūliņ arī atskanēja viņu prie­cīgie, neliekuļoti kvēlie saucieni. Aparāta malas bija apšūtas ar tumši zaļu zīda audumu, ko rotāja zelta lauri; bet šā brīnuma vislieliskākā un visfantastis­kākā daļa bija veselas vītnes, volāni, virtenes un pušķi no vissīkākajiem tīra sudraba zvārgulīšiem, viegliem kā burbulīši; to mežģīnes ieskāva gaisa kuģi. Krukss pieskārās savam darinājumam, un, šķita, tas salīksmojās skaņās, bārstīdams visapkārt sīksīkus smieklus.

— Četri tūkstoši zvārgulīšu, — Krukss sacīja, kad noklusa saucieni, ko bija uzvarējis pārsteigums. Un viņš paskatījās uz Taviju tik vērīgi un maigi, ka viņā tūdaļ atgriezās vienkāršība un možums, ko rada vislielākās ziņkāres izraisīts miers. — Izgudrojums — tas ir noslēpums; teikšu tikai, ka skaņu harmonija un tās vadīšanas veids rada gaisa vibrāciju, kas pār­vieto aparātu jebkurā virzienā un ar jebkuru ātrumu. Tagad es sēdīšos iekšā un lidošu; jiums turpretī ļaušu brīvi nodoties tehniskiem minējumiem.

— Viņš lidos! — draiski vaibstīdams apaļos vai­gus, sacīja vācietis pilots, zobos turēdams cigāru. «Teātris; ar virvēm un trīšiem …» otrs piemetināja. «Viņš ir prātā jucis!» atskanēja nopietna balss. «Dumja mistifikācija!» noteica jaune'klis, kura virs­lūpu sedza maigas pūciņas. Pēkšņi griezīgs svilpiens pāršķēla satraukumu; kā signāls, kas aicina sākt kautiņu, tas izraisīja nesaskanīgu svilpienu, klie­dzienu un apvainojumu kori. Bet Krukss tikai izklai­dīgi pavērās apkārt; atkal ievērojis Taviju, viņš tai sacīja:

— Drīz redzēsimies, jo Torps taču ir miris, un jums tagad nevajadzēs viņam kalpot.

Šie negaidītie vārdi tā pārsteidza meiteni, ka viņa atkāpās, vienīgi: — Bet jums tas ir zināms? — viņa paspēja pateikt, pirms scēna strauji tuvojās beigām.

Redzēdams, ka Krukss apsēžas savā ierīcē, priekš­sēdētājs, enerģiski atgrūdis traucējošos, piegāja pie dīvainā aviatora.

— .Es nedrīkstu atļaut jums nekādus izmēģināju­mus, par kuriem ir skaidrs un jau iepriekš zināms, ka tie ir veltīgi, — viņš uztraukti sāka kliegt. — Jūs vai nu esat slims, vai arī jums ir tāds mērķis, kas uz mums nemaz neattiecas; kurš cilvēks, kas ir pie pilna prāta, kaut uz brīdi pieļaus domu, ka — tfu! — ka ar šo … ar šo … es nezinu, ar ko, — ar šo nekam nederīgo grabažu — var lidot. Esiet tik laipns un ejiet prom. Ejiet prom un aizvāciet savu ierīci!

— Man ir dotas tiesības, — Krukss dzedri sacīja, vienlaicīgi atbildēdams viņam un tiem no pūļa, kam bija skaļas rīkles un kas, kliedzot līdz aizsmakumam, atbalstīja priekšsēdētāju. — Tiesības! Un es no šīm tiesībām neatteikšos.

— Ne jau es, ne jau es viens; mans uzskats, manas prasības ir visu uzskats, visu prasības! Jūs dzirdat? Lūk, ko jūs ievārījāt. Vai tad mēs varējām zināt, ar kādiem cilvēkiem un ar ko mums būs darīšana? At­stājiet sapulci. u

— Lai visi pasaka, ka to vēlas, — Krukss sacīja.

— Lieliski! — Priekšsēdētājs izplūda nervozos, skaļos smieklos un tā sakratīja zvaniņu, vienlaicīgi dauzot kājas pret zemi, ka, notrāpījis īsto brīdi, kā siena pacēlās klusums. — Kungi! Cienījamie kungi! Palīdziet to izbeigt! Kruksa kungs, ja- kaut viens vie­nīgs no šeit esošajiem cilvēkiem, normāls un pie­audzis, teiks, ka gaida no jums īstu lidojumu, — bla­mējieties pats vai blamējiet mūs līdz galam! Kurš to vēlas? Kurš gaida? Kurš tic?

Te visās malās tik pēkšņi, ka norima jau no jauna sacēlies troksnis, stabili, nodevīgi iestājās absolūts klusums, pilns neredzami lejup vērstu milzīgu taus­tekļu, tā ka Tavija sarāvās čokurā: «Viens, divi, trīs, astoņi,» viņa skaitīja, paciezdamās līdz desmitam, lai tad satriektu pūli, kas viņai bija kļuvis nīstams, un piespieda sevi teikt «desmit», kaut gan pēc deviņiem ieturēja pauzi, mokošu kā sāpes. Klusums, elkoņus uz galda salicis, skatīdamies lejup, truli blenza viņos ar zodu; Krukss žigli paraudzījās uz meiteni. Tad, visa iekšēji sākdama skanēt un juzdama, ka kļūst neprātīgi viegla, viņa, kratīdama rādītājpirkstu,

sarkdama un dusmodamās par savu piespiedu varo­nību, paspēra soli uz priekšu. Bet viņu virzīja vienīgi instinkts.

