Askānio jeb karaļa zeltkalis

IV Skocone

Kad Benvenuto Čellīni ieradās Francijā, Fransuā Pir­mais ar visu galmu uzturējās Fontenblo; tēlniekam nu va­jadzēja sastapties ar tiem, kurus viņš alka redzēt; viņš apstājās Fontenblo un palūdza, lai par viņa ierašanos pa­ziņo Ferrāras kardinālam. Zinādams, ka karalis ar ne­pacietību gaida Benvenuto, kardināls tūdaļ paziņoja jauno vēsti viņa majestātei. Tai pašā dienā karalis pieņēma Ben­venuto un runāja ar viņu tai maigajā un reizē vīrišķīgajā valodā, kuru mākslinieks tik labi pazina.

— Benvenuto, veltiet dažas dienas priekam, aizmirstiet savas raizes un nogurumu, atpūtieties, izklaidējieties. Bet mēs tikmēr padomāsim, kādu brīnišķīgu mākslas darbu jums pasūtīt.

Pēc tam, licis iekārtot tēlnieku pilī, Fransuā Pirmais pavēlēja gādāt, lai māksliniekam nekā netrūktu.

Tādējādi Benvenuto uzreiz nokļuva franču civilizācijas pašā centrā; tolaik tā vēl atpalika no itāliešu civilizācijas, taču jau gatavojās to pārspēt. Kad tēlnieks ielūkojās savā apkārtnē, viņam tā vien šķita, ka viņš nav atstājis Toskā- nas galvaspilsētu, jo viņam visapkārt bija mākslas darbi, ko viņš pazina jau no Florences laikiem, un gleznotājs Primatičo šeit tāpat bija nomainījis Leonardo da Vinči un maestro Roso.

Un Benvenuto vajadzēja kļūt par šo slavenību pēcteci un pārstāvēt Eiropas visizsmalcinātākajā galmā tēlniecī­bas mākslu ar tādu pašu meistarību, kādu šie trīs lielie gari bija sasnieguši glezniecībā. Tāpēc Benvenuto gribēja ka­rali pārsteigt, un, negaidot apsolīto brīnišķīgā mākslas darba pasūtījumu, viņš iecerēja radīt pats par saviem līdzekļiem to, ko viņam pateiks priekšā iedvesma. Čellīni uzreiz pamanīja, cik mīļa karalim ir rezidence, kur viņi bija satikušies, un nolēma karalim par prieku izveidot statuju un nosaukt to par Fontenblo nimfu.

Viņš bija iecerējis lielisku statuju, ko vainagotu ozol­lapas, vārpas un vīnogu ķekari, jo Fontenblo atrodas ielejā starp mežiem un vīna dārziem. Nimfai, par kuru sapņoja Benvenuto, bija jāiemieso Cerēra, Diāna un Erigona — trīs daiļas dievietes, kas saplūdušas vienā tēlā, saglabā­jot katras dievietes iezīmes; bez tam uz statujas pamatnes viņš gribēja atveidot visu triju dieviešu atribūtus, un tie, kuri redzējuši brīnumjaukās figūriņas, kas grezno viņa darinātā Perseja pjedestālu, labi zina, ar kādu meistarību florenciešu tēlnieks veido skulpturālās detaļas.

Mākslinieks nemaldīgi apjauta skaistuma ideālu, taču, lai iemiesotu to skulptūrā, viņam bija vajadzīgs modelis. Un tas bija visgrūtāk atrisināmais jautājums — kur lai at­rod sievieti, kurā apvienotos visu triju dieviešu daiļums!

