Bezgalīgais stāsts

XXVII.Zvaigžņu klosteris

šais dienās jauni sūtņi no visām Fantazijas zemēm nemitīgi pievienojās pūlim, kas pavadīja Bastiānu ceļā uz Ziloņkaula torni. Mēģinājumi skaitīt izrādījās veltīgi, jo, tiklīdz ar to bija tikts galā, ieradās jauni un jauni. Daudzu tūkstošu galvu pūlis katru rītu devās ceļā, un atpūtas laikā apmetne kļuva par visdīvaināko pilsētu, kādu vien iespējams iedomāties. Tā kā Bastiāna ceļabiedri ļoti atšķīrās cits no cita gan pēc veidola, gan pēc auguma, tad arī teltis bija dažādu izmēru — cita līdzīga cirka arēnai, cita nebija lielāka par uzpirksteni. Arī ratu un braucamo, ar kuriem sūtņi ceļoja, bija tik daudz un tik dažādi, ka nav iespējams tos aprakstīt, te varēja redzēt gan gluži parastas kulbas un karietes, gan ārkārtīgi dīvainas ripojošas mucas, lēkājošas lodes vai futrāļus ar kājām, kas nemitīgi ķepurojas.

Pa šo laiku arī Bastiānam bija pagādāta telts, un tā bija pati greznākā no visām. Tai bija mazas mājas veidols, tā bija darināta no spīdīga, raibum raiba zīda un no vienas vietas izšūta ar zelta un sudraba attēliem. Uz jumta plīvoja karogs, kurā bija ģerbonis, rotāts ar septiņžuburu svečturi. Iekšpuse bija mīksti izpolsterēta ar segām un spilveniem. Lai kur arī tiktu celta apmetne — šī telts stāvēja centrā. Un zilais džins, kas bija kļuvis kaut kas līdzīgs Bastiāna kambarsulainim un miesassargam, apsargāja ieeju.

Atrejs un Fuhūrs vēl atradās Bastiāna pavadoņu barā, taču kopš publiskās noniecināšanas viņš vairs nebija pārmijis ar draugiem ne vārdiņa. Bastiāns klusībā gaidīja, ka Atrejs piekāpsies un lūgs piedošanu. Taču Atrejs nedarīja neko tamlīdzīgu. Arī Fuhūrs, šķiet, vairs neizjūta cieņu pret Bastiānu. Un tieši to, Bastiāns sev sacīja, viņiem tagad vajadzēs reiz iemācīties izjust. Un, ja sāktos pārbaude, kam lielāka izturība, tad abiem beidzot vajadzētu atzīt, ka viņa griba ir nelokāma. Bet, ja viņi piekāptos, tad viņš sagaidītu abus ieplestām rokām. Ja Atrejs viņa priekšā nomestos ceļos, viņš pieceltu draugu un sacītu: tev nav manā priekšā jāmetas ceļos, Atrej, jo tu esi un paliec mans draugs …

Taču pagaidām viņi abi'atradās procesijas beigu galā paši pēdējie. Šķita, ka Fuhūrs aizmirsis lidošanas mākslu, jo gāja kājām un Atrejs viņam blakus, lielākoties nokārtu galvu. Ja viņi agrāk kā avangards bija steigušies pa gaisiem procesijai priekšā, lai izpētītu apkārtni, tad tagad viņi soļoja nopakaļ kā arjergards. Bastiānu tas neiepriecināja, taču viņš nespēja tur nekā grozīt.

Kad karavāna bija ceļā, Bastiāns parasti jāja uz zirgēzelītes Jihas priekšgalā. Tomēr arvien biežāk gadījās tā, ka viņam nebija nekāda prieka to darīt, un viņš labprātāk apciemoja Ksaīdi viņas palankīnā. Viņa pastāvīgi sagaidīja Bastiānu ar lielu godbijību, piedāvāja viesim ērtāko vietu un apsēdās viņam pie kājām. Burve vienmēr atrada kādu interesantu sarunu 4ēmu un izvairījās no jautājumiem par viņa pagātni Cilvēku pasaulē, kopš bija pamanījusi, ka zēnam šīs sarunas nepatīk. Viņa gandrīz vai nepārtraukti pīpēja austrumniecisku ūdens- pīpi, kas stāvēja viņai blakus. Tās kāts izskatījās kā smaragdzaļa odze, un iemutis, ko viņa turēja savos garajos, marmorbaltajos pirkstos, atgādināja čūskas galvu. Kad Ksaīde to sūca, izskatījās, it kā viņa to skūpstītu. Dūmu mākonīšiem, kurus viņa ar baudu pūta no mutes un deguna, katrreiz bija cita krāsa — te zila, te dzeltena, te sārta, te zaļa vai violeta.

