Zaigojošā pasaule

XI

Nākamās dienas vakarā Rūna apmeklēja minis­tru — savas mātes brāli. Bija jau vienpadsmit, bet Dagovets viņu pieņēma. Viņš tikai izteica izbrīnu par to, ka viņa mīlule, gribēdama mazināt viņa prieku, it kā tīšām izvēlējusies tik vēlu stundu.

Viņa sacīja:

— Nē, jūsu prieku, tēvoci, varbūt palielinās tas, ko es atvedu. — Un viņa sāka smieties, bet no smiekliem sāka smaidīt viss viņas skaistums, kas līdzinājās atklāsmei.

Daiļums rotā arī tā vērotājus; visas tā nianses un nokrāsas izraisa jūtas, kas ir tām līdzīgas, bet viss

To nakti, kad Druds saviļņoja ļaužu dvēseļu slepe­nos ūdeņus, Rūna pavadīja pavisam bez miega. Uz rīta pusi viņa jau neatminējās, ko bija darījusi līdz tam, kad, rītausmas apskaidrota, pilsēta atjaunoja kustību. Meitenei šķita, ka viņa klaiņājusi pa ausmas apmirdzētām, tukšām zālēm bez mērķa, bez pārdo­mām, tai stāvoklī, kad domas rodas pašas no sevis, bez piepūles un aprēķina, atspulgodamas grandioza iespaida radītu ugunsgrēku līdzīgi no stāvas kraujas mestam akmenim, kurš, nogrūzdams un aizraudams sev līdzi citus, kā lavīna gāžas lejup un jau ir svešs rokas kustībai, kas šo akmeni metusi. Rūnas sirdī atausa mērķis, kas vienā naktī parādīja visus viņas līdz šim apslēptos spēkus, kuri pārsteidza viņu pašu un viegli iekustināja tādus smagumus, par kādiem viņa pat nebija dzirdējusi. Tā bieži vien aiz nezinā­šanas cilvēks ilgi stāv, uzgriezis muguru klusi ilgo­tajam: no malas liekas, ka viņš snauduļo vai izklaidē sevi ar maznozīmīgiem vērojumiem, bet, spēji pagrie­zis galvu un ietrīsēdamies, ar sajūsmas saucienu viņš sveic ilgotā brīnumaino tuvumu, bet pēc tam, visu uz­budinājumu sakoncentrējis sevī, brāzmaini sagrābj laupījumu. Viņa jau dzīvoja nepārvaramas vīzijas varā, kas sajauca visas likteņa kārtis.

Piebraucot pie cietuma, Rūna ar izbrīnu atminējās, ko ir paveikusi šais divdesmit četrās stundās. Viņa nejutās nogurusi; kaut arī zirgi joņoja ātri, viņai nemitīgi gribējās mazliet pacelties un padoties uz priekšu; meitenei šķita, ka tas pasteidzinās skrējienu. Viņa sasniedza mērķi piecpadsmit minūtēs.

«Nu lūk, — cietums!» Te pa tukšo laukumu klimta suņu ēnas; tornīšu vidū iespiesto melno vārtu later­nas apspīdēja aizrestoto lodziņu, kurā parādījās ūsas un lakots cepures nags. Ilgi žvadzēja atslēga; tās neparastā, dobjā dunoņa lika domāt, ka šie ar collu biezu dzelzi apsistie vārti atdarās tūkstoš gados reizi. Ieiedama viņa jutās kā Rolands, kas pāršķeļ klinti. Sargs, atmetis apmetņa vaska drānas kapuci, veda viņu pāri milzīgam pagalmam; priekšā nespodri mir­dzēja ar mirgojošiem ugunskuriem nosētam kalnam līdzīgas ēkas septiņu stāvu logi.

