Bezgalīgais stāsts

VIII. Klusuma balss

Ērmoti un laimīgi smaidīdams, Atrejs ieklīda kolonnu meža, kas gaišajā mēnessgaismā meta melnas ēnas. Viņu apņēma dziļš klusums, viņš pat nedzirdēja savu baso kāju soļus. Atrejs vairs nezināja, ne kas viņš ir un kā viņu sauc, ne kā šeit gadījies un ko meklē. Viņš bija ļoti izbrīnījies, taču pilnīgi bezrūpīgs.

Zeme itin visur bija noklāta ar mozaīku, kurā atveidoti noslēpu­maini savijušies ornamenti vai noslēpumainas ainas un tēli. Atrejs gāja tai pāri, uzkāpa pa platajām kāpnēm augšā, nonāca plašās terasēs, nokāpa pa kāpnēm atkal lejā un gāja cauri garai akmens

kolonnu alejai. Viņš tās aplūkoja citu pēc citas un priecājās par to, ka ikviena bija citādi izgreznota un noklāta ar atšķirīgām zīmēm. Tā viņš virzījās tālāk prom no Vārtiem bez atslēgas.

Atrejs bija gājis un gājis — ej nu sazini, cik ilgi,— kad izdzirdēja tālumā savādu skaņu un ieklausīdamies apstājās. Skaņa nāca tuvāk, tā bija kāda dziedoša balss, ļoti skaista, dzidra un augsta kā bērnam, taču skanēja bezgalīgi skumīgi, jā, dažkārt pat šķita, ka tā raud. Šī raudu dziesma izšalca cauri kolonnām ātri kā vēja pūsma, tad atkal palika kādā vietā stāvam, uzlidoja augšup un laidās lejā, tuvojās un atkal attālinājās, un šķita, ka riņķo apkārt Atrejam plašā lokā.

Viņš nekustējās un gaidīja.

Palēnām loki, kurus balss meta Atrejam apkārt, kļuva mazāki, un tagad viņš jau spēja saprast vārdus, kurus tā dziedāja:

— Ak, viss jau notiek vienreiz vien, tomēr vienreiz visam jānotiek. Kalni, lauki man aizvien

izskanēt un izgaist liek . . .

Atrejs griezās līdzi balsij, kas nerimdamās lidoja starp kolonnām šurpu turpu, taču zēns nespēja nevienu ieraudzīt.

— Kas tu esi?— viņš sauca.

Un kā atbalsi zēns izdzirdēja pats savu balsi:

— Kas tu esi?

Atrejs padomāja.

— Kas es esmu?— viņš murmināja.— To es nevaru pateikt. Kaut gan man šķiet, ka es to kādreiz esmu zinājis. Bet vai tad tas ir svarīgi?

Dziedošā balss atbildēja:

— Vien tas no manis ko uzzinās, kas dzejā runās un atskaņās,

jo tikai dzejas valodu protu, citu nevienu es nesaprotu . . .

Atrejs nebija diez ko iemanījies sacerēt atskaņas un dzeju, viņam šķita, ka būs mazliet pagrūti sarunāties, ja balss saprot tikai to, kas izteikts atskaņās. Zēnam vispirms vajadzēja bridi lauzīt galvu, pirms viņš ar pūlēm izrunāja:

— Kas esi tu — ja atļauts jautāt, es labprāt vēlētos to zināt.

Un balss tūliņ atbildēja:

— Paldies par to, ko saki tu! Tagad es tevi saprotu!

Un tad ta iedziedājās no kadas citas puses:

— Es — klusuma balss Ujulala, kas Dziļā noslēpuma pilī mīt. Es priecājos bez gala,

ka esam satikušies mēs šobrīd. Atrejs ievēroja, ka balss skan brīžam skaļāk, brīžam klusāk, taču nekad pilnībā neapklust. Arī kad tā nedzied vārdus vai arī kad viņš to uzrunā, visu laiku skan kāds tonis, kas nebeidzas.

