Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXI Četri daŽādi laupītāji

Pārgājis pāri Sēnai, Benvenuto aizsteidzās uz mājām, taču nevis pēc maisa, kā viņš bija teicis grāfam d'Orbe- kam, bet gan pēc neliela groziņa, kuru Florencē viņam bija uzdāvinājusi viena no viņa māsīcām, kas bija mū­ķene; tā kā pulkstenis jau rādīja divi pēc pusdienas un Benvenuto gribēja nokārtot naudas lietas tai pašā dienā, nesagaidījis mājās nedz Askānio, kuru bija pazaudējis no redzes loka, nedz savus mācekļus, kuri bija aizgājuši pusdienās, viņš devās viens pats uz Fruāmanto ielu, kur dzīvoja grāfs d'Orbeks. Kad Čellīni ieradās pie grāfa, tas paziņoja, ka nevarot tūlīt izsniegt zeltu, jo vispirms jā- izpildot dažas formalitātes, jāataicinot notārs, jāsastādot kontrakts; pazīdams Čellīni neiecietīgo raksturu, grāfs visādi izlocījās un runāja tik pārliecinoši, ka Benvenuto noticēja neesošajām grūtībām un bija ar mieru gaidīt.

Lai izmantotu kaut cik lietderīgi šo aizkavēšanos, viņš nolēma ataicināt dažus savus mācekļus, kas pavadītu vinu uz mājām un palīdzētu aiznest zeltu. D'Orbeks tūdaļ lika nosūtīt ar šo ziņu uz Nelas pili savu kalpotāju; pēc tam viņš sāka tērzēt ar Čellīni par viņa darbu, par karaļa labvēlīgo izturēšanos pret mākslinieku, vārdu sakot, par visu, kas varēja īsināt ciemiņam laiku, turklāt Benvenuto ne­bija nekāda iemesla turēt grāfu par kaut ko aizdomās un vēl jo vairāk uzskatīt par savu ienaidnieku. Par vina mīlestību uz Kolombu taču zināja vienīgi viņš pats un Askānio. Tāpēc Čellīni diezgan laipni uzklausīja mant­ziņa glaimīgās runas.

Pēc tam bija vajadzīgs laiks, lai atlasītu tieši tādas mo­nētas, par kādām bija runājis karalis. Bet notārs aizvien vēl kavējās. Beidzot atnācis, viņš ilgi noņēmās 'ar kon­trakta sastādīšanu. Vārdu sakot, kad bija izteiktas pēdējās laipnības un Benvenuto posās uz promiešanu, sāka jau krēslot. Čellīni lika pasaukt kalpotāju, kas bija sūtīts uz Nelas pili, taču tas pateica, ka neviens no mācekļiem nav varējis atnākt, toties viņš pats labprāt palīdzēšot senjoram juvelierim aiznest uz mājām zeltu. Tikai tad Benvenuto pamodās kaut kādas aizdomas, un viņš atteicās no palīdzī­bas, lai cik laipni tā tika piedāvāta.

Viņš sabēra zeltu groziņā, pēc tam izbāza roku cauri abiem groziņa rokturiem, tā ka groziņa vāks tika cieši noslēgts; arī nest zeltu šādā veidā bija daudz ērtāk nekā maisā. Benvenuto zem kamzoļa bija lielisks bruņukrekls ar piedurknēm, pie sāniem īss zobens, bet aiz jostas ass duncis; tālab viņš bez vilcināšanās apņēmīgi devās ceļā. Kad Čellīni gāja laukā n<> d'Orbeka nama, viņam likās, ka grāfa kalpotāji par kaut ko sačukstas, bet pēc tam kaut kur aizsteidzas, izlikdamies, itin kā dotos uz pretējo pusi.

