VI

Druds pacēla viņu uz rokām, skaudams tās ap vieglo meitenes ķermeni tik mierīgi, it kā viņam nekas nedraudētu, un, pamanījis, ka meitenes plecu saspie­dusi viņa kreisā roka, nesteidzīgi iekārtojās ērtāk. Bet viņas sajūtas jau bija notrulinājušās, un tikai dziļa nopūta, ar sāpēm uzsūkdama pagurušajai sirdij jaunu spēku, parādīja Drudam, cik meitenei bijis grūti un cik viegli kļuvis tagad. Viņa bija stipri saviļņota un klusa, bezgala svētlaimīga un vārga. Bet pilnīgas dro­šības sajūta kā vienmērīgs siltums jau apņēma viņu; meitene it kā nozuda masīvajā sienā, kas aiz viņas atkal sakļāvās kopā. Šo iespaidu vēl pastiprināja pil­nīgais klusums, kura tālē šaudījās vien tērpa čauk­stoņai vai klusas strūklas šļakstiem līdzīgas nevien­mērīgas un tikko sadzirdamas skaņas, kas lika viņai domāt, ka ir noslēpta kaut kur mājas tuvumā, kādā nejaušā vietā, kas tomēr ir nepieejama. Pāri viņas se­jai, atvēsinādams deniņus, slīdēja vējš, un tas bija iespējams tikai atklātā vietā.

— Palīdziet taču, — viņa tikko dzirdami sacīja, — paskaidrojiet visu un pēc iespējas ātrāk, es jūtos slikti; apziņa atstāj mani. Vai tas esat jūs? Kur es tagad atrodos?

— Pacieties un tici, — Druds teica. — Vēl nav pie­nācis laiks paskaidrojumiem; šimbrīžam labāk klusē. To es saku bez draudiem. Tev laikam nepavisam nav ērti?

— Nē, nekas. Bet mani vairs nevajag turēt. Es pie- celšos kājās, laidiet vaļā.

— Arī tam vēl būs laiks. Tur, kur mēs stāvam, ir mitrs. Es atrodos līdz ceļiem ūdenī.

Tavija instinktīvi pievilka kājas. Druda «tu» neko nesaviļņoja viņas dvēselē, kas bija ipieglaudusies glā­biņam un aizsardzībai; viņš sacīja «tu» ar tāda cil­vēka vienkāršību, kas ir stāvokļa kungs un formai nepiešķir nozīmi. Viņa apklusa, bet nerimstošais vējš kā noslēpums pūta sejā, un meitene neko nevarēja saprast.

— Es nerunāšu, — Tavija vainīgi sacīja, — bet vai drīkstu jums pāris vārdos pajautāt tikai vienu?

— Nu, runā, — Druds lēnīgi piekrita.

— Kādēļ ir tik klusu? Kāpēc šajās sienās pūš vējš?

— Vējš pūš logā, — brīdi klusējis, Druds atbil­dēja, — mēs atrodamies vecā noliktavā; tās logs sa­ārdīts; noliktava ierīkota pagrabstāvā, tāpēc pa to arī klejo ūdens un vējš.

— Vai mēs nenoslīksim?

— Nē.

— Es tikai paris vardu, ne vairak, ciešu klusu.

— To es redzu.

Viņa apklusa un sāka šūpot kāju, kas nokarājās pāri Druda saliektajam elkonim, lai tādējādi pārbau­dītu, kāds viņam garastāvoklis, taču Druds bargi pie­vilka kāju un sacīja:

—Jo mazāk tu kustēsies, jo labāk. Gaidi un klusē.

— Klusēju, klusēju, — meitene ar skubu atsaucās; savāds skats lika visai viņas uzmanībai pārsviesties uz gaismas puteklīšu veidotu apli, kas bija sastindzis tieši apakšā kā fosforescējošs dūmakā tīts ornaments; pa to tik lēni kā mušas klaiņāja dzelteni un sarkani punkti.

— Kas tur spīd? — viņa neviļus iejautājās. — It kā oglītes būtu izbārstītas; Kruks, mans dārgais, paskaidrojiet taču man beidzot, — jūs mani izglābāt un esat tik labs, bet kāpēc nepateikt tūlīt?

Domādams, ka meitene tūdaļ sāks raudāt, Druds saudzīgi noglāstīja viņas vējā atvēsušo roku.

— Spīd mitrajā pagrabā, pūst velve; sapuvušās si­jas ir pilnas ar sīksīkiem kukainīšiem; zem mums ir ūdens, un spīguļodami tajā atspoguļojas prauli, nekas vairāk, — viņš sacīja. — Drīz viss beigsies.

Viņa noticēja, palūkojās augšup, bet neko neierau­dzīja; valdīja klusuma sakalta vējaina tumsa, pa tam atspulgi ūdenī, par kuriem bija stāstījis Druds, mai­noties un pārejot no raksta rakstā, iezīmējās izkliedētā puslokā. Viņas mokas beidzot sasniedza robežu; alkas izprast notiekošo pārvērtās skaudrās afekta sāpēs — vēl mazliet, un viņa izplūstu raudās un ārprāta klie­dzienā. Meitene drebēja arvien stiprāk, elpu smacēja vaidi un skumjas. Druds, to sapratis, sakoda zobus, stingdams no sasprindzinājuma, kas divkāršoja āt­rumu; beidzot viņš varēja teikt:

— Skaties. Vai redzi šo logu?

Asaras rldama, Tavija izberzēja acis, mazliet ieslīpi lūkodamās lejup, kur, trūkstot perspektīvai, parādība, uz kuru bija norādījis Druds, likās ar roku aizsnie­dzama un tumsā vizēja šaurs vertikāls četrstūris, vir­modams neskaidrās kontūrās; ja vērīgi ieskatījās, četrstūri varēja atzīt par logu; -tas palielinājās tik tikko jūtami, kā virzās pulksteņa rādītājs, ja no tā nenovērš acis. Šis brīdis, piekļāvies augšpēdus apvēr- stās apziņas magnētam, līdzīgi metāla skaidiņām izkārtojās nekustīgā rakstā; bailes izzuda; līksms, muļķīgs «urrā!», pāršāvies pār strīpu, iēdārdējās Dru- dam ausīs kā gavilējošs, visu apskaidrojošs minē­jums, un Tavija viņa rokās sāka lēkāt kā rotaļājoties notverts kazlēns.

— Nekas vairāk kā dīvains, fantastisks sapnis, — viņa vīpsnādama sacīja, — nu, tagad mēs ar jums parunāsimies. Sapnī nav kauns; neviens neuzzinās, ko dari un ko runā. Kas uz mēles, to arī teikšu; žēl, ka redzu jūs tikai sapnī. Vai man labāk nepamosties? Bet sapnis vairs nav šaušalīgs … Mums šo to vaja­dzētu noskaidrot, cienījamais Montē Kristo. Neiedrīk- stieties tik cieši spiest mani sev klāt! Bet turēt varat. Liela muiža, sapnī es nejutīšos neveikli. Ziniet, ka jūs manai sirdij esat tīkams. Bet vai es jums patīku? Kur ir jūsu mašīna ar zvārgulīšiem? Kā jūs varējāt zināt, ka vecis ir nomiris? Sakiet man, kas jūs esat, noslēpumaino cilvēk? Un kā jūs dzīvojat? Vai jums nav garlaicīgi, vai jums nav smagi garā nabago ne­jēgu vidū?

