VIII

Cik bieži, sveicot dzīves mierīgo gaišumu, mēs uz­ticīgi ļaujamies tās nomierinošajai varai, nedomājot ne par ko ne pagātnē, ne nākotnē; vienīgi tagadne ir līdzīga lapām, kas zem koka piesēduša ceļinieka acu priekšā šūpojas un mirdz, aizsedzot visu tāli. Tomēr šāds rāms laiks nepieturas ilgi. Vienalga, vai ir apklususi vai ne tā mūzika, kuras dārdi izrāva mūsu nerimtīgo «es» no omulības mirkļiem; kļūstot stiprākas, atdzimst un liek mums piecelties kliedzie­nam līdzīgās, ilgstošās skaņu trīsas. To skaņas ir varenas, un atgādinājuma dēmons, vai nu kā aiz­mirsts, mīļš tēls, vai kā cerība, kas savu balto roku mums sniedz no nākamības melnajiem tuksnešiem; vai kā svešas domas asmens, 'kas satriecis paša domu, spārnus sakļāvis, nolaižas pie tavām kājām un skūpsta acis …

Kopš tās dienas, kad Druds aizgāja uz visiem lai­kiem, Rūnas Beguemas dzīve neritēja pareizi; uzreiz viņa to nepamanīja. Iesākumā ārēji viņas dzīvē ne­kas nebija mainījies, bet, sagrauzdams tās mierīgo ritumu, nepareizs kļuva tas svaigais, vēsais, patvald- nieciskās dvēseles tonis, 'kura spēks bija viņas varā gan dienās, gan naktīs. Viņā nebija ne dusmu, ne nožēlas, ne vilšanās, ne skumju, ne skaudības; viņa salti novērsās no sapņiem, salti uzlūkoja to, kas ne­padevīgs sacēlās pret viņas gribu, un atstāja ār­pus sevis. Viņa sāka dzīvot tā, kā bija dzīvojusi iepriekš; nedaudz jautrāk, tikai nedaudz brīvāk un sabiedriskāk. Halls ar pulku aizbrauca uz attālu ko­loniju; viņa to nožēloja. Arvien retāk, arvien nespod- rāk kā slimību vai untumu, par kuru nav ar ko pa­runāt tā, lai to saprastu un pareizi novērtētu sarunu biedrs, viņa atminējās dienas^ kas kā plaisa bija iekritušas viņas dzīves gaisīgajās putās, un Drudu viņa atcerējās drīzāk kā nojausmu, kas uz mirkli iedzirkstījusies cilvēciskā apveidā, nekā dzīvu cil­vēku, kura roku bija turējusi savējā. Taču atpūta bija tikai šis viens mierīgais mēnesis, kas pavīdēja un pagaisa; jau tumsa bija tuvu; tā pieklauvēja un ienāca.

Tā ienāca pelēksnējā miglas dienā — ienāca sma­dzenēs, nervos un asinīs ar joni, kā, īsu laiku pasmi- dzinājis, sāk gāzt lietus. Tas bija pec nemierīgā miegā pavadītas nakts. Vēl itik tikko svīda gaisma; Rūna pamodās un apsēdās, nezinādama, ar ko lai atgriež miegu; miega nebija, nebija ne domu, ne sa­pīkuma — nekā.

Viņas skatiens rāmi klaiņāja, no grīdas un mēbe­lēm virzīdamies augšup, līdzīgi tam, kā raugāmies mēs, domai meklējot atbalsta punktu. Un nu viņa ieraudzīja, ka guļamistaba ir augsta -un gaiša, ka mūzas un ģēniji, kas savijušies uz figūrām rotātā plafona, ir harmoniska lidojuma apsēsti, un apbrīno­jami dzīvi viņai tēlojās stingās krāsu radītās būtnes. «Tās lido, lido,» meitene pierimusi sacīja; viņa plaši atpleta acis, un viņas dvēsele tagad lūkojās vēl aug­stāk un vēl tālāk, aiz ēkas kontūrām, kas slīdēja projām naksnīgajā debesu tukšumā. Tad, tik skaidri kā pie pašām acīm pielikta adatas smaile, viņas atmiņā spēji atausa Druds, viss — no galvas līdz kā­jām; augstu virs sevis viņa ieraudzīja tā ēnu, kus­tības un seju. Viņš traucās kā mests, svelpjošs nazis. Tad jau vairs nebija ne vismazākā atmiņas kaktiņa, kurā neuzliesmotu precīzā otrreizējā pārdzīvo­juma neciešamā guns; atkal viņa ieraudzīja pūli, cirku un sevi; sejai «pāri aiztrauca mūzikas kora ra­dītais melodijas vējš, un ar netveramu grūdienu virs apgaismotās arēnas kā augstu pacelta svece uzlidoja tas cilvēks ar brīnumdaiļu un atbaidošu seju.

