Zaigojošā pasaule

VIII

Cilvēku attiecību neprātā ielaužas zibeņātrs un smalks aukstas gaismas stars — policijas lukturis. Kad apkalpotājs paziņoja viesnīcas pārvaldniekam, ka simt trīsdesmit septītajā numurā no iekšpuses raustī­jies durvju rokturis, — luktura stars vērīgi pievērsās pārvaldnieka sejai un, pavēloši iedzirkstīdamies, aici­nāja to pie rokas, kas lukturi turēja. Pa gabalu tā likās esam parasta roka, kuru apņēma ar kroņa po­gām rotāts piedurknes atloks, bet tuvumā pārvērtās par cilvēku, kam tā piederēja. Tās pirksti bija cieti un plakani. Kā akmenī cirsta tā gulēja uz lielā galda stūra. Lukturis nozuda, to nomainīja zaļās lampas spožā gaisma.

Nakts beidzās; arī šī gaisma pagaisa, atdodama savu vietu rīta saules spozmei, kurā Betsija nostājās viesnīcas pārvaldnieka pētošo un vienaldzīgo acu priekšā. Viņš sāka runāt galējas neapmierinātības asajā tonī:

— Jūs apkalpojat augšu un tik nevīžīgi, ka par jums sākušas ienākt sūdzības. Man tas nepatīk. Man nācās dzirdēt nepatīkamas lietas. Galda piederumi ne­tīrīti, mēbeles izvietotas neakurāti, jūs pasniedzat ne­asus nažus, izšļakstināt kafiju un tēju; padodat sabur­zītas salvetes. Līdz šim es neesmu jums izteicis pie­zīmes, uzskatīdams to par vienkāršu misēkli, bet šodien nolēmu beidzot darīt galu slinkumam un ne­būšanām.

— Pārvaldnieka kungs, — meitene pārsteigumā teica, — atvainojiet, es,, goda vārds, itin neko nesa­protu. Cik jūs esat netaisns, nodarāt man tādu pāres­tību … — Viņa pacēla priekšautu un spieda to pie acīm. — Es tā cenšos, strādāju, muguru neatliekdama,

pašai nepaliek neviena brīva brītiņa. Jums laikam samelsuši nez ko. Kas jums sūdzējās? Kas? Kas?

— Vienalga, kas sūdzējās, — solīdiem iemītniekiem es ticu un jūsu klaigāšanu uzskatu par histēriju. Ne­pūlieties attaisnoties. Tomēr es izgudroju sodu, > kas vienlaikus pārmācīs jūs un |aUs man pārliecināties, vai sūdzības ir pareizas. Kopš šā brīža, pirms iznēsā­jiet kaut ko pa numuriem, lūdzu, esiet tik laipna un parādiet man galda piederumus, ēdienus un dzērie­nus; es pats uzraudzīšu, vai jūs darāt tā, kā nākas; mūsu sarunu nobeidzot, brīdinu, ka nākamreiz jūs tik lēti vis cauri netiksiet.

Istabene, mirkdama asarās, mocīdamās rūgtā nesa­pratnē un pēc sava prāta izskaidrodama šo piekasīša- nos, izgāja ārā ar smagu sirdi.

«Viņš man uzmācās,» Betsija izlēma, «saknaibīja man visas rokas, bet nekas neiznāca, un tagad atrieb­jas; tomēr, — lai viņš ir nolādēts, — nesīšu viņam ap­skatīt ne tikai galda piederumus, bet visus paklājus, un tā sapurināšu pašā degungalā, ka viņš dabūs norīt mārciņas piecas putekļu.»

Tādējādi vaļsirdīgi atklājusi savu attieksmi pret paklājiem, zvanu skaņu vajāta, viņa devās augšup. Uz signāldēļa parādījās trīs numuri, un to vidū simt trīsdesmit septītais; apskatījusi numurus, Betsija sa­juta vieglas, ziņkāres pilnas šausmas, ko bija izraisī­jušas virtuvē dzirdētās tenkas. Divi iemītnieki piepra­sīja rēķinu un važoni; balss no simt trīsdesmit septītā numura caur portjeru apvaicājās, cik pulkstenis, pazi­ņoja, ka viņš vēl neesot apģērbies, palūdza kafiju un glāzīti liķiera, pēc tam Aišers nožāvājās.

