Askānio jeb karaļa zeltkalis

I iela un darbnīca

Tas notika tā kunga 1540. gada 10. jūlijā četros pēc pus­dienas Parīzē, netālu no universitātes, Augustīniešu baz­nīcas priekštelpā, pie svētītā ūdens trauka iepretim dur­vīm.

Skaists, stalti noaudzis jauneklis melnīgsnēju seju, garām matu cirtām, lielām, melnām acīm, ģērbies vienkārši, taču eleganti un bruņojies vienīgi ar nelielu dunci, kura spalu rotāja brīnumsmalki gravējumi, stāvēja tur nekustīgi visu laiku, kamēr notika vakara dievkalpojums; kā redzams, viņu bija pārņēmušas dievbijīgas jūtas, jo, noliecis galvu, viņš bijīgā pazemībā kaut ko čukstēja — droši vien lūgšanas, taču tik klusi, ka to dzirdēja vienīgi viņš pats un dievs. Un tomēr, kad dievkalpojums tuvojās beigām, jauneklis pacēla galvu un viņa tuvākie kaimiņi sa­klausīja pusbalsī sacītus vārdus: >

— Cik pretīgi velk psalmus šie franču mūki! Vai tiešām viņi nevarētu dziedāt labāk, kad šeit ir Viņa, kas radusi klausīties eņģeļu dziedāšanā! Ak, ja tik vien būtu tās nelaimes! Tūlīt beigsies dievkalpojums. Dievs kungs, dievs kungs, izdari tā, lai šodien man veiktos labāk nekā pagājušajā svētdienā un lai viņa paceltu uz mani savas acis!

Šie pēdējie lūgšanas vārdi tika izteikti ar nepārprotamu nolūku: ja tā, uz kuru tie attiecās, paceltu acis uz to, kurš sacīja šos vārdus, tad ieraudzītu brīnumdaiļu jaunekļa seju, kādu līdz šim bija redzējusi vienīgi savā iztēlē, aiz­gūtnēm lasīdama burvīgās mitoloģiskās teiksmas, kuras tai laikā bija padarījis tik populāras spožais dzejnieks Klemāns Maro, kas savās vārsmās apdziedāja Psihes mīlestību un Narcisa nāvi. Patiešām, kā jau mēs sacījām, vienkāršās, tumšās drānās tērpies jauneklis, ar kuru nupat iepazināmies, pārsteidza ar neparastu skaistumu un apbrī­nojamu eleganci: viņa smaids bija maigs un bezgala val­dzinošs, lielās, tumšās acis, kas vēl nebija radušas raudzī­ties nekaunīgi, kvēloja ar liesmainu kaisli, kāda reti vēro­jama astoņpadsmit gadus veca jaunekļa skatienā.

Tikmēr troksnis, ko sacēla krēslu bīdīšana, vēstīja, ka dievkalpojums ir beidzies, un mūsu jaunais mīlētājs (pēc dažiem viņa izteikumiem lasītājs droši vien būs atskārtis, ka mēs ar pilnām tiesībām varam viņu tā dēvēt), tātad — atkārtoju — mūsu jaunais mīlētājs, pagājis malā, sāka vērot dievlūdzēju pūli, kas klusēdams piūda viņam garām, — gan drūmos draudzes padomes locekļus, gan cienījamās matronas, gan piemīlīgās jaunavas. Taču skaistais jaunek­lis nebija ieradies šeit viņu dēļ, jo viņa skatiens uzliesmoja, un viņš spēji padevās uz priekšu tai brīdī, kad izejai tuvojās baltā kleitā tērpusies meitene, kuru pavadīja dueņja, kas, spriežot pēc visa, kalpoja dižciltīgā namā un prata uzvesties sabiedrībā, bija diezgan jauna un sprigana, un, goda vārds, vēl gluži iekārojama. Kad abas dāmas tuvojās traukam ar svētīto ūdeni, jaunais cilvēks pirmais pasmēla svētīto ūdeni un galanti sniedza to dāmām.

Dueņja ar vislaipnāko un vēlīgāko smaidu pietupās dziļā reveransā un pieskārās jaunā cilvēka pirkstiem, taču, ak vai, sagādādama tam vissmagāko vilšanos, pati sniedza tālāk kā starpniece svētīto ūdeni meitenei, kura, par spīti kvēlajai lūgšanai, kas bija izskanējusi tikai pirms īsa brīža, tā arī nepacēla acis uz skaisto jaunekli, lai gan tas liecināja, ka meitene zina par viņa klātbūtni, un, kad abas bija pagājušas garām, skaistais jauneklis piecirta kāju un nomurmināja:

— Arī šoreiz viņa mani nepamanījal

Un tas savukārt liecināja, ka jauneklim, kā jau mēs sacījām, diez vai bija vairāk par astoņpadsmit gadiem.

