XI

Septembra beigās Rūna pārcēlās uz Gvinklu, kur kalni ielenc ieleju ar padebešu sniegu, un kalponei stingri noteica nevienam nedarīt zināmu viņas adresi un visiem aizliedza sev rakstīt. To uzzinājušas, viņas aprindas saskatījās ar manierīgu smaidu, kas sveica par likumu kļuvušo kaprīzi.

Rūna zemnieku ģimenē noīrēja trūcīgi iekārtotu istabu un dzīvoja tāpat kā apkārtējie ļaudis. Neievē­rodama izsmejošos vai nelabvēlīgos skatienus, viņa strādāja vīna kalnos un dārzos, līdz pagurumam stiepdama grozus, pilnus ar vīnogām un plūmēm, rakdama zemi, mazgādamās strautā, ar sauli gulda­mās un celdamās, pārtikdama no raudzētas maizes un piena, nepazīdama grāmatas, dodamās tālās pa­staigās pa mežu, kura pirmatnējā milzumā skumji aplūkoja savu iekšējo pasauli, kā aplūko dārgu trauku, kurš, plaisas sašķelts, zaudē savu noslēgto vienotību. Lai kā arī viņa nogura, lai kā arī viņa smaka nost šajā pasaulē, kur vienādi skan laipnīb un lamas, kur prasība aizstāj vēlmi, kur neviens ne­redz lapas un ziedus tā, kā tos redzam mēs — it kā grāmatu lasot, — viņa neko nebija zaudējusi ne no stājas, ne no runas veida un, glezno plecu nodrebinot zem augļu grozu smaguma, gāja tā, kā ierodoties ballē. Meitene iedega, viņas rokas kļuva sarkanas un raupjas, bet viņa īstenoja iecerēto ar tādu neatlai­dību kā cilvēks, kurš, bezmiega mocīts, pagriezies ar seju pret sienu, skaita līdz simtam un ir gatavs vēl un vēlreiz darīt to atkārtoti, kamēr iemigs. Tā pagāja nedēļa, otra, — trešajā viņa juta, ka šī plaši izple­tušies zeme, kas plaukst un zeļ darbā, viņai ir tuva un mīļa; ka, nemaz nedomājot, vien nomierinoši no­pūšoties, «es» un «viņa» var apvienot vārdā «mēs». Viņa sāka trallināt, laipni uzsmaidīja garāmgājējiem, ar kurpes purngalu bakstīja zariņu, atkal izjuta lietu nemainīgumu un mēru. Rūna atspirga.

Reiz vakarā vējš noklusa; rieta debesis kļuva bā­las un skaidras kā spogulis, kas atspulgo tukšumu. Virs horizonta sarkanās strēles pacēlās trīs mā­koņi — cits par citu milzīgāki, tie lēni vēlās uz iz­dziestošo zenītu — uz apciemojumus neiepazinušas lieliskas zemes drumstalu. Tiklīdz iztēle šo efemerīdu monumentālajam vieglumam piešķīra baltas gaismas pārplūdināta peizāža zemes formas, tūdaļ līdzīgi ce­ļiniekam tā jau klaiņoja augstumos, neaptverama un mūžīga mērķa teiksmainajā vientulībā. Bez vēlmēm laižoties skaidrā miegā, kas atdarījis dvēselei acis, bija viegli nogrimt pārdomās par šīs zemes atspul­giem, bet nebija viegli atgriezties sevī, — skumji un tālīni skanēdams, šādos mirkļos krītot izzuda kaut kas rotājumam līdzīgs.

Rūna ilgi neapjauta, ka viņas liegajai apcerei pie­vienojas nemiers, bet, vakara gaišo ēnu vidū samanī­jusi tumšu neskaidru svītru, juzdama briesmas, pie­cēlās. Roku izstiepusi, viņa centās atgrūst šo uzbru­kumu — viesuli, kāds — sirds viņu nevīla — bija sacēlies Hesperīdu ēnainajos dārzos. Rota|ājošos bērnu skaļās balsis pēkšņi kļuva neskaidras, it kā skanētu aiz sienas; spēki atstāja viņu; bezpalīdzīgi pievērsusi skatienu mākoņainā masīva līganajai kus­tībai, viņa ieraudzīja, ka tieši sejā, līdzīgi šurp lido­jošam putnam, traucas spulgas, domīgas acis, — ne vaibstu, ne ķermeņa līniju šai šausmīgajā rotaļā ne­bija, — tik vien Druda acis, kļuvušas neciešami dzī­vas, vakarblāzmas sārtumā tuvodamās krita un lidoja no gaisa kraujas. Kā tikšanās reizē, tās bija tuvas un skaidras, bet, tiklīdz nelaimīgās sirds atra­dās pie bezsamaņas dzelmes, acumirklī pagaisa.