Tā kā skaņa lēnām bija kļuvusi tālāka, Atrejs skrēja tai pakaļ un vaicāja:

— Kur tu esi, izbeidz jokot mani!

Es tevi neredzu, bet dzirdu, ka tu skani. Balss nošvīkstēja viņam gar ausīm:

— Vēl neviens nav redzējis mani. Es esmu kā skaņa, ko nozvana zvani.

— Tātad tu esi neredzama?— viņš vaicāja. Taču, nesaņēmis atbildi, Atrejs atcerējās, ka jājautā dzejā, un sacīja:

— Vai tik neredzama liecies, vai no tiesas — esi tu bez satvara un miesas?

Bija dzirdama klusa šķindoņa, kas varēja būt smiekli vai arī raudas, un tad balss dziedāja:

— Jā un nē, mans puisīt! Citādi ir viss.

Nevar mani acīm skatīt — skaņa ir mans ķermenis. Nemoki vairs ilgāk sevi! Tu jau tagad dzirdi runājam ar tevi manu dvēseli un sirdi. Atrejs brīnījās un gāja arvien tālāk nopakaļ skaņai, krustu šķērsu cauri kolonnu mežam. Pēc brīža viņam bija gatavs jauns jautājums:

— Tavs augums ir skaņa, un viss? Vai esmu es pareizi sapratis?

Bet, ja skaņa reiz apklusīs,— tevis nebūs ne zemē, ne debesīs?

Un tad pavisam tuvu atkal kļuva dzirdama atbilde:

— Mana dziesma galā būs, līdzko skaņas šīs

vēji — tā kā pīšļus — nebūtībā dzīs.

Tā, lūk, ir ar balsi manu — tikmēr esmu, kamēr skanu. Tomēr tas tik mirklis īss. Tagad atkal ieskanējās raudas, un Atrejs, kas nesaprata, kāpēc Ujulala raud, pasteidzās pajautāt:

— Balss kā bērnam — vai patiesi tu jau prom uz mūžiem iesi?

Un no jauna atbilde skanēja kā atbalss:

— Esmu vaidi, vaimanas. Vēji mani projām dzīs. Neskanēs vairs dziesmas manas, atlicis vēl mirklis īss — tāpēc vaicā, vaicā drīz! Balss bija izgaisusi kaut kur starp kolonnām, un Atrejs, nespēdams to vairs sadzirdēt, grozīja galvu uz visām pusēm un klausījās. Tsu brīdi iestājās klusums, tad dziedāšana no tāluma atkal strauji tuvojās, un tā skanēja gandrīz vai nepacietīgi:

— Ujulala ir atbilde! Jautā!

Ja tu nejautā, nevar atbildēt tā! Un Atrejs sauca:

— Ujulala, palīdzi saprast man — kāpēc tev jāizgaist, jāizskan?

Un balss iedziedājās:

— Te nebūs vietas šīs, un nebūšu vairs es.

It viss, kas bijis, zudīs no Fantāzijas pasaules. Jo vārgums savāds ir mūsu ķeizarienes vaigā. Tai vajadzīgs jauns vārds, lai paglābtos no liktens baigā. Atrejs vaicāja:

— Kas viņu glābs, vai tu pazīsti tādu, kas zinās dot valdniecei jaunu vārdu?

Balss turpināja:

— Klausies, uzmanīgi klausies, kaut tev dīvaini tas šķiet,— pirms tu tālāk steidzies, apstājies mazliet.

Lai tu mani sadzirdētu, manus vārdus iegaumētu. Mūsu likteni tu lemsi,

dosi mums vai arī ņemsi mūsu nākotni.

Brīdi bija dzirdams tikai kāds troksnis bez vārdiem, tad pēkšņi tas ieskanējās pavisam tuvu pie Atreja, tā, it kā viņam kāds čukstētu ausī:

— Tu jautā — kas spēs

dot ķeizarienei jaunu vārdu?

Ne laumas, ne tu, ne es —

starp mums nav tādu,

kas paveikt to spētu.

