Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXXVII JUPITERA ATLIEŠANA

Bet tagad ar lasītāja atļauju mēs atstāsim Šatlē un at­griezīsimies Nelas pilī.

Paklausīdami Benvenuto aicinājumam, mācekļi devās viņam līdz uz lietuvi.

Visi lieliski zināja, ar kādu degsmi strādā skolotājs, taču līdz šim vēl neviens nebija redzējis, ka viņa seja tā kvēlotu un acis tik spoži starotu; ja kāds šai Jupitera atliešanas brīdī būtu spējis atveidot metālā pašu māksli­nieku, būtu radies viens no pasaulē skaistākajiem māk­slas darbiem.

Viss bija sagatavots: figūras vaska modelis, pārklāts ar māla kārtu un apstīpots ar dzelzs stīpām, gulēja ap­dedzināšanas krāsnī. Malka bija kārtīgi salikta; Benve­nuto no četrām pusēm iededza uguni; labi izkaltušās eg­les pagales vienā mirklī uzliesmoja, un liesmas apņēma visu krāsni, tā ka veidne drīz vien atradās milzīga uguns­kura centrā. Pa īpašiem caurumiem sāka tecēt laukā vasks, bet veidne apdega liesmās; tikmēr mācekļi izraka blakus krāsnij lielu bedri statujas atliešanai, jo Benve­nuto, negribēdams zaudēt ne mirkli, nolēma ķerties pie šī svarīgā darba tūlīt pēc veidnes apdedzināšanas.

Trīsdesmit sešas stundas vasks tecēja laukā no veid­nes; trīsdesmit sešas stundas mācekļi pārmaiņus stāvēja sardzē gluži kā matroži uz karakuģa, kamēr Benvenuto, ne mirkli neatpūzdamies, staigāja apkārt krāsnij, piemeta klāt malku, uzmundrināja strādniekus. Beidzot viņš pār­liecinājās, ka viss vasks iztecējis un veidne lieliski ap­dedzināta; bija pabeigts darba otrais posms; pēdējā posmā vajadzēja izkausēt bronzu un atliet statuju.

Mācekļi, nesaprazdami, kāpēc skolotājs strādā ar tik pārcilvēcisku neatlaidību, ar tik negantu degsmi, centās pierunāt viņu mazliet atpūsties pirms atliešanas, taču katra atpūtas stunda pagarināja Askānio ieslodzījumu cietumā un Kolombas dvēseles mokas. Un Benvenuto atteicās jel brīdi nosnausties. Tā vien likās, ka viņš pats veidots no metāla, no kura grasījās atliet Jupiteru.

Čellīni pavēlēja apsiet veidni ar stiprām virvēm; pēc tam ar īpaši pagatavotām grieztuvēm, ievērojot vislielāko piesardzību, veidni pacēla augšā, pārnesa virs izraktās bedres un lēņi nolaida vienā līmenī ar krāsni; tad veidni vēl nostiprināja, apbēra no visām pusēm zemi, to cieši noblietējot, un ievadīja veidnē apdedzinātas māla cau­rules metāla ieplūdināšanai. Visi šie sagatavošanas darbi prasīja atlikušo dienas daļu. Iestājās nakts. Bija pagā­jušas četrdesmit astoņas stundas, kopš Benvenuto nebija gulējis, vēl vairāk, viņš nebija pat apsēdies. Velti mā­cekļi centās pierunāt viņu atgulties, velti bārās Sko­cone — Benvenuto neko negribēja dzirdēt; šķita, ka viņam liek darboties kāds pārdabisks spēks, un, neuz­klausīdams nekādus iebildumus, viņš, gluži kā ģenerālis kaujas laukā, skarbā un valdonīgā balsī izkliedza pa­vēles.

