Zaigojošā pasaule

V

Paņēmusi Taviju aiz rokas, it kā šī nejaušā tuvība stiprinātu viņas lēmumu, atraitne izgāja caur visu apakšējo stāvu un, nonākusi līdz kāpnēm, pavērsa galvu augšup.

— Tur ir vīra kabinets, — atraitne sacīja, — tur jums būtu vajadzējis pildīt savus pienākumus.

Pa kāpnēm viņas nokļuva līdz tumšām, kokā griez­tām durvīm. Atraitne tās neatvēra uzreiz; pirms tam viņa vēlreiz cieši, it kā ar šaubām un spītu dziļum-

Un pēdējā vārda taktī Tavija drosmīgi pārkāpa slieksni, bet jutās nedaudz vīlusies, jo Zilās Bārdas kambara vai kaut kā tamlīdzīga vietā, kas atbilstu viņas sirdspukstiem, meitene ieraudzīja tikai ļoti greznu un ļoti lielu istabu, kuras attālākie priekšmeti gaišās un dziļās perspektīvas dēļ šķita redzami caur tālskata pamazināmo stiklu.

— Šeit es jūs atstāšu, — atraitne sacīja, — bet jūs te aprodiet. Lūk, skapji, tajos ir grāmatas — iemī­ļotākā un pastāvīgā mana nelaiķa vīra lasāmviela. Šai visā jūs kaut ko sapratīsiet un, kad sadomāsiet iet projām, pazvaniet. Es tūdaļ atnākšu. Ir lietas, par kurām grūti runāt, — viņa piebilda, pamanījusi, ka Tavija, atbilstoši jaunajam pārsteigumam, jau ievelk piemērotu gaisa daudzumu, — bet kuras jāzina. Tā­tad jūs palieciet; jūtieties kā mājās.

Cauri skumjām, kas ieskanējās viņas vārdos, izlau­zās slēpts smīns. Kamēr Tavija centās apjēgt, kā pret visu to izturēties, Torpa atraitne, paņēmusi no galda daļu papīru, izgāja un pievēra durvis; iestājās klu­sums, Tavija bija viena.

— Mūs gan lamā, gan apmīļo, gan pamet un … — viņa aizskāra durvis, — nē, neieslēdz; bet mīklu pūrs jau izbērts man uz galvas. Un visas mīklas ir kā cieti meža rieksti.

Viņas skatiens pakavējās pie dārgajiem gleznu ietvariem, tad pie gleznām. Neskaitot panno, to bija vairāk par divdesmit, un tās visas šķita esam viena un tā paša daiļdarba ilustrācijas — tik viendabīgi nozīmīgs bija to saturs. Alkovus, fejas, nāras, sieviešu figūras, kas sfmbolizēja gadalaikus; dažādu laikmetu mīlas ainas, sievietes, kuras peldējās vai gulēja; bei­dzot, komplicētāka satura gleznas, kurās galvenais tomēr bija skūpsti un mīla, Tavija apskatīja tik pa­virši, ka tikko atcerējās to tvīksmes pilnos, saldkais- los sižetus. Viņa steidzās. Viņai bija savdabīga, ner­voza tieksme aptvert visu uzreiz vai pēc iespējas vai­rāk. Tāpēc, ātri pāriedama no galdiem pie etažerēm, no etažerēm pie skapjiem un statujām, visur tā vai citādi — Pompeju greznumlietiņas, etīdes vai skulptū­ras formā — viņa uzdūrās kailas sievietes atveidam, no kā secināja, ka nelaiķa kaislība bijusi glezniecība; varbūt viņš gleznojis pats. «Bet "kas man jāap­skata, kas jāierauga?» Neizpratnē viņa sa­rauca uzacis, paraustīja plecus,, caur skapju stiklu domīgi aplūkodama grāmatu skaistos iesējumus, kas jau saistīja viņas lasīšanas kaismi, un sacīja sev: «Sāksim ar galveno. Laikam šīs grāmatas man būtu vajadzējis lasīt nelaiķim. Paskatīsimies.»

Atvērusi skapi, meitene satvēra miniatūru zeltgrie- zuma sējumiņu; paradusi ieskatīties grāmatas sirdī, tās vidū, ko allaž darīja, lai noskārstu, vai dvēsele iedegsies kaislīgā ziņkārē, viņa uz labu laimi izvēlē­jās vairākas lappuses un uzmanīgi tās izlasīja. Jo vairāk raksts viņu virzīja uz tumšām vietām, kuru nozīme nepakļāvās viņas pieredzei, bet tomēr ar savu simto daļu pauda kaut ko sevišķu, līdzīgu val­šķīgai grēksūdzei vai mājienam, jo meitenes uzacis sa- raucās arvien drūmāk, pārdalot izliektās un skaidrās pieres baltumu ar skarba sasprindzinājuma grumbu. Un lēni, kā aiz stiprām, ar ārkārtīgu piepūli apval­dītām sāpēm, no pašiem viņas pleciem, pa kaklu, ausīm, pa visu seju, kas bija palikusi rāma, to sārti- nādams, augšup kāpa košs kauna sarkums.

Bet viņa neizlaida no rokām un neaizsvieda pro­jām savādo izdevumu. Aizvērusi sējumiņu, Tavija akurāti iestūma to iepriekšējā vietā, pievēra skapja durvis, lēni piegāja pie zvana un ar baudu turēja pirkstu uz zvana pogas tik ilgi, kamēr pirksts iesmel­dzās. Viņai viss kļuva skaidrs; visas šā rīta mīklas rada precīzu atminējumu un, kaut gan uz viņu ne­krita ne mazākā vaina, meitene jutās tā, it kā viņas zaļojošo palmu jau būtu satvērusi nesaudzīga roka. Bet viņa nejutās aizskarta, — nāves ēna atradās starp viņu un šīs mājas likteni, — nāve paņēma visu.