Zaigojošā pasaule

I

Nākamā gada pavasarī ikdienas presē parā­dījās apbrīnojami un savādi ziņojumi. Tie attiecās uz vienu un to pašu parādību, un, ja sestajai lielval­stij būtu bijusi nedaudz cienījamāka reputācija, nekā tā bija iemantojusi pārējo piecu pasaules lielvalstu acīs, avīžu lappusēs izklāstītie fakti droši vien būtu izraisījuši pārmērīgu interesi. Nebija šaubu, ka šo sensāciju piemeklēs tāds pats liktenis kā parasti div- galvainus bērnus vai atklājumus, ka svinu iespējams pārvērst zeltā, —- kas laiku pa laikam tiek pasniegti kā svaiga ēsma. Šķita, paši redaktori, kas smalki iepazinuši lasītāja dvēseli, savu monstrālo materiālu vērtē ne augstāk kā «Niagāras pārpeldēšanu muciņā»

vai «Kaligulas laikā iemūrētas kristietes augšāmcel­šanos», drukājot to nodaļā «Raibumi» ar virsrakstu «Cilvēks — mikla», «Brīnums vai halucinācija», «Ne­ticams notikums» un ar citām etiķetēm, kuras vai­rāk vai mazāk samazināja atbildību un it kā sacīja: «Lūk, mēs mazgājam rokas nevainībā, ēdiet vien, ko dod.»

Tomēr, kā ir izteicies kāds E. B., «ne visiem sar­kanmatainajiem ir vienāds liktenis», un šo domu graudu te ir vietā pieminēt. Dažādos pasaules no­stūros lasītājs desmit, piecpadsmit, divdesmit reizes brīnījās, ar acīm pārskriedams rindas par nenotve­ramo fantomu, kas parādījies kādam no tiem, kurus mēs neesam sastapuši, nesastapsim un kuru vārdi mums ir tukša skaņa; viņa dzīvē izlasītais neko neiz­mainīja, neiekustināja un pēdīgi tika aizmirsts, vie­nīgi reizēm viņš atminējās, kā no nejauša pieskāriena viņā ietrīsējās reta stīga, kādu viņš pats sevī nebija nojautis. Kāda skaņa tā bija? Lai arī kā tiek sasprin­dzināta atmiņa, skumīgākajā no visām Fantastiskā kaprīzēm — dziļā tumsā šaudās doma, bezjēdzīgi sitas tās atspole, pārtrūkst meti, mudžinot mezglu virs mezgla. Nav nekā. Kas tad bija? Avīžu pīle — un ilgas.

Bet pārmetīsim tiltu no mums uz to iespiesto tek­stu. Faktu literatūra vispār ir visfantastiskākā no visiem esošajiem īstenības atveidiem, tas pats, kas kurlajam orķestris: uz priekšu un atpakaļ slīd lociņš, pie vara taures piepūšas vaigs, lēkā bungu vālīte, bet skaņu nav, kaut gan var redzēt kustības, kas tās rada. Kā iebildumu ņemsim vērā faktus, 'kuru būtība ir tik spilgta, ka notikuma miesa un gars, citādi sakot, acīm redzamais un ielaušanās fakta būtībā, tikai mazliet bagātinās iespaidu, ko radījusi informācija. Patiešām, šāds fakts ir iespējams. Piemē­ram, ja Čikāgā iegrūtu divdesmit divu stāvu nams, mēs, to uzzinājuši, iekšēji satrūksimies, kaut gan drīz vien vairs nedomāsim par to. Ka tas ir tā, ka fakti paši par sevi, pat piesātināti ar publicistikas un par­tiju sveķaino ugunskuru smacējošajiem dūmiem, ne­kādi nemulsina ne mūsu dzīvi, ne domas, pietiek at­cerēties to aukstasinīgo uzmanību, ar kādu mēs pār­skatām avīzi, nespēdami nākamajā dienā atminēties, ko lasījām šodien, kaut gan mūsu rokās nav bijis ne­kas cits kā visas pasaules trīsas, cīniņi un dzīve, kas mums tika pasniegta līdzīgi restorāna rēķinam.

Šajā mūsu tirādē būtu veltīgi meklēt reformistis- kas neauglīgas pūles vai pārmērīgas prasības, vien­alga, pret kādu vai pret ko. Mēs vienkārši kon­statējam tukšumu, kurā nevēlamies ieiet. Patiesi, kā lai uzskaita, kur, kad un kas apmulsa un izbi­jās, kas varbūt ir tuvredzīgs, bet kam, iespējams, ir tieksme uz neskaidru baumu pamata redzēt halu­cinācijas?