Pēc mirkļa viņa piktums jau bija izgaisis, un, ātri no­skrējis lejā pa baznīcas kāpnēm, mūsu jauneklis ierau­dzīja, ka izklaidīgā skaistule, nolaidusi plīvuru un pieķē­rusies pie rokas savai pavadonei, dodas no baznīcas pa labi, un arī jauneklis nogriezās pa labi, ar gandarījumu pamanīdams, ka tas iznāk viņam tieši pa ceļam. Aizgā­jusi pa Sēnas krastmalu līdz Senmišela tiltam, meitene pār­gāja tiltam pāri, kas nepazīstamajam jauneklim joprojām bija pa ceļam. Tad viņa pa Barijē ielu devās uz Šanžas tiltu. Un, tā kā nepazīstamajam jauneklim arī tas bija pa ceļam, viņš sekoja meitenei gluži kā ēna, jo visu skaistu meiteņu ēna taču ir mīlētājs.

Bet ak vai! Pie Šatlē mūriem daiļā zvaigzne, par kuras pavadoni bija kļuvis nepazīstamais jauneklis, pēkšņi no­zuda; karaliskā cietuma šaurās durvis, tiklīdz dueņja pie tām pieklauvēja, atvērās itin kā pašas no sevis un tūdaļ atkal aizkrita ciet.

Jaunais cilvēks brīdi palika mulsi stāvam, taču, būdams pēc dabas uzņēmīgs un neredzēdams vairs skaisto mei­teni, kas laupīja viņam drosmi, viņš drīz vien atrada izeju.

Šatlē cietokšņa vārtu priekšā turp un atpakaļ svarīgi soļoja sargkareivis ar pīķi pār plecu. Nepazīstamais jau­neklis darīja tāpat kā šis cienījamais sardzes vīrs: pagā­jis gabaliņu sānis, lai nepievērstu sev uzmanību, taču ne tik tālu, lai neredzētu vārtus, viņš varonīgi stājās tai sar­dzē, kādā tik bieži stāv mīlētāji.

Ja lasītājam kādreiz gadījies nonākt līdzīgā situācijā, viņš droši vien būs pamanījis, ka viens no labākajiem līdzekļiem, kā sardzē īsināt laiku, ir sarunāties pašam ar sevi. Acīmredzot jaunajam cilvēkam tas nebija nekas neierasts, jo, nepaguvis pat lāgā nostāties sargpostenī, viņš tūdaļ uzsāka šādu monologu:

— Nav nekādu šaubu, ka viņa nedzīvo šeit. Šorīt pēc dievkalpojuma, tāpat kā divās iepriekšējās svētdienās, kad uzdrīkstējos viņai sekot vienīgi ar skatieniem, — kāds mūlāps gan es esmu! — viņa nogriezās gar krastmalu ne­vis pa labi, bet pa kreisi uz Nelas vārtu un Prēoklēras pusi. Kas gan, velns parāvis, viņai meklējams Šatlē cie­toksnī? Gan uzzināsim. Varbūt viņa atnākusi pie kāda ieslodzītā… iespējams, pre brāļa? Nabaga meitene! Cik gauži gan viņa cieš, jo viņai jābūt tikpat neizmērojami labai, cik neizmērojams ir viņas skaistums! Sasodīts! Kā man gribētos pieiet viņai klāt un pavaicāt bez aplinkiem, pie kā viņa dodas uz cietumu, un piedāvāt savus pakal­pojumus! Ja ieslodzīts ir viņas brālis, es izstāstīšu par visu savam skolotājam un palūgšu viņam padomu. Mans sko­lotājs taču aizbēga no Santandželas cietokšņa un laikam gan zina, kā izkļūt laukā no cietuma. Vārdu sakot, es izglābju viņas brāli. Pēc šāda pakalpojuma viņas brālis kļūst par manu draugu uz dzīvību un nāvi. Viņš alkst izdarīt man tikpat lielu pakalpojumu, kādu izdarīju viņam. Es atzīstos, ka mīlu viņa māsu. Viņš iepazīstina mani ar savu māsu, es metos viņas priekšā uz ceļiem, viņai neat­liek nekas cits kā pacelt uz mani savas acis.

Kur gan iztēle neaiznes mīlētāju, kad viņš ļaujas sap­ņiem! Tālab jaunais cilvēks bija gaužām izbrīnījies, kad pulkstenis nosita četri un viņš ieraudzīja, ka nomainās sardze.

