Bezgalīgais stāsts

VII. Trīs maģiskie vārti

Engivuks ar Atreju atgriežas pie gnomu alas. Fuhurs joprojām gulēja dziļā miegā. Vecā Urgla tikmēr bija iznesusi laukā galdiņu un nokrāvusi to ar visvisādiem saldumiem un iebiezinātiem ogu un augu ievārījumiem.

Bez tam vēl tur stāvēja mazi kausiņi un kanniņa, pilna ar karstu zāļu tēju. Šo ainu papildināja divi sīki eļļas vējlukturīši.

— Sēdieties!— gnomu sieviņa pavēlēja.— Atrejam vispirms kaut kas jāieēd un jāiedzer, lai atgūtu spēkus. Ar zālēm vien nepietiek.

— Pateicos,— Atrejs atbildēja,— es jūtos jau ļoti labi.

— Nekādu pretimrunāšanu!— Urgla nošņācās.— Atrazdamies šeit, tu darīsi to, ko es tev likšu, skaidrs! Inde tavā ķermenī ir neitralizēta. Un tātad tev vairs nav jāsteidzas, manu zēn. Tev ir tik daudz laika, cik tu gribi, tāpēc droši atlicini kādu brītiņu.

— Runa nav tikai par mani,— Atrejs iebilda.— Bērnišķā ķeiza­riene guļ uz nāves gultas. Varbūt jau tagad kuru katru mirkli var izšķirties viņas liktenis.

— Blēņas!— mazā večiņa norūca.— Ar steigu vispār neko nevar panākt. Apsēdies! Paēd! Padzeries! Nu, vai klausīsi?

— Labāk piekāpies,— Engivuks pačukstēja,— man jau ir pieredze ar šo sievu. Ja viņa ko ieņēmusi galvā, tad tur nav nekas līdzams. Bez tam mums abiem par daudz ko jāaprunājas.

Atrejs tātad, sakrustojis kājas, apsēdās zemē pie sīkā galdiņa un sāka ēst. Pie katra malka un pie katra kumosa viņam patiešām likās, it kā zeltaina, silta dzīvība ieplūstu viņa dzīslās un muskuļos. Tikai tagad zēns manīja, cik daudz spēku bija zaudējis.

Bastiānam saskrēja siekalas mutē. Viņam piepeši šķita, ka sajūt gnomu pusdienu smaržu. Bastiāns ošņājās visapkārt, taču tās, pro­tams, bija bijušas vienīgi iedomas.

Vēders skaļi kurkstēja. Viņš to vairs nespēja izturēt un izņēma atlikušo sviestmaizi un ābolu no somas un apēda tos. Pēc tam Bastiānam kļuva mazlietiņ labāk, kaut arī viņš ne tuvu nejutās paēdis.

Tikai tad zēns atskārta, ka tā bijusi pēdējā maltīte. Šī atziņa viņu nobaidīja. Viņš centās par to vairs nedomāt.

— Kur tu esi dabūjusi visus šos smalkos ēdienus?— Atrejs vaicāja Urglai.

— Jā, dēliņ,— viņa sacīja,— daudz jāskraida apkārt, daudz, lai atrastu īstās zālītes un augus. Bet viņš, šis cietpauris Engivuks, grib dzīvot tieši šeit — savu svarīgo studiju dēļ! Kā lai dabū ēdienu galdā, tas viņu neinteresē!

— Sieva,— Engivuks cienīgi aizrādīja,— ko tu saproti no tā, kas ir un kas nav svarīgi. Paej malā un ļauj mums aprunāties!

Urgla sabozusies nozuda mazajā alā un ņēmās tur šķindināt visvisādus traukus.

— Lai iet!— Engivuks pačukstēja.— Viņa ir labs, vecs cilvēks, tikai reizēm viņai kaut kas jāpapurpina. Klausies, Atrej! Es tev tagad šo to paskaidrošu par Dienvidu orākulu, tas tev jāzina. Nokļūt līdz

Ujulalai nebūt nav tik vienkārši. Tas ir pat ļoti grūti. Taču es negribu tev lasīt zinātnisku lekciju. Varbūt būs labāk, ja tu uzdosi jautājumus. Citādi es pārāk izplūstu sīkumos. Tātad jautā!

— Labi,— Atrejs sacīja.— Kas vai kurš ir Ujulala?

— Sasodīts!— Engivuks norūca un zvērojošām acīm sadusmots paskatījās zēnā.— Tu jautā taisni kā mana veča. Vai tu nevari iesākt ar kaut ko citu?

Atrejs padomāja un tad vaicāja:

— Sfinksas un lielie klinšu vārti, kurus tu man parādīji,— vai tā

ir ieeja?