Tā runādama, viņa smējās un kratīja Druda pa­klausīgo roku, kļāvās viņam pie krūtīm, kur jutās omulīgi, vienlaikus ārkārtīgi laisiki un gurdeni, ne bez pašpārmetumiem prātodama par sapņa tiesībām.

— Vai es sarkstu? — viņa skaļi domāja.

— Tad šis ir tavs sapnis? — Druds pajautāja tādā dīvainā tonī, kā balsis skan tikai sapnī.

— Nu jā, sapnis, — meitene bezrūpīgi apgalvoja, turēdama viņa roku un raudzīdamās logā, kas drāzās virsū, — sapnis, — viņa atkārtoja, paceldama galvu, lai labāk apskatītu ķieģeļu mūri. Logs apņēma viņus un pārsviedās atpakaļ.

— Sapnis, — acis berzēdama un kāju piecirzdama, Tavija sacīja — Druds jau bija nolaidis viņu zemē. Notirpušās kājas lika viņai atspiesties uz galda, un no šīs kustības skārda krūze iešķindēdamās aizripoja pa grīdas flīzēm. Stebss klusu ciešot to pacēla, ar visu būtni starodams un smaidīdams.

Viņa nodrebēja, saslējās un pārmeta skatienu no Stebsa uz Drudu; pakāpās atpakaļ, satraukumā pa­ņēma krūzi un meta atkal, ieklausīdamās, kā nošķind skārds. Priekšmeta balss, ko nevarēja sadalīt rēgos, atklāja patiesību.

— Tas nav sapnis, — apsēzdamās un rokas klēpī salikdama, meitene lēni noteica; kā no brīnumaina trieciena viss iemirdzējās un ieskanējās viņā.

Druds paraudzījās uz Stebsu, ar rokas mājienu likdams saprast, lai viņš iet projām. Tavija, rokas sažņaugusi, paspēra pāris soļu tuvāk, tā ka Druds tagad atradās viņai līdzās.

— Skatieties manī ilgi!

Viņš paskatījās ar tādu izteiksmi, kādu — viņš to bija uzminējis — meitene vēlējās, — pazemīgi un atklāti.

— Tagad neskatieties uz mani.

— Dievs ar tevi, neskatos, — Druds satraukti sa­cīja, — apsēdies un savaldi savu sirdi. Sevī tu atra­dīsi visu.

— Lieciet mani miera, netraucējiet ar savām valo­dām, — tikko dzirdami Tavija sacīja. — Citādi kaut kas sajuks …

Bet notikušais visā tā plašajā vērienā nebija viņai pa spēkam. Viņa noskurinājās.

— Pārāk daudz visa, — Tavija teica, ar bālu un nomāktu seju paskatīdamās Drudā.

Fakti bija par viņu stiprāki, un viņa nespēja ar tiem tikt galā ne spriedelējot, ne uztraucoties; dzīve viņu bija tik spēji aizmetuši otrā krastā, no kura iepriek­šējais bija redzams tikai dūmakā tīts, bet šis ir brī­numains, taču klusē.

— Zaldāts mani tā saspieda, ka vēl tagad sāp rokas. Jājautā — par ko?

— Tev sekoja, cerēdami uzzināt, kur meklējams Druds. Mēs apmainījāmies dažiem vārdiem, kad mani zvārguļi vēl bija laika kavēklis, kad tu ar savu jauko sirdi cēlies aizstāvēt apsmieklā likto. Tāpēc tev pa pēdām gāja, pēcāk brauca pieklājīgs cilvēks ar gudru seju. Mani sauc Druds — vai tu esi dzirdējusi par mani?

No viņas sejas nenozuda domīga un padevīga iz­teiksme, bet skatiens, kas klusā izklaidībā maldījās apkārt, bija krēslains — tas nedzirkstīja, nespul- goja. Viņas iespaidi bija sastinguši, līdzīgi milzīgam, aklam plankumam aizsedzot apziņu, un Druds sa­prata to, bet neuztraucās.

— Nē, neesmu dzirdējusi, — tikpat vienaldzīgi kā iepriekš meitene atteica, — bet kas jūs esat?

— Esmu cilvēks, tāds pats kā tu. Gribu, lai tu va­rētu justies mierīga.

— Es esmu mierīga. Man ar jums ir labi. Te ir tik patīkami sēdēt. Bet kas" tas ir? — Tavija vārgi ap­vilka apkārt ar roku. — Tā taču ir senlaiku pils?

— Tā ir bāka, Tavij; bet tā, tāpat kā visi mani patvērumi — un to ir daudz, — tev ir un būs pils. Tas viss ir tevis dēļ un tev.

Viņa padomāja, tad uzsmaidīja.

— Lūk, kā! Bet ko tad … ko tad … ar ko tad es esmu izcēlusies?

— Laikam ar to, ka tu pati to neapzinies. Es gāju, bet tu liki man apstāties. Tiesa, maz laika ir pagājis, tomēr pašreiz ir īstais brīdis sākt rūpēties par tevi un ar skaidru sirdi tevi uzklausīt. Mēs, kas ļoti daudzu mums līdzīgu vidū esam vientuļi, dzīvojam pēc ci­tiem likumiem. Stunda, gads, pieci vai desmit gadi — vai nav vienalga. Arī es esmu kļūdījies, taču iemācījos nekļūdīties. Es tevi aicinu, meitenīt, manai sirdij tik dārgā, dodies man līdz uz to pasauli, kas varbūt ne visiem ir pieejama. Tā ir klusa un žilbinoša. Taču vie­nai sirdij ir grūti šo spožumu atstarot; tas kļūst līdzīgs ledus spožumam. Vai kopā ar mani tu kausēsi ledu?

— Es visu pateikšu… Es pateikšu visu; bet pat­laban es nevaru. — Viņa elpoja vārgi un klusi; vi­ņas skatiens bija dīvaini mierīgs; brīžiem viņa savā nodabā čukstēja vai šūpoja galvu. — Man taču nav lielu prasību; man vienalga; lai tik nebūtu sirdēstu.

— Tavij, — Druds teica tik skaļi, ka sārtums atkal atgriezās meitenes vaigos, — Tavij, mosties!

Viņa paskatījās uz savām rokām, ar pirkstiem pār­vilka pār acīm.

— Vai tad es guļu?! Bet tiesa, — visapkārt viss miglā tīts. Kas tas ir? Kas ir ar mani? Uzmodiniet!

Druds uzlika roku viņai uz galvas, tad noglāstīja kā satrauktu bērnu.

— Tūdaļ tu atgūsies, Tavij; migla izklīdīs, un viss zaudēs burvību un dīvainumu; viss ir vienkārši, kad divi domā par vienu un to pašu. Skaties ■— galds; uz tā maize, ceptas olas, kafijkanna un tases; šai telpā dzīvo bākas uzraugs Stebss; slikts dzejnieks, bet labs draugs. Viņš patiešām ir mans draugs, un es to aug­stu vērtēju. Te dzima arī tavs tēls — pirms gada, naktī, kad mēs spēlējām uz stikla arfas, kas bija vei­dota no pudelītēm; bet pēc tam es vienmēr redzēju tevi, līdz beidzot atradu. Tas arī viss; tāds pats kā citiem, un cilvēki tādi paši. Tikai vienam no tiem — man — bija lemts nepazīt ne attālumu, ne augstumu; visādā citādā ziņā Stebss mani pārspēj; viņš ir gan spēcīgāks, gan izveicīgāks, un arī lieliski prot nirt, ko es nespēju iemācīties, tāpēc reizēm viņu apskaužu. Gribi, es pasaukšu Stebsu?

