Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXXI PAR TO, CIK GRŪTI GODĪGAM CILVĒKAM NOKĻŪT CIETUMĀ

Nabaga Zaks Obrī izgāja no Nelas pils, būdams galīgi izmisis: nebija vairs nekādu šaubu, ka viņš pats, lai arī neviļus, izpaudis Askānio noslēpumu. Bet kas savukārt bija nodevis viņu? Tas, protams, nevar būt cēlais augst­manis, kura vārdu Zaks nezināja. Viņš taču ir muižnieks! Drīzāk aizdomas varēja krist uz blēdīgo Anrī, bet iespē­jams arī, ka tas būs bijis Robēns vai Šarlo, vai arī Gi- joms. Patiesību sakot, nabaga Zaks pats nezināja, ko lai domā. Atrast vainīgo gandrīz nebija iespējams, jo pļāpī­gais students bija izstāstījis savu nakts piedzīvojumu kā­diem desmit tuvākajiem draugiem. Un kāda gan jēga būtu meklēt vainīgo? Galvenais, īstais un vienīgais nodevējs taču bija viņš pats, Zaks Obrī! Jā, viņš bija tas nelietī­gais okšķeris, kuru Benvenuto bija gatavs nožņaugt pats savām rokām. Viņam vajadzēja glabāt nejauši atkiāto drauga noslēpumu pašos sirds dziļumos, bet viņa lunkanā mēle to bija visiem izpļāpājusi, un tagad viņa dēļ tik ļoti cieta Askānio, kuru viņš mīlēja kā brāli. Aiz niknuma Zaks plēsa sev matus, dauzīja ar dūrēm krūtis, lamāja sevi pēdējiem vārdiem un tomēr neatrada pietiekami spē­cīgus vārdus, lai nosodītu, kā pienākas, savu kauna darbu.

Sirdsapziņas pārmetumi bija tik mokoši un izmisums tik liels, ka Zaks Obrī varbūt pirmo reizi mūžā sāka nopietni domāt. Patiešām, lai arī viņš izrautu visus savus matus un paliktu plikgalvis, lai arī viņš sadauzītu sevi zili melnu un nomirtu aiz sirdsapziņas ēdām, viņa draugam Askānio tik un tā no visa tā nekļūtu vieglāk, tālab jāmē­ģina par katru cenu vērst par labu nodarīto ļaunumu, ne­vis velti jāzaudē dārgais laiks.

Godīgajam Zakam bija iespiedušies atmiņā Benvenuto vārdi: «Es atdotu desmit gadus no savas dzīves, ja tikai kāds piekļūtu pie Askānio un uzzinātu no viņa noslē­pumu, kas pakļautu manai varai augstprātīgo hercogieni.» Un, kā mēs jau teicām, pretēji savam ieradumam Zaks nodevās pārdomām un nonāca pie secinājuma, ka viņam vispirms jāiekļūst Šatlē cietoksnī. Gan jau tur viņš dabūs rokā arī Askānio.

Iekļūt cietumā kā apmeklētājam, kā to bija gribējis Benvenuto, nav ko domāt, turklāt Zaks Obrī nejutās tik pašpārliecināts, lai cerētu uz panākumiem tur, kur bija cietis neveiksmi pats Čellīni. Taču, ja nav iespējams ie­kļūt cietumā kā apmeklētājam, tad nekas nav vieglāk — tā vismaz Zakam šķita — kā nonākt tur kā arestantam; pēc tam kad viņš būs sastapies ar Askānio, kad Askānio būs uzticējis viņam savu noslēpumu un Šatlē cietoksnī vairs nebūs ko darīt, viņš iznāks no turienes laukā un izstāstīs Benvenuto Čellīni tik svarīgo noslēpumu, par ko viņš prasīs nevis desmit dzīves gadus, kurus mākslinieks bija gatavs ziedot, bet gan piedošanu par neapzināto no­devību. \

Priecādamies par savu bagāto iztēli un izjuzdams lep­numu par upurēšanos drauga labā, viņš devās uz Satlē.

«Bet tagad visu pamatīgi apsvērsim, lai neizdarītu kādu jaunu muļķību,» Žaks Obrī prātoja pa ceļam uz karsti ilgoto cietumu. «Viss notikušais man liekas tikpat sarež­ģīts kā Zervēzas šķetere, kuru viņa liek man turēt, kad es alkstu viņu apkampt. Taču mēģināsim noskaidrot visu pēc kārtas. Askānio iemīlējis prevo meitu Kolombu. Skaidrs. Uzzinājis, ka prevo gatavojas viņu izprecināt grāfam d'Orbekam, Askānio nolaupa savu iemīļoto. Brī­nišķīgi! Pēc tam, nezinādams, kur lai liek daiļo meiteni, viņš paslēpj to Marsa galvā. Lieliski! Nudien, labāku pa­slēptuvi meklēdams neatradīsi, un ja vien nebūtu gadī­jies tāds lops,.. Bet labāk turpināsim: gan vēl pagūšu sevi nosodīt. Kā redzams, vadīdamies pēc maniem norādī­jumiem, prevo atrada meitu un apcietināja Askānio. Tā­tad iznāk, ka es esmu divkāršs lops. Taču šeit šķetere vēl vairāk sarežģās. Kāda loma ir hercogienei d'Etampai? Kā­pēc viņa ienīst Kolombu, kuru visi mīl? Kāpēc? A, no­jaušu! Kad darbnīcā kāds ierunājas par hercogieni, mā­cekļi ķiķina, bet Askānio mulst… Skaidrs, hercogiene d'Etampa nav vienaldzīga pret Askānio un, protams, ienīst savu sāncensi. Zak, mīļais draudziņ, tu esi nicināms nelie­tis un tomēr esi zēns, kas trāpa mērķī. Bet kā Askānio uz­zinājis noslēpumu, kas var pazudināt hercogieni? Kāpēc Čellīni vienā gabalā blakus karaļa vārdam min kaut kādu Stefānu? Un kāpēc viņš kā pagāns pastāvīgi piesauc kaut kādu Jupiteru? Lai velns mani parauj, ja es no visa tā kaut ko saprotu! Bet nav arī ko galvu lauzīt. Askānio kamerā es tikšu pie skaidrības; galvenais ir iekļūt šai ka­merā. Kā rīkoties tālāk, izdomāšu pēc tam.»