— Es! Es! Es! — meitene sāka kliegt smiedamās un šausminādamās.

Te visu skatieni, kā Tavijai likās, izurbās cauri viņas ķermenim; pūlis sakustējās un pamira; eksplo­dēja smiekli, uzšļācot meitenei drebuļus un versmi, bet, gandrīz raudādama, pēkšņas dziņas aizrauta, viņa, dūrīti sažņaugusi, kratīja rādītājpirkstu, pikti un bezpalīdzīgi atkārtodama:

— Jā, jā, es; es zinu, ka lidos!

Priekšsēdētājs pievārēts apklusa; viņš apjuka. Pa­domes locekļi, satvēruši viņu aiz rokām, nikni čuk­stēja kaut ko neartikulētu, tādēļ viņš, tos galīgi ne­sapratis, padevās Tavijas enerģiskajam uzbrukumam.

— Es turu vārdu, — viņš sacīja, atgaiņādamies no padomdevējiem un izgrūstīdams tos, — bet es vairs neesmu priekšsēdētājs; lai bērns un vājprātī­gais vada iklubu!

— Diemžēl man nav vajadzīgs klubs, — Krukss sacīja, — tas nav vajadzīgs arī manai aizstāvei. Pa- ejiet sāņus! — Un, tā kā neviens vairs nepretojās ieka­rojumam, viņš iekāpa aparātā, kurš, neskatoties uz trauslo ārējo izskatu, izrādās, bija ļoti stabils; tas, šķiet, nemaz neiečīkstēdamies un neiezvanīdamies, pie­auga pie zemes; un gulbja baltā galva lepni lūkojās uz priekšu, vēdīdama slepenu klusuciešanu. Apsēdies Krukss paņēma pie bortiem piestiprināto smalko pa­vedienu pušķi un pavilka tos; tad, sākumā mierīgi, bet pēc tam ar trauksmaini pieaugošu spēku tūkstoši sīkāko stīgu, kuras liek drebēt krūtīm, visas zvārguļu vītenes un vijas sāka šķindēt līdzīgi svelmainiem sienāžu laukiem, kur kliedz un skan katra lapiņa.

Šis vai cits spēks ierosināja kustību: laiva līgani pacēlās gaisā ugunskura dūmu augstumā un apstā­jās; tai vietā, kur tā vēl nupat bija atradusies, vizēja putekļainie bruģakmeņi.

ubagu pūlī, būtu uzspridzinājis dvēseles visbīsta­māko sprāgstošo tumsu, tā šī izrāde, šī neuzvaramā evidence, kā ūdenskritums aizraudama visu, gāzās uz skatītājiem.

— Urā! Urā! Hip! Urā! — entuziasti auroja, ska­tīdamies apkārt, vai arī citi auro, un, redzēdami, ka pilnā kaklā bļauj visi, — sita plaukstas, skraidīdami uz priekšu un atpakaļ, grūstīdami tos un kratīdami rokas tiem, kas savukārt jau sen paši kratīja vi­ņus. — Jauna ēra! Jauna gaiskuģošanas ēra! Hip, urā! Vara, pilnīga uzvara pār gaisu! Es mirstu, man ir slikti! — dāmas kliedza. Citas, kam acīs mirdzēja triumfa asaras, ar cieņu tās slaucīja, kā murgos pie- bilzdamas: «Augstāk par elektrību; varbūt lielāks par rādiju … ko mēs zinām par to?» — «Ak mans dievs,» skanēja visur, kur vairs nespēja atrastne vārdus, ne domas un varēja tikai vaidēt.

Virs visa tā, dzirkstīdams, tikko dzirdami skanē­dams un zvīļodams līdzīgi dārgam rotājumam, šū­podamies apstājās Kruksa zīdainais aparāts. Viņš tur sēdēja kā uz krēsla. Viņa lūpas sakustējās, viņš kaut ko sacīja, bet, tā kā atradās augstu, lejā tikai pēc viena vai diviem elpas vilcieniem, it kā runātu pats gaiss, atskanēja:

— Četri tūkstoši zvārgulīšu. Bet varēja būt arī mazāk.

Laiva pagriezās, pa līknes slīpni devās projām tik ātri, ka neviens nepaspēja uztvert virzienu, — kļuva par punktu, izbālēja un nozuda. Tad aiz neizprotama lepnuma trīsēdama un raudādama, Tavija sacīja tiem, kas centās raudas apklusināt un viņu mierināt, iz­taujādami tai pašā laikā, kas tad ir Krukss, jo do­māja, ka viņa to labi pazīst:

— Par ko jūs tā brīnāties? Aparāts ir izgudrots un … tam, protams, ir, nu … propelleri, un kādi vien tur vajadzīgi dzinēji. Jūsu aeroplāni taču lido?! Es zināju, ka lidos. Jo man tik traki iepatikās zvār­gulīši!