Zaigojošā pasaule

XVI

Divi zēni kopā auga un kopā rotaļājās, pēcāk iz­auga un izšķīrās, bet, kad atkal sastapās, starp vi­ņiem atradās vesela dzīve.

Viens no šiem zēniem, kuru mēs tagad dēvējam par Drudu jeb «Dubulto Zvaigzni», pamodies nakts vidū, piegāja pie loga un ieelpoja drēgno vēju, kas brāzmoja no tumsas. Lejā, nespodrā atblāzmā, ko ap bākas torni kliedēja tās ugunīgā galva, zaļām putām uzliesmodamas, pret melno sienu vēlās šļācošo bangu vērpetes; pa milzīgo bākas stāvu celdamās augšup, torņa piekājē ar sprāgstoša šāviņa spēku tās sabruka lietus gāzmās un ūdenskritumos. Tumsā sarkana vai dzeltena uguns, aizsedzot zvaigzni, rādīja tvaikoņa ceļu. Kauca un vaidēja sirēnas, šim brīdim piešķirot neprāta nokrāsu. Pa kreisi tumsā vizēja tālīnās pilsētas uguņu mirga.

Ja tev kaut kas sāp, ainava, novēršot uzmanību, padara sāpes vēl plosošākas, kad, pārtraukusi vēro­šanu, dvēsele atkal sāk domāt tikai par savu brūci. Druds atgāja nost no loga. Viņa dvēsele gura un smeldza kā nesēja mugura zem pārmērīgas nastas, kas tik tikko pa spēkam; Druds stipri cieta, tāpēc viņš sāka staigāt, lai nebūtu jāieklausās sevī.

Lisas bākas uzraugs Stebss, beidzis darboties ap lukturi, proti, piepildījis lampas ar ripšu eļļu, nokāpa apakšējā telpā.

— Ahā! — viņš sacīja. — Jūs jau augšā!

Druds apgriezās un sastapa sava bērnu di^nu ro­taļu biedra skumīgo skatienu.

— Kāpēc tu tik skumjš, varbūt esi slims? — viņš jautāja, apsēdinādams uzraugu uz gultas sev blakus. — Nu, parunāsimies kā agrākajos laikos.

— Kā agrākajos laikos! — Stebss ar skumju uz­svaru atkārtoja. — Agrākajos laikos eš apsē­dos un klausījos, brīnījos, skaļi smējos, naktis pa­vadīju bez miega, tumsā, ko jūsu stāsti bija izrotā­juši košām krāsām. Laiks vakariņot. — Viņš paņēma no kakta malku un, uzpūzdams uguni, notupās pie kamīna.

Ar nelāgu, vainpilnu sajūtu Druds pārgāja pie viņa. Ievērojis, ka malkai uguns jāpieliek no apak­šas, viņš veikli salika pagales, un liesma iedegās.

— Stebs, — viņš sacīja, — kopš tās dienas, kad es gulēju uz nāves gultas, bet tu sēdēji man klāt un karotē pilināji daktera Marmaduka apšaubāmo iz­gudrojumu, ir pagājis daudz laika, taču jauku brīžu ir bijis maz. Atļausimies sev vienu tādu brīdi. Apsē­dīsimies un kā agrāk uzsmēķēsim indiāņu miera pīpi.

Iesākumā jāapraksta Stebsa āriene. Viņš bija ne­liela auguma, ar gariem matiem; tie kā vēdeklis se­dza vecum vecā mundiera pieputējušo apkakli; sa­plēstās bikses, no kuru apakšas tik tikko rēgojās kur­pju rudie purngali, ar apspurušo malu slaucīja grīdu. Kalsnajai sejai, kuras visas līnijas tiecās uz priekšu, bija asi, koši sārti vaigu kauli; viņš bija vārgs, bet plecīgs un, šķita, kļuvis tāds, atspoguļojās greizā spogulī — tādā, kas milzīgu lamzaku pārvērš sapla­cinātā radījumā. Taču viņam bija burvīgas suņa acis.

— Tātad: «miera pīpi» …

— Kur tā ir? — izlikdamies vienaldzīgs, Stebss lēni aplūkoja plauktus un visus telpas kaktus. — At­radu. Tik sen neesmu to smēķējis, ka no iemutes nāk skāba smaka. Bet kādu tabaku?

— Paņem skārda kastē. Apsēdies blakus. Pag', ne­aiztiec sērkociņus. Kas tā par grāmatu? Tur kaktā?

— Ta, — Stebss sacīja, — ir diezgan nopietna grā­matiņa; tā pati tur aizkrita.

