Bezgalīgais stāsts

III. Savādie sapņi

Bet taja paša laika cita Fantazijas vieta notika kaut kas tads, ko neviens nenovēroja un par ko ne Atrejam, ne Artaksam, ne ari Kaironam nebija ne mazākās nojausmas.

Kādā attālā naksnīgā viršu audzē tumsa savilkās loti lielā,. izplūdušā tēlā. Melnums sabiezēja, un drīz vien nakts fonā, kas gūlās pār virsāju, kļuva redzams varens ķermenis. Vēl tā apveidi bija neskaidri, taču tas stāvēja uz četrām ķetnām un tā varenajā, pinkainajā galvā asi gailēja zaļas acis. Tagad tas pacēla augstu gaisā purnu un sāka ošņāties. Tādā pozā tas stāvēja ilgu laiku. Tad pēkšņi šķita, ka dīvainais radījums atradis smaržu, kuru meklējis, jo tam no rīkles izlauzās dziļš, uzvarošs rēciens.

Ēnu radījums metās skriet. Slaidiem, nedzirdamiem lēcieniem tas joņoja cauri bezzvaigžņu naktij.

Torņa pulkstenis sita vienpadsmit. Tagad sākās lielais starpbrīdis. No gaiteņa atbalsojās bērnu klaigas, viņi skrēja lejā uz skolas pagalmu.

Bastiānam, kas joprojām sēdēja turka pozā uz vingrošanas paklājiem, bija notirpušas kājas. Zēns taču nebija nekāds indiānis, tāpēc piecēlās, izņēma maizi un ābolu no sava portfeļa un mazlietiņ paskraidīja pa noliktavas telpu šurpu turpu. Kājās uzradās kņudoņa, un tās pamazām atdzīvojās.

Tad Bastiāns uzrāpās uz vingrošanas buka un uzsēdās uz tā jāteniski. Viņš iztēlojās sevi par Atreju, kas aulekšo Artaksa mugurā cauri naktij, un pieglaudās pie sava zirdziņa kakla.

— Nū!— Bastiāns iesaucās.— Uz priekšu, Artāks, nū! nū!

Tad viņš izbijās. Tas bija pārlieku nepiesardzīgi — tik skaļi klaigāt. Ja nu viņu tagad kāds ir sadzirdējis? Zēns brīdi gaidīja un klausījās. Taču dzirdama bija tikai daudzbalsīga bļaustīšanās skolas pagalmā.

Mazliet nokaunējies, viņš atkal norāpās no vingrošanas buka lejā. Nudien, gluži kā tāds mazs bēras!

Bastiāns attina vaļā maizi, noslaucīja ābolu gar biksēm un grasījās jau tajā iekosties, tomēr apstājās.

— Nē,— viņš skaļi sacīja pats sev,— ēdamais rūpīgi jāsadala. Kas zin, cik ilgi man ar to būs jāiztiek.

Smagu sirdi Bastiāns atkal ietina maizi, ielika to kopā ar ābolu atpakaļ portfelī, tad nopūzdamies apsēdās uz vingrošanas paklājiem un paņēma rokās grāmatu.

Vecais, melnais kentaurs Kairons, izdzirdējis aizskanam Atreja zirga dipoņu, atslīga atpakaļ savā mīkstajā kažokādu migā. Piepūle bija izsmēlusi viņa spēkus. Sievietes, kas nākamajā dienā atrada ciemiņu Atreja teltī, satraucās par viņa dzīvību. Arī pēc dažām dienām, kad mājās atgriezās mednieki, Kairons nejutās labāk, tomēr viņam pietika spēka paskaidrot, kāpēc Atrejs aizjājis prom un ka tik drīz neatgriezīsies. Tā kā visi šo zēnu mīlēja, tad kopš šā brīža viņi kļuva nopietni un nobažījušies domāja par viņu, taču vienlaikus arī bija lepni par to, ka Bērnišķā ķeizariene uzticējusi taisni viņam doties

Lielajā meklējumā — kaut ari neviens īsteni nespēja pilnībā saprast, ko tas nozīmē.