Komandanta māja, piespiedusies cieši klāt cietu­mam, atradās dārza vidū. Tās logi vēl omulīgi spul­goja, pāri aizkariem slīdēja ēnas. Rūnu saņēma ista­bene; acīmredzot tādas nepieredzēti vēlas ierašanās pārsteigta, viņa, atvērusi pieņemamās istabas durvis, gandrīz sviešus pasvieda apmeklētājai krēslu un ar vēstuli strauji aizsteidzās uz attālākajām istabām, no kurām atskanēja miermīlīgas rosības, smieklu un izsaucienu pilns, viegls troksnis. Tur ģimenes vidū at­pūtās komandants.

Viņš iznāca tūdaļ, tiklīdz bija beidzis lasīt vēstuli. Rūna ārkārtīgā dvēseles sasprindzinājuma gaišredzībā apjauta, ka runā ar mehānismu, kas darbojas stin­gri pēc priekšrakstiem, bet ar lielu mehā­nismu, kura zobratu starpās var ievadīt rokas siltumu, nebaidoties tikt ievainotam. Komandants bija smag­nējs, stalts, ar iesirmiem matiem virs stāvās pieres; no viņa pelēkajām acīm pasaulē vērās kareivis un bērns.

Rūnu ieraudzījis, viņš apslāpēja ziņkāres izraisīto satraukumu ar ieņemamajam amatam piedienīgām jū­tām. It kā starp citu, samulsis, viņš ar varenu plauk­stu ievirzīja ūsas mutē, izlaida tās ārā, nokrekšķējās un mierīgā, sulīgā balsī teica:

— Esmu saņēmis pavēli. Saskaņā ar to man neka­vējoties jāpavada jūs uz piecdesmit trešo kameru. Tik­šanās, kā jums, jādomā, ministra kungs ir darījis zināmu, jāīsteno manā klātbūtnē.

— To es nezināju. — Rūna satriekta apsēdās, pie­peši sajuzdama tādu neatlaidīga izmisuma uzplūdu, ka acumirklī uztrūkās, cenzdamās sakārtot domas un atgūt drosmi. — Lūdzu atļaujiet man kamerā ieiet vienai.

— Bet es nevaru, — komandants sacīja, savu kus­tību vienkāršajā shēmā nepatīkami iztraucēts. — Es nevaru, — viņš stingri atkārtoja.

Meitene nobālēdama klusi pasmaidīja.

— Tad esmu spiesta pastāstīt jums visu sīkāk. Jūsu klātbūtne izkropļos manu sarunu ar Aišeru; zudīs visa apmeklējuma jēga. Viņš un es — mēs pazīstam viens otru. Jūs sapratāt?

Šādi runājot, Rūna gribēja tikai izraisīt neskaidru domu par viņas personiskajām ciešanām. Taču dī­vainā kārtā šīs tirādes jēga komandanta vienpusīgi iestādītajā prātā sakrita ar ministra vēlēšanos.

— Jā, es sapratu. — Nevēlēdamies gari un plaši par to runāt, jo baidījās pārkāpt oficiālās robežas, viņš tomēr atkal ieskatījās vēstulē un sacīja: — Jūs domājat, ka tādā veidā … — un, brīdi klusējis, pie­bilda: — Paskaidrojiet, jo es lāga nesapratu.

Taču ar to Rūnai pietika. No divdomības dziļās ēnas viņas prātā uzzibsnīja nepārprotams minējums. Viņa pietvīka kā magone, kas starp citu komandantā

pastiprināja godbijīgi un dziji slēpto nicinājumu pret meiteni; viņai turpretī tas sagādāja sāpes un prieku. Acis nodūrusi, viņa turpināja:

— Tā būs labāk.

Komandants, pārdomās nogrimis, skatījās Rūnā, apzinādamies, ka viņai ir taisnība; taču attiecībā uz meitenes skopajiem paskaidrojumiem viņš savā dvē­seles naivumā palika pilnīgā pārliecībā, ka, neturē­dama viņu par stulbeni, viešņa ļauj sevi saprast no pusvārdiem. Kamēr viņš prātoja, Rūna atkārtoja lū­gumu un, ievērojusi, kādā apmulsumā komandants paraustīja plecus, piebilda:

— Viss paliks starp mums. Tas ir izņēmuma gadī­jums; un ne lielāku izņēmumu pieļausiet jūs.