Tagad, kad pāri Sēnai ved Aras tilts, no Luvras līdz In­stitūtam nieka gabals vien ir, turpretī tais laikos Benvenuto bija spiests noiet jo garu ceļu. Patiešām — no Fruāmanto ielas pa krastmalu vajadzēja aiziet līdz Šatlē pilij, pāriet pāri Menjē tiltam, šķērsot Sitē pa Svētā Bartolomeja ielu, pāriet uz upes kreiso krastu pa Senmišela tiltu un tad doties pa vientulīgu krastmalu lejup līdz Lielajai Nelas pilij. Un lasītājs lai nebrīnās, ka tais zagļu un laupītāju laikos pat drošsirdīgais Benvenuto diez cik labi nejutās, domājot par lielo naudas summu, ko viņš nesa azotē. Un, beidzot, ja lasītājam nav nekas pretī kopā ar mums aiz­steigties Benvenuto priekšā par dažiem simtiem soļu, viņš pārliecināsies, ka šīs bažas nebija bez pamata.

Apmēram pirms stundas, kad tikko vēl sāka krēslot, Augustīniešu krastmalā pie baznīcas apstājās četri diezgan drūma izskata vīri, no galvas līdz papēžiem ietinušies ga­ros apmetņos. Krastmalu no upes šeit šķīra vienīgi zems akmens mūris, un vakaros šeit neredzēja neviena cilvēka. Pa visu šo laiku garām drūmajiem vīriem pagāja vienīgi prevo, kurš jau bija pavadījis Kolombu uz Mazo Nelas pili un kuru drūmie vīri sveicināja ar godu, kāds pienākas augstmanim.

Uzmaukuši cepures pāri acīm, viņi stāvēja kādā baznī­cas mūra nišā un pusbalsī sarunājās. Divi no viņiem mums jau pazīstami: tie ir algādži, kurus savā laikā de Marmaņs bija nolīdzis gājienam uz Lielo Nelas pili, kas beidzās ar pilnīgu neveiksmi. Viņu vārdi ir Ferrante un Frakāso. Arī abi pārējie nodarbojās ar to pašu «cienījamo» amatu, un viņus sauca Prokops un Maledāns. Bet, lai mūsu pēcteči nestrīdētos par šo zeļļu dzimteni, kā strīdas jau trīstūk­stoš gadu par Homēra dzimto pilsētu, piebildīsim, ka Ma­ledāns bija pikardietis, Prokops — čigāns, bet Ferrante un Frakāso bija nākuši pasaulē zem Itālijas saulainajām debesīm. Kas attiecas uz viņu atšķirīgajām pazīmēm, tad Prokops bija jurists, Ferrante — pedants, Frakāso — sapņotājs, bet Maledāns — muļķis. Kā lasītājs tagad redz, par spīti mūsu piederībai pie franču nācijas, mēs protam pienācīgi novērtēt mūsu tautiešu īpašības.

Kautiņā ikviens no viņiem bija gatavais sātans.

Bet tagad, kad esam ar viņiem iepazinušies, ieklausīsi­mies viņu draudzīgajā un visnotaļ pamācošajā sarunā. No tās mēs uzzināsim, kas viņi par cilvēkiem un kādas bries­mas draud mūsu draugam Benvenuto.

— Cik labi, ka šodien sarkanmatainais vikonts neme­tis mums sprunguļus ceļā, — Ferrante teica, griezdamies pie Frakāso, — beidzot mēs izvilksim no makstīm zobe­nus, un šis zaķapastala neapjauks mūs un neliks mums meklēt glābiņu bēgšanā.

— Tev taisnība, — Frakāso atbildēja, — taču, tā kā viņš uzvēlis mums visu risku, ķas saistīts ar šo darbiņu, par ko esmu viņam varen pateicīgs, tad viņam jāatdod mums ari viss laupījums. Nudien, kādas sarkanmataina­jam velnam ir tiesības piesavināties piecus simtus zelta ekiju? Tiesa, arī atlikušie pieci simti ir branga naudiņa. Iznāk simt divdesmit pieci ekiji uz galviņu — slavējami, nav vārdam vietas, grūtos laikos man gadijies nodurt cil­vēku ari par diviem ekijiem.