— Jau labāk!— Engivuks atbildēja.— Tā mēs tiksim tālāk. Klinšu vārti ir ieeja, bet tiem seko vēl divi citi vārti, un tikai aiz trešajiem dzīvo Ujulala — ja vispār var teikt, ka viņa dzīvo.

— Vai tu pats pie viņas kādreiz jau esi bijis?

— Ko tu iedomājies!— Engivuks attrauca, atkal jau mazlietiņ sadrūmis.— Es galu galā strādāju ar zinātniskām metodēm. Esmu savācis visu informāciju no tiem, kas tur bijuši. No tiem, saprotams, kas atgriezušies. Ļoti svarīgs darbs! Nedrīkstu atļauties personisku risku. Tas varētu kaitēt manam darbam.

— Saprotu,— Atrejs sacīja.— Un ko tad nozīmē šie trīs vārti?

Engivuks piecēlās, sakrustoja rokas aiz muguras un sāka staigāt

šurpu turpu, skaidrodams:

— Pirmie saucas Lielie noslēpumu vārti. Otrie saucas Burvju spoguļa vārti. Un trešie saucas Vārti bez atslēgas . . .

— Savādi,— Atrejs viņu pārtrauca,— cik vien tālu es varēju redzēt, aiz klinšu vārtiem nebija nekas cits kā vien tukšs līdzenums. Kur tad ir šie pārējie vārti?

— Mieru!—Engivuks noteica.— Ja tu mani nemitīgi pārtrauksi, es nespēšu neko paskaidrot. Viss ir ļoti sarežģīti! Klausies: otrie vārti uzrodas tikai tad, kad esi ticis cauri pirmajiem. Un trešie — kad aiz muguras ir otrie. Un Ujulala — tikai tad, kad esi ticis cauri trešajiem. Pirms tam no tā visa nekā nav. Vienkārši nav, vai saproti?

Atrejs pamāja, tomēr atzina par pareizāku klusēt, lai gnomu no jauna neaizkaitinātu.

— Pirmos, Lielos noslēpumu vārtus, tu redzēji teleskopā. Arī abas sfinksas. Šie vārti vienmēr stāv vaļā — pats par sevi saprotams. Tiem jau nemaz nav veramo daļu. Un tomēr neviens netiek cauri, tikai . . .— te Engivuks pacēla augšā sīko rādītājpirkstiņu,— tikai ja sfinksas aizver acis. Un vai zini — kāpēc? Sfinksas skatiens ir pavisam, pavisam kas cits nekā jebkuras citas būtnes skatiens. Mēs abi un visi pārējie ar savu skatienu kaut ko uztver. Mēs redzam pasauli. Taču sfinksa neko neredz, viņa savā ziņā ir akla. Toties viņas acis raida uz āru. Un kas ir tas, ko viņas acis raida? Visas pasaules noslēpumi. Tāpēc ari abas sfinksas nemitīgi skatās viena uz otru. Jo sfinksas skatienu spēj izturēt tikai cita sfinksa. Un tagad mēģini iedomāties, kas notiek ar to, kas vienkārši uzdrošinās ieiet vidū starp abu skatieniem! Tas uz vietas sastingst un nespēj vairs pakustēties, pirms nav atminējis visas pasaules mīklas. Lūk, tādu nabadziņu atliekas, nonācis tur, tu redzēsi.

— Bet vai tu neteici,— Atrejs iemeta pa vidām,— ka viņām dažkārt jāaizver savas acis? Vai viņām nav reizēm jāguļ?

— Jāguļ?— Engivuks kratījās smieklos.— Vai manu dieniņ, sfin­ksa — un gulēšana. Nē, patiešām, nē. Tu nudien esi zēns, kas neko nesaprot. Un tomēr tavs jautājums nav gluži aplams. Tas pat ir mērķis, uz kuru vērsti mani pētījumi. Dažam labam tuvojoties, sfinksas aizver savas acis un izlaiž viņu cauri. Jautājums, kuru vēl līdz pat šim brīdim neviens nav noskaidrojis, ir tāds: kāpēc viņas vienus izlaiž, bet citus ne? Jo nekādā ziņā nav tā, ka sfinksas, piemēram, gudros, drosmīgos, labos laistu garām, turpretī dumjajiem, gļēvajiem vai ļaunajiem aizšķērsotu ceļu. Jā, tavu brīnumu! Pats savām acīm esmu novērojis — un ne reizi vien —, ka viņas tieši nezin kādam muļķa plānprātiņam vai nekrietnam blēdim ir ļāvušas iziet cauri, kamēr krietnākie un gudrākie ļaudis bieži vien gaidījuši mēnešiem ilgi un visbeidzot, nekā nepanākuši, griezušies atpakaļ. Šķiet, ka nozīmes nav arī tam, vai kāds grib nonākt orākulā aiz posta un nedienām vai tikai sadomājis izmēģināt laimi joka pēc.

