Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXXIV godīga zādzība

Tās divas stundas, kas bija atlikušas līdz pusdienām, Zaks Obrī nekustīgi nosēdēja uz sola, pilnīgi iegrimis savās domās.

Noliktajā laikā ieradās cietumsargs, atnesdams maizi un ūdeni, kas Šatlē valodā nozīmēja pusdienas.

Students atcerējās mirēja vārdus, to, ka cietuma kame­ras durvis atveras tikai reizi diennaktī; un tomēr viņš vēl ilgi neizkustējās no vietas, baidīdamies, ka sirmgalvja nāve varētu būt mainījusi ierasto kārtību.

Drīz vien kameras mazajā lodziņā Zaks Obrī ieraudzīja, ka tuvojas nakts. Aizvadītā diena bija neparasti bagāta notikumiem. No rīta — nopratināšana pie tiesneša, dien­vidū — divkauja ar Marmaņu, pulksten vienos — ieslo­dzīšana cietumā, pulksten trijos — kameras biedra nāve, bet tagad jāsāk gatavoties bēgšanai.

Ne pārāk bieži cilvēka mūžā gadās tādas dienas.

Zaks Obrī lēnām piecēlās, piegāja pie durvīm un ieklausījās, vai kāds nenāk; pēc tam, novilcis kamzoli, lai nenotrieptu to ar zemi un kaļķiem, viņš atstūma no sienas gultu un ieraudzīja caurumu, par ko bija stāstījis sirmgalvis.

Students ieslīdēja gluži kā čūska šaurā, apmēram asto­ņas pēdas garā ejā, kas, pagājusi zem mūra, otrā pusē strauji kāpa augšup.

Jau ar pirmo dunča dūrienu Zaks Obrī pēc skaņas sa­juta, ka drīz vien viņš sasniegs mērķi un izkļūs virspusē. Bet kādā vietā? Atbildēt uz šo jautājumu varētu vienīgi gaišreģis.

Taču, lai būtu kā būdams, Zaks turpināja sparīgi strā­dāt, cenzdamies nesacelt troksni. Laiku pa laikam viņš gluži kā kalnracis izlīda no savas cirtnes, lai izkaisītu uz kameras klona no ejas iznesto zemi, pēc tam viņš atkal ieslīdēja savā alā un atkal stājās pie darba.

Kamēr Zaks Obrī strādāja, Askānio grūtsirdīgi domāja par Kolombu.

Arī viņš, kā jau mēs zinām, tika aizvests uz Šatlē; arī viņš, tāpat kā Zaks Obrī, bija ieslodzīts viennīcā. Tikai viņa kamera — vai nu nejaušas sagadīšanās dēļ, vai arī pēc hercogienes rīkojuma — nebija tik ļoti drūma un nemājīga kā studenta kamera.

Bet kāda gan nozīme lielākām vai mazākām ērtībām. Cietums ir un paliek cietums, turklāt Askānio tas nozī­mēja šķiršanos no mīļotās. Viņam trūka Kolombas, mei­tene viņam bija vajadzīga vēl vairāk nekā dienas gaisma, vēl vairāk nekā brīvība, vēl vairāk nekā dzīvība. Ja Ko­lomba būtu viņam blakus, cietuma kamera pārvērstos par apsolīto zemi, par pasakainu pili.

Cik laimīgs viņš bija juties pēdējā laikā! Dienā sap­ņodams par savu mīļoto, bet naktī sēdēdams viņai līdzās, viņš domāja, ka laimei nekad nebūs gala. Tomēr pat svētlaimes kalngalos šaubas kā dzelžaina roka brīžam sažņaudza viņam sirdi. Un tad — kā cilvēks, kuram draud nāves briesmas, — viņš steidzīgi gaiņāja prom satraucošās domas par nākotni, lai visā pilnībā izbaudītu tagadnes saldmi.

Nu viņš atrodas viens pats cietuma kamerā, tālu prom no Kolombas, kas varbūt ieslodzīta klosterī, no kurienes viņa varēs tikt laukā, vienīgi ieiedama kapelā, kur viņu ar varu piespiedīs kļūt par ienīstā grāfa sievu.

