Zaigojošā pasaule

X

Tā sākās vakariņas par godu karalim — Grāmatai. Galds bija klāts kā kara|a klātbūtnē. Tā balto atlasa galdsegu, pilnā spožumā liesmojot lustrām un kan- delabriem, kuru ugunis, atspulgodamās porcelānā un kristālā, vēdīja zālē zelta dzirksteļu viesuli, sedza ģer­boņi, lilijas un baltas rozes. Saruna skāra kaismīgas vēlmes, un drīz pienāca izdevīgs brīdis.

— Tēvoci, — Rūna iesāka, — pavēliet, lai kalpi mūs atstāj. — To, ko tagad teikšu, nedrīkst dzirdēt neviens, izņemot jūs.

Sirmgalvis pasmaidīja un izpildīja viņas lūgumu.

— Sāksim, — viņš teica, ielejot vīnu, — kaut gan, pirms tu atklāj man savu, acīmredzot īpašo vēlēšanos, labi pārdomā un izlem, vai ir manos spēkos to izpildīt. Esmu ministrs — tas nozīmē daudz; vairāk, nekā tu varbūt domā, taču manā darbā nereti gadās, ka tieši ministra amats liedz rīkoties saskaņā ar paša vai cita vēlēšanos. Ja šādi apstākļi atkrīt, es tavā labā ar prieku darīšu visu, ko spēju.

Viņš to piebilda aiz mīlestības pret meiteni, kurai atteikt jebkurā gadījumā viņam būtu bijis grūti un tas viņu sarūgtinātu, bet Rūnai jau likās, ka tēvocis no­prot viņas nodomu. Uztraukusies viņa iesmējās:

— Nē, tēvoci, es apzinos, ka ar savu noteikto «nē» jau it kā uzlieku jums pienākumu; tomēr, lai dievs ir mans liecinieks, — tikai no jums ir atkarīgs, vai izda­rīsiet man milzīgu pakalpojumu, un jums nav pietie­kamu iemeslu man atteikt.

Ministra skatiens pauda mierīgu un piesardzīgu ziņ­kāri, bet pēc šiem vārdiem kļuva nedau.dz svešāds; jau nojauzdams kaut ko visai nopietnu, ministrs

iekšēji attālinājās, sagatavodamies iztirzāt un apsvērt vispusīgi.

— Es klausos, Rūna; es gribu dzirdēt.

Tad viņa ierunājās, viegli nobālusi aiz apziņas, ka ar šo sarunu nostāda sevi ārpus visa bijušā, nosauk­dama izšķirošo likmi nesaudzīgajā «vispārējo apsvē­rumu» spēlē, pret kuriem cīnīties var vienīgi ar vār­diem un sirdi.

— Pirms vēlmi izsaku, man jāpavēsta negarš stāsts; jums — un droši vien ļoti drīz, tiklīdz jūs sāksit apjaust, par ko ir runa, — gribēsies mani pār­traukt, pat pavēlēt man apklust, bet es lūdzu, lai ko tas arī jums maksātu, uzklausīt mani līdz galam. Apsoliet, ka tā būs, tad ļaunākajā gadījumā, ja nekas jūs nespēs iežēlināt, man paliks skumjš mierinājums, ka savai vēlmei esmu veltījusi visus dvēseles spēkus, un tagad ar trīcošu sirdi to nododu jums.

Meitenes saviļņojums pārsviedās uz sirmgalvi un aizkustināja viņu.

— Ak mans dievs, — viņš sacīja, — protams, es jūs uzklausīšu, vienalga, kas tas būs.

Viņa klusuciešot pateicās ar apburošu izteiksmi pie­tvīkušajā sejā.

— Tātad tagad bez liekiem vārdiem. Klausieties: vakar mana istabene Līzbete atgriezās ar interesantu stāstu; viņa nakšņoja pie māsas, — bet varbūt ari pie sava sirdsdrauga, — mums to neklājas Censties izdi­bināt … — viesnīcā «Roma» …

Ministrs klausījās ar smaidu, ko ārkārtēja uzma­nība vērta piesardzīgu, viņa skatiens kļuva vēl sve­šāks: tas pārvērtās par ministra skatienu.