Benvenuto gribēja tūdaļ ķerties pie atliešanas; šis ener­ģijas pārpilnais cilvēks, kas bija radis pārvarēt visus šķēršļus, nolēma pakļaut savai varenajai gribai pats sevi; tikko turēdamies kājās aiz noguruma, drudžaina satraukuma pārņemts, viņš piespieda savu miesu pakļau­ties, kamēr viņa mācekļi cits pēc cita izgāja no ierindas gluži kā karavīri kaujas laukā.

Kausēšanas krāsns bija gatava; Benvenuto lika piepil­dīt to ar lietņiem un vara gabaliem, izvietojot tos simet­riski citu virs cita, lai karstums apņemtu visu metālu un kausēšana noritētu ātrāk un vienmērīgāk. Pēc tam viņš pats pielika uguni arī šai krāsnī, un, tā kā egles malka bija ļoti sausa un sveķaina, liesmas pacēlās augstāk, nekā bija gaidīts, un apņēma lietuves koka jumtu, kas tūdaļ aizdegās. Nobijušies no ugunsgrēka un, galvenais, no ne­ciešamās svelmes, visi mācekļi, izņemot Hermani, bēga prom; taču Benvenuto un Hermanis varēja izturēt ari to. Viņi paķēra katrs pa cirvim un sāka cirst koka balstus, uz kuriem turējās nojume. Kad liesmu apņem­tais jumts sagruva, Benvenuto un Hermanis ar ķekšiem bīdīja degošos baļķus krāsnī, karstums kļuva vēl lie­lāks, un metāls sāka kust.

Tad Benvenuto Čellīni spēki izsīka. Turpat sešdesmit stundas viņš nebija gulējis, divdesmit četras stundas ne­bija ēdis, nemitīgi būdams visas šis darbošanās centrs, visa pasākuma dvēsele. Viņu kratīja drudzis, viņa pie­tvīkušo seju pēkšņi pārklāja nāves bālums. Lietuves svel­mainajā gaisā, kuru neviens cits nevarēja izturēt, Ben­venuto drebēja aiz aukstuma, zobi viņam klabēja, itin kā viņš atrastos Lapzemes sniega laukos. Redzēdami, kādā stāvoklī atrodas skolotājs, mācekli sastājās viņam ap­kārt; Benvenuto tomēr centās pretoties slimībai, neat­zina savu sakāvi, jo uzskatīja par negodu pakļauties ne­izbēgamajam; galu galā viņš tomēr bija spiests atzīt, ka spēki viņu atstāj. Par laimi, grūtākais jau bija pada­rīts — metāls gandrīz izkausēts, atlicis vairs tīri tehnisks darbs, ar kuru pilnīgi varēja tikt galā pieredzējis mācek­lis. Benvenuto sauca Pagolo, bet māceklis bija kaut kur nozudis. Kad viņu sāka saukt arī biedri, Pagolo beidzot ieradās; viņš paskaidroja, ka lūdzis dievu, lai atliešana beigtos laimīgi.

— Tagad nav laika nodoties lūgšanām, — Benvenuto uzsauca. — Dievs tas kungs ir teicis: «Darbs ir lūgšana.» Vajag strādāt, Pagolo! Klausies, es jūtu, ka mirstu; taču, lai notiktu kas notikdams, Jupitera statuja jāpabeidz. Pa­golo, mans draugs, es uzdodu tev vadīt atliešanu, esmu pārliecināts, ka tu tiksi ar to galā ne sliktāk par mani. Pagolo, tu labi zini, ka metāls drīz būs gatavs; tev pa­stāvīgi jāuzmana kausējuma temperatūra. Tiklīdz metāls kļūs sarkans un sāks vārīties, liec Hermanim un Simo­nām Kreilim paņemt laužņus. Ak dievs, ko es gribēju sacīt? Ak jā! Lai viņi izsit krāsnī abus aizbāžņus. Metāls sāks plūst veidnē. Ja es nomiršu, atgādiniet karalim viņa solījumu, sakiet, ka jūs esat atnākuši manā vietā, un es viņu lūdzu … Ak dievs! Es vairs neatceros. Ko es gribēju lūgt karalim? Ak jā! .. . Askānio … Nelas pils senjors … Kolomba, prevo meita … grāfs d'Orbeks … hercogiene d'Etampa… Ak! … Es zaudēju prātu! …

Benvenuto sazvārojās un iekrita rokās Hermanim, kurš aiznesa to gluži kā bērnu uz istabu, kamēr Pagolo, pil­dīdams skolotāja rīkojumu, vēlēja mācekļiem turpināt darbu.