— Vienu lietu es tev gribēju jau sen vaicāt, Ksaīde,— Bastiāns kādā no šādām apmeklējuma reizēm sacīja, domīgi raudzīdamies uz melnajās kukaiņu bruņās tērptajiem milžiem, kas pilnīgi vienādā solī nesa palankīnu.

— Tava verdzene klausās,— Ksaīde atbildēja.

— Kad es cīnījos ar taviem bruņu milžiem,— Bastiāns turpi­nāja,— izrādījās, ka viņi sastāv vienīgi no bruņām un iekšā ir tukši. Kā tad viņi īstenībā kustas?

— Ar manu gribu,— Ksaīde smaidīdama paskaidroja.— Taisni tāpēc, ka bruņu milži ir tukši, viņi paklausa manai gribai. Visu, kas ir tukšs, spēj vadīt mana griba.

Viņa pētīja Bastiānu ar savām divkrāsu acīm.

Bastiānu šis skatiens neskaidrā kārtā satrauca, taču burve jau atkal bija nolaidusi skropstas.

— Vai es tos varētu vadīt arī ar savu gribu?— viņš jautāja.

— Protams, mans kungs un meistar,— Ksaīde atbildēja,— un simtkārt labāk nekā es, jo salīdzinājumā ar tevi es neesmu nekas. Vai tu gribi pamēģināt?

— Tagad ne,— atrunājās Bastiāns, kas sajutās neomulīgi,— var­būt citu reizi.

— Vai tiešām tev liekas patīkamāk,— Ksaīde turpināja,— jāt uz vecas zirgēzelītes nekā ļaut sevi nest veidojumiem, kurus virza tava paša griba?

— Jiha nes mani labprāt,— Bastiāns aizrādīja mazliet nīgri, — viņa priecājas, ka drīkst mani nest.

— Tātad tu to dari viņas gribas dēļ?

— Kāpēc ne?— Bastiāns atbildēja.— Kas tur slikts?

No Ksaīdes mutes izkūpēja zaļi dūmi.

— Ak, nekas, kungs. Kā var būt slikts tas, ko tu dari?

— Ko tu īsti gribi, Ksaīde?

Viņa nolieca galvu ar ugunskrāsas matiem.

— Tu pārlieku daudz domā par citiem, kungs un meistar,— viņa pačukstēja.— Taču neviens nav tā vērts, lai novērstu savu uzmanību no sevis paša, no savas attīstības. Ja tu, ak, kungs, neļaunosies uz mani, es atļaušos tev dot kādu padomu: vairāk domā par savu pilnību!

— Kāds tam sakars ar veco Jihu?

— Ļoti neliels, kungs, tikpat kā nekāds. Tikai — viņa nav tevis cienigs jājamdzīvnieks. Man kremt, redzot tevi uz muguras tik parastam dzīvniekam. Visi tavi ceļabiedri brīnās par to. Tikai tu, kungs un meistar, vienīgais nezini, ko tu esi pats sev parādā.

Bastiāns neko neteica, taču Ksaīdes vārdi bija atstājuši uz viņu iespaidu.

Kad nākamajā dienā pulks ar Bastiānu un Jihu priekšgalā devās cauri brīnišķīgam pļavu apvidum, ko vietu vietām bagātināja smaržo­jošas ceriņu audzes, viņš izmantoja dienvidus atpūtu, lai izpildītu Ksaīdes priekšlikumu.*

— Paklausies, Jiha,— Bastiāns ierunājās, glaudīdams zirgēzelītes kaklu,— ir pienācis mirklis, kad mums jāšķiras.

Jiha sāpēs novaidējās.

— Kāpēc, kungs?— viņa vaimanāja.— Vai tad es tik slikti veicu savu uzdevumu?— No dzīvnieka tumšo acu kaktiņiem lija asaras.

— Nē taču,— Bastiāns pasteidzās viņu mierināt,— gluži otrādi, tu visu šo garo ceļu esi mani tik saudzīgi nesusi un bijusi tik pacietīga un vienmēr paklausīga, ka es gribu tagad tevi pateicībā atalgot.

— Es nevēlos nekādas citas algas,— Jiha atbildēja,— es gribu tevi nest tālāk. Ko gan vēl vairāk es varu vēlēties?

— Vai tu netiki teikusi,— Bastiāns turpināja,— ka esi bēdīga par to, ka jums, zirgēzelītēm, nevar dzimt bērni?

— Jā,— Jiha noraizējusies sacīja,— jo sirmā vecumā es viņiem mīļu prātu stāstītu par šīm dienām.

— Labi,— Bastiāns teica,— tad es tev tagad izstāstīšu kādu stāstu, kas kļūs par īstenību. Un es to stāstīšu tikai tev, tev vienai pašai, jo tas pieder tev.

