Bezgalīgais stāsts

XVI.Krāsu tuksnesis Goabs

Kad Bastians bija izgulējis dziļu un ilgu miegu sārti mirdzošaja milzu ziedā un atvēris acis, viņš redzēja, ka virs galvas joprojām velvējas samta melnās nakts debesis. Zēns izstaipījās un apmierināts sajuta savos locekļos brīnišķīgu spēku.

Un atkal, pašam to nemanot, ar viņu bija notikusi kāda pārvēr­tība. Vēlēšanās būt stipram bija piepildījusies.

Tagad piecēlies un paraudzījies pāri milzu puķes malām visriņķī, viņš secināja, ka Perelīna augšana acīmredzot mazpamazām mitējusies. Nakts mežs vairs nebija ļoti pārvērties. Bastiāns nezināja, ka arī tam bija sakars ar viņa vēlmes piepildīšanos un ka vienlaikus tika izdzēstas viņā atmiņas par to, ka viņš bijis vārgs un neizveicīgs. Bastiāns bija skaists un spēcīgs, taču nezin kāpēc ar to nepietika. Tagad viņam tas šķita pat mazliet gļēvi. Tikai tad bija vērts būt skaistam un spēcīgam, ja tu esi arī norūdījies, sīksts un spartisks. Tāds kā Atrejs. Taču starp šīm mirdzošajām puķēm, kur vajadzēja tikai roku pastiept pēc augļiem, nebija iespējams tādam kļūt.

Austrumos virs pamales no Perelīna atmirdzēja pirmie maigie rītausmas perlamutra toņi. Un, jo gaišāka ausa diena, jo bālākas kļuva naktsaugu krāsas.

— Labi gan,— Bastiāns klusībā sacīja,— es jau domāju, ka te vispār nekad neiestāsies diena.

Zēns apsēdās uz zieda pamatnes un domāja, ko tagad gribētu darīt. Kāpt atkal lejā un iet tālāk? Protams, būdams Perelīna pavēlnieks, viņš spēja sev izlauzt ceļus, kur vien patikās. Viņš varētu šeit klaiņot dienām, mēnešiem, varbūt pat gadiem. Džungļi bija daudz par lieliem, lai no tiem kādreiz izkļūtu laukā. Tiesa gan, naktsaugi bija skaisti, tomēr ilgam laikam ar to Bastiānam nepietika. Gluži kas cits būtu, ja viņš, piemēram, klejotu pa tuksnesi — Fantāzijas lielāko tuksnesi. Jā, tas patiešām būtu kaut kas tāds, ar ko varētu lepoties!

Un šajā acumirklī viņš sajuta spēcīgu satricinājumu izskrienam cauri visam milzu augam. Stumbrs pieliecās: kaut kas sprakšķēja, kaut kas bira. Bastiānam vajadzēja pieturēties, lai neizveltos laukā no zieda, kas arvien vairāk noliecās un tagad jau stāvēja horizontāli. Skats pāri Perelīnam tagad bija satriecošs.

Saule pa šo brīdi bija uzlēkusi un apspīdēja iznīcības ainavu. No varenajiem naktsaugiem tikpat kā nekas vairs nebija palicis pāri. Daudz ātrāk, nekā uzradušies, tie saules spilgtajā gaismā sabirza putekļos un smalkās, krāsainās smiltīs. Tikai vietumis vēl rēgojās dažu dižkoku celmu paliekas, kuras sadrupa kā smilšu pilis, kad tās izžūst. Pēdējais no augiem, kas, likās, vēl neatkāpās, bija tas, kura ziedā bija patvēries Bastiāns. Taču, līdzko zēns mēģināja pieturēties pie ziedlapiņām, tā? saira no viņa tvēriena un aizplīvoja kā smilšu mākonis. Tagad, kad nekas vairs neaizsedza skatienu uz leju, Bastiāns redzēja, kādā galvu reibinošā augstumā viņš atrodas. Lai paglābtos no briesmīga kritiena lejā, vajadzēja mēģināt uz ātrāko rāpties zemē.

Uzmanīgi, pūlēdamies neradīt nevienu lieku satricinājumu, zēns izkāpa no zieda un uzsēdās jāšus uz stumbra, kas tagad bija saliecies kā makšķerkāts. Tiklīdz viņš bija to paveicis, viss zieds nobira un birdams izgaisa kā sarkanu smilšu mākonis.

