Bezgalīgais stāsts

XVIII.Tūkstoš durvju templis

Lauva ierecas:

— Ak, kungs! Vai tu pavadīji tā visu nakti?

Bastiāns pieslējās kājās un izberzēja acis. Viņš sēdēja starp lauvas ķetnām, dzīvnieka lielā seja lūkojās uz viņu lejup, izbrīns jautās tā skatienā. Lauvas spalva joprojām vēl bija melna kā klinšu bluķis, uz kura viņš sēdēja, taču acis zvēroja. Alā atkal dega lampas.

— Ak,— Bastiāns stomījās,— es … es domāju, ka tu esi pārakme- ņojies.

— Tā ari bija,— lauva atbildēja.— Es mirstu katru dienu, kad iestājas nakts, un katru ritu es atkal pamostos.

— Es domāju, ka tas ir uz mūžu,— Bastiāns paskaidroja.

— Tas ir uz mūžu katru reizi,— Graogramāns noslēpumaini atbildēja.

Viņš piecēlās kājās, izslējās un izstaipījās un tad, kā jau lauva, skraidīja pa alu no viena gala uz otru. Viņa liesmainā spalva sāka arvien liesmaināk kvēlot raibo flīžu krāsās. Pēkšņi viņš apstājās un paskatījās uz zēnu.

— Vai tu pat raudāji manis dēļ?

Bastiāns mēmi pamāja.

— Tad tu esi ne tikai vienīgais, kas gulējis starp Raibās nāves ķetnām,— sacīja lauva,— bet arī vienīgais, kas jelkad ir apraudājis viņa miršanu.

Bastiāns palūkojās uz lauvu, kas atkal rikšoja šurpu turpu, un beidzot klusi vaicāja:

— Vai tu vienmēr esi viens?

Lauva no jauna apstājās, taču šoreiz uz Bastiānu neskatījās. Aizgriezis galvu prom, zvērs rēcošā balsī atkārtoja:

— Vienmēr.

Vārds atbalsojās alā.

— Mana valstība ir tuksnesis — un tas ir ari mans darbs. Lai kurp es pagrieztos, visam ap mani jākļūst par tuksnesi. Es to nesu sev līdzi. Es esmu no nāvējošas uguns. Un kas gan cits man varētu būt nolemts kā pastāvīga vientulība?

Bastiāns apmulsis klusēja.

Lauva pienāca zēnam klāt, kvēlojošām acīm ieskatījās viņam sejā un turpināja:

— Vai tu, kungs, kas nēsā Bērnišķās ķeizarienes zīmi,— vai tu vari maji atbildēt: kāpēc man jāmirst, līdzko iestājas nakts?

— Lai krāsu tuksnesī varētu augt nakts mežs Perelīns,— Bastiāns

sacīja.

— Perelīns? — Jauva atkārtoja.— Kas tas tāds?

Un tagad Bastiāns izstāstīja par brīnumainajiem džungļiem no krāsainās gaismas. Kamēr Graogramāns nekustēdamies pārsteigts klausījās, Bastiāns stāstīja tam par daudzveidīgajiem, burvīgajiem, kvēlojošajiem un fosforescējošajiem augiem, kas vairojās paši no sevis, par to neapturamo augšanu bez skaņas, pasakaino skaistumu un varenumu. Runādams viņš pats sajūsminājās, un Graogramāna acis iekvēlojās arvien gaišāk.

— Un tas viss var pastāvēt tikai tad,— Bastiāns nobeidza,— kad tu esi pārakmeņojies. Turpretī Perelīns visu sapītu un nosmaktu pats no sevis, ja vienmēr atkal no jauna nemirtu un nesabirtu putekļos, tiklīdz tu pamosties. Perelīns un tu, Graogramān,— jūs esat viens vesels.

Graogramāns ilgi klusēja.

— Kungs,— viņš pēdīgi ierunājās,— tagad es redzu, ka mana miršana nes dzīvību un mana dzīvība — nāvi, un abi ir labi. Tagad es saprotu savas esības jēgu. Paldies tev.

