Zaigojošā pasaule

V

Zobus sakodusi, asaras rīdama un trīcēdama, it kā drausmīga vēja grūsta, Tavija sāka aši iet pa gale­riju cieši apkārt soļojošo zaldātu vidū. Lejā, pagalmā, garām slīdēja lukturi, rībēja pakavi; pa blakusdzī- vokļu durvīm raudzījās bērni un sievietes, pieķērušies cits citam, it kā arī viņiem draudētu briesmas. Baiļ- pilniem, jautājošiem skatieniem viņi vērās meitenes apjukušajā sejā. Tavija, pēdējos spēkus saņēmusi, māja ar galvu vai bezpalīdzīgi uzsmaidīja tiem, kurus pazina. Kad gājiens aizsniedza tādas durvis, pa ku­rām plūda gaisma un balsu čala, tās strauji aizcirtās un otrpus tām atskanēja paklusas lamas. Zaldāti stei­dzās; divi gāja pa priekšu, ar rokas mājienu pavēlē­dami vākties nost no ceļa tiem, kas pagadījās pretim, un cilvēks acumirkli piespiedās pie sienas; vien Kvangs, nekustīgi nostājies pašā ejas vidū ar degošu pīpi zobos, pagāja nost tik nesteidzīgi, ka žandarms draudīgi satvēra zobenu.

— Es neko nedomāju! — Kvangs paspēja uzsaukt meitenei. — Uz redzēšanos, gaidu ar uzvaru!

Tavija pazibsnīja Kvangam ar acīm tik izteiksmīgi, ka viņš saprata, cik stipri ir apjukusi meitene.

— Nu, jā, — atskanēja viņai aizmugurē, — saķē­ruši kā putniņu un cauri.

Šie drūmie, bet dedzīgie vārdi vēl sildīja viņu kā silta vēja pūsma, kad viss pēkšņi apstājās: uz kāp­nēm kliegdams izskrēja zaldāts:

— Kariete aizbraukusi! Tur visi zirgi sākuši trakot: trīc un raujas ārā, kučieris neko nevarēja izdarīt. Kā parāva, tā arī aizauļoja!

Saucienu duna nomāca šos vārdus; pa tam gājiens sablīvējās vienuviet, kad tas bija iztaisnojies, atkal atskanēja steidzīgas pavēles. Tavija ar dziļu tīksmi klausījās, kā daļa zaldātu, viņu pametuši, norībināja pa pakāpieniem lejā — kaut ko kārtot un skaidrot.

— Tā jums vajag, — viņa caur zobiem novilka. •— Pat zirgi gudrāki par jums!

Tie zaldāti, kuri bija palikuši ar meiteni, grūstī­dami izveda viņu spožo mājas logu izgaismotajā pa­galmā, kur, ielēkuši seglos, ar pūlēm valdīja no nezin kā sabijušos zirgus; tie zviedza un ar pakaviem kār­pīja zemi, kāpdamies atpakaļ vai, šausmās spraus­lājot, cirzdamies sāņus.

— Nu, ko lai dara? — kāds pikti sacīja.

— Sēdini meiteni seglos, — cits uzkliedza. — Tu­riet acis vaļā un iegaumējiet, ka šis ir bīstams gadī­jums!

— Ieročus pilnā gatavībā!

— Stāt: arestēto ņemiet vidū!

— No kā viņš baidās? — atskanēja piesardzīgi čuksti.

— To neviens nezina, te pats velns neko nevarētu saprast.

Taviju pieveda pie zirga; no. segliem noliecies zal­dāts sniedza viņai roku; cits, kas atradās aizmugurē, negaidot spēcīgi viņu pacēla. Meitene metās uz priekšu un izmisumā iespēra ar kāju zirgam pa sā­niem, kālab tas spēji izauļoja pa vārtiem uz ielas, kur pret bruģakmeņiem spalgi, skaldīgi cirtās pakavi, tāpēc bija saprotams, ka jātnieks tik tikko apvalda lopiņu, kas ir gatavs sākt trakot; tas krāca un zvie­dza. Tad satracināti sāka kliegt cilvēki, kas bija me­tušies darīt tam visam galu.

— Bet nu sātans, ne meitene, — sacīja tas, kurš turēja Taviju.