Benvenuto patiešām bija uzbrukusi neganta slimība, viņš sāka murgot. Skocone, kas acīmredzot bija lūgusi dievu kopā ar Pagolo, atsteidzās pie Benvenuto, kurš nemitējās saukt:

— Es mirstu!… Es tūlīt miršu!… Askānio! Askā­nio! … Kas notiks ar Askānio?

Slimnieka pārkaitētajās smadzenēs cita aiz citas uz­plaiksnīja murgainas vīzijas: Askānio, Kolombas un Ste- fānas tēli parādījās un izgaisa gluži kā ēnas. Pēc tam no melnas tumsas iznira asinīm noplūduši rēgi: zeltkalis Pompeo. kuru Benvenuto bija nodūris ar dunci, un Sjē- nas pastmeistars, ko viņš bija nošāvis ar arkebūzu. Pa­gātne saplūda vienā jūklī ar tagadni. Brīžam viņš redzēja, ka pāvests Klements VII ieslodzījis Askānio cietumā, brī­žam — ka Kozimo I piespiež Kolombu apprecēties ar d'Orbeku. Domādams, ka viņa priekšā stāv hercogiene d'Etampa, viņš draudēja, lūdzās, taču jau nākošajā mirklī redzēja, ka sarunājas ar hercogieni Eleonoru. Un tad viņš smējās tieši sejā raudošajai Skoconei, ieteica viņai labāk uzmanīt savu Pagolo, kas, ložņādams kā runcis pa dzegām, viegli vien var nolauzt sprandu. Vislielākais satraukums viņā mijās ar pilnīga vājuma brīžiem, kad patiešām šķita, ka viņš mirst.

Agonija turpinājās jau trīs stundas, un Benvenuto, kā mēs jau sacījām, bija pagalam vārgs un nevarīgs, kad istabā pēkšņi ienāca Pagolo ar bālu, pārvērstu seju.

— Lai Jēzus un Svētā jaunava stāv mums klāt! — viņš iesaucās. — Viss pagalam, maestro! Vienīgi pats dievs var mūs glābt.

Lai gan Benvenuto gulēja nemaņā, pilnīgi bez spēka, tikko dzīvs, Pagolo vārdi kā dunča asmens ietriecās viņam tieši sirdī. Migla, kas bija apņēmusi viņa apziņu, izklīda, un slimnieks gluži kā Lācars, sadzirdējis Kristus balsi, piecēlās no gultas, saukdams:

— Kas iedrošinās sacīt, ka viss pagalam, ja Benvenuto vēl dzīvs?

— Ak vai, skolotāj, tas esmu es, — Pagolo atbildēja.

— Nekrietnais divkosi! — Benvenuto ierēcās. — Tu vienmēr rīkojies kā nodevējs! Bet vari būt mierīgs, Jē­zus un Svētā jaunava, kurus tu nupat piesauci, palīdz tikai godīgiem cilvēkiem, bet nodevējus soda…

Šai brīdī atskanēja mācekļu izmisuma pilnie kliedzieni:

— Benvenuto! Benvenuto!

— Es esmu šeit! — mākslinieks iesaucās, izskriedams laukā no istabas bāls, taču pilns spēka un apņēnubas.

— Es esmu šeit! Un vai tiem, kas aizmirsuši savu pie­nākumu!

