Askānio jeb karaļa zeltkalis

XLI laulības aiz mīlestības

Fransuā Pirmais ienāca, vezdams aiz rokas Diānu de Puatjē, ar kuru viņš nupat bija kavējies pie slimā dēla gultas. Naida pārņemtā Diāna instinktīvi juta, ka viņas sāncensei draud pazemojums, tālab nevēlējās palaist ga­rām tik patīkamu skatu.

Bet Fransuā Pirmais neko neredzēja, neko nedzirdēja, nevienu neturēja aizdomās; viņš domāja, ka hercogiene d'Etampa un Benvenuto pilnīgi samierinājušies, un, re­dzēdams viņus sēžam blakus un mierīgi tērzējam, svei­cināja abus reizē ar smaidu un galvas mājienu.

— Esi sveicināta, skaistuma karaliene! Esiet sveici­nāts, visu mākslinieku karali! Par ko jūs abi tik aizrau­tīgi tērzējāt?

— Ak, jūsu majestāte, mēs runājām par politiku, — Benvenuto atbildēja.

— Kāds jautājums piesaistījis jūsu gaišos prātus? Pa­sakiet, lūdzu, arī man!

— Tas pats, par ko tagad runā visa pasaule, sir, — zeltkalis turpināja.

— Saprotu, jūs spriedāt par Milānas hercogisti.

— Jā, sir.

— Un kādas ir jūsu domas?

— Mums ar hercogieni ir dažādi uzskati, sir; saskaņā ar vienu no tiem imperators grasās atraut Milānas her­cogisti jums un atdot to jūsu dēlam Šarlam, tādējādi lauzdams savu solījumu. •

— Kurš no jums tā domā?

— Kā liekas, hercogiene d'Etampa.

Hercogienes seju pārklāja nāves bālums.

— Ja imperators tā rīkotos, tad tā būtu zemiska no­devība, — Fransuā Pirmais atteica, — taču viņš to ne­darīs.

— Ja viņš to arī nedarīs, — sarunā iejaucas Diāna,

— tad ne jau tāpēc, ka viņam būtu trūcis labu padom­devēju.

— Man tomēr gribētos zināt, velns parāvis, kas varēja dot imperatoram tādu padomu! — Fransuā Pirmais iesau­cās.

— Dieva dēļ, neuztraucieties, sir, — Benvenuto sacīja.

— Saruna bija gaužām vispārīga, un mēs tikai izteicām savus pieņēmumus: vai tad mēs ar hercogieni d'Etampu esam kādi politiķi, jūsu majestāte. Hercogiene ir sieviete un domā galvenokārt par savārn rotām, lai gan, ņemot vērā viņas skaistumu, tas ir pilnīgi lieki, turpretī es, jūsu majestāte, esmu mākslinieks un interesējos vienīgi par savu mākslu. Vai nav tiesa, hercogien?

— Bet, galvenais, mans dārgais Čellīni, — Fransuā Pirmais sacīja, — jums ar hercogieni pieder pasaulē lie­lākie dārgumi, un jums nav nekādas vajadzības apskaust pat tos, kam pieder Milānas hercogiste. Hercogieni ka­ralienes godā iecēlis viņas skaistums, bet jūs karaļa godā — jūsu ģenialitāte.

— Vai tiešām es būtu karalis, sir?

— Jā, karalis. Kaut arī jums nav uz ģerboņa trīs liliju kā man, toties rokā jums ir lilija, kura man šķiet skais­tāka par visām lilijām, kādas jebkad rotājušas saules apmirdzētus dārzus vai karaļu ģerboņus.

— Tā nav mana lilija, sir, tā pieder hercogienei, un to darinājis pēc viņas pasūtījuma mans skolnieks Askā­nio, bet, tā kā Askānio nepaguva to pabeigt, saprazdams hercogienes vēlēšanos ātrāk iegūt šo dārgo rotu, es pa­beidzu to pats, no visas sirds cerēdams, ka tā simbolizēs mieru, ko mēs ar hercogieni pirms dažām dienām no­slēdzām Fontenblo pilī jūsu majestātes klātbūtnē.

— Cik brīnišķīga rotaslieta! — karalis iesaucās, pa­stiepdams roku pēc zelta zieda.

— Vai nav tiesa, jūsu majestāte? — Benvenuto sacīja, itin kā neviļus atraudams roku. — Šis mākslas darbs ir pelnījis, lai hercogiene d'Etampa bagātīgi atalgotu jauno meistaru, vai ne?

— Tieši to es gribu darīt, — hercogiene d'Etampa atbildēja, — un manu atalgojumu apskaustu pat karalis.

— Taču jūs zināt, kundze, ka Askānio, lai cik vērtīgs būtu atalgojums, dod priekšroku kam citam. Ko lai dara, hercogien, mēs, mākslinieki, esam dīvaini ļaudis un bieži vien izturamies vienaldzīgi pret to, ko,- pēc jūsu vārdiem, apskaustu pat karalis.