Kaut gan ministra vēstule novērsa jebkuras aizdo­mas, komandants vēl svārstījās, viņu atturēja formāla lojalitāte attiecībā uz vēstules vārdiem «jūsu klāt­būtnē». Viņu personiski nomāca tāds pienākums, un viņš nodomāja, ka labi būtu izkļūt no uzspiestās si­tuācijas, jo vairāk tāpēc, ka acīmredzot nebija nekāda riska. Tomēr ne jau šie apsvērumi deva ierosmi viņa dvēselei. Kaut kas tāds, kas atrodas starp mūsu rīcību un nolūkiem, līdzīgi rokai, kura atvaira sitienu, izšķi­roši ietekmēja viņa gribu. Šī nepatvaļīgā dvēseles kustība tiek dēvēta dažādi: «kaut kas pamudināja», „ «acumirkļa noskaņā», «pats nezinu, kāpēc tā no­tika» — lūk, izteicieni, ar kādiem mēs attēlojam va­reno padomdevēju, kas mūsu savstarpējās attiecībās darbojas ar netveramiem līdzekļiem, jo iedarbīgākiem tad, kad tie vērsti pret visiem prāta un jūtu apsvēru­miem, lai gan šoreiz tā nebija.

Viņš vēl un vēl apdomājās un beidzot, pieņēmis lēmumu, vairs nesvārstījās:

— Ja jūs apsolīsiet… — viņš sacīja. — Atvaino­jiet mani, bet kā atbildīgai personai man ir pienākums tā runāt, — ja jūs apsolīsiet nekādā ziņā ļaunprātīgi neizmantot manu uzticēšanos, es jūs atstāšu kamerā uz vēstulē norādīto laiku.

Kādu minūti, ne mazāk, viņā skatījās komandantā tieši un noteikti, un šī smagā pauze piešķīra viņas vārdiem lielu svaru, lielu morālās cīņas nozīmību, ko komandants uztvēra kā izbrīnu. Viņa nenolaida acis, viņas burvīgā seja nepārvērtās, kad komandants iz­dzirda skanīgu un lepnu balsi:

— To es- apsolu. — Rūna pati neapzinājās, cik dārgi viņai maksāja šie vārdi, tikai šķita, ka viņā pašā it kā sprādziens sagrāva stalto skaidrības ēku, bet pāri dūmiem un dubļiem pazibēja šķīstās upurliesmas.

— Tādā gadījumā, — pēc īsa klusēšanas brīža ko­mandants teica, — lūdzu, sekojiet man.

Viņš uzlika naģeni un devās ārā pa durvīm, kas bija pretējas tām, pa kurām bija ienākusi Rūna. Viņi nokļuva spilgti apgaismotā gaitenī; tas bija taisns, garš kā iela, vēss un skanīgs. Tā galā bija restotas dzelzs durvis; sargs, acis vērīgi pazibinājis, pagrieza atslēgu; milzīgās ēkas dzīlēs kā draudīga atbalss no­dārdēja metāliska skaņa. Aiz šīm durvīm cauri visiem septiņiem stāviem stiepās šaura kāpņu šahta; katrā stāvā visapkārt sniedzās margu metāla norobežoti pa­neļi. Vienādā attālumā citu no cita tos savienoja tērauda vītņu kāpnes, kas nodrošināja kustību starp stāviem. Viennīcu durvju rindas stiepās gar katru ga­leriju; viss kopumā atgādināja saltas elektriskās gais­mas apmirdzētas gigantiskas medus kāres. Pa pane­ļiem klusiem soļiem šurp turp staigāja vai, stāvēdami uz savienotājtiltiņiem, lejup skatījās sargi. Stikla griestos, galvu reibinošā augstumā zaigoja lokspul- dzes; daudzas mazākas spuldzes dzirkstīja pie sienām starp durvīm.

