Bezgalīgais stāsts

II. Atreja aicinašana

Ārkārtēji notikumi, bēdas un prieki, kas piemekleja Fantaziju, parasti tika apspriesti Ziloņkaula lielajā troņzālē, tā atradās pils teritorijā tikai dažus stāvus zem Magnolijas paviljona.

Tagad šo apaļo, plašo telpu pildīja klusinātu balsu murdoņa. Visas fantastiskās valstības četri simti deviņdesmit deviņi labākie ārsti bija sapulcējušies kopā un, sastājušies lielākās vai mazākās grupās, rāmi dudināja vai sačukstējās cits ar citu. Ikviens no viņiem bija apmeklējis Bērnišķo ķeizarieni — cits pirms laba laika, cits pavisam nesen — un katrs bija mēģinājis viņai ar savu māku palīdzēt. Taču nevienam tas

nebija izdevies, neviens nepazina viņas slimību un tās cēloni, neviens nezināja, l<ā varētu izārstēt sirdzēju. Un piecsimtais, visslavenākais no visiem Fantāzijas ārstiem, par kuru klīda leģendas, ka nav tāda ārstniecības auga, tāda burvju līdzekļa un tāda noslēpuma dabā, ko viņš nepazītu, jau vairākas stundas uzturējās pie slimnieces, un visi nepacietībā gaidīja izmeklēšanas rezultātus.

Šādu sanākšanu, protams, nedrīkst iedomāties kā cilvēku ārstu kongresu. Kaut arī Fantāzijas pasaulē bija ļoti daudz būtņu, kas pēc sava ārējā veidola vairāk vai mazāk atgādināja cilvēkus, taču bija vismaz tikpat daudz arī to, kas līdzinājās dzīvniekiem vai vispār pilnīgi citādi veidotām būtnēm. Cik raibs un atšķirīgs bija ziņnešu pūlis, kas drūzmējās laukā, tikpat atšķirīga sabiedrība bija arī šeit zālē. Te bija rūķu ārsti ar baltu bārdu un kupri, bija feju ārstes ar zilsidraboti vizuļojošiem tērpiem un mirdzošām zvaigznēm matos, bija ūdensvīri ar resniem vēderiem un peldplēvēm starp roku un kāju pirkstiem (viņiem speciāli bija uzstādītas sēdvannas), taču bija arī baltas čūskas, saritinājušās uz garā galda zāles vidū, bija bišu elfi, pat burvji, vampīri un spoki, kas visā visumā nebija uzskatāmi par īpašiem labdariem un veselības veicinātājiem.

Lai izprastu pašu pēdējo klātbūtni, ir katrā ziņā nepieciešams zināt:

Bērnišķā ķeizariene tika uzskatīta — kā jau norāda viņas tituls — par visas bezgalīgās fantastiskās valstības neskaitāmo zemju valdnieci, taču patiesībā viņa bija daudz vairāk nekā valdniece vai, pareizāk sakot, kaut kas gluži cits.

Viņa nevaldīja, viņa nekad nebija likusi lietā vai izmantojusi savu varu, viņa neko nepavēlēja un nevienu netiesāja, nekad nekur neiejaucās, un nekad viņai nevajadzēja aizstāvēties pret uzbrucējiem, jo nevienam nebūtu ienācis prātā pret viņu sacelties vai nodarīt viņai ko ļaunu. Bērnišķās ķeizarienes priekšā visi bija vienādi.

Viņa tikai bija, taču bija kādā īpašā veidā: viņa bija visas Fantāzijas dzīvības centrs.

Un ikviena radība, laba vai ļauna, skaista vai atbaidoša, jautra vai nopietna, dumja vai gudra, visi, visi spēja eksistēt tikai caur viņas esību. Bez viņas nekās nevarētu pastāvēt, tāpat kā nevarētu pastāvēt tāds cilvēka ķermenis, kuram nebūtu sirds.

Bērnišķās ķeizarienes noslēpumu neviens nespēja pilnībā izprast, taču visi zināja, ka tā tas ir. Un tāpēc visas radības šajā valstībā viņu vienlīdz cienīja un visi vienlīdz satraucās par viņas dzīvību. Jo

Bērnišķas ķeizarienes nave vienlaikus butu gals viņiem visiem, ta būtu neizmērojamās Fantāzijas valstības bojāeja.