— Un tomēr Askānio būs jāsamierinās ar to atalgo­jumu, kādu es viņam piedāvāšu, — hercogiene d'Etampa atbildēja, pietvīkdama aiz dusmām. — Es jau jums sa­cīju, Benvenuto, ka savu lēmumu es negrozīšu.

— Tādā gadījumā tu pateiksi man kā noslēpumu, ko vēlas Askānio, un, ja vien tas nebūs pārāk grūti izda­rāms, mēs pacentīsimies visu nokārtot, — Fransuā Pir­mais sacīja, atkai pastiepdams roku pēc lilijas.

— Aplūkojiet šo dārglietu labi uzmanīgi, jūsu majes­tāte, — Benvenuto sacīja, ielikdams zieda kātu karaļa rokā. — Apskatiet vērīgi katru ziedlapiņu, un jūs sapra­tīsiet, sir, ka nav tāda atalgojuma, kas būtu šā šedevra cienīgs. ,

Sacīdams šos vārdus, Benvenuto pievērsa hercogienei savu caururbjošo skatienu, bet Anna d'Eiiī tik labi prata savaldīties, ka nesarauca pat uzacis, kad lilija no zelt­kaļa rokām nonāca Fransuā Pirmā rokās.

— Patiešām, brīnumdaiļš zieds, — karalis noteica, — bet kur jūs sameklējāt tik lielisku briljantu, kas tik spoži mirguļo ziedkausiņā?

— To neatradu es, jūsu majestāte, — Benvenuto at­bildēja ar aizkustinošu vientiesību, — briljantu manam māceklim iedeva hercogiene d'Etampa.

— Es nekad neesmu redzējis jums šo dārgakmeni, her­cogien, — karalis jautāja. — Kur tādu var atrast?

— Acīmredzot turpat, kur atrod citus briljantus, sir,— Gizaratas vai Golkondas atradnēs.

— O, šim briljantam ir sava vēsture, — Benvenuto ieteicās, — un, ja jūsu majestāte vēlētos, es labprāt to izstāstītu. Ar šo briljantu mēs esam veci draugi, jo tas jau trīs reizes pabijis manās rokās. Vispirms es iestrā­dāju to viņa svētības pāvesta tiārā, ko briljants brīniš­ķīgi rotāja; pēc tam pēc pāvesta Klementa VII norādī­juma iedarināju to lūgšanu grāmatā, kuru svētais tēvs uzdāvināja imperatoram Kārlim Piektajam, bet Kārlis Piektais lika iestrādāt briljantu gredzenā, acīmredzot vē­lēdamies, lai šis dārgakmens katram gadījumam vienmēr būtu viņam klāt, jo briljants maksā vairāk par miljonu.

Jūsu majestāte droši vien būs pamanījis gredzenu jūsu svaiņa imperatora pirkstā?

— Patiešām atceros! — karalis iesaucās. — Mūsu pir­majā tikšanās reizē Fontenblo^ gredzens ar šo akmeni bija viņam pirkstā. Kā šis briljants nonāca pie jums, her­cogien?

— Jā, jā, pastāstiet, lūdzu, kā šis dārgakmens nokļuva no imperatora pie jums, — Diāna sacīja priekā starojo­šām acīm.

— Ja šo jautājumu uzdotu jums, kundze, — herco­giene d'Etampa atbildēja, — jums, protams, tas nesagā­dātu grūtības, jūs jau stāstāt par intīmām lietām ne tikai savam biktstēvam vien.

— Bet jūs neatbildējāt uz karaļa jautājumu, kundze, — Diāna de Puatjē neatlaidās.

— Jā, kā tomēr šis briljants nonāca pie jums? — Fran­suā Pirmais atkārtoja.

— Pajautājiet Benvenuto, viņš jums izstāstīs, — her­cogiene atbildēja, mezdama pretiniekam pēdējo izaici­nājumu.

— Runā, Čellīni, un labi ātri, man apnicis gaidīt! — karalis pavēlēja.

— Labi, jūsu majestāte, — Benvenuto sacīja. — Jāat­zīstas, ka pirmajā brīdī, kad es ieraudzīju šo briljantu, man, tāpat kā jums, sir, radās dīvainas aizdomas. Kā zi­nāt, jūsu majestāte, mēs ar hercogieni d'Etampu kādu laiku bijām ienaidnieki, un es kāroju uzzināt kādu no­slēpumu, kas liktu viņai zaudēt cieņu jūsu majestātes acīs. Es sāku meklējumus un uzzināju…

— Ko tu uzzināji?

Benvenuto uzmeta īsu mirkli hercogienei un redzēja, ka viņa smaida. Tāda pašsavaldīšanās, kas piemita arī viņam pašam, māksliniekam patika, un viņš nolēma ne­vis rīkoties ātri, lai ar vienu dūrienu pabeigtu divkauju, bet gan to paildzināt, kā to dara par savu uzvaru pār­liecināts duelants, gribēdams izrādīt savu spēku un veik­lību, tiekoties ar cienīgu pretinieku.