Mēs esam tikai tēli grāmatā —

to saku, lai tu saprastu,

kāpēc mēs rīkojamies tā.

Es, tu, šai Fantāzijas pasaulē ikviens,

mēs esam daļiņa no kāda stāsta,

un kaut ko jaunu radīt nevaram neviens —

vai lamā mūs, vai vārdiem glāsta.

Bet ārpus Fantāzijas, tajā pusē,

par Ārpasauli ko sauc,—

klausies tagad un klusē —

dzīvo ļaudis, kam iespēju daudz!

Visas meitenes un zēni —

šie zemes cilvēki —

ir Ādama un Ievas bērni —

īstenā vārda vecāki.

No laiku laikiem

tie jaunus vārdus dot spējuši,

tā cauri laiku laikiem

tie mūsu valdnieci veduši.

Cilvēki vārdus dāvāja,

un skaisti tie bija

toreiz, kad viņi vēl zināja, ka ir tāda Fantāzija. Bet tagad viņi maldās un netic vairs, ka mēs patiesi esam. Un vienīgais — ja cilvēkbērns kāds gadās — tas glābiņš būtu tad it visam! Ak, ja sauciens šis kā brīnums nonāktu pie cilvēkiem! Viņiem tuvāks ceļš pie mums nekā mums pie viņiem, jo ārpus Fantāzijas viņu pasaule sākas, un turp mēs nevaram tikt. . . Ak, varoni jaunais, vai spēsi, kā nākas, visu to prātā paturēt un lietā likt? — Jā, jā,— Atrejs samulsis sacīja. Zēns par varītēm pūlējās paturēt atmiņā dzirdēto, kaut nezināja kādam nolūkam, un tāpēc nesaprata, par ko runā balss. Viņš tikai juta, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi, taču vienmuļā dziedāšana un piepūle, kas bija nepieciešama, lai klausītos dzeju un atcerētos, padarīja viņu miegainu. Atrejs murmi­nāja:

— Gan jau atcerēšos! Gan! Tikai kāds tur labums man?

Un balss atbildēja:

— Esmu visu pateikusi — savās atskaņās.

Tāpēc tagad pienākusi mūsu šķiršanās. Pa pusei jau aizmidzis, Atrejs vaicāja:

— Ej nu ej?

Vai tu patiesi projām ej? Tagad balsī, kas dziedādama arvien attālinājās, atkal bija saklausā­mas raudas.

— Tukšums apkārt plešas, orākuls jau klusē.

Vējo nebūtības dvašas šajā pusē. Tu esi pēdējais, kas manu balsi dzirdējis, un pēdējais,

kas šajā mežā bijis. Varbūt tu spēsi, ko neviens nav spējis, varbūt tu varēsi,

ja būsi Ujulalas teikto iegaumējis!

Un tad no arvien lielāka attāluma Atrejs vēl dzirdēja vārdus: — Kalni, lauki man aizvien izskanēt un izgaist liek . . . Ak, viss jau notiek vienreiz vien, tomēr vienreiz visam jānotiek . . .

Tas bija viss, ko Atrejs dzirdēja.

Viņš nosēdās zemē pie kādas kolonnas, atspieda pret to muguru, lūkojās naksnīgajās debesīs un mēģināja izprast dzirdēto. Klusums apņēma zēnu kā mīksts, smags mētelis, un viņš iemiga.

Kad Atrejs pamodās, viņu ieskāva dzestra rītausma. Zēns gulēja uz muguras un lūkojās debesīs. Pēdējās zvaigznes izbālēja. Ujulalas balss vēl skanēja atmiņā. Un vienlaikus Atrejs atkal atcerējās visu, ko līdz šim bija piedzīvojis, un arī Lielā meklējuma mērķi.

Tagad viņš beidzot zināja, kas darāms. Tikai cilvēkbērns no pasaules, kas atrodas ārpus Fantāzijas robežām, spēj dot Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu. Viņam vajadzēja atrast cilvēkbērnu un atvest pie valdnieces!