Protams, ja tas būtu tāpat kā antīkajā pasaulē — Fīdija un Apelesa laikos, tad daudzinātās daiļavas, šīs formas noteicējas, pašas nāktu pozēt skulptoram un Benvenuto bez pūlēm atrastu turpat galmā to, kuru viņš meklēja; franču galms tai laikā varēja lepoties ar Olimpa dievietēm līdzīgām skaistulēm: Katrīnu Mediči, kurai bija tikai div­desmit viens gads, Margeritu de Valuā, Navarras karalieni, kas tika dēvēta par Ceturto grāciju un Desmito mūzu, un, beidzot, hercogieni d' Etampu, kurai mūsu stāstījumā at­vēlēta visai nozīmīga vieta un kura tika daudzināta par visskaistāko starp izglītotām sievietēm un par visizglītotāko starp skaistulēm. Tātad daiļu sieviešu šeit bija atliku likām, taču, kā jau mēs teicām, Fīdija un Apelesa laiki jau sen bija pagājuši.

Modelis bija jāmeklē citā vietā.

Tāpēc Benvenuto jutās gauži iepriecināts, uzzinājis, ka galms pošas uz Parīzi, taču, par nelaimi, kā izteicās pats Benvenuto, galms tai laikā ceļoja gluži kā bēru procesija. Pa priekšu rikšoja divpadsmit, piecpadsmit tūkstoši jāt­nieku, kas ierīkoja nometnes ciematos, kur nebija vairāk par divām trim mājām, tā zaudēdami katru vakaru četras stundas, lai uzslietu teltis, un četras stundas katru rītu, lai novāktu šīs teltis, un, kaut arī karaļa rezidenci no galvas­pilsētas šķīra tikai kādi sešpadsmit ljē, galms 110 Fonten­blo līdz Parīzei ceļoja piecas dienas.

Kādas divdesmit reizes pārgājiena laikā Benvenuto Čel­līni izjuta kārdinājumu aizjoņot pa priekšu galmam, to­mēr ikreiz viņu atturēja Ferrāras kardināls, apgalvodams, ka, gadījumā ja karalis dienas laikā ne reizes neieraudzīs tēlnieku, tad, bez šaubām, pajautās, kas ar viņu noticis, un, uzzinājis, ka viņš aizbraucis, nepalūdzis atļauju, uz­skatīs to par necieņas izrādīšanu viņa majestātei. Un Ben­venuto, ar grūtībām apvaldīdams nepacietību, ilgajās stā­vēšanas reizēs centās īsināt laiku, darinādams uzmetumus Fontenblo nimfai.

Beidzot Benvenuto iebrauca Parīzē. Vispirms viņš ap­meklēja Primatičo, kam bija uzticēts turpināt Fontenblo pilī Leonardo da Vinči un Roso darbu. Primatičo jau sen dzīvoja Parīzē un droši vien varēja dot labu padomu, kur atrast modeli.

Pie reizes pāris vārdu par Primatičo.

Sinjors Frančeslco Primatičo, kuru tai laikā sauca pai da Bolonja pēc viņa dzimšanas vietas, bet mēs — mēs gan saucam vienkārši par Primatičo un kurš sešus gadus bija Džūlio Romāno māceklis, jau astoņus gadus dzīvoja Fran­cijā, kurp viņu bija ataicinājis Fransuā Pirmais pēc sla­venā mākslinieku pārvilinātāja Mantujas marķīza ietei­kuma. Kā tas redzams Fontenblo pilī, Primatičo māksla ir pārsteidzoši dāsna, viņa glezniecības maniere ir atraisīta un monumentāla, līnijas nevainojami tīras. Trīs gadsimtus bija nodots aizmirstībai gan pats mākslinieks, gan viņa vispu­sīgās zināšanas, plašais redzesloks, varenais talants un meistarība visos glezniecības žanros, un vienīgi mūsu gad­simts viņam pilnām atlīdzināja šo netaisnību. Patiešām, dievbijīgas iedvesmas pārņemts, viņš apgleznoja Boregā- ras kapelu, Monmoransī pils sienas pārklāja ar pamācoša satura gleznojumiem, kuros attēloja kristiešu galvenos tikumus; plašo Fontenblo pili viņš piepildīja ar saviem še­devriem: Zelta vārtus un Balles zāli izrotāja ar brīnišķī­giem mitoloģiskiem un alegoriskiem sižetiem; Ulisa gale­rijā un svētā Ludviķa istabā viņš atdzīvināja glez­nās dižā Homēra «Odiseju» un daļu «Iliādas». Pēc tam no leģendārajiem laikiem viņš pārcēlās uz varoņu laikmetu un veltīja savu mākslu vēsturei. Galvenie no­tikumi no Aleksandra un Romuia dzīves un Havras pado­šanās atainoti gleznās, kas grezno Lielo galeriju un istabu blakus Balles zālei; viņš uzgleznoja arī ainavas, kas iz­stādītas retu lietu muzejā. Un, beidzot, ja mēs gribētu ap­tvert visu šā izcilā mākslinieka talanta lielumu, pieminēt visu viņa daudzpusīgo veikumu, uzskaitīt visus viņa dar­bus, tad mēs atklātu, ka viņš devis deviņdesmit astoņas lielas un simt trīsdesmit mazāka izmēra gleznas: ainavas, marīnas, ainas no vēstures un svēto dzīves, portretus, dar­bus ar alegoriskiem un episkiem sižetiem.