Bastiāna domas novirzījās.

Viņš pēkšņi atkal iztēlojās acu priekšā garo gaiteni klīnikā, kur tika operēta mamma. Zēns kopā ar tēvu bija sēdējis daudzas stundas pie operāciju zāles un gaidījis. Ārsti un žēlsirdīgās māsas bija skraidījušas šurpu turpu. Kad tēvs tika pajautājis, kā klājas mammai, viņš vienmēr bija saņēmis izvairīgas atbildes. Šķita, ka neviens īsti nezina, kāds tad ir viņas stāvoklis. Tad beidzot atnāca baltā virssvārcī tērpies plikgalvis, kas izskatījās noguris un bēdīgs. Viņš pavēstīja, ka visas pūles bijušas veltas, un izteica nožēlu. Vīrs paspieda abiem roku un nomurmināja «sirsnīgas līdzjūtības» vārdus.

Pēc tam Bastiāna un tēva attiecības bija kļuvušas pilnīgi citādas.

Ne ārēji. Bastiānam bija viss, ko vien varēja vēlēties,— velosipēds ar trim ātrumiem, elektriskais dzelzceļš, daudzas vitamīnu tabletes, piecdesmit trīs grāmatas, viens zeltainais kāmis, akvārijs ar siltūdens zivīm, mazs fotoaparāts, seši dārgi kabatas naži un viss cits iespēja­mais. Taču īstenībā tas viņam neko sevišķu nenozīmēja.

Bastiāns atcerējās, ka agrāk tēvs ar viņu labprāt bija dzinis jokus. Dažkārt viņš pat bija stāstījis vai lasījis priekšā visvisādus stāstus. Bet kopš mātes nāves tas bija pagaisis. Bastiāns nespēja ar tēvu sarunāties. Šķita, ka viņam apkārt būtu izaudzis neredzams mūris, cauri kuram neviens nevarēja izlauzties. Tēvs nekad nerājās un nekad neuzslavēja. Arī kad Bastiāns palika uz otru gadu, tēvs neko neteica. Tikai pameta uz dēlu savu klātneesošo un bēdīgo skatienu, un Bastiānu bija pārņēmusi sajūta, it kā tēva te vispār nebūtu. Turklāt šī sajūta zēnu gandrīz nekad neatstāja. Sēžot vakaros kopā pie televizora, Bastiāns manīja, ka tēvs nemaz neskatās, bet gan savās domās ir kaut kur prom neaizsniedzamos tālumos. Vai dažreiz, kad abi bija paņēmuši rokās grāmatu, Bastiāns ievēroja, ka tēvs vispār nelasa, jo stundām ilgi raudzījās vienā un tajā pašā lappusē.

Bastiāns, zināms, saprata, ka tēvs ir bēdīgs. Zēns pats toreiz bija daudzas naktis raudājis tik ļoti, ka viņam no elsām lāgiem pat sametās nelaba dūša, tomēr mazpamazām tas pārgāja. Un viņš taču vēl bija šeit. Kāpēc gan tēvs nekad ar viņu nerunājās — ne par mammu, ne par citām svarīgām lietām, vienīgi par pašu nepiecieša­māko?

— Ja varētu zināt, kāda ir šīs slimības būtība!—ieminējās garš, kalsnējs ugunsgars ar sārtu liesmu bārdu.— Bērnišķajai ķeizarienei nav temperatūras, nekas nav pietūcis, nav nekādu izsitumu, nekādu iekaisumu. Vienkārši šķiet, ka valdniece tūliņ izdzisīs — un nav zināms, kāpēc.

Viņam runājot pie katra teikuma no mutes izplūda mazi dūmu mākonīši, kas veidoja kādu figūru. Šoreiz tā bija jautājuma zīme.

Vecs, izplūkāts krauklis, kas izskatījās pēc liela kartupeļa, kurā krustu šķērsu saspraustas dažas melnas spalvas, atbildēja ķērcošā balsī (viņš bija saaukstēšanās slimību speciālists):

— Viņa neklepo, viņai nav iesnu, tā vispār nav medicīniska rakstura slimība.

Viņš sakārtoja lielās brilles uz sava knābja un izaicinoši palūkojās uz apkārtstāvošajiem.

