Zaigojošā pasaule

X

Nākamajā dienā viņai atveda rozes no Ardas; šis apvidus bija slavens ar puķēm, jo tur paradīzes vien­kāršībā audzēja visizcilākās šķirnes. Viņa ņēmās ap to valgo daiļumu tik uzmanīgi un mīļi, kā māte sukā sava puisēna sajukušās cirtas. Tikai tagad, kad viss

sevišķais, kas pirmo ierosmi, šķiet, bija radis Drudā, līdzīgi magnētam, kurš dzelzs skaidiņas izkārto rak­stā, mierīgi pievārēja Rūnu, — viņu pārņēma un iz­brīnīja dabiskā burvība, kas slēpjas ziedā, kurš ir radīts, lai pak]autu sev pasauli. Uz apaļa galda vi­ņas priekšā gulēja smaržīgs lēvenis ar tumšzaļām lapām un stingro kātu durstošo, gludo virsmu. Aro­māts, kas iespiežas visur, likās, arī bija tā rožainā gaisma, kura paslēpjas starp ziedlapām un kuras tā pietrūkst mākslīgajām rozēm. Paši ziedi atdusējās sava izaicinošā lapojuma vidū tik debešķīgi nekau­nīga krāšņuma brīnišķā daudzveidībā, kāds piemīt miegā iegrimušai meitenei, kas izlaidusies gultā. At­lasam līdzīgi ierotījušos ziedlapiņu blāvā nokrāsa maigi atēnoja vainaga aristokrātisko greznību, kurš bija tumšsārts kā nakts un kura stingrās ziedlapas, šķiet, zvēresta saistītas, koši kvēloja, bet neraisījās vaļā. To purpura un rītausmas vidū kā maijā uzkri­tis sniegs žilbinoši mirdzēja baltās rozes, kurām, ne­vilšus piedodot nokrāsu, vārds «roze» piešķir omu­līgu vitalitāti, kas dvesmo baltu valdzinājumu. Un dzeltenās — vai dēvēt tās tā, atkārtojot neprecīzā vārda senseno apgrēcību, — nē, nevis zeltainās, nevis dzeltenās, bet tas, kas šo vārdu spilgtajā sevišķumā paliek neizteikts, — starp citām karalie­nēm bija līdzīgas lieliskam samtam, kura krokās iegūlis sulīgs stars.

Rūna tās sakārtoja, iegremdēdama vāzēs, un tur, krāšņāk par visiem dārgā stikla rakstiem, rozes ieņēma tām paredzētās vietas, lai sagaidītu skatienus.

Kamēr meitene tā darbojās, viņā brieda vēstule; bet viņa ne uzreiz saprata, ka tā ir vēstule. Izklaidīgi gremdēdamās ziedos un to aromātā, kas līdzvērtīgs pašai mīlestībai, viņa dzirdēja vārdus, kas radā?- piepūles rakstā, pirkstu un rožu kustību dvēselē, pašā pieskārienā. Nu atlaidās vaļā kāti, kurus savienot viņai gribējās efekta dēļ, bet traucēja uz iekšpusi ierotījies pumpurs, un bez jebkādas skaņas sāka ritēt valoda: «Es gribu tikties ar jums, pārbaudīt un pār­vērtēt sevi.» Sie vārdi vērsās pie stingras un drošas rokas, kas nebija līdzīga sievišķīgajai Lidsa rokai, kurš bija atsūtījis to puķu dārzu, ap kuru viņa tagad aizrautīgi darbojās, — pie iedomātas, neesošas, bet nepieciešamas rokas viņa vērsās, un tādā rokā viņa iztēlē skatīja savas rozes. «Ņemiet tās,» teica tas, kura seju Rūna neredzēja, «atrodoties man bla­kus, nebaidieties ne no kā.» Uz viņas rokas uzkrita ziedlapiņa; «Es gaidu, ka jūs man uzrakstīsiet,» viņš pamudināja; tai pašā brīdī, sadūrusi pirkstu, kamdēļ rokas kustība neviļus savienoja divas rozes, balto un tumšsarkano, viņa. ieraudzīja tās kopā sakļāvu­šās, tik atšķirīgā, bet iekšķīgi tik tuvā un abpusēji nepieciešamā daiļumā, ka tas nevarēja neno­tikt. «Ko mēs zinām par sevi un, ja es jums rak­stu, — vai tā ir nejaušība? Būt kopā — pagaidām tas ir viss, par ko domāju es. Vai jūs iepriecina šie vārdi?» — tā, nemaz nedomādama par neredzamo kaltu, kas veido noskaņojumu, viņa improvizēja runu stingrajai rokai; te viņai pasniedza vēstuli.

Atstājusi puķes, Rūna sāka lasīt laipno un asprā­tīgo brašā balamutes vēstījumu: glaimi, joki, vēro­jumi, asprātības un slavas dziesmas, — tas tikko jaušamais, vien mierīgai sirdij saprotamais vīrišķīgā gara spiediens, kādu izmanto sirds sporta psihologi. Bez smaida viņa izlasīja pierastos, veiklos glaimus, bet tur bija postskripts, kur viens vārds — H a 11 s — viņu smagi saviļņoja: «Lūk, ļaunā ziņa, kas dabiski izraisa godbijīgu klusēšanu, — un es nolieku spalvu:

Azudžā no drudža miris kapteinis Halls. Miers viņa lieliskajai dvēselei.»

Viņai, šķiet, pēkšņi apžilba acis un, pārvilkusi tām pāri ar aukstu roku, Rūna vēlreiz izlasīja satriecošo postskriptu. Tomēr viņa izlasīja atkal to pašu — ne vairāk, ne mazāk; vienīgi vairāk — savā dvēselē, sa­prazdama, ka vēstule, kas, kārtojot puķes, tikko bija dzimusi viņā, ar šo triecienu jau ir sagumzīta; ka tā bijusi iecerēta un paredzēta nosūtīšanai uz Azu- džu — glābiņa labad, — bojā gājušajam virs­niekam.