Savus pienākumus sāka pildīt cits saigkareivis, bet jau­neklis joprojām palika savā postenī. Veids, kā īsināt laiku, bija tik veiksmīgi izraudzīts, ka jauneklis nolēma to izmantot atkal un uzsāka jaunu monologu, kas bija tikpat dāsns kā iepriekšējais.

— Cik viņa ir daiļa! Cik graciozas viņas kustības! Cik skaidra un apgarota viņas seja! Vienīgi dižajam Leonardo da Vinči un dievišķajam Rafaelam — vienīgi viņiem visā pasaulē savā talanta plaukumā būtu pa spēkam atveidot šo cēlo un nevainīgo būtni! Mans dievs, kāpēc es neesmu gleznotājs, bet gan gravieris, tēlnieks, emaljētājs., zelt­kalis! Ja es būtu gleznotājs, man nemaz nevajadzētu uz viņu visu laiku lūkoties, lai uzgleznotu viņas portretu. Es tāpat skaidri redzētu viņas lielās, zilās acis, viņas brīniš­ķās, zeltainās cirtas, viņas sniegbalto sejiņu, trauslo stāvu. Ja es būtu gleznotājs, es atveidotu viņu uz visiem saviem audekliem tāpat kā Rafaels Santi — Fornarīnu un Andrea del Sārto — Lukrēciju. Un vai tad viņu var salīdzināt ar Fornarīnu! Nedz viena, nedz otra nav cienīga pat atraisīt viņai kurpju saites! Vispirms, Fornarīna …

Jaunais cilvēks nepaguva izteikt līdz galam savu sprie­dumu, kas, bez šaubām, būtu nācis par labu viņa izredzē­tajai, kad atkal atskanēja pulksteņa sitieni.

Sardze nomainījās otro reizi.

— Pulkstenis ir seši. Savādi, cik ātri skrien laiks, — jaunais cilvēks prātoja. — Un, ja laiks skrien tik ātri, kad es viņu gaidu, cik gan strauji tam vajadzētu traukties, ja es atrastos viņai blakus! O, ja es atrastos viņai blakus, laika rituma nemaz nebūtu, tā būtu paradīze! Ja es atras­tos viņai blakus, es tikai skatītos un skatītos uz viņu, un tā paietu stundas, dienas, mēneši, visa dzīve. Mans dievs, kas tā būtu par svētlaimi!

Un jauno cilvēku pārņēma ekstāze, jo mākslinieka acu priekšā viņa domu valdniece nostājās gluži kā dzīva.

Sardze nomainījās trešo reizi.

Pulksteņi baznīcu torņos nosita astoņi, un sāka jau satumst, jo, cik zināms, arī pirms trīssimt gadiem, gluži tāpat kā mūsu dienās, jūlijā krēsla iestājās ap astoņiem; tālab pārsteidz nevis šis fakts, bet gan sešpadsmitā gad­simta mīlētāju apbrīnojamā neatlaidība. Tai laikā viss bija spēcīgāks, jauni un stipri cilvēki neapstājās pusceļā nedz mīlestībā, nedz mākslā, nedz karalaukā.

Starp citu, jaunā tēlnieka — tagad mēs zinām, ar ko nodarbojās nepazīstamais jauneklis, — pacietība beigu beigās tika atalgota: kad šaurās cietuma durvis div­desmito reizi atvērās vaļā, pa tām iznāca laukā tā, kuru viņš gaidīja. Matrona joprojām atradās viņai blakus, bet soļus desmit nopakaļ viņas pavadīja divi apbruņoti sarg­kareivji.

Un atkal viņas devās pa to pašu ceļu, pa kuru bija gāju­šas pirms trim stundām, — pāri Šanžas tiltam, pa Barijē ielu, pāri Senmišela tiltam un pa krastmalu; soļus trīssimt no Augustīniešu baznīcas viņas apstājās kādā šķērsielā pie masīviem vārtiem, kuriem līdzās mūrī atradās durvis. Dueņja pieklauvēja, un vārtsargs tūlīt atvēra durvis. Abi sargkareivji, godbijīgi paklanījušies, devās atpakaļ uz Šatlē cietoksni, bet jaunais tēlnieks atkal sastinga aizvērto vārtu priekšā.

Droši vien viņš tā būtu nostāvējis tur līdz pat rītam, jo sāka jau ceturto reizi celt gaisa pilis, taču liktenim lab­patika, ka jauneklim gandrīz uzskrēja virsū kāds ierei­bis garāmgājējs.

— Hei, draudziņ! — garāmgājējs nekautrīgi iesaucās.