Nonācis pie Šatlē cietokšņa, Žaks Obrī sāka no visa spēka dauzīt vārtus. Lodziņš atvērās, un cietumsargs rupjā balsī jautāja, ko viņš vēlas.

— Es vēlos kameru jūsu cietumā! — Žaks drūmi atbil­dēja.

— Kameru?'— cietumsargs brīnījās.

— Jā, kameru, vistumšāko un visšaurāko, lai gan, pa­tiesību sakot, arī tā man būtu pārāk laba.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka es esmu briesmīgs noziedznieks.

— Kādu noziegumu jūs esat pastrādājis?

«Patiešām, kādu noziegumu es būtu pastrādājis?» Žaks

jautāja pats sev, jo nebija iepriekš izdomājjs kādu iespai­dīgu noziegumu.

Lai gan nabaga Zaks nupat bija izteicis sev kompli­mentus, viņš tomēr nevarēja lepoties ar apsviedīgu domāšanu, tālab ātrumā nespēja izgudrot neko labāku kā atkārtot cietumsarga jautājumu:

— Kādu noziegumu?

— Jā, kādu? — cietumsargs pārvaicāja.

— Uzminiet, — Zaks sacīja, klusībā apsvērdams: «Šim cietumsargam taču jāpārzina noziegumi labāk par mani. Lai viņš tos uzskaita, bet es izraudzīšos ko piemērotu.»

— Vai esat kādu noslepkavojis?

— Vai prāts! '— Zaks sašuta, jau iedomājoties vien, ka viņu uzskata par slepkavu. — Par ko jūs mani turat, draudziņ?

— Tad laikam jūs esat ko nozadzis? — cietumsargs turpināja.

— Nozadzis! Tā tik vēl trūka!

— Ko tad galu galā jūs esat pastrādājis? — cietum­sargam jau zuda pacietība. — Tas vēl par maz, ja kāds nosauc sevi par noziedznieku, ir jāpasaka, kāds nozie­gums izdarīts.

— Bet ja es pats apgalvoju, ka jūsu priekšā stāv ne­lietis, zemisks nelietis, kuru vajag uzvilkt uz moku rata vai uzraut pie karātavām!

— Vajadzīgs noziegums. Noziegums, — cietumsargs bezkaislīgi atkārtoja.

— Noziegums? Tad klausieties! Es esmu nodevis draugu.

— Vai tas kāds noziegums? Palieciet sveiks, — cie­tumsargs atbildēja un aizcirta lodziņu.

— Tas nav noziegums? Pievilt draugu nav noziegums? Kas tad tas ir pēc jūsu domām?

Un, pakampis āmuru, Zaks Obrī sāka vēl negantāk zve­tēt pa vārtiem.

— Kas tur notiek? —aiz vārtiem jautāja kāds trešais, kas nupat bija pienācis.

— Kaut kāds ārprātīgais grib iekļūt Šatlē, — cietum­sargs atbildēja.

— Ja tas ir ārprātīgais, tad viņš jānogādā uz slimnīcu, nevis jāsēdina cietumā.

— Uz slimnīcu! — Zaks ierēcās, bēgdams prom, ko kājas nes. — Velns parāvis! Man jāiekļūst Šatlē cietumā, nevis slimnīcā! Lai sūta uz turieni ubagus un kropļus, ne­vis cilvēku, kuram kabatā skan trīsdesmit Parīzes sū. Uz slimnīcu! Kā gan pasaule pacieš tādus prātvēderus kā šis cietumsargs, kas apgalvo, ka piekrāpt draugu nav noziegums! Tātad, lai izpelnītos godu nokļūt cietumā, kāds jānogalina vai jāapzog. Bet ja nu… kāpēc es ne­varētu pavest kādu jaunu meiteni? Tas nemaz nav tik apkaunojoši. Jā, bet kādu meiteni? Zervēzu?…

Par spīti rūpēm un raizēm, students sāka skaļi smie­ties.

— Sacīts — darīts! — Zaks izlēma. — Tas gan nav no­ticis, taču tikpat labi varēja notikt. Urrā! Noziegums rokā: es esmu pavedis Zervēzu.

•Un Zaks Obrī steidzīgi devās uz māju, kurā dzīvoja jaunā šuvēja, vienā elpas vilcienā uzskrēja augšā pa kāp­nēm, kurām bija vismaz sešdesmit pakāpienu, un kā vie­sulis iedrāzās istabā, kur piemīlīgā grizete, tērpusies vieglā rītakleitā, gludināja savas blūzītes.

— Ak, — viņa koķeti iekliedzās. — Ak, msjē, kā jūs mani pārbiedējāt!

— Zervēza, mana mīļā Zervēza, — Zaks Obrī sauca, mēģinādams apskaut savu mīļoto, — tu vienīgā vari mani glābt, dārgumiņ!