Vecais Kairons gan nekad vairs neatgriezās Ziloņkaula tornī. Taču viņš ari nenomira un nepalika pie zaļādaiņiem Zāles jūrā. Liktenis viņam bija lēmis gluži citu, pilnīgi neparedzētu ceļu. Taču tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

Atrejs tajā pašā naktī aizjāja līdz Sidraba kalnu pakājei. Tuvojās jau rīts, kad viņš apstājās atpūsties. Artakss mazliet paganījās un padzērās ūdeni no dzidra kalnu strauta. Atrejs ietinās savā sarkanajā mētelī un dažas stundas nosnaudās. Kad uzlēca saule, viņi atkal devās ceļā.

Pirmajā dienā viņi šķērsoja Sidraba kalnus. Šeit abiem ik ceļš un ik taciņa bija pazīstama, un viņi tika ātri uz priekšu. Sajutis izsalkumu, zēns apēda gabaliņu žāvētas bifeļa gaļas un divus mazus zāles sēklas raušus, kurus bija aiztaupījis maišelī pie segliem — patie­sībā savām medībām.

— Kā tad!— Bastiāns sacīja.— Reizēm cilvēkam ir nepieciešams kaut ko ieēst.

Viņš izņēma no portfeļa maizi, iztina to laukā, salauza uzmanīgi divās daļās, vienu atkal ietina un nolika atpakaļ. Otru pusīti viņš apēda.

Starpbrīdis bija beidzies, Bastiāns prātoja, kas tagad notiks klase. Ak, pareizi, ģeogrāfija pie Karges kundzes. Tur vajadzēja nosaukt upes un to pietekas, pilsētas un iedzīvotāju skaitu, derīgos izrakteņus un rūpniecības nozares. Bastiāns paraustīja plecus un lasīja tālāk.

Kad saule rietēja, Sidraba kalni jau bija ceļiniekiem aiz muguras, un viņi atkal atpūtās. Šajā naktī Atrejs sapnī redzēja purpura bifeļus. Viņš tos redzēja tālumā dodamies cauri Zāles jūrai un pūlējās ar savu zirgu piekļūt tiem tuvāk. Taču veltīgi. Bifeļi vienmēr palika vienā un tajā pašā attālumā, lai arī kā viņš steidzinātu savu zirdziņu.

Otrajā dienā viņi jāja cauri Dziedošo koku zemei. Katram no tiem bija citāda forma, citādas lapas, citāda miza, taču iemesls, kāpēc šo zemi tā sauca, bija tas, ka koku augšana bija dzirdama kā liega mūzika, kas atskanēja no tuvuma un tāluma un apvienojās vienā varenā veselumā; šī mūzika skaistumā pārspēja itin visu Fantāzijā. Pastāvēja uzskats, ka nav gluži droši doties cauri šai apkārtnei, jo dažs labs jau bija palicis kā apburts sēžam un aizmirsis visu. Ari Atrejs sajuta šo brīnišķo skaņu varu, taču neļāvās vilinājumam un neapstājās.

Nākamajā nakti Atrejs atkal sapņoja par purpura bifeļiem. Šoreiz viņš gāja kājām, un tie devās viņam garām lielā barā. Taču dzīvnieki nebija aizsniedzami ar bultu, un, sadomājis piezagties tuvāk, zēns manīja, ka viņa kājas ir gluži vai pieaugušas pie zemes un nav pakustināmas. Pūlēdamies tās atraut, Atrejs pamodās. Tas notika jau pirms saullēkta, tomēr viņš, lieki nekavēdamies, devās ceļā.

Trešajā dienā viņš ieraudzīja Eribo stikla torņus, kuros šā apvidus iemītnieki vāca un krāja zvaigžņu gaismu. Viņi no tās darināja brīnišķīgi izgreznotus priekšmetus, taču visā Fantāzijā neviens cits, izņemot viņus pašus, nezināja, kādam nolūkam tie patiesībā kalpo.

Atrejs pat satika dažus no šiem ļaudīm — mazus radījumus, kas paši izskatījās kā no stikla izpūsti. Viņi ārkārtīgi laipni pacienāja zēnu ar ēdieniem un dzērieniem, tomēr, jautāti, kas varētu kaut ko zināt par Bērnišķās ķeizarienes slimību, iegrima bēdīgā un neziņas pilnā klusuciešanā.