— Gribu. — Tavija no apakšas palūkojās uz viņas priekšā stāvošo Drudu, tad ar abām rociņām satvēra viņa roku un, acis aizvērusi, seju sasprindzinājusi, stipri to sakratīja; atvēra acis un sāka klusi, tīksmīgi smieties. — Vai jūs man vēl daudz ko parādīsiet?

— Pietiekami, lai tev nekad nebūtu garlaicīgi. Stebs!

Un, durvis pavēris, viņš saka saukt.

— Eju, eju! — Stebss atbildēja no kāpnēm, kur bija stāvējis, gaidīdams uzaicinājumu. Viņš bija sasukā­jies, nomazgājies un, kaut gan viss norisinājās naktī, viņa bikses bija iztīrītas ar benzīnu un ziepēm.

— Cik jauki! — viņš sacīja. — Cik lieliska nakts! Nemaz negribas novērst skatienu no zvaigžņu pasau­lēm, un es aplūkoju tās … Ko jūs teicāt?

— Stebs, — Druds viņu pārtrauca, — apsēdies; jau otro reizi mēs ar tevi šķiramies tik pēkšņi. Bet kopā ar mani ir dzīva radība, kuru es visu laiku meklēju, un tai vajadzīga pamatīga atpūta. Par bāku ziņas ir arī tiem, kurus mēs nemīlam. Tāpēc es neaizkavēšos, tikai paēdīšu. Bet tu drīz saņemsi ziņu un ieradīsies uz visiem laikiem.

— Paldies, Kaln, — Stebss sacīja. — Kā sauc mūsu jauno draugu?

Druds iesmējās:

— Viņu sauc «Lielais mazais draugs», viņu sauc «Tavija», viņu sauc «Žiglā tērce», viņu sauc «Burvī­gais zvārgulis» …

— Jā, mēs esam četrpadsmit, — Tavija piebilda, — taču visi nav pārskaitīti. Bet pārējos jūs zināt… Vai tā ir taisnība, ka es esmu jūsu draugs, draugs, bet tikai uz visiem laikiem?! *

— Viņš to zina. Viņš ir Kalns, — Stebss sacīja, piepildot meitenes šķīvi. Bet viņa nevarēja ēst, vien steigā iedzēra kafiju un atkal sāka pēc kārtas lūko­ties gan Drudā, gan Stebsā, tai pašā laikā, kad Stebss jautāja, uz kurieni tagad dosies Druds. Viņu mocīja ziņkāre. Meitene nebija gluži viņa gaumē, bet Druds viņu bija atnesis un sargāja, tāpēc Stebss aplūkoja Taviju ar tādu neizpratni, kā pastnieks aplūko šifrētu vēstuli, kuru viņš atvēris. Bet Stebsam bija lemts pie Tavijas pierast un viņai pieķerties ļoti drīz', — daudz ātrāk, nekā šai mirklī viņš domāja, prātā pielīdzinā­dams Drudam Tanheizera Venēru, kāda tā attēlota gleznā, mazāk — Diānu, vēl mazāk — Psiheju; taču viņa psiholoģiskā vilšanās bija patīkama.

Būdams ziņkārīgs kā kaza, Stebss tomēr vairījās iztaujāt par notikušo, gan iepriekš zinādams, ka at­bildi nesaņems, jo Druds nekad nesteidzās atklāt sirdi tiem, kuri to nebija saviļņojuši tieši šajā brīdī. Taču kādu mazumiņu viņš pateica:

— Kad vēlāk uzzināsi, kas noticis, tu domāsi, ka es esmu viņu izglābis; nē — viņa bija tā, kas savā sirdī loloja glābiņu. Mēs gājām pa vienu ceļu, es viņu pa­nācu, un viņa pagriezās pret mani, un tagad mēs iesim kopā.

Tad Druds piecēlās, atnesa lielu segu un piegāja pie meitenes, sacīdams:

— Nevilcināsimies, te nav īstā vieta, kur kavēties, izmantosim tumsu un šo atpūtu, lai turpinātu ceļu. Rīt tev vairs nebūs noslēpumu, es pateikšu visu, tikai mājās. Jā, man ir mājas, Tavij, un ne vienas vien; ir arī daudz draugu, uz kuriem varu paļauties tāpat kā uz sevi. Nebaidies ne no kā. Laiks mums atnesīs gan vienkāršību, gan vieglumu, gan vienādus uzskatus par visu, gan daudz jauku dienu. Tad šo skarbo nakti mēs atcerēsimies ar prieku.

Sarkana kā biete, ar drosmīgām asarām acīs Ta­vija sakrustoja rokas, Druds viņu cieši ietina un, lai sega nenokristu, apsēja ar Stebsa adīto šalli. Tagad viņa izskatījās jokaini un, zinādama to, viegli kusti­nāja rokas, lai justos pieaugusi.

— Iekšā viss dūc, — viņa atzinās, — a-i, kā sirds pukst, rokas kļūst aukstas. Klau! Kāda ir jušanās, ja esi putns?

Visi trīs reizē sāka skaļi smieties, līdz sānos ieme­tās dūrējs, līdz sirdi sažņaudza spazma, tā ka ne­bija iespējams neko pateikt, varēja vienīgi purināt rokas. Te, vairāk aiz bailēm, nekā aiz dabiska ņip­ruma, Taviju pārņēma draiskulība un viņa sāka šūpo­ties no vienas puses uz otru, atkārtodama:

— Sezam, Sezam, atveries! Mājiņa uz vistas kājas, pagriezies pret mežu ar mugurpusi, bet pret mani ar priekšpusi! — Druds maigi un satraukti paskatījās uz meiteni. — Ak, nedusmojieties, mīļais!— viņa dedzīgi iesaucās, mēģinādama pastiept viņam pretim rokas, — nedusmojieties, saprotiet mani!

— Kā lai dusmojas, — Druds sacīja, — kad ir atspīdējusi gaisma? Nē. — Viņš aizsprādzēja jostu, apsedza galvu un pamāja ar roku Stebsam. — Es stei­dzos. Cik reizes gan neesmu no tevis atvadījies, bet tomēr mēs satiekamies un satiksimies. Neskumsti.

Viņš piegāja pie Tavijas; viņa neviļus atkāpās, zaudēja samaņu un atjēdzās, kad Druds viņu vieglī­tēm pacēla. Bet jau līdzīgi nogruvumam visapkārt viss sagāzās; no kāju pirkstgaliem uz sirdi, saldē­dams un kutinādams, cēlās ledus, telpa izpletās, pa­sakaina dūkoņa pārmāca ūdens šalkoņu tāltālu lejā, un vējš iestrēdza ausīs.

— Tavij? — Druds jautājoši sacīja, juzdams, ka meitenes uztverē viņš atkal līdzinās pa galvu pa kaklu skrejošai naktij, ka viņš ir Kalns.