Nabaga mīlētājiem draudēja lielas briesmas: hercogie­nes d'Etampas kaisle apdraudēja Askānio, grāfa d'Orbeka godkāre — Kolombu.

Palicis viens cietuma kamerā, Askānio jutās bezgala skumjš un nomākts: viņa maigajai dabai bija nepiecie­šams spēcīga cilvēka atbalsts; viņš bija kā trausls, brīniš­ķīgs zieds, kuru noliec pirmās vētras brāzmas un kuru at­dzīvināt var vienīgi spirdzinošie saules stari.

Ja cietumā būtu nonācis Benvenuto, viņš vispirms iz­pētītu savas kameras durvis, izklaudzinātu sienas un grīdu, viņa darbīgais, nepakļāvīgais prāts nemitīgi strā­dātu, meklēdams kādu glābšanās iespēju. Turpretī As­kānio apsēdās uz gultas un, nokāris galvu uz krūtīm, čuk­stēja Kolombas vārdu. Viņam pat neienāca prātā, ka va­rētu bēgt no kameras, kas atrodas aiz trīskāršiem dzelzs režģiem, izlauzties cauri sešas pēdas bieziem mūriem.

Kā jau mēs sacījām, Askānio kamera nebija tik drūma un nemājīga kā Žaka Obrī kamera; tajā atradās gulta, galds, divi krēsli un vecs paklājs; turklāt uz akmens sie­nas izciļņa, kas acīmredzot bija īpaši tam paredzēts, stā­vēja gaismeklis. Nebija nekādu šaubu, ka tā bija kamera privileģētiem cietumniekiem.

Gluži citāda bija arī apkalpošana; ūdens un maizes vietā, ko mūsu studentam atnesa reizi dienā, Askānio tai pašā laikā dabūja divas maltītes, turklāt par godu gādī­gajai Šatlē administrācijai jāteic, ka ēdiens nemaz tik pretīgs nebija; vienīgā neērtība bija tā, ka arī cietum­sargs ieradās divreiz dienā.

Taču Askānio cietuma ikdiena maz interesēja; viņš bija viens no tiem sievišķīgi maigajiem jaunekļiem, kas, šķiet, pārtiek no ziedu aromāta un rīta rasas. Pilnīgi nodevies saviem sapņiem, Askānio iebaudīja mazliet maizes, iz­dzēra dažus malkus vīna un turpināja domāt par Kolombu un Benvenuto Čellīni — par Kolombu kā par savu vie­nīgo mīļoto un par Benvenuto kā par savu vienīgo at­balstu.

Patiešām, līdz šim Askānio nebija nomākušas nekādas dzīves grūtības: par visu rūpējās Benvenuto, turpretī jau­neklis dzīvoja bez raizēm, veidoja brīnišķīgus mākslas darbus un mīlēja Kolombu. Viņš atgādināja augli varena koka zarā, kas viņam dod visas dzīvībai nepieciešamās sulas. _ c

Arī tagad, par spīti neapskaužamajam stāvoklim, Askā­nio ticība skolotājam bija bezgalīga. Ja tajā brīdī, kad viņu arestēja, vai arī tajā brīdī, kad viņu veda uz Šatlē, viņš būtu sastapies ar Benvenuto Čellīni un Benvenuto Čellīni būtu paspiedis viņam roku, sacīdams: «Neuztrau­cies, dēls, es pasargāšu tevi un Kolombu,» — Askānio mierīgi gaidītu savā viennīcā, būdams pārliecināts, ka cietuma durvis, kas tik pēkšņi bija aizvērušās aiz viņa, kādā jaukā dienā noteikti atvērsies.

Taču Benvenuto viņš nebija saticis un Benvenuto ne­zināja, ka viņa mīļotais skolnieks — viņa Stefānas dēls ieslodzīts cietumā; ja arī kādam ienāktu prātā paziņot viņam par notikušo nelaimi, ceļš no Parīzes uz Fontenblo un atpakaļ uz Parīzi ilgtu vismaz divas dienas, bet As­kānio un Kolombas ienaidnieki šai laikā varēja daudz ko izdarīt savā labā.