— Pagaidiet, mirklīti pagaidiet! — Zervēza attrauca, aizsargādamās ar gludekli gluži kā ar vairogu. — Sakiet labāk, blandoņa tāds, — kur jūs bijāt pazudis veselas trīs dienas?

— Es esmu vainīgs, Zervēza, es esmu noziedznieks! Bet es tevi mīlu, jo, nokļuvis nelaimē, steidzos vispirms pie tevis. Es atkārtoju, Zervēza, tev ir mani jāglābj!

— Tā, tā, saprotu, jūs piedzērāties kādā krodziņā un uzsākāt kautiņu, tālab jūs meklē, lai ietupinātu cietumā. Un nu jūs skrienat pie savas pamestās Zervēzas, lai lūgtu viņai patvērumu. Nē, cienītais kungs, dodieties uz cie­tumu un lieciet mani mierā!

— Tā ir mana karstākā vēlēšanās, drostaliņ, es gribu iekļūt cietumā, bet pretīgie cietumsargi mani nelaiž iekšā.

— Žēlīgais dievs! Zak, vai tik tu nebūsi šķīries no prāta? — Zervēza noprasīja, izrādīdama vismaigāko līdz­jūtību.

— Ari viņi sacīja, ka es esmu ārprātīgs, un gribēja aizvest mani uz slimnīcu, lai gan man par katru cenu jātiek Šatlē.

— Šatlē? Kāpēc tieši tur, Obrī? Šatlē ir briesmīgs cie­tums. Stāsta, ka tur esot daudz vieglāk ietikt iekšā nekā izkļūt laukā.

— Un tomēr man tur jātiek! — Zaks iesaucas. — Tas ir nepieciešami! Tikai tā es varu viņu glābt.

— Ko glābt?

— Askānio. ,

— Kā, Askānio? Šo skaisto jaunekli, jūsu drauga Ben­venuto mācekli?

— To pašu, Zervēza. Viņu ieslodzīja Šatlē, un tas no­ticis manas vainas dēļ.

— Jēzus Kristus!

— Un tāpēc, — Zaks sacīja, — man jāiekļūst cietuma un jāizglābj viņš.

— Bet par ko tad viņu ieslodzījuši?

— Par to, ka viņš iemīlējis prevo meitu, par to, ka viņš to pavedis.

— Nabaga jauneklis! Vai tad tāpēc liek cietumā?

— Liek gan, Zervēza. Jel saproti: viņš paslēpa meiteni, bet es atklāju paslēptuvi un kā pēdīgais mūlāps, kā ne­ģēlis, kā zemisks nodevējs izpļāpāju par to visiem.

-Žervēza iesaucās-Tikai ne man!

Pazīstu es jūsu gājienus, msjē.

— Vai tad es nebūtu tev neko stāstījis?

— Jūs neesat teicis man ne vārdiņa! Jūs esat runīgs kaut kur citur, bet, kad atnākat šurp, tad to vien zināt kā skūpstīties, dzert un gulēt; jūs nekad nerunājat ar mani kā cilvēks. Bet jums derētu zināt, msjē, ka sievietes mīl patērzēt.

— Bet ko mēs patlaban ar tevi darām, drostaliņ? — Zaks iebilda. — Man šķiet, ka mēs tērzējam.

— Tas ir tāpēc, ka esmu jums vajadzīga.

— Tiesa kas tiesa, tu varētu izdarīt man lielu pakal­pojumu.

— Kādu?

— Pateikt, ka esmu tevi pavedis.

— Un kā vēl, protams, ka esi pavedis, viltnieks tāds!

— Es? — Zaks Obrī izbrīnījies iesaucās. — Es esmu tevi pavedis, Zervēza?

— Kā tad, jūs nekaunīgi savaldzinājāt mani, msjē, ar saldām runām un melīgiem solījumiem.

— Ar saldām runām un melīgiem solījumiem?

— Kā tad. Vai jūs neteicāt man, ka es esmu visskais­tākā meitene Senžermēndeprē priekšpilsētā?.

— Arī tagad es saku to pašu.

— Vai jūs neapgalvojāt, ka nomirsiet aiz bēdām, ja es jūs nemīlēšu?

— Vai tiešām es būtu to sacījis? Dīvaini, nevaru ne­kādi atcerēties.

— Un vēl teicāt — ja es jūs iemīlēšu, jūs precēsieties ar mani.

— Nē, Zervēza, to es nekad neesmu teicis. Nekad!

— Esat gan, msjē!

— Nekad, nekad, nekad, Zervēza! Mans tēvs lika man zvērēt, kā Hamilkars savā laikā bija licis Hanibalam.

— Ko zvērēt?

— To, ka es nomiršu vecpuisī tāpat kā viņš.

— Ak, es nelaimīgā! — Zervēza iekliedzās, izplūzdama asarās, jo viņa, kā jau sieviete, allaž varēja sākt raudāt vajadzīgajā brīdī. — Tādi jau ir tie vīrieši, dod solījumus un tūdaļ tos aizmirst, tiklīdz nabaga meitene ir pavesta. Tad arī es zvērēšu, ka nekad vairs neuzķeršos uz āķa.

— Un pareizi vien darīsi, Zervēza, — students sacīja pamācošā tonī.

— Vai pasaulē maz ir taisnība! — grizete turpināja. — Zagļiem, laupītājiem un blēžiem izdomāti visādi likumi, bet tādiem neliešiem, kas krāpj nabaga meitenes, nav ne­kāda soda!

— Arī tādiem ir savs sods, Zervēza, — Zaks Obrī iebilda.

— Tiešām?