— Aū! — vārgi paspruka no tīstokļa. Bet tūdaļ sa­jūsmināta viņa atbrīvoja un pacēla galvu, kliegdama kā kurlam:

— Kas tur lejā spīd? Tās ir sapuvušas sijās, koks pūstot spīguļo, lūk, kas tas ir! Un lai neviens netic, ka tā var dzīvot, lai pat neviens to nezina! Tagad mani no jums tāpat kā snīpīti no tējkanniņas nevar atdalīt. Kā dziesmā dzied … — Viņa aprāvās, tomēr caur zobiem saviļņoti un pikti novilka: — «Tu būsi mans vīrs, bet es tava sieva,» — bet pirms tā šādi: «Aiz­mirst ja nespēsi mani, vilnis vilni aizmirst kā mēdz … ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta zvani, ta-ta-ta-ta … būsim tad mēs.»

Tavija jau raudāja, tādas skumjas pēkšņi viņā iesvēla «vilnis vilni aizmirst kā mēdz». Tad sāka runāt Druds un pateica visu, pēc kā ilgojas dziļa dvēsele.

Kā ikkatrai zemes skaņai ir savs atspulgs te, tā viss, kas atskanējis augstumā, noslēpumaini atbalso­jas lejā. Tai stundā, tais brīžos, kad divas sirdis pa­cietīgi mācījās pukstēt saskanīgi, sirms izsmalcināta vārda meistars, sutanā ā la Balzac un melna samta cepurītē sēžot pie sava greznā rakstāmgalda, pie kura četras dienas bija veltījis augstākās sabiedrības rauta aprakstam, kas bija izdevies samērā labi, pēkšņi sa­juta pavīdam skumīgu un neskanīgu dzejas rindu uz­plūdu. Nespēdams to atvairīt, viņš sāka uz malām rakstīt kaut ko nesakarīgu. Un tas ieguva šādu veidu:

Aizmirst ja nespēsi mani, Vilnis vilni aizmirst kā mēdz, Gaiši skanēs mums laimes zvani — Vīrs un sieva būsim tad mēs.

Viņš izlasīja, atcerējās, ka dzīve pagājusi, un pa­brīnījās par četrrindes barbarisko versifikāciju, ko bija rūpīgi rakstījusi roka, kuru līdz nagu galiem pil­dīja godbijība, ar kādu tā tikusi spiesta.

Vai straumes vērpetēs, kas zaļo valstību sašķeļ uz mūžiem iezīmētā ceļā, mēs nesaskatām tērces zaigu, kura savus līksmos ūdeņus met straumes mežonīgajā krāšņumā? Ir un nav pagaisusi tā tērce, bet vai, sme­ļot straumes ūdeni, mēs vienlaikus neveldzējam slā­pes arī ar tērces lāsi? Tāpat ir smiekli, kas līdzīgi mūsējiem, un ir bēdas, kas spētu aizkustināt arī mūsu sirdi. Vienā un tai pašā kustībā izzūd parādību forma un daba. Vējš savērpj dūmu strūkliņu, vējrādis un karogs plīvo, vimpelis trīs, griežas putekļi; papīriņi, gruži, augsti mākoņi, rudenīgas lapas, garāmgājēja platmale, šifons un šalles muslīns, ābeļu ziedla­pas, — viss kaut kur tiecas, atraujas, traucas un — šai brīdī — viss ir vienots. Līdzīgi neskanīgai mūzi­kai tas satrauc ceļa vidū apstājušos dvēseli un vilina to. Bet dvēsele ir smagāka par akmeni: skau­dīgi un nevarīgi tā aplūko vēja ātrumā atdzimušo tāli, nožāvājas un aizver acis.

Piecu mēnešu laikā seši sevi noslēgušies, nerunīgi cilvēki, kopēja plāna un kopēja mērķa saistīti, darīja vienu darbu; šo cilvēku rīcību noteica vadītājs, kas ar tiem tikās un runāja tikai tad, kad tas bija absolūti nepieciešams. Viņi saņēma un tērēja prāvas summas, šaudīdamies pa visiem satiksmes ceļiem ar tādu neno- gurdināmību un neatlaidību, kas spēj izraisīt lielo tautu staigāšanu vai aizsākt karu. Ja viņiem pietrūka naudas vai gadījās šķēršļi, ko varēja pārcirst vienīgi ar milzum lielu zelta šķēpu, telegrammu tarkšķi trau­cās pāri valstij, nododot savas noslēgtās trīsas balta­jai rokai, kas ar nepacietīgu, sievišķīgu kustību atda­rīja banku kabīņu matētos stiklus, kur cilvēks ar gludi nolaizītiem matiem numurēja, parakstīja un metodiski pabeidza pārvērst vēl nenožuvušo parakstu krāsainu asignāciju briketēs vai zelta vīstokļos, kuri novilka roku līdz zemei.

Tiem sešiem, kas, likās, visu savu dzīvi bija veltī­juši šim darbam, kuram tos bija uzaicinājis vadītājs, iesākumā maršruti aptvēra milzīgu teritoriju. Viņu ceļi bieži krustojās. Reizēm viņi satikās un runāja par savu darbu, saņemdami jaunus norādījumus, bet pēc tam traucās uz tām vietām, kam bija kāds sakars ar viņu uzdevumu, vai arī atgriezās uz vecajām pēdām, izveidodami jaunu viedokli, kas ceļu padarīja pievil­cīgāku, uzdevumu — skaidrāku, rīcības veidu — brī­vāku. Viņi visi bija savā starpā saistīti, un tai pašā laikā ikkatrs bija vientuļš.

Pamazām viņu ceļojumi zaudēja grandiozo vērienu un koncentrējās ap nedaudzām līnijām, kas ar kom­plicētām zīmēm bija uzrādītas savdabīgā kartē, kurā mēs neko nesaprastu. Virzīdamās no perifērijas, tās

riņķodamas arvierl ciešāk savilkās ap zināmu centru vai, pareizāk sakot, — ap teritoriju ar nenoteiktām ro­bežām, kuru ietvaros mērķis bija jaušams skaidrāk, varbūtība, ka to iespējams sasniegt, pieauga, kaut arī tā bija atkarīga no visai nelielām izredzēm uz vien­kāršu nejaušību, kas tomēr deva neapšaubāmas ce­rības.

Jau varēja noskārst kaut kādu neskaidru atrisinā­jumu. Jau nezcik reizes pārbaudītie fakti atkārtojās lieliskā, raitā secībā, līdzīgi bezskaņas šāviena attā­lam uzliesmojumam; jau pēdas, kas veda taisni uz priekšu, pašas metās zem kājām, acumirklī sasaistī­damas visus rūpīgos apsvērumus vienā pēdējā dar­bībā … darbība vērsās plašumā, rokas, tukšumu sa­tvērušas, nespēkā stingdamas, nodrebēja, un pret­sitiens smalkās drumslās sadragāja noslēpumainos slazdus. Tad pienāca diena, kuras gaismā, it kā nekas nebūtu noticis, pārsteidzoši skaidri savās vietās no­stājās viss, ko var saskatīt ikdienišķi ļaudis ar ikdie­nišķām acīm.