— Šī viesnīca, — meitene turpināja, visus vārdus izrunādama ļoti skaidri un nervozi, kādēļ likās, ka tiem ir īpaša intīma jēga, — atrodas dzīvā ielā, kur daudzi garāmgājēji esot bijuši liecinieki tam, ka no šis viesnīcas iznesuši un steidzīgi karietē aizveduši projām nepazīstamu cilvēku, kas esot smagi slims; saslimušā seja palikusi aizsegta. Starp citu, Līzbete no savas māsas esot dzirdējusi viņa vārdu: viņš esot Simons Aišers no simt trīsdesmit septītā numura. Is­tabene sacījusi, ka pēc viesnīcas kalpotāju dzijas pār­liecības Simons Aišers it kā esot tas pats noslēpu­mainais cilvēks, kura uzstāšanās skatītājos iedzina šausmas. No viņas paskaidrojumiem nemaz nebija viegli saprast, kāpēc Aišeru uzskata par to cilvēku. Te iejaukts neskaidrais atgadījums ar atslēgu. To visu stāstu tāpēc, ka apkalpojošā personāla vidū klīs­tošās baumas par Aišera mīklaino slimību izraisīja manī ārkārtīgu ziņkāri. Tā vēl palielinājās, kad uzzi­nāju, ka Aišers ceturtdaļstundu pirms aizvešanas vai — pievienosimies tam — pirms nolaupīšanas esot bijis jautrs un vesels. No rīta viņš, guļot gultā, dzēris kafiju, ko iepriekš nez kāpēc nogaršojis viesnīcas pār­valdnieks, aizbildinādamies, ka apkalpotāja esot netī­rīga un viņš pārbaudot, vai galda piederumi esot spodri.

Vakar vakarā pie manis atveda cilvēku, ko kāds pa­ziņa ieteica kā visu privāto aģentūru necilu slave­nību, — es aiz pateicības viņa vārdu noklusēšu. Viņš pieprasīja daudz, toties jau vēlu naktī piegādāja visas ziņas. Kā viņam izdevās tās iegūt — tas ir viņa no­slēpums; iepazīstoties ar šīm ziņām un salīdzinot laiku, man kļuva skaidrs, ka slimais, kas tika izvests no viesnīcas pusastoņos no rīta, un arestants, kas ieslodzīts cietuma slepenajā nodaļā ap deviņiem, ir viena un tā pati persona. Sī persona, kas pēkšņi pārvērtusies no vesela cilvēka slimniekā, bet no slim­nieka slepenā cietumniekā, tika nodota cietuma admi­

nistrācijai tai pašā bezsamaņas stāvoklī, turklāt cie­tuma komandants attiecībā uz savu gūstekni saņēmis pilnīgi ārkārtējas instrukcijas, kuru saturu tomēr uz­zināt neizdevās.

Tātad, tēvoci, kļūdas nav. Mēs runājam par lidojošo cilvēku, kas nezināma iemesla dēļ ir satverts, un es jūs lūdzu šo iemeslu man izskaidrot. Miglaini un, iespējams, nepilnīgi es varu iedomāties lietas būtību, bet, pieļaujot reālu iemeslu, proti, man nezināmu no­ziegumu, es gribētu zināt visu. Bez tam es jūs lūdzu izsist no sliedēm visu valsts mašīnu, atļaujot man, slepeni vai atklāti — kā vēlaties, kā iespējams, kā ir ciešami un pieļaujami — apmeklēt ieslodzīto. Tas ir viss. Bet, tēvoci, — es redzu, es saprotu no jūsu se­jas, — neatbildiet man skarbi. Vēl visu jums neesmu pateikusi; tas nepateiktais ir par sevi; mani pagaidām ierobežo atbildes gaidas un jūsu neizbēgamie jautā­jumi; prasiet, man būs vieglāk, jo tikai izpratne un līdzjūtība.dos zināmu mieru; citādi diez vai man iz­dosies izskaidrot savu stāvokli. Mirkli, vienu mirkli cietiet klusu!