Druds paņēma grāmatu. — «Māksla kā sabiedris­kās kustības forma,» — viņš skaļi izlasīja, piemeti­not: — Šāda veida grāmatas noder visam, tikai ne savam tiešajam mērķim, — un izplēsa no tās lapu žūksni, tad ar to aizdedzināja tabaku. Pakūpinājis, cienīgi pasniedza pīpi klusējošajam Stebsam. Vēl sabozies, bet acīm laimīgi sprēgājot, Stebss sāka izvaicāt par cietumu.

— Bija atnācis prokurors, — Druds sacīja, rau­dzīdamies ugunī. — Viņš uztraucās; uzdeva virkni bezjēdzīgu jautājumu. Es neatbildēju; izdzinu viņu. Vēl bija ieradusies… — Druds izpūta samudžinātu dūmu mākoni. — Visumā, Stebs, bāka tomēr ir jauka, bet rīt es došos projām.

— Atkal, — uzraugs skumīgi bilda.

— Man jāizklaidējas, un tam ir savi iemesli, Stebs. Jautrību, jautrību! Tu jau zini, kāda jautrība bija cirkā. To pašu esmu sagudrojis dažādās pasau­les vietās, bet tu par to lasīsi avīzēs.

— Varu iedomāties! — Stebss sacīja. — Būtībā es maz runāju, tāpēc ka tā esmu pieradis; bet, tiklīdz at­ceros, kas jūs esat, tā zem manis, šķiet, krēsls sāk degt.

Druds, smaidu apslēpis ūsās, sarauca uzacis:

— Vai saule tevi nepārsteidz? — viņš ļoti no­pietni pajautāja. — Bet šis bangas trieciens? Bet tu pats, kad brīnīdamies, it kā razdams atspulgu pats savas sirds dzīlēs, saki: «Es, es, es,» un ieklausies šajā neizdibinājamā mirklī, un savā redzoklī savāc debess un jūras simtjūdžu skavas, — vai tad tu esi muļķīgi un pašapmierināti mierīgs?

— Nu labi, — Stebss iebilda. — Bet tagad sakiet: vai jūs neesat iemīlējies?

Viņš izteica šos vārdus tik svarīgā un naivi raiž- pilnā tonī, ka Druds piedeva viņa acīgumu.

«— Diez vai… — viņš nomurmināja, ar kāju pa­stumdams pagali. — Bet kontrasts bija krass. Viss slēpjas kontrastā. Vai tu kaut ko saprati?

— Visu! — Stebss šausminādamies nočukstēja.

— Kafija gatava.

— Pietiek par to; vai tu esi atmetis dzejošanu vai nē?

— Nē, — Stebss pašapzinīgi noteica; viņa acis dedzīgi un alkatīgi iedzirkstījās. Ne vienreiz vien viņš sevi bija iztēlojies kā čuguna piemineklī atlietu tēlu, kas pāri saulainam laukumam pastiepis viedīgu roku. Taču viņa sīkajā dvēselē poēzija gulēja uz mutes, jo tādā šaurībā nespēja apgriezties. Gluži tā­pat krusa, ko radījis elektrības viesulis, skanīgi at­sitas pret tamburīnu, bet dobji — pret mucu. — Nē. Sajā punktā mēs nesapratīsimies. Dzejošana man sākusi vieglāk veikties; neteikšu, ka ir tieši ģeniālas, bet izcilas rindas — katrā ziņā.

Tiklīdz Stebss, būdams pārliecināts, ka Druds viņu ķircina, — tik acīm redzama Stebsam likās savu dze­joļu problemātiskā vērtība, — ierunājās par dzejo­ļiem (kurus varēja rakstīt vairākas reizes dienā), viņa vaigu kauli tumši piesārta, balss kļuva skanīga, bet rokas, ierakušās matos, atmeta tos augšup kā baismīgu krūmu.

— Gribat, es nolasīšu «Telegrāfistu no pekles»?

— Iedomājies, — jā, — Druds smiedamies pamāja,

— jā, un pēc iespējas drīzāk.

Ar apmierinātu sejas izteiksmi Stebss izkrāva no lādes burtnīcu kaudzi. Tās šķirstīdams, viņš

murmināja: — «Nu … šis vēl nenoslīpēts …», «sākot­nējā redakcijā», «te — tīri labi» — un tamlīdzīgas frāzes, kas bija tikai ievads. Beidzot viņš apstājās pie tintes traipiem izraibināta rokraksta:

— Klausieties! — Stebss sacīja.

— Klausos! — Druds teica.

Uzraugs sāka dziedošā balsī klaigāt:

Vējainā vasaras svelmē,

Baltbalta mākoņa balstīts,

Atstāšu šīszemes vēlmes,

Nokāpšu pazemes valstī.