Tad viņš saņēma delnā Jihas garo ausi un iečukstēja tajā:

— Netālu no šejienes, kādā mazā ceriņu audzē, tevi gaida tava dēla tēvs. Tas ir balts ērzelis ar gulbju spalvu spārniem. Viņa krēpes un aste ir tik gara, ka sniedzas līdz pašai zemei. Viņš jau vairākas dienas mums slepus seko, jo ir uz mūžīgiem laikiem iemīlējies tevī.

— Manī?—Jiha iekliedzās gluži vai izbijusies.— Bet es taču esmu tikai zirgēzelīte, turklāt neesmu vairs nekāda jaunā!

— Viņam,— Bastiāns klusi sacīja,— tu esi Fantāzijas skaistākais radījums, taisni tāpēc, ka tu esi tāda, kāda tu esi. Un varbūt arī tāpēc, ka tu esi nesusi mani. Taču viņš ir ļoti kautrīgs un neuzdrošinās tev tuvoties starp visām šīm daudzajām būtnēm. Tev jāiet pie viņa, jo citādi viņš nomirs ilgās pēc tevis.

— Ak tu mīļo stundiņ,— Jiha, nezinādama padoma, noelsās, — vai tiešām tik ļauni?

— Jā,— Bastiāns pačukstēja viņai ausī,— un tagad paliec sveika, Jiha! Skrien tik uz priekšu, tu viņu atradīsi.

Jiha paspēra dažus soļus, tad vēlreiz pagriezās atpakaļ pret Bastiānu.

— Godīgi sakot, es mazlietiņ baidos,— viņa atzinās.

— Tikai drosmi!— Bastiāns smaidīdams uzmundrināja.— Un neaizmirsti saviem bērniem un mazbērniem izstāstīt par mani!

— Pateicos, kungs!— Jiha, kā jau radusi, gluži vienkārši atbildēja un devās prom.

Bastiāns ilgi skatījās nopakaļ, kā viņa aiztipina sīkiem solīšiem, un jutās ne pārāk priecīgs par to, ka aizsūtījis viņu prom. Tad viņš iegāja savā greznajā teltī, apgūlās uz mīkstajiem spilveniem un stīvi lūkojās griestos. Zēns visu laiku sev iestāstīja, ka izpildījis Jihas karstāko vēlēšanos. Tomēr tas neizkliedēja drūmo noskaņojumu. Jo ir taču ļoti svarīgi, kurā brīdī un kāpēc tiek izdarīts kādam kaut kas labs.

Bet tas attiecās tikai uz Bastiānu, jo Jiha patiešām atrada sniegbaltu, spārnotu ērzeli un nosvinēja kāzas. Vēlāk viņai piedzima dēls — balts, spārnots zirgēzelis, kurš tika nosaukts par Pataplānu. Viņš vēl lika Fantāzijā par sevi daudz runāt, bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

Taču tagad Bastiāns tālāk ceļoja Ksaīdes palankīnā. Viņa pat bija piedāvājusies pati izkāpt laukā un iet kājām blakus, lai tikai sagādātu viņam visas iespējamās ērtības, tomēr to Bastiāns negribēja pieņemt. Tā viņi tagad abi sēdēja plašajā koraļļu palankīnā, kas ieņēma vietu karavānas priekšgalā.

Bastiāns joprojām vēl bija mazlietiņ īdzīgs, arī pret Ksaīdi, kura viņam bija devusi šo padomu — šķirties no zirgēzelītes. Un Ksaīde to ļoti drīz uzzināja. Bastiāna vienzilbīgās atbildes neļāva atraisīties īstai sarunai.

Lai uzmundrinātu viņu, Ksaīde jautri sacīja:

— Es gribētu pasniegt tev kādu dāvanu, mans kungs un meistar, ja tu būsi tik žēlīgs un pieņemsi to no manis.

Viņa izvilka no spilvenu apakšas ārkārtīgi grezni izrotātu kārbiņu. Bastiāns nepacietībā piecēlās. Viņa atvēra to un izņēma šauru jostiņu, kas atgādināja ķēdi ar kustīgiem posmiem. Ikviens posms un arī sprādze bija no skaidra stikla.

— Kas tas ir?— Bastiāns gribēja zināt.

Josta klusi šķindēja viņas rokās.

— Tā ir josta, kas padara neredzamu. Taču tev, kungs, jādod tai vārds, lai tā piederētu tev.

Bastiāns to aplūkoja, tad sacīja:

— Josta Gēmala.

Ksaīde smaidīdama pamāja.

— Tagad tā pieder tev.

Bastiāns paņēma jostu un neizšķirīgi turēja to rokā.

— Vai tu negribētu to tūliņ izmēģināt,— burve jautāja,— lai pārliecinātos par tās iedarbību?