Rūna iepriekš nekad nebija bijusi cietumā; cietums jau nomāca viņu. Viss pārsteidza, viss lika ciest klusu un gremdēties grūtsirdībā; šī spodrība un noteiktība nesaudzīgi salauza visas domas, izņemot vienu: «cie­tums». Asfaltētie, spoži nospodrinātie paneļi laistījās kā lāmas; margu varš, baltās un pelēkās sienas bija nevainojami noberztas un nomazgātas: izmisuma greznība, kas domāta ilgiem gadiem. Rūna dzīvi stā­dījās priekšā, ka viņa no šejienes vairs neizkļūs; galvā sakāpa asinis, bet kājās salija smagums.

— Tas nav visai tuvu, — komandants sacīja, — vēl tikpat daudz jākāpj uz leju, — un viņš sasniedza stūri; skatam atklājās galerija, līdzīga noietajai. Tās vidū tērauda trapa stāvā spirāle veda uz apakšējo stāvu. Te viņi gāja zem pagrabstāva velvētajiem griestiem un nokļuva pašā ēkas galā, kur aiz arkas, gaiteņa šķērsejā atradās tā saucamās slepenās kameras. Pie vienas no tām komandants spēji apstājās. Viņu ierau­dzījis, no ķeblīša piecēlās bruņots sargs; viņš militāri sveicināja un ziņoja.

— Atveriet piecdesmit trešo, — komandants sacīja.

Pārmērīgi rosīgi, kas liecināja par ārkārtēju, bet

mēmu pārsteigumu, sargs iekustināja atslēgu un slē­dzamo. Pēc tam viņš atbīdīja smagās durvis.

— Laipni lūdzam, — komandants vērsās pie Rūnas, palaizdams viņu pa priekšu; abi iegāja, un durvis cieši aizvērās.

Rūna redzēja, taču apzinīgi neuztvēra kameras iekārtojumu, tikai vēlāk to atcerējās. Uz gultas, galvu nokāris, sēdēja cilvēks. Viņa kājas un rokas bija iekal­tas važās; dzelzs jostu, kas saslēdzās viņam ap vidu, stipra tērauda ķēde savienoja ar gredzenu sienā.

— Nu ko, vai mani grib rādīt ziņkārīgajiem? — Druds, važām žvadzot, pieceldamies teica. — Lai skatās.

— Jums atjauta tikšanās ārkārtējos apstākļos. Dāma te paliks divdesmit minūtes. Tāda ir augstākās varas griba.

— Ak tāl Paskatīsimies, — Drudam, raugoties Rūnā, sejā pavīdēja nepatika. — Paskatīsimies, uz ko vēl jūs esat spējīgi.

Komandants samulsa; viņš uzmeta acis bālajam Rūnas vaigam, viņa atbildēja ar mierīgas neizpratnes pilnu skatienu. Taču komandants jau bija sapratis, ka Druds meiteni nepazīst. Viņā uzliesmoja aizdomas.

— Es redzu, jūs nevarat mani pazīt, — Rūna brīvi, ar uzsvaru sacīja, pasmaidīdama tik bezrūpīgi, ka pat komandants, nespēdams valdīties, tik tikko apslēpa smaidu. — Bet šis apgaismojums… — Viņa izgāja kameras vidū, atmezdama pārsega mežģīnes. — Ta­gad jūs pazināt? Jā, es esmu Rūna Beguema.

Druds saprata, bet aiz piesardzības neteica neko, vienīgi, piekrītoši pamājis, sažņaudza auksto roku, kas pēkšņi iedrebējās. Gredzena akmens iespiedās viņa delnā. Komandants, meitenei sausi palocījies, de­vās uz durvīm; uz sliekšņa viņš aizkavējās:

— Es jūs brīdinu, piecdesmit trešais, ka jūs nedrīk­stat izmantot īslaicīgās stāvokļa priekšrocības dar­bībai, kas būtu pretrunā ar cietuma reglamentu. Pre­tējā gadījumā jūsu ieslodzījuma apstākļi kļūs vēl stingrāki.

— Nu es taču neaizbēgšu šais divdesmit minūtēs, — Druds sacīja. — Mēs saprotam viens otru.

Komandants klusuciešot paskatījās uz viņu, no­krekšķinājās un izgāja. Durvis cieši aizvērās.