— Atļaujiet vaicāt, kas jūs īsti esat — cilvēks vai stabs? Ja esat stabs, tad stāviet savā vietā un es apiešu jums apkārt; bet, ja esat cilvēks, paejiet sāņus un dodiet man ceļu!

— Piedodiet, — jaunais cilvēks pārsteigts atbildēja.

— Es esmu svešzemnieks vecajā, labajā Parīzē un…

— O, tad ir pavisam cita darīšana! Franči ir viesmīlīgi, tāpēc nevis jums, bet man jālūdz jums piedošana. Tātad jūs esat svešzemnieks! Lieliski! Un, tā kā esat pateicis, kas jūs esat, mans pienākums ir pateikt jums, kas esmu es. Es esmu students, un mani sauc …

— Atvainojiet, — jaunais tēlnieks viņu pārtrauca, — iekāms uzzinu, kas esat jūs, man gribētos zināt, kur es atrodos.

— Pie Nelas vārtiem, mīļo draudziņ, un tā ir Nelas pils, — students sacīja, norādīdams uz masīvajiem vār­tiem, no kuriem svešzemnieks nenolaida acu.

— Ļoti labi! Bet kā no šejienes aizkļūt līdz Senmartēna ielai, kur es dzīvoju? — jaunais mīlētājs apvaicājās tāpat vien pieklājības pēc, cerēdams tikt vaļā no sava sarunu biedra.

— Kā jūs teicāt — jums jātiek līdz Senmartēna ielai? Nāciet man līdzi, es jūs pavadīšu, tas ir man tieši pa ce­ļam, uz Senmišela tilta es jums parādīšu, kur jāiet tālāk. Es jau jums teicu, ka esmu students, ka atgriežos no Prē- oklēras un mani sauc …

— Vai jūs gadījumā nezināt, kam pieder Nelas pils? — jaunais cilvēks pavaicāja.

— Ha! Kā lai es nezinātu to, kas attiecas uz manu uni­versitāti! Nelas pils, jaunais cilvēk, pieder viņa majestā­tei karalim, bet tagad nonākusi Parīzes prevo[1] Robēra d'Esturvila rokās.

— Tātad šeit dzīvo Parīzes prevo?! — svešzemnieks iesaucās.

— Mīļo draudziņ, es jums neteicu, ka Parīzes prevo dzīvo šai pilī, — students iebilda. — Parīzes prevo dzīvo Šatlē cietoksnī.

— Redz, kā, Šatlē cietoksnī! Kāpēc tad viņš dzīvo Šatlē cietoksnī, ja karalis uzdāvinājis viņam Nelas pili?

— Tas ir garš stāsts. Redziet, karalis kādreiz bija atvē­lējis Nelas pili mūsu baijī[2], īstam godavīram, kurš aizstā­vēja universitātes tiesības un tēvišķi vadīja studentu tiesas prāvas. Lielisks amats! Par nelaimi, mūsu jaukais baijī bija tik taisnīgs, tik taisnīgs… ka pagājuši jau divi gadi, kopš viņš atcelts no amata aiz tā iemesla, ka tiesu sēdēs snauda, itin kā snaušana nebūtu visu tiesnešu dabiskākais stāvoklis. Vārdu sakot, viņa amats ir likvidēts, un aizbild­niecība pār universitāti uzticēta Parīzes prevo. Neko teikt, īstais aizbildnis! It kā mēs paši nemācētu sevi aizstāvēt. Un tad tā sauktais prevo — vai tu vēl klausies, drau­dziņ? — tā sauktais prevo, būdams pamatīgs ierāvējs, no­sprieda: ja reiz viņš pārņēmis baijī pienākumus, tad viņam jāpārņem arī tā īpašumi, — un viņš, izmantodams herco­gienes d'Etampas labvēlību, klusītēm pievāca Lielo un Mazo Nelas pili.

— Tomēr, spriežot pēc tā, ko jūs teicāt, viņš nedzīvo šai pilī.

— Šim skopulim tas nenāk ne prātā! Taču esmu dzirdējis, ka tur apmetusies šā vecā Kasandra[3] meita vai krustmeita, daiļa būtne, vārdā Kolomba vai Kolombīne, īsti neatceros, un viņš tur to ieslodzītu Mazajā Nelas pilī.

— Patiešām? — iesaucās tēlnieks, tikko elpodams aiz satraukuma, jo pirmo reizi dzirdēja savas mīļotās vārdu. — Kā tad tā! Manuprāt, tā ir kliedzoša vardarbība. Iespros­tot meiteni tādā milzīgā pilī vienu pašu ar dueņju!