— Negribu, — meitene drūmi izgrūda, cīnīdamās ar stingro roku tvērieniem un rāvieniem, kam preto­ties viņa vairs gandrīz nejaudāja.

— Traka nakts! — atskanēja viņai pie auss.

— Lukturi tuvāk! — kaut kur no malas sauca.

— Nevaru tikt galā, — seglos sēdošais žandarms, kopā ar kuru būtu vajadzējis jāt Tavijai, sacīja. — Pieejiet no abām pusēm un pieturiet pie iemauk­tiem šo velnu.

Bija tāda tumsa kā cilvēkam ar aizsietām acīm: ne zvaigžņu, ne mēness; iztālēm mirgoja nomales retās laternas. Brīžiem brāzmaini uzklupa vējš. Šķita, tādā tumsā uz mūžiem ir aizmirsta diena un ir pagaisis viss, izņemot klaudzienus un balsu čalu. Steidzīgas rokas padotā luktura gaisma ļāva Tavijai saskatīt zaldātu kaskas, kuri viņu turēja, un ar iemauktiem augšup uzrauto zirga galvu ar ārprātā spulgojošām

acīm; no zirga mutes krita putu lēkšķes. Tagad visi kliedzieni un balsis skanēja meitenei aiz muguras; bei­dzot viņu gandrīz vai iemeta seglos un, stīpai līdzīgas nepiekāpīgas rokas ap vidukli aptverta, viņa nokļuva seglos un juta, ka seju viņai svilina un kveldē nožu­vušās asaras.

— Laid auļos, Prost! — kāds sauca zaldātam, kurš veda projām Taviju. — Ei jūs, dodiet ceļu, ātri zirgos un jājiet viņam pakaļ; skatieties ar abām!

— Laid vaļā zirgu, — žandarms sacīja.

Tie, kuri turēja zirgu, paskrēja nost; zaldāts sarā­vās, ievaidējās un, pirms pamirušajā dzirdē norima šāviena blīkšķis, kas it kā iecirtās sejā, atlaida vaļā rokas, gāzdamies ar galvu uz leju, bet Tavija, zaudē­jusi līdzsvaru, noslīdēja no segliem; kāja viņai samež­ģījās, un nokritusi meitene nodomāja, ka ir beigta. Zirgs zviegdams pazuda.

Visās pusēs eksplodēja kliedzieni, dimdēja soļi un šķindēja zobeni. Piecēlusies Tavija atslējās pret sienu, kur viņu zaldāti tūdaļ satvēra, nevaldāmās dusmās un niknumā purinādami, jo domāja, ka viņa šāvusi.

— Pārmeklējiet, atņemiet revolveri! — turpat, viņai dzirdot, kāds sacīja, — sasieniet viņu!

Rupjā pieskāriena apvainota, Tavija veikli izgrieza roku un iesita tuvākstāvošajam pa seju; tai pašā brīdī trīs šāvieni, spalgi atgrūduši tumsu, it kā pašā jan­dāliņa vidū ārkārtīgi spoži iecirtās acīs un sagrieza visu ar kājām gaisā; grīļodamies divi zaldāti pagāja nost un vaidēdami nogāzās zemē; pārējie, kā prātu zaudējuši, drāzās, kurp acis rāda, steigā tvarstīdami un grūstīdami cits citu.

— Mūs galē nost! Ko blenžat, jāielenc māja un visa iela! Zirgos! Kur arestētā?!

Pamirusi Tavija piespiedās pie sienas un aizsargā­joties pacēla roku; tai laikā, kad panika un zirgu pa­kavu rīboņa kopā ar spožo zobenu zibu griezās ap viņu, liekot ceļgaliem sagrīļoties, no bailēm pagurusi, meitene sāka kliegt. Pēkšņi viņai pie pašas auss atska­nēja steidzīgi čuksti:

— Saturieties; nesakiet ne vārda un klausiet man.

— Bet kas jūs esat? — tāpat čukstus, aizelsdamās, meitene pajautāja.

— Tas esmu es — Krukss.

Meitene nepaguva ne attapties, kad spēji, mierīga spēka pilna ap muguru apvijās kāda roka, kas ener­ģiski atrāva viņu no zemes; tai pašā laikā kautiņa troksnis attālinājās, it kā tam pāri būtu pārmests liels vadmalas gabals.