— Protams! Nabaga Askānio ieslodzīja Šatlē cietumā vienīgi tāpēc, ka viņš bija savaldzinājis Kolombu.

— Dabūja, ko pelnījis, — atbildēja Zervēza, kurai zau­dētais gods neko daudz nerūpēja, iekāms viņa nebija pārliecinājusies, ka Zaks Obrī pat nedomā dot viņai pretī kā atlīdzību savu uzvārdu. — Jā, dabūja, ko pelnījis, un jūs arī derētu ietupināt Šatlē kopā ar viņu.

— Ak dievs! — students iesaucās. — Tieši to jau es vēlos, un, kā jau sacīju, mīļā Zervēza, es ceru šai ziņā uz tavu palīdzību.

— Uz manu palīdzību?

— Jā.

— Jūs smejaties pār mani, nepateicīgais.

— Es nesmejos, Zervēza. Ja vien tev būtu drosme.,,

— Kāda drosme?

— Nosūdzēt mani tiesnesim.

— Par ko?

— Par to, ka esmu tevi pavedis. Bet tu jau baidies.

— Kas man ko baidīties? — Zervēza apvainojusies iesaucās. — Kas man ko baidīties sacīt patiesību!

— Tev būs jādod zvērests, Zervēza.

— Kas tur sevišķs!

— Un tu apzvērēsi, ka esmu tevi piekrāpis?

— Jā, jā, tūkstoškārt!

— Tad viss kārtībā. — Zaks kļuva priecīgs. — Bet es baidījos, ka tu nebūsi ar mieru. Zvērests taču nav joka lieta.

— Kaut vai tūlīt došu zvērestu, lai tik ietupinātu jūs Šatlē, msjē!

— Lieliski!

— Tur jūs satiksiet savu Askānio.

— Brīnišķīgi!

— Tur jums būs pietiekami daudz laika, lai kopā no­žēlotu grēkus.

— Tieši pēc tā es ilgojos!

— Bet kur lai atrodu tiesnesi?

— Tiesu pilī.

— Es dodos turp.

— Ejam kopā, Zervēza!

— Jā, jā, kopā; ceru, ka uz sodu jums nebūs ilgi jā­gaida.

— Atbalstieties uz manas rokas, Zervēza! — Zaks Obrī piedāvāja.

— Ejam, msjē! — grizete noteica.

Un viņi abi devās uz tiesu pili gluži kā parastajā svēt­dienas pastaigā uz Prēoklēru vai Monmartru.

Taču, tuvojoties Temīdas templim, kā Zaks Obrī augstā stilā dēvēja Parīzes tiesu, Zervēzas solis kļuva aizvien gausāks; tiesu pilī viņa tik tikko uzkāpa augšā pa kāp­nēm, bet pie tiesneša durvīm viņas kājas atsacījās klau­sīt un Zervēza ar visu augumu uzgūla Zaķa rokai.

— Kas ir, drostaliņ, vai nobijies? — Zaks apvaicājās.

— Nē, — Zervēza atbildēja, — es tikai kautrējos no tiesneša.

— Kas tur ko kautrēties, viņš ir tāds pats cilvēks kā citi.

— Jā, bet viņam būs viss jāizstāsta…

— Un izstāstīsi ar, kas tur pavisam,

— Zvērests arī būs jādod.

— Dosi ari zvērestu.

— Žak, vai tu droši zini, ka esi mani pavedis?

— Velns parāvis, protams! Vai tad tu pati to neteici?

— Teicu jau, teicu, bet tagad tas viss man rādās gluži citādi nekā mājās.

— Ejam, ejam! Tā jau es domāju, ka tu nobīsies.

— Žak, mīļais, — Žervēza lūdzās, — ved mani atpakaļ uz mājām!

— Ak, Žervēza, Žervēza, tu taču man solīji!

— Žak, dārgumiņ, es vairs nekad tev nepārmetīšu, es vairs nerunāšu par to. Es iemīlēju tevi tāpat vien, tāpēc ka tu man patiki.

— Ejam, ejam! — Žaks vedināja. — Ne velti es ba­žījos, ka tu nobīsies; tagad ir par vēlu.

— Kāpēc par vēlu?

— Tu gāji, lai nosūdzētu mani, tad arī dari to.

— Neparko, Žak, neparko! Tu neesi mani pavedis, Žak, es pati tevi valdzināju.

— Ejam! — students iesaucās.

— Turklāt, — Žervēza piebilda, nodurdama acis, — esmu pavesta tikai vienu reizi.

— Kā tā, vienu reizi?

— Jā, es mīlu pirmo reizi.

— Vai tiešām tu gribi man iestāstīt, ka neesi nekad mīlējusi!

— Žak, ved mani mājās!

— Nekā nebij! — attrauca Žaks, kuru kaitināja gan Zervēzas spītība, gan atteikšanās iemesls. — Nē un vēl­reiz nē!

Un viņš pieklauvēja pie tiesneša durvīm.

— Ko tu dari? — Žervēza iekliedzās.

— Pati redzi: es klauvēju.

— Nāciet iekšā! — aiz durvīm atskanēja dobja balss.

— Es negribu iet, negribu! — Žervēza pūlējās izrau­ties no ŽaKa rokām.

— Nāciet iekšā! — tā pati balss atkārtoja nu jau daudz tuvāk.

— Žak, laid mani vaļā, citādi es kliegšu, — Žervēza sacīja.

— Nāciet taču iekšā! — trešo reizi atkārtoja tā pati balss gandrīz turpat blakus.

Tai pašā mirklī durvis atvērās.