Bastiāns aplika jostu ap gurniem un juta, ka tā der kā uzlieta. Jā gan, viņš to tikai juta, jo pats sevi vairs neredzēja — ne savu ķermeni, ne savas kājas, ne savas rokas. Tā bija augstākā mērā nepatīkama sajūta, un zēns mēģināja tūliņ atkal atsprādzēt sprādzi. Taču, tā kā viņš vairs neredzēja ne savas rokas, ne jostu, viņam tas neizdevās.

— Palīgā!— Bastiāns izgrūda apslāpētā balsī. Pēkšņi viņu bija sagrābušas bailes, ka viņam nekad vairs neizdosies noņemt jostu Gēmalu un uz visiem laikiem vajadzēs palikt neredzamam.

— Vispirms jāiemācās ar to apieties,— Ksaīde aizrādīja,— man klājās tieši tāpat, kungs un pavēlniek. Atļauj, es tev palīdzēšu!

Viņa pagrāba tukšumā, un vienā mirklī josta Gēmala bija atsprādzēta, un Bastiāns atkal ieraudzīja pats sevi. Viņš atviegloti nopūtās. Tad zēns smējās, un arī Ksaīde smaidīja, ievilkdama dūmus no savas ūdenspīpes.

Katrā ziņā burvei bija izdevies viņu pievērst citām domām.

— Tagad tu esi labāk aizsargāts pret jebkuru nelaimi,— viņa maigi sacīja,— un tas man ir daudz svarīgāk, nekā es to spēju pateikt, kungs.

— Nelaimi?— Bastiāns apvaicājās, būdams joprojām vēl mazlie­tiņ apmulsis.— Kādu nelaimi?

— Ak, neviens nespēs ar tevi mēroties spēkos,— Ksaīde čukstēja, — neviens, ja tu būsi gudrs. Briesmas slēpjas tevī pašā, un tāpēc ir grūti tevi pasargāt no tevis paša.

— Kā tas jāsaprot — manī pašā?— Bastiāns vēlējās zināt.

— Gudrs ir tas, kas stāv pāri visam, nevienu nenīst un nevienu nemīl. Bet tev, kungs, joprojām vēl ir svarīga draudzība. Tava sirds vēl nav auksta un vienaldzīga kā sniegota kalna virsotne — un tāpēc kāds tev var nodarīt ļaunu.

— Un kurš tas varētu būt?

— Tas, pret kuru tu, par spīti visai viņa uzpūtībai, vēl joprojām izturies draudzīgi, kungs.

— Izsakies skaidrāk!

— Bezkaunīgais un godbijību nepazīstošais mazais mežonēns no zaļādaiņu cilts, kungs.

— Atrejs?

— Jā, un kopā ar viņu bezkaunīgais Fuhūrs.

— Un tie abi man darīšot ļaunu?— Bastiānam gluži vai smieties

sagribējās.

Ksaīde sēdēja nokārtu galvu.

— Tam es neticēšu nekad mūžā,— Bastiāns turpināja,— lai es ne vārda vairs nedzirdētu par to!

Ksaīde neko neteica, tikai nokāra galvu vēl zemāk.

Pēc ilga klusuma brīža Bastiāns vaicāja:

— Un ko tas Atrejs vispār varētu būt nodomājis pret mani?

— Kungs,— Ksaīde čukstēja,— labāk es nebūtu neko teikusi!

— Nu tad klāj vaļā!— Bastiāns iekliedzās.— Un nerunā tikai caur puķēm! Ko tu zini?

— Es trīcu no tavām dusmām, kungs,— Ksaīde stomījās, patiesām drebēdama pie visām miesām,— un, kaut ari tas būtu mans gals, es tev tomēr to pateikšu: Atrejs ir nodomājis tev atņemt Bērnišķās ķeizarienes zīmi — slepus vai ar varu.

Bastiānam uz mirkli aizrāvās elpa.

— Vai tu spēj to pierādīt?— viņš jautāja aizsmakušā balsī.

Ksaīde purināja galvu un murmināja:

— Mana gudrība, kungs, nav tāda, ko var pierādīt.

— Tad paturi to sev!— Bastiāns atcirta, asinīm saskrienot sejā.— Un neapmelo pašu godīgāko un drošsirdīgāko zēnu, kāds ir visā Fantāzijā!

To pateicis, viņš izlēca no palankīna un aizgāja prom.

Ksaīdes pirksti domīgi spēlējās ar čūskas galvu, un viņas zaļsarka- nās acis zvēroja. Pēc brīža viņa atkal smaidīja un, pūzdama violetos dūmus no mutes, čukstēja:

— Gan jau redzēsim, mans kungs un meistar. Josta Gēmala tev to pierādīs.

Kad nakts apmetne bija uzcelta, Bastiāns iegāja savā teltī, pavēlēdams zilajam džinam Illuānam nevienu nelaist iekšā, it īpaši Ksaīdi. Viņš gribēja būt viens un padomāt.