Tādēļ Askānio atlikušo dienas daļu un pirmo ieslodzī­juma nakti pavadīja bez miega, gan staigādams šurpu turpu pa kameru, gan atkal apsēzdamies uz krēsla, gan iemezdamies gultā, kurai, parādot ieslodzītajam sevišķu uzmanību, bija uzklāti balti palagi. Visa šī diena, visa nakts un visa nākamā priekšpusdiena pagāja bez jebkā­diem notikumiem, ja neskaita tās reizes, kad cietumsargs atnesa ēdienu.

Apmēram pulksten divos pēc pusdienas, cik nu cie­tuma kamerā varēja spriest par laika plūdumu, Askānio itin kā saklausīja sarunas troksni: tie bija apslāpēti, tikko dzirdami čuksti, kuros nevarēja izšķirt vārdus, taču bija skaidrs, ka tās ir cilvēku balsis. Askānio ieklausījās un, vadīdamies pēc skaņām, aizgāja līdz kameras stūrim. Viņš pielika ausi pie sienas, pēc tam pie klona: čuksti, šķiet, nāca no pazemes.

Tātad kaut kur tuvumā bija kaimiņi, kurus no Askā­nio kameras šķīra vienīgi paplāna siena vai grīda.

Pēc dažām stundām balsu murdoņa aprima un atkal iestājās klusums.

Te pēkšņi nakts vidū troksnis atjaunojās, taču šoreiz tas bija pavisam cits troksnis. Tas vairs neatgādināja divu cilvēku sarunu, bet atbalsojās kā dobji klaudzieni, itin kā akmeņkalis kaltu klinti. Skaņas nāca no tā paša kakta, ne mirkli neapklusdamas un kļūdamas aizvien skaidrāk saklausāmas.

Lai gan Askānio bija iegrimis savās domās, savādais troksnis tomēr piesaistīja viņa uzmanību; jauneklis sē­dēja, neatraudams skatienu no kakta, no kura nāca ska­ņas. Šķiet, bija jau pāri pusnaktij, taču Askānio, par spīti tam, ka iepriekšējo nakti nebija gulējis, pat nedomāja par miegu.

Troksnis nerimās; bija grūti iedomāties, ka cietumā tik vēlā stundā notiktu kārtējie darbi, acīmredzot kāds no ieslodzītajiem raka eju, lai izbēgtu no cietuma. Askānio skumji pasmaidīja, iedomādams, ka nelaimīgais cietum­nieks, pabeidzis darbu, neizkļūs vis brīvībā, bet apmainīs vienu kameru pret otru.

Beidzot troksnis kļuva tik skaidri sadzirdams, ka Askā­nio piecēlās, paņēma gaismekli un devās ar to uz trokšņa vietu; gandrīz tai pašā mirklī klons kameras stūrī uzmeta kūkumu, sašķēlās gabalos un no cauruma grīdā izspraucās laukā kāda galva.

Askānio sākumā iekliedzās aiz pārsteiguma, pēc tam aiz prieka, un viņam atsaucās ne mazāk līksma otra cil­vēka balss. Tā bija Zaķa Obrī balss.

Pēc tam kad Askānio bija palīdzējis Zakam, kas tik ne­gaidīti un tik dīvainā kārtā bija ieradies viņu apciemot, izlīst no cauruma, abi draugi cieši apskāva viens otru.

Nav grūti atskārst, ka pirmie jautājumi un atbildes bija mazliet nesakarīgi; taču drīz vien, pārmijuši dažas aprautas frāzes un sakopojuši domas, draugi sāka aptvert notikušo. Askānio, patiesību sakot, neko jaunu nevarēja pastāstīt, toties viņš daudz ko uzzināja.

Zaks Obrī izstāstīja visu: kā viņi ar Benvenuto vienā un tai pašā laikā ieradušies Nelas pilī un uzzinājuši par Askānio apcietināšanu un Kolombas aizvešanu, kā Ben­venuto gluži kā neprātā meties uz darbnīcu, saukdams: «Pie darba, ātrāk pie darba!» — bet viņš, Zaks Obrī, drā­zies uz Šatlē. Tā viņi šķīrušies, un, kas noticis Nelas pilī pēc tam, to students nezināja.