Divas dienas Rūna bija slima, trešajā, spēji jūtot riebumu pret to, kas vēl tik nesen deva spēku un ielīksmoja, — viņa atgriezās mājās. Meitene nebija zaudējusi cerības. Tieši otrādi, šai jaunajā cerībā, kas tik vienkārši bija pasniegusi viņai savu roku, Rūna it kā satika senu draugu, kuru bija aizmirsusi. Bet draugs bija šeit, blakus — vajadzēja tikai uzti­cīgi vērsties pie viņa. Viņa balss bija tikpat mierīga kā bērnības dienās, — mūžīga kā ūdens šalkoņa un vienkārša kā elpa. Vajadzēja paklausīties, ko viņš teiks, uzklausīt un noticēt viņam.

To dienu Rūna pavadīja klusi, viņu netraucēja ne dzīves sīkumi, ne bailes, ne atmiņas. Bijušais slīdēja it kā aiz caurspīdīgas sienas, kas bija nesatricināma un dvēseles postu caurlaidīga, un viņa klusi aplūkoja to. Tiklīdz satumsa, Rūna viena izgāja caur dārza vārtiņiem pilsētas mazo ieliņu tīklā; aiz tām bija šķērsiela ar mazu dievnamu, kas atradās nelielā lau­kumā. Vakara dievkalpojums bija beidzies; vairāki dievlūdzēji izgāja pa apgaismotajām durvīm, kur dzi­ļumā mirdzēja sudrabs un svece, un devās viņai ga­rām. Jau visi izklīda, svētnīca bija krēslaina un tukša; baznīcas sargs aiz kolonnām slaucīja grīdu, viņa milzīgā ēna slīdēja no kakta kaktā, bet viņš pats palika neredzams; likās, ka viņa slotas vienmērīgais troksnis, degošā vaska sprakšķi un klusums, vēl pilns ar siltu baznīcas smaržu, te vienmēr ir bijis un vien­mēr būs, aicinot iekšēji atpūsties.

Kaut gan sānu jomās sveces beidza degt un to mēļās liesmas svēto sejām piešķīra īpašu noslēpu­mainas, sevī noslēgušās dzīves izteiksmi, altāris bija ■spoži apgaismots; tur mirdzēja trauku daudzkrāsai­nās, zeltainās dzirkstis; milzīgās sniegbaltās sveces velvju pustumsā cēla augšup mierīgu liesmu, kuras atspulgs kā zelta straume plūda pār nosūbējušajām vētru dievmātes tēla krāsām, kura pirms trīsdesmit gadiem tikusi pasūtīta un veltīta Lisas jūrniekiem. Nevaldāmie puiši rotāja savu dārgumu kā spēdami. Ne viens vien tropu niezes saēsts spalvains lamzaks, samelnējis no spirta un svelmes, piebāzts ar tādām slimībām un nodarījumiem, par kuriem runājot pat jāpadomā, kā to pateikt, atradinājies pierei krustu pārmest, bet no lūgšanām atcerēdamies tikai «Dod», — pēc ilggadēja reisa ieradās šeit nomazgāts un noskūts; aiz paģirām trīsēdams, viņš svētās Nā- carietes priekšā atstāja to, ko bija varējis vai gribējis paķert līdzi. Te, koka vitrīnās, atradās daždažādākie priekšmeti. Kuģu modeļi, jūras gliemežvāki, mazi ap­zeltīti enkuri, tauvu rituļi, apvīti ar koraļļiem un pēr­lēm, buraudekla gabali, mastu vai stūru paliekas — no tiem, kuru kuģis bija izturējis nāves uzbrukumu; ķīniešu lādītes, visu valstu monētas; šo velšu raibajā jūklī ar īgnām, kā ar cirvi tēstām sejām uz muguras

gulēja koka elki, atvesti diezin no kādas zemes. Rau­goties uz šīm dīvainajām kolekcijām, neviļus bija jādomā, cik gan nabagi un cik ārkārtīgi bagāti ir tie, kuri var nest tādas veltes, paši no visas sirds tīksminādamies par savu dāvanu un tās dēļ lieku reizi iegriezdamies dievnamā, lai, aplūkojot kādu sa­kaltušu jūras ezi, atkārtoti sagādātu sev prieku ar domām: «Ezi esmu atnesis es; re, kur viņš ir.»