Mēs atgriežamies pie Rūnas Beguemas, kuras dvē­sele bija pietuvojusies tumsas robežai. Viņas balss bija kļuvusi dzedra, skatiens mierīgi stings, kustības gurdas un asas. Bet ne reizes visā tai laikā, kad Rūna meklēja nāvi nevainīgā un drosmīgā cilvēka kvēlajai sirdij, viņa nenosauca lietas to īstajos vārdos un mokošās ilgās domās nepakavējās pie tām. Viņa gāja bojā un ar vienaldzīgu izmisumu aizstāvējās, razdama atbalstu pārliecībā, ka Druda nāve nesīs at­brīvošanu un nomierinājumu. Šī nojausmai vai necie­šamu moku izraisītai, bet bezgalīgi ieilgušai dziņai līdzīgā pārliecība radīja mērķi, kas tika uzticēts Vadī­tājam, un tikai ar viņu Rūna runāja par to, taču vien­mēr lūdza, lai pēc iespējas mazāk viņu traucē.

Nav tādas lietas un tāda mērķa, kas agri vai vēlu nepārņemtu kāda atsevišķa cilvēka visas domas un visu dvēseli, kurš līdz tam varbūt dzīvojis bez īpa­šiem plāniem, tomēr savas lomas priekšnojautā un noskaņā. Viņu vajadzēja izvilkt no līdzenā galvu zālāja, pazīt un iezīmēt milzum daudzu viņam pēc se­jas līdzīgu vidū, dubultnieku vidū, kas atstāj maldīgu oriģināla iespaidu. Likās, nekas tamlīdzīgs nav savie­nojams ar tiem spēkiem un pieredzi, kāda var būt meitenei, kuras aizbraukšanu un ierašanos pacilātā tonī atzīmēja avīzes hronikā par augstākās sabiedrī­bas dzīvi. Tiešām, Rūna nebūtu varējusi to paveikt, ja pilnīgi izprastu uzdevuma īpatnības un skaidri apzinātos, kas būtu darāms; priekšā stāvēja atklāts publisks izaicinājums vai vairāku pilsētu iedzīvo­tāju pārlūkošana un pārbaude, kas prasītu ne vienu vien gadu.

Vajadzīgais cilvēks ieradās pats, it kā būtu centies notvert paguruma brīdi, lai pieklauvētu, ienāktu un sāktu runāt. Tukšajā, naksnīgajā ielā bija dzirdama riteņu dārdoņa, kas kļuva arvien skaļāka, un Rūna, atgaiņājusi miegu, pareizāk sakot, domu stingo ne­kustīgumu, ar kādu, atlaidusies uz spilvena, kurš dedzināja vaigu, centās gremdēties aizmirstībā, ieklausījās neredzamās ekipāžas saceltajā troksnī.

— Kas gan brauc naktī? Uz kurieni? — viņa jau­tāja, neviļus ievērodama, ka klausās ar dīvainām gaidām, ka asinis dzīslās sāk neprātīgi pulsēt; likās, tieši viņai tuvojas šī vientulīgā nakts dārdoņa. Tā skanēja arvien skaļāk, skaidrāk, un arvien straujāki kļuva tās spalgie treļļi; kāds steidzās, un Rūna at­spiedās uz elkoņa, ieklausīdamās, vai atkal neiedār- dēsies riteņi. Taču troksnis norima iepretī viņas mā­jai; cits troksnis, kas dzima gausi un neskaidri, skāra

sasprindzināto dzirdi; tālīns zvans, kluss kā oda sīciens, atkal zvans, — jau tuvāk, attālu durvju klau­dzieni, neskaidru soļu troksnis un — klusums. Ne­izturējusi viņa piezvanīja pati un ar atvieglojumu juta, ka šī patstāvīgā rīcība paglābj viņu no stinguma.

Klusi pieklauvējusi, ienāca istabene.

— Pie jums atbraukuši, — viņa sacīja, — un mēs neko nevarējām padarīt. Kariete ar ģerboņiem: no tās izkāpa cilvēks, kas uzstājīgi pavēlēja nodot jums vēstuli. «Tiklīdz to izlasīs,» viņš sacīja, «jūs saņem­siet rīkojumu nekavējoši aizvest mani pie jūsu kun­dzes.» Mēs apspriedāmies. Redzēdams, ka mēs ne­uzdrošināmies jūs traucēt, viņš smiedamies iedeva mums katram dažas zelta monētas. Nu mums bija skaidrs, ka tāda acīmredzot svarīga persona neuz­drīkstētos jūs veltīgi traucēt. «Riskēsim,» mēs nodo­mājām …

— Kā! — neviļus sašutusi, Rūna teica. — Tikai dažas zelta monētas… Es gribu redzēt šo vēstuli. Jūs dabūsiet nožēlot, ja tā nebūs pietiekami nopietna tādam nedzirdēti pārdrošam apmeklējumam.

Viņa uzplēsa aploksni, drūmi raudzīdamās ista­benē, kas paspēja stomīdamās nošļupstēt:

— Neviens nezina, kāpēc mēs viņu ielaidām. Viņā ir kaut kas tāds, it kā viņš zinātu, ko dara. Viņš ir tik mierīgs.

Rūna vairs neklausījās istabenē. Pievērsusi ska­tienu atlaspapīra lapiņai, viņa redzēja un pārdzīvoja vārdu, vienu vienīgu vārdu: «Druds»; jebkuram citam radījumam pati frāze varētu likties bezjēdzīga. Viņa- izlasīja: «Pa Druda pēdām,» — zīmītē vairāk nekā nebija, bet izrādījās, ka arī tā pietiek.

— Pasniedziet apģērbu, — meitene strauji sacīja,

acumirklī saņurcīdama vēstuli, kā ņurca mutautiņu, — vediet šo cilvēku uz marmora viesistabu.

Tad nakts vidū iegaismojās logi, kas izgāja uz dārzu. Gaisma spoži apmirdzēja statujas un paklājus; šo nedabiski rosmīgo nakts stundu pildīja noslēpuma klusajā lokā ieslēgta trauksme. Slimīgi cenzdamās sevi apvaldīt, ienāca Rūna, un seja viņai kļuva dzedra un stinga, kad viņa ieraudzīja cilvēku, kurš bija viņai pievērsis puspievērto šauro acu smagnējo skatienu. Šīs acis pauda sasprindzinātu, gandrīz maniakālu uz­manību, kas ir vienāda ar netīkami griezīgu skaņu; ap tumsnējās sejas vaigu kauliem vijās sirmi, uz krūtīm sprogās krītoši mati, kas atmiņā atdzīvināja astoņ­padsmito gadsimtu. Gludi skūtās mutes līkne visu seju rotāja ar drūmu gaismu, kas atgādināja Džokondas smaidu. Tāda seja varētu likt nodrebēt, ja kāds dun­gojot bezrūpīgi pagrieztos pret to. Viņš bija ģērbies melnos svārkos un platmali turēja rokās.

Ienākot Rūnai uz lūpām jau bija jautājums, bet, tikko pametusi acis uz apmeklētāju, viņa saprata, ka jautājums ir lieks. Tas bija it kā nupat apklusušas sa­runas turpinājums.

— Es nenosaukšu savu vārdu, — nepazīstamais sacīja, — un arī nepaskaidrošu jums, kāpēc tieši ta­gad ierodos te, bet ne vēlāk, ne agrāk. Bet jūs mani gaidījāt, un es atnācu.