— Un tavi pētījumi?— Atrejs vaicāja.— Vai tie nav devuši nekādu pieturas punktu?

Engivuks tūliņ atkal atguva savu dusmās sprēgājošo skatienu.

— Vai tu klausies vai neklausies? Es taču nupat sacīju, ka to līdz pat šim brīdim vēl neviens nav noskaidrojis. Es, protams, gadu gaitā esmu izstrādājis dažas teorijas. Sākumā domāju, ka izšķirošie kritēriji, pēc kuriem sfinksas j/ērtē, varētu būt noteiktas ķermeņa pazīmes — lielums, skaistums, stiprums vai kas tāds. Taču drīz vien biju spiests no šā uzskata atteikties. Pēc tam mēģināju konstatēt noteiktas skaitļu kopsakarības, piemēram, ka no pieciem vienmēr trīs netiek ielaisti vai ari ka atļauju ieiet gūst tikai tie, kuriem ir pirmskaitļi. Attiecībā uz pagātni šis modelis šķitās pareizs, turpretī prognozējot tas absolūti nederēja. Pa šo laiku esmu nonācis tādos ieskatos, ka sfinksu lēmums ir caur un cauri nejaušs un tam vispār nav nekādas loģikas. Taču mana sieva apgalvo, ka šāds spriedums esot zaimojošs un turklāt Fantāzijas pasaulei nepieņemams un tam vairs neesot nekā kopēja ar zinātni.

— Atkal tu ar savām muļķībām?— no alas atskanēja gnomu sieviņas šķendēšanās.— Kaunējies būtu! Cik tev vispār to smadzeņu galvā, un tās pašas sakaltušas, tāpēc tu iedomājies, ka spēj tādus lielus noslēpumus vienkārši noliegt, vecais plānprāti!

— Nu tu dzirdi!— Engivuks nopūzdamies sacīja.— Un nelaime ir tā, ka viņai taisnība.

— Bet Bērnišķās ķeizarienes amulets?— Atrejs vaicāja.— Tu domā, ka viņas to nerespektēs? Galu galā arī viņas ir Fantāzijas pasaules radības.

— Jā,— Engivuks atteica, pašūpodams savu galviņu ābola lie­lumā,— tikai tam nolūkam sfinksām vajadzētu to redzēt. Bet viņas taču neko neredz. Toties viņu skatiens trāpītu tev. Es neesmu arī pārliecināts, ka sfinksas paklausa Bērnišķajai ķeizarienei. Varbūt sfinksas stāv pāri viņai. Nezinu, nezinu. Tas viss ir ļoti apšaubāmi.

— Tātad ko tu man ieteiktu?— Atrejs gribēja zināt.

— Tev vajadzēs darīt to pašu, ko visiem,— gnoms atbildēja.— Jā­gaida, ko viņas izlems, nezinot, no kā šis lēmums ir atkarīgs.

Atrejs domīgi pamāja.

Mazā Urgla iznāca no alas. Viņa stiepa rokā mazu spainīti ar kūpošu šķidrumu, otrā padusē bija daži saišķīši kaltētu augu. Kaut ko murminādama zem deguna, Urgla devās pie laimes pūķa, kas joprojām gulēja nekustēdamies. Gnomu sieviņa rāpās pa viņa ķer­meni un mainīja kompreses uz brūcēm. Milzīgais pacients tikai vienreiz apmierināti nopūtās un izstiepās, citādi šķita, ka viņš diezin vai no ārstēšanas ko mana.

— Labāk būtu drusku palīdzējis,— viņa aizrādīja Engivukam, skriešus dodamās atpakaļ uz virtuvi,— nekā sēdējis te un pļāpājis muļķības.

— Es ļoti palīdzu,— vīrs sauca viņai nopakaļ,— varbūt vēl vairāk par tevi, taču tu to nekad nesapratīsi, vientiesīgā sieva!

Un, pavērsies pret Atreju, gnomu vīrs turpināja:

— Viņa spēj domāt tikai par praktiskām lietām. Lai paceltos mazliet augstāk, viņai prātiņš par īsu.

Torņa pulkstenis sita trīs.

Ja tēvs vispār pamanīs, ka Bastiāns nav pārnācis mājās, tad, vēlākais, tagad tas būs noticis. Nezin vai viņš ir uztraucies? Varbūt iet laukā un meklē dēlu. Varbūt jau ir paziņojis policijai. Beigu beigās tiks pa radio izsludināta meklēšana. Bastiāns sajuta dūrienu pakrūtē.