Vienā rāvienā viņš piecēlās sēdus.

«Ak,» nodomāja Bastiāns, «cik labprāt es vēlētos viņai palī­dzēt — viņai un arī Atrejam. Es izdomātu sevišķi skaistu vārdu. Ja tikai es zinātu, kā var nonākt pie Atreja! Es būtu gatavs iet uz karstām pēdām. Kā viņš izbrīnītos, ja es pēkšņi uzrastos! Bet tas jau laikam nav iespējams, ko?»

Un tad viņš klusi sacīja:

— Ja ir kāds ceļš, kas ved pie jums, tad pasakiet man to. Es nākšu, pavisam noteikti, Atrej! Tad tu redzēsi.

Pametis acis visriņķī, Atrejs redzēja, ka kolonnu mežs ar kāpnēm un terasēm ir nozudis. Visapkārt pletās tikai pilnīgi tukšais līdze­nums, kuru viņš bija redzējis aiz katra no trim maģiskajiem vārtiem, pirms bija izgājis tiem cauri. Taču tagad vairs nebija ne Vārtu bez atslēgas, ne Burvju spoguļa vārtu.

Zēns pietrūkās stāvus un paskatījās uz visām pusēm. Līdzenuma vidū, nebūt ne pārāk tālu, bija izveidojusies tāda vieta, ko viņš jau reiz bija redzējis Haules mežā. Tikai šoreiz tā bija daudz tuvāk. Viņš pagriezās prom un sāka skriet pretējā virzienā, cik ātri vien varēdams.

Tikai pēc ilgas bēgšanas Atrejs atklāja tālu pie pamales kādu niecīgu pauguru, kas, iespējams, varēja būt no rūsgano klinšu kalnu apvidus, kurā atradās Lielie noslēpumu vārti.

Atrejs brāzās uz turieni, skriet vajadzēja ilgi, pirms viņš bija pietiekami tuvu, lai spētu labāk saskatīt. Un tikai tad uzmācās šaubas. Protams, tur bija kaut kas tāds, kas līdzinājās klinšu apvidum, taču vārtus nekur neredzēja. Un akmens plāksnes bija ne vairs rūsganas, bet gan pelēkas un bezkrāsainas.

Viņš skrēja atkal — ilgi, ilgi, līdz manīja, ka tur patiesi starp klintīm ir sprauga, kas atgādina vārtu apakšējo daļu, bet pāri tai vairs nevelvējās spraislis. Kas bija noticis?

Atbildi viņš atrada tikai daudzas stundas vēlāk, kad beidzot bija sasniedzis to vietu. Milzu akmens spraislis bija iegruvis — un sfinksas pazudušas!

Atrejs, meklēdams ceļu cauri drupām, uzrāpās uz kādas klinšu piramīdas un ar acīm pūlējās atrast to vietu, kur vajadzēja būt abiem divvientuļniekiem un laimes pūķim. Vai tiešām viņi pa šo laiku būtu aizmukuši no tukšuma?

Tad Atrejs pamanīja, ka no Engivuka observatorijas aiz brustvēra tiek vicināts mazs karodziņš. Zēns māja abām rokām pretī un kliedza, pielicis rokas pie mutes:

— Hei! Vai jūs vēl tur esat?

Tiklīdz viņa balss bija izskanējusi,„no aizas, kur bija divvientuļ- nieku ala, pacēlās perlamutra krāsā mirdzošs, balts laimes pūķis — tas bija Fuhūrs.

Burvīgām, lēni līganām kustībām viņš lidoja pa gaisu šurp, turklāt dažas reizes pārgalvīgi apsviezdamies uz muguras un apmez­dams zibensātras cilpas, tāpēc Fuhūrs izskatījās pēc šaudīgas baltas liesmas; tad viņš nosēdās pie klinšu piramīdas, uz kuras stāvēja Atrejs. Laimes pūķis atbalstījās uz priekšķepām un tagad bija tik liels, ka viņa galva uz augsti izliektā kakla noskatījās Atrejā no augšas. Pūlas izbolīja savas rubīnsārtās acu bumbas, labsajūtā izkāra no plaši ieplestās rīkles mēli un dimdināja bronzas balsī:

— Atrej, mans draugs un pavēlnieki Cik labi, ka tu beidzot esi atgriezies. Mēs gandrīz jau bijām zaudējuši cerības — tas ir, divvien- tuļnieki, es ne!