— Vai tu no mēness, vai, esi nokritis, svešzemniek? Vai tiešām tev nav zināms, ka vardarbība un netaisnība ir gluži dabiskas parādības, ka mēs, nabaga klerki, sešatā dzīvojam mazā skabūzī, kamēr lielkungam stāv tukša tāda milzu pils ar dārziem, pagalmiem, bumbotavu!

— Tātad pilī ir laukums bumbas spēlei?

— Pie tam lielisks, mīļo draudziņ, lielisks!

— Un Nelas pils ir karaļa Fransuā Pirmā īpašums?

— Protams. Bet ko tu ieteiktu karalim Fransuā Pirmajam darīt ar savu īpašumu?

— Atdot to citiem, ja reiz prevo tur nedzīvo.

— Tad prasi, lai viņš atdod pili tev.

— Un kāpēc gan ne? Vai jums patīk bumbas spēle?

— Ārkārtīgi.

— Tādā gadījumā ielūdzu jūs nākamsvētdien uz vienu partiju.

— Kur?

— Nelas pilī.

— Lai notiek, jūsu augstība karaļa piļu pārvaldnieki Pa­klau, tev tomēr vajadzētu zināt, kā mani sauc …

Taču svešzemnieks jau bija uzzinājis visu, ko vēlējās zināt, un pārējais viņu tik maz interesēja, ka viņš nedzir­dēja ne vārda no visa tā, ko sīki jo sīki klāstīja jaunais paziņa: ka viņu saucot par 2aku Obrī, ka viņš esot students un rakstvedis universitātē un patlaban atgriežoties no Prē- oklēras, kur viņam bijusi norunāta tikšanās ar drēbnieka sievu, kas, acīmredzot greizsirdīgā dzīvesbiedra aizturēta, nebija atnākusi; sarūgtināts par to, ka nav sastapies ar savu Simonu, viņš dzēris vīnu Siresnas krodziņā, līdz beidzot sa­dūšojies un gājis pie nelietīgā drēbju tirgoņa, kas ar kājas spērienu pa attiecīgo vietu bija iztriecis viņu laukā, lai gan šāda rīcība runāja pretī visiem pieklājības likumiem.

Kad abi jaunie cilvēki beidzot bija nonākuši Arpas ielā, Žaks Obrī parādīja ceļu tēlniekam, kurš gan to zināja la­bāk nekā viņa jaunais draugs; pēc tam viņi norunāja sa­tikties nākamajā svētdienā ap pusdienlaiku pie Nelas pils vārtiem, un tad abi izšķīrās — viens aizgāja, jautri dun­godams, otrs sapņodams.

Un tam, kurš sapņoja, bija par ko sapņot, jo šai vienā dienā viņš bija uzzinājis vairāk nekā trīs iepriekšējās nedēļās.

^ Viņš bija uzzinājis, ka meitene, kuru viņš mīl, dzīvo Mazajā Nelas pilī, ka viņa ir Parīzes prevo mesera Robēra d'Esturvila meita un viņas vārds ir Kolomba. Kā redzam, jauneklis nebija velti zaudējis laiku..

Sapņu pārņemts, viņš nogriezās pa Senmartēna ielu un apstājās pie iespaidīgas celtnes, virs kuras parādes dur­vīm greznojās Ferrāras kardināla skulpturāls ģerbonis. Viņš pieklauvēja trīs reizes.

— Kas tur ir? — tūdaļ atsaucās skanīga, jaunavīga balss.

— Tas esmu es, Katrīna, — atbildēja jaunais cilvēks. — Askānio.

— A, beidzot!

Durvis atvērās, un Askānio iegāja iekšā.

Jaunekli ar skaļu līksmību saņēma glīta, gadus astoņ­padsmit vai divdesmit veca meitene — varbūt mazliet par melnīgsnēju, varbūt mazliet par pasīku, varbūt mazliet par spriganu, toties daiļi veidota. «Te viņš ir — mūsu bēglis! Te viņš ir!» viņa iesaucās un aizdrāzās Askānio pa priekšu, lai pavēstītu par jaunekļa ierašanos; steigā viņa nejauši nodzēsa gaismekli, kuru turēja rokās, un aizmirsa aizslēgt ārdurvis — to izdarīja Askānio, kas nebija tik aušīgs kā sagaidītāja.

Jaunais cilvēks, par spīti tumsai, kurā viņu bija atstājusi Katrīna, drošā solī pārgāja pāri diezgan plašam bruģē­tam pagalmam, kur starp akmens plāksnēm spraucās laukā zāle un visapkārt kā tumša blīva slējās augstas, nemājīgas ēkas. Starp citu, tādai drūmai un mitrai arī pienākas būt kardināla rezidencei, lai gan pats saimnieks šais mūros jau sen vairs nedzīvoja. Askānio pa zaļganiem, apsūno­jušiem pakāpieniem uzskrēja lievenī un iegāja lielā zālē, kas bija vienīgā apgaismotā telpa visā mājā un atgādināja klostera ēdamistabu, kuras parasti ir skumīgas, tumšas un tukšas, taču kopš diviem mēnešiem tā bija pilna spožas gaismas un jautras čalas.