— Ko tu uzzināji? — karalis atkārtoja. 1

— Es uzzināju, ka hercogiene nopirka briljantu no ebreja Manasē. Starp citu, sir, jums der zināt sekojošu: ienācis Francijas teritorijā, jūsu svainis imperators iz­tērēja tik daudz naudas, ka bija spiests ieķīlāt savus briljantus, bet hercogiene d'Etampa ar īsti karalisku vē­rienu uzpērk to, ko imperators nabadzības dēļ nevar sa­glabāt.

— Ļoti amizanti, muižnieka goda vārds! — Fransuā Pirmais iesaucās, divkārt glaimots gan kā mīļākais, gan kā karalis. — Bet, mana dārgā hercogiene, — viņš pie­bilda, uzrunādams Annu d'Eiiī, — jūs droši vien esat gaužām iztērējusies, iegādādamās tik dārgu briljantu, tā­dēļ mēs uzskatām par savu pienākumu atlīdzināt jums šos izdevumus, kas iecirtuši robu jūsu finansēs. Neaiz­mirstiet, ka Fransuā Pirmais ir jūsu parādnieks, jo dārg­akmens ir neparasti skaists, un es vēlos, lai jūs to būtu saņēmusi nevis no imperatora, bet gan no karaļa.

— Paldies, Benvenuto, — hercogiene d'Etampa nočuk­stēja, — es sāku ticēt, ka mēs patiešām varēsim sapras­ties.

— Par ko jūs tur sačukstaties? — karalis pavaicāja.

— Tīrie nieki, sir, es atvainojos hercogienei par sa­vām aizdomām, un viņa man žēlīgi piedeva, kas no vi­ņas puses ir patiesa augstsirdība vēl jo vairāk tāpēc, ka tūlīt pēc šīm aizdomām man radās kādas citas — vēl nopietnākas aizdomas.

— Kādas tad? — Fransuā Pirmais noprasīja, turpretī Diāna, kuru nebūt nebija piemuļķojusi šī komēdija, jo naids darīja viņu gaišredzīgu, gandrīz vai vārda tiešā nozīmē aprija ar skatienu savu triumfējošo sāncensi.

Hercogiene saprata, ka divkauja ar nenogurdināmo pretinieku vēl nav beigusies, un viņas sejai pārslīdēja baiļu ēna; tomēr, pienācīgi novērtējot favorītes spējas savaldīties, mums jāteic, ka šī ēna tūdaļ nozuda. Vēl vairāk, izmantodama mirkli, kad Fransuā Pirmā domas kavējās pie tā, ko nupat bija teicis Benvenuto Čellīni, hercogiene mēģināja paņemt liliju, kuru karalis jopro­jām turēja rokā, taču Benvenuto itin kā nejauši nostājās starp viņu un karali.

— Kādas? O, šīs aizdomas ir tik nejēdzīgas, — māk­slinieks smaidīdams sacīja, — ka es kaunos par tām un nezinu, vai no manas puses tā nebūtu pārdrošība, ja es uzdrīkstētos ko tamlīdzīgu stāstīt. Vienīgi jūsu majes­tātes visstingrākā pavēle varētu mani piespiest…

— Runājiet, Čellīni, es jums pavēlu! — karalis sacīja.

— Labi. Vispirms man atklāti jāatzīstas, — Benvenuto iesāka, — iespējams, ka vainīgs tur bija mans māksli­nieka pašlepnums, bet es biju gaužām pārsteigts, kad hercogiene d'Etampa uzticēja māceklim pasūtījumu, kas darītu laimīgu jebkuru meistaru. Jūs atceraties manu mācekli Askānio, sir? Apburošs jauneklis, goda vārds, viņš būtu lielisks modelis Endimiona skulptūrai!

— Un tālāk? — Karalis nepacietīgi sarauca uzacis, juz­dams, ka sirdī iezogas aizdomas.

Šoreiz hercogiene d'Etampa, par spīti savam izcilajam spējām savaldīties, nejaudāja apslēpt satraukumu. Viņa skaidri saskatīja Diānas de Puatjē acīs ļaunuma pilnu ziņkāri un turklāt lieliski zināja, ka Fransuā Pirmais var­būt spēs piedot viņai valsts nodevību, turpretī nekad ne­piedos nodevību mīlestības lietās. .

Bet Benvenuto, itin kā nemanīdams hercogienes iz­bailes, turpināja:

— Tad nu, ņemot vērā mana Askānio skaistumu, es nodomāju, — piedodiet, cienījamās dāmas, iespējams, ka frančiem mans pieņēmums varētu likties nepiedienīgs, bet es spriežu pēc mūsu itāliešu princesēm, kas mīlestības lietās, atklāti sakot, rīkojas kā parastas mirstīgās, — tad nu es nodomāju, ka jūtām, kuras pamudinājušas herco­gieni uzticēt pasūtījumu Askānio, nav nekā kopēja ar mīlestību pret daiļajām mākslām …

— Maestro, — aizvien vairāk raukdams uzacis, Fran­suā Pirmais viņu pārtrauca, — vai jūs aptverat, ko jūs sakāt?

— Es jau iepriekš atvainojos par savu pārdrošību un lūdzu jūsu majestātei atļauju nerunāt par savām aizdo­mām.