Un ja patiešām tā — kur viņu meklēs? Skolā? Varbūt pat šeit bēniņos?

Vai viņš durvis maz bija aizslēdzis, atgriezdamies no tualetes? Bastiāns vairs nespēja atcerēties. Viņš piecēlās, lai paskatītos. Jā, durvis bija aizslēgtas un aizbultētas.

Laukā jau pamazām sāka krēslot. Gaisma, kas krita iekšā pa jumta lūku, nemanāmi kļuva vājāka.

Lai atbrīvotos no nemiera, Bastiāns mazlietiņ paskraidīja pa noliktavu šurpu turpu. To darot, viņš atklāja šeit lērumu mantu, kurām patiesībā nebija nekāda sakara ar skolu. Piemēram, vecu, sabelztu gramofonu ar tauri — ej nu sazini, kad un kas to šeit atnesis? Izgreznotos, zeltītos rāmjos kādā stūrī stāvēja vairākas gleznas, kurās gandrīz nekas vairs nebija redzams, izņemot vietu vietām kādu bālu seju ar bargu skatienu, kas lūkojās no tumšā dziļplāna. Tur bija arī rūsas saēsts svečturis ar septiņiem žuburiem, tajos vēl bija palikuši resnu sveču gali, noauguši garām parafīna lāšu bārdām.

Tad Bastiāns izbijās, jo kādā tumšā aizkaktē kaut kas sakustējās. Tikai otrreiz palūkojoties, viņš saprata, ka tur stāv liels, pusakls spogulis, kurā viņš bija neskaidri saskatījis pats sevi. Bastiāns piegāja tuvāk un brīdi nopētīja sevi. Skaists viņš patiešām nebija — resns augums, līkas kājas un bāla seja. Zēns lēnām purināja galvu un skaļi sacīja:

— Nē!

Tad Bastiāns atgriezās savā paklāju gultā. Tagad jau vajadzēja pielikt grāmatu tuvu pie acīm, lai varētu lasīt tālāk.

— Kur mēs palikām?— Engivuks vaicāja.

— Pie Lielajiem noslēpumu vārtiem,— Atrejs atgādināja.

— Pareizi! Pieņemsim, ka tev ir izdevies tikt cauri. Tad — un tikai tad — tev uzradīsies otrie vārti. Burvju spoguļa vārti. Es, kā jau teicu, no paša novērojumiem tev neko nevaru pateikt, bet gan tikai to, ko esmu uzzinājis no citiem. Šie vārti ir tiklab atvērti, kā slēgti. Skan dīvaini, ko? Varbūt pareizāk būtu sacīt, ka tie nav ne slēgti, ne atvērti. Kaut arī tas nav mazāk dīvaini. īsi sakot: runa ir par kādu lielu spoguli vai ko tamlīdzīgu, kaut ari šis priekšmets nav ne no stikla, ne no metāla. No kā īsti — to man vēl neviens nav spējis pateikt. Taču, stāvēdams tā priekšā, tu redzi pats sevi — zināms, ne jau tā kā parastā spogulī. Tu redzi nevis savu ārējo veidolu, bet gan savu īsto iekšējo būtību, kāda tā ir patiesībā. Tam, kurš šiem vārtiem grib tikt cauri, tā sakot, jāieiet pašam sevī.

— Un tomēr man šķiet,— Atrejs sacīja,— ka šiem Burvju spoguļa vārtiem ir vieglāk iziet cauri nekā pirmajiem.

— Maldi!— Engivuks iesaucās un atkal sāka satraukti skraidelēt šurpu turpu.— Milzīgi maldi, mans draugs! Esmu piedzīvojis, ka tieši tādi ceļinieki, kas uzskatījuši sevi par pilnīgi nevainojamiem, klieg­dami ir mukuši no briesmoņa, kas viņiem spogulī ņirdzis pretī. Vienu otru mums pat vajadzēja nedēļām ārstēt, pirms tas vispār bija spējīgs atkal doties atpakaļ uz mājām.

— Mums!— noņurdēja Urgla, kas taisni nupat gāja garām ar jaunu spainīti.— Es vienmēr atkal dzirdu «mums»! Kuru tad tu esi ārstējis?

Engivuks tikai atmeta ar roku.

— Citi,— viņš turpināja savu lekciju,— acīmredzot bija redzējuši vēl kaut ko daudz briesmīgāku, un tomēr viņiem pietika drosmes iet cauri. Citus varbūt arī tas tik ļoti neizbiedēja, taču viegli nenācās nevienam. Nekad nevar īsti zināt, kas uz ko atstāj lielāku iespaidu. Katram tas ir citādi.