Tas, ko burve bija sacījusi par Atreju, viņu sevišķi neinteresēja. Viņa domas nodarbināja kas cits: tie nedaudzie vārdi, kurus viņa bija iepinusi par gudrību.

Tik daudz ko Bastiāns tagad bija piedzīvojis — bailes un priekus, bēdas un triumfus —, viņš bija steidzies no vienas piepildītas vēlmes pretī nākamajai, un ne mirkli viņam nav bijis miera. Nekas no tā visa nebija viņu apmierinājis un iepriecinājis. Taču būt gudram — tas nozīmē stāvēt pāri priekiem un ciešanām, pāri bailēm un līdzjūtībai, pāri godkārei un aizvainojumam. Būt gudram nozīmē stāvēt pāri visam — neko un nevienu nenīst un nemīlēt, pilnīgi vienaldzīgi pieņemt citu atraidījumu vai simpātijas. Tas, kas patiesi ir gudrs, ne par ko vairs nesatraucas. Tas ir neaizsniedzams, un nekas viņam neko vairs nevar padarīt. Jā, tādam kļūt — tas gan būtu labi! Bastiāns bija pārliecināts, ka līdz ar to nonācis pie savas pēdējās vēlēšanās, pie tās pēdējās vēlēšanās, kas viņu vedīs pie Patiesās vēlēšanās, kā sacīja Graogramāns. Tagad Bastiānam šķita, ka viņš ir sapratis, kas ar to domāts. Viņš vēlējās būt dižens gudrais, gudrākais no gudrākajiem visā Fantāzijā!

Nedaudz vēlāk Fantāzijas glābējs iznāca no savas telts.

Mēness apspīdēja ainavu, kurai viņš iepriekš tikpat kā nebija piegriezis vērību. Telšu pilsēta pletās kādā katlam līdzīgā ieplakā, ko plašā lokā visriņķī ieskāva savādi veidoti kalni. Klusums bija pilnīgs. Ielejā vēl bija mazi mežiņi un krūmi, tālāk augšā kalnu nogāzēs augu valsts kļuva trūcīgāka, un vēl augstāk tā izbeidzās pavisam. Klinšu grupas augšā veidoja visvisādas figūras, kuras uzlūkojot radās iespaids, ka tās apzināti radījušas milzu tēlnieka rokas. Vēja nebija, un debesīs neredzēja mākoņu. Visas zvaigznes mirdzēja un likās esam tuvāk nekā parasti.

Augstu jo augstu, vienā no visaugstākajām kalnu virsotnēm, Bastiāns atklāja kaut ko līdzīgu kupolveida celtnei. Acīmredzot tā bija apdzīvota, jo ffo tās atspīdēja vārga gaismiņa.

— Arī es to pamanīju, kungs,— Illuāns sacīja ķērkstošā balsī, stāvēdams savā postenī blakus ieejai teltī.— Kas tas varētu būt?

Viņš vēl lāgus nebija paguvis izteikt savu jautājumu, kad no liela tāluma atskanēja savāds sauciens. Tas bija kā gari stiepts pūces kliedziens — ūūū! —, tikai zemāks un varenāks. Tad sauciens atska­nēja otro reizi un trešo, taču tagad daudzbalsīgi.

Tās patiešām bija pūces, pēc skaita sešas, kā Bastiāns drīz vien varēja secināt. Putni tuvojās no tās puses, kur atradās kalna virsotne ar kupolveida ēku galā. Gandrīz vai nekustīgiem spārniem pūces laidās šurp. Un, jo tuvāk tās nāca, jo skaidrāk bija saredzams, cik tās ir pārsteidzoši lielas. Pūces lidoja neticamā ātrumā. To acis gaiši mirdzēja, virs galvas tām slējās ausis ar dūnu kušķiem galā. Pūces lidoja pilnīgi bez skaņas. Tikai kad tās nosēdās Bastiāna telts priekšā, bija dzirdama klusa spārnu švīkoņa.

Tur tās tagad tupēja uz zemes, ikviena lielāka par Bastiānu, un grozīja uz visām pusēm galvu ar lielajām, apaļajām acīm. Bastiāns devās pie pūcēm.

— Kas jūs esat, un ko jūs meklējat?

— Mūs sūta nojautu māte Uštu,— atbildēja viena no sešām pūcēm,— mēs esam zvaigžņu klostera Gīgama lidojošās sūtnes.

— Kas tas par klosteri?— Bastiāns jautāja.

— Tā ir gudrības vieta, kur dzīvo atziņas mūki,— atbildēja kāda cita pūce.

— Un kas tā Uštu ir?— Bastiāns nerimās.

— Viena no trim Dziļdomu domātājām, kas vada klosteri un māca atziņas mūkus,— paskaidroja trešā pūce.— Mēs esam nakts sūtnes un piederam viņai.