Lietas no grēcnieku taukiem,

Ellē deg spožākās sveces;

Gaisā plīv atmiņas jaukas

Par dzīvīti pasaulē vecā.

Visiem, kas pazemē palsā

Meklē liesmaino Iksu,

Liras žēlabu balsī

Sveicienus sūta no Stiksas.

Pazemes pērkoniem dārdot,

Dēmons..

— Tagad, — Druds sacīja, — palasi citu.

Stebss paklausīgi apstājās.

— Zinu, — viņš lēnīgi piemetināja, — šī forma jums nepatīk, tomēr tagad visi tā raksta. Kāds ir jūsu iespaids?

— Nekāds.

— Kā? Pavisam nekāda iespaida?

— Jā, tas ir — tai nozīmē, kādas tu alksti. Tu uz­traucies kā iemīlējies kurlmēmais. Tava dzeja, līdzīgi neasam zāģim, urda dvēseli, bet nesašķeļ to. Radīt — tas taču nozīmē sašķelt, ievadīt savu svešas dvēseles milzumā. Skaties: lasot Merimē, es Karmenu vairs nevilkšu ārā no viņas zaigojošās ligzdas; tā iespiedusies atmiņā uz mūžiem; mākslinieks sašķēlis dvēseli, ielikdams tajā dimantu. Kas viņam nodroši­nāja veiksmi? Tas, ka viņš savāca visu, kas slēp­jas manā dvēselē un ir līdzīgs šim trauksmaina­jam, lepnajam tēlam, kaut arī šis viss būtu vienīgi starp ļaužu bariem izkaisītu skatienu zibšņi, muzi­kālas atceres, ornamenta griezums, dabas skats, no­skaņojums vai sapnis, — lai tik ar iespaida raksturu tas līdzinātos čigānietei Karmenai. No drupačām cep maizi. Smilšu graudiņi briedē vīnogas. Aivenho, Anasferu, Kvazimodo, Karmenu un daudzus citus, tik marmorbaltus, radītājs ievācis mūsu dvē­seles druvās. Kā vienuviet koncentrējas miglājs, vei­dodams planētu, tā aug tēls; viņš pieņemas spēkā, pirkstiem noknakšķot, izstaipās un, nomierinot iztēli, kas, būdama haotiska un sadrumstalota, alkusi pēc tā, pamostas dzīvei mūsu sašķeltajā dvēselē.

Ja spalva, ar kuru tu raksti, nav gulbja vai ērgļa spalva, — priekš tevis, Stebs, ja papīrs nav dzīvs, maigs un skaidrs draugs, — arī priekš tevis, Stebs, ja tu nedomā, ka viss iecerētais un paveiktais varētu būt vēl simtkārt pilnīgāks nekā tagad, — tu vari aizmigt un tavs miegs būs vien­kāršā dzīve, dievišķo spēku jaunrade. Bet tu teiksi Viņam: «Zem tava tērpa krokām iešu un miršu; pal­dies par visu.»

Gana man tevi šaustīt. Iegaumē: ar apgarotu liru vēstis sūta štāba rakstveži veļas mazgātājām. «Sīk­sta dzīvība» — mēdz teikt par kaķiem. Turklāt visu, ko esmu pateicis, tu jūti pats, bet nemākulības un stūrgalvības dēļ ne par ko neatkārtosi.

To uzklausījis, Stebss īdzīgi nolika malā burtnīcu, izmazgāja krūzes, uz nokvēpušā galda sabēra sau-

siņus un mucā atknibināja sālītas cūkgaļas gabalu. Ar smagu nazi to pārcirtis, viņš kaut ko pārlika un izplūda labsirdīgos smieklos.

Druds painteresējās, vai tikai viņa nesaudzīgā tirāde nav tik svētīgi ietekmējusi dzejnieka kvēlo sirdi. — Jūs uzminējāt, — Stebss sacīja, un viņa acis, kurās bija iezadzies valgums, uzvaroši mir­dzēja, — es vienkārši redzu, ka jūs dzejā maz ko sajēdzat.

— Patiesi, tā tas ir; es nekad neesmu rakstījis dzejoļus. Bet tomēr uzklausi mani: kad te, šajā strazdu būrī, uzradīsies sieviete ar smaidošu vaigu, tā, pilnīgi ignorējot ģenialitāti, atņems tev bikses, piešūs tām visas pogas, un tu tērēsi mazāk papīra. Uz nakti tu viņu vīstīsi siltā segā un ziedīsi viņai sviestu uz maizes. To es tev, Stebs, novēlu. Iedod man vēl cukuru.