— Ko jūs vēlaties? — jautāja kalsns, melnās drānās tērpies gara auguma vīrietis, no kura skatiena vien Žer­vēza sāka drebēt kā apšu lapa.

— Šī jaunava, — Žaks Obrī sacīja, — ieradusies pie jums, lai apsūdzētu kādu ļaundari, kas viņu pavedis.

Un viņš iestūma Zervēzu tumšā, netīrā un pretīgā istabā, kas vienlaikus bija gan kabinets, gan uzgaidāmā telpa. Durvis tūdaļ aizcirtās gluži kā slazds.

Žervēza vāri iekliedzās aiz bailēm un pārsteiguma un drīzāk nokrita nekā apsēdās uz ķebļa, kas stāvēja pie sienas.

Bet Žaks Obrī, baidīdamies, ka meitene varētu saukt viņu pie sevis, skriešus devās prom pa gaiteņiem, kas bija pazīstami vienīgi rakstvežiem un prāvniekiem; no­kļuvis Senšapelas baznīcas pagalmā, jau mierīgākā solī viņš aizgāja līdz Senmišela tiltam, pa kuru Žervēzai noteikti vajadzēja nākt atpakaļ uz mājām.

Pēc pusstundas viņa tiešām parādījās.

— Nu, kā veicās? — Obrī vaicāja, piesteigdamies pie Zervēzas.

— Ak, Žak, tu piespiedi mani melot! — grizete atbil­dēja. — Bet es ceru, ka dievs man piedos, jo darīju to ar labu nolūku.

— Es uzņemos tavu grēku uz savas sirdsapziņas, —- Obrī atteica. — Stāsti — kā tev gāja?

— Es pati lāgā nezinu, — Žervēza atbildēja. — Man bija tik ļoti kauns, ka es pat neatceros, par ko mēs ru­nājām. Tiesneša kungs man uzdeva dažādus jautājumus, bet es atbildēju «jā» vai «nē», nejūtos pat īsti droša, vai neesmu ko saputrojusi.

— Nelaimīgā! — Žaks Obrī iesaucās. — Ka tik neesi pateikusi, ka nevis es esmu tevi pavedis, bet gan tu mani!

— Nu nē, — Žervēza iebilda, — es nedomāju, ka būtu tik ļauni.

— Vai viņi vismaz pierakstīja manu adresi, lai izsauktu mani uz tiesu? — students noprasīja.

— Jā, es iedevu viņiem adresi, — Žervēza nočukstēja.

— Tad viss kārtībā, — Obrī atviegloti nopūtās. — Bet tālākais lai notiek, kā dievs vēlējis.

Aizvedis Zervēzu uz mājām un nomierinājis viņu kā mācēdams — ka viņai nav ko pārmest sev par nepatiesas liecības došanu —, Zaks Obrī atstāja mīļoto pilns paļā­vības, ka liktenis viņam būs labvēlīgs.

Patiešām — vai nu tas bija likteņa pirksts vai ari tīrā nejaušība, bet nākamajā rītā Zaks Obrī saņēma uzaicinā­jumu ierasties tiesā.

Un tāds bija taisnās tiesas spēks, ka, lasīdams papī- rīti, pēc kura bija tik ļoti ilgojies, Zaks Obrī neviļus sajuta pārskrienam tirpas pār muguru. Taču mūsu studentam par godu tūdaļ jāpiebilst, ka cerības ieraudzīt Askānio un vēlēšanās izpestīt draugu no nelaimes, kādā viņš bija to iegrūdis, drīz vien palīdzēja pārvarēt vājuma brīdi.

Uz tiesu Žaks bija uzaicināts pulksten divpadsmitos, bet tobrīd pulkstenis rādīja tikai deviņi; viņš aizsteidzās pie Zervēzas, kuru sastapa tikpat satrauktu kā iepriekšējā dienā.

— Nu, kā? — viņa apvaicājās.

— Skaties! — Zaks Obrī attrauca, triumfējoši rādīdams burtu ķeburiem aprakstīto papīrīti. *

— Kad jums jāierodas tiesā?

— Pulksten divpadsmitos. Neko vairāk es neizburtoju.

— Jūs pat nezināt, par ko jūs apvaino?

— Droši vien par to, ka esmu tevi pavedis, manu dros- taliņ.

•— Bet jūs neaizmirstiet, msjē, ka pats piespiedāt mani dot šādu liecību!

— Protams, ka neaizmirsīšu. Esmu gatavs apzvērēt, ka tieši tā tas bija, pat tai gadījumā, ja tev ienāktu prātā visu noliegt.

— Tātad jūs nedusmojaties uz mani par to, ka es jums paklausīju?

— Gluži otrādi, es vienmēr būšu tev gaužām pateicīgs.

— Lai notiktu kas notikdams?

— Lai notiktu kas notikdams.

— Es pateicu to visu vienīgi tāpēc, ka jūs mani pie­spiedāt.

— Protams.

— Un, ja aiz pārbīļa esmu sarunājusi ko aplamu, vai jūs man piedosiet?

— Ne tikai piedošu, mana mīlā, mana dievišķā Zer­vēza, bet esmu jau piedevis iepriekš.

— Ak! — Zervēza nopūtās. — Ak, viltniek, ar šādiem vārdiem jūs dzenat mani pazušanā!

Kā lasītājs tagad skaidri redz, par to, ka Zervēza tikusi pavesta, vairs nevar būt nekādu šaubu.