Šīs greznības vidū, kas izraisīja pārdomas un ko bija radījuši ļaudis, kuri nāvi un dzīvi pazina ne tikai pēc nostāstiem, dievišķās jaunavas lēnīgais, vē­rīgais skatiens bija cieši pievērsts viņas klēpī sēdošā bērna sejiņai, kurš, ar kreiso rociņu ieķēries mātes labajā rokā, bērnišķīgā kustībā, pavērsis delnu aug­šup, otru rociņu stiepa pretī skatītājiem. Viņa acis, šīs vienmēr drosmīgās mazā Kristus acis — raudzī­jās uz pasaules tāltāliem likteņiem. Pie viņa kājām, tehniski tik nevainojami uzgleznots, ka izpirka vis­pārējos mākslinieka meistarības trūkumus, atradās kuģa kompass.

Te Rūna, galvu noliekusi, nolaidās uz ceļiem, pa­zemīgi izlūgdamās žēlastību. Tomēr viņas dvēsele nesaplūda ar šīs lēnprātīgās gleznas apskaidroto mieru; neizzuda sarežģījumi, neradās atvieglojums; nemodās klusi vārdi, kas ir vienīgie nepieciešamie un nāk paši no sevis; nedzima arī citādi klusuma čuksti; tik domās viņa lika savu postu kā ar varu atvestu ne­draugu starp altāri un sevi. Kaut kas netverams un ciets nespēja viņā atmaigt, neļaujot izlauzties asa­rām. Un šo asaru viņa dedzīgi alka. Tāpat kā domas, kā dvēsele, viņai sažņaudzās elpa, — visvairāk un vispirms viņa izjuta sevi tādu, pie kādas bija piera­dusi, — un, izklaidīgi vērodama sevi, nespēja izkļūt no šīs pašapceres gūsta — mierīgā vērojuma, kas

mita viņā pašā. Itin kā siltā istabā viņa stāvētu uz aukstas grīdas basām kājām.

— Vai tad es ticu? — viņa izmisumā vaicāja.

— Ticu, — Rūna sev atbildēja, — ticu, protams, to nevar nezināt, bet esmu atradinājusies savu ticību izjust. Ak dievs, svētī jel mani!

Galīgi izmocījusies, viņa atcerējās, kā domās iegri­mušā bērna acu izteiksme sākumā viņai bija devusi cerību pārdzīvot aizraujošu jūtu uzliesmojumu, un pavērsa skatienu augšup. Augstāk uzplīvojā sveču liesmas, altāris kļuva košāks, žilbinoši ievizējās diev­nama zelta raksti, šķiet, visas kontūras ietvēra ugu­nīga svītra. Un te, vienīgo reizi visā šajā laikā — bez baiļu ēnas, jo apkārtējais kā pašiedvesmas radīts aizsargs staroja un kvēloja viņā, — caur altāra zel­taino dūmaku viņa ieraudzīja, ka Druds iziet no rāmja un apsēžas pie mazā Kristus kājām. Viņš, tēr­pies netīrā un raupjā zvejnieka apģērbā, likās, bija tikai nupat izkāpis no laivas; Kristus viņam apmie­rināti uzsmaidīja kā zēns, kurš redz amizantu tēvoci, un laipni paskatījās Viņa. Atnācējs paņēma gliemež­vāku ar asu, uz iekšpusi ieliekušos malu un pielika pie auss. «Re, kā šalc jūra,» viņš klusi sacīja. «Šalc»… «jūra»… kaktos nočukstēja atbalss. Un viņš pasniedza gliemežvāku Kristum, lai tas ieklau­sītos, kā jūra šalc sirdīs. Ar nepacietīgu kustību pui­sēns satvēra gliemežnīcu, kas bija lielāka par viņa galvu, tomēr, mātei piepalīdzot, ar zināmām grūtī­bām noturēja to, pielika pie auss tāpat kā Druds un sāka klausīties, skatienu pavērsis tālē, no kurienes šurp plūda viļņu šalkoņa. Tad pieaugušā cilvēka pirksts nolaidās uz kompasa adatas, bīdīdams to uz priekšu un atpakaļ — visapkārt. Bērns paskatījās un piekrītoši pamāja.

Ievērojis sievieti, kas jau ilgu laiku, uz ceļiem sa­stingusi, bija noliekusies tik zemu, ka ar pieri skāra grīdu, sargs kādu laiku gaidīja, ka viņa celsies augšā — jo viņš jau gatavojās aiztaisīt un aizslēgt dievnama durvis. Taču sieviete nekustējās. Tad viņš tai uzsauca, bet pēc tam sapurināja un izbijies at­nesa aukstu ūdeni. Atjēgusies Rūna atdeva viņam naudu, cik vien bija līdz, un, aizbildinājusies ar ne- veselumu, palūdza pasaukt važoni, kas arī tika izda­rīts. Nogurusi un salauzta, kā nogurst pēc ilga ceļo­juma, viņa atgriezās mājās, jautādama sev, — vai tagad ir vērts un vai tagad drīkst dzīvot?

Загрузка...