Lēnām un svinīgi zvērs iesoļoja alas tumšākajā stūrī. Ko viņš tur darīja, Bastiāns nespēja saredzēt, taču dzirdēja metālisku šķindoņu. Graogramāns atgriezās, turēdams kaut ko mutē, dziļi paklanījās un nolika to Bastiānam pie kājām.

Tas bija zobens.

Tiesa gan — ne pārāk grezns. Tas bija ielikts sarūsējušā tērauda makstī, un spals izskatījās pēc spēļu zobena spala, kas darināts no veca koka gabala.

— Vai tu vari dot tam vārdu?— Graogramāns vaicāja.

Bastiāns domīgi aplūkoja zobenu.

— Sikānda!— viņš sacīja.

Tajā paša acumirklī zobens šņākdams izlidoja no maksts un iekrita viņam burtiski rokās. Tagad Bastiāns redzēja, ka asmens veidots no mirdzošas gaismas, ka uz to gandrīz vai nav iespējams paskatīties. Tas bija abpusīgs un rokā likās viegls kā spalva.

— Šis zobens no paša sākuma bija domāts tev,— Graogramāns paskaidroja.— Jo vienīgi tas var bez briesmām šim zobenam pieskar­ties, kas jājis man mugurā, kas ēdis un dzēris manu uguni un peldējies tajā kā tu. Taču vienīgi tāpēc, ka tu spēji tam iedot pareizo vārdu, tas pieder tev.

— Sikānda!— Bastiāns čukstēja un aizgrābts vēroja dzirkstošo gaismu, lēnām grozīdams zobenu gaisā.— Tas ir burvju zobens, vai ne?

— Tērauds vai klints,— Graogramāns atbildēja.— Fantāzijā nav nekā tāda, kas spētu tam turēties pretī. Taču tu nedrīksti to pielietot ar varu. Vienalga, lai kas ari tev kuro reizi draudētu, zobenu ļauts izmantot tikai tad, ja tas pats no sevis, kā nupat, ielec tavā rokā. Tas vadīs tavu roku un ar paša spēku darīs to, kas darāms. Taču, ja tu kādreiz to izvilksi no maksts pēc savas gribas, tu nesīsi ļaunumu sev un Fantāzijai. Neaizmirsti to nekad!

— Es to neaizmirsīšu,— Bastiāns apsolīja.

Zobens ieslīdēja atpakaļ makstī un atkal izskatījās vecs un nevērtīgs. Bastiāns apsaitēja ap gurniem ādas jostas, kurās karājās maksts.

— Un tagad, kungs, — Graogramāns ierosināja,— ja vēlies, trauk­simies kopā cauri tuksnesim. Uzkāp man mugurā, jo tagad man jātiek laukā!

Bastiāns uzlēca mugurā, un lauva smagiem soļiem izgāja no alas. Rīta saule lēca virs tuksneša pamales, nakts mežs jau sen atkal bija sabiris krāsainās smiltīs. Viņi tagad kopā aizbrāzās pāri kāpām kā dejojoša uguns lente, kā kvēlojoša viesuļvētra. Bastiāns jutās tā, it kā jātu uz liesmojošas komētas cauri gaismai un krāsām. Un vēlreiz viņu pārņēma neprātīga sajūsma.

Pret pusdienlaiku Graogramāns pēkšņi apstājās.

— Šī ir tā vieta, kungs, kur mēs vakar satikāmies.

Bastiāns, būdams vēl mazliet apdullis no trakā skrējiena, paraudzī­jās apkārt, tomēr nespēja saskatīt ne ultramarīna zilo, ne ugunssārto smilšu kalnu. Ari burti vairs nebija redzami. Kāpas tagad bija olīvzaļas un sārtas.

— Viss ir pārvērties,— viņš sacīja.

— Jā, kungs,— lauva atbildēja,— tā ir katru dienu — vienmēr atkal viss ir pārvērties. Līdz šim es nezināju, kāpēc tas tā. Taču tagad tu man esi izstāstījis, ka Perelīns aug no smiltīm, un es varu arī to saprast.