— Es arī esmu priecīgs, tevi atkal redzot,— Atrejs atbildēja.— Bet kas tad ir noticis pa šo vienu nakti?

— Vienu nakti?— Fuhūrs iesaucās.— Tu domā, ka pagājusi tikai viena nakts? Tad gan tu piedzīvosi brīnumus! Kāp mugurā, es tevi aiznesīšu!

Atrejs paklausīja. Pirmo reizi viņš sēdēja laimes pūķim mugurā. Un, kaut arī Atrejs jau agrāk bija iejājis savvaļas zirgus un drosmes nudien puisim netrūka, iesākumā šajā īsajā skrējienā pa gaisu gaisiem viņam gandrīz vai sametās tumšs gar acīm. Atrejs stingri ieāķējās Fuhūra plīvojošajās krēpēs, bet laimes pūķis dārdošā balsī iesmējās un uzsauca:

— Tagad tev pie tā būs jāpierod, Atrej!

— Katrā ziņā man šķiet, ka tu atkal esi pavisam vesels!— Atrejs attrauca, kampdams gaisu.

— Gandrīz,— pūķis atbildēja,— vēl ne gluži!

Un tad viņi nosēdās divvientuļnieku alas priekšā. Engivuks un Urgla stāvēja blakus viens otram pie ieejas un gaidīja.

— Ko tu tur redzēji?— Engivuks tūliņ ņēmās iztaujāt.— Tev viss man jāizstāsta! Kā ir ar šiem vārtiem? Vai manas teorijas ir pareizas? Kurš vai kas ir Ujulala?

— Nekā nebija!— vecā Urgla viņu skarbi pārtrauca.— Vispirms viņam jāpaēd un jāpadzeras. Vai tad es galu galā būšu velti vārījusi un cepusi? Tavai bezmērķīgajai ziņkārībai paliks laika vēl liku likām!

Atrejs bija norāpies no pūķa muguras un sveicināja gnomu pāri. Tad visi trīs nosēdās pie galdiņa, uz kura atkal bija salikti visvisādi gardi ēdamie un maza kanniņa kūpošas zāļu tējas.

Torņa pulkstenis sita pieci. Bastiāns noskumis atcerējās abas tāfelītes riekstu šokolādes, kuras mājās glabāja savā naktsskapītī — ja nu viņam kādreiz naktī pēkšņi sagribētos ēst. Būtu zēns nojautis, ka nekad vairs tur tieatgriezīsies, viņš būtu varējis tās paņemt līdzi kā neaizskaramās rezerves. Bet tur nu neko vairs nevarēja grozīt. Labāk par 'to vairs nedomāt!

Fuhūrs apgūlās mazajā klinšu ielejā tā, lai varenā galva atrastos blakus Atrejam un lai varētu visu dzirdēt.

— Iedomājieties tikai,— viņš sauca.— Mans draugs un pavēlnieks domā, ka bijis prom tikai vienu vienīgu nakti!

— Vai tad tā nav?— Atrejs vaicāja.

— Septiņas dienas un septiņas naktis!— Fuhūrs paskaidroja.

— Paskaties šurp, visas manas brūces ir gandrīz sadzijušas!

Tikai tagad Atrejs pamanīja, ka arī viņa paša brūces ir sadzijušas. Zāļu apsējs bija nozudis. Savādi gan.

— Kā tas ir iespējams? Es izgāju cauri trim maģiskajiem vārtiem, sarunājos ar Ujulalu, tad aizmigu — taču nevar būt, ka es tik ilgi būtu gulējis.