— Es varu apliecināt, sir, ka jūs pats pavēlējāt viņam runāt, — sarunā iejaucās Diāna, — .bet tagad, kad viņš ir sācis …

— Nekad nav par vēlu apklust, ja zini, ka tu melo, — hercogiene d'Etampa iebilda.

— Ja jūs vēlaties, kundze, es apklusīšu, — Benvenuto piedāvāja. — Lai tas notiktu, pietiek ar vienu jūsu vārdu.

— Bet es vēlos, lai viņš turpina. Jums taisnība, Diāna, ir tādas lietas, kas jāizrunā līdz galam, — karalis sacīja, nenovērsdams skatienu no Benvenuto un hercogienes. — Turpiniet, msjē, turpiniet!

— Tas viss bija tikai pieņēmums, iekāms kāds pārstei­dzošs atklājums deva jaunu vielu minējumiem.

— Kāds atklājums? — reizē iesaucās karalis un Diāna de Puatjē.

— Es turpinu, — Benvenuto klusi sacīja, vērsdamies pie hercogienes d'Etampas.

— Sir, kāpēc jums jātur lilija, klausoties šo bezgala garo stāstu? — itin kā nesadzirdējusi Benvenuto vārdus, hercogiene ieteicās. — Jūsu majestāte tik ļoti pieradis turēt scepteri, ka tikpat cieši tur arī šo vāro ziediņu, tādēļ es baidos, ka tas varētu salūzt.

Un hercogiene d'Etampa smaidīdama, kā prata smaidīt vienīgi viņa, pastiepa roku pēc lilijas.

— Piedodiet, kundze, — Čellīni iebilda, — šim ziedi­ņam manā stāstā ir svarīga loma, tādēļ atļaujiet man, lai sniegtu paskaidrojumus …

— Tātad lilijai, maestro, jūsu stāstā ir svarīga loma? — Diāna de Puatjē iesaucās, zibenīgi izraudama ziediņu ka­ralim no rokas. — Tādā gadījumā hercogienei d'Etampai taisnība: ja stāsts kaut daļēji apstiprinās aizdomas, tad lilijai daudz drošāk atrasties manās rokās; vai nu tīšām, vai netīšām, bet, iespējams, zaudējis savaldīšanos, jūs, jūsu majestāte, varat to salauzt.

Hercogiene d'Etampa briesmīgi nobālēja, sajuzdama, ka viņai draud bojāeja; viņa satvēra Benvenuto aiz rokas un pavēra jau lūpas, grasīdamās kaut ko sacīt, taču, pār­varējusi sevi, atlaida roku un saknieba lūpas.

— Sakiet visu, ko vien vēlaties, — viņa nomurmināja caur zobiem, — sakiet…

Pēc tam viņa piebilda tik klusā balsī, ka saklausīt her­cogienes vārdus varēja vienīgi Benvenuto:

— Ja jūs uzdrošināties.

— Jā, runājiet, maestro, tomēr esiet uzmanīgs un ne- pasakiet ko lieku! — karalis pavēlēja.

— Bet jūs, kundze, esiet piesardzīga un neklusējiet pā­rāk ilgi, — Benvenuto klusi piemetināja.

— Mēs gaidām! — Diāna de Puatjē iesaucās, vai deg­dama aiz nepacietības.

— Labi, es turpinu. Iedomājieties, sir, iedomājieties, kundze, izrādās, ka Askānio un hercogiene d'Etampa rakstīja viens otram.

Hercogienei bija tāds izskats, itin kā viņa meklētu ieroci, ar ko nogalināt zeltkali.

— Rakstīja viens otram? — karalis pārjautāja.

— Jā, rakstīja vēstules; un visinteresantākais ir tas, ka šīs vēstules, ar kurām apmainījās hercogiene d'Etampa un nabaga māceklis, bija mīlestības vēstules.

— Sniedziet pierādījumus, maestro! Ceru, ka tie jums ir! — karalis pārskaities sauca.

— Ak dievs, protams, sir, tie man ir, — Benvenuto atbildēja. — Saprotiet, jūsu majestāte, es nekad neuz­drošinātos izteikt šādas aizdomas, ja nevarētu tās pie­rādīt.

— Tad dodiet ātrāk šurp pierādījumus, ja tādi jums ir! — karalis pieprasīja.

— Piedodiet, jūsu majestāte, es kļūdījos, sacīdams, ka tie ir pie manis: tie nupat bija jūsu majestātes rokās.

— Manās rokās? — karalis brīnījās.

•— Jā. Un patlaban tie atrodas pie de Puatjē kundzes.

— Pie manis? — Diāna iesaucās.

— Jā, — Benvenuto turpināja, saglabādams nesatrici­nāmu mieru un augstasinību, kamēr karali bija sagrābu­šas dusmas, hercogiene d'Etampa drebēja nāves bailēs, bet Diāna de Puatjē kvēloja naidā pret sāncensi. — Jā, sir, pierādījumi atrodas lilijā.

— Lilijā? — karalis iesaucās, paņemdams ziedu no Diānas de Puatjē rokām un aplūkodams rotaslietu ar sa­springtu uzmanību, kurā šoreiz nebija ne miņas no mī­lestības uz mākslu. — Jūs teicāt, lilijā?