Drebēdama Rūna ar mājienu aicināja viņu apsēs­ties un, rokas sažņaugusi, apsēdās pati, pamatoti cerēdama uzzināt kaut ko nedzirdētu. Viesis bez žes­tiem un bez smaida turpināja runāt; viņš uzlika savas vaska dzeltenās rokas uz asā ceļgala, kļūdams nekus­tīgāks par marmorā cirsto Leandru un Hēro, kas at­radās.viņam aiz muguras ar savām sērām un ar savu nāvi. Viņš sacīja:

— Es zinu, kā jūs dzīvojat, zinu, ka jūsu dzīve pa­iet mūžīgās bailēs par jūsu vīstošo jaunību. Un tāpat es zinu, ka, domājot vienā virzienā, arvien domājot par vienu un to pašu, bez mazākās cerību ēnas uz­veikt šī zibens pēdas, kas jūs apsvilinājis jūsu burvī­gās, zilgās dienas vidū, jūs esat nonākusi pie mierīga un ilgās pārdomās dzimuša lēmuma.

Ar šiem vārdiem viņas stāvoklis bija uztverts un parādīts viņai pašai.

— Kā jūs sauc? — spēji kāpdamās atpakaļ, viņa sacīja tik aizsmakušā balsī, ka tā atgādināja klie­dzienu. — Jūs es redzu pirmo reizi. Kuru reizi jūs re­dzat mani? Vai tad es esmu runājusi ar jums? Kur? Sakiet, kas mani nodevis? Jā, es vairs nedzīvoju; es sapņoju un eju bojā.

— Vienalga, kas esmu es, — nepazīstamais sacīja, kļūdams neuzticīgs savam stingumam, un ar dziļu, ļaunu vēstošu izklaidību sākdams viegli šūpoties, — es, tāpat kā jūs, esmu viņa ienaidnieks, tātad — jūsu draugs. No šā brīža, ja mēs atradīsim kopīgu valodu, jūs mani dēvēsiet vienkārši par «Vadītāju». Druds nedrīkst ilgāk dzīvot. Viņa eksistence nav cie­šama. Viņš iejaucas dabas likumos, un pats ir tiešs to noliegums. Sai raksturā iemiesoti gigantiski spēki, un ja vien viņš sagribēs tos pavērst jebkurā virzienā, tas izraisīs neskaitāmas katastrofas. Es varbūt esmu vienīgais, kurš zina viņa noslēpumu; pats viņš to nekad neatklās. Jūs sastapāt viņu uzjautrināšanās brīdī — brīdī, kas bija spilgts izaicinājums visiem, kuri, satiekot viņu pūlī, ir tālu no citām domām, iz­ņemot to, ka redz parastu cilvēku. Bet viņa ietekme ir milzīga, viņa sakari — neizskaitāmi. Neviens neno­jauš, kas viņš ir, — pirmais, otrais, trešais, desmitais vārds paver viņam lētticīgas durvis un ausis. Viņš klaiņā pa jaunu dzērāju darbnīcām, savos stāstos iepazīstinot vai savaldzinot tos ar mums nezināmu planētu peizāžiem, dzejniekiem svilpo priekšā oratorijas un simfonijas tai laikā, kad dzīve brēc pēc grūti sagremojamas vienkāršības; piebalso izgud­rotājiem, satrauc sapņus un iejaucas likteņa lēmu­mos. Nemainīgo dzīvi, kas reizi par visām reizēm dota kā saprotama glezna, viņš saviļņo un maina, un smiedamies virza to mirdzošās tālēs. Bet tas vēl nav viss. Ir dzīves, kas lemtas nabadzības bargajiem likumiem un bezizejas ciešanām; auksts ledus kā stipra garoza gulstas pār to nedzirdamo plūdumu; un viņš salauž šo ledu, ļaujot saulei iespiesties dziļūdeņu tumsā. Viņš sameklē un atrisina gadījumus, kas pēc viņa gribas sāk mirdzēt kā pa­sakā. Pasaule ir pilna ar viņa vārdiem, izsmalcināta­jām zobgalībām, iznīcinošajām replikām un dvēseles kustībām, bet tā nenojauš, kāds avots to visu izplata. Šim cilvēkam jāpazūd.

Kur vājais ienīst, tur stiprais iznīcina. Tagad runā­jas griba un zelts. Izšķirieties par nepieciešamo, var­būt pat neprātīgo tēriņu; taču iegaumējiet — bez cīņas nav glābiņa; ne jau jūs dosiet šo triecienu. Sāksim iz­tālēm, stingri savelkot ciešu loku. Pa pasauli klaiņā čigāni, un tie zina daudz ko tādu, kas nevienam nav pieejams, izņemot viņu netīrās staiguļu apmetnes. Viņi ir alkatīgi un noslēgti. Tomēr man pie rokas ir daži īpašas sugas cilvēki, kuri, tāpat kā es, ir iedziļi­nājušies dzīves dūmakaino figūru aplūkošanā, tās zibošajās un tik tikko saklausāmajās šalkās. Pa zelta taku mēs nokāpjam pie šiem noskrandušajiem, pinkai­najiem klaidoņiem, kur zem raibajām telšu nojumēm slēpjas viltīgs daiļums un visdažādākā rakstura ziņas par tiem virzieniem, kādos mums jādodas. Taču neno­niecināsim arī oficiālo palīdzību, vien būsim piesar­dzīgi un ārkārtīgi izvēlīgi, ja negribam, lai mūsu meklējumi kļūtu visiem zināmi. Šai gadījumā mūsu kārtis sajauks un atklās tā pretruna, kādā mēs ar savu uzdevumu nonāksim attiecībā pret pārējo rea- litāti. • ….

Jo ilgāk Runa viņā klausījas, jo skaidraka meitene atausa cerība; nu jau viņa nevēlējās neko jautāt, bet gribēja vienīgi darboties. Necaurredzams plīvurs pār­klāja viņas dvēseli; nejuzdama naidu, skaidri neapzi­nādamās, ko ir uzdrošinājusies darīt, svētlaimīgi smiedamās, viņa sacīja:

— Esiet Vadītājs. Lai mērķi sasniegtu, es nesko­pošos un neko nenožēlošu, bet pacietīgi gaidīšu un došu visu, kas būs vajadzīgs.

Viņa izgāja un atnesa visu naudu, cik viņai Šai brīdī bija, atnesa arī čeku par krietnu summu.

— Vai tā te pietiek?

— Pagaidām pietiek, — viesis sacīja, — tagad es varēšu jauki pavadīt laiku. Bet ko jūs, neprātīgo meiten, teiksiet, ja viena no visizcilākajām blēdībām ir notikusi nupat jūsu acu priekšā?

Bet viņa pasmaidīja — tikko jaušami, tāpat kā' tikko jaušami uz viņu bija iedarbojies joks.

— Jums taisnība, — apmeklētājs, pieceldamies un dziļi palocīdamies, teica. — Kad pienāks laiks, pašu svarīgāko es jums darīšu zināmu. Ar labunakti.

Viņš to pateica, dzedri smaidīdams un vērīgi rau-> dzīdamies meitenē.