— Viens katrā ziņā man šķiet skaidrs,— dūca kāds skarabejs (vabole, kuru dažkārt dēvē arī par «aptiekāru»),— starp viņas slimību un šausmu lietām, kuras mums piesaka ziņneši no visas Fantāzijas, pastāv kāda noslēpumaina kopsakarība.

— Ak jūs,— zobgalīgi iemeta starpā tintes vīriņš,— jūs vienmēr un visur saskatāt noslēpumainas kopsakarības!

— Toties jūs nekad neredzat pāri savas tintes pudelītes malai!— saniknots spindzēja skara bejs.

— Bet mani kolēģu kungi!— ievaidējās spoks, kam bija iekrituši vaigi un kas bija tērpies garā, baltā virsvalkā.— Neieslīgsim taču nebūtiskos, personiskos strīdos. Un pats galvenais — pieklusiniet balsis!

Šādas un līdzīgas sarunas norisinājās lielajā troņzālē visapkārt. Varbūt var likties dīvaini, ka tik atšķirīgas būtnes vispār spēj cita ar citu saprasties. Taču Fantāzijā gandrīz visas būtnes, arī dzīvnieki, pārvaldīja vismaz divas valodas: pirmkārt, paši savu, kurā viņi sarunājās ar sev līdzīgiem un kuru nesaprata neviens cits, un, otrkārt, kopējo, kuru sauca par Fantāzijas literāro valodu jeb lielo valodu. To pārvaldīja ikviens, kaut arī daži to izmantoja mazliet savdabīgā veidā.

Pēkšņi zālē iestājās klusums, un klātesošo skatieni pievērsās lielajām divviru čturvim, kas tika atdarītas. Ienāca Kairons, slavenais un leģendām apvītais ārstniecības mākslas meistars.

Viņš bija tas, ko senākos laikos dēvēja par kentauru. Līdz gurniem viņam bija cilvēka augums, tālāk tas pārauga zirga ķermeni. Taču Kairons bija tā saucamais melnais kentaurs. Viņš bija ieradies no ļoti

tāla novada, kas atradās tālu, tālu dienvidos. Tāpēc viņa cilvēkam līdzīgā daļa bija melnkoka krāsā, vienīgi viņa galvas mati un bārda bija balta un sprogaina, turpretī zirga ķermenis bija svītrains kā zebrai. Kaironam galvā bija savāda platmale no meldru pinuma. Ap kaklu viņam ķēdē karājās liels zelta amulets, uz kura bija redzamas divas čūskas — viena gaiša un otra tumša —, kas, iekodušās viena otrai astē, veidoja ovālu.

Bastiāns pārsteigts apstājās. Viņš * aizvēra grāmatu — protams, tālredzīgi atstādams pirkstu starp lapām,— un vēlreiz rūpīgi aplū­koja iesējumu. Tur taču bija abas čūskas, kas iekodušās viena otrai astē un izveido ovālu! Ko gan šis neparastais simbols varētu nozīmēt?

Fantāzijā ikviens zināja, ko šis medaljons nozīmē: to nēsāja tas, kas pildīja Bērnišķās ķeizarienes uzdevumu un drīkstēja viņas vārdā rīkoties tā, it kā viņa pati atrastos blakus.

Runāja, ka tas nēsātājam dod noslēpumainu spēku, kaut arī neviens skaidri nezināja — kādu. Tā vārdu zināja ikviens: AURINS.

Bet daudzi, kas baidījās šo vārdu izrunāt, to sauca par «dārglietu» vai arī par «karekli», vai vienkārši par «rotu».

Tātad arī grāmatai bija Bērnišķās ķeizarienes zīme!

Čuksti pāršalca pāri zālei, un atskanēja daži izbrīna saucieni. Sen jau vairs nebija piedzīvots, ka dārglieta būtu kādam uzticēta.

Kairons dažas reizes pieklaudzināja ar nagiem pie zemes, kamēr satraukums norima, tad zemā balsī sacīja:

— Draugi, lai jūs tas nepārsteidz,— es nēsāšu AURINU vien īsu brīdi. Esmu tikai starpnieks. Drīz es nodošu «rotu» kādam cienīgā­kam nēsātājam.

Visi aizturēja elpu, zālē iestājās nāves klusums.