Tāds cilvēks bija spējīgs saprast Benvenuto. Tālab, tikko ieradies Parīzē, Benvenuto ar atklātu sirdi devās pie Pri­matičo; gleznotājs uzņēma viņu, kā pieklājas.

Pēc draudzīgas sarunas, kāda parasti risinās, kad sve­šumā satiekas tautieši, Benvenuto atvēra mapes un parā­dīja Primatičo savus uzmetumus, atklādams viņam savu ieceri un apvaicādamies, vai s'.arp šejienes modeļiem nav tādas daiļavas, kas atbilstu viņa prasībām.

Primatičo pašūpoja galvu un skumji pasmaidīja.

Patiešām, viņi taču neatradās Itālijā, šai laimīgajā zemē, kas varēja sacensties ar Grieķiju. Francija tai laikā, tāpat kā tagad, tika uzskatīta par elegances, labas uzvedības un koķetērijas zemi, taču būtu bijis veltīgi meklēt Valuā[9]zemē lielisko skaistumu, kas Tibras un Arno krastos iedvesmoja Mikelandželo, Rafaelu, Džovanni Bolonju un Andrea del Sārto. Protams, kā mēs jau sacījām, ja vien gleznotājs vai tēlnieks varētu izraudzīties modeli aristo­krātu aprindās, viņš drīz vien atrastu meklēto; taču, gluži kā ēna, kas palikusi šaipus Stiksas, viņš varēja vienīgi iz­kopt savu māksliniecisko gaumi, noraudzīdamies uz daiļa­jiem, dižciltīgajiem stāviem, kas slīdēja garām pa Elizejas laukiem, kur ieiet viņam bija aizliegts.

Notika tā, kā Primatičo jau bija paredzējis: Benvenuto apskatīja vai veselu armiju modeļu, taču neviens no tiem neiemiesoja īpašības, kādas bija vajadzīgas, lai māksli­nieks varētu īstenot savu ieceri.

Tad viņš ataicināja uz Ferrāras kardināla pili, kur bija apmeties, visas pazīstamās Venēras, kurām maksāja ekiju par seansu, taču neviena no tām neattaisnoja viņa cerības.

Benvenuto jau krita vai izmisumā, līdz kādu vakaru, nākdams viens pats pa Ptīšānas ielu uz mājām pēc vaka­riņām, kuras bija ieturējis kopā ar trim Parīzē sastaptiem tautiešiem — sinjoru Pjetro Stroci, viņa svaini grāfu d' An- gijāru un slavenā Džovanni Piko de Mirandolas brāļadēlu Galeoto Piko, — viņš pēkšņi ieraudzīja skaistu, graciozu meiteni. Benvenuto aiz prieka nodrebēja: viņš vēl nebija sastapis sievieti, kas tik dzīvi iemiesotu viņa sapni par Fontenblo nimfu. Viņš devās meitenei nopakaļ. Viņa uzkapa Ortī pakalnā, pagāja garām Sentonorē baznīcai un nogriezās pa Pelikāna ielu. Te viņa atskatījās, lai pārlie- (inātos, vai nepazīstamais vīrietis vēl aizvien viņai seko, un, ieraudzījusi Benvenuto dažu soļu atstatumā no sevis, ātri atrāva durvis un nozuda aiz tām. Arī Benvenuto pie­gāja pie durvīm un atrāva tās vaļā. Viņš bija izdarījis to laikus, jo kāpņu līkumā, ko apgaismoja eļļas lampiņa, vēl paguva pamanīt izsekojamās meitenes tērpa malu.