— Jā, sir, lilijā, — Čellīni apstiprināja. — Un jūs, kundze, zināt, ka pierādījumi ir tur, — viņš daudznozī­mīgi turpināja, pagriezies pret hercogieni d'Etampu, ku­rai aiz satraukuma aizrāvās elpa.

— Es piekāpjos, — hercogiene nočukstēja. — Kolomba neprecēsies ar grāfu.

— Ar to vien nepietiek, — tāpat čukstus atbildēja Čel­līni. — Viņai jāprecas ar Askānio.

— Nemūžam! — hercogiene attrauca.

Tikmēr karalis grozīja pirkstos liktenīgo ziediņu, aiz­vien vairāk dusmodamies un skaizdamies, ka nevar at­klāti izteikt savas jūtas.

— Pierādījumi ir lilijā! Lilijā! — viņš atkārtoja. — Bet es nesaskatu tajā nekā īpaša.

— Jūsu majestāte, jūs nekad neatradīsiet pierādīju­mus, nezinādams noslēpumu, ar kura palīdzību ziediņš atverams.

— Tātad ir noslēpums? Tūlīt pat atveriet to, msjē, vai

arī es..,

Fransuā Pirmais saspieda pirkstus, itin kā grasīdamies salauzt ziediņu; abas sievietes iekliedzās. Karalis saval­dījās.

— O, sir, būtu žēl sabojāt šo brīnumjauko rotaslietu! — Diāna iesaucās. — Dodiet to man, sir, un es galvoju, ka atklāšu noslēpumu, ja vien tāds ir.

Un Diāna ar saviem smalkajiem un veiklajiem pirk-„ stiem, kas aiz naida, šķiet, bija kļuvuši vēl veiklāki, sāka aptaustīt visus zelta ziediņa izliekumus un padziļināju­mus, kamēr hercogiene d'Etampa, vai ļimdama aiz bai­lēm, neprātīgām acīm sekoja ikvienai viņas kustībai, vi­siem viņas nesekmīgajiem mēģinājumiem. Beidzot, vai nu pateicoties laimīgai nejaušībai vai arī gaišredzībai, ko saasināja greizsirdība, Diāna nospieda neredzamo at­sperīti.

Lilija atvērās.

Abas sievietes atkal reizē skaļi iekliedzās: viena aiz prieka, otra aiz izbailēm. Hercogiene metās pie Diānas, lai izrautu ziediņu viņai no rokām, bet Benvenuto, aiz­turēdams viņu ar vienu roku, ar otru rādīja viņai vēs­tuli, ko jau bija izņēmis no slēptuves. Patiešām, žigli uz­metusi skatienu ziedkausiņam, hercogiene d'Etampa redzēja, ka tas ir tukšs.

— Es piekrītu visam, — hercogiene sacīja neskanīgā balsī, vairs nejaudādama turpināt cīņu.

— Zvērat pie evaņģēlija? — Benvenuto noprasīja.

— Zvēru!

— Kur tad ir pierādījumi, maestro Čellīni? — karalis nepacietīgi vaicāja. — Es redzu vienīgi nelielu iedo­bumu ziedā un neko vairāk.

— Pareizi, jūsu majestāte, šeit nekā nav, — Benvenuto apstiprināja.

— Bet agrāk varēja būt, — Diāna piebilda.

— Jums taisnība, kundze, — Benvenuto piekrita.

— Maestro! — karalis iesaucās, sažņaugdams dūres. — Vai zināt, ka šādi joki jums var bēdīgi beigties, ka pat daudz ievērojamāki vīri par jums dārgi maksājuši par mēģinājumu rotaļāties ar mani?

— Ticiet man, sir, es būtu pagalam izmisis, ja izrai­sītu pret sevi jūsu dusmas, — Čellīni atbildēja, nemaz nesamulsdams, — bet es neesmu izdarījis neko ļaunu un ceru, ka jūsu majestāte nav ņēmusi nopietni manus jo­kus. Vai tiešām es varētu tik vieglprātīgi izvirzīt pret hercogieni tik smagu apsūdzību? Hercogiene d'Etampa, ja jūs vēlaties, var pati parādīt jums vēstuli, kas izņemta no lilijas. Tajā patiešām runāts par mīlestību, taču par mana nelaimīgā Askānio mīlestību pret. kādu dižciltīgu meiteni, par mīlestību, kas pirmajā brīdī varētu likties aplama un neiespējama: mans Askānio, būdams īsts māk­slinieks, iedomājās, ka brīnišķīgais mākslas darbs ir dai­ļās meitenes cienīgs, tālab viņš izmantoja šo liliju kā mīlestības vēstnesi un ielika tajā vēstuli, kurā griežas pēc palīdzības pie hercogienes d'Etampas, lūgdams viņu gluži kā pašu likteni. Bet liktenis, sir, kā jums zināms, ir visuvarens; es ceru, ka jūs nedusmosieties uz hercogieni, kas, darīdama labu darbu, iesaistījusi tajā arī Francijas karali. Tas ir viss noslēpums, jūsu majestāte, bet, ja mani daiļrunības uzplūdi jūs aizvainojuši, tad piedodiet man savā augstsirdībā, atceroties, ka jūs allaž esat man atļā­vis izturēties jūsu klātbūtnē brīvi un nepiespiesti.