Bija jau ceturksnis uz divpadsmitiem, kad Zaks atgu­vās, ka pulksten divpadsmitos viņam jābūt tiesā. Viņš at­vadījās no Zervēzas un izmetās pa galvu pa kaklu uz ielas, jo līdz tiesas namam bija labs gabals, ko iet. Tieši divpadsmitos Zaks pieklauvēja pie tiesneša durvīm.

— Nāciet iekšā! — noteica tā pati dobjā balss.

Zaks nelika sevi divreiz lūgt, plati smaidīdams, lepni paceltu galvu, cepuri uz vienas auss viņš iegāja pie mel­nās drānās tērptā vīra.

— Jūsu vārds? — vīrs noprasīja.

— Žaks Obrī.

— Nodarbošanās?

— Students.

— Ko jūs esat izdarījis?

— Es pavedu jaunu meiteni.

— Ak jā! Par jums vakar bija atnākusi sūdzēties Žer … Žer …

— Žervēza Pereta Popīno.

— Pareizi. Sēdieties un gaidiet savu kārtu!

Žaks apsēdās, kā melnās drānās tērptais vīrs bija licis, un sāka pacietīgi gaidīt.

Uzgaidāmajā istabā jau sēdēja kādi pieci vai seši da­žāda vecuma un dčtžāda stāvokļa vīrieši un sievietes, un, tā kā viņi bija ieradušies pirms Zaķa Obrī, tad viņus, protams, arī pirmos sauca tiesas priekšā. Daži iznāca no tiesu zāles bez apsardzes, kā redzams, apsūdzībai pret viņiem trūka pierādījumu, citi — žandarma vai divu prevo sardzes vīru pavadībā. Pēdējos Zaks Obrī uzlūkoja ar skaudību, jo viņus taču veda uz Šatlē, kur viņš tik ļoti alka nokļūt.

Beidzot pasauca arī studentu Zaķu Obrī.

Žaks tūdaļ strauji pietrūkās kājās un iesteidzās tiesneša kabinetā ar tik apmierinātu sejas izteiksmi, itin kā stā­šanās tiesas priekšā būtu jo patīkama izklaidēšanās.

Kabinetā sēdēja divi ierēdņi: viens no viņiem (pirms īsa brīža Žakam Obrī tas, šķiet, liktos gluži neiespējami) bija vēl garāks, vēl melnāks un vēl kārnāks nekā drū­mais vīrs uzgaidāmajā telpā, tas bija sekretārs; otrs — maziņš, resns, apaļš cilvēciņš ar spriganām ačelēm, smaidā savilktām lūpām un jautru sejas izteiksmi — bija tiesnesis.

ŽaKa un tiesneša skatieni sastapās, un students pēkšņi sajuta pret šo cienījamo varasvīru tik lielas simpātijas, ka gandrīz vai paspieda viņam roku.

— He, he, he! Tātad jūs esat tas jaunais cilvēks? — tiesnesis jautāja, vērīgi uzlūkodams studentu.

— Man jāatzīstas, meser, ka tas tiešām tā ir, — Žaks Obrī atbildēja.

— Kā redzu, jūs esat veikls zellis, — tiesnesis turpi­nāja. — Bet tagad, msjē krāpniek, ņemiet krēslu un ap­sēdieties!

Žaks apsēdās, pārmetis vienu kāju pāri otrai, un ap­mierināts izrieza krūtis.

— Tā! — tiesnesis sacīja, berzēdams rokas. — Un tagad, sekretāra kungs, sameklējiet mums sūdzētājas liecību.

Sekretārs piecēlās un, pateicoties savam garajam augu­mam, saliecies līkumā, viegli aizsniedza galda pretējo malu un izņēma no papīru kaudzes Zaķa Obrī lietu.

— Te tā ir, — viņš sacīja.

— Kā sauc sūdzētāju? — tiesnesis noprasīja.

— Žervēza Pereta Popīno, — sekretārs atbildēja.

— Tā pati jau būs, — students noteica, pamādams ar galvu.

— Nepilngadīga, — sekretārs turpināja, — deviņpads­mit gadus veca.

— Oho! Nepilngadīga! — Obrī iesaucās.

— Tie ir viņas vārdi.

— Nabaga Žervēza! — students nomurmināja. — Tais­nību vien viņa sacīja, ka aiz mulsuma sarunājusi visā­das blēņas, pati taču man atzinās, ka viņai ir divdesmit divi. Un še tev — deviņpadsmit!

— Tātad, brašo zēn, — tiesnesis sacīja, — jūs apvaino par to, ka esat pavedis nepilngadīgu meiteni. He, he, he!

— He, he, he! — Obrī atkārtoja, pieskaņodamies ties­neša jautrajam tonim.

— Ar vainu pastiprinošiem apstākļiem, — sekretārs turpināja griezīgā balsī, kas tik ļoti atšķīrās no tiesneša un studenta priecīgajām balsīm.

— Ar vainu pastiprinošiem apstākļiem, — tiesnesis atkārtoja.

— Sasodīts! — Žaks Obrī attrauca. — Es labprāt gri­bētu zināt šos vainu pastiprinošos apstākļus.

— Tā kā sūdzētāja sešus mēnešus palika nepieejama, lai kā apsūdzētais pūlējās viņu apvārdot un pavest…

— Sešus mēnešus? — Žaks iebilda. — Piedošanu, sek­retāra kungs, manuprāt, tā ir kļūda.

— Jā, sešus mēnešus, msjē, tā še rakstīts, — melnās drānās tērptais vīrs atteica tonī, kas necieta iebildumus.

— Labi, lai būtu seši mēneši, — Žaks Obrī atteica, — kaut gan patiesībā Žervēzai vajadzēja sacīt…

— Minētais Zaks Obrī, aizkaitināts par Zervēzas vien­aldzību, izteica viņai draudus …

— Oho! — Zaks neizturēja.