Patiešām jau divus mēnešus šai milzīgajā un aukstajā cellē dzīvoja, strādāja, smējās darbīga un jautra saime; jau divus mēnešus milzīgā istaba izskatījās itin kā mazāka, jo tajā bija novietoti desmit darbgaldi, divas laktas un dziļumā — paštaisīta ēze; pie nomelnējušām sienām karā­jās zīmējumi, modeļi, plaukti ar knaiblēm, āmuriem Un vī­lēm, zobeni ar brīnumainiem gravējumiem rotātiem rok­turiem un filigrāniem asmeņiem, ķiveres, krūšubruņas, vairogi ar zelta kalumiem, kuros attēlotas mīlas ainas no dievu dzīves — itin kā ar nolūku, lai, apbrīnojot ornamen­tus, skatītājs aizmirstu, kādam nolūkam ieroči kalpo; pa plaši atvērtajiem logiem aumaļām plūda iekšā saules gaisma, un gaisu tricināja veiklo un dzīvespriecīgo mā­cekļu dziesmas.

Kardināla ēdamistaba bija pārvērsta par zeltkaļa darb­nīcu.

Taču tovakar, 1540. gada 10. jūlijā, parasti trokšņainā zāle atkal grima svētsvinīgā klusumā, kāds tajā bija valdī­jis veselu gadsimtu. Toties nenokoptais galds, uz' kura bija redzamas bagātīgu vakariņu atliekas un kuru apgais­moja gluži kā no Pompejas izrakumiem atvesta lampa, vienkārša un reizē eleganta, liecināja, ka šā kardināla pils pašreizējiem iemītniekiem nekas nav pretī reizēm pava- ļoties un ka viņi nav raduši gavēt.

Kad Askānio iegāja darbnīcā, tajā atradās četri cilvēki. Tur bija veca kalpone, kas novāca galdu, Katrīna, kura tobrīd iededza lampu, jauns mākslinieks, kas sēdēja kaktā un gaidīja, kad Katrīna noliks gaismekli savā vietā, lai atkal ķertos pie zīmēšanas, un darbnīcas saimnieks, kurš, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja, atspiedies pret ēzi. Un tieši viņu, ienākdams zālē, jauneklis pamanīja vispirms.

Šī neparastā cilvēka seja itin kā izstaroja apbrīnojamu enerģiju un spēku, piesaistīdama pat tādu ļaužu uzmanību, kuri nemaz nevēlējās to ievērot. Tas bija kalsens, spēcīgs, gadus četrdesmit vecs liela auguma vīrietis, taču vienīgi Mikelandželo kalts vai Ribēras ota varētu atveidot viņa smalko, enerģisko profilu, melnīgsnējo, izteiksmīgo seju, visu viņa drosmīgo, karaliski cēlo izskatu. Viņa augsto pieri apēnoja biezas uzacis, kas, šķita, teju, teju sarauk- sies kopā; skaidrās, godīgās, caururbjošās acis brīžiem meta spožus zibšņus; labsirdīgais un vēlīgais, bet vienlai­kus mazliet zobgalīgais smaids gan valdzināja, gan mul­sināja; ar ierastu kustību viņš noglauda melnās ūsas un bārdu; viņa palielā roka ar gariem pirkstiem bija spēcīga, vingra, prasmīga un tai pašā laikā aristokrātiski smalka un glezna; veids, kā viņš skatījās, runāja, pagrieza galvu, apvaldītās, izteiksmīgās kustības, nevērīgā poza, kādā viņš stāvēja, kad ienāca Askānio, vārdu sakot, viss viņa au­gums izstaroja spēku, jo lauva arī atpūtas brīdī ir un pa­liek lauva.

Pārsteidzošs bija kontrasts starp Katrīnu un mācekli, kas zīmēja zāles stūrī. Māceklis bija dFūms, nerunīgs, viņa šauro pieri vagoja grumbas, acis bija pusaizvērtas, lūpas sakniebtas; turpretī Katrīna bija jautra kā putniņš, svaiga kā nule uzplaucis zieds, viņas skaidrās acis raudzījās šķel­mīgi, bet lūpas nepārstāja smaidīt, atklādamas sniegbaltus zobiņus. Māceklis sēdēja, ierāvies savā kaktā, gauss un gurdens, šķita, ka viņš baidās izdarīt kādu lieku kustību; turpretī Katrīna skraidelēja, rosījās, lēkāja, ne brīdi neva­rēja nosēdēt uz vietas, dzīvesprieks viņā kūsāt kūsāja. Šai jaunajai un spriganajai būtnei vajadzēja nemitīgi kustēties.