Šī svinīgi nopietnā runa uzreiz visu pārvērta. Kamēr Čellīni runāja, Diānas seja pamazām stiepās garāka, tur­pretī hercogienes d'Etampas seja noskaidrojās, bet kara­lis atguva labo noskaņojumu un jautro smaidu.

— Piedodiet,, dārgā hercogien! — Fransuā Pirmais iesaucās, tiklīdz Benvenuto bija beidzis savu runu. — Tūk­stoškārt piedodiet man, ka varēju kaut mirkli šaubīties par jums. Sakiet — kas man jādara, lai izpirktu savu vainu un atgūtu jūsu labvēlību?

— Izpildiet, jūsu majestāte, lūgumu, ar kādu pie jums vēlas griezties hercogiene d'Etampa, tikpat žēlīgi, kā jūs jau izpildījāt manu lūgumu, — Benvenuto atbildēja favorītes vietā.

— Maestro Čellīni, tā kā jūs zināt manu vēlēšanos, pasakiet to manā vietā, — hercogiene sacīja daudz laip­nāk, nekā mākslinieks to varēja gaidīt.

— Labi. Ja hercogiene d'Etampa uztic man šādu god­pilnu lomu, tad atļaujiet man sacīt, sir, ka viņa lūdz, lai jūs iejauktos mana nelaimīgā Askānio sirdslietās.

— Labprāt! — karalis smiedamies sacīja. — No visas sirds vēlu laimi šim glītajam māceklim. Bet kā sauc līgavu?

— Kolomba d'Esturvila, sir.

— Kolomba d'Esturvila? — Fransuā Pirmais iesaucās.

— Atcerieties, jūsu majestāte, ka parādīt šādu žēlas­tību jums lūdz hercogiene d'Etampa. Bet, kundze, atbal­stiet taču manu lūgumu! — Benvenuto tūdaļ piebilda, rā­dīdams hercogienei liktenīgās vēstules stūri. — Jūs pārāk ilgi klusējat, viņa majestāte vēl nodomās, ka jūs izsakāt šo lūgumu vienīgi aiz labvēlības pret mani.

— Jūs tiešām vēlaties, lai tiktu noslēgtas šīs laulības, kundze? — Fransuā Pirmais noprasīja.

— Jā, sir, — hercogiene nočukstēja, — es vēlos… no visas sirds vēlos.

Lai piespiestu hercogieni d'Etampu mazliet pastiprināt savu lūgumu, māksliniekam nācās vēlreiz parādīt viņai vēstuli.

— Es gan nezinu, — Fransuā Pirmais iebilda, — vai prevo gribēs atzīt par savu znotu cilvēku bez radurak­stiem un mantas.

— Vispirms, sir, — Čellīni atbildēja, — prevo kā uz­ticams pavalstnieks drīkst vēlēties vienīgi to, ko vēlas viņa karalis. Bez tam Askānio nav cilvēks bez radurak­stiem. Viņa vārds ir Gado Gadi, un viens no viņa sen­čiem bijis Florences podests[26]. Tiesa, viņš ir zeltkalis, bet Itālijā nodarbošanās ar mākslu netiek uzskatīta par ap­kaunojumu. Turklāt, ja Askānio arī nebūtu cēlies no senas aristokrātu dzimtas, tagad viņš ir franču muižnieks, jo es atļāvos ierakstīt viņa vārdu dokumentā, kuru jūsu majestātei labpatika man dāvināt. Nedomājiet, sir, ka tas ir upuris no manas puses. Manā uztverē, sir, apbalvot Askānio nozīmē divkārt apbalvot pašam sevi. Tātad As­kānio ir Nelas pils senjors, un es parūpēšos par to, lai viņš neciestu naudas trūkumu; ja vien viņš vēlēsies, viņš varēs atstāt zeltkaļa darbu un apgādāt kādu šķēp­nešu rotu vai arī dabūt kādu amatu galmā; es apmaksāšu visus izdevumus.

— Bet mēs, protams, parūpēsimies par to, — karalis sacīja, — lai šāda devība pārlieku neiztukšotu jūsu nau­das maku. ,

— Tas nozīmē, sir, ka… — Benvenuto iesāka.

— Lai notiek! Līgavainis būs Askānio Gado Gadi, Nelas pils senjors! — karalis iesaucās, smiedamies pilnā balsī, jo pārliecībā, ka hercogiene d'Etampa ir viņam uzticīga, darīja viņu līksmu.

— Hercogien, — Benvenuto pusbalsī sacīja, — atklāti runājot, jūs nedrīkstat ilgāk turēt Šatlē cietumā Nelas pils senjoru; tā rīkoties jūs varējāt tikai ar zeltkaļa mā­cekli Askānio.