— Par diviem ekijiem! Svētā jaunava! Tas apkauno amatu! — Maledāns iesaucās. — Vai zini, draudziņ, labāk nerunā tādas lietas manā klātbūtnē, citādi, nedod dievs, kāds vēl var izdzirdēt un noturēt mani par tādu pašu stulbeni kā tu.

— Ko lai dara, Maledān, dzīvē visādi gadās, — Fra­kāso grūtsirdīgi atteica, — dažreiz, šķiet, es nogalinātu cilvēku maizes gabala dēļ. Bet atgriezīsimies pie lietas. Pēc manām domām, dārgie draugi, divsimt piecdesmit ekiju uz galviņu ir divreiz vērtīgāki par simt divdesmit pieciem ekijiem. Kā būtu, ja, nožmieguši šo vīru, mēs iebāztu kabatā visu naudiņu un nedotu šim draņķa Mar- maņam ne graša?

— Mīļais brāli, — Prokops pamācoši sacīja, — tas no­zīmētu lauzt līgumu, piekrāpt klientu, bet jebkurā darbā vispirms jābūt godīgam. Manuprāt, mums jārīkojas, kā bija norunāts, un jāatdod vikontam visi piecsimt ekiji. Distingimus kad viņš tos saņems un pārliecināsies, ka mēs esam godīgi ļaudis, es neredzu iemesla, kālab mēs nevarētu viņam uzbrukt un atņemt šo naudu.

— Vareni izdomāts! — Ferrante uzslavēja. — Mūsu Prokops godīgumu apvieno ar pārsteidzošu izdomu.

— Ak dievs, es taču esmu mazliet mācījies likumu zi­nības, — Prokops kautrīgi piebilda.

— Esi bez rūpēm, Ferrante! — Maledāns nicinoši no­burkšķēja. — Pats uz savas ādas esmu izbaudījis gan cir­tienus, gan dūrienus. Reiz naktī uzturējos amata darīša­nās kādā Burbonu pilī. Nepaguvis līdz rītausmai tikt ar visu galā, nolēmu kādā klusākā stūrītī sagaidīt nākamo nakti. Nospriedu, ka vispiemērotākā vieta būs ieroču zāle. Kādu vien ieroču un trofeju tur nebija: gan bruņu cepures, gan krūšu, roku un kāju bruņas, gan sejsegi un vairogi. Es izvilku mietu, kas saturēja kopā kādu bruņu­tērpu, apliku sev visas bruņas, nolaidu sejsegu un nostā­jos nekustīgi uz postamenta.

— Tas tik ir joks! — Ferrante viņu pārtrauca. — Stāsti tālāk, Maledān! Kad cilvēks gatavojas izdarīt kādu varoņ­darbu, vislabāk iedvesmo stāsti par citu drošsirdību. Stāsti taču!

— Tā nu es noslēpos ieroču zālē, nezinādams, — Ma­ledāns turpināja,— ka šos nolādētos bruņutērpus pils īpaš­nieka dēliņi izmanto, lai mācītos apieties ar ieročiem. Drīz vien ieroču zālē ienāca divi dūšīgi jaunekļi, kādus divdesmit gadus veci, paņēma katrs pa šķēpam un zo­benam — un nu tik zvetēt pa manām bruņām. Varat man ticēt, varat ari neticēt, dārgie draugi, bet es izturēju visus viņu cirtienus un dūrienus, stāvēju taisni un stingri, itin kā no tiesas būtu darināts no koka un pieskrūvēts pie postamenta. Man par laimi, jaunie dulburi ar diez kādu spēku nevarēja lepoties. Bet tad ieradās viņu tētiņš un sāka viņus visādi skubināt, norādīdams uz vārīgām vietām manās bruņās, taču mans patrons svētais Maledāns, kuru es visu laiku klusībā lūdzos, novērsa no manis bīstamākos dūrienus. Beidzot šis velna tētiņš, lai parādītu, kā ar vienu vēzienu jānosit sejsegs, paķēra šķēpu, un patiešām sej- segs nokrita zemē, atklādams manu bālo, pārvērsto seju, «Esmu pagalam!» es nodomāju.