Meitene bija kā mājas gariņš, kā cīrulītis — tik dzīvī­guma pilna viņa bija, tik skanīga un tīra bija viņas balss, tik līksmi un nebēdnīgi viņa rosījās šai dzīvē, kurā vēl tikai nesen bija ienākusi, ka pilnām attaisnoja iesauku Sko- cone, kuru viņai bija devis darbnīcas saimnieks un kura itāliešu valodā nozīmēja un vēl šodien nozīmē «trakgalvi». Jaukā, piemīlīgā, bērnišķīgi draiskā Skocone bija darbnī­cas dvēsele: kad viņa dziedāja, visi pieklusa, kad viņa smē­jās, visi smējās kopā ar viņu, kad viņa pavēlēja, visi viņai klausīja, nebilzdami ne vārda pretī, par viņas kaprīzēm un untumiem neviens nedusmojās; turklāt viņa bija tik atklāti, tik vientiesīgi laimīga, ka viņas līksmība aizrāva arī pārējos un visi priecājās viņai līdz.

Meitenes dzīves stāsts ir vecs kā pati pasaule, un pie tā mēs. iespējams, vēl atgriezīsimies: Katrīna bija bārenīte, nākusi no vienkāršiem ļaudīm, pieredzējusi daudz ne­dienu; taču dievs viņu pasargājis. Lai arī viņai bija lemts dot prieku visiem, viņa sastapa cilvēku, kuram varēja dot laimi.

Un nu, kad esam iepazīstinājuši jūs ar jaunajiem varo­ņiem, Jurpināsim mūsu stāstu no vietas, kur to pārtraucām.

— A, tas esi tu! Kur tu biji pazudis? — skolotājs jautāja Askānio.

— Kā — kur? Pildīju jūsu uzdevumu, skolotāj.

— Kopš paša rīta?

— Kopš paša rīta.

— Atzīsties — tu blandījies, meklēdams piedzīvojumus?

— Kādus gan piedzīvojumus es varētu meklēt, skolo­tāj, — Askānio nomurmināja.

— Kā lai es to zinu!

— Vai tur kas slikts, ka viņš meklē piedzīvojumus, — Skocone iebilda. — Viņš ir tik jauks zēns, ka piedzīvojumi paši uzmeklēs viņu, pat ja viņš tos nemeklēs.

— Skocone! — skolotājs viņu apsauca, saraukdams uz­acis.

— Nu, nu, neesiet taču nenovīdīgs pret šo nabaga bērnu! — Viņa pieskārās ar roku Askānio zodam, pa­celdama to augšup. — Viņš vairs tā nedarīs! Jēzus Kris­tus, cik jūs esat bāls! Jūs droši vien nemaz neesat ēdis pusdienas, msjē klaidoni?

— Nudien neesmu ēdis! — Askānio iesaucās. — Pavi­sam piemirsu.

— Tādā gadījumā esmu vienis prātis ar skolotāju: Askā­nio aizmirsis, ka nav ēdis pusdienas, tātad viņš ir iemī­lējies. Ruperta! Ruperta! 2igli nes šurp vakariņas meseram Askānio!

Kalpone atnesa visādus gardumus, kas bija palikuši pāri no vakariņām, un jaunais cilvēks sāka tos kāru muti tie­sāt, jo, visu dienu uzturēdamies svaigā gaisā, bija pama­tīgi izbadojies. Skocone un skolotājs smaidīdami skatījās uz jaunekli: viņa ar māsas gādību, viņš ar tēva maigumu. Māceklis, kurš sēdēja zāles stūrī un bija pacēlis galvu tai brīdī, kad ienāca Askānio, atkal noliecās pār darbu, tik­līdz Skocone nolika agrākajā vietā lampu, ko bija paņē­musi, kad steidzās atvērt durvis.

— Es jau jums teicu, skolotāj, ka visu dienu noskrējos, pildīdams jūsu uzdevumu, — Askānio, manīdams, cik šķel­mīgi uz viņu lūkojas skolotājs un Skocone, gribēja novir­zīt sarunu uz citu tematu, kas nav saistīts ar mīlestību.

— Kādus uzdevumus pildīdams tu noskrējies visu dienu? Stāsti!

— Jūs taču pats vakar teicāt, ka apgaismojums šeit ne­kur nederot un jums esot vajadzīga cita darbnīca.