Tagad meitene divu soļu attālumā no sevis varēja netraucēti apskatīt cilvēku, kurš bija iedvesis viņai lielo sapni. Viņam mugurā bija cietumnieka drēbes no rupja, svītraina flaneļa; mati bija sapinkojušies kā cilvēkam, kurš tikko piecēlies no gultas; seja bija kļuvusi kalsnāka. Acis dziļi iekritušas; tajās slēpās ēna, kas piesedza neizdibināmo mirdzumu milzīgajos redzokļos, kuros, šķiet, slīdēja bezgalīgs pūlis vai, veļot viļņu vālus, šūpojās jūra, vai nakts dzīvei mo­dās tuksnesis. Tam, kas šajās acīs ieskatījās, tās uz­vēla iespaidus, kuriem nav ne vārda, ne mērauklas. Tā varbūt skatās trusis lauvam acīs vai bērns — pie­augušā sejā. Rūnu pārņēma saltums, taču sievietes elastīgā dvēsele drīz atžirga. Tomēr visu tikšanās laiku meiteni nepameta sajūta, it kā viņa atrastos zem milzīga zvana, tā vibrāciju apdullinošajā varā.

— Dziļa nakts, — Druds sacīja. — Jūs — šeit — ar atļauju? Kas jūs esat? Kāpēc atnācāt?

— Runāsim klusāk. Mums ir maz laika. Nejautā­jiet, es pati visu pateikšu.

— Bet es jums vēl neticu, — Druds nogrozīja galvu. — Tas viss ir tik neparasti. Jūs esat pārāk daiļa. Varbūt man mēģina izlikt slazdus. Kādus? Kādā ziņā? Nezinu. Ļaudis ir izdomas bagāti. Bet — steidzieties stāstīt; es negribu jums dot laiku slepe­niem melīgiem apsvērumiem.

— Melu nav. Esmu vaļsirdīga. Gribu padarīt jūs atkal brīvu.

— Brīvu, —' Druds sacīja, pavirzīdamies uz viņas pusi, cik nu atļāva ķēde. — Jūs lietojat nepareizu vārdu. Brīvs esmu vienmēr, pat šeit. — Bez skaņas kustinādams lūpas, viņš kaut ko pārdomāja. — Bet šeit es vairs negribu palikt. Mani iemidzināja. Pa­modos dzelžos ieslēgts.

— Es visu zinu.

— Uzmanību! Es klausos!

Rūna no tērpa ielocēm izņēma niecīgu vīstoklīti zīmuja resnumā un atplēsa to vaļā. Tur mirdzēja divi asmeņi, divas tērauda vīlītes ziedkātiņa smalkumā — tumšos spēkus apkalpojošās tehnikas augstākais sa­sniegums. Šie izstrādājumi, kas bija norūdīti ar Āzijā pazīstamu sarežģītu paņēmienu, zāģēja tēraudu kā mīkstu koksni, un tam bija nepieciešamas tikai dažas minūtes.

— Sos es dabūju nejauši, bezmaz brīnumainā kārtā, pašā pēdējā brīdī, kad jau taisījos izbraukt; persona, kas man tos nodeva, apgalvoja, ka nav la­bāku instrumentu.

Druds paņēma dāvanu, skatīdamies Rūnā tik vē­rīgi, ka meitene samulsa.

— Ņemu, — viņš sacīja, — pateicos — esmu pār­steigts, un man palika labi. Kas jūs esat, brīnumainā viešņa?