— Es nepūlēšos mazināt mūsu sakāvi ar skaistiem vārdiem,— Kai­rons turpināja.— Mēs visi esam bezspēcīgi Bērnišķās ķeizarienes slimības priekšā. Mēs tikai zinām, ka līdz ar šo slimību sākusies Fantāzijas bojāeja. Vairāk mēs neko nezinām. Pat ne to, vai vispār ir ārstu spēkos viņu glābt. Taču iespējams — un es ceru, ka neviens no jums neapvainosies, ja es to atklāti pateikšu, — iespējams, ka mums, kas esam te sapulcējušies, nav pilnīgi visu zināšanu, visas gudrības. Tā pat ir mana pēdējā un vienīgā cerība, ka šajā bezgalīgajā valstībā kaut kur ir kāda būtne, kas gudrāka par mums, kas varētu mums sniegt padomu un palīdzību. Taču tas ir tikai minējums. Lai kur arī būtu meklējama glābiņa iespēja, viens ir skaidrs: lai šo iespēju atrastu, ir vajadzīgs pēdu dzinējs, kurš spētu atklāt ceļus necaurejamajā un kurš nenobītos ne no kādām briesmām un grūtībām, vienvārdsa­kot — ir vajadzīgs varonis. Un Bērnišķā ķeizariene man pateica, kā sauc šo varoni, kuram viņa uztic savu un visu mūsu likteni: viņa vārds ir Atrejs, un viņš dzīvo Zāles jūrā aiz Sidraba kalniem. Viņam es nodošu AURINU un viņu sūtīšu Lielajā meklējumā. Tagad jūs zināt visu.

Un, to pateicis, vecais kentaurs, soļiem rībot, atstāja zāli.

Palikušie apjukuši lūkojās cits citā.

— Kā sauca šo varoni?— viens prasīja.

— Atrejs — vai kaut kā līdzīgi,— otrs sacīja.

— Nekad neesmu par viņu dzirdējis!— trešais atbildēja. Un visi četri simti deviņdesmit deviņi ārsti noraizējušies šūpoja galvu.

Torņa pulkstenis sita desmit. Bastiāns brīnījās, cik ātri pagājis laiks. Klasē ikviena stunda zēnam parasti šķita gara kā maza mūžība. Lejā tagad bija vēsture pie Drēna kunga — kalsnēja, parasti saīguša vīra, kas ar sevišķi lielu labpatiku padarīja Bastiānu visu acīs smieklīgu, jo zēns gluži vienkārši nespēja paturēt galvā gadskaitļus, kuros notikušas kaujas, visvisādu cilvēku dzimšanas datumus un valdīšanas laiku.

Zāles jūra, kas atradās aiz Sidraba kalniem, bija tālu prom no Ziloņkaula torņa — daudzu, daudzu dienu ceļā. Tā bija prērija, kas patiešām bija tik plaša, liela un līdzena kā jūra. Sulīga zāle kuploja cilvēka augumā, un, līdzko tai pāri pārskrēja vējš, līdzenumā sacēlās viļņi kā okeānā, un tie šalkoja kā ūdens.

Tautu, kas šeit dzīvoja, sauca par «zāles ļaudīm» vai «zaļādai- ņiem». Viņiem bija zilganmelni mati, kurus ari vīrieši nēsāja garus un dažkārt bizēs sasietus, un viņu āda bija tumši zaļa, ar mazliet brūnganu nokrāsu — kā olīvām. Viņi dzīvoja ārkārtīgi pieticīgu, disciplinētu un sūru dzīvi, un viņu bērni — kā zēni, tā meitenes — tika audzināti drosmīgi, augstsirdīgi un lepni. Viņiem vajadzēja mācīties izciest svelmi, aukstumu un lielu trūkumu, un viņiem vajadzēja pierādīt savu drosmi. Tas bija nepieciešams, jo zaļādaiņi bija mednieku tauta. Visu, kas dzīvei nepieciešams, viņi vai nu pagatavoja

no cietas, šķiedrainas prēriju zāles, vai ari ieguva to no purpura bifeļiem, kas klaiņoja milzu baros pa Zāles jūru.