— Labi,— Atrejs sacīja,— un tomēr ir iespējams iziet cauri šim burvju spogulim?

— Ir iespējams,— gnoms apstiprināja,— protams, ir iespējams, citādi jau tie nebūtu nekādi vārti. Loģiski, vai ne?

— Varbūt var ari pa ārpusi apiet apkārt,— Atrejs ieminējās, — vai nevar?

— Var,— Engivuks atkārtoja,— noteikti var! Taču tad aiz tiem nekā vairs nebūs. Trešie vārti uzrodas tikai tad, kad ir iziets cauri otrajiem, cik bieži lai tev to saka!

— Un ko nozīmē šie trešie vārti?

— Te nu ir vissarežģītāk! Vārti bez atslēgas ir ciet. Vienkārši ciet. Un viss! Tur nav ne kliņķa, ne roktura un ne atslēgas cauruma, nekā! Pēc manas teorijas, vienīgais durvju spārns, kas aizveras, neatstājot ne spraugas, sastāv no Fantāzijas selēna. Tu varbūt zini, ka nav nekā tāda, kas spētu sagraut, saliekt vai izšķīdināt selēnu. Tas ir ciets kā akmens.

— Tātad cauri šiem vārtiem vispār nav iespējams tikt?

— Lēnāk, lēnāk, manu zēn! Ir taču tādi, kas tikuši iekšā un sarunājušies ar Ujulalu, vai ne? Tātad šos vārtus ir iespējams atvērt.

— Bet kā?

— Klausies: Fantāzijas selēns reaģē uz mūsu gribasspēku. Tieši mūsu griba ir tā, kas dara to tik nepakļāvīgu. Jo vairāk kāds grib tikt iekšā, jo stiprāk noslēdzas vārti. Taču, ja kāds spēj visus savus nodomus aizmirst un neko negribēt,— tā priekšā vārti atveras paši no sevis.

Atrejs nolaida skatienu un klusītiņām teica:

— Ja tā ir taisnība — tad kā lai izkļūstu tiem cauri ? Kā es varu to negribēt?

Engivuks nopūzdamies pamāja.

— Es jau sacīju: Vārti bez atslēgas ir paši sarežģītākie.

— Un ja nu man tomēr tas izdotos,— Atrejs turpināja,— vai tad es būtu nonācis Dienvidu orākulā?

— Jā,— gnoms sacīja.

— Un es varētu runāt ar Ujulalu?

— Jā,— gnoms apstiprināja.

— Un kurš vai kas ir Ujulala?

— Nav ne jausmas,— gnoms atbildēja, un viņa acīs uzdzirkstīja dusmas,— neviens no visiem, kas pie viņas bijuši, negribēja man to izpaust. Kā tad iespējams pabeigt kādu zinātnisku darbu, ja visi noslēdzas mīklainā klusuciešanā, ko? Plūc kaut vai sev matus laukā — ja tev tādi ir. Ja tu līdz viņai izlauzīsies, Atrej, tad tu man beidzot to pateiksi? Labi? Es mirstu vai nost no zinātkāres, un neviens, neviens pats man negrib palīdzēt. Lūdzu, apsoli man, ka tu to pateiksi!

Atrejs piecēlās un lūkojās uz Lielajiem noslēpumu vārtiem, kurus apspīdēja gaišs mēness stars.

— Es to nevaru apsolīt, Engivuk,— viņš klusi sacīja,— kaut arī es labprāt tev apliecinātu savu pateicību. Taču, ja nekad neviens nav stāstījis, kas vai kurš ir Ujulala, tad tam būs bijis kāds iemesls. Un, kamēr es to nezinu, es nevaru izšķirties par to, vai šo noslēpumu drīkst zināt tas, kas pats nav stāvējis viņas priekšā.

— Tad taisies, ka tieci!— gnoms viņam uzkliedza, un viņa ačeles dzirkstīt dzirkstīja.— Nepateicība ir pasaules alga! Visu mūžu tu nopūlies, pētīdams kādu noslēpumu, kas interesētu visus. Taču

palīdzēt neviens nepalīdz. Man vispār nevajadzēja gar tevi likties ne zinis!

Gnomu vīriņš ieskrēja mazajā alā, durtiņas ar sparīgu blīkšķi aizcirtās.

Urgla nāca Atrejam garām un, sīkiem smiekliņiem smiedamās, sacīja:

— Tas vecais cietpauris ar izkaltušajām smadzenēm nebūt tā nedomā. Viņš tikai kārtējo reizi ir briesmīgi vīlies savu smieklīgo pētījumu dēļ. Viņš dikti gribētu būt tas, kas atminējis lielo noslē­pumu. Slavenais gnoms Engivuks. Nedusmojies uz viņu!