Ar lielāko piesardzību Bastiāns virzījās tālāk. Dažs labs droši vien nemaz nebūtu izturējis skatu pāri šausminošajam dziļumam un, izmisuma sagrābts, noveltos lejā, taču Bastiānam itin nemaz nereiba galva un viņš saglabāja dzelžainu mieru. Zēns zināja, ka viena vienīga neapdomāta kustība var nolauzt augu. Viņš nedrīkstēja šajās briesmās pieļaut kādu pārsteidzību. Lēnām Bastiāns virzījās tālāk un pēdīgi sasniedza vietu, kur stumbrs atkal kļuva stāvāks un beidzot ari vertikāls. Viņš apskāva to un slīdēja centimetru pa centimetram lejup. Vairākkārt Bastiānu no augšas apbēra krāsainu putekļu mākoņi. Sānu zaru vairs nebija, un, ja vēl tomēr slējās kāds gals, tas sadrupa, līdzko Bastiāns mēģināja to izmantot par atbalstu. Uz leju stumbrs kļuva arvien resnāks un nebija vairs rokām aptverams. Un joprojām vēl Bastiāns atradās torņa augstumā virs zemes. Viņš apstājās, lai pārdomātu, kā tikt tālāk.

Taču jauns satricinājums, kas izskrēja cauri varenajam stumbram, atrāva viņu no prātuļošanas. Tas, kas vēl bija palicis pāri no stumbra, sabruka kaudzē un izveidoja konusveida kalnu, no kura Bastiāns ripuļu ripuļiem noripoja lejā, turklāt dažas reizes apmezdams kūleni, un beidzot palika guļam kalna pakājē. Pār zēnu bira krāsu putekļi, taču viņš izlauzās brīvībā, izpurināja smiltis no ausīm un drēbēm un, vairākkārt sparīgi nospļāvies, palūkojās visriņld.

Skatienam pavērās vienreizēja aina: itin visas smiltis lēnām plūda. Tās slīdēja garām un prom savādās vērpetēs un straumēs, savilkās pakalnos un dažāda augstuma un garuma kāpās, taču allaž gluži noteiktā krāsā. Gaiši zilās smiltis saplūda gaiši zilā kalnā, zaļās — zaļā un violetās — violetā. Perelīns izgaisa un kļuva par tuksnesi, bet par kādu gan!

Bastiāns bija uzrāpies purpursarkanu smilšu kāpā un neredzēja sev apkārt neko citu kā pakalnu aiz pakalna visās krāsās, kādas vien varēja iedomāties. Jo ikviens pakalns spīguļoja nokrāsā, kurai nebija otras līdzīgas. Tuvākais pakalns bija kobaltzils, kāds cits safrāndzel- tens, cits mirdzēja karmīnsarkanā, tālākie zaigoja indigo, ābolzaļā, debeszilā, oranžā, persiku sārtā, malvas krāsā, tirkīzzilā, ceriņu violetā, sūnu zaļā, rubīnsārtā, umbras brūnā, indiešu dzeltenā, cinobra sarkanā un lazurita zilā. Un tā šie pakalni sniedzās no vienas pamales līdz otrai, cik tālu vien skatiens tvēra. Starp pakalniem vijās zeltaini un sudrabaini smilšu strauti, nošķirdami krāsas citu no citas.

— Tas ir krāsu tuksnesis Goabs!— Bastiāns skaļi sacīja.

Saule kāpa augstāk un augstāk, un svelme kļuva neciešama. Gaiss virs raibajām smilšu kāpām sāka virmot, un Bastiāns saprata, ka viņa stāvoklis tagad patiešām kļuvis smags. Šajā tuksnesī nedrīkstēja palikt, tas bija skaidrs. Ja neizdotos no tā izkļūt laukā, viņš īsā laikā nomirtu aiz slāpēm.

Neviļus Bastiāns satvēra Bērnišķās ķeizarienes zīmi sev uz krūtīm cerībā, ka tā parādīs ceļu, un drošsirdīgi devās tālāk.

Ar pūlēm viņš rāpās no vienas kāpas nākamajā, augšā un atkal lejā, stundu pēc stundas lauzās uz priekšu, ne reizes neredzēdams neko citu kā tikai pakalnu aiz pakalna. Vienīgi krāsas nemitīgi mainījās. Pasakainais ķermeņa spēks viņam tagad neko vairs nelīdzēja, jo tuksneša plašums nav uzveicams ar spēku. Gaiss līdzinājās pekles svelmei, un to nevarēja ieelpot. Mēle lipa pie aukslējām, bet seja mirka sviedros.