Purpura bifeļi bija aptuveni divtik lieli kā parastie vērši vai govis, tiem bija gara, zīdaini spīdīga, purpursārta spalva un vareni ragi, kuru gali bija asi un cieti kā dunči. Visā visumā šie bifeļi bija miermīlīgi, taču, kad sajuta briesmas vai pret sevi vērstu uzbrukumu, varēja kļūt bīstami kā dabas stihija. Neviens, izņemot zaļādaiņus, neuzdrošinātos medīt šos zvērus — un viņi turklāt to darīja vienīgi ar loku un bultām. Zaļādaiņi deva priekšroku bruņnieciskai cīņai, un bieži vien gadījās, ka nevis dzīvniekam, bet pašam medniekam vajadzēja šķirties no dzīves. Šī tauta mīlēja un godāja purpura bifeļus un uzskatīja, ka iegūst tiesības viņus nogalināt, tikai likdami uz spēles paši savu dzīvību.

Līdz šai zemei vēl nebija nonākusi ziņa par Bērnišķās ķeizarienes slimību un likteni, kas apdraudēja visu Fantāziju. Sen jau nekādi ceļinieki nebija iegriezušies zaļādaiņu telšu apmetnē. Zāle auga sulīgāka nekā jebkad agrāk, dienas bija gaišas un naktis zvaigžņu pilnas. Viss likās esam kārtībā.

Taču kādu dienu telšu apmetnē uzradās kāds vecs melnais kentaurs ar baltiem matiem. No viņa spalvas pilēja sviedri, izskatījās, ka viņš ir līdz nāvei noguris, viņa bārdainā seja bija izkāmējusi un novārgusi. Galvā viņam bija savāda platmale no meldru pinuma un ap kaklu ķēde, kurā karājās liels zelta amulets. Tas bija Kairons.

Viņš stāvēja brīvā laukuma vidū, kuru ieskāva teltis arvien plašākos un plašākos lokos,— tur, kur vecākie sapulcējās uz ap­spriedēm vai arī kur svētku dienās tika dejotas dejas un dziedātas senas dziesmas. Kairons gaidīdams raudzījās apkārt, taču visriņķī drūzmējās vienīgi ļoti vecas sievietes, sirmgalvji un gluži mazi bērni, kas ziņkārīgi noskatījās atnācējā. Viņš nepacietīgi dīžājās ar kājām.

— Kur ir mednieki un mednieces?— kentaurs nosprauslājās, noņēma platmali un noslaucīja sev pieri.

Kāda blonda sieviete ar zīdaini uz rokām atbildēja:

— Visi aizgājuši medībās. Viņi atgriezīsies tikai pēc trim četrām dienām.

— Vai Atrejs arī ir kopā ar viņiem?— kentaurs vaicāja.

— Jā, svešiniek, bet kā tu viņu pazīsti?

— Es viņu nepazīstu. Atvediet viņu šurp!

— Svešiniek,— ierunājās kāds vecs vīrs ar spieķi,— viņš nāks nelabprāt, jo šodien ir viņa medības. Tās sākas ar saules rietu. Vai tu zini, ko tas nozīmē?

Kairons papurināja savas krēpes un padīžājās ar kājām.

— To es nezinu, un tam arī nav nekādas nozīmes, jo viņu tagad gaida svarīgāks uzdevums. Jūs pazīstat šo zīmi, kas man kaklā. Tātad atvediet viņu šurp!

— Mēs redzam dārglietu,— sacīja kāda jauna meitene,— un mēs zinām, ka tu nāc no Bērnišķās ķeizarienes. Bet kas tu esi?

— Mani sauc Kairons,— norūca kentaurs,— ārsts Kairons, ja jums tas kaut ko izsaka.

Kāda salīkusi veca sieva izspraucās uz priekšu un sauca:

— Jā, tā ir taisnība. Tagad es atceros. Es viņu jau vienreiz esmu redzējusi, kad biju vēl jauna. Viņš ir pats slavenākais un dižākais ārsts visā Fantāzijā!

Kentaurs pamāja večiņai ar gfklvu.

— Paldies, kundze,— viņš sacīja,— un tagad varbūt kāds no jums būs tik laipns un atvedīs beidzot šo Atreju. Laika nav daudz. Ir apdraudēta Bērnišķās ķeizarienes dzīvība.

— Es to izdarīšu!— pieteicās maza meitenīte, kas bija varbūt piecus sešus gadus veca.

Viņa aizskrēja prom, un dažus mirkļus vēlāk bija redzams, kā viņa starp teltīm aizaulekšo neapseglotā zirgā.

— Beidzot!— kentaurs norūcās un bezsamaņā sabruka.