— Ja būtu diena,— ceturtā pūce piebilda,— tad vērojuma tēvs Širkrī būtu sūtījis savus sūtņus — ērgļus. Un krēslas stundā starp dienu un nakti savējos sūta gudrības dēls Jisipu, un viņa sūtņi ir lapsas.

— Kas ir Širkrī un Jisipu?

— Abi pārējie Dziļdomu domātāji, mūsu visaugstākie.

— Un ko jūs meklējat šeit?

— Mēs meklējam Visgudro,— sacīja sestā pūce.— Trīs Dziļdomu domātāji zina, ka viņš kavējas šajā telšu pilsētā, un lūdz viņam apskaidrību.

— Visgudro?— Bastiāns vaicāja.— Kas tas tāds?

— Viņa vārds ir Bastiāns Baltazars Bukss,— visas sešas pūces atbildēja reizē.

— Jūs esat viņu jau atradušas,— zēns pavēstīja,— tas esmu es.

Pūces ar reizi zemu paklanījās, un tas, par spīti viņu biedējošam lielumam, izskatījās gandrīz vai jocīgi.

— Trīs Dziļdomu domātāji,— pirmā pūce sacīja,— pazemībā un godbijībā lūdz tevi ciemos, lai tu atrisinātu jautājumu, ar kuru viņi savā garajā mūžā nav spējuši tikt galā.

Bastiāns domīgi braucīja zodu.

— Labi,— viņš beidzot atbildēja,— bet es gribētu ņemt līdzi abus savus mācekļus.

— Mēs esam sešas,— pūce atbildēja,— pa divām mēs varam vienu no jums nest.

Bastiāns uzrunāja zilo džinu:

— Illuān, atved Atreju un Ksaīdi!

Džins strauji nozuda.

— Kas tas ir par jautājumu,— Bastiāns gribēja zināt,— uz kuru man jādod atbilde?

— Visgudrais,— kāda no pūcēm skaidroja,— mēs esam tikai nabaga nezinošas lidojošas sūtnes un nepiederam pat pie atziņas mūku zemākās pakāpes. Kā mēs varētu tev darīt zināmus jautājumus, kurus trīs Dziļdomu domātāji savā garajā mūžā nav varējuši atrisināt.

Pēc dažām minūtēm atgriezās Illuāns ar Atreju un Ksaīdi. Viņš ceļā bija abiem ātri izskaidrojis, par ko ir runa.

Nostājies Bastiāna priekšā, Atrejs klusi vaicāja:

— Kāpēc es?

— Jā,— apvaicājās ari Ksaīde,— kāpēc viņš?

— To jūs uzzināsiet,— Bastiāns atbildēja.

Izrādījās, ka pūces tālredzīgi bija paņēmušas līdzi trīs trapeces. Pa divām viņas tagad saņēma savos nagos virves, kurās šīs trapeces karājās, Bastiāns, Atrejs un Ksaīde apsēdās uz stieņiem, un lielie naktsputni kopā ar viņiem pacēlās gaisā.

Kad viņi sasniedza zvaigžņu klosteri Gīgamu, atklājās, ka lielais kupols ir tikai ļoti plašās celtnes augšējā daļa, kas sastāv no daudzām kubiskām sienām. Tai bija neskaitāmi mazi lodziņi, un tās augstais ārējais mūris piekļāvās klinšu kraujai. Nelūgtiem viesiem tā bija gandrīz vai nepieejama.

Kubiskajās sienās atradās atziņas mūku celles, bibliotēkas, saim­niecības telpas un sūtņu apmešanās vietas. Zem lielā kupola bija ierīkota sapulcēšanās zāle, kurā trīs Dziļdomu domātāji noturēja savas mācībstundas.

Atziņas mūki bija visdažādākā veidola un izcelsmes fantāzieši. Tiem, kas gribēja iestāties šajā klosteri, vajadzēja saraut visas saites ar savu zemi un ģimeni. Šo mūku dzīve bija sūra un pašaizliedzīga ziedošanās vienīgi un tikai gudrībai un atziņai. Ne tuvu ne katrs, kas to vēlējās, tika uzņemts brālībā. Eksāmeni bija stingri un trīs Dziļdomu domātāji — nepielūdzami. Tā nācās, ka šeit gandrīz nekad nedzīvoja vairāk par trīs simtiem mūku, taču tādējādi tika izveidota visas Fantāzijas gudrāko izlase. Ir jau bijuši laiki, kad brālība sarukusi tikai līdz septiņiem locekļiem. Un tomēr eksāmeni savā bargumā nemainījās. Pašlaik mūku un mūķeņu skaits sniedzās mazliet pāri diviem simtiem.