— Bet kā tu pazīsti, ka šī ir tā pati vieta, kas vakar?

— Es to jūtu, tāpat kā es jūtu kādu vietu savā ķermenī. Tuksnesis ir daļa no manis.

Bastiāns nokāpa no Graogramāna muguras un apsēdās olivzaļajā virsotnē. Lauva apmetās zēnam blakus, tagad ari zvērs bija olīvzaļš. Bastiāns atbalstīja zodu rokā un domīgi vērās uz pamali.

— Vai drīkstu tev ko jautāt, Graogramān?— viņš ierunājās pēc ilgas klusēšanas.

— Tavs kalps klausās,— lauva atbildēja.

— Vai tu patiešām šeit esi jau kopš laika gala?

— Kopš laika gala,— Graogramāns apstiprināja.

— Un Goaba tuksnesis — vai arī tas vienmēr jau ir bijis?

— Jā, ari tuksnesis. Kāpēc tu jautā?

Bastiāns bridi padomāja.

— Nesaprotu,— viņš beidzot atzinās.— Es būtu gatavs derēt, ka tas ir tikai kopš vakardienas rīta.

— Kā tu to domā, kungs?

Un tagad Bastiāns izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis, kopš saticis Mēness meitiņu.

— Tas ir tik dīvaini,— zēns nobeidza savu stāstu,— tiklīdz man rodas kāda vēlēšanās, tūliņ notiek kaut kas tāds, kam ir vistiešākais sakars ar šo vēlēšanos, un tā piepildās. Turklāt tā nav mana izdoma, saproti? To es nemaz nespētu. Nekad es nebūtu spējis izgudrot visus tos dažādos nakts augus Perelīnā. Vai Goaba krāsas … vai tevi! Viss ir daudz brīnišķīgāks un īstenāks, nekā es- to būtu varējis iztēloties. Un tomēr — viss uzrodas vienmēr tikai tad, kad es to esmu vēlējies.

— Tas tāpēc, ka tu nēsā rotu AURINU,— lauva sacīja.

— Es nesaprotu kaut ko citu,— Bastiāns mēģināja paskaidrot.

— Vai tas viss uzrodas tikai tad, kad es esmu to vēlējies? Vai ari tas ir bijis jau pirms tam un es to esmu tikai kaut kā uzminējis?

— Abējādi,— Graogramāns sacīja.

— Bet kā tas var būt?— Bastiāns gandrīz nepacietībā iesaucās.

— Tu taču esi šeit, Goaba tuksnesī, jau nezin cik ilgi. Istaba tavā pilī mani gaidījusi jau izsenis. Zobens Sikānda bija man paredzēts jau kopš neatminamiem laikiem — tu pats to sacīji!

— Tā tas ir, kungs.

— Bet es — es esmu Fantāzijā tikai kopš pagājušās nakts! Tātad tas viss nav radies tikai kopš manas ierašanās!

— Kungs,— lauva mierīgi atbildēja,— vai tad tu nezini, ka Fantā­zija ir stāstu valstība? Pats stāsts var būt jauns un tomēr vēstīt par senseniem laikiem. Pagātne rodas līdz ar pašu stāstu.

— Tad jau ari Perelīnam vajadzētu būt vienmēr bijušam,— Bas­tiāns, nezinādams padoma, minēja.

— Tiklīdz tu nosauci to vārdā, kungs,— Graogramāns atbildēja,

— tas pastāvējis kopš seniem laikiem.

— Vai tu gribi sacīt, ka es to esmu radījis? Lauva bridi klusēja, pirms atbildēja:

— To tev var pateikt tikai Bērnišķā ķeizariene. No viņas tu esi visu saņēmis.

Lauva piecēlās.

— Ir laiks, kungs, mums jāatgriežas manā pilī. Saule jau riet, un ceļš ir tāls.

Šajā vakarā Bastiāns palika pie Graogramāna, kas atkal bija apgūlies uz melnā klinšu bluķa. Viņi vairs daudz nerunāja viens ar otru. Bastiāns atnesa sev no guļamistabas, kurā atkal stāvēja zemais galdiņš, it kā nezināms gars ar savu roku būtu to uzklājis, ēdienu un dzērienu. Viņš paēda, sēdēdams uz kāpnēm, kas veda uz klinšu bluķi.