Atguvis sajēgu, Kairons sākumā nesaprata, kur nonācis, jo

visapkārt valdīja tumsa. Tikai mazpamazām viņš aptvēra, ka atrodas plašā teltī un guļ uz mīkstas kažokādas segas. Šķita, ka ir nakts, pa spraugu cauri durvju priekškaram ielauzās ugunskura šaudīgā gaisma.

— Svētā pakava nagla!— viņš nomurmināja, mēģinādams piecel­ties.— Cik ilgi es šeit jau guļu?

Durvju priekškara spraugā parādījās kāda galva, tad atkal nozuda, un pēc tam kāda balss sacīja:

— Jā, liekas, viņš ir pamodies.

Pēcāk durvju priekškars tika pavilkts vaļā, un ienāca zēns, aptuveni gadus desrfut vecs. Kājās viņam bija garas bikses un apavi no mīkstas bifeļu ādas. Viņa ķermeņa augšdaļa bija kaila, tikai ap pleciem apmests purpursarkans mētelis, kas acīmredzot austs no bifeļu spalvas un sniedzās līdz zemei. Viņa garie, zilganmelnie mati pakausī bija sasieti ar ādas saitēm. LIz zēna pieres un vaigu olīvzaļās ādas bija uzzīmēti ar baltu krāsu daži vienkārši ornamenti. Viņa tumšās acis dusmīgi zvēroja pretī nelūgtajam viesim, taču citādi viņa vaibstos nebija samanāms ne mazākais jūtu saviļņojums.

— Ko tu gribi no manis, svešiniek?— viņš jautāja.— Kāpēc esi ienācis manā teltī? Un kāpēc tu izjauci manas medības? Ja es šodien būtu nogalinājis lielo bifeli — un mana bulta jau atradās uz stiegras, kad tiku pasaukts,— es rīt būtu kļuvis par mednieku. Tagad man jāgaida vesels gads. Kāpēc?

Vecais kentaurs apmulsis blenza viņā.

— Vai tas nozīmē, ka tu esi Atrejs?— viņš beidzot izdabūja pār lūpām.

— Jā, svešiniek.

— Bet varbūt ir vēl kāds cits, kāds pieaudzis virs, pieredzējis mednieks šajā vārdā?

— Nē, Atrejs esmu es — un neviens cits.

Vecais Kairons atslīga atpakaļ savā guļvietā un elsa:

— Bērns! Mazs zēns! Bērnišķās ķeizarienes lēmumus nudien ir grūti aptvert.

Atrejs klusēja un nepakustēdamies gaidīja.

— Piedod man, Atrej,— sacīja Kairons, tikai ar grūtībām spēdams apvaldīt savu satraukumu,— negribēju tevi sāpināt, taču mani tas pagalam pārsteidza. Godīgi sakot, es nespēju sevi saņemt rokās! Es vairs nezinu, ko lai domāju! Visā nopietnībā jājautā sev, vai Bērnišķā ķeizariene patiešām zināja, ko dara, izraudzīdamās tādu bērnu kā tevi. Tas ir visīstākais neprāts! Un, ja viņa to darījusi pie pilnas sajēgas, tad . . . tad . . .

Viņš sparīgi purināja galvu un iekliedzās:

— Nē! Nē! Būtu es zinājis, pie kā viņa mani sūta, es būtu vienkārši atsacījies tev nest vēsti par šo uzdevumu. Es būtu atsacījies!

— Kādu uzdevumu?— Atrejs vaicāja.

— Tas ir kaut kas baismīgs!— iesaucās Kairons, tagad tomēr padevies savai neapmierinātībai.— Izpildīt viņas uzdevumu droši vien neiespētu pat vislielākais un vispieredzējušākais varonis, bet tu . . . Viņa sūta tevi nezināmajā meklēt kaut ko tādu, ko neviens nepazīst. Neviens tev nevar palīdzēt, neviens nevar dot padomu, neviens nevar paredzēt, kas tevi sagaida. Un tomēr tev tūliņ jāizšķiras, nekavējoties, uz vietas, vai tu pieņemsi uzdevumu vai ne. Nedrīkst vairs zaudēt ne mirkli. Desmit dienas un naktis es esmu tikpat kā bez mitas aulekšojis, lai nokļūtu pie tevis. Taču tagad . . . tagad es gandrīz vēlētos, kaut nekad šeit nebūtu nonācis. Es esmu ļoti vecs, mani spēki ir izsīkuši. Pasniedz man, lūdzu, ūdeni!