Kad Bastiāns Atreja un Ksaīdes pavadībā tagad tika ievests lielajā mācību zālē, viņš ieraudzīja tur raibum raibo Fantāzijas būtņu pūli, kas atšķīrās no viņa svītas tikai ar to, ka visi, vienalga, kāda veidola, bija ģērbti raupjos, tumši brūnos mūka virstērpos. Nebūs grūti iedomāties, kā tas izskatījās kādai jau iepriekš minētai klejojošai klintij vai kādam sīkulim.

Trīs augstākajiem, Dziļdomu domātājiem, bija cilvēka izskats. Turpretī viņu galvas nemaz neatgādināja cilvēku galvu. Uštu, nojautu māte, bija ar pūces seju. Širkrī, vērojuma tēvs, ar ērgļa galvu. Un, beidzot, Jisipu, gudrības dēls, ar lapsas galvu. Viņi sēdēja paaugstinā­tos akmens krēslos un izskatījās ļoti lieli. Atrejam un pat Ksaīdei, šķiet, viņus ieraugot, bija sameties kauns. Taču Bastiāns mierīgi devās Dziļdomu domātājiem klāt. Lielajā zālē valdīja nospiedošs klusums.

Širkrī, kas acīmredzot bija visvecākais no trim un sēdēja vidū, lēnām norādīja uz tukšu troņa atzveltnes krēslu iepretī viņu krēsliem. Bastiāns apsēdās uz tā.

Pēc ilgāka brīža vārdu ņēma Širkrī. Viņš runāja klusi, viņa balss skanēja pārsteidzoši zemu un pilnskanīgi.

— Kopš senseniem laikiem mēs lauzām galvu par mūsu pasaules mīklu, Jisipu domā par to citādi, nekā Uštu nojauš, un Uštu nojauta mācat ko citu nekā manējā, un es atkal redzu citādi, nekā Jisipu domā. Tā vairs nevar turpināties. Tāpēc mēs esam lūguši tevi, Visgudro, atnākt pie mums un mūs pamācīt. Vai tu izpildīsi mūsu lūgumu?

— Izpildīšu,— Bastiāns sacīja.

— Tad klausies, Visgudrais, mūsu jautājumu: kas ir Fantāzija?

Bastiāns brīdi klusēja, tad atbildēja:

— Fantāzija ir bezgalīgs stāsts.

— Dod mums laiku, lai apjēgtu tavu atbildi,— Širkrī lūdza. — Satiksimies rīt atkal tepat šajā pašā stundā.

Visi klusēdami piecēlās — trīs Dziļdomu domātāji un arī atziņas mūki — un devās laukā.

Bastiāns, Atrejs un Ksaīde tika aizvesti uz viesu cellēm, kur ikvienu gaidīja vienkāršs ēdiens. Guļvietas bija parastas koka lāviņas ar raupjām vilnas segām. Bastiānu un Atreju tas, protams, nesatrauca, vienīgi Ksaīde labprāt būtu sev uzbūrusi patīkamāku gultu, taču viņai nācās secināt, ka viņas maģiskie spēki šajā klosterī nedarbojas.

Nākamajā naktī noteiktajā stundā atkal sapulcējās visi mūki un trīs Dziļdomu domātāji lielajā kupola zālē. Bastiāns no jauna apsēdās troņa atzveltnes krēslā, Ksaīde un Atrejs nostājās viņam katrs savā pusē.

Šoreiz tā bija nojautu māte Uštu, kas paskatījās Bastiānā savām lielajām pūces acīm un sacīja:

— Mēs pārdomājām tavu mācību, Visgudrais. Taču mums radās jauns jautājums. Ja Fantāzija ir bezgalīgs stāsts, kā tu saki, tad kur šis «Bezgalīgais stāsts» ir rakstīts?

Bastiāns atkal brīdi klusēja un tad atbildēja:

— Kādā grāmatā, kas ir iesieta vara krāsas vākos.

— Dod mums laiku, lai apjēgtu tavus vārdus,— Uštu lūdza. — Satiksimies rīt atkal šajā pašā stundā šeit.

Viss notika tāpat kā iepriekšējā naktī. Un nākamajā, kad viņi atkal visi bija sapulcējušies mācību zālē, vārdu ņēma gudrības dēls Jisipu:

— Arī šoreiz mēs domājām par tavu mācību, Visgudrais. Un atkal mēs nesaprašanā atdūrāmies pret jaunu jautājumu. Ja mūsu Fantāzi­jas pasaule ir bezgalīgs stāsts un ja šis «Bezgalīgais stāsts» ir kādā vara krāsas grāmatā — kur tad atrodas šī grāmata?

Un pēc neilgas klusēšanas Bastiāns atbildēja:

— Kādā skolas noliktavā.

— Visgudrais,— ierunājās Jisipu ar lapsas galvu,— mēs nešaubā­mies par tavu vārdu patiesīgumu. Un tomēr mēs gribam tevi lūgt, lai tu mums pierādi šo patiesību. Vai tu spēj to?