Viņa nodrebēja, pietrūkās kājās, atjēdzās, un šaus­mas cieši pieglaudās viņas krūtīm, kas elpā strauji cilājās. Guļamistabas drošajā klusumā nīka grezns tukšums; šai tukšumā iznira un viņas dvēselē uzpel­dēja viss, kas ir vienāds ar augstumu, — putnu ēnas, mākoņu dūmaka un ap karietes lukturi zibošiem silue­tiem līdzīgas bezveidīgas būtnes. Viņa turēja roku uz sirds, baidīdamās palūkoties atpakaļ uz zvanu, un juta, ka kājas kļūst aukstas un nejūtīgas. Un te, tieši viņai pretī, siena kļuva nespodra, tad caurspī­dīga; no tās iznāca, pasmaidīja un, ar roku viegli, aicinoši pamājis, tāpat kā atnācis, nozuda Druds.

Tad šķita, ka zem kājām pazūd grīda; bailes un asinis sakāpa galvā; savas greznās omulības spozmē un klusumā viņa jutās kā tumšā mežā nokļuvusi, jauzdama visapkārt noslēpumainas briesmas, kas ne­dzirdami zogas klāt. Baidīdamās pakrist, viņa nolai­dās uz paklāja, tikai aiz lepnuma apslāpēdama klie­dzienu. Bet pamirusi sirds, atkal iepukstēdamās, sāka ducināt; domas atgriezās. Zvans! Glābjošais porce­lāna punkts! Viņa nospieda to, aiz nepacietības aiz- elsdamās un zaudēdama spēku, baidīdamās apgriez­ties, lai neieraudzītu to, kas spokodamies no visiem kaktiem skatījās mugurā. Ar līksmi, kādu sagādā

gurdena nopūta, Rūna vērās praktiski veselīgajā jau­nās sievietes sejā, kuras iztraucētais miegs bija bijis tik mierīgs kā viņas pēlis. Viesulis izklīda, parastais visapkārt atkal kļuva parasts.

— Parunājies ar mani un pasēdi te, — Rūna teica istabenei, — man nenāk miegs, un es nejūtos labi; pastāsti kaut ko.

Un, iekams rītausma vēl nebija apņēmusi aizkarus ar gaišu svītru, kalpone vārdu pa vārdam pārgāja uz tādām valodām, kuras nenogurdina un neizklaidē, bet palīdz domāt pašam. Kā dzīvojusi, kur kalpojusi iepriekš; kas pie saimniekiem bijis jocīgs, slikts vai slavējams. Rūna viņu dzirdēja tikai ar vienu ausi, kā slimniece ieklausīdamās draud-u dzelonī, kas žņaudz dvēseli; klausījās un nepadevās.

Pagāja nedaudzas dienas, un augstākās sabiedrī­bas cilvēki, satiekoties vai rakstot cits citam, sāka skandināt: «Vai jūs būsiet pie Beguemas viesībās?» — «Vai pie grāfa V. bija Rūna Beguema?» — «Kas bija pie Beguemas svinībās?» — «Stādiet mani priekšā Rūnai Beguemai.» — Skaistule Beguema it kā bija piedzimusi no jauna un atkal atsākusi dzīvi. Viņas neprātīgie pasūtījumi lika svīst un mesties azartā labākajām pilsētas firmām; pie juvelieriem, šuvējām, kas bija ievērojamākas un slavenākas pat par dažām famīlijām, pie villām un teātriem, pie augstmaņu dur­vīm, kuras liesmoja kā ugunsgrēks naktī, tagad katru dienu savai karietei pavēlēja apstāties Beguema, kas bija sajaukusi dzīvi skurbā svētku vienveidībā. It kā paraudzījusies atpakaļ un atjēgusies, Rūna atcerējās, ka viņa ir vēl tikai divdesmit divus gadus veca; ka atsvešinātība, kaut arī ieturēta oriģinālā tonī, pama­zām apslāpē vēlmes, laupīdama sirdij zelta rakstus un neskaitāmu baudu košās vītnes. Ar dāsnu roku

viņa pagrieza atslēgas, un, viņu trokšņaini sveik­dami, no visām durvīm atskanēja sveicienu kori; viņa kļuva sabiedrības karaliene, tik daudzu mīlestību laime un mērķis, ka pat vienā vīrieša rokas spiedienā saklausīja veselu runu, — atzīšanos vai skaudīgu nopūtu, vai arī tādas saltu raksturu nervozās trīsas, kas apdedzina kā ledus, reizēm iedarbojoties spēcīgāk par visiem monologiem. Šķita, rauti un balles, pie­ņemšanas un viesības ieguva nesalīdzināmu spožumu, vissmalkāko saviļņojuma aromātu kopš tā laika, kad maigā un spēcīgā daile sāka bārstīt tur savus smai­dus; asprāši kļuva asprātīgāki, švīti — elegantāki; īpašs spožums, apburoša starojuma atspulgs atmir­dzēja pat neglītu un vecu cilvēku vaigā, ja tiem ga­dījās būt viņas sabiedrībā. Viss pievērsās viņai, viss sumināja viņu. Katrs, uzklausot Rūnu vai vērojot, kā viņa virpuļo pārī ar glītu fraku, kur matu celiņš un staja, lepns skatiens un samtainas ūsas izplēn, iznīkst šīs jaunās uguns tuvumā, kas plivina savu balto šlepi greznajā un brīvajā pūlī, domāja, ka te ir kalngali dzīvespriecīgam mieram, ko apmirdz laimes spārni, ka nav par viņu laimīgākas; un, tā domā­dams, neviens nezināļa neko.