Kad gaisma lampās kļuva tumšāka un sāka pulsēt kā sirdspuksti, kas kļūst arvien lēnāki, viņš piecēlās un, nebilzdams ne vārda, aplika rokas lauvam ap kaklu. Krēpes bija stingras un izskatījās kā sacietējusi lava. Un tad atkal atskanēja šis briesmīgais troksnis, taču Bastiānam vairs nebija baiļu. No jauna viņam saskrēja acīs asaras, šoreiz aiz bēdām par Graogramāna pastāvīgajām ciešanām.

Vēlāk naktī Bastiāns taustīdamies vēlreiz izgāja laukā un ilgu laiku vēroja, kā bez skaņas aug mirdzošie naktsaugi. Tad viņš atgriezās alā un atkal nolikās gulēt starp lauvas ķetnām, kas bija pārakmeņojušās.

Daudzas dienas un naktis viņš ciemojās pie Raibās nāves, un viņi sadraudzējās. Dažu labu stundu tuksnesī abi pavadīja mežonīgās spēlēs. Bastiāns noslēpās starp smilšu kāpām, tomēr Graogramāns viņu vienmēr atrada. Viņi skrēja sacensībās, taču lauva bija tūkstoš­kārt ātrāks. Viņi pat pa jokam cīkstējās viens ar otru, lauzās un spēkojās — te Bastiāns bija viņam cienīgs pretinieks. Kaut arī tā, protams, bija tikai spēle, Graogramānam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai jaudātu noturēties zēnam pretī. Neviens no abiem nespēja otru uzveikt.

Reiz, kad viņi tā bija plosījušies, Bastiāns, palicis gluži bez elpas, apsēdās un vaicāja:

— Vai es drīkstu palikt pie tevis uz visiem laikiem?

Lauva papurināja krēpes.

— Nē, mans kungs.

— Kāpēc ne?

— Šeit ir tikai dzīvība un nave, tikai Perelīns un Goabs, bet nav nekādu notikumu. Tevi gaida tavs stāsts. Tu nedrīksti palikt šeit.

— Bet es taču netieku prom,— Bastiāns iebilda.— Tuksnesis ir daudz par lielu, lai jzkļūtu no tā laukā. Un tu mani nevari iznest, jo tuksnesis ir vienmēr ap tevi.

— Fantāzijā ceļus tu vari atrast tikai ar savu vēlēšanos,— Graog­ramāns sacīja.— Un tu spēj iet vienmēr tikai no vienas vēlēšanās uz nākamo. Tu nevari aizsniegt to, ko nevēlies. Tāda nozīme šeit ir vārdiem «tuvu» un «tālu». Un nepietiek arī tikai ar to, ka tu gribi aiziet no kādas vietas. Tev jāzina, kur tu gribi nonākt. Tev jāļauj savām vēlmēm tevi vadīt.

— Bet es nemaz nevēlos tikt prom,— Bastiāns atbildēja.

— Tev tomēr vajadzēs atrast savu nākamo vēlēšanos,— Graogra­māns atteica gluži vai bargi.

— Un ja es to atrodu,— Bastiāns jautāja,— kā tad es varēšu no šejienes aiziet?

— Paklausies, kungs,— Graogramāns klusi sacīja,— Fantāzijā ir kāda vieta, kas uz visurieni aizved un ko no visurienes var aizsniegt. Šo vietu sauc par Tūkstoš durvju templi. Neviens šo templi nekad nav redzējis no ārpuses, jo tās nemaz nav šim templim. Taču tā iekšpuse sastāv no durvju labirinta. Kurš to grib iepazīt, tam jāuzdrošinās turp ieiet iekšā.

— Kā tas iespējams, ja templim pat nevar tuvoties no ārpuses?