Stebss jau pavērsa skatienu augšup, bet tad spēji sadrūma.

— Sieviete pazudina daiļradi, — viņš nomurmi­nāja, — šie radījumi — tie jūs iegrožos un aprīs. — Atgaiņājis blondo rēgu spietu, kas krita uz viņu kā mušas uz medu, tiklīdz par tiem ierunājās, Stebss ar visiem pieciem iebrauca matos un sabužināja tos; tad pastiepa uz priekšu roku. — Ieklausieties! Vai tad ir slikti? Pazemes pērkoniem dārdot, dēmons savā valstībā strādā; aizas un klintsbluķus spārdot, sev jaunu mājvietu rada. Ak, ja nu…

— Pag! — Druds sacīja; te vējš, ar negaidītu spēku ietriekdamies logā, tik tikko nenodzēsa lampu; iečaukstējās Stebsa milzīgās burtnīcas lapas, un kaut kas līdzīgi izdziestošam kamertonim dziedoši noska­nēja kaktā.

— Kas tur tik maigi un smalki skan? — Druds pa­jautāja. — Vai tik Eols nav pazaudējis arfu?

Stebss teica:

— Es vispirms paskaidrošu, pēc tam parādīšu. Ga­rajās nakts stundās esmu sagudrojis un izgatavojis mašīnu, kas priecinātu manas ausis. Pēc ziemassvēt­kiem, Jaungada, dzimšanas dienas un daudzām citām dienām, kas nav tik nozīmīgas, bet kam ir neizskaid­rojama saistība ar dvēseles līksmību, pāri paliek daudz tukšu pudeļu. Re, paskatieties, paverieties: ši- tentās ir Stebsa klavieres.

To sacīdams, viņš izvilka aiz aizkara paslēptu ver­tikāli noliktu koka rāmi; pie tā augšējās līstes stiep- lītēs bija iekārta vesela rinda mazāku un lielāku pudeļu; apakšpuse tām bija nozāģēta. Šī muzikālā konstrukcija, Stebsa rokās šūpojoties, disharmoniski skanēja; paņēmis nūjiņu, uzraugs pārvilka ar to pāri visai pudeļu rindai uz labo un kreiso pusi; atskanēja treļļi, kas atgādināja kaut ko vidēju starp smiekliem un gaudām, skaņas, kādas izgrūž nervozs cilvēks, ja to stipri kutina.

— Ko lai jums uzspēlē? — Stebss jautāja, ar savu nūjiņu izvilinādams «driņ-driņ» un «di-di-do-don». Skaņa bija augsta, klusa un tīkama kā atklāts smaids. — Ko lai spēlēju? Deju, dziesmu vai, ja gri­bat, operas melodiju? Es pamazām esmu paplašinā­jis savu repertuāru līdz astoņpadsmit — divdesmit gabaliem; manas iemīļotās melodijas: «Vējš kalnos», «Fandango», «Santa Lučia» un vēl šis tas, piemēram: valsis «Smaržīgais zieds».

— Pamēģināsim «Fandango», — Druds, atdzīvo­damies un ar pīpi zobos apsēzdamies uz krēsla jāte­niski, sacīja. — Sāc, es svilpošu līdz, tādējādi mums būs flauta, stīgas un zvani.

Ātri, nepagurdams viņš mētāja nūjiņu pudeļu vidū, kuras bija sākušas dziedāt, veidojot liesmainās dzī­ves lepnā triumfa pārpilno lielisko melodiju. Bet jau ar pirmajām taktīm poēzijai, nevis drāmai radītā instrumenta savdabība lika koncertētājiem atteikties no pirmā numura.

— Pamēģināsim ko nebūt citu. — Druds ieklausī­damies sāka klusi svilpot. — Rau, šis … — un tāpat tas skan orķestrī.

— Pasvilpojiet vēl, — Stebss, viņam ausi tuvāk pielicis, centās izprast un uztvert motīvu. — Ahā! Vidējam reģistram.

Viņš noskandināja ar nūjiņu; aizrautīgi svilpo­dams, Druds uzņēma toni; tas bija vijīgs un maigs, elektrizējošs svilpiens. Viņš svilpoja lieliski. Arī Stebss bija formā. Viņi spēlēja valsi no «Fausta». Garām aizslīdēja klusā Grietiņas ēna; domīgi, nežē­līgi un maigi viņai pakaļ nosmaidīja jauns cilvēks greznā tērpā ar vecu, slavas alkstošu dvēseli.

— Tas tik ir vareni, tas tik ir labi! — kad viņi beidza, Stebss iesaucās. — Tagad uzpīpēsim. Ko nākamo?