«Aizmirstiet, aizmirstiet!» reizēm Rūna dzirdēja, eksplodējot līksmām balsīm, pārtrūkstot vijoles tak­tij vai riteņu dārdoņai, kas vēja ātrumā nesa viņu pretī jaunai jautrībai; bet «aizmirstiet!» pats node­vīgi atgādina to, ko velti pūlas izdzēst. Ne mīlestība, ne nožēla, ne kaislības mita viņā, bet sāpes; šīs sā­pes nebija izskaidrojamas, pat ne sevī izprotamas, kā, novirzoties no pareizās domas, mēs bieži sapro­tam daudz ko tādu, kas nogūlies šķērsām mūsu pie­rastajām jūtām. Viņu māca ilgas. Lai arī kur viņa ieradās, lai arī kādā stāvoklī nonāca savā mājā vai

svešā, nekas viņu nepasargāja no iespaidiem, kas grauž savas alas mūsu dvēseles dzīlēs; te tie plaik­snījās spēji kā zibeņi, te klusi, mazpamazītēm krau­jot smagumu uz smaguma, centās iztaustīt ciešanu robežas. Lūkodamās teātra kupolā, viņa lēni cēla roku pie acīm, lai aizsegtu to, kas sāka veidoties aug­stumos; augstumi griezās; drebēdama griezās velve; lustru gaisma, izdzisdama vai uzliesmodama, žilbi­nāja acis, klājot dūmaku pāri balkonu mirdzošajam pagriezienam, zem kuriem ģībonim līdzīgs pletās kraujais bezdibenis. Tad visi iespaidi, viss, kas šajā brīdī eksistēja, — izrāde, skatuve un aizmugurē mie­rīgo vīriešu laipnie pusčuksti, kuru tuvums vien jau būtu drošs aizsargs jebkurās citās briesmās, — kļuva par nepanesamu nastu; un, nogaidījis sirdspukstu, sirdspukstu, kas vienlaikus dzima deniņos un dvēselē, blakusesošās ložas barjerai tuvojās Druds.

Tad, kļūdama bāla, viņa smaidot sacīja apkārtē­jiem, ka jūtas slikti, pēc tam brauca mājās, zinā­dama, ka neiemigs. Viņas mājā guļamistabā un pā­rējās telpās visu nakti dega gaisma; ieklausīdamās sevī tikpat cieši, kā klausās pie durvīm, aiz kurām, klusi elpojot, stāv ienaidnieks, viņa sēdēja vai stai­gāja; gan nicīgi iesmiedamās, bet tādiem smiekliem, no kuriem sirds kļūst vēl saltāka un vientulīgāka, gan raudādama un trīsēdama, viņa cīnījās ar bailēm, kas centās izlauzties kliedzienā. Bet kliedziens izska­nēja tikai dvēselē..

— Pietiek, — viņa teica, kad dažas dienas, kas bija aizvadītas mierā un labā noskaņojumā, radīja pārliecību, ka šie murgi ir izklīdināti. Brīnumdaiļa, ar apburošu smaidu uz lūpām viņa devās augšup pa kāpnēm, kuru pagriezienos spoguļos no rāmja līdz rāmim viņu pavadīja otra Rūna, vai arī apsēdās

atzveltņu puslokā, zibošu vēdekju vidū, vai, pavadas atlaidusi, jāja pa aleju, sakot pavadoņiem tos satrau­cošos vārdus, kuros, lai arī cik mānīgi tuvi tie bija slēpta solījuma laimīgajai svītrai, kā neredzama, salta svaru bumba karājas diženais «nē», — arvien ar to pašu domu «pietiek» un pat bez tās, vien laimīgas brīves noskaņā, visa saspringusi kā putas un tērauds. Tad, ar pēkšņām skumjām lūkodamās spogulī, viņa redzēja, ka tā dziļumā viņai blakus domīgs iet Druds; ka pērļainiem spārniem līdzīgie vēdekļi svelpdami šķeļ gaisu; ka tie kļūst arvien milzīgāki, baltāki, un lidojuma, spēja un trauksmaina ātruma izjūta pie­pildīja viņu ar brīnumainām mokām. Viņa glaudīja zirgu, bet, aizgriezis galvu un sasprindzinājis kājas, tas sāka trīcēt un nekustējās vairs ne no vietas; dzīv­nieks kāpās atpakaļ, un šajā brīdī tam, liekas, bija viņa kundzes nervi, kuras sirds sitās tā, kā pakavi sitas smiltīs; galvu nolaidis, ar mierīgu roku turoties pie iemauktiem, stāvēja Druds. Viņš uzmeta skatienu Rūnai un izgaisa.

Загрузка...