«Vai tik tu, pagāns tāds, neesi sūdzējies?» atcerē­jusies, ka vakar numuru bija uzkopusi diezgan lielā steigā, Betsija nodomāja, «ak tu, divkosīgais radījums, pret mani izturies, it kā nekas nebūtu bijis; labi, es tev parādīšu, ka protu atbildēt ar cieņu.»

Kad viņa bija atminējusies vēl dažus grēciņus, aiz­domas kļuva par dzelžainu pārliecību.

«Tomēr viņš ir skaists un lēnīgs kā eņģelis; pirmo­reiz varbūt vajadzēs viņam piedot.»

Un viņa nedabiski možā balsī, kurā, pēc viņas do­mām, vajadzēja izskanēt skumīgam pārmetumam, at­bildēja, ka pulkstenis rāda pusastoņus, ka katrs ģēr­bjas, kad grib, bet ka kafiju viņa atnesīs tūlīt.

— Lieliski, — Aišers sacīja, — jūs, Betsij, esat nevis istabene, bet zelta gabals. Esmu ar jums ļoti apmierināts.

Betsija dzīrās izstāstīt Aišeram par pārvaldnieka rājienu un pajautāt, vai Aišers viņai nav piesaucis šo nelaimi, taču tā pēdējos vārdos viņai likās pavī­dam viegls izsmiekls. Betsija parādīja mēli un apmie­rināta, ka atriebes aktu slēpj portjera, skābi novilka:

— Esmu briesmīgi priecīga, Aišera kungs, ka man ir bijusi tā laime izdarīt jums pa prātam, — un izgāja, stingri nolēmusi turpmāk turēt sirdi aiz at­slēgas.

Viņa nokāpa lejā, kur pavārs baltā micē, tvaiku mā­konī tīts, jau būrās pie plīts. Betsija, paņēmusi paplāti ar kafiju, iegriezās pie bufetnieka, kurš glāzītē, kas bija tik mazītiņa kā lauku pulkstenītes zieds, iepili­nāja šķidru ugunīgu samtu, un aizdrāzās pie pārvald­nieka. Viņa bija nolēmusi to pārmācīt ar apdullinošiem sitieniem durvīs, bet viņai par pārsteigumu pārvald­nieks atvēra tūdaļ, tiklīdz viņa pieklauvēja.

— Ahā! — viņš sacīja, uzmezdams paviršu skatienu galda piederumiem. — Kāpēc tik skābs ģīmis? Dodiet šurp. Es apskatīšu traukus pie loga. Uzgaidiet. — Viņš attālinājās, taisot ar pirkstiem virs kafijkannas

tādas kustības, it ka uz maizes bērtu sāli, un pēc mirkļa smaidīdams izgāja, atdodams paplāti istabe­nei. — Nu tad atcerieties: tīrīgums un kārtīgums ir sievietes labākā rota.

Lieki teikt, ka servīze, kas vienmēr bija bijusi spodra, tagad žilbinoši mirdzēja. Betsija, norūkusi: «Māciet savu sievu,» — devās prom un aiznesa kafiju uz simt trīsdesmit septīto.

Druds staipīdamies malkoja kafiju no baltas, ar zeltu greznotas tasītes. Viņa priekšā aiz pavērtajiem aizkariem agrīnā rīta kairajā dzidrumā un spirgtumā laistījās spožas gaismas pielijušais balkons.

«Šķiet, pietiekami ilgi esmu te uzturējies. Jau kaut kas man liek ieklausīties šajās sienās.»

Taču vieglie putekļi, ko bija sacēlusi slepenā rosība, nebija skāruši viņa elpu, un viņa prātojumi koncen­trējās ap sensāciju. Kaut gan pilsētas avīzes šo lietu bija pilnīgi noklusējušas, viņš to vēl nezināja. Viņa iekšējais skatiens pabija visos pasaules nostūros. Viņš redzēja, kā aploksnēs, pa telegrāfa vadiem, pa sārtām mēlēm un pelēkām smadzenēm traucas valbacainas, šaudīgas vēstis — ēsma, kas rodas aiz nepacietības sevi ātrāk nodot citam vadam, citam prātam, citai aploksnei un mēlei, un kā cilvēkēdājam līdzīgi to kāri aprij Leģenda — jebkura atgadījuma miesīgas mā­sas — Sajukuma — caurumainajā apmetnī ietīstīta.