— Mans nabaga draugs! — Frakāso līdzjūtīgi noteica. — Tā varēja būt tava pēdējā stundiņa.

— Nekā nebij! Varat iedomāties, ieraudzījuši manu bālo un pārvērsto seju, šie stulbeņi, kā es jums saku, no­turēja mani par sava vecvectēva rēgu; un tētiņš ar abiem dēliem laidās prom tik nadzīgi, itin kā pats nelabais svi­linātu viņiem pēdas. Un ko es? Kā lai jums to pasaka? Es uzgriezu viņiem muguru un laidos uz pretējo pusi; taču šoreiz tas nav svarīgi, galvenais, ka jūs lieku reizi varat pārliecināties par manu izturību.

— Tā jau tas būtu, taču mūsu amatā galvenais nav iz­turēt dūrienus, bet gan durt pašam, dārgais Maledān, — Prokops noteica. — Bet labi durts ir tad, ja upuris nogā­žas zemē, nepaguvis ne iekliegties. Tad paklausieties. Kādā no maniem ceļojumiem pa Flandriju man bija jā­palīdz kādam klientam tikt vaļā no četriem viņa sirds­draugiem, kas ceļoja vienā kompānijā. Man piedāvāja trīs palīgus, bet es paziņoju, ka uzņemos darīt visu viens pats, ja ne, es atsakos pavisam. Mani noteikumi tika pie­ņemti, un man apsolīja par četriem līķiem četrkārtēju samaksu. Es zināju, pa kādu ceļu draugi brauks, un gai­dīju viņus krodziņā, kur viņiem vajadzēja apstāties.

Krodzinieks kādreiz bija laupījis uz lielceļa, pēc tam viņš mainīja amatu, jo krogā varēja aplaupīt ceļiniekus daudz vieglāk un drošāk; taču krodzinieka krūtīs vēl ne­bija pilnīgi apdzisušas cēlas jūtas, un man nenācās grūti panākt viņa atbalstu, apsolot desmito daļu no atlīdzības. Norunājuši par visu, mēs sākām gaidīt mūsu zeļļus un pēc kāda laiciņa ieraudzījām ceļa līkumā četrus jātniekus; pie krodziņa viņi nolēca zemē, lai ieturētu pusdienas un atpūtinātu zirgus. Krodzinieks viņiem sacīja, ka viņa stal­lis esot ļoti šaurs un četri tur nevarēšot apgriezties, tāpēc vajadzēšot ievest zirgus pa vienam. Pirmais iegāja stallī un pazuda, neatlika nekas cits kā iet nākamajam, lai uz­zinātu, kas noticis. Taču arī otrs neatgriezās. Pēc tam gāja trešais, kuram bija apnicis gaidīt, un arīdzan pa­zuda. «A, saprotu!» saimnieks iesaucās, redzēdams, ka ceturtais sāk uztraukties par biedriem. «Tā kā stallītis ir tik šaurs, viņi izgāja laukā pa otrām durvīm.» Šie vārdi nomierināja ceturto — viņš nolēma sekot biedriem un sa­tikās ar mani, jo stallī, kā jūs droši vien jau esat atskārtusi, atrados es; tad nu pēdējam, atvadoties no šis saules, es devu iespēju vienreiz iekliegties, tā kā tas vairs nevarēja nevienu izbiedēt. Ferrante, kā tu domā, vai sa­skaņā ar romiešu tiesībām to nevarētu nosaukt par truci- datio per divisionem necis?[21] Bet mūsu itālietis aizvien vēl nerādās un nerādās, — Prokops piebilda. — Vai tik vi­ņam nav kas atgadījies? Drīz iestāsies melna nakts.