Hercogiene d'Etampa pasauca vienu no pils sardzes virsniekiem un klusi viņam kaut ko pateica, pēc tam jau skaļākā balsī piebilzdama:

— Karaļa vārdā!

— Ko jūs pavēlējāt viņam, kundze? — karalis vaicāja.

— Neko sevišķu, sir, — Čellīni atbildēja Annas d'Eiiī vietā. — Hercogiene aizsūtīja pakaļ līgavainim.

— Kur viņš atrodas?

— Tur, kur hercogiene d'Etampa, pazīdama jūsu ma­jestātes augstsirdību, lika viņam gaidīt karaļa gribu.

Pēc ceturtdaļstundas plaši atvērās durvis uz zāli, kur karali gaidīja Kolomba, prevo, grāfs d'Orbeks, Spānijas vēstnieks un gandrīz visi galminieki; nebija vienīgi vi­konta de Marmaņa, kas vēl nebija atveseļojies. Kalpo­tājs pavēstīja:

— Viņa majestāte karalis!

Ienāca Fransuā Pirmais ar Diānu de Puatjē zem rokas, viņiem sekoja Benvenuto, vezdams pie vienas rokas her­cogieni d'Etampu, kas bija bāla kā audekls, bet pie ot­ras — tikpat bālo Askānio.

Kad kalpotājs pieteica karali, visi galminieki pagriezās pret durvīm un, ieraudzījuši dīvaino grupu, uz brīdi sa­stinga aiz pārsteiguma. Kolomba juta, ka teju, teju zau­dēs samaņu.

Vispārējs izbrīns kļuva vēl lielāks, kad, palaidis tēl­nieku pa priekšu, Fransuā Pirmais skaļā balsī pavēstīja:

— Maestro Benvenuto, atdodu jums uz brīdi savu titūlu un savu varu; runājiet karaļa vārdā, un visi lai paklausa jums kā karalim!

— Piesargieties, sir, — zeltkalis atbildēja, — jūsu lomā es būšu majestātisks.

— Rīkojies, Benvenuto! — Fransuā- Pirmais smieda­mies sacīja. — Jūsu majestātiskumu mēs uztversim kā vēlēšanos man paglaimot.

— Lai tā būtu, sir! Šādi vārdi man ir pa prātam, un es pacentīšos jums glaimot pēc iespējas labāk. Tātad, — viņš turpināja, uzrunādams galminiekus, — neaizmirstiet, lūdzu, dāmas un kungi, ka ar manu muti runā pats ka­ralis! Notāru kungi, vai jūs esat sagatavojuši līgumu, ko viņa majestāte vēlas parakstīt pats ar savu roku? Ierak­stiet tajā jaunlaulāto vārdus.

Notāri paņēma spalvas un nolika sev priekšā divus līgumus, no kuriem vienam bija jāglabājas valsts arhīvā, bet otram — viņu kantorī. _

— Līgava, kas dodas laulībā, — Benvenuto turpinaja, — ir dižciltīgā Kolomba d'Esturvilas jaunkundze.

— Kolomba d'Esturvila, — notāri automātiski atkār­toja, kamēr galminieki klausījās, pagalam pārsteigti.

— Līgavainis, — Čellīni turpināja, — ir dižciltīgais un varenais Askānio Gadi, Nelas senjors.

— Askānio Gadi! — reizē iesaucās prevo un d'Orbeks.

— Vienkāršs amatnieks! — prevo sarūgtināts piebilda, pagriezdamies pret karali.

— Askānio Gadi, Nelas senjors, — Benvenuto atkār­toja, itin kā neko nebūtu dzirdējis, — kuram viņa majes­tāte Fransuā Pirmais dāvā Francijas pavalstniecību un ka­raļa piļu pārvaldnieka amatu.

— Ja jūsu majestāte pavēl, es esmu gatavs pakļau­ties, — prevo sacīja, — bet' tomēr…

— Ievērojot Askānio Gadi lūgumu, — Benvenuto tur­pināja, — viņa majestāte piešķir meseram Robēram d'Esturvilam, Parīzes prevo, kambarkunga titulu.

— Sir, es piekrītu, — mesers d'Esturvils sacīja, bū­dams galīgi uzveikts.

— Ak dievs! Ak dievs! Vai tiešām tas nav sapnis? — Kolomba čukstēja, atslīgdama krēslā.

— Bet es? Ko tad es? — d'Orbeks iesaucās.

— Kas attiecas uz-jums, — Čellīni pavēstīja, turpinā­dams pildīt karaļa pienākumus, — kas attiecas uz jums, grāf d'Orbek, — es apžēlošu jūs un nenodošu jūsu lietu tiesas izmeklēšanai, lai gan jūs izturējāties nepiedodami. Žēlsirdība, tāpat kā devīgums, ir viens no karaļu tiku­miem, vai ne, sir? Bet nu arī līgumi ir sagatavoti. Pa­rakstīsim tos, kungi!

— Vai nav brīnišķīgs karalis! — Fransuā Pirmais prie­cīgi iesaucās, juzdamies kā karalis brīvdienās.