— Protams.

— Tad arī es atradu darbnīcu.

— Vai dzirdi, Pagolo?— skolotājs pievērsās darbā iegri­mušajam māceklim.

— Ko jūs teicāt, skolotāj? — uzrunātais pārvaicāja, otr­reiz paceldams galvu.

— Beidz taču savu zīmēšanu un nāc paklausies, ko stāsta Askānio. Viņš atradis darbnīcu!

— Atvainojiet, skolotāj, bet arī šeit es dzirdēšu katru sava drauga Askānio vārdu. Man gribētos pabeigt aiz­sākto skici; manuprāt, tas nav nekāds grēks; ja svētdienā esi bijis baznīcā un izpildījis savu kristieša pienākumu — tad brīvajā laikā mierīgu prātu vari darīt kādu derīgu darbu, jo strādāt ir tikpat kā lūgt dievu.

— Mans dārgais Pagolo, — pašūpojis galvu, skolotājs piebilda drīzāk skumji nekā dusmīgi, — vari man ticēt, ka būtu bijis labāk, ja tu centīgāk un sparīgāk strādātu darbdienās visu nedēļu un svētdienā izklaidētos tāpat kā visi mūsu krietnie mācekļi; darbdienās tu slaisties un lie­kulīgi centies izcelties, izrādīdams jo lielu darba degsmi svinamās dienās; bet tu pats esi sev kungs un dari, kā tev labpatikas… Nu, stāsti, Askānio, dēls, — viņš turpināja, un viņa balsī ieskanējās bezgalīgs maigums un sirsnība. — Ko tu atradi?

— Atradu jums brīnišķīgu darbnīcu.

— Kur tad?

— Vai jūs pazīstat Nelas pili?

— Ļoti labi, tas ir, man gadījies iet tai garām, taču iekšā nekad neesmu bijis.

—- Bet no ārpuses jums tā patīk? ,

v — Un kā vēl, velns parāvis! Bet..,

— Kāpēc bet?

— Vai tad pils nav aizņemta?

— Pili aizņēmis Parīzes prevo mesers Robērs d'Esturvils, lai gan viņam uz to nav nekādu tiesību. Turklāt sirdsap­ziņas nomierināšanai mēs varam viņam atstāt Mazo Nelas pili, kurā, šķiet, dzīvo kāds viņa ģimenes loceklis, un ap­mierināsimies ar Lielo Nelas pili, ar tās pagalmiem, zā­lieniem un bumbotavu.

— Tur ir laukums bumbas spēlei?

— Pat labāks nekā Santakročes laukums Florencē.

— Zvēru pie Bakha, tā ir mana mīļākā spēle, tu taču to zini, Askānio!

— Zinu.. Un turklāt, skolotāj, pils atrodas lieliskā vietā: cik tur daudz gaisa un kāda gaisa — īsta lauku gaisa! Ne­vis tā kā šajā pretīgajā, appelējušajā kaktā, kur mēs ne saules gaismu neredzam; tur vienā pusē ir Prēoklēra, bet otrajā — Sēna un karalis, jūsu dižais karalis divu -soļu attālumā — savā Luvrā.

— Kam tad pieder šī pasakainā pils?

— Kam? Kam gan citam — karalim!

— Karalim? … Atkārto vēlreiz to, ko tu teici: Nelas pils pieder karalim?

— Tieši tā. Atliek tikai noskaidrot vienu: vai karalis būs ar mieru dāvāt jums šo lielisko īpašumu.

— Kas, karalis? Kā viņu sauc, Askānio?

— Fransuā Pirmais, cik es zinu.

— Tas nozīmē, ka pēc nedēļas Nelas pils būs mana.

— Bet Parīzes prevo tas var sadusmot.

— Kāda man daļa!

-— Bet ja nu viņš negribēs labprātīgi atdot pili?

— Negribēs? Kā mani sauc, Askānio?

— Benvenuto Čellīni, skolotāj.

. — Tas nozīmē — ja augstu cienījamais prevo negribēs labprātīgi atteikties no pils, tad viņu piespiedīs ar varu. Bet nu laiks doties pie miera. Rīt atkal visu pārspriedīsim, jo rīts ir gudrāks par vakaru.

Un, paklausot skolotāja aicinājumam, visi devās pie miera, izņemot Pagolo, kurš vēl kādu laiciņu strādāja savā kaktā; taču, tiklīdz māceklis manīja, ka visi jau atrodas savās gultās, viņš piecēlās, aplaida skatienu visapkārt, piegāja pie galda, pielēja pilnu lielu vīna kausu un, vienā paņēmienā to iztukšojis, arī devās pie miera.