Šai savdabīgajai «Iliādai» sekoja «Odiseja». Obrī pa­stāstīja Askānio par savu neveiksmīgo mēģinājumu iekļūt Šatlē, par sarunu ar Zervēzu, par to, kā viņa nosūdzēja savu mīļoto tiesnesim, par nopratināšanu un tiesu, kas

piesprieda viņam par Zervēzas goda laupīšanu divdesmit Parīzes sū, un beidzot par savu tikšanos ar Marmaņu, kad Zaks jau zaudēja cerības nokļūt cietumā, kā arī par visu to, kas bija noticis līdz tam brīdim, kad, izlauzies ar galvu cauri plānai zemes garozai, viņš iznāca kādā citā kamerā un lampas gaismā ieraudzīja savu draugu Askānio.

Pēc tam abi draugi vēlreiz apkampās un saskūpstījās.

— Bet tagad, — Žaks Obrī sacīja, — tici man, Askā­nio, mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti.

— Vispirms parunāsim par Kolombu, — Askānio iebilda. — Kur viņa atrodas?

— Kolomba? Es neko par viņu nezinu; droši vien viņa atrodas pie hercogienes d'Etampas.

— Pie hercogienes d'Etampas? — Askānio iesaucās. — Pie savas sāncenses?

— Tātad tā ir patiesība, ka hercogiene tevi mīl?

Askānio pietvīka un nomurmināja kaut ko nesaprotamu.

— O, kas tev ko sarkti — Obrī iesaucās. — Velns pa- rāvisl Viņa taču ir hercogiene, paša karaļa favorīte! Ne jau katram uzsmaida šāda laime. Bet atgriezīsimies pie lietas.

— Jā, jā, — Askānio piekrita, — parunāsim par Ko­lombu.

— Nekā nebij, par Kolombu pietiks. Runāsim labāk par vēstuli.

— Par kādu vēstuli?

— Par to, kuru tev uzrakstīja hercogiene d'Etampa.

— Kas tev sacīja, ka man ir hercogienes vēstule?

— Benvenuto Čellīni.

— Bet kāpēc viņš tev to teica?

— Tāpēc, ka viņam vajadzīga šī vēstule, tāpēc, ka tā viņam vairāk nekā nepieciešama, tāpēc, ka es apņēmos sadabūt un nogādāt viņam šo vēstuli; tālab ari pastrā­dāju visus šos numurus, par kuriem tev nupat stāstīju.

— Bet ko Benvenuto grasās darīt ar šo vēstuli? — As­kānio vaicāja. ^

— Kāda man daļa! Es neko nezinu un negribu zināt. Benvenuto sacīja: «Man vajadzīga šī vēstule.» Es viņam atbildēju: «Labi, es atnesīšu.» Es panācu, ka mani ietu­pināja cietumā, un tagad esmu šeit. Dod šurp vēstuli, es aizgādāšu to Benvenuto! Nu, kas ir?

Pēdējais jautājums tika teikts tādēļ, ka Askānio pēkšņi sadrūma.

— Mans nabaga Zak, — viņš sacīja, — bēdīgākais ir tas, ka tu esi velti pūlējies.

— Kā tad tā? — Obrī iesaucās. — Tev nav vēstules?

— Tā ir šeit, — Askānio atbildēja, pielikdams roku pie kamzoļa kabatas.

— Brīnišķīgi! Dod šurp, es nogādāšu to Benvenuto.

— Šī vēstule paliks pie manis, Zak.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc, ka es nezinu, ko Benvenuto ar to darīs.

— Ar šīs vēstules palīdzību viņš grib tevi izglābt.

— Un, iespējams, pazudināt hercogieni d'Etampu. Nē, Obrī, es nekad nepazudināšu sievieti.

— Bet šī sieviete grib pazudināt tevi. Viņa tevi ienīst; nē, es kļūdījos, viņa tevi dievina.

— Un tu gribi, lai es viņai atmaksātu ar…

— Ticamāk gan, ka viņa tevi ienīst, jo tu taču 'Viņu nemīli; turklāt, kas cits to visu ievārījis, ja ne viņa?

— Ko tu gribi ar to sacīt?

— Tikai to, ka tevi arestēja un Kolombu aizveda pēc hercogienes pavēles.

— Kas tev to teica?

— Neviens. Bet kurš gan cits to būtu varējis izdarīt?

— Bet prevo? Bet grāfs d'Orbeks? Bet Marmaņš, kuram tu, kā pats atzinies, esi visu izstāstījis?