Un divos lēcienos Benvenuto bija lietuvē; mācekļi, kas, viņam aizejot, bija pilni degsmes, tagad stāvēja drūmi un apjukuši. Pat Hermanis, šķiet, ļima aiz noguruma; mil­zis grīļojās gluži kā piedzēries, tālab, lai nenokristu, bija atspiedies ar muguru pret nojumes balstu, kas bija pali­cis neskarts.

— Tā! Uzklausiet mani! — negaidīti, gluži kā pērkons no skaidrām debesim nogranda Benvenuto balss. — Es vēl nezinu, kas šeit ir noticis, tomēr zvēru, ka visu vēl var vērst par labu! Tikai uzticieties man pilnīgi un bez ierunām; es uzņemos visu atbildību un brīdinu, ka pirmo, kas man nepaklausīs, es nogalināšu uz vietas. Es saku to neliešiem. Bet krietnajiem es saku; no mūsu veiksmes atkarīga mums visiem tik dārgā Askānio brīvība un laime. Pie darba!

To pateicis, Čellīni piegāja pie krāsns, lai pats visu noskaidrotu. Izrādījās, ka izbeigusies malka un padzisu- šais metāls, meistaru vārdiem runājot, pārvērties par plā­ceni.

Benvenuto uzreiz saprata, ka nelaime ir novēršama; Pagolo droši vien bija atstājis krāsni kādu laiku bez uz­raudzības, un temperatūra tikmēr bija kritusies; vaja­dzēja dabūt lielāku karstumu, lai metāls kļūtu plūstošs.

— Kurināmo! — Benvenuto sauca. — Meklējiet ku­rināmo, kur vien tas atrodams; skrieniet uz maizes cep­tuvēm un pērciet malku, lai cik tā maksātu; savāciet pilī visu līdz pēdējai skaidai! Arī Mazajā Nelas pilī. Ja Pe­rīnas kundze atteiksies slēgt vaļā vārtus, uzlauziet tos, Hermani, karalaukā visi līdzekļi ir atļauti. Stiepiet šurp visu, kas deg!

Un, rādīdams mācekļiem piemēru, Benvenuto paķēra cirvi, plaši atvēzējies, sāka cirst pēdējos divus balstus, kas drīz vien nogāzās zemē kopā ar jumta paliekām, un tūdaļ iemeta to visu krāsnī; tai pašā laikā mācekļi stiepa malkas klēpjus.

— Kā ir? — Benvenuto iesaucās. — Vai būsiet man klausīgi?

— Jā, jā! — no visām pusēm atskanēja balsis. — Pa­vēliet, un mēs izpildīsim jūsu gribu līdz pēdējam elpas vilcienam.

— Tad metiet krāsnī vispirms ozola šķilas; ozols dod karstu liesmu, tas drīz vien atdzīvinās metālu.

Krāsnī tūdaļ sāka gāzties ozola šķilas, un Benvenuto drīz-vien bija spiests uzsaukt, ka nu ir diezgan.

Tēlnieka enerģija aizrāva visus mācekļus: viņi saprata Benvenuto pavēles no pusvārda un izpildīja tās zibenīgi. Vienīgi Pagolo laiku pa laikam izgrūda caur zobiem:

— Jūs gribat panākt neiespējamo, maestro, jūs izaici­nāt dievu.

Čellīni atbildēja viņam vienīgi ar skatienu, kas sacīja: «Esi mierīgs, mēs ar tevi vēl parunāsim.»

Kad, par spīti Pagolo drūmajiem pareģojumiem, metāls atkal sāka kust, Benvenuto, lai paātrinātu šo procesu, laiku pa laikam meta krāsnī svina gabaliņus un maisīja ar garu dzelzs stieni izkusušo svinu, varu un bronzu tik ilgi, kamēr, viņa paša vārdiem runājot, metāla līķis sāka atdzīvoties. To redzot, atdzīvojās arī pats tēlnieks: viņš atguva jautrību, viņu vairs nekratīja drudzis, nebija vairs ne miņas no vārguma.