— Nē,— Atrejs attrauca,— pasaki viņam, lūdzu, ka es no sirds pateicos par visu, ko viņš darījis manā labā. Un arī tev es pateicos. Ja man būs ļauts un ja es atgriezīšos, es katrā ziņā visu izstāstīšu.

— Vai tad tu gribi mūs pamest?— vecā Urgla vaicāja.

— Man jāiet,— Atrejs atbildēja,— es nedrīkstu zaudēt laiku. Tagad došos uz orākulu. Paliec sveika! Un sargi tikmēr laimes pūķi Fuhūru!

To pateicis, viņš pagriezās un devās prom uz Lielajiem noslēpumu vārtiem.

Urgla redzēja stalto augumu plīvojošajā mētelī nozūdam starp klintīm. Gnomu sieviņa metās viņam nopakaļ un sauca:

— Daudz laimes, Atrej!

Taču viņa nezināja, vai zēns to vēl dzirdējis. Čāpodama atpakaļ uz savu mazo alu, Urgla purpināja zem deguna:

— Viņam tās vajadzēs — patiesi, viņam vajadzēs daudz laimes.

Atrejs stāvēja aptuveni piecdesmit metru attālumā no klinšu vārtiem. Tie bija daudz lielāki, nekā iztālēm varēja domāt. Aiz vārtiem pletās tuksnesīgais līdzenums, kas acīm nedeva ne mazāko punktu, kur aizķerties, tā ka skatiens krita gluži vai tukšumā. Vārtu priekšā un starp abiem pīlāriem Atrejs tagad ieraudzīja mētājamies neskaitāmus galvaskausus un skeletus — tie piederējuši visdažādāka­jiem Fantāzijas valstības iemītniekiem, kas gājuši cauri vārtiem un sastinguši uz mūžu no sfinksu skatiena.

Taču ne jau tas lika Atrejam apstāties. Viņu apturēja sfinksu izskats.

Šo to Atrejs bija iemācījies sava Lielā meklējuma laikā, viņš bija redzējis gan skaistumu, gan briesmas, taču līdz pat šim brīdim viņš nebija zinājis, ka skaistums un briesmas var būt apvienotas vienā veselumā, ka skaistums var būt briesmīgs.

Mēnessgaisma lija pār abām varenajām būtnēm, un, kamēr zēns tām lēnām tuvojās, tās, likās, izaug bezgalīgi lielas. Atrejam šķita, ka sfinksu galvas sniedzas līdz pašam mēnesim un izteiksme, ar kuru tās lūkojās viena otrā, ar katru soli, ko viņš spēra tām tuvāk, mainās. No varenajiem ķermeņiem, pirmām kārtām no cilvēkiem līdzīgajām sejām, sprēgāja šausmu pilna, nepazīstama spēka strāvas — it kā sfinksas nevis vienkārši pastāvētu — līdzīgi marmora akmeņiem, bet gan it kā tās kuru katru mirkli grasītos izzust un vienlaikus rastos no jauna. Un šķitās, ka sfinksas tieši tāpēc ir daudz īstākas par īstāko klinti.

Atrejs sajuta bailes.

Tās nebija tik daudz bailes par sevi no briesmām, kas draudēja, tās bija bailes, kas pārauga viņu pašu. Atrejs neuztraucās par to, ka viņu varētu ķert sfinksu skatiens un viņam uz visiem laikiem būtu jāpaliek noburtam un sastingušam. Nē, tās bija bailes no neaptveramā, no pārmērīgi grandiozā, no Visvarenā tiešamības, kas darīja viņa soļus arvien smagākus, līdz zēns jutās kā auksta, pelēka svina pieliets.

Un tomēr Atrejs gāja tālāk. Viņš vairs neskatījās uz priekšu. Viņš turēja galvu nokārtu un ļoti lēni, soli pa solītim, virzījās uz klinšu vārtiem. Un arvien varenāks kļuva baiļu smagums, kas spieda viņu pie zemes. Tomēr zēns gāja. Viņš nezināja, vai sfinksas ir aizvērušas acis vai ne. Nebija vaļas kavēties. Viņam vajadzēja tikt skaidrībā, vai viņš saņems atļauju ieiet vai arī šeit pienāks Lielā meklējuma gals.

Un tieši tajā acumirklī, kad šķita, ka nekāda gribasspēka vairs nepietiks, lai paspertu kaut vienu vienīgu solīti, viņš sadzirdēja šo soli atbalsojamies klinšu arkā. Vienlaikus bailes pagaisa, pilnīgi visas, un Atrejs nodomāja, ka viņš kopš šā brīža nekad vairs nejutīs baiļu, lai notiktu kas notikdams.