— Ikvienas durvis,— lauva turpināja,— ikvienas durvis Fantāzijā, pat visparastākās kūts vai virtuves durvis, jā, arī skapja durvis noteiktā mirklī var kļūt par ieejas vārtiem Tūkstoš durvju templī. Ja mirklis ir garām, tās atkal kļūst par tām pašām, kas bijušas iepriekš. Tāpēc neviens nevar divreiz ieiet pa tām pašām durvīm. Un nevienas no tūkstoš durvīm neved atpakaļ uz turieni, no kurienes tu esi ienācis. Atpakaļceļa nav.

— Bet, ja esi reiz iegājis iekšā,— Bastiāns vaicāja,— vai tad ir iespējams atkal kaut kur iziet laukā?

— Jā,— lauva atbildēja,— tikai tas nav tik vienkārši kā parastās celtnēs. Jo caur labirinta tūkstoš durvīm tevi spēj vest tikai īsta vēlēšanās. Kuram tās nav, tam jāmaldās pa labirintu tik ilgi, līdz tas zina, ko vēlas. Un gadās, ka reizēm paiet ļoti ilgs laiks.

— Un kā lai atrod ieeju templī?

— Vajag vēlēties.

Bastiāns ilgi domāja, tad sacīja:

— Savādi, ka nevar vēlēties vienkārši to, ko grib. No kurienes gan mūsos rodas vēlēšanās? Un kas tas vispār ir — vēlēšanās?

Graogramāns raudzījās uz zēnu lielām acīm, taču neatbildēja.

Dažas dienas vēlāk viņiem vēlreiz gadījās ļoti svarīga saruna.

Bastiāns bija parādījis lauvam uzrakstu dārglietas otrajā pusē.

— Kā to saprast?—viņš vaicāja. — «Dari to, ko tu gribi!»—tas taču nozīmē, ka es drīkstu darīt visu, ko vien vēlos, vai tev tā neliekas?

Graogramāna seja pēkšņi izskatījās šausminoši nopietna un acis iekvēlojās.

— Nē,— viņš sacīja zemajā, rēcošajā balsī,— tas nozīmē, ka tev jāpilda tava Patiesā vēlēšanās. Un nekas nav grūtāk.

— Mana Patiesā vēlēšanās?— Bastiāns aizgrābtībā atkārtoja. — Kas tā ir?

— Tas ir tavs dziļākais noslēpums, kuru tu nezini.

— Kā tad lai es to izdibinu?

— Ejot vēlmju ceļu no vienas pie nākamās un līdz pēdējai. Tas tevi aizvedīs pie tavas Patiesās vēlēšanās.

— Tas gan man neliekas pārāk smagi,— Bastiāns iebilda.

— Tas ir pats bīstamākais no visiem ceļiem,— lauva aizrādīja.

— Kāpēc?— Bastiāns vaicāja.— Man nav bail.

— Runa nav par to,— Graogramāns norēcās,— šis ceļš prasa vislielāko godīgumu un piesardzību, jo ne pa vienu citu ceļu nav tik viegli pilnīgi nomaldīties.

— Vai tu domā tāpēc, ka ne visas vēlēšanās, kas rodas, ir labas?— Bastiāns tincināja.

Lauva šaustīja ar savu asti smiltis, kurās gulēja, tad pieglauda ausis un savilka krunkās purnu, viņa acīs dzirkstīja liesmas. Bastiāns neviļus sarāvās, kad Graogramāns ierunājās balsī, kas atkal lika nodrebēt zemei:

— It kā tu zinātu, kas ir vēlēšanās! It kā tu zinātu, kas ir labs!

Nākamajās dienās Bastiāns daudz domāja par visu to, ko Raibā

nāve bija teikusi. Taču ir lietas, kuras ar domāšanu vien nav iespējams izdibināt,— tās ir jāuzzina. Un tāpēc zēns tikai krietni vēlāk, pēc tam, kad daudz ko bija piedzīvojis, atcerējās Graogramāna vārdus un sāka tos saprast.