Beidzot metāls sāka vārīties un cēlās uz augšu. Ben­venuto tūdaļ atvēra veidnes caurumu un lika izsist kau­sējamās krāsns aizbāžņus, kas arī tika nekavējoties izda­rīts; taču šim necilvēciskajam darbam acīmredzot līdz pat beigām bija lemts līdzināties titānu cīņai, jo, pēc tam kad aizbāžņi bija izsisti, Čellīni redzēja, ka metāls plūst pārāk gausi un diez vai tā vispār pietiks. Te pēkšņi viņam iešāvās prātā spoža doma, kas bija mākslinieka cienīga.

— Lai daļa cilvēku paliek šeit un piemet krāsnī malku, bet visi pārējie nāciet man līdz! — viņš pavēlēja.

Un kopā ar pieciem mācekļiem viņš aizsteidzās uz Ne­las pili; jau pēc brīža visi iznāca no pils, apkrāvušies ar sudraba un alvas traukiem, metāla gabaliem, nepabeigtām krūkām un krūzēm. Paklausot Benvenuto mājienam, mā­cekļi iemeta šo dārgo nesumu krāsnī, kas vienā mirklī aprija gan bronzu, gan svinu, gan sudrabu, gan neap­strādātos lietņus, gan vissmalkākos kalumus, turklāt tik vienaldzīgi, cik vienaldzīgi tā būtu aprijusi arī pašu tēl­nieku, ja viņam ienāktu prātā mesties ugunī.

Pateicoties šiem metāla priekšmetiem, bronza drīz kļuva šķidra un, itin kā nožēlodama to, ka tik spītīgi ne­bija gribējusi kust, sāka strauji tecēt veidnē. Tie bija saspringti gaidu brīži, kam pievienojās klāt ari bailes, kad Benvenuto pamanīja, ka visa bronza ir iztecējusi, vēl aizvien neaizsniegdama veidnes atveri; viņš iegremdēja šķidrajā metālā garu stieni un drebošu sirdi pārliecinājās, ka Jupitera galva ir piepildīta.

Benvenuto noslīga ceļos un pateicās dievam; skulptūra, kurai bija jāglābj Askānio un Kolomba, bija pabeigta. Bet vai tikai tā, dievs žēlīgs, būs labi izdevusies?

Taču par to Benvenuto varēja pārliecināties tikai nā­kamā dienā.

Nav grūti saprast, ka nakts pagāja vienā satraukumā. Par spīti nogurumam, Benvenuto tikai uz brītiņu iesnau- aās. Miegs tomēr nesniedza viņam atvieglojumu. Tiklīdz mākslinieks aizvēra acis, reālā pasaule atkāpās, dodama vietu vīziju pasaulei. Viņš redzēja savu Jupiteru, skaisto Olimpa dievu pavēlnieku, tikpat greizu kā Jupitera dēls Vulkāns. Benvenuto netika gudrs, kā tas gadījies. Varbūt vainīga veidne? Vai arī kas samisējies atliešanas laikā? Vai tā ir viņa kļūda vai likteņa ironija? Krūtīm uzgūla smagums, deniņos mežonīgi pulsēja asinis, un Benvenuto uztrūkās no miega pārklāts aukstiem sviedriem, satraukti pukstošu sirdi. Sākumā viņš nevarēja atskārst, vai tā ir īstenība vai tikai sapnis. Pēc tam atcerējās, ka viņa Jupi­ters vēl aizvien atdusas veidnē gluži kā bērns mātes mie­sās. Viņš pārcilāja savā prātā visu atliešanas gaitu. Ben­venuto piesauca dievu par liecinieku, ka viņš centies ne vien radīt šedevru, bet arī izdarīt labu darbu. Beidzot, mazliet nomierinājies, šķiet, bezgalīga noguruma pie­veikts, Benvenuto atkal ieslīga miegā un redzēja vēl mokošāku, vēl murgaināku sapni nekā iepriekšējais.