Benvenuto uzkāpa otrajā stāvā; kādas istabas durvis bija palikušas puspievērtas, un šai istabā viņš ieraudzīja to, kurai viņš sekoja.

Nepaskaidrodams sava nāciena iemeslu, pats nebildis ne vārda, Benvenuto vispirms gribēja pārliecināties, vai meitenes auguma līnijas harmonē ar viņas sejas pantiem, tālab viņš apgāja divas trīs reizes apkārt nabaga pārsteig­tajai meitenei, kura neviļus pakļāvās viņa gribai; uzlū­kodams meiteni gluži kā antīku skulptūru, Benvenuto pat lika viņai pacelt rokas virs galvas, jo šādā pozā viņš gribēja veidot Fontenblo nimfu.

Modelim, kas stāvēja Benvenuto priekšā, bija visai maz līdzības ar Cerēru, vēl mazāk ar Diānu, toties jo liela bija līdzība ar Erigonu. Un, sapratis, ka sakausēt šos trīs tēlus nebūs iespējams, mākslinieks nolēma palikt pie bak- hantes. ■

Bakhantes atveidošanai meitene bija īsts atradums: mir­dzošas acis, koraļļsārtas lūpas, pērlēm līdzīgi zobi, skaisti veidots kakls, apaļīgi pleci, tievs viduklis un pilnīgi gurni; turklāt kājas ar smalkām potītēm un rokas ar gleznām plaukstu locītavām un slaidiem pirkstiem darīja viņu gluži vai aristokrātisku, kas galīgi pārliecināja tēlnieku.

— Kā jūs sauc, jaunkundz? — Benvenuto beidzot pa­jautāja, ar savu ārzemnieka akcentu pagalam samulsinā­dams meiteni.

— Par Katrīnu, cienītais kungs, — viņa atbildēja.

— Labi, Katrīnas jaunkundz, — Benvenuto turpināja. — Te jums būs zelta ekijs par pūlēm; rīt atnāciet pie ma­nis uz Ferrāras kardināla pili Senmartēna ielā, un par tā­dām pašām pūlēm jūs saņemsiet tikpat daudz.

Meitene šaubījās, iedomādamās, ka svešzemnieks grib viņu izjokot. Taču zelta ekija mirdzums pierādīja, ka viņš runā gluži nopietni, un, brīdi padomājusi, Katrīna pavaicāja:

— Cikos?

— Pulksten desmitos no rīta. Vai jūs šai laikā jau esat piecēlusies?

— Protams.

— Tātad es paļaujos uz jums.

— Es atnākšu.

Benvenuto paklanījās, kā viņš būtu paklanījies herco­gienei, un atgriezās mājās visai priecīgā noskaņojumā. Tūlīt pat viņš sadedzināja visas iztēlē radītā tēla skices un uzmeta jaunu skici, kas bija pilna kustības un dzīvības. Pabeidzis zīmējumu, Benvenuto uzlika uz pamatnes lielu vaska gabalu, un tēlnieka visuvarenajās rokās vasks drīz vien pārvērtās par nimfu, kuru viņš redzēja sapņos; Benvenuto strādāja tik aizrautīgi, ka nākamās dienas rītā, kad Katrīna ieradās darbnīcā, daudz kas jau bija padarīts.