Parakstījis līgumu, karalis nodeva spalvu Askānio, kas, drebošu roku uzvilcis savu vārdu, atdeva spalvu Kolom­bai, kuru labsirdīgā Diāna saudzīgi piecēla no krēsla un pieveda pie galda. Mīlētāju rokas saskārās, un viņi gan­drīz vai zaudēja samaņu.

Pēc tam bija Diānas kārta parakstīt līgumu, no viņas spalva pārgāja pie hercogienes d'Etampas, kura nodeva to tālāk prevo, bet tas savukārt grāfam d'Orbekam un grāfs d'Orbeks — Spānijas vēstniekam.

Zem visiem šiem izcilajiem vārdiem stingrā un no­teiktā rokrakstā savu vārdu parakstīja Benvenuto Čel­līni, bet viņa upuris taču laikam bija vislielākais.

Parakstījis līgumu, Spānijas vēstnieks piegāja pie her­cogienes.

— Vai mūsu noruna paliek spēkā, kundze? — viņš jautāja.

— Ak dievs! — hercogiene iesaucās. — Dariet, kā zi­nāt. Kāda man daļa gar Franciju! Kāda man daļa gar visu pasauli!

Hercogs palocījās un atgriezās savā vietā.

— Kā liekas, imperators nodomājis iecelt par Milānas hercogu nevis karali Fransuā Pirmo, bet viņa dēlu? — šai brīdī vēstniekam jautāja viņa krustdēls, vēl jauns un ne­pieredzējis diplomāts.

— Milānas hercogs nebūs nedz viens, nedz otrs, — vēstnieks atbildēja.

Tikmēr klātesošie cits pēc cita parakstīja līgumu.

Kad visi bija apstiprinājuši ar saviem parakstiem Askā­nio un Kolombas laimīgo savienību, Benvenuto piegāja pie Fransuā Pirmā un, nometies viņa priekšā uz viena ceļgala, sacīja:

— Sir, es nupat pavēlēju kā karalis, bet tagad nāku lūgt jūsu majestāti kā vispazemīgākais un vispateicīgā­kais kalps. Parādiet man, jūsu majestāte, savu pēdējo žēlastību!

— Runā, Benvenuto, runā, — Fransuā Pirmais vēlīgi atbildēja, vēl pilnām izbaudīdams savu karalisko vare­nību. — Saki — ko tu vēlies?

— Atgriezties Itālijā, sir, — Benvenuto sacīja.

— Ko tas nozīmē? — karalis iesaucās. — Jūs gribat mani atstāt, kad jums jādāvina man tik daudz brīnišķīgu mākslas darbu! Es tam nepiekrītu.

— Sir, — Benvenuto atbildēja, — es atgriezīšos, zvēru jums. Bet tagad atlaidiet mani, man nepieciešams padzī­vot kādu laiciņu dzimtenē. Es nevaru izteikt jums, jūsu majestāte, cik ļoti es ciešu, — viņš klusi piebilda, skumji šūpodams galvu, — tas nav izsakāms vārdos, vienīgi dzimtenes gaiss var izdziedināt manu savainoto sirdi. Jūs esat varens un devīgs valdnieks, un es jūs mīlu. Es no­teikti atgriezīšos, sir, tiklīdz dzimtenes saule būs mani izdziedējusi. Turklāt es atstāšu jums Askānio, savu otru es, un Pagolo, savu labo roku; viņi izpildīs jūsu ieceres, sir, līdz manai pārbraukšanai. Bet, kad manas dzimtas Florences liegais vējiņš aizvēdīs prom manas skumjas, es atgriezīšos pie jums, mans karali, un tad mūs izšķirt spēs vienīgi nāve.

— Brauciet, — Fransuā Pirmais skumji sacīja. — Māk­sliniekam ir jābūt brīvam kā bezdelīgai! Brauciet!

Pēc tam karalis pastiepa viņam roku, kuru Benvenuto pateicības pilns noskūpstīja.

Pirms aiziešanas Čellīni piegāja pie hercogienes d'Etam­pas.

— Vai jūs Joti dusmojaties uz mani, kundze? — viņš jautāja, paslepus iespiezdams hercogienei rokā liktenīgo vēstuli, kas gluži kā maģisks talismans nupat bija pa­veikusi īstu brīnumu.

— Nē, — hercogiene atbildēja, priecādamās, ka vēs­tule beidzot atrodas viņas rokās. — Un tomēr jūs uz­veicāt mani ar šo ieroci…

— Nav tiesa, hercogien, — Benvenuto viņu pārtrauca, — es tikai jums piedraudēju ar šo ieroci. Vai tiešām jums varēja ienākt prātā, ka es to izmantošu?

— Augstais dievs! — hercogiene iesaucās gluži kā dzelta. — Cik viegli gan var kļūdīties, ja par citiem spriež vienīgi pēc sevis!

Nākamajā dienā Askānio un Kolombu salaulāja Luvras pils kapelā, un pretēji visiem galma etiķetes noteikumiem jaunais pāris panāca, ka laulību ceremonijā piedalās arī Zaks Obrī un viņa dzīvesbiedre.

Zakam tas bija liels gods, un nevar nepiekrist, ka na­baga students to bija pelnījis.