— Ak, Askānio, Askānio, — Zaks izmisis iesaucās, — tu pazudini sevi!

— Labāk lai es aizeju bojā nekā izdaru neģēlību!

— Kas tā par neģēlību, ja to grib darīt pats Benvenuto!

— Uzklausi mani, Zak, Askānio sacīja, — un ne­dusmojies uz mani par maniem vārdiem. Ja tavā vietā būtu Benvenuto un viņš pats man sacītu: «Hercogiene d'Etampa ir tavs ienaidnieks, viņa pavēlēja tevi apcieti­nāt, viņa aizveda Kolombu un grib meiteni izprecināt pret viņas gribu; glābt Kolombu es varu vienīgi ar šīs vēstules palīdzību,» — tad es liktu Benvenuto apzvērēt, ka viņš nerādīs vēstuli karalim, un tikai pēc tam atdotu to viņam. Taču Benvenuto šeit nav, un es itin nemaz neesmu pārliecināts, ka mūsu nelaimē vainīga hercogiene. Turklāt pie tevis Vēstule nebūtu diez cik drošās rokās; piedod, Obrī, tu pats zini, ka esi vieglprātīgs.

— Zvēru tev, Askānio, ka vienā dienā esmu kļuvis ve­cāks par veseliem desmit gadiem!

— Tu vari vēstuli nozaudēt vai izmantot to neapdo­mīgi, lai arī tev būtu vislabākie nolūki; nē, Obrī, vēstulei jāpaliek pie manis.

— Apdomā labi, mīļais draugs! — Zaks Obrī iesaucās. — Benvenuto teica, ka šī vēstule ir tavs vienīgais glā­biņš.

— Benvenuto pratīs mani izglābt arī bez vēstules, Zak; ne velti karalis apsolījis izpildīt jebkuru viņa lūgumu, kad būs pabeigta Jupitera statuja. Un, kad Bevenuto skrēja, saukdams: «Pie darba, ātrāk pie darba!» — viņš itin nemaz nedomāja šķirties no prāta, kā tu iedomājies, bet tikai stājās pie darba, lai mani glābtu.

— Ja nu Jupitera atliešana neizdodas? — Obrī vai- * cāja.

— Tas nemaz nav iespejams, — Askānio smaidīdams atbildēja.

— Stāsta gan, ka tā gadījies pat vislabākajiem franču metāllējējiem.

— Jūsu labākie metāllējēji salīdzinājumā ar Benvenuto ir nožēlojami mācekļi.

— Cik daudz laika prasīs statujas atliešana?

— Trīs dienas.

— Bet cik daudz laika vajadzēs, lai nogādātu statuju karaļa pilī?

— Vēl trīs dienas.

— Tātad vesela nedēļa! Un, ja nu šai nedēļā herco­giene piespiež Kolombu salaulāties ar grāfu d'Orbeku?

— Hercogienei d'Etampai nav nekādu tiesību izlemt Kolombas likteni. Kolomba tam nekad nepiekritīs.

— Pieņemsim, toties Kolombai jāpakļaujas prevo, kas ir viņas tēvs, jāpakļaujas Fransuā Pirmajam, kas ir viņas karalis; viņai būs jādara tas, ko pavēlēs prevo, ko pa­vēlēs karalis.

Askānio kļuva bāls kā audekls.

— Ja Benvenuto izdosies tevi atbrīvot tikai pēc ne­dēļas, kad Kolomba jau būs salaulāta ar citu, kam tev vairs brīvība?

Askānio ar roku norausa aukstos sviedrus, kas bija izspiedušies pēc Zaķa Obrī teiktajiem vārdiem, kamēr otra roka jau meklēja kabatā vērtīgo vēstuli; tomēr brīdī, kad Zaks bija gandrīz pārliecināts, ka Askānio pretestība salauzta, draugs spītīgi papurināja galvu, itin kā aizgai- ņādams prom visas šaubas.

— Nē! — viņš iesaucās. — Nē! Vēstuli es atdošu vie­nīgi savam skolotājam. Runāsim par ko citu.

Askānio pateica šos vārdus tādā balsī, kas skaidri ap­liecināja, ka censties viņu patlaban pierunāt būtu gluži veltīgi.