Kā mēs jau sacījām, Katrīna lāgā neatskārta Benvenuto nolūkus. Viņa bija gaužām pārsteigta, kad tēlnieks, aiz­vēris aiz viņas darbnīcas durvis, parādīja aizsākto statuju un paskaidroja, kālab viņa šurp ataicināta.

Būdama jautra meiča, Katrīna sāka smieties pilnā balsī par savu alošanos; pēc tam, sajuzdama lepnumu par to, ka viņa būs modelis dievietes statujai, kas paredzēta dā­vināšanai karalim, nometa drānas un, negaidot tēlnieka norādījumus, nostājās vajadzīgajā poza, atdarinādama statuju ar tādu precizitāti un grāciju, ka Benvenuto ieklie­dzās aiz prieka, kad pagriezies ieraudzīja, cik daiļa un atraisīta ir meitenes poza.

Benvenuto stājās pie darba. Kā jau mēs sacījām, daba mākslinieku bija apveltījusi ar cildenu un dāsnu talantu, viņš allaž strādāja aizrautīgi un dedzīgi. Un arī tagad Ben­venuto nometa svārkus, atpogāja krekla apkakli, atrotīja piedurknes un sāka atveidot dabu mākslā; šķita, ka tēl­nieks, tāpat kā Jupiters, var iedegt dzīvības uguni visā, kam vien viņš pieskaras. Katrīna, kurai līdz šim bija darī­šanas ar ikdienišķiem cilvēkiem, kura pazina vienīgi pa­rastus pilsētniekus vai jaunkungus, kam viņa bija tikai rotaļlieta, skatījās uz mākslinieku ar sajūsmu, un krūtis viņai cilājās neizprotamā saviļņojumā. Meitenei šķita, ka viņa kopā ar mākslinieku pacēlusies pāri ikdienai, vi­ņas acis mirdzēja: meistara iedvesma pārgāja uz modeli.

Seanss ilga divas stundas; pēc tam Benvenuto samaksāja Katrīnai zelta ekiju un, atvadījies no viņas tikpat godde- vigi kā iepriekšējā vakarā, lūdza viņu ierasties tai pašā stundā nākamajā dienā.

Katrīna atgriezās mājās un negāja vairs laukā visu dienu. Nākamajā rītā viņa atnāca uz darbnīcu desmit mi­nūtes pirms noteiktā laika.

Viss notika tāpat kā iepriekšējā dienā: Benvenuto aiz­vien vēl atradās cildenās iedvesmas varā, un māls viņa rokās atdzīvojās tāpat kā Prometeja rokās. Bakhantes galva jau bija izveidota: no bezveidīgās masas, šķiet, lūko­jās laukā dzīva seja. Katrīna smaidīja pretī savai debesu māsai, kas bija radīta pēc viņas ģīmja un līdzības; vēl nekad viņa nebija jutusies tik laimīga, un dīvainākais bija tas, ka viņa nevarēja atskārst, kāpēc īsti izjūt šādu laimi.

Nākamajā rītā tēlnieks un modelis sastapās tai pašā stundā, un Katrīna, velkot nost drānas, pēkšņi pietvīka aiz mulsuma, kādu nekad agrāk nebija pazinusi. Naba­dzīte bija iemīlējusies, un līdz ar mīlestību bija radusies arī kautrība.

Trešajā dienā aizgāja pat tik tālu, ka tēlniekam vaja­dzēja atgādināt modelim, ka viņš veido nevis Mediči Venēru, bet gan Erigonu, kas apskurbusi no kaisles un vīna. Neatlika nekas cits kā apbruņoties ar pacietību: vēl divas dienas, un darbs ar modeli būs galā.