Saule bija kļuvusi par uguns virpuli debesu vidū. Jau kur tas laiks, kopš tā stāvēja un, šķiet, vairs nevirzījās uz priekšu. Šī diena tuksnesī bija tikpat ilga, cik nakts pār Perelīnu.

Bastiāns gāja tālāk un arvien tālāk. Acis svila, un mēle sažuva kā ādas gabals. Taču viņš nepadevās. Zēna ķermenis bija izkaltis, un asinis dzīslās sarecēja tik biezas, ka tikpat kā vairs neplūda. Tomēr Bastiāns gāja tālāk, lēnām, soli pa solim, bez steigas un neapstāda­mies, kā to darīja visi pieredzējuši tuksneša ceļinieki. Viņš nepievērsa uzmanību slāpēm, kas mocīja viņa ķermeni. Zēnā bija pamodusies tik dzelžaini cieta griba, ka to nespēja uzveikt nedz nogurums, nedz bads.

Viņš atcerējās, cik viegli agrāk zaudējis drosmi. Uzsācis simtiem darbu un pie mazākajām grūtībām pametis tos. Viņš bija pastāvīgi rūpējies, lai būtu paēdis, un izjutis smieklīgas bailes, ka varētu saslimt un būtu jācieš sāpes. Tagad tas viss bija tālu aiz muguras.

Šo ceļu, ko Bastiāns veica cauri krāsu tuksnesim Goabam, pirms viņa vēl neviens cits nebija iedrošinājies iet un neviens cits neuzņem­sies pēc viņa.

Un, jādomā, neviens par to nekad neuzzinās.

Pēc šīs pēdējās rftJjautas Bastiānu pārņēma nožēla. Un tomēr viņš turpināja ceļu. Viss liecināja par to, ka Goabs ir neiedomājami liels un tuksneša mala nav aizsniedzama. Paredzējums, ka agrāk vai vēlāk, par spīti izturībai, vajadzēs nomirt slāpēs, viņu nebiedēja. Viņš sagaidītu nāvi mierīgi un ar cieņu, kā to parasti darīja mednieki no Atreja cilts. Taču, tā kā neviens neiedrošinājās kāju spert šajā tuksnesī, neviens arī nespēs izplatīt ziņu par Bastiāna galu. Ne Fantāzijā, ne mājās. Viņš tikai tiks uzskatīts par pazudušu bez vēsts, un būs tā, it kā viņš nekad nebūtu nonācis nedz Fantāzijā, nedz Goaba tuksnesī.

Tā, lūk, Bastiāns gāja un domāja, līdz viņam piepeši radās ideja. Visa Fantāzija ir ietverta tajā grāmatā, kuru rakstīja Klīstošā kalna sirmgalvis, viņš sev sacīja. Un šī grāmata ir «Bezgalīgais stāsts», kuru viņš pats bija lasījis noliktavā. Varbūt arī viss, ko viņš tagad piedzīvo, bija aprakstīts šajā grāmatā. Un nebija nebūt izslēgts, ka to kādu dienu lasīs kāds cits — vai varbūt pat tieši tagad, šajā acumirklī lasa. Tātad vajadzētu būt arī tā, ka iespējams šim kādam dot kādu zīmi.

Smilšu pakalns, uz kura pašlaik stāvēja Bastiāns, bija ultramarīna zils. Neliela ieleja to šķīra no kādas ugunssārtas kāpas. Bastiāns aizgāja pie tās, pagrāba abām saujām smiltis, aiznesa uz zilo pakalnu un nobēra tās uz sānu nogāzes garā līnijā, tad atkal devās atpakaļ, atkal atnesa sarkanās smiltis un darīja to vēl un vēl. Pēc laika uz zilās pamatnes bija izveidojušies no sarkanajām smiltīm trīs milzu burti.

B B B

Bastiāns apmierināts aplūkoja savu darbu. Šo zīmi nevarēja neievērot neviens, kurš lasītu «Bezgalīgo stāstu». Lai arī kāds liktenis zēnu piemeklētu, būtu tomēr zināms, kur viņš palicis.

Zēns apsēdās ugunssarkanā kalna smailē un mazliet atpūtās. Trīs burti gaiši spīdēja spilgtajā tuksneša saulē.