Beigu spēle. Aicinājums

SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS

Turcijas -Irākas robeža, slepens pešmergu kontrolpunkts Nr. 4

Rcnco izved Sāru un Hago caur slepenu zemes tuneli ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā, kas ir pietiekami liels kravas mašīnu konvojam. To kontrolē kurdu kaujinieki, kas neatzīst oficiālās robežas. Galā ir kontrolpunkts, kuru apsargā pusducis vīru melnās formās ar M4 šautenēm, kalašņikoviem un Colt pistolēm. Renco aptur mašīnu un izkāpj, lai aprunātos ar komandieri. Hago sēž priekšā pasažiera vietā. Viņi nav runājuši kopš Sāras zvana šumerietei, kopš viņi uzzināja, ka viņa saņēmusi gūstā Kristoferu.

Sara paliecas uz priekšu un uzliek roku Hago uz pleca. Viņš nekustas. Kristofers vēl nav kopā ar viņiem, bet viņa klātbūtne jau nospiež atmosfēru, saindē mašīnā gaisu. Sāra un Hago iepriekšējo nakti pavadīja viens otra apskāvienos, skūpstījās, sačukstējās, smējās, glāstīja viens otru, spēlējās. Divi pusaudži pirmajā mīlestības skurbumā. Pirmo reizi kopš meteorītu uzbrukuma, pirmo reizi kopš Beigu spēles sākuma viņi aizmirsa, kā iepazinušies, kāpēc iepazinušies, aizmirsa, ka piedalās spēlē, kas izšķirs cilvēces likteni, aizmirsa visu un vienkārši mīlēja viens otru.

Sāra no rīta noklausījās Kristofera un Kaļas ziņas un uzreiz zvanīja Kalai. Hago dzirdēja sarunu un saprata, kas noticis. Viņš neko nejautāja, neko neteica. Tagad mašīnā Sāra sniedzas pēc viņa rokas. „Piedod.”

Hago nevērīgi atrauj roku. „Par ko tu atvainojies?”

„Es nezinu, kas notika. Viņš laikam mēģināja mani atrast un nez kā atrada viņu.”

Hago nicīgi nošņaukājas un cieši skatās taisni uz priekšu.

„Mums viņš jāizglābj un jāsūta mājās,” Sāra turpina. „Mēs neļausim viņai iegūt disku. Viss būs labi.”

Viņš purina galvu. „Vai nebūtu vieglāk vienkārši nebraukt?”

„Man ir jābrauc. Tu zini, ka man tas jādara,” Sāra neatlaižas. „Tevis dēļ es darītu to pašu.”

„Nebūtu vajadzības.”

„Hago,” Sāra saka, un, dzirdot, kā tiek izrunāts viņa vārds, puiša ķermenim pārskrien aukstas tirpas. „Es lūdzu tavu palīdzību. Lūdzu.” Hago pār plecu paskatās uz meiteni. „Ļauj viņam nomirt. Lūdzu, es palīdzēju.”

„Nē.”

„Šis zēns pats meklē nāvi. Viņš noteikti grib mirt, ja reiz bija sadomājis tev sekot. Tad lai tam muļķim tiek.”

„Es viņu mīlu, Hago. Tu nesaproti?”

Hago pasmaida, bet tādu smaidu Sāra vēl nekad nav redzējusi. Tas ir alfas tēviņa smaids, kādu viņš zibina Huljakas ielās. Nikns un sāpīgs. Viņa atraujas atpakaļ.

„Ja tu viņu mīli, ko tad vakarnakt darīji kopā ar mani?” viņš jautā.

„Es domāju, ka nekad vairs viņu neredzēšu,” Sāra paskaidro. „Es domāju, ka šī manas dzīves daļa ir beigusies.”

„Tā ir. Ļauj viņam mirt.”

„Es viņu atbrīvošu un sūtīšu mājās. Ja negribi nākt līdzi, labi. Ej savu ceļu. Bet tādā gadījumā tu būsi tāds pats kā viņi bezsirdīgs slepkava, un es zvēru pie visa un visiem, ko mīlu, ka nākamreiz, kad tiksimies, es tevi nogalināšu, aci nemirkšķinādama.”

Hago smejas.

„Tev tas šķiet smieklīgi? Ievelkot pēdējo elpu, tu vairs nesmiesies.” Viņš pagriežas pret Sāru.

„Es smējos, jo gribu tevi ienīst, bet, kad tu sāc draudēt un es zinu, ka vari savus draudus izpildīt tu man patīc vēl vairāk.”

Viņa smaida. „Tu baidies no manis.”

Hago zina, ka vajadzētu apvainoties, tāpat kā Terakotas armijas bedrē, kad Sāra viņu itin viegli noskrēja. Viņa izaicina viņu, pārbauda. Viņam

nevajadzētu ciest tādu cita Spēlētāja rīcību. Taču sev par sarūgtinājumu viņš jūt vienīgi greizsirdību. Greizsirdību, ka šis dumjais nespēlētājs pievērsis Sāras uzmanību.