— Oho! — tiesnesis atsaucās.

— Taču minētā Zervēza Pereta Popīno, — sekretārs turpināja, — izturējās tik cēli un drosmīgi, ka nekauņa nožēloja savu rīcību un lūdza piedošanu.

— Ak vai! — Obrī nomurmināja.

— Ak vai! — tiesnesis piebalsoja.

— Nabaga Žervēza! — paraustījis plecus, students sa­cīja pats sev. — Kur gan viņai bija prāts!

— Tomēr šī nožēla nebija nekas cits kā izlikšanās, — sekretārs turpināja. — Par nelaimi, sūdzētāja savā nai­vumā un sirdsskaidrībā noticēja šai nožēlai, un kādu va­karu, kad viņa neapdomīgi piekrita kopā ar apsūdzēto ieturēt vakariņas, minētais Žaks Obrī pielēja viņas ūdens glāzē…

— Ūdens glāzē? — students pārtrauca runātāju.

— Sūdzētāja apgalvo, ka nekad nav dzērusi vīnu, — sekretārs turpināja. — Minētais Žaks Obrī ielēja viņas ūdens glāzē kādu reibinošu dzērienu.

— Vai jūs nevarētu man pateikt, sekretāra kungs, — students neizturēja, — ko jūs tur, velns parāvis, lasāt?

— Sūdzētājas liecību.

— Neticami! — Žaks iebilda.

— Vai tur tā rakstīts? — tiesnesis noprasīja.

— Tā tur rakstīts, — sekretārs apstiprināja.

— Turpiniet!

«Nudien,.» Žaks Obrī nodomāja, «jo smagāka būs mana vaina, jo lielākas izredzes nonākt Šatlē cietoksnī pie As­kānio.»

— Lai notiek, es viņu apreibināju. Turpiniet, sekretāra kungs!

— Tātad jūs atzīstat sevi par vainīgu? — tiesnesis no­prasīja.

— Atzīstu, — students atbildēja.

— Kāds blēdnieks! — tiesnesis skaļi iesmējās, berzē­dams rokas.

— Tādā kārtā, — sekretārs turpināja, — nabaga Žer­vēza, nebūdama vairs pie skaidras saprašanas, atzinās sa­vam pavedējam, ka viņa to mīl.

— Ak! — Žaks iesaucās.

— Laimīgais! — tiesnesis nomurmināja, ačelēm iedzirkstoties.

— Bet visā šai liecībā, — Žaks Obrī iebilda, — nav neviena patiesa vārda!

— Jūs noliedzat savu vainu?

— Protams.

— Rakstiet, — tiesnesis sacīja, — apsūdzētais apgalvo, ka viņš nav vainīgs nevienā nodarījumā, ko viņam pie­dēvē.

— Pagaidiet, pagaidiet! — students iesaucās, savā prātā apsvēris, ka, noliegdams savu vainu, viņš nekad nenokļūs cietumā.

— Tātad jūs visu nenoliedzat? — tiesnesis noprasīja.

— Man jāatzīstas, ka liecībā ir sava daļa patiesības, taču nevis izklāstā, bet gan lietas būtībā.

— O, ja reiz esat atzinies, ka devāt meitenei reibinošu dziru, — tiesnesis sacīja, — jūs itin labi varētu atzīt arī visu tālāko.

— Lai notiek, — Žaks attrauca, — ja reiz esmu atzi­nies, ka devu meitenei reibinošu dziru, es atzīstos, sekre­tāra kungs, es atzīstos… Kaut gan patiesībā, — viņš čukstus turpināja, — Žervēzai vajadzēja sacīt…

— Bet tas vēl nav viss… — sekretārs viņu pārtrauca.

— Kā! Vēl nav viss!

— Noziegumam, ko apsūdzētais izdarījis attiecībā pret jaunavu Žervēzu, ir bēdīgas sekas. Nabaga Žervēza ap- jautusļ, ka viņa ir mātes cerībās.

— A! Tas ir par traku! — Žaks iesaucās.

— Jūs neatzīstat sevi par tēvu? — tiesnesis noprasīja.

— Es ne vien neatzīstu sevi par tēvu, bet apšaubu arī grūtniecību.

— Rakstiet, — tiesnesis sacīja sekretāram, — ka apsū­dzētais ne vien neatzīst sevi par tēvu, bet apšauba arī grūtniecību, tālab šai jautājumā vajadzēs izdarīt izmek­lēšanu.

— Pagaidiet, pagaidiet! — Obrī iesaucās, sapratis, ka, gadījumā ja Žervēzu pieķers melos kaut vienā punktā, visa apsūdzība sabruks. — Pagaidiet — vai tiešam Žer­vēza tā teica, kā sekretāra kungs mums nupat nola­sīja?

— Viņa teica tieši tā, — sekretārs apliecinaja.

— Ja viņa tā teikusi, — Obrī turpināja, — ja viņa tā teikusi… labi…

— Kas labi? — tiesnesis vaicāja.

— Labi! Tad tā tam jābūt.

— Rakstiet, ka apsūdzētais atzīst sevi par vainīgu vi­sos apsūdzības punktos.

Sekretārs pierakstīja.

«Lieliski,» students sacīja pats sev, «ja jau Askānio nopelnījis nedēļu Šatlē cietoksnī tikai par to, ka pievēr­sis uzmanību Kolombai, tad es par to, ka esmu Zervēzu piemānījis, apdzirdījis un pavedis, varu rēķināties vis­maz ar trim mēnešiem ieslodzījuma. Taču man patiešām der nodrošināties. Beigu beigās es būšu vēl pateicīgs Zer­vēzai. Nudien, viņa nemaz nav pelnījusi nosodījumu, viņa bijusi gandrīz tikpat varonīga kā Žanna d'Arka.»