Šajā laikā ar Bastiānu atkal bija notikušas kādas pārmaiņas. Pie visām dāvanām, kuras viņš bija saņēmis kopš satikšanās ar Mēness meitiņu, tagad bija nākusi klāt arī drosme. Un, kā jau aizvien, arī šoreiz viņam par to bija kaut kas atņemts, proti, atmiņas par agrāko bailīgumu.

Un, tā kā tagad vairs nebija nekā, no kā viņš baidītos, tad sākumā nemanāmi, vēlāk arvien jaušamāk skaidrus apveidus pieņēma jauna vēlēšanās. Bastiāns vairs nevēlējās ilgāk būt viens. Bastiāns gribēja savas spējas parādīt citiem, gribēja tikt apbrīnots un iekarot slavu.

Un kādu nakti, atkal vērodams, kā aug Perelīns, viņš pēkšņi sajuta, ka šī ir pēdējā reize, ka viņam jāatvadās no mirdzošā nakts meža burvīguma. Kāda iekšēja balss sauca viņu prom.

Bastiāns vēl pameta pēdējo skatienu uz zaigojošo krāsu bagātību, tad nokāpa lejā Graogramāna kapa alā un apsēdās tumsā uz pakāpieniem. Viņš nespētu pateikt, ko gaida, tikai zināja, ka viņš šajā naktī nedrīkst gulēt.

Laikam Bastiāns sēžot tomēr bija mazliet iesnaudies, jo piepeši iztrūkās, it kā viņu kāds būtu saucis vārdā.

Durvis, kas veda uz guļamistabu, bija pavērušās. No spraugas cauri tumšajai alai krita garš sarkanīgas gaismas stars.

Bastiāns piecēlās. Vai durvis šajā mirklī būtu pārvērtušās par ieeju Tūkstoš durvju templī? Viņš nedroši piegāja pie spraugas un mēģināja pa to ieskatīties. Nekas nebija redzams. Tad atkal sprauga sāka lēnām vērties ciet. Tūliņ pēdējā iespēja būs prom, palaista garām!

Zēns vēlreiz pagriezās pret Graogramānu, kas nekustīgi un izdzisušām akmens acīm sēdēja uz sava klints bluķa. Gaismas strēle no durvīm krita taisni uz viņu.

— Dzīvo sveiks, Graogramān, un paldies par visu!— Bastiāns klusi atvadījās.— Es atgriezīšos, es katrā ziņā atgriezīšos.

Tad viņš izslīdēja cauri durvju spraugai, kas aiz muguras tūliņ atkal aizvērās.

Bastiāns nezināja, ka viņš doto solījumu neturēs. Tikai daudz, daudz vēlāk nāks viņa vārdā kāds cits un izpildīs solījumu viņa vietā.

Taču tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

Purpura gaisma lēniem viļņiem plūda pār telpas grīdu un sienām. Tā bija sešstūraina istaba, tāda pati kā bišu vaska šūna. Katrā otrajā sienā atradās kādas durvis, pārējās trīs sienas, kas atradās starpā, bija apgleznotas ar īpašām bildēm. Tās bija sapņu ainavas un radījumi, kas varēja būt pa pusei augi, pa pusei dzīvnieki. Pa vienām durvīm Bastiāns bija ienācis, pārējās divas atradās priekšā pa labi un pa kreisi. Pēc formas tās bija pilnīgi vienādas, tikai kreisās bija melnas un labās baltas. Bastiāns izšķīrās par baltajām.

Nākamajā istabā valdīja dzeltenīga gaisma. Sienas bija tādā pašā izkārtojumā. Zīmējumos bija attēloti visvisādi rīki, no kuriem Bastiāns nespēja tikt gudrs. Vai tie bija darbarīki vai ieroči? Abas durvis, kas veda pa kreisi un pa labi tālāk, bija vienādā krāsā — dzel­tena, tikai kreisas bija augstas un šauras, kurpretī labās bija zemas un platas. Bastiāns izgāja pa kreisajām.

Istaba, tāpat kā abas iepriekšējās, bija sešstūraina, tikai ar zilganu gaismu. Uz sienām bija uzzīmēti savīti ornamenti vai kāda svešāda alfabēta rakstu zīmes. Šeit abas durvis pēc formas bija vienādas, taču no dažāda materiāla — vienas no koka, otras no metāla. Bastiāns izšķīrās par koka dunam.