Ari šīs divas dienas pagāja, un, pēdējoreiz pieskāries ar tēlnieka irbuli savam mākslas darbam, Benvenuto patei­cās Katrīnai par laipnību un iedeva viņai četrus zelta eki­jus; taču zelta monētas izslīdēja viņai no rokas un no­krita uz grīdas. Nu visam bija beigas: nabadzītei bija jāat­griežas pie agrākā dzīves veida, lai gan kopš dienas, kad viņa ienāca tēlnieka darbnīcā, šis dzīves veids viņai bija kļuvis pretīgs. Pat nenojautīs, kas noris nelaimīgās meite­nes dvēselē, Benvenuto pacēla nokritušos ekijus un atkal pasniedza naudu Katrīnai, tad, paspiedis meitenei roku, ieteicās, ka, gadījumā ja viņai būs vajadzīga palīdzība, lai droši griežas pie viņa; pēc tam Benvenuto devās uz darbnīcu, kur strādāja viņa mācekļi, lai uzmeklētu Askā­nio un parādītu viņam pabeigto statuju.

Palikusi viena, Katrīna noskūpstīja visus darbarīkus, ar kuriem bija strādājis mākslinieks, un aizgāja, mirk­dama vienās asarās.

Nākamajā rītā Katrīna atkal atnāca uz darbnīcu, kad Benvenuto tur strādāja viens pats. Ieraudzījis meiteni, tēlnieks bija gaužām izbrīnījies, taču viņš nepaguva pat pavaicāt, kālab viņa ieradusies, kad Katrīna nokrita viņa priekšā ceļos, prasīdama, vai viņam neesot vajadzīga kal­pone.

Benvenuto bija mākslinieka sirds, kas spēj visu sajust un visu saprast. Viņš atskārta, kas noris nabaga meičas dvēselē, piecēla viņu kājās un noskūpstīja uz pieres.

Kopš šā brīža darbnīca bez Katrīnas vairs nebija iedo­mājama: viņas bērnišķīgais dzīvesprieks un nerimtīgā draiskulība ienesa tajā jautrību un možumu. Meitene kļuva nepieciešama visiem un visvairāk pašam Benve­nuto. Viņa vadīja saimniecību un visu izrīkoja, reizēm strostēja Rupertu, reizēm atkal pielabinājās viņai, un vecā kalpone, kas sākumā ar bažām uzņēma Katrīnu, beigu beigās iemīlēja viņu tāpat kā visi pārējie.

Erigona no visa tā tikai ieguva. Tagad Benvenuto pie rokas bija savs modelis, un viņš pabeidza statuju ar tādu rūpību, ar kādu nebija darinājis vēl nevienu no saviem darbiem; pēc tam viņš aiznesa to karalim Fransuā Pirma­jam, kas bija pagalam sajūsmināts un uzdeva Benvenuto atliet statuju sudrabā; karalis ilgi tērzēja ar zeltkali, ap­vaicājās, vai viņam ierādītā darbnīca ir pietiekami ērta, kur tā atrodas un kādi mākslas darbi tajā skatāmi; pēc tam karalis atlaida Benvenuto Čellīni, nolēmis nākamajā rītā itin kā nejauši iegriezties pie mākslinieka, taču par savu nodomu viņš nekā nesacīja.

Bet tagad ielūkosimies jau mūsu vēstījuma sākumā ap­rakstītajā darbnīcā, kur Benvenuto strādā, Katrīna tral­lina, Askānio sapņo un Pagolo skaita lūgšanas.

Nākamajā rītā pēc tās dienas, kad Askānio tik vēlu bija pārnācis no pastaigas pa Nelas pils apkaimi, pie vārtiem pēkšņi atskanēja skaļš klauvējiens; Ruperta tūdaļ pietrū­kās kājās un steidzās atvērt vārtus, bet Skocone (tā Ben­venuto, ja lasītājs atceras, bija iesaucis Katrīnu) žigli izmetās laukā no istabas.

Pēc brīža atskanēja Skocones balss, itin kā priecīga, itin kā izbiedēta:

— Žēlīgais dievs! Skolotāj! Žēlīgais dievs! Tas ir kara­lis! Pats karalis ieradies darbnīcā jūs apciemoti …

Un, atgrūdusi plaši vaļā visas durvis, bāla un dreboša Skocone ieskrēja darbnīcā, kur strādāja Benvenuto kopā ar saviem mācekļiem un palīgiem.