Naktī, kas sekoja pēc tam, Atrejs atkal sapņoja, ka purpura bifeļu pulki dodas viņam garām. Viņš redzēja, kā viens no zvēriem, īpaši liels, varens bullis, nošķiras no pārējās grupas un dodas pie viņa — lē­nām, bez baiļu vai dusmu pazīmēm. Un, tāpat kā visi īsti mednieki, arī Atrejs bija apveltīts ar spēju katrā zvērā uzreiz saskatīt to vietu, kurā jātrāpa, lai dzīvnieks būtu pagalam. Purpura bifelis pat nostājās, pagriezdams šo vietu pret viņu kā mērķi. Atrejs uzlika bultu un vilka stipro loku no visa spēka — taču nevarēja izšaut. Pirksti bija kā saauguši ar loka stiegru un nelaida to vaļā.

Un tā vai līdzīgi Atrejam sapņos klājās visās nākamajās naktīs. Viņš piekļuva purpura bifelim arvien tuvāk — tas, starp citu, bija tieši tas, ko viņš īstenībā bija gribējis nomedīt, viņš to pazina pēc baltā laukuma uz pieres —, taču kāda neizskaidrojama iemesla dēļ nespēja aizraidīt nāvējošo bultu.

Dienās Atrejs jāja arvien tālāk un tālāk, neapjauzdams, kurp, un neatrazdams nevienu, kas varētu dot padomu. Zelta amuletu, kas viņam bija kaklā, visas būtnes, kuras gadījās sastapt, respektēja, tomēr atbildi uz viņa jautājumu neviens nezināja.

Reiz Atrejs iztālēm ieraudzīja liesmu ielas Broušas pilsētā; tajā dzīvoja radījumi, kuru ķermenis sastāv no liesmām, taču zēns uzskatīja par prātīgāku tur neiegriezties. Viņš izjāja cauri sasafrā- niešu plakankalnei; te mitinājās ļaudis, kas tiek dzemdēti veci un mirst, kad ir kļuvuši par zīdaiņiem. Viņš nonāca mūžamežu templī Muamatā, kurā kāda liela kolonna no Mēness akmens brīvi lidoja pa gaisu, un viņš runāja ar mūkiem, kuri tur dzīvoja. Taču arī no šejienes viņam, neko neuzzinājušam, vajadzēja doties tālāk.

Gandrīz jau veselu nedēļu Atrejs bija krustu šķērsu maldījies, kad septītajā dienā un tai sekojošajā naktī viņam gadījās divi pavisam atšķirīgi piedzīvojumi, kas pamatu pamatos mainīja viņa iekšējo un ārējo situāciju.

Vecā Kairona stāsts par briesmīgajiem notikumiem, kas norisinās visās Fantāzijas daļās, bija Atreju gan iespaidojis, tomēr līdz šim tas viss bija palicis tikai stāsts. Taču septītajā dienā viņam to nācās redzēt pašam savām acīm.

Bija pusdienlaiks, kad Atrejs jāja cauri kādam biezam, tumšam mežam, kurā auga īpaši lieli, zaraini koki. Tas bija tas pats Haules mežs, kurā pirms kāda laika bija satikušies četri ziņneši. Šajā apvidū — to Atrejs zināja — dzīvoja mizu troļļi. Tie, kā viņam bija stāstīts, bija mizu puiši un puisenes, kas pēc izskata atgādināja zarainus koku stumbrus. Ja viņi uz vietas sastinga, kā bija raduši, viņus patiešām varēja noturēt par kokiem un, neko nenojaušot, pajāt garām. Vienīgi, kad mizu troļļi sakustējās, kļuva redzams, ka viņiem ir zaru veida rokas un greizas, saknēm līdzīgas kājas. Viņi gan bija briesmīgi spēcīgi, taču ne bīstami — ļaunākā gadījumā viņi panerroja kādu nomaldījušos ceļinieku.

Atrejs nupat bija atklājis meža pļaviņu, cauri kurai vijās strautiņš, un nokāpis zemē, lai ļautu Artaksam padzerties un paganīties, kad pēkšņi, izdzirdis sev aiz muguras mežiņā varenus sprakšķus un knakšķus, pagriezās.