— Veikli nostrādāts, nav vārdam vietas, — Ferrante atzina, — taču, atceroties savu tālo jaunību, prātā nāk kāds vēl trakāks numurs. Tāpat kā tev, Frakāso, man bija darīšanas ar kādu augstmani, kas itin nekur nerādījās bez bruņotiem sargiem. Tas notika Abruci mežā; es uzrāpos milzīgā ozolā un apsēdos uz resna zara, kas sniecās pāri ceļam, pa kuru bija jābrauc subjektam, kuru es gaidīju. Ausa rīts, un uzlecošās saules slīpie stari apgaismoja sū­nām apaugušos koku stumbrus; pūta spirgts rīta vējiņš, gaisu tricināja putnu dziesmas; sēdēdams uz zara, es aiz- sapņojos, kad pēkšņi…

— Cst! — Prokops viņu pārtrauca. — Es dzirdu soļus. Uzmanību! Tas ir viņš!

— Jauki, — Maledāns noburkšķēja, aplaizdams apkārt tramīgu skatienu. — Tuvumā neredz ne dzīvas dvēseles. Mums veicas.

Drūmie vīri apklusa un palika kā sastinguši savās vie­tās; krēslā nebija saskatāmas viņu melnīgsnējās, briesmī­gās sejas, varēja redzēt vienīgi kvēlojošas acis, rokas, kas krampjaini žņaudza zobenu rokturus, un gaidās sa­springtus stāvus. Pustumsas apņemtā grupa izskatījās tik izteiksmīga, ka attēlot to visā -krāšņumā varētu vienīgi Salvatora Rozas ota.

Nācējs patiešām bija Benvenuto. Viņš tuvojās raitā solī, vērīgi ielūkodamies tumsā, jo, kā mēs jau sacījām, viņam bija radušās aizdomas. Starp citu, viņa acis bija ap­radušas ar tumsu, tālab jau divdesmit soļu atstatumā viņš pamanīja četrus bandītus, kas bija iznākuši no slēpņa, un, pirms tie viņam uzklupa, Benvenuto paguva aizsegt ar apmetni groziņu un izvilkt no maksts zobenu. Pēc tam, kā vienmēr saglabādams aukstasinību, viņš atspiedās ar muguru pret baznīcas mūri, lai nodrošinātu aizmuguri.

Visi četri bandīti uzbruka reizē; nekādas iespējas aiz­bēgt, saukt palīgā nebija nozīmes, līdz pilij vismaz pieci simti soļu; taču Benvenuto zobenu cīņā nebija iesācējs, viņš varonīgi atsita visus uzbrukumus.

Raidīdams cirtienus pa labi un pa kreisi, viņš nezaudēja spriešanas spējas, galvā uzplaiksnīja doma: kā redzams, tie ir slazdi, kas izlikti tieši viņam, Benvenuto Čellīni. Ja nu izdotos slepkavas pārliecināt, ka viņi kļūdījušies, tad viņš būtu glābts. Un Čellīni zem cirtienu krusas, kas bira pār viņu, centās iestāstīt bandītiem, ka tas ir pārpratums:

— Ko jūs darāt, puiši? No prāta esat šķīrušies, vai? Ko jūs varat atņemt nabaga zaldātam? Kas jums tā iepati­cies? Mans apmetnis? Varbūt mans zobens? Ei, puis, pie- sargi savas ausis, velna milti! Lai iegūtu manu krietno zobenu, vispirms jāiemācās tas atsist. Nudien, savā amatā, kā rādās, jūs neesat iesācēji, taču jūsu oža nekam neder, mani mīļie.

Runādams to visu, Benvenuto pat nedomāja atkāpties, viņš pats nāca virsū pretiniekiem, tomēr neatrāvās no mūra vairāk par vienu vai diviem soļiem, lai tūdaļ varētu atkal atspiesties pret to, pie tam visu laiku viņš raidīja cirtienus, vairākas reizes tīšām pavēra apmetni, lai parā­dītu, ka viņam nav nekāda zelta, jo laupītājus varēja būt brīdinājuši grāfa d'Orbeka kalpotāji, kuri zināja par zeltu un kurus viņš bija pamanījis aizejam no mājas. Patiešām, redzēdami, cik mierīgi Benvenuto izturas un cik veikli viņš rīkojas ar zobenu, itin kā viņu neapgrūtinātu nekādi tūkstoš zelta ekiji, algotņi kļuva domīgi.