Atrejs pacēla galvu un redzēja, ka Lielie noslēpumu vārti palikuši aiz muguras. Sfinksas bija izlaidušas viņu cauri.

Priekšā, nieka divdesmit soļu attālumā, tur, kur pirmīt bija redzams tikai bezgalīgi tukšais līdzenums, tagad stāvēja Burvju spoguļa vārti. Tie bija lieli un apaļi kā otra mēness ripa (jo īstā joprojām peldēja vēl augstu gaisā pie debesīm) un mirdzēja kā tīrs sudrabs. Bija grūti noticēt, ka vajadzēs spēt iziet cauri šai metāliskajai plaknei, taču Atrejs nevilcinājās ne mirkli. Zēns gaidīja, ka šajā spogulī, kā jau Engivuks bija brīdinājis, parādīsies nezin kāds šausminošs spoguļattēls, taču Atrejam — tā kā viņš bija atbrīvojies no visām bailēm — tas tagad nelikās pat ne uzmanības vērts.

Tikmēr šausmu attēla vietā uzradās kaut kas tāds, ko viņš itin nemaz nebija gaidījis un ko arī nespēja aptvert. Atrejs ieraudzīja kādu resnu, bālu zēnu — aptuveni tikpat vecu, cik viņš pats,— kas kruste­niski saliktām kājām sēdēja uz paklāju kaudzes un lasīja grāmatu. Viņš bija ietinies pelēkā, noskrandušā segā. Šā zena acis bija lielas un raudzījās ļoti bēdīgi. Aiz viņa pustumsā vīdēja daži nekustīgi dzīvnieki: ērglis, pūce un lapsa, un vēl attālāk — kaut kas tāds, kas izskatījās pēc balta skeleta. Skaidri to nevarēja saredzēt.

Bastiāns, apjēgdams, ko nupat ir izlasījis, satrūkās. Tas taču bija viņš! Apraksts saskanēja mats matā. Grāmata rokās sāka drebēt. Nu gan viss bija aizgājis pārāk tālu! Nebija taču iespējams, ka drukātā grāmatā var būt rakstīts kaut kas tāds, kas bija saistīts tikai ar šo mirkli un ar viņu. Ikviens cits šajā vietā izlasītu tieši to pašu. Tas nevarēja būt nekas cits kā muļķīga sakritība. Kaut arī tā neapšaubāmi bija pārlieku dīvaina sakritība.

— Bastiān,— viņš skaļi sacīja pats sev,— tu patiešām esi fantazē­tājs. Saņemies, lūdzams!

Zēns bija mēģinājis to pateikt iespējami bargākā intonācijā, lai gan balss mazlietiņ trīcēja, jo tik ļoti pārliecināts viņš tomēr nebija, ka tā ir vienīgi sakritība.

«Iedomājies tikai,» viņš prātoja, «ja viņi Fantāzijā patiešām kaut ko par tevi zinātu, Tas būtu pasakaini.»

Taču Bastiāns neuzdrošinājās to pateikt skaļi,

Tikai mazs izbrīna smaidiņš gulēja Atreja lūpās, ieejot spoguļat­tēlā,— viņš bija drusku pārsteigts, ka tas, kas citiem bija licies nepārvarami grūti, viņam izdevies tik viegli. Vienīgi iedams cauri, viņš juta savādus, kņudošus drebuļus, kaut gan pat nenojauta, kas patiesībā ir noticis:

proti, nonācis Burvju spoguļa vārtu otrā pusē, viņš bija aizmirsis itin visu par sevi, par savu līdzšinējo dzīvi, par saviem mērķiem un nolūkiem. Viņš neko vairs nezināja par Lielo meklējumu, kas bija viņu šurp atvedis, un vairs neatcerējās pat savu vārdu. Viņš bija kā jaunpiedzimis bērns.

Priekšā, tikai dažu soļu attālumā, Atrejs ieraudzīja Vārtus bez atslēgas, taču neatminējās nedz šo nosaukumu, nedz to, ka viņam bijis nodoms iziet tiem cauri, lai nonāktu Dienvidu orākulā. Atrejs vispār nezināja, kas viņam tur darāms, kas meklējams un kāpēc viņš ir šeit. Viņu bija pārņēmis vieglums un liela jautrība, viņš smējās bez iemesla, vienkārši aiz labsajūtas.

Vārti, kurus viņš redzēja priekšā, bija mazi un zemi kā parasti vārtiņi, tie stāvēja tuksnesīgajā līdzenumā gluži vientuļi — bez mūra apkārt. Un šo vārtiņu spārns bija aizvērts.