Mirklis… Bet pagāja varbūt piecas minūtes, iekams ministrs atgriezās no salto, žilbinošo dusmu baismīgās tāles, kurā viņu iemeta šī atzīšanās, ko no­slēdza tik neiedomājams lūgums. Viņš skatījās galdā, pūlēdamies apvaldīt roku un sejas nervozās trīsas, neuzdrīkstēdamies sākt runāt, cenzdamies pievārēt trakuma lēkmi, jo šausmīgāku tāpēc, ka tā norisa klusuciešot. Beidzot, pārvarējis sevi, ministrs ar vienu malku izdzēra glāzi ūdens un, paskatījies tieši māsasmeitā, ar stingu smaidu sacīja:

— Jūs beidzāt?

— Jā, — viņa nevarīgi pamāja. — Ak, neskatieties uz mani tā …

— īpaša uzmanība jāpievērš visiem privātajiem kantoriem, aģentūrām; visām šo pēddzinēju bandām, kuri uzradušies paši no sevis. Pietiek. Mūs grābj aiz rīkles. Es viņus iznīdēšu! Rūna, mani apsvērumi Aišera lietā ir šādi. Esiet uzmanīga. Parādības būtība nav aptverama: liekam X, varbūt pat vislielāko no tā laika, kopš cilvēks nelido. Protams, runa jau nav par benzīnu, benzīnu kontrolē benzīns. Es runāju par Aišera spēku, par viņa spējām; te nav kontroles. Ne­viena valdība taču necietīs parādības, kas atrodas ār­pus pieejamības robežām, lai kāds arī būtu šo parā­dību kodols. Neievērojot piemērus un likumus, ķersi­mies pie galvenā.

Kas viņš ir — mēs nezinām. Viņa mērķi mums nav zināmi. Bet zināmas viņa iespējas. Domās palūkojie­ties no augšas uz visu, ko esam paraduši redzēt hori­zontālā projekcijā. Jums pavērsies fortu, doku, ostu, kazarmu, artilērijas rūpnīcu iekšpuse — visu valsts uzcelto iežogojumu, visu būvju, plānu, apsvērumu, skaitliskā sastāva un aprēķinu jēga; te vairs nav no­slēpumu un garantiju. Es pieņemu hipotēzi par ļaun­prātīgu nolūku, jo labvēlīgs nevar tikt pierādīts. Tā­dos apstākļos noziegums pārsniedz visas varbūtības. Neskaitot briesmas, uz kurām esmu norādījis, neviens un nekas nav pasargāts; nenotveramais Kāds var izrī­koties bez izņēmuma ar visu iedzīvotāju likteni, dzīvi un īpašumu, sliktākajā gadījumā riskējot vienīgi ar lieku pārvietošanos.

Sī parādība nesaudzīgi jāizolē, varbūt — jāiznīcina. Tomēr tai visā ir vēl kas svarīgāks. Tas ir sabiedrības stāvoklis. Zinātne, apriņķojusi apli, kura kontūrā ir daļēji atrisināti, daļēji prātu brīvas virzības dēļ rupji sašķelti mūslaiku sarežģītākie jautājumi, atgrieza re­liģiju tās pirmatnējā stāvoklī, kas ir vienkāršo dvēsēļu tiesa; neticība kļuvusi tik pliekana, vispārēja, ik­dienišķa parādība, ka zaudējusi jebkuru domas no­krāsu, kas iepriekš piešķīra tai vismaz protesta raksturu; īsi sakot, neticība — tā ir dzīve. Tomēr zi­nātne, apsvērusi un izkārtojusi visu, ko vien varēja, atkal sastapās ar spēkiem, kas nepakļaujas izpētei, jo tie — pamatā, savā būtībā — ir nekas, kas radījis Visu. Ļausim, lai vientieši sauc tos par «enerģiju» vai jebkurā citā vārdā, kam ir tāda pati nozīme kā gumi­jas bumbiņai, ar kuru viņi cenšas izsist caurumu gra­nīta klintī…

Runājot viņš vienlaikus apdomāja visus meitenes lūguma izraisītās dīvainās atkāpšanās apstākļus Aišera lietā. Domās viņš jau bija nolēmis atļaut Rū- nai šo tikšanos, taču nosprieda atļauju papildināt ar slepenu instrukciju, ko nodotu komandantam un kas piešķirtu visam ekscentriskas nepieciešamības rak­sturu, kurai ir valstiska nozīme; šādā veidā viņš pats cerēja uzzināt šo to, kaut ko, ja ne visu.