— Kas zina, varbūt mēs no tiesas esam kļūdījušies, Ferrante? — Frakāso ierunājās.

— Baidos, ka tev taisnība. Tas, šķiet, bija mazāka auguma, un, ja arī šis ir tas pats, tad nekāda zelta viņam nav. Nolādētais vikonts mūs piemuļķojis.

— Zelts? Man būtu zelts! — Benvenuto iesaucās, izda­rīdams spožu izklupienu. — Man kabatā ir sauja nodilušu vara monētu, taču es brīdinu jūs, mīlīši, — ja gribēsiet man tās atņemt, šis varš jums maksās dārgāk par tīru zeltu, kas pieder kādam citam.

— Velns parāvis! — Prokops iesaucās. — Viņš no tie­sas ir karavīrs! Kur tas redzēts, ka zeltkalis tā rīkotos ar zobenu! Lejiet viņa dēļ sviedrus, cik vien jums tīk, es neesmu tāds muļķis, lai kautos slavas dēļ.

Un Prokops burkšķēdams atstāja kaujas lauku, kamēr pārējie bandīti vairs neuzbruka tik sparīgi, jo viņiem vairs nebija ceturtā biedra atbalsta un viņi jutās samul- suši. Izmantojot atelpu, Benvenuto atkāpās no mūra un atmuguriski virzījās uz pils pusi, joprojām nemitīgi cirz­dams ar zobenu un atvairīdams pretinieku cirtienus. Gluži kā meža zvērs, kas vilina medību suņus uz savu midzeni.

— Nāciet, nāciet man līdzi, varoņi! — viņš sacīja. — Pavadiet mani līdz Prēoklērai, kur Mezonrūžā šovakar mani gaida mana sirdspuķīte, kuras tētiņš tirgojas ar vīnu. Šis ceļš, kā runā, neesot nekāds drošais, tālab man nav iebildumu pret apsardzi.

Pēc šā joka arī Frakāso atteicās no sekošanas un pie­biedrojās Prokopam.

— Esam gari mēs aitasgalvas, Ferrante! — Maledāns sacīja. — Tas nemaz nav Benvenuto!

— Ir! Ir! Tas ir viņš! — Ferrante iesaucās, beidzot pa­manījis ar zelta monētām piestūķēto groziņu, kad Benve­nuto straujā kustībā bija pavēris plašāk vaļā savu apmetni.

Taču bija jau par vēlu. Līdz pilij vairs bija atlicis tikai kāds pussimts soļu, un Benvenuto iesaucās savā skaļajā balsī, kas aizskanēja tālu klusajā naktī:

— Ei, jūs tur Nelas pilī! Palīgā! Nāciet ātrāk šurp!

Iekāms Frakāso un Prokops paguva atsteigties palīgā

biedriem, bet Ferrante ar Maledānu atsākt uzbrukumu, pils vārti atsprāga vaļā un pa tiem ar šķēpiem rokā iz­skrēja Hermanis, mazais 2ans, Simons Kreilis un 2aks Obrī, kuri jau sen ar bažām gaidīja atgriežamies savu skolotāju.

Ieraudzījuši viņus, bandīti metās prom.

— Kurp tad jūs, mīlīši? — Benvenuto sauca nopakaļ bēgļiem. — Vai nevēlaties pavadīt mani vēl kādu gaba­liņu? Ak, jūs neaptēstie! Četratā nepratāt atņemt vientu­ļam gājējam tūkstoš zelta ekijus, kas turklāt bija galīgi nostiepuši viņam roku!

Patiešām — laupītāji nebija Benvenuto Čellīni pat ievainojuši, ja neskaita nelielu skrambu uz rokas. Paga­lam apkaunoti, viņi ņēma kājas pār pleciem, turklāt Fra­kāso joza, skaļi vaimanādams. Cīniņa beigās viņš bija zaudējis labo aci, un nu viņam uz mūžu bija lemts palikt vienacim, tālab nabadziņa jau tā skumīgais ģīmis bija kļuvis vēl bēdīgāks.