Vai šais skarbajos vārdos rada izpausmi viņas pa­šas alkas pēc miera, ko bija aizrāvuši projām murgi un -šausmas, vai bija skarts vēl kas cits, nozīmī­gāks, — bet momentānas sāpes izkropļoja meitenes seju. Notrīcējusi viņa saslējās un atguva varu pār sevi.

— Ejiet, — viņa teica, strauji un smagi elpodama, — nakts, kas jūs sūtījusi šurp, aicina atpakaļ. Ejiet un nogaliniet viņu.

— Es iešu un sameklēšu viņa pēdas; un nemaldīgi iešu pa pēdām, — Vadītājs sacīja. — Es steidzos, eju projām.

Viņš izgāja; viņa kariete aizbrauca; riteņi nodār­dēja pie ieejas durvīm, tad rīboņa strauji attālinājās un drīz vien pārvērtās neskaidrā dūkoņā. Klausīda­mās tajā, Rūna sarunājās pati ar sevi, žņaudzīja ro­kas, smējās un raudāja.

Kopš tās nakts laika ritums kļuva gausāks. Viņas satraukums auga. Līdzīgi stingstošai masai, lūpām liekot drūmi sakniebties ikreiz, kad Rūna skaidri iztē­lojās galu, viņā auga stingra neatlaidība kā cilvē­kam, kurš ir spiests pasīvi gaidīt, turklāt varbūt pat tajos brīžos, kad lūst zemei pāri slīdošās slepenās darbības visasākās smailes. Reizreizēm Rūnas dienu plūdumā, tāpat kā iepriekš, pavīdēja Druda smaids vai seja un šķita, ka viņš uz mūžiem lemts meitenei par pavadoni, taču tas vairs tā nesatrieca, nesapuri- nāja līdzīgi varenam grūdienam, kā nesen. Tagad vi­ņam līdzās Rūnai neskaidri rādījās cita seja, bet tai bija netverami un smalki apveidi, ko tikko jaušami iezīmēja drebelīgās gaismas atēna; šī seja te nozuda, te atkal parādījās, un meitene nespēja to skaidri sa­skatīt. Pa to laiku viņas satriektās domas riņķoja pa apli, kas sevī cieši ietvēra nojausmu par apzinātu zaudējumu un trulas ārprāta bailes. Sāds stāvoklis pastiprinājās, pavājinājās un atkal pastiprinājās, līdz beidzot sasniedza tumsas tuksnešus, kuru svina pelēkajā gaismā dzīvība saļimst un kliedz.

Nākamajā dienā, pēc tam, kad Druds smiedamies šķērsoja robežu, ko bija novilkuši briesmīgie med­nieki, Vadītājs apmeklēja Rūnu pēdējo reizi. Kā tie­sas spriedumu Rūna uzklausīja viņa vārdus un ne­pacēla acis, vien klusi laida caur pirkstiem vēdekļa bārkstis; viņas seja bija bālāka par pērļu virkni. Šķita, ka tas ir pats ienaids, kas baismīgā cilvēka izskatā te sēž kopā ar viņu. Vārdi, ko viņš, aprauti elpojot, pa starpām ar pūlēm izgrūda tik ātri kā šā­vienus, bija šņācoši un dzeļoši.

— Visā mūsu rīcībā un vārdos nebija tāda mo­menta, kurš nebūtu pārbaudīts ar astronomiskā hro­nometra precizitāti. Draugi tika nozvērināti klusēt; nodevēji tika izsekoti un nogalināti; viss šai lietā ne­derīgais, netalantīgais tika nolemts niecībai un bez­darbībai. Tika paredzētas nejaušības, aprēķinātas izredžu miljonās daļas, — paveikts vairāk, nekā, vei­dojot dzīvu būtni, izskaitļo pati daba, taču labākais brīdis ir palaists garām. Kādā veidā, kur, kas pieļāvis kļūdu? Tas vēl nav skaidrs, bet kas no tā. Kura ar mu'ms saistītā cilvēka kādu īpatnību, kādu domu niansi neesam ievērojuši vai esam piešķīruši tai neprecīzu nozīmi? Nu? Es atkal vēršos ar jautā­jumu pie šī tukšā gaisa, kad tas jau ir tukšs un ne­vainīgs! Kad var lūkoties- augšup tikai uz putniem! Kad drosmi zaudējusī vai vārgā, vai šī gaisa pievi­linātā sirds, mierīgi smaidot, klusi nopūtusies, liekas gulēt!

Viņš apklusa, un Rūna pacēla acis. Bet tagad viņa izbijās vairāk nekā jebkad savu murgu visļaunākajos brīžos. Pats ārprāts, kura zilganā seja krampjaini raustījās, locījās viņas priekšā, un tumsas pielijušo acu asais spīdums neganti kapāja meitenes iedrebēju­šos skatienu.

— Man ir slikti, — viņa sacīja, — ejiet; visam beigas. Arī starp mums visam beigas.

Viņa balss piepeši kļuva vārga; pleci saguma, ska­tiens apdzisa, rokas, mulsi un nevarīgi trīcēdamas, likās, meklēja atbalstu. Viņš, sejā sakrities, piecēlās; pametis visapkārt gurdenu un izdzisušu skatienu, sku­mīgi sarauca uzacis un devās uz izeju.

— Esmu tikai vecs vīrs, — meitene izdzirda, — spēks mani pamet, redze kļūst vājāka, — un vai dzīve, kas piešķirta vienam acumirklīgam uzliesmo­jumam, atkal atdzims savā tērauda spīdumā? Esmu salauzts: cīņa beigusies neizšķirti.

Viņš gāja projām, un milzīgo durvju mestajā gais­mas šaltī, kas viņa senlaicīgo figūru padarīja vieglu kā marioneti, varēja redzēt, ka viņš kaut ko čukst un krata galvu. Rūna, viņu piemirsusi, nokāpa lejā. Meiteni vadīja vēlēšanās kustēties, tai laikā kad nāve viņas snaudošajā dvēselē jau bija izlemta. Bet Rūna to nezināja.

Viņa apģērbās un izgāja, uz sulaiņa jautājumu, kuru nebija ne sapratusi, ne dzirdējusi, atbildēdama ar izklaidīgu rokas mājienu. Viņai nebija mērķa, bet staigāt vakarīgā pūļa vidū viņu vilināja vienaldzī­bas pilnā atpūta, kas solīja skaļu un raibu vientu­lību. Logi kā parasti mirdzēja; motoru trīcošie gais­mas stari, apdzenot zirgus un cilvēkus, vai nu žilbi­noši cirtās acīs no priekšpuses, vai šļācās virsū no aizmugures, kustēdamies un pagaisdami tos šķērso­jošo ēnu vidū. Blīvs pūlis plūda viņai pretī, šīs bālās un daiļās sejas priekšā sašķeldamies kā upe, kas ap­tek klinti; meitene gāja klusi, nevērīgi, redzēdama vienīgi naksnīgās iluminācijas zeltainās vijas, kas zem mākoņiem auda caurspīdīgu, zilganu tīmekli. Laiku pa laikam viņas uzmanība fiksēja ko tādu, kas nekavējoties ieguva gigantiskus apmērus, it kā šī parādība nomāktu visu citu: avīzi mājas lielumā, sie­vietes vai vīrieša seju no «Dievu barības»[12] lappusēm» platu ielu, kura likās esam saules apmirdzēts bezdibe­nis, trotuāra spraugu vai plātni,- kas tūliņ kļuva par centru, kuram apkārt dunēja pilsēta.