Bastiāns padomāja, tad piekrita:

— Man liekas, ka es to varu.

Atrejs pārsteigts "paskatījās uz Bastiānu. Arī Ksaīdei bija jautājoša izteiksme viņas dažādu krāsu acīs.

— Satiksimies nākamnakt šajā pašā stundā atkal,— Bastiāns sacīja,— tikai ne šeit, mācību zālē, bet gan laukā uz zvaigžņu klostera Gīgama jumtiem. Un jums uzmanīgi un nemitīgi jāvēro debesis.

Nākamajā naktī — tā bija tikpat zvaigžņota kā trīs iepriekšē­jās — visi brālības locekļi, ieskaitot trīs Dziļdomu domātājus, nolik­tajā stundā sapulcējās uz klostera jumtiem un atmestu galvu lūkojās naksnīgajās debesīs. Atrejs un Ksaīde, kaut arī nezināja, ko Bastiāns nodomājis, tāpat atradās viņu pulkā.

Bastiāns uzrāpās lielā kupola augstākajā punktā. Viņš stāvēja augšā un raudzījās tālu apkārt — un šajā mirklī pirmo reizi tālu, tālu pie pamales mēnessgaismā burvīgi vizuļojam ieraudzīja Ziloņ­kaula torni.

Viņš izņēma no kabatas akmeni Altsahīru, kas liegi vizuļoja. Bastiāns atvedināja atmiņā uzrakstu uz Amargāntas bibliotēkas durvīm:

«… taču, ja viņš izrunās manu vārdu otru reizi —

tikai no beigām,

es izstarošu simt gadu spīdumu

vienā acumirklī.»

Viņš izstiepa akmeni uz priekšu un sauca:

— Srihastla!

Tajā pašā mirklī uzplaiksnīja tik gaišs zibens, ka zvaigžņotā debess nobālēja un tumšā pasaules telpa aiz tās izgaismojās. Un šī telpa bija skolas noliktava ar tās vecajām, nomelnējušajām, varenajām sijām. Un viss tūliņ atkal izdzisa. Simtgadu gaisma bija aizstarojusi. Altsahīrs bija bez pēdām pazudis.

Sākumā pagāja labs bridis, līdz visu, arī Bastiāna acis atkal pierada pie mēness un zvaigžņu vājā spīduma.

Vīzijas satricināti, visi klusēdami sapulcējās lielajā mācību zālē. Pēdējais atnāca Bastiāns. Atziņas mūki un trīs Dziļdomu domātāji piecēlās no savām vietām un klanījās viņa priekšā zemu un ilgi.

— Nav tādu vārdu,— Širkrī sacīja,— ar kuriem es spētu pateik­ties par apgaismības zibeni, Visgudrais. Jo es tajā noslēpumainajā noliktavā ieraudzīju kādu būtni, līdzīgu sev,— kādu ērgli.

— Tu maldies, Širkrī,— maigi smaidīdama, viņam iebilda Uštu ar pūces seju,— es skaidri redzēju, ka tā bija pūce.

— Jūs abi maldāties,— mirdzošām acīm viņus pārtrauca Jisipu, — tā būtne tur bija rada man. Tā bija lapsa.

Širkrī atvairīdamies pacēla rokas.

— Te nu mēs atkal esam turpat, kur iepriekš,— viņš sacīja.— Ti­kai tu vari mums atbildēt ari uz šo jautājumu, Visgudrais. Kuram no mums trim ir taisnība?

Bastiāns vēsi smaidīja un sacīja:

— Visiem trim.

— Dod mums laiku, lai mēs saprastu tavu atbildi,— Uštu lūdza.

— Labi,— Bastiāns atbildēja,— cik vien vēlaties. Jo tagad mēs jūs pametīsim.

Atziņas mūku un arī viņu trīs augstāko sejās jautās vilšanās, taču Bastiāns nosvērti noraidīja viņu neatlaidīgo lūgumu palikt ilgāk vai — vēl labāk — uz visiem laikiem.

Tāpēc viņš tika ar saviem abiem mācekļiem izvadīts, un lidojošās sūtnes atnesa viņus atpakaļ uz telšu pilsētu.

Šajā naktī, starp citu, zvaigžņu klosteri Gīgamā triju Dziļdomu domātāju vidū sākās pirmās nopietnās domstarpības, kas daudzus gadus vēlāk noveda pie tā, ka brālība tika likvidēta un nojautu māte Uštu, vērojuma tēvs Širkrī un gudrības dēls Jisipu katrs nodibināja pats savu klosteri. Bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

Turpretī Bastiāns tonakt aizmirsa, ka gājis kādreiz skolā. Ari noliktava un pat nozagtā grāmata vara krāsas iesējumā bija pagaisusi no atmiņas. Un viņš vairs nebrīnījās, kā vispār nonācis Fantāzijā.