Pērkons nogranda tādā situācijā un tādos apstāk­ļos, kādi nenovēršami kļūs par noliegšanas sākumu. Cirkam līdzīgas vietas nav pārāk autoritatīvas; jeb­kurš iespaids, ko radījusi maksas izrāde, attālinoties no tā laikā un telpā, tiek uzskatīts par mākslotu; tā liktenis mūžam ir smaids un joki. Pastāv un vienmēr pastāvēs iluzoras, neikdienišķas parādības; valodas par tām uzklausa un pārrunā, bet, ja šīs parādības neatkārtojas, tām tic ne vairāk kā goda vārdam, kas jau vienreiz ir lauzts. Notikums cirkā, izkropļots nokrāsā un formā, izdzisīs kā neskaidra atbalss, ko visdažādākie spriedumi saplosa sastāvdaļās, no ku­rām pati galvenā — cilvēks bez spārniem debesīs — kļūs par mirkļa pasaciņu, ko upurēs vaļas brīžu tēr­zēšanai par cilvēka iedabai ireāliem brīnumiem. Un varbūt tikai kāds atpalicis sapņu, mākoņu un putnu mīļotājs, šķirstot paviegla žurnāla lappuses, ar vāri sapņainām trīsām nogrims domās, aizvērs grāmatu un izklaidīgi palūkosies visapkārt.

«Bet ja nu …» Druds mazliet pacēla galvu, kura bija kļuvusi smaga, pavilka spilvenu augstāk, «ja nu es izlemšu dzīvot atklāti, zinātne sāks raustīties kram­pjos. Es jau dzirdu daudzus tūkstošus referātu, kas nolasīti milzīgo auditoriju karstajā pirtī. Tur pacen­tīsies iestāstīt veiklo domu, ka apskatāmā parādība būtībā saskan ar visvisādiem likumiem, ka tā ir nepa­redzēts tādu spēku akords, kas pieejami pētījumiem. Bet kabineta klusumā, vīrišķīgi apkrāvies grāmatu kaudzēm, kāds apjucis sirms cilvēks, kas dzīvi nodzī­vojis ar lepni paceltu galvu, baudīdams slavu un cieņu, sāks meklēt grāmatu lappusēs līkloču taku, pa kuru varētu ielīst iekšā tam, kas aprijis viņa sviedriem piesūkušos «akorda» sistēmu, kamēr, līdzīgi dīkam as­prātim, kurš pierādīja, ka Bonaparta nekad nav bijis, ar vārdiem: «Ikss. Ārpus zinātnes. Ilūzija,» atmetīs visam ar roku.

Un iztēlē viņa priekšā ļoti skaidri lokveidā nostājās sirmbārdaini vīrieši mantijās un parūkās un, satvē­ruši cits citu aiz mēles, centās izkliegt kaut ko kate­gorisku. Tad Druds saprata, ka laižas miegā un .iet bojā, bet šis ievainotās apziņas skumīgais mirklis tū­daļ nogrima nespēkā; ar piepūli viņš pavēra plakstus un, pakļaudamies liktenīgajam slinkumam, atkal tos aizvēra. Zilgajā tumsā sāka peldēt staraini plankumi; tie apdzisa, un gulošā seja kļuva bālāka.

Tam visam bija tādas sekas, ka pie ieejas viesnīcā, no kuras četri sanitāri uz nestuvēm iznesa audeklā ietītu nekustīgu ķermeni, bija sapulcējies neliels bars dīkdieņu. Seja tāpat palika aizsegta. Pārvaldnieks, būdams te klāt un atbildēdams uz līdzjūtīgiem jautā­jumiem, sacīja, ka aizved pēkšņi un smagi sasirgušu slimnieku; nelaimīgais esot bezsamaņā.

— Varbūt vienkārša nervu lēkme, — viņš stāstīja. — Es gan neesmu ārsts.

Pa to laiku slimnieku apguldīja karietē, kalpotāji iekārtojās iekšpusē, bet pie kučiera uz bukas apsēdās pelēks, bāls cilvēks ar brillēm uz acīm. Viņš kaut ko pačukstēja kučierim. Tas, palaizdams pilnos rikšos, sāka steidzināt zirgus, un kariete, nogriezušies ap stūri, aizslīdēja uz cietumu.