No meža Atrejam tuvojās trīs mizu troļļi, kurus ieraugot zēnam auksti šermuļi pārskrēja pār muguru. Pirmajam trūka kāju un vēdera, un viņam vajadzēja iet uz rokām. Otrajam krūtīs bija milzīgs caurums, pa kuru varēja redzēt cauri. Trešais, gluži it kā gareniski pāršķelts pušu, jo viņam trūka visas kreisās puses, lēca uz savas vienīgās labās kājas.

Ieraudzījuši uz Atreja krūtīm amuletu, viņi pamāja cits citam un lēnām nāca klāt.

— Neizbīsties!— sacīja tas, kurš staigāja uz rokām, un viņa balss skanēja kā koka čīkstēšana.— Mēs, protams, neizskatāmies diezin cik skaisti, taču šajā Haules meža apvidū bez mums vairs nav neviena cita, kas spētu tevi brīdināt. Tāpēc mēs esam atnākuši.

— Brīdināt?— Atrejs vaicāja.— No kā?

— Mēs esam par tevi dzirdējuši,— vaidēja otrs, ar caurumu krūtīs,— un mums tika stāstīts, kāpēc tu esi devies ceļā. Šeit tu nedrīksti tālāk jāt, citādi tu būsi pagalam.

— Citādi ar tevi notiks tas pats, kas noticis ar mums,— nopūtās pāršķeltais.— Paskaties uz mums! Vai tu to gribētu?

— Kas jums noticis?— Atrejs apjautājās.

— Visapkārt uzbrūk iznīcība,— novaidējās pirmais,— tā aug un aug, un ar katru dienu tās kļūst vairāk — ja vispār par tukšumu var teikt, ka tā kļūst vairāk. Visi pārējie laikus aizmuka no Haules meža, taču mēs negribējām pamest savu dzimteni. Un tad tas uzbruka mums iemigušiem un pataisīja mūs tādus, kādus tu mūs redzi tagad savā priekšā.

— Vai jums sāp?— Atrejs vaicāja.

— Nē,— atbildēja otrais mizu trollis, kuram krūtīs bija cau­rums,— neko nejūt. Vienkārši Ieaut kā trūkst. Un, ja kādam tas ir uzbrucis, tad ar katru dienu tam trūkst arvien vairāk. Drīz mūsu vispār vairs nebūs.

— Kur ir tā vieta mežā,— Atrejs gribēja zināt,— kur tas sākās?

— Vai tu vēlies to redzēt?— Trešais trollis, no kura bija palikusi tikai puse, jautājoši paraudzījās uz saviem bēdu brāļiem. Kad tie pamāja, viņš turpināja:

— Mēs aizvedīsim tevi līdz tai vietai, kur to var redzēt, tikai tev jāapsola, ka neiesi tuvāk. Citādi tas tevi neatturami pievilks.

— Labi,— Atrejs piekrita,— es jums to apsolu.

Trīs troļļi pagriezās un virzījās uz mežmalas pusi. Atrejs paņēma Artaksu pavadā un sekoja. Neilgu brītiņu viņi ložņāja krustu šķērsu starp milzu kokiem, tad apstājās kāda sevišķi resna stumbra priekšā. Droši vien pat pieci pieauguši vīri nespētu to aptvert.

— Uzrāpies, cik vien augstu tu vari,— sacīja trollis bez kājām, — un skaties uz saullēktu. Tur tu to redzēsi — vai, drīzāk jau, nere­dzēsi.

Atrejs rāpās pa^ stumbra izciļņiem un izaugumiem uz augšu. Sasniedzis apakšējos zarus, viņš stiepās pēc nākamajiem un rausās augstāk un augstāk, līdz neredzēja vairs zemi. Un tomēr zēns līda tālāk, stumbrs kļuva tievāks un zaru vairāk, tā ka viņš arvien vieglāk tika uz priekšu. Kad Atrejs beidzot bija sasniedzis galotni, viņš pavērsa skatienu pret saullēktu, un tagad viņš to ieraudzīja.