Tiklīdz uzausa gaisma, Benvenuto aizgainīja prom sap­ņus, izlēca no gultas, apģērbās un pēc brīža jau bija pie lietuves.

Bronza acīmredzot vēl nebija pietiekami atdzisusi, lai noņemtu no tās veidni, taču tēlnieks dega nepacietībā ātrāk pārliecināties, vai statuja izdevusies vai ne, tālab, nejaudādams ilgāk gaidīt, sāka atsegt Jupitera galvu. Pieskāries veidnei, viņš kļuva bāls kā audekls.

— Jūs vēl ir slim, skolotāj? — atskanēja balss, pēc kuras nebija grūti pazīt Hermani. — Jūs labāk guļ iekš gult.

■— Tu maldies, mans draugs, — Benvenuto atbildēja, pārsteigts, ka Hermanis ir tik agri piecēlies. — Gluži

otrādi, gultā es miru nost. Bet kāpēc tu esi piecēlies tik

agri?

— Es iet pastaigāt, man ļoti patīk pastaigāt, — Her­manis nomurmināja, nosarkdams līdz ausu galiem, — Ja grib, es jums palīdz.

— Nē, nē! — Benvenuto iesaucās. — Neviens cits ne­drīkst pieskarties veidnei kā vienīgi es! Pagaidi, pagaidi!

Un viņš sāka saudzīgi ņemt nost veidnes gabalus no statujas galvas. Lai arī tā bija nejaušība, metāla tomēr bija pieticis. Ja Benvenuto nebūtu ienācis prātā samest krāsnī savas sudrablietas, metāla šķīvjus un krūkas, Ju­piters būtu bez galvas.

Taču galva, par laimi, bija izdevusies jo brīnišķīga.

Tas uzmundrināja Čellīni, un viņš sāka pakāpeniski atsegt pārējās ķermeņa daļas. Pamazām veidne nokrita gluži kā čaumala, un beidzot no gūsta atbrīvotais Jupi­ters parādījās visā savā diženumā, kā tas Olimpa vald­niekam pieklājas. Uz statujas bronzas ķermeņa nebija ne mazākā negluduma, un, kad nokrita pēdējais apdedzi­nātā māla gabals, mācekļi, kas nemanot bija sapulcē­jušies ap tēlnieku, uzgavilēja aiz sajūsmas; visas Benve­nuto domas tik ļoti saistīja skulptūra, ka viņš pat nebija pamanījis mācekļu klātbūtni.

Izdzirdis viņu gaviles, Benvenuto jutās kā pats dievs, viņš pacēla galvu un, lepni smaidīdams, sacīja:

— Palūkosimies, vai Francijas karalis uzdrošināsies liegt savu labvēlību cilvēkam, kas radījis šādu statuju!

Un tūdaļ, itin kā nožēlodams savu lepnību, kas, starp citu, viņam piemita jo lielā mērā, Benvenuto noslīga uz ceļiem un, salicis rokas, skaļi noskaitīja pateicības lūg­šanu dievam.

Tiklīdz tēlnieks bija beidzis lūgšanu, atsteidzās Skocone un paziņoja, ka viņu vēlas redzēt Obrī kundze, kas atne­susi vēstuli, kuru vīrs vēlējis nodot Benvenuto-tieši ro­kās.

Čellīni lika divreiz atkārtot Skoconei apmeklētājas vārdu, jo nekādi nevarēja iedomāties, ka Zakam Obrī būtu likumīga laulātā draudzene.

Tomēr viņš tūdaļ devās pie atnācējas, ļaudams mā­cekļiem lepoties un apjūsmot sava skolotāja talantu.

Ielūkojies uzmanīgāk, Pagolo pamanīja dieva papēdī nelielu iedobi, acīmredzot^metālam kaut kas nebija ļāvis aizplūst līdz veidnes galam,