— Par citu mēs pagūsim izrunāties arī rīt, — Obrī at­teica, acīmredzot pieņēmis kādu svarīgu lēmumu, — jo es, draudziņ, baidos, ka mums tomēr nāksies šeit kādu laiku uzkavēties. Turklāt pēc visiem dienas satraukumiem un nakts darba man nekaitētu mazliet atpūsties. Paliec šeit, bet es došos uz savu kameru. Ja vēlēsies mani re­dzēt, pasauc. Tikai neaizmirsti uzmest caurumam virsū paklāju, lai kāds neuziet mūsu eju. Ar labu nakti! Un, tā kā rīts gudrāks par vakaru, es ceru, ka rīt no rīta tu būsi prātīgāks nekā šodien.

Pateicis to, nevēlēdamies vairs neko dzirdēt, lai kā As­kānio mēģināja draugu aizkavēt, Zaks Obrī ar galvu pa priekšu ielīda pazemes ejā un četrrāpus atgriezās savā kamerā. Askānio, paklausīdams Zaķa ieteikumam, tiklīdz studenta kājas bija nozudušas, atvilka kameras stūrī pa­klāju un pārsedza ar to caurumu. Visas pēdas, kas lieci­nātu par slepeno eju starp kamerām, tika iznīcinātas.

-Pēc tam, uzmetis kamzoli uz viena no krēsliem, vēl aizvien pagalam satraukts, Askānio atlaidās gultā un drīz vien aizmiga, jo fiziskais nogurums tomēr guva pārsvaru pār dvēseles mokām.

Turpretī Zaks Obrī, lai gan viņam ne mazāk kā Askā­nio bija vajadzīga atpūta, nesekoja drauga paraugam; apsēdies uz sola, viņš iegrima dziļās pārdomās, kas Za­kam, kā lasītājs jau zina, bija visai neparasts stāvoklis, tālab uzreiz bija redzams, ka viņš risina kādu svarīgu problēmu.

Pavadījis pārdomās kādas piecpadsmit minūtes, stu­dents lēnām piecēlās un apņēmīgā solī, kā cilvēks, kas pārvarējis šaubas, devās uz slepeno eju un atkal ielīda tajā; aizrāpies līdz ejas otram galam un pacēlis ar galvu paklāju, Zaks ar prieku atskārta, ka Askānio nav pamo­dies, — tik klusi un uzmanīgi viņš bija veicis savu ma­nevru.

Zakam Obrī tas vien bija vajadzīgs; jo piesardzīgi viņš izlīda no pazemes ejas, elpu aizturējis, piezagās pie krēsla, uz kura bija uzkārts Askānio kamzolis, un, neat­raudams skatienu no aizmigušā, izvilka no kabatas vēs­tuli, kas bija tik ļoti vajadzīga Benvenuto; pēc tam viņš izņēma vēstuli no aploksnes un ielika tās vietā Zervēzas zīmīti, kas bija salocīta tāpat kā hercogienes vēstule, pārliecināts, ka Askānio, ja vien neiedomāsies vēstuli pārlasīt, nemaz nepamanīs, ka daiļās Annas d'Eiiī dāvi­nājums vairs neatrodas savā vietā.

Pēc tam Zaks Obrī tikpat klusi aizgāja līdz kameras stūrim, pacēla paklāju un atkal ieslīdēja alā, nozuzdams gluži kā spoks operteātra gremdētavā.

Bija arī pēdējais laiks, jo tai pašā brīdī, kad Zaks sa­sniedza savu kameru, viņš izdzirdēja, ka blakus kamerā nočīkst durvis un Askānio iekliedzas kā cilvēks, kas pēkšņi uzmodināts no miega:

— Kas tur nāk?

— Nebaidies, — atbildēja maiga balss, — tā esmu es, jūsu draugs.

Askānio, kas gulēja, kā mēs jau sacījām, novilcis tikai kamzoli, izdzirdis, šķiet, pazīstamu balsi, piecēlās sēdus un lampas nespodrajā gaismā ieraudzīja sievieti, kuras seju slēpa plīvurs. Sieviete lēnām piegāja pie gultas un pacēla plīvuru. Askānio nebija maldījies, tā bija herco­giene d'Etampa.