Citu — pašu tuvāko koku galotnes vēl bija zaļas, taču kokiem, kuri atradās aiz tiem, lapotne likās zaudējusi jebkuru krāsu, tā bija pelēka. Un vēl mazliet tālāk tā šķita savādi caurspīdīga, miglaina vai, pareizāk sakot, arvien neīstāka. Un tālāk vairs nebija nekā, itin nekā. Tā nebija ne klaja vieta, ne tumsa, tā nebija arī gaisma, tas bija kaut kas acīm nepanesams un radīja akluma sajūtu. Jo neviena acs nespēj skatīties pilnīgā tukšumā. Atrejs aizšāva sejai priekšā roku un gandrīz vai nokrita no zara. Tad viņš stingri pieķērās pie koka un, cik vien ātri varēdams, rāpās atpakaļ. Zēns bija pietiekami daudz redzējis. Tikai tagad viņš pilnībā aptvēra tās šausmas, kas bija izplatījušās Fantāzijā.

Nonācis atkal milzu koka piekājē, Atrejs redzēja, ka visi trīs mizu troļļi ir nozuduši. Viņš uzlēca mugurā savam zirgam un varenos aulekšos drāzās prom no šā tukšuma, kas izplatījās lēnām, taču neapturami. Tikai kad bija jau kļuvis tumšs un Haules mežs sen palicis aiz muguras, viņš apstājās atpūsties.

Un šajā naktī Atreju gaidīja jau otrais piedzīvojums, kas Lielajam meklējumam deva jaunu virzienu.

Proti, viņš redzēja sapnī — vēl daudz skaidrāk nekā līdz šim — lielo purpura bifeli, kuru bija gribējis nogalināt. Šoreiz zēns stāvēja tam pretī bez stopa un bultām. Viņš sajutās niecīgi sīks, bet zvēra galva aizpildīja visas debesis. Un zēns dzirdēja, ka tas viņu uzrunā. Visu vārds vārdā saprast nevarēja, taču purpura bifelis sacīja aptuveni tā:

— Ja tu būtu mani nogalinājis, tu tagad būtu mednieks. Tomēr tu no tā atsacījies, tāpēc varu tev, Atrej, palīdzēt. Klausies! Fantāzijā dzīvo kāda būtne, kas vecāka par visām citām būtnēm. Tālu, tālu no šejienes ziemeļos plešas Skumju purvi. Šo purvu vidu paceļas Raga kalns. Tur mājo vecum vecā Morla. Meklē vecum veco Morlu!

Pēc tam Atrejs pamodās.

Torņa pulkstenis nosita divpadsmit reizes. Bastiāna klasesbied­riem tagad drīz vajadzēja iet lejup uz fizkultūras zāli. Varbūt viņi šodien spēlēs tautas bumbu ar lielo, smago medicīnisko bumbu, ar kuru Bastiāns vienmēr rīkojās sevišķi neveikli — tāpēc viņu negri­bēja neviena no abām komandām. Dažreiz ari to vajadzēja spēlēt ar mazu, akmenscietu laptas bumbu, kas radīja briesmīgas sāpes, ja ar to trāpīja. Un Bastiānam vienmēr trāpīja, turklāt no visa spēka, jo viņš bija ērts mērķis. Bet varbūt arī šodien būs rāpšanās pa virvi — vingri­nājums, kas Bastiānam īpaši riebās. Kamēr vairums pārējo skolēnu jau bija pašā augšā, viņš piesarcis parasti šūpojās kā miltu maiss visai klasei par lielu prieku virves lejasgalā un netika ne pusmetra uz augšu. Un fizkultūras skolotājs Menges kungs neskopojās ar asprātī­bām, zobodamies par neveiklo zēnu.

Bastiāns būtu daudz devis, lai varētu kļūt tāds kā Atrejs. Tad gan visi redzētu!

Un viņš dziļi nopūtās.

Ceļš veda uz ziemeļiem, arvien tālāk uz ziemeļiem. Atrejs atvēlēja sev un savam zirgam tikai visnepieciešamākos mirkļus miegam un ēšanai. Viņš jāja dienu un nakti, cauri saules svelmei un lietum, cauri vētrām un negaisiem. Viņš nekam vairs nepiegrieza vērību un nevienu vairs netincināja.

Jo tālāk ziemeļos Atrejs nonāca, jo tumšāks kļuva. Svina pelēka krēsla, kas palika nemainīga, piepildīja dienas. Naktīs pie debesīm mirdzēja kāvi.