— Es piederu pie sabiedrības, kuras spēks slēpjas tās sakaros un bagātībā; viss, kas ir zemes virsū, man ir pieejams. Es biju cirkā. Kopš tā neaizmir­stamā vakara — ziniet un ļaujiet sevī sakuplot tam, ko es nepaspēšu pateikt, — ir pagājušas divas nak­tis; tās bija gadsimta vērtas. Es atnācu pie jums kā pie cilvēka ar neparastām spējām; mani atveda lik­tenis. Esmu no tiem, kas tic paši sev. Man nav ne­krietnu plānu, šaursirdīgu apsvērumu, nav slepenu domu un viltus. Lūk, vaļsirdība … kuru jums ir tie­sības gaidīt. Gribu jūs iepazīt, brīvā un pamatīgā sarunā, tur, kur jūs to noteiksiet. Esmu viens no spē­kiem, ko jūs modinājāt apziņai; tā aizrauj; mērķis vēl ir neskaidrs, bet varens. Varbūt arī jums ir mērķi, kas man nav zināmi: tas viss nākamreiz jāpārrunā.

Pašreiz es daudz kam nespēju atrast formulējumus un vārdus. Tie radīsies. Galvenais — jāzina, kur varu jūs sameklēt.

Viņa iekvēlojās, — lēni, no iekšpuses, — ikā māko­nis, kas ar katru mirkli padodas saules spožumam. Viņas daiļums tagad bija radis vispilnīgāko iz­pausmi, — gan pozā, gan jaunavīgi drosmīgajā ska­tienā, gan neatvairāmajā balsī. Šķita, garām aiztrau- cās drūmā vientulībā noklausītas poēmas tēli; arvien izsmalcinātāk, starojošāk tie pārņem dvēseli, pakļau­jot to miesas un gara burvīgo noslēpumu spilgtajam iemiesojumam; un Druds saprata, ka tai pasaulē, kuru viņš bija pametis citas pasaules dēļ, sievietes līksmības harmoniskāku varu viņš nebija sastapis.

Rūna atkal gribēja sākt runāt, bet Druds viņu ap­turēja, pamājot ar važās sakaltajām rokām.

— Tad tā esat jūs, — viņš nešauboties sacīja, — jūs — un neviens cits toreiz uzsaucāt man. Es nesaklausīju vārdus. Rūna Beguema — sieviete, kas ar tādu drosmi nes atbrīvošanu, var prasīt visu, pat dzīvību. Lai gan ir kaut kas vēl svarīgāks. Taču laiks steidzas. Mēs tiksimies. Es rītā nozudīšu, bet vakarā būšu pie jums; šīs važas, kas mani padara līdzīgu sunim vai trakojošam vājprātīgajam, — ir vienīgais traucēklis, bet jūs to novācāt. Ak! Mani apsargā. Šeit, pie durvīm, vienmēr ir īpaši norīkots sargs, kuram pavēlēts nogalināt, ja radīsies nepiecie­šamība. Bet ko jūs esat sadomājusi? Tā nu ir tais­nība — vajag tikai man gribēt — bet to ceļu es zinu — un cilvēce bez nevienas nopūtas nokratīs no saviem pleciem pagātni un kopīgi dosies uz Ziedošo Staru zemi.

— Visu paveikusi, izdarījusi visu, ko vajag, es aiz­eju, bet neatstāju jūs. Ejiet projām! Palieciet sveiks!

— Lai dievs jūs svētī, — Druds sacīja, — tas nav aiz pateicības, tas nāk no sirds.

Viņš pasmaidīja, kā smaida ar visu būtni, ja smaids ir piepildījis cilvēku līdz malām. Nevarēdams pasniegt, vienu roku, viņš pastiepa abas ■— ar roku dzelžiem saistītas un šķirtas; arī Rūna pastiepa vi­ņam pretī abas rokas. Viņš paspieda tās, maigi pa­kratīja, un meitene atvirzījās nost.

Tūdaļ pat, it kā viņi būtu uzminējuši nolikto laiku, — durvis iečīkstējās un atvērās; likdams pulk­steni kabatā, uz sliekšņa nostājās komandants.

— Laiks pagājis, es jūs pavadīšu.

Rūna pameta ar galvu, izgāja ārā un pa to pašu ceļu atgriezās pie savas ekipāžas.

Kad ilgi raugies krāsns spožajā speltē, bet pēc tam skatienu pievērs tumsai — tā glabā ogļu zvīļuma un liegā mirdzuma atspulgu. Braukdama projām, ēku un ielu vidū Rūna nepārstāja redzēt cietumu.