— Tur laikam telpa un laiks ir mazlietiņ citādi nekā šeit,— Engi­vuks sacīja.— Un tomēr — tik ilgi kā tu orākulā pirms tevis vēl neviens nav palicis. Kas tur notika? Runā taču beidzot!

— Vispirms es labprāt gribētu uzzināt, kas noticis šeit,— Atrejs atbildēja.

— Tu taču redzi pats,— Engivuks attrauca,— izzūd visas krāsas, viss kļūst neīsts, Lielo noslēpumu vārtu vairs nav. Šķiet, ka arī šeit sākusies iznīcība.

— Un sfinksas?— Atrejs apjautājās.— Kur pazudušas tās? Vai aizlidojušas? Vai jūs to redzējāt?

— Mēs neko neesam redzējuši,— Engivuks norūca,— es cerēju, ka tu varēsi mums šajā sakarā kaut ko pateikt. Vārtu spraislis bija pēkšņi iebrucis, taču neviens no mums nebija neko ne dzirdējis, ne redzējis. Biju turp pat aizgājis un izmeklēju drupas. Un zini, ko es noskaidroju? Lūzuma vietas ir ļoti senas un apaugušas ar pelēku sūnu, it kā tās jau pirms simt gadiem tur gulētu tā kā tagad, it kā šo Lielo noslēpumu vārtu vispār nekad nebūtu bijis.

— Un tomēr tie bija,— Atrejs klusi sacīja,— jo es tiem izgāju cauri un arī cauri Burvju spoguļa vārtiem, un visbeidzot cauri Vārtiem bez atslēgas.

Un nu Atrejs izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis. Viņš bez pūlēm atcerējās katru sīkumu.

Engivuks, kas sākumā ar dedzīgiem starpjautājumiem bija piepra­sījis vēl detalizētāku aprakstu, stāstījuma laikā lēnītiņām kļuva mazrunīgāks. Un, kad Atrejs beidzot gandrīz vai vārds vārdā atkārtoja to, ko Ujulala bija izpaudusi, viņš apklusa pavisam. Gnoma mazā, krunkainā seja bija ieguvusi visdziļāko bēdu izteiksmi.

— Tagad tu zini noslēpumu,— Atrejs nobeidza savu stāstījumu,

— tu taču par katru cenu vēlējies to izdibināt, vai ne? Ujulala ir būtne, kas sastāv tikai no balss. Viņas tēls ir tikai dzirdams. Viņa ir tur, kur viņa skan.

Engivuks bridi klusēja, tad aizsmakušā balsī aizrādīja:

— Tu laikam gribi sacīt — viņa bija tur.

— Jā,— Atrejs atbildēja,— spriežot pēc viņas pašas vārdiem, es esmu pēdējais, ar kuru viņa sarunājusies.

Pāri Engivuka krunkainajiem vaigiem noritēja divas mazas asaras.

— Velti!— viņš sacīja čerkstošā balsī.— Viss mans mūža darbs, mani pētījumi, mani gadiem ilgie novērojumi — viss velti! Beidzot man tiek pienests pēdējais ķieģelis manai zinātniskajai celtnei, beidzot to varētu nobeigt, varētu uzrakstīt pēdējo nodaļu — un taisni tagad manam darbam vairs nav nekādas nozīmes, tas ir pilnīgi lieks, nevienam tas vairs neko nelīdzēs, tas nav vairs ne plika graša vērts, nevienu tas neinteresēs, jo parādības, par kuru ir runa, vairs nav! Beigts un pagalam!

Viņu smacēja raudas, kas atgādināja klepus lēkmi. Vecā Urgla līdzjūtīgi raudzījās viņā, glaudīja viņa kailo galviņu un ņurdēja:

— Nabaga vecais Engivuk! Nabaga vecais Engivuk! Neesi tik satriekts! Gan jau atradīsi ko citu.

— Sieva!— Engivuks uzšņāca viņai zvērojošām acīm.— Tas, ko tu redzi savā priekšā, ir nevis nabaga vecais Engivuks, bet gan traģiska persona.