— …granīta klintī. Būtiska nozīme ir tam, ka re­liģija un zinātne atkal satikās tajā pašā vietā, no kuras pirmēji bija sākušas attālināties dažādos vir­zienos; pareizāk sakot, reliģija te gaidīja zinātni, un tagad tās sastapušās tieši — aci pret aci.

Tomēr stādīsimies priekšā, kas notiks, ja mūsdienu dvēseles sasprindzināti gaidošajā tukšumā ielauzī­sies šis tēls, šis satriecošais brīnums: cilvēks, kas lido virs pilsētām par spīti visiem dabas likumiem, pie­ķerot tos kaut kādos baismīgos tūkstošgadu melos. Ir viegli pateikt, ka zinātnes pasaule metīsies uzbru­kumā un visu izskaidros. Nekāds izskaidrojums neiz­nīcinās šā skata pārdabisko gleznumu. Tas radīs viegli uzliesmojošu domu un jūtu atmosfēru, līdzīgu Krusta karu ekstātiskajam noskaņojumam. Te iespējama gigantiska mēroga reliģiska spekulācija. Satrau­kumam, ko tā izraisītu, var būt katastrofiskas sekas. Visas partijas, katra savā veidā, izmantos šo Aišeru, ierosinot melnu tūkstoti vispretējāko interešu sadurs­mju. Izveidosies vai atdzims sektas; aizraušanās ar nepieredzēto atvērs slūžas jebkādai nevaldāmai fan­tāzijai; leģendas, ticējumi, baumas, pareģojumi un pravietojumi sajauks visas kārtis valsts pasjansā, kura vārds ir Līdzsvars. Domāju, ka esmu pateicis pietiekami skaidri, kāpēc šim cilvēkam atņemta brī­vība. Parunāsim par tavu vēlēšanos; izskaidro man to.

— Tā ir rada jūsu mīlestībai pret retām grāmatām. Mani valdzina viss neparastais. Bija tāds cilvēks, kurš pirka atbalsi, — viņš pirka apvidus, kur atbalss skanēja daudzkārtīgi, skaidri, brīnumskaisti. Es gribu redzēt Aišeru un runāt ar viņu ne mazāk svarīga iemesla dēļ kā tie, kuri liek meklēt mīlestību vai veikt varoņdarbu. Tas ir ārpus saprāta; tas ir dvēselē un tikai dvēselē, — kā citādi lai jums paskaidroju? Tā esmu es. Pieļaujiet, ka ir cilvēks, kurš nekad nav dzir­dējis vārdu «okeāns», nekad nav to redzējis, nekad nav nojautis, ka šāda zilā valstība eksistē. Viņam pa­teica: «Okeāns ir, tas ir tepat līdzās; paej garām, un tu ieraudzīsi to.» Kas tādā brīdī spētu atturēt šo cilvēku?

— Pietiek, — ministrs sacīja, — tavs saviļņojums ir patiess, bet vārdi tevis cienīgi. Atļauju es dodu, tikai ar diviem noteikumiem: par mūsu sarunu jācieš klusu, un laiks nedrīkst pārsniegt pusstundu; ja nav iebildumu, es nekavējoties uzrakstīšu pavēli, kuru tu aizvedīsi.

— Mans dievs! — viņa teica smiedamās, uztrūkda­mās stāvus un tēvoci apkampdama. — Vai tad es drīkstu diktēt noteikumus? Piekritu visam. Rakstiet drīzāk. Ir jau vēla nakts. Es braukšu bez kavēšanās.

Ministrs uzrakstīja garu, plašu un sīku pavēli, aiz­zīmogoja, atdeva Rūnai, un viņa, nezaudējot laiku, kā pa miglu aizbrauca uz cietumu.