— Tātad, — tiesnesis pārtrauca ŽaKa pārdomas, — jūs atzīstat sevi par vainīgu visos noziegumos, kādos tiekat apsūdzēts?

— Atzīstu, tiesneša kungs, — Žaks nešaubīdamies at­bildēja, — atzīstu, ka esmu vainīgs visos šais noziegu­mos un vēl citos, ja jūs tā vēlaties; es esmu bīstams no­ziedznieks, tiesneša kungs, un, lūdzu, nesaudzējiet mani.

— Ir gan blēdis, ir gan rakaris! — tiesnesis norūca gluži kā labsirdīgs tēvocis jautrā komēdijā.

Un, noliecis uz krūtīm lielo, apaļo galvu ar sarkanu un pietvīkušu seju, iegrima dziļās pārdomās.

— Rakstiet, — viņš sacīja, pēkšņi uztrūcies un pacē­lis labās rokas rādītāja pirkstu, — rakstiet, sekretāra kungs: «Tā kā apsūdzētais Žaks Obrī atzinies, ka ar melī­giem solījumiem un mīlas apliecinājumiem pavedis jau­navu Zervēzu Peretu Popīno, sodīt augšminēto ŽaKu Obrī ar divdesmit Parīzes sū lielu naudas sodu, kā arī pie­spriest viņam uzņemties rūpes par bērnu, ja tas būs vī­riešu kārtas, un atlīdzināt tiesas izdevumus.»

— Bet cietums? — Žaks iesaucās.

— Kāds cietums? — tiesnesis noprasīja.

— Parastais! Vai tad mani neieslodzīs cietumā?

— Nē.

— Un es nenokļūšu Šatlē tāpat kā Askānio?

— Kāds Askānio?

— Zeltkaļa Benvenuto Čellīni māceklis.

— Ko tad nodarījis šis māceklis?

— Pavedis meiteni.

— Kādu meiteni?

— Parīzes prevo meitu Kolombu d'Esturvilu.

— Un tad?

— Un tad! Es uzskatu spriedumu par netaisnīgu. Ja mēs abi esam izdarījuši vienu un to pašu noziegumu, tad kāpēc tik atšķirīgs sods? Kāpēc jūs viņu ieslodzījāt cie­tumā, bet man piespriedāt tikai soda naudu — divdesmit Parīzes sū? Vai šai pasaulē maz ir taisnība?

— Gluži otrādi, jaunais cilvēk, — tiesnesis atbildēja, — šādu spriedumu mēs pieņēmām tieši tāpēc, ka šai pa­saulē, protams, ir taisnība.

— Kā to saprast?

— Tad zini, krāpniek, ka gods no goda atšķiras; par dižciltīgas jaunavas goda laupīšanu pienākas cietumsods, turpretī grizetes gods maksā divdesmit Parīzes sū. Ja gribat sēdēt Šatlē, jums jāizraugās vismaz hercogiene.

— Tas ir briesmīgi amorāli, pretīgi! — students iesau­cās.

— Bet tagad, draudziņ, samaksājiet sodu un ejiet mā­jās! — tiesnesis sacīja.

— Nekādu sodu es nemaksāšu un nekur prom no še­jienes neiešu!

— Tad neatliks nekas cits kā pasaukt sardzes vīrus un nogādāt jūs uz cietumu, kur jūs tupēsiet tik ilgi, kamēr nebūsiet samaksājis sodu.

— To vien es vēlos.

Tiesnesis pasauca sardzes vīrus:

— Aizvediet šo dienderi uz Karmelītu cietumu!

— Uz Karmelītu cietumu! — Zaks iesaucās. — Bet kā­pēc ne uz Šatlē?

— Tāpēc, ka Šatlē nav parādu cietums, bet gan ka­raļa cietoksnis. Sapratāt, draudziņ? Lai tur nokļūtu, jā­izdara kāds lielāks noziegums. Uz Šatlē? Nemaz neceriet, jaunais cilvēk! Šatlē jums neredzēt kā savas ausis!

— Pagaidiet, pagaidiet, — Zaks protestēja, — pagai­diet taču!

— Kas atkal?

— Ja mani nevedīs uz Šatlē, maksāšu soda naudu.

— Ja esat ar mieru maksāt, tad viss kārtībā. Jūs varat

iet, — tiesnesis sacīja sardzes vīriem, — jaunais cilvēks samaksās soda naudu.

Sardzes viri aizgāja, bet Zaks izņēma no naudas maka divdesmit Parīzes sū un nolika tos tiesneša priekšā.

— Saskaitiet! — tiesnesis sacīja sekretāram.

Sekretārs atkal pārliecās pār papīriem nokrauto galdu

gluži kā tumšs varavīksnes loks un, neizkustējies no vie­tas, paņēma tiesneša priekšā nolikto naudu, itin kā viņam piemistu spējas neierobežoti stiepties garumā.

— Summa ir pareiza, — sekretārs sacīja, pārskaitījis naudu.

— Tādā gadījumā, — tiesnesis noteica, — dodieties uz mājām, jaunais cilvēk, un atbrīvojiet vietu citiem, tiesa nevar nodarboties vienīgi ar jums; ejiet!

Žaks Obrī skaidri redzēja, ka viņam te vairs nav ko darīt, un dziļi apbēdināts devās prom.