Atrejs brīdi tos vēroja. Tie likās darināti no materiāla, kas spīdēja kā varš. Izskatījās glīti, tomēr pēc neilga laiciņa Atrejs zaudēja par tiem interesi. Viņš apgāja vārtiņiem apkārt un aplūkoja tos no aizmugures, taču aizmugure pēc izskata neatšķīrās no priekšpuses. Tajos nebija arī ne kliņķa, ne roktura, ne atslēgas cauruma. Acīm­redzot šie vārti nebija verami, un kāpēc lai tie būtu verami, ja nekur neveda, bet tikai stāvēja vientuļi. Jo aiz vārtiem pletās vienīgi tālais, gludais un pilnīgi tukšais līdzenums.

Atrejam sagribējās iet prom. Viņš pagriezās atpakaļ, devās uz apaļajiem Burvju spoguļa vārtiem un kādu brītiņu aplūkoja to aizmugures pusi, neaptverdams, kāpēc. Viņš nolēma doties prom,

— Nē, nē, neej prom!— Bastiāns skaļi iesaucās.— Griezies atpa­kaļ, Atrej! Tev jāiziet cauri Vārtiem bez atslēgas. {

taču tad atkal pagriezās pret Vārtiem bez atslēgas. Viņš gribēja vēlreiz aplūkot vara mirdzumu. Tā Atrejs no jauna stāvēja vārtu priekšā, liecās pa kreisi un pa labi un priecājās. Viņš maigi noglauda ar roku savādo materiālu. Tas šķita silts un pat dzīvs. Vārti pavērās spraugā.

Atrejs izbāza cauri galvu un tagad ieraudzīja kaut ko tādu, ko pirms tam, apejot vārtiem apkārt, nebija otrā pusē redzējis. Viņš atvilka galvu atpakaļ un paskatījās vārtiem garām: tur bija tikai tukšais līdzenums. Viņš vēlreiz ieskatījās caur vārtu spraugu un redzēja garu eju, kCf veidoja neskaitāmas varenas kolonnas. Tās galā bija pakāpieni un citas kolonnas, un terases, un atkal kāpnes, un vesels kolonnu mežs. Taču neviena no šīm kolonnām nebalstīja jumtu. Virs tām bija redzamas naksnīgās debesis.

Atrejs izgāja cauri vārtiem un izbrīna pilns vērās apkārt. Viņam aiz muguras vārti aizcirtās ciet.

Torņa pulkstenis sita četri.

Trūcīga dienas gaisma, kas līdz šim iespīdēja caur jumta lūku, bija mazpamazam izdzisusi. Bija kļuvis par tumšu, lai lasītu tālāk. Pēdējo lappusi Bastiāns bija spējis izburtot tikai ar grūtībām. Viņš nolika grāmatu malā.

Ko lai tagad iesāk?

Noteikti taču šajā noliktavā vajadzēja būt elektriskajai gaismai. Bastiāns taustīdamies pa pustumsu aizgāja līdz durvīm un ar rokām pārmeklēja sienu. Slēdzi atrast neizdevās. Arī otrajā pusē tā nebija.

Zēns izvilka no bikšu kabatas sērkociņu kārbiņu (viņam vienmēr bija līdzi sērkociņi, jo viņš labprāt tos dedzināja), taču tie bija mitri, un tikai ceturtais aizdegās. Mazās uguntiņas blāvajā gaismā viņš meklēja elektrības slēdzi, tomēr tā nekur nebija.

To Bastiāns nebija paredzējis. Iedomājoties, ka visu vakaru un visu nakti vajadzēs šeit tupēt pilnīgā tumsā, viņam sametās auksti no bailēm. Viņš gan vairs nebija nekāds mazais bērns, un mājās vai kāda citā pazīstamā vietā viņš nebūt nebaidījās no tumsas, taču palikt te augšā, šajā milzīgajā noliktavā ar visām šīm nepazīstamajām man­tām,— tas bija kaut kas gluži cits.

Sērkociņš apdedzināja zēnam pirkstus, un viņš to aizmeta prom.

Kādu brīdi Bastiāns tikai stāvēja un, klausījās. Lietus bija mitējies un grabinājās vēl pavisam klusītiņām pa lielo skārda jumtu.

Tad zēns atcerējās sarūsējušo septiņžuburu svečturi, kuru bija atklājis grabažās. Viņš taustīdamies aizgāja uz to vietu, sameklēja svečturi un atstiepa pie saviem vingrošanas paklājiem.

Bastiāns aizdedzināja resno sveču daktis - visas septiņas —, un telpa tūliņ pieplūda ar zeltainu gaismu! Liesmas klusītiņām sprēgāja un caurvējā dažkārt sašūpojās,

Bastiāns uzelpoja un atkal paņēma grāmatu.