Smiedamies, pļāpādams un uztraukdamies, kaut tikai Druds no klusās skaņu pasaules neatgrieztos drūmajā izklaidībā, viņš steigšus klusi spēlēja, uz­turēdams Drudā bērnišķīgu vēlēšanos turpināt glāb­jošo izpriecu. Tā, pārlēkdami no viena gabala uz otru, viņi aizsāka yn nospēlēja dziesmiņu «Bens Belts», kuru pie Dimurjē dzied Trilbijs, «Tāls ir ceļš līdz Tipererī», «Dienvidu Krusts», Godara otro valsi, Be- ranžē «Veco fraku» un «Santa Lučia».

Tikmēr sāka aust gaisma; dienas pirmais mēģinā­jums nospraust ceļu vētrainajā nakts kolosā aptvēra lampas dzelteno plankumu ar pelēcīgu rīta nekārtību;

pa logu jau bija redzami viļņi un putu vērpetes. Vējš sāka pierimt.

Druds it kā atģidās. Viņš skumīgi paskatījās ap­kārt un piecēlās:

— Nu, Stebs, pirms šķiramies, vēlreiz «Santu Lučiu».

Stebss izslaucīja acis; stikls sāka skandināt:

Jūrā deg zvaigžņotā miriāda, Vilina vēji; pusnaktī šādā Sirds raujas laivā, aizmirst, kas bija, Santa Lučia! Santa Lučia!

Druds klusām svilpoja. Gara acīm viņš jau ska­tīja arī otrajā pantā izteikto:

Līmenis trīso. Plašuma varā Tāla kļūst bēdu nediena garā; Pasaulē citā nes melodija Santa Lučia! Santa Lučia!

Viņš saskatīja to, un rāmāka kļuva viņa dvē­sele. Kad viņi beidza, uzsitis Stebsam uz pleca, Druds sacīja:

— Paldies! Nakts bija laba; mums izdevās arī jau­kais brīdis. Ardievu!

Pēc tam viņš apģērbās, kā ģērbjas, dodoties vētrā un aukstumā: zābaki, bieza jaka un cepure ar siksnu zem zoda. Stebss, kaut gan tas nemaz nebija vaja­dzīgs, cītīgi palīdzēja Drudam ģērbties; viņš bija galīgi sakreņķējies.

Beidzot rītausma iznira no mākoņiem, mezdama ūdenī, kas bija kļuvis dzidrs, tēraudpelēku, baltu un sārtu nokrāsu. Druds piegāja pie loga. Kā bērns, vaļsirdīgi un rūgti raudādams, Stebss viņam pie­ķērās un vilka atpakaļ.

— Gribat, es sadedzināšu visas burtnīcas, ja jūs paliksiet vēl vienu dienu? Zvēru, es izdarīšu to!

Druds smiedamies apkampa viņu.

— Nu kāpēc tad, — viņš maigi sacīja. — Nē, Stebs, man tikai daļēji bija taisnība; rotaļājies, dzeja ir tava rotaļa. Katram cilvēkam jārotaļājas. — Viņš devās tukšumā, bet, uzsitis sev pa kabatu, atgriezās. — Esmu aizmirsis sērkociņus.

Stebss pasniedza kārbiņu.

— Gaidi, es atgriezīšos, — Druds sacīja.

Ar iekšēju piepūli, līdzīgu sajūsmas izraisītai dzi­ļai nopūtai, — ar piepūli, par kuru nekad nespētu skaidri pateikt, kā tas viņam izdodas, viņš sāka at­tālināties; rokas bija aiz muguras aizliktas, kājas kopā un nostiprinātas uz slepena atbalsta. Viņa seja bija pavērsta pret mākoņu valstību, kas pacēlās virs iezaļganajām rīta debesīm. Viņš neatskatījās. Viņa figūrai, kas peldēja it kā pa miglas izkliedēta pa­kalna nogāzi, arvien attālinoties, Stebss neviļus sa­skatīja rēgainu ceļu, no kura cilvēka prāts, kam vien­mēr piemīt zināms inertums, nevar atteikties, pat saskaroties ar neatkarīgu parādību. Šis ceļš, ēteris- kāks par pašu gaisu, kā zilga taka vijās starp mež­rozēm, sausseržiem un baltajām akācijām, starp rīta ausmas zvīļuma veidotu nemateriālu formu ēnām un lāsmām. Pa mirdzošo nogāzi tas kāpa augšup, savu turpinājumu slēpdams krāšņās, peldošās pasaules mākoņainajos sniegos, kur kustību kori un pali vir­puļo pār zemi. Un tajos baltajos lēveņos nozuda Druds.