Un viņš — kā jau vienreiz to bija darījis — ieskrēja alā un aizcirta kādas mazas durtiņas. Urgla nopūzdamās papurināja galvu un nomurmināja:

— Viņš tā nedomā, viņš ir lāga vecītis, tikai diemžēl pilnīgi jucis.

Kad maltīte bija galā, Urgla piecēlās un sacīja:

— Nu gan es sakravāšu mūsu mantas. Nekā daudz jau nav, ko ņemt līdzi, bet šis tas kopā sanāk. Jā, nu ir laiks.

— Vai tad jūs gribat no šejienes doties prom?— Atrejs vaicāja.

Urgla drūmi pamāja.

— Mums nekas cits neatliek. Kur izplatās iznīcība, tur nekas vairs neaug. Un manam večukam jau ari vairs nav nekāda iemesla te palikt. Jāredz, kas notiks tālāk. Kaut kam taču jānotiek. Un jūs? Kas jums padomā?

— Man jādara tas, ko sacīja Ujulala,— Atrejs atbildēja,— man jāmēģina atrast kāds cilvēkbērns un jāaizved viņš pie Bērnišķās ķeizarienes, lai viņa iegūtu jaunu vārdu.

— Un kur tu meklēsi šo cilvēkbērnu?— Urgla noprasīja.

— To es pats nezinu,— Atrejs sacīja,— bet skaidrs, ka aiz Fantāzi­jas robežām.

— Gan jau mēs to paveiksim,— atskanēja zvanam līdzīgā Fuhūra balss,— es tevi nesīšu. Tu redzēsi, mums laimēsies!

— Nu, tad taisieties, ka tiekat!— Urgla norūca.

— Varbūt mēs varētu jūs kādu gabaliņu paņemt līdzi?— Atrejs ierosināja.

— Tā tik man vēl trūka!— Urgla atbildēja.— Nekad mūžā es nelidošu pa gaisu. Kārtīgi gnomi turas pie zemes. Un bez tam jums nevajag kavēties mūsu dēļ, jums tagad svarīgāki darbi, jums abiem — visu mūsu labā.

— Bet es mīļuprāt gribētu jums izrādīt savu pateicību,— Atrejs bilda.

— To tu izdarīsi vislabāk, ja velti nešķiedīsi laiku ar nevajadzī­gām blēņām, bet tūliņ dosies ceļā!— Urgla noņurdēja.

— Viņai taisnība,— Fuhūrs sacīja.— Nāc, Atrej!

Atrejs uzlēca laimes pūķim mugurā, vēlreiz pagriezās pret veco, mazo Urglu un sauca:

— Uz redzēšanos!

Bet viņa jau bija iegājusi savā alā un vāca kopā mantas.

Kad abi gnomi dažas stundas vēlāk iznāca laukā, katrs no viņiem nesa uz muguras augsti piekrautu grozu, un abi jau atkal sparīgi strīdējās. Tā viņi, gāzelēdamies uz savām īsajām, līkajām kājelēm, devās prom, ne aci nepametuši atpakaļ.

Starp citu — Engivuks vēlāk kļuva ļoti slavens, pats slavenākais gnoms savā dzimtā, bet ne ar zinātniskajiem pētījumiem. Taču tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

Tajā pašā laikā, kad divvientuļnieki devās ceļā, Atrejs jau bija tālu, ļoti tālu Fantāzijas debesu plašumos.

Bastiāns neviļus paraudzījās uz jumta lūku un iztēlojās, kā būtu, ja viņš tur augšā debesīs, kuras jau bija gandrīz pavisam tumšas, pēkšņi kā baltu, šaudīgu liesmu ieraudzītu tuvojamies laimes pūķi — ja uzrastos abi ceļinieki, lai aizvestu viņu sev līdzi!

— Ak,— Bastiāns nopūtās,— tas tik būtu kaut kas!

Viņš varētu tiem palīdzēt — un tie viņam. Tas būtu glābiņš visiem.