— Bet tagad, dārgie draugi, — Benvenuto sacīja sa­viem mācekļiem, kad bēgošo bandītu soļu troksnis bija izgaisis tālumā, — pēc šāda svētīga darba nebūtu par ļaunu ieturēt krietnas vakariņas. Iztukšosim kādu kausu par manu izglābšanos! Ak dievs! Bet kur tad Askānio? Kāpēc viņš nav kopā ar jums?

Lasītājs droši vien atceras, ka Askānio atstāja Luvru, neuzmeklējis savu skolotāju.

— Es zinu, kur viņš ir! — mazais Zans iesaucās.

— Kur tad, manu zēn? — Benvenuto jautāja.

— Viņš jau veselu pusstundu klimst pa Nelas parku. Mēs, tas ir, students un es, gribējām ar viņu patērzēt, bet Askānio palūdza atstāt viņu vienu.

«Dīvaini!» Benvenuto nodomāja. «Kāpēc tad Askānio neskrēja man palīgā kopā ar pārējiem? Vai tiešām viņš nedzirdēja manus saucienus?»

— Ēdiet vakariņas bez manis, draugi, — Benvenuto sa­cīja mācekļiem. — A, tā esi tu, Skocone!

— Žēlīgais dievs! Jūs gribēja nogalināt, mans kungs? Vai tiešām tā ir taisnība?

— Jā, jā, kaut kas tamlīdzīgs.

— Jēzus Kristus! — Skocone iesaucās.

— Viss kārtībā, dārgumiņ, viss kārtībā, — Benvenuto atkārtoja, lai nomierinātu nabaga Katrīnu, kas bija bāla kā nāve. — Tagad tikai jāsagādā vīns maniem varonī­gajiem glābējiem, pie tam vislabākais. Paņem, Skocone, no Rupertas pagraba atslēgas un pati visu izkārto.

— Jūs vairs nekur neiesiet? — Skocone noprasīja.

— Nē, nē. Esi mierīga. Es tikai uzmeklēšu parkā Askā­nio, man ar viņu jāaprunājas.

Mācekļi kopā ar Katrīnu atgriezās darbnīcā, bet Benve­nuto devās uz parku. Tieši šai brīdī uzlēca pilns mēness, un viņš skaidri ieraudzīja Askānio; taču jauneklis nemaz nepastaigājās pa parku, pielicis kāpnes pie Mazās Nelas pils mūra žoga, viņš kāpa pa tām augšā. Uzkāpis žoga korē, viņš uzvilka augšā arī kāpnes un nozuda viņpus žoga.

Benvenuto parlaida roku pār acīm kā cilvēks, kas netic tam, ko redz; tad, pēkšņi par kaut ko izšķīries, aizsteidzās uz savu celli, no kurienes izkāpa pa logu uz jumta un veikli pārlēca uz Mazās Nelas pils žoga; pēc tam, ieķēries mezglainajās vīnstīgās, viņš klusi nolaidās Kolombas dārzā; no rīta bija nolijis lietus, un miklā zeme apslāpēja soļu troksni.

Pielicis ausi pie zemes, Benvenuto ieklausījās. Labu brīdi valdīja pilnīgs klusums. Beidzot kaut kur tālumā at­skanēja čuksti; Benvenuto tūdaļ piecēlās un sāka piesar­dzīgi lavīties uz priekšu, vai ik brīdi apstādamies un ieklausīdamies. Balsis kļuva aizvien skaidrāk sadzirdamas. Benvenuto jau droši devās turp, no kurienes tās atskanēja; beidzot, ticis līdz alejai, kas veda cauri parkam, viņš ieraudzīja vai, pareizāk sakot, samanīja Kolombu, kas, tēr­pusies baltā kleitā, sēdēja blakus Askānio uz mums jau labi zināmā sola. Jaunieši runāja klusi, taču viņu satrauk­tās balsis bija skaidri sadzirdamas.

Slēpdamies aiz kokiem, Benvenuto pienāca pavisam tuvu un sāka klausīties.