Atrejs atnesa krūzi svaiga avota ūdens. Kentaurs dzēra to lieliem malkiem, tad noslaucīja bārdu un mazliet mierīgāk sacīja:

— Ak, paldies, tas bija svētīgi! Tagad es jūtos jau labāk. Paklau, Atrej, tu vari atteikties no šā uzdevuma. Bērnišķā ķeizariene tev ļauj izšķirties pašam. Viņa tev neko nepavēl. Es viņai visu paskaidrošu, un viņa atradīs kādu citu. Valdniece noteikti nebūs zinājusi, ka tu esi mazs zēns. Viņa tevi būs sajaukusi ar kādu citu, tas ir vienīgais izskaidrojums.

— Kas tas par uzdevumu?— Atrejs gribēja izdibināt.

— Ir jāatrod zāles Bērnišķajai ķeizarienei,— vecais kentaurs atbildēja,— un jāglābj Fantāzija.

— Vai tad viņa ir slima?— Atrejs izbrīnīts vaicāja.

Kentaurs sāka stāstīt, kā Bērnišķajai ķeizarienei klājas un ko vēstījuši ziņneši no visiem Fantāzijas novadiem. Atrejs nemitīgi uzdeva jaunus un jaunus jautājumus, un kentaurs atbildēja, cik labi vien spēdams. Tā izvērtās par garu nakts sarunu. Un, jo vairāk Atrejs aptvēra, cik ļauns liktenis piemeklējis Fantāziju, jo skaidrāk iezīmējās viņa sākotnēji noslēgtajā sejā atklāts apjukums.

— Un par visu to,— viņš beigās murmināja bālām lūpām,— es neko nezināju.

Kairons nopietni un bažīgi raudzījās zēnā no savu kuplo, balto uzacu apakšas.

— Tagad tu zini, kāds ir stāvoklis, un varbūt arī tu tagad saproti, kāpēc es, tevi ieraudzījis, zaudēju pašsavaldīšanos. Un tomēr Bērnišķā ķeizariene bija nosaukusi tavu vārdu. «Ej un sameklē Atreju!» viņa man sacīja. «Es viņam pilnībā uzticos,» viņa sacīja. «Pajautā, vai viņš manis un Fantāzijas dēļ dosies Lielajā meklējumā.» Es nezinu, kāpēc Bērnišķās ķeizarienes izvēle kritusi uz tevi. Varbūt vienīgi tāds mazs zēns kā tu spēj veikt šo neizpildāmo uzdevumu. To es nezinu un nespēju arī tev dot nekādu padomu.

Atrejs sēdēja nokārtu galvu un klusēja. Zēns saprata, ka viņu tagad gaida pārbaudījums, kas būs daudz, daudz sarežģītāks par medībām. To nejaudātu izturēt pat dižākais mednieks un labākais pēdu dzinējs, viņam tas būtu par smagu.

— Nu?— vecais kentaurs klusi ievaicājās.— Vai mēģināsi?

Atrejs pacēla galvu un paskatījās uz viesi.

— Mēģināšu,— zēns apņēmīgi sacīja.

Kairons lēnām pameta ar galvu, tad noņēma ķēdi ar zelta amuletu sev no kakla un uzlika to Atrejam.

— AURINS tev dod lielu varu,— viņš svinīgi pavēstīja,— taču tu nedrīksti to izmantot. Jo arī Bērnišķā ķeizariene to nekad neizmanto. AURINS tevi sargās un vadīs, tikai tu nekad nedrīksti iejaukties, lai arī ko tu redzētu, jo tavām paša domām kopš šī mirkļa vairs nav nozīmes. Tāpēc tev jādodas ceļā bez ieročiem.Tev jāļauj notikt tam, kas notiek. Tu nedrīksti vairs šķirot ļauno un labo, glīto un neglīto, muļķību un gudrību, tāpat kā Bērnišķā ķeizariene to visu nešķiro. Tu drīksti tikai meklēt un jautāt, taču no saviem vērtējumiem tev jāatsakās. Nekad to neaizmirsti, Atrej!

— AURINS!— Atrejs godbijīgi atkārtoja.— Es gribu pierādīt, ka esmu šās dārglietas cienīgs. Kad man jādodas ceļā?