Pamazām pūlis kļuva blīvāks un lielāks, tajā bija vērojama zināma nekārtība, kas pārauga vieglā bur­zmā. Bija dzirdami jautājumi un izsaucieni. Rūna cik spēdama virzījās uz priekšu, iekams nebija spiesta apstāties. Viņai pa kājām šaudījās bērni; viņas priekšā cieši saslēgušās muguru rindas aizsedza skatu vai notikumu, ap kuru iestājās ziņkārības pie­sātināts klusums; ja kāds no priekšējās rindas uz mirkli pagriezās, tad tā seja staroja apvaldītā sa­traukumā.

Apzinādamās, ka tur notiekošais vai notikušais kaut kādā īpašā veidā attiecas uz viņu, kaut gan nekā nespētu pateikt, kāpēc tieši šādu, nevis citādu sajūtu viņā izraisīja piepešais sastrēgums uz ielas, Rūna skaļi un mierīgi pateica:

— Palaidiet mani.

Šis gadu simteņos izkoptais tonis vienmēr iedar­bojas vienādi. Daļa ļaužu atsprāga sāņus, citi, pūlim pašķiroties, tika izstumti izlocītā rindā, un meitene iegāja aplī.

Tagad viņa neievēroja, ka ir saistījusi vairāk uz­manības nekā cilvēks, kas gulēja, knūpus pieplacis ietvei, it kā klausītos pazemes balsis. Tieši viņai pie kājām mirdzēja asiņu palts, kas pletās arvien lielāka un izgaroja šķērmu, valganu smaku. Gulošais bija lieliski ģērbies, viņa tumšie mati mirka asinis un tajās gulēja arī kreisās rokas nedaudz saliektie pirksti.

Nebilzdama ne vārda, vien dziļi un smagi nopūz­damās, Rūna raudzījās šajā cilvēkā, ļaudama domai nomainīt domu, kamēr tās, zibenīgi sekodamas cita citai, pārvērtās pilnīgā un jautrā līksmē. Sai mirkli meitene bija gluži kā prātu zaudējusi, bet sevī, tik tieši, ka to nebija iespējams apšaubīt, redzēja to, kurš, pats nemaz nenojauzdams, itin bieži nostājās viņas sirds priekšā, kas sāpēs sažņaudzās. Tiklīdz viņa sāka runāt, pēkšņi visi apklusa un atkāpās.

— Jūs sakāt, — Rūna klusi teica, uztvērusi kādas raitas sarunas daļu, — šis cilvēks esot pašnāvnieks? Viņš izlēcis pa logu? Ak nē! Te viņš ir — mans ienaidnieks. Zeme ir stiprāka par viņu; jā, viņš ir beigts, beigts; un es atkal dzīvošu kā dzīvojusi.

Smaidīdama viņa apskatīja visus, kuri, vērīgi čuk­stot kaut ko blakusstāvētājam, paši cieši raudzījās Rūnā, un, nometusies uz ceļiem, piekļāva pie lūpām mirušā silto, smagnējo roku. Meitenei ceļoties augšā, roka ar troksni atkrita atpakaļ.

— Piedod, — viņa sacīja. — Piedod visu. Tai val­stībā, kur tu tagad esi, nav naida, nav kaislību; tu esi miris, un es varēšu atpūsties.

Viņa atmetās atpakaļ, pamira un, zaudējusi sa­maņu, sāka raustīties rokās tiem, kuri, piesteigušies klāt, paspēja viņu uztvert. Šādos gadījumos parastā jezga beidzās ar ārsta ierašanos un Rūnas personīgās ekipāžas izsaukšanu, jo daži no pūļa bija viņu pa­zinuši.

Tas ir viss, ko vajaga, ko drīkst un ko pienākas sacīt par šo izcilo dvēseli, kas nu gulēja uz vaiga. Varbūt vēl daži vārdi sniegs pilnīgu gandarījumu zinātkārajam lasītājam, kurš aizdomājas tālāk nekā autors un vienā notikumā meklē citu, kamēr vien nav izsmeltas visas dzīves, visas mīlas, visas tikšanās un atgadījumi, kamēr vien zaļumos un ziedos slīgstošās rāmās-kapu kopiņas apslēps visu varoņu, visu cilvēku dzīves un darbus, kas parādīti šajā necilajā stāstā par dvēseles lietām un cīņām. Tādējādi, sekojot pa pē­dām meitenei, kura ir atveseļojusies, bet pilnīgi visu aizmirsusi, mums jāatzīmē arī viņas laulība ar Kvin- seju, kurš ar stingru roku sniedza viņai jaunus, ne mazāk krāšņus dzīves jaukumus, kā arī jāpiemin dzīvesprieka atgriešanās, — un viss, ar ko dzīvo un elpo cilvēks, kad liktenis tam ir labvēlīgs. Tikai rei­zumis, pievērsusi skatienu debesīm, kur brīvie, melnie putni no horizonta līdz horizontam dodas pa savu neredzamo zilgano ceļu, Rūna Kvinseja, domīgi sa- raukusi smalkās uzacis, pūlējās kaut ko atcerēties; taču mirklis izdzisa un tikai tā atēna, atgriezdamās līdzīgi skanīgai atbalsij, no tālienes čukstēja vai nu kaut kur noklausītus, vai svešas gribas diktētus, var­būt vēl bērnībā dzirdētus vārdus:

Aizmirst ja nespēsi mani,

Vilnis vilni aizmirst kā mēdz …

1921. gada 14. novembris — 1923. gada 28. marts

1 A giorno (itāliski) — kā dienā.

1 Šeit un turpmāk V. Ķikāna atdzejojumi.

[1] vietējais kolorīts.

[2] romas imperatori, kuri kļuvuši plaši pazīstami ar savu ciet­sirdību.

[3] garīdzniecība.

[4] nostradams (1505.—1566.) ir bijis ievērojams astrologs. Te Grīns pieļāvis kļūdu, jo 1500. gadā Nostradams vēl nebija dzimis.

[5] lats ir bībcles personāžs. Grins ir kļūdījies: pārakmeņojās nevis Lats, bet viņa sieva, kuru dievs pārvērta sālsstabā tāpēc, ka viņa atskatījās uz Sodomu un Gomoru, kas tika sagrautas izvirtības dēļ.

[6] auerbaha pagrabs ir minēts leģendā par Faustu. Pēc no­stāstiem, tas esot atradies Leipcigā. Fausts no tā izkļuvis, jā­dams uz alus mucas.

[7] a. dimā. divas diānas. (autora piezīme.)

[8] r. Stīvensona romāna «Katriona», kas ir romāna «Nolau­pītais» turpinājums, varone.

[9] «jaunās Arābijas naktis» — R. Stīvensona romāns.

[10] h. heine. izlase, ii. rīga, 1950. (Tulkojusi Sk. Sirsone.)

[11] indiešu dimants, kura svars 280 karātu un kurš piederēja Lahoras radžam; 1850. gadā kļuva par angļu īpašumu.

[11] Neveiksmīgs bumbiņas sitiens biljarda spēlē.

[12] h. velsa romāns.

Загрузка...