Nav iespējams aprakstīt visas durvis un istabas, pa kurām izgāja Bastiāns savos klejojumos pa Tūkstoš durvju templi. Bija tādi vārtiņi, kas izskatījās pēc lieliem atslēgcaurumiem, vai tādi, kas līdzinājās ieejām alā, bija zelta durvis un sarūsējušas durvis, polsterētas un naglām apsistas, plānas kā papīrs un biezas kā seifa durvis, vienas izskatījās pēc milža mutes, bet kādas citas vajadzēja atvērt kā paceļamo tiltu, bija tādas kā liela auss un tādas kā piparkūka, tādas kā krāsns aizšaujamais un tādas, kuras vajadzēja atpogāt. Katru reizi abām durvīm, kas veda laukā no istabas, bija kaut kas kopējs — forma, materiāls, izmēri, krāsa — un kaut kas arī tās pilnībā atšķīra citu no citas.

Bastiāns jau daudzas reizes bija iegājis no vienas sešstūrainas telpas nākamajā. Katra izvēle, kuru zēns izdarīja, veda arvien pie jaunas izvēles, kas atkal lika izvēlēties. Taču nekas nemainījās: viņš joprojām atradās Tūkstoš durvju templī — un tur arī paliktu. Tomēr, iedams tālāk un arvien tālāk, viņš sāka prātot, kāpēc tas ir tā. Ar vēlēšanos gan pietika, lai nonāktu labirintā, taču tā acīmredzot nav bijusi pietiekami skaidra, lai atrastu arī ceļu laukā. Bastiāns bija vēlējies nonākt sabiedrībā. Piepeši viņš apjauta, ka nebija iedomājies neko tieši. Un tas ne mazākā mērā nepalīdzēja izšķirties vai izvēlēties durvis no stikla vai no pinuma. Līdz šim arī izvēle tika izdarīta vienkārši uz labu laimi, daudz nedomājot. Patiesībā zēns tikpat labi būtu varējis iet arī pa citām durvīm. Tikai tā viņš nekad netiktu laukā.

Taisni šobrīd zēns stāvēja kādā telpā, ko pildīja zaļgana gaisma. Trīs no sešām sienām bija apgleznotas ar mākoņiem. Durvis pa kreisi bija no balta perlamutra, pa labi no melna melnkoka. Un pēkšņi viņš zināja, ko vēlas: Atreju!

Perlamutra durvis atgādināja laimes pūķi Fuhūru, kura zvīņas mirdzēja kā balts perlamutrs, tātad Bastiāns izšķīrās par šīm durvīm.

Nākamajā telpā atkal bija divas durvis: vienas — pītas no zāles, otras — veidotas no metāla restēm. Bastiāns izvēlējās pītās zāles durvis, jo domāja par Zāles jūru, par Atreja dzimteni.

Vēl tālākajā telpā atkal bija divas durvis, kas atšķīrās tikai ar to, ka vienas bija no ādas, otras no filca. Bastiāns, protams, izgāja pa ādas durvīm.

Un atkal viņš nonāca divu durvju priekšā, un te viņam tomēr vajadzēja vēlreiz padomāt. Vienas bija purpursārtas, otras olīvzaļas. Atrejs bija zaļādainis un valkāja purpura bifeļa ādas mēteli. Uz olīvzaļajām durvīm bija uzzīmētas dažas vienkāršas zīmes ar baltu krāsu, tās atgādināja zīmes Atrejam uz pieres un vaigiem, kad vecais Kairons bija atnācis pie viņa. Taču uz purpursārtajām durvīm bija tās pašas zīmes, bet par to, ka tādas pašas zīmes būtu bijušas uz Atreja mēteļa, Bastiāns nezināja. Tātad tām vajadzēja būt durvīm, kas ved nevis pie Atreja, bet pie kāda cita.

Bastiāns tātad atvēra olīvzaļas durvis — un bija ticis brīvībā!