— Tagad, tūliņ,— Kairons atbildēja.— Neviens nezina, cik ilgs būs tavs Lielais meklējums. Iespējams, ka jau tagad ir svarīga katra stunda. Atvadies no saviem vecākiem, no saviem brāļiem un māsām!

— Man nav neviena,— Atrejs atbildēja.— Abus manus vecākus nonāvēja bifelis — drīz pēc tam, kad es nācu pasaulē.

— Kas tevi uzaudzināja?

— Visas sievietes un visi vīrieši kopā. Tāpēc viņi mani nosauca par Atreiu, lielās valodas vārdos tas būtu: visu dēls.

Neviens nevarēja labāk saprast, ko tas nozīmē, kā Bastiāns. Kaut arī viņa tēvs bija dzīvs. Bet Atrejam nebija ne tēva, ne mātes. Toties Atreju bija uzaudzinājuši visi vīrieši un visas sievietes kopā un viņš bija «visu dēls», kamēr viņam, Bastiānam, patiesībā nebija ne­viena — jā, viņš nebija neviena dēls. Un tomēr Bastiāns priecājās, ka viņam vismaz tik daudz kopīga ar Atreju, jo citādi gan viņiem diemžēl nebija nekāda lielā līdzība — ne drosmes un apņēmības ziņā, ne ārējā veidola ziņā. Un tomēr ari viņš, Bastiāns, bija devies Lielajā meklējumā, nezinādams, kur tas viņu aizvedīs un kā tas beigsies.

— Tad būs labāk,— sacīja vecais kentaurs,— ja tu dosies prom neatvadījies. Es palikšu un viņiem visu paskaidrošu.

Atreja seja kļuva vēl šaurāka un stīvāka.

— Kur man jāsāk?— viņš vaicāja.

— Visur un nekur,— Kairons atbildēja.— Kopš šā brīža tu esi viens, un neviens tev nevar dot padomu. Un tā tas būs līdz Lielā meklējuma beigām — lai arī kā tas beigtos.

Atrejs pamāja.

— Dzīvo sveiks, Kairon!

— Dzīvo sveiks, Atrej! Un — daudz laimes!

Zēns pagriezās riņķi, gribēdams jau iziet no telts, taču kentaurs viņu vēlreiz pasauca atpakaļ. Kad viņi nostājās viens otram pretī, vecais Kairons uzlika Atrejam abas rokas uz pleciem, dziļā cieņā smaidīdams ieskatījās zēnam acīs un lēnām sacīja:

— Man šķiet, ka es sāku saprast, kāpēc Bērnišķās ķeizarienes izvēle kritusi uz tevi, Atrej.

Zēns mazliet nolieca galvu, tad ātri izgāja ārā.

Laukā telts priekšā stāvēja Atreja zirgs Artakss. Viņš bija ābolains un maza auguma, līdzīgs savvaļas zirgam ar īsām, spēcīgām kājām, un tomēr tuvu un tālu atzīts par ātrāko un izturīgāko rikšotāju. Kumeļš vēl bija ar segliem un iemauktiem — tāds, kā atgriezies kopā ar Atreju no medībām.

— Artāks,— Atrejs pačukstēja un papliķēja viņam pa kaklu, — mums jādodas ceļā. Mums jādodas prom, ļoti tālu. Neviens nezina, vai mēs atgriezīsimies un kad mēs atgriezīsimies.

Zirdziņš pamāja ar galvu un klusām nosprauslājās.

— Jā, kungs,— viņš atbildēja,— un kā būs ar tavām medībām?

— Mēs iesim daudz lielākās medībās,— Atrejs paskaidroja un iesēdās seglos.

— Apstājies, kungs!— zirdziņš nosprauslājās.— Tu esi aizmirsis savus ieročus. Vai tad tu dosies ceļā bez stopa un bultām?

— Jā, Artāks,— Atrejs atbildēja,— jo es tagad valkāju «rotu» un man jābūt neapbruņotam.

— Ho!— zirdziņš iesaucās.— Un kurp mēs dosimies?

— Kurp vien tu vēlies, Artāks,— Atrejs atteica,— kopš šā mirkļa mēs esam devušies Lielajā meklējumā.

Un viņi aizaulekšoja prom, ļaudami sevi aprīt nakts melnumam.