„Tev nav jāzvēr pie tiem, ko mīli,” Hago dzedri saka. „Es neesmu cietsirdīgs. Es saprotu, ka mīlestība ir ļoti, ļoti dīvaina.”

„Tātad tu brauksi man līdzi.”

„Es gribu atrast šumerieti,” viņš saka. „Vienreiz viņa mani jau izaicināja. Vajadzēja toreiz tikt ar viņu galā.”

„Mjā,” Sāra novelk, zinādama, ka tas nav patiesais iemesls, bet tik un tā priecājas par viņa lēmumu.

„Kad tas būs izdarīts, tu sūtīsi to muļķa puiku mājās, vai ne? Un mēs turpināsim iesākto, jā?”

,,.lā. Visiem tā būs labāk.”

Smaidīdams mašīnai tuvojas Renco. Tuneļa galā zemē iegrimst piecas tērauda kolonnas, un divi vīrieši paceļ maskēšanās tīklu, lai ielaistu mašīnu Turcijas kurdu teritorijā.

„Viss nokārtots. Kāpiet laukā.” Renco smaida, turēdams rokā brūnu stikla pudeli un trīs tējas glāzītes. Viņš sadala glāzes un ielej katrā duļķainu šķidrumu. Vīrietis augstu paceļ savu glāzi. Sāra un Hago dara tāpat.

„Par draudzību un nāvi. Par dzīvību un aizmirstību. Par Beigu spēli.” „Par Beigu spēli,” Sāra un Hago piebalso. Viņi saskandina glāzes un iedzer. Šķidrums garšo pēc alkoholiskas lakricas. Sāra saviebjas un jautā: „Fui, kas tas ir?”

„Araks. Labs, ne?”

„Nē,” Sāra saka, „tas ir briesmīgs.”

Hago smejas. „Man garšo.”

Renco pamāj ar galvu Hago un ielej sev vēl vienu glāzi, izdzer un nomet glāzi zemē. Sāra un Hago dara tāpat. Visas glāzes sašķīst gabalos. Renco viņus apskauj, noskūpsta uz vaigiem, satver aiz pleciem, vēlreiz apskauj. Pirms palaist Sāru vaļā, viņš saka: „Vēlu veiksmi visu beigu beigās, bet ne pārāk daudz veiksmes.”

„Ja es nevarēšu uzvarēt, tad gādāšu, lai tas izdodas Hago.”

„Notiks tas, kam jānotiek.”

Viņa smaida, apsēžas pežo priekšējā pasažiera sēdeklī. Renco vēl pēdējo reizi apskauj Hago un iečukst viņam ausī: „Neesi muļķis un neiemīlies. Kamēr beigas nav garām.”

„Par vēlu,” Hago atbild.

Renco smaida. „Tad tiksimies ellē, brāl.”

„Es neticu ellei.”

Renco seja satumst, un viņš iedzer krietnu malku tāpat no pudeles. „Gan ticēsi, Hago Tlalok, 21. olmeku cilts Spēlētāj. Gan ticēsi.”

Gebckli Tepe.

Pirmais cilvēcei zināmais templis, ko, cik tālu vien sniedzas skatiens, ieskauj kaili klajumi. Šo kompleksu 1993. gadā atklāja vietējie aitu gani; ilgi tas bija palicis apslēpts; kāda nezināma civilizācija nezināma iemesla dēļ ar nolūku bija.to aprakusi vismaz pirms 15 000 gadu.

Kopš atklāšanas atrakti tikai pieci procenti kompleksa, un ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi noteikts, ka tas varētu būt radies 12. tūkstošgadē p.m.ē. Tātad vēl pirms radās podniecība, metalurģija, lopkopība, lauksaimniecība, zināmā rakstība un lika izgudrots ritenis. Templis ir vairākus tūkstošus gadu senāks nekā nākamās akmens celtnes, kas koncentrējušās „Auglīgā pusmēness” teritorijā un ar kurām to varētu salīdzināt. Un tomēr te tas ir izniris no pēdējā ledus laikmeta tumsas kā absolūts noslēpums. Tas ir pilnīgi pabeigts templis, pilnīgi pabeigta pilsēta, sarežģīta būve vairāku metru rādiusā, kas sastāv no daudziem precīzi apstrādātiem kaļķakmens monolītiem, katrs svarā no 10 līdz 20 tonnām. Daži domā, ka monolīti viena taisnstūra formas kolonna, kurai galā novietots otrs taisnstūris simbolizē cilvēkus vai priesterus, vai dievus.

Vai varbūt tie simbolizē kaut ko vai kādu pavisam citu.

Neviens nezina, kas to cēlis.

Kā tas celts.

Kāpēc celts.

Neviens nezina, ar kādām zināšanām bija apveltīti tā radītāji.

Neviens nezina viņu apgaismības apmērus.

Neviens nezina.