Kā lai nosaka un izlemj, caur kādiem punktiem iet īsteno notikumu ideālā taisne? Vispār šāda veida meklējumi jāatstāj speciālistu ziņā. Turpretī, rīko­joties vienkāršāk, iztēlojoties sevi to daudzo N. un S. vietā, kuri vienlaikus izbrauc pa Senžermēnas sešiem vārtiem, dīvainās korespondences līkločos un konusos var saskatīt kaut ko tādu, kas ir vienāds ar izkaisītā un juceklīgā iespaida kopumu; tādēļ tikai jāpasaka «es». Es kaut kur eju un skatu ēnu vai cilvēku, kas lidinās augstu gaisā visā šīs parādības dīvainumā. Tās pašas tikšanās citi veidi, citas situācijas ne­skaidri izdalās viena no otras sapņa dūmakainajā pusgaismā; un es nezinu, vai mans spilgtais priekš­stats par to ietver visu dūmaku skaidri saskatāmās

ainās, vai tas ticis stāstīts, vai noticis ar mani pašu. Varbūt visinteresantākie ir daži misēkļi, ko radījušas baumas par būtni, kurai neeksistē attālums.

Tas skursteņslauķis, kuram liktenis bija lēmis ar māņticīgām bailēm saindēt nervozos garāmgājējus, jādomā, līdz mūža galam atcerēsies, cik dziļi bija saviļņojusi un kādu neizdzēšamu iespaidu bija radī­jusi viņa apkvēpusī figūra uz mēļo vakara debesu fona. Viņš attapās, kad lejā ieraudzīja milzīgo, melno pūļa peļķi; pakāpeniski tā dunošais, nemierpilnais koris pārvērtās satraucošā mulsā, un kvēpu ienaid­nieks, pēc policijas pieprasījuma, no sešstāvu mājas jumta nolaidās zemē, kur tūliņ kļuva par vilšanās, zobgalību un apvainojumu objektu. Iespējams, ka šai pūlī bija arī tas zēns, kura sarežģītās formās ieturē­tais ķīniešu pūķis virs Eltas rātsnama torņa, tark­šķim mežonīgi rūcot, pievērsa mednieka Buriko iekvē­lināto uzmanību, un tas tūlīt apzvērēja, ka ar Lježas divstobrenes dubultlādiņu, virs kartečas šāviņiem ielaižot eža adatas, nošaus velnu. Šo zvērestu neviens nedzirdēja, bet divus apdullinošus šāvienus bija dzir­dējuši blakus esošās kafejnīcas apmeklētāji, kuri ar interesi sekoja, kā, pazaudējis auklu, ko bija pārcir- tušas skrotis, virs mijkrēslī grimstošā Eltas rāts­nama stāvā jumta, līdzīgi spēļu kārtij, mētājās pūķis, krizdams lejup un atkal uzlidodams augšup. Tas no­tika pievakarē, tā ka neviens neredzēja dabisko kauna sārtumu bargā Buriko apaļīgajā sejā pēc tam, kad viņa maldi bija izskaidroti. Citā gadījumā sāka bai­lēs drebēt un ilgi skaitīja lūgšanas kāds zemnieks, kas ar kuli pār plecu slāja pa taciņu Jaunās Romas apkaimes pļavās. Bija rīts, un virs zāles lidoja cil­vēks. Zāle aizsedza velosipēdu, tāpēc zemnieks at­sprāga atpakaļ un pārsteigumā iekliedzās. Visapkārt

bija tik kluss, tik daudz puķu un tik spēji garām aiztraucās savās kustībās nedzirdams cilvēks.

Tagad ir laiks pieminēt, ka meiteni, kas vienā no Lisas skvēriem bija apsēdusies ar grāmatu rokās, bet savu pieticīgo mantību novietojusi zālē sev blakus, domīgi vēroja cilvēks, kura dzīve bija sevišķa, citāda nekā visiem. Viņš aplūkoja šo jauno būtni tā, ka viņa to nevarēja redzēt, nevarēja pat nojaust jaunekļa klātbūtni. Meitene bija tikko atbraukusi. Ar nestei­dzīgu, rāmu uzmanību, līdzīgi tam, kā zvejnieki ap­skata un izlaiž caur rokām sava tīkla acu mezglus, viņš visos sīkumos iedziļinājās iespaidā, kādu viņā radīja meitene, iekams nebija sapratis, ka viņa priekšā ir cilvēks, kurš, pats to nezinādams, ir spēris soli bīstamā aplī, no kura nav iespējams izkļūt. Pāri kristālam pacēlās